atvija, kur tavi dēli... rīga 2007atvija, kur tavi dēli... 2 udk 355/359(474.3)(091) la 804 grāmata tapusi pēc latviešu strēlnieku apvienības iniciatīvas un iz-dota, pateicoties lr aizsardzības ministrijas un valsts aģentūras „tēvi-jas sargs” finansiālajam atbalstam. valsts aģentūra „tēvijas sargs” darba grupa: j.a. baškers (vadītājs), i.bruņenieks, f .justs, v .ķiploks, v .mežgailis, a.pļaviņš, g.stiprais, v .zvaigzne. noformējums un datorsalikums m. dričs literārā redaktore un korektore e.ezergaile kartogrāfi p .pirtnieks un m.grīnvalds fotogrāfijas no kara muzeja fondiem, lsa arhīva un a.svirska, e.sondovičas, v .šteiberga, f . justa, z. irbes, l. kurakina, i. lešinska personīgā arhīva. biedrība “latviešu strēlnieku apvienība” , 2007 foto un fotogrāfijas, 2007 valsts aģentūras “latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūra” kartes, 2007 sagatavots iespiešanai un iespiests lģia tipogrāfijā “latvijas karte” isbn 978-9984-39-150-2atvija, kur tavi dēli... 4 pateicība grāmatas sagatavošanā izmantoti lr ap sēžu stenogrammas, mini-stru padomes sabiedrības drošības departamenta (sdd) arhīva mate-riāli no am arhīva, kara muzeja rīcībā esošie dokumenti un fotogrāfi-jas, kā arī brīvprātīgo vienību, sdd, nacionālo bruņoto spēku atvaļinā-to karavīru un aizsardzības ministrijas darbinieku un grāmatas autoru rīcībā esošie dokumenti (to kopijas) un atmiņas. autori izsaka pateicību latvijas republikas aizsardzības ministri-jai un valsts aģentūrai ,,tēvijas sargs” par finansiālo atbalstu grāmatas sagatavošanā un izdošanā, kā arī kara muzeja darbiniekiem par iero-sinājumiem grāmatas projektā un sniegtajiem materiāliem no muzeja fondiem. īpašu pateicību autori izsaka mihailam stepičevam, bij. lr ap de-putātam un viņa sekretārei ziedītei ritmanei, kuras personīgā arhīva dokumenti noderēja grāmatas tapšanā. paldies am darbiniecēm gundegai ķimelei, rūtai bernavai un dai-nai ernštreitei, kara muzeja direktorei aijai flejai un muzeja pēckara vēstures nodaļas vadītājai sarmītei baltiņai. pateicamies visiem, kas dalījās savās atmiņās un atļāva grāmatas tek-stā izmantot savas piezīmes, vai viņu rīcībā esošo dokumentu kopijas. īpašu pateicību izsakām jānim āboliņam, ritai aksenokai, ojāram aleksim, igoram briežkalnam, imantam daugertam, mārtiņam grigu-lim, zigurdam irbem, gatim jurkānam, gustavam kalniņam, indulim kaukulim, ivaram kevaskim, ivaram kozindam, gatim kupšem, leo-nīdam kurakinam, arnim lejiņam, ilmāram lešinskim, sarmai līnei, georgam maizniekam (beshļebņikovam), mārim markusam, pēterim mežavilkam, robertam milleram, gunāram opmanim, ģirtam ozo-liņam, armandam paurim, ērikam rozenbaumam, edītei sondovičai, aleksandram svirskim, zigrīdai teikmanei, jurim vectirānam, iman-tam vingoldam, indulim zālītem. lielu paldies vēlamies teikt latvijas ģeotelpiskās informācijas aģen-tūras vadībai: valdemāramvilcānam, aivaram ratkēvičam, ainai kate-nai un andrim zelmenim. paldies grāmatas veidotājiem, redaktoriem, korektoriem, māksliniekiem un datorsalicējiem, tipogrāfijas ,,latvijas karte” iespiedējiem un iesējējiem. autorisatura rādītājs ievads. ................................................................................................7 i tautas nacionālā atmoda un neatkarības kustības sākums..................................................17 ii latvijas valstiskuma atjaunošanas pirmsākumi ........................21 iii latviešu strēlnieku apvienības dalība un aktivitātes ltf ideju īstenošanā.............................................24 iv latvijas republikas neatkarības pasludināšana valsts robežas atjaunošana kā drošības un aizsardzības politikas prioritāte . ............................................52 v padomju varas iestāžu pretdarbība latvijas republikas neatkarības atjaunošanai..................................66 vi valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju nozīme un aktivitātes....................................................................76 vii janvāra barikādes latvijā – tautas vienotības paraugs..............98 1. psrs reakcionāro spēku mēģinājums sagraut demokrātiju lietuvā. .................................................98 2. lr augstākās padomes lēmums par valsts svarīgāko objektu aizsardzību........................... 101 3. augstākās padomes aizsardzības štāba operatīvā štāba darbība ap un radio nama aizsardzības organizēšanā........................................ 103 4. barikāžu aizstāvju nevardarbīgās pretošanās taktika psrs specvienību spēka demonstrācijas apstākļos.................................................... 119 5. lr ministru padomes un automātiskās telefona centrāles aizsardzība............................................. 137 6. tv kompleksa zaķusalā aizsardzība................................. 145 7. īpašo brīvprātīgo vienību darbība barikāžu laikā............ 155 8. psrs specvienību uzbrukums lr iekšlietu ministrijai........................................................ 163 9. izmaiņas valsts svarīgu objektu aizsardzības taktikā. ............................................................. 174 10. janvāra barikāžu nozīme latvijas neatkarības atgūšanā........................................................... 178atvija, kur tavi dēli... 6 viii sabiedrības drošības departamenta (sdd) izveide, uzdevumi un personāls............................................. 195 ix lr bv un štāba darbība. .......................................................... 207 x sdd organizētā psrs varas struktūru darbības novērošana. .............................................. 229 xi attiecības ar latvijā izvietoto psrs bruņoto spēku kontingentu.......................................... 253 xii sdd ārējie sakari...................................................................... 275 xiii latviešu karavīru dienests padomju armijā.......................... 281 xiv alternatīvais (darba) dienests un valsts dienests................. 286 xv civilās aizsardzības reorganizācija. ........................................ 297 xvi rajonu sabiedrības drošības pārvalžu izveide..................... 312 xvii sdd darbība puča laikā........................................................... 318 xviii sdd darbība pēc 1991.gada augusta..................................... 326 xix latvijas valsts robežapsardzības atjaunošanas pirmsākumi....................................................... 333 xx sdd struktūrvienību izveides hronoloģija .......................... 341 xxi robežsardzes mācību centri .................................................. 365 xxii pirmie robežapsardzības formējumi. ..................................... 395 xxiii aizsardzības ministrijas izveide............................................. 415 pēcvārds. .................................................................................... 418 pielikumā pievienoto dokumentu saraksts........................... 