9
tiem sabiedrotajiem, kuru pārstāvji ir arī šinī zālē, ‒ bez jūsu palīdzības mēs
nevarētu tā lepoties ar saviem bruņotajiem spēkiem, kā to darām šobrīd.
Taču ir viens „taču”. Kā Ivars Godmanis savulaik teica savu slaveno
„bet”. Šie 20 gadi ir pagājuši, mums ir jāanalizē šī vēsture, bet mums ir
jāskatās uz nākamajiem 20 gadiem. Mums jāņem vērā, ka iepriekšējie
20 gadi ir noritējuši citādākā sociāli politiskajā situācijā pasaulē, nekā tā
ir šobrīd. Iepriekšējos 20 gados mēs rēķinājāmies ar to, ka „aukstais
karš” kā tāds ir beidzies uz visiem laikiem, ka tāda parādība kā vienas
Eiropas valsts agresija pret otru Eiropas valsti, robežu pārdalīšana vai
kas tamlīdzīgs vairs nav iespējams. Varbūt lielā mērā tas noteica, kā mēs
veidojām savus bruņotos spēkus un kā
NATO
kopumā veidoja savus
bruņotos spēkus.
Šobrīd ir cita realitāte. Pēc Krievijas agresijas Ukrainā mēs redzam,
ka kārtis ir sajauktas, situācija ir cita, „aukstais karš”, iespējams, ir mūsu
durvju priekšā, iespējama teorētiska un ne tikai teorētiska agresija pret
mūsu kaimiņvalstīm un varbūt arī pret mums. Tas nozīmē, ka, izanali-
zējot šos 20 gadus, kā mēs esam veidojuši mūsu bruņotos spēkus līdz šim,
mums šobrīd jāpieņem jauni lēmumi, jauni izaicinājumi un jāreformē
mūsu bruņotie spēki atbilstoši jaunajai sociāli politiskajai situācijai. Tā
kā, domājot par pagātni, mums reizē ir jādomā arī par nākotni.