422ievads grāmata veltīta latvijas republikas valstiskās neatkarības atjauno-šanas un valsts aizsardzības struktūru izveides 15.gadadienai, kā arī vi-siem tiem, kas, pārvarot līdz zobiem apbruņotu psrs impērisko spēku un viņu atbalstītāju pretestību, ar nevardarbīgām metodēm to izcīnīja, pateicoties tautas vienotībai un sabiedrisko kustību ltf , lnnk izvirzīto ideālu plašam atbalstam, cīņa par neatkarīgu latvijas valsti bija cieši saistīta ar tautas atmo-das laika notikumiem, kas mūsu zemē sākās pagājušā gadsimta 80-o gadu otrajā pusē ar helsinki-86 organizācijas pārstāvju gājienu pie brīvī-bas pieminekļa, turpinājās ar protestiem pret daugavpils hes un rīgas metro celtniecību, baltijas tautu vienotības demonstrāciju baltijas ceļā starp tallinu, rīgu un viļņu, kā arī referendumu par latvijas neatkarī-bu un citiem pasākumiem. cīņas kulminācija iestājās 1991.gada janvāra barikāžu dienās, turpinājās tā paša gada augusta puča laikā līdz psrs sa-brukumam decembrī un noslēdzās tikai 1994.gada augustā, kad beidzās krievijas karaspēka izvešana no latvijas. minētajos vēsturiskajos notikumos iesaistījās lielākā latviešu tautas daļa un visplašākie sabiedrības slāņi, ieskaitot patriotiski noskaņotos otrā pasaules karā abās frontes pusēs karojušos veterānus un pēckara perioda latviešu virsniekus. šiem notikumiem jau veltīts ne mazums grāmatu, dažādu rakstu un citu publikāciju, kuru autori vēsta par tiemkatrs no sava redzespunkta, kas nebūt nav slikti, jo paplašina mūsu redzesloku. tomēr latviešu strēlnieku apvienības biedri, kas ne tikai piedalījušies, bet arī organizējuši un vadījuši daudzus tā laika pasākumus, vēlētos objektīvāku un vispusīgāku notikumu atspoguļojumu un analīzi. grāmatas autori nav ne rakstnieki, ne arī profesionāli žurnālisti vai vēsturnieki, bet lielākoties atvaļināti karavīri, kas uzskata, ka latviešu virsnieku zināšanas un pieredze toreiz bija nepieciešamas, lai, izman-tojot nevardarbīgās pretošanās stratēģiju un izstrādājot tās taktiku, ne tikai atgūtu brīvību un neatkarību, bet arī to nosargātu, veidojot nacio-nālās armijas, robežsardzes un civilās aizsardzības pamatus. padomju okupācijas apstākļos, ņemot vērā baltijas kara apgabala un citu karas-pēka grupējuma klātbūtni, būtu neprāts, atbildot uz neskaitāmām kom-partijas un specdienestu provokācijām, iesaistīties atklātā bruņotā cīņā. tagad var droši apgalvot, ka pretošanās taktika bija izvērsta pareizi, jo nospraustie mērķi tika sasniegti un noteiktie uzdevumi izpildīti. kautatvija, kur tavi dēli... 8 arī šajā cīņā izdevās izvairīties no ievērojamiem upuriem, tomēr tā nebi-ja viegla, jo impēriskie spēki izmantoja visu viņu rīcībā esošo propagan-das aparātu un represiju iespējas, ieskaitot atklātus draudus un fizisku ietekmēšanu. neraugoties uz visu kas bijis, latviešu virsnieki ne toreiz, ne arī tagad nav prasījuši sev īpašu atzinību, jo uzskata, ka tā bija tikai līdzdalība visas tautas kustībā. diemžēl laiks iet strauji uz priekšu, un starp dzīvajiem nav vairs dau-dzu latviešu strēlnieku apvienības biedru, to skaitā apvienības pirmā priekšsēdētāja viļa krūmiņa, apvienības aktīvu biedru – antona arni-cāna, jāņa daugavieša, vilhelma juškēviča, andreja kasparoviča, ed-munda pašēvica, georga popova, viļa raupa, viktora svikļa, viktora valaiņa, pētera zarembas un dažu citu. katrs no viņiem devis ne tikai savu ieguldījumu cīņā par latvijas neatkarību un tās bruņoto spēku at-jaunošanu, bet arī aiznesis sev līdz savas aculiecinieka liecības un aktīva līdzdalībnieka atmiņas. šī grāmata daudziem lasītājiem noteikti atsauks atmiņā notikumiem bagātā atmodas laika peripetijas, bet pirmajiem latvijas armijas kara-vīriem un robežsargiem atgādinās neatkarīgās valsts formējumu vei-došanas pirmsākumus. grāmata varētu būt noderīga visiem tiem, kas interesējas par latvijas jaunāko laiku vēsturi, ieskaitot pasniedzējus un skolotājus, augstskolu studentus un vecāko klašu skolēnus, kā arī jaunos karavīrus, kas tikai nesen uzsākuši dienesta gaitas. autoriatvija, kur tavi dēli... 10 latviešu strēlnieku apvienības (lsa) pirmais (dibināšanas) kongress. 1989.gada 17.jūnijā lu lielajā aulā. kongresu atklāj v .krūmiņš, tā dalībniekus uzrunā ē.valters. no lsa arhīva. lsa kongresa starpbrīdī h.legzdiņš (pirmais no labās), ē.valters, v .krūmiņš. no lsa arhīva.1 lsa dalībnieki 1989.gada augustā vietalvā ar sarkanbaltsarkano karogu, lai godinātu sarkanajā armijā kritušos latviešu karavīrus. lsa rīgas nodaļas dalībnieki daugavmalā, pie latviešu strēlnieku pieminekļa, ,,baltijas ceļš” , 1990.gada 23.augustā. no lsa arhīva.atvija, kur tavi dēli... 12 lsa rīgas nodaļas dalībnieki uz akmens tilta rīgā, ,,baltijas ceļš” 1990. gada 23.augustā. no lsa arhīva. latvijas, igaunijas un lietuvas kopējās ekspedīcijas pārstāvji ar savu valstu karogiem lamas ezera krastā (120 km no noriļskas) netālu no lēģerī nomocīto virsnieku apbedījuma vietas. 1990.gada augusts. no lsa arhīva.3 lsadomes un valdes pārstāvji v .krūmiņa darba kabinetā dabasmuzejā, rīgā, 1990.gadā. no lsa arhīva. v .krūmiņš (vidū pie galda.) piemiņas zīmes uzstādīšana represētajiem baltiešu virsniekiem (otrais no labās ekspedīcijas latvijas grupas vadītājs a.bambals). no lsa arhīva.atvija, kur tavi dēli... 14 trīs šķautņu akmens piemineklis lēģerī nomocītajiem baltijas valstu vecākajiem artilērijas virsniekiem lamas ezera krastā. no lsa arhīva.5 sauja zemes no tēva kapa. e.kalniņa un v .kuzmina (no labās). no lsa arhīva. pieminekļa atklāšanā uzrunu saka pulk. k.kārkliņa meita valērija. no lsa arhīva.atvija, kur tavi dēli... 16 lamas lēģerī bojāgājušo latvijas vecāko artilērijas virsnieku piemiņas plāksne uz pieminekļa. no 13 uz lamas nometni izsūtītajiemvirsniekiem septiņi palika sibīrijas zemē. no lsa arhīva. lsa aktīvi vecrīgas barikāžu dalībnieki piecu gadu atceres pasākuma laikā (1996.gada janvārī), v .ķiploks (no kreisās), i.briežkalns, f .justs, v .zvaigzne, j.a.baškers, v .krūmiņš, a.geidāns, v .raups, v .jaronis, g.stiprais, j.straume. no lsa arhīva.7 i. tautas nacionālā atmoda un neatkarības kustības sākums. tautas atmoda. divdesmitā gadsimta 80. gadu vidū padomju savie-nībā pie varas nāca spēki, kas vēlējās modernizēt arvien vairāk atpalie-košo psrs ekonomiku un militāro rūpniecību, kā arī pārvarēt augošo korupciju kompartijas un padomju nomenklatūrā, cinismu sabiedrībā un entuziasma trūkumu. jaunais padomju vadītājs mihails gorbačovs pasludināja pārbūves kursu, kā ietvaros plānoja pārvarēt stagnāciju padomju savienībā. kaut arī gorbačova ekonomiskās reformas nedeva pozitīvus rezultātus, bal-tijas tautām ļoti nozīmīgas bija tendences uz atklātību un demokrātiju politikā. uzsāktā reforma padomju impērijā pavēra iespēju brīvības cīnī-tājiem okupētajās baltijas valstīs atklātāk un aktīvāk paust savu viedok-li. atkal aktivizējās pirms tam nežēlīgi vajātā disidentu kustība. 1986. gada jūlijā cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas „helsinki-86” dalībnieki vēstījumā m. gorbačovam izvirzīja prasību nodrošināt tiesības latvijai izstāties no psrs un sarīkot šajā jautājumā referendumu. tai laikā arī izskanēja pirmās balsis latviešu valodas aizstāvībai un latvijas brīvības simbolu atjaunošanai. pieņēmās spēkā diskusijas un parakstu vākšana pret rīgas metro un daugavpils hes būvniecību. ar jaunām vēsmām atnāca 1987.gads. šajā gadā jau jūtami sāka drupt stagnācijas gados iesīkstējušais padomju režīms.nepatīkamus pārsteigumus varas iestādēm sagādāja 14.jūnija akcijas rīgā, pieminot 1941.gada latvijas pilsoņumasveida deportācijas upurus. pēc grupas „helsinki-86” aicinājuma pie brīvības pieminekļa pulcējās ap 1000 cilvēku, lai paustu nosodījumu gan deportācijām, gan padomju totalitārajam režīmam. nākamajā demonstrā-cijā 23.augustā, kad pirmo reizi visās baltijas republiku galvaspilsētās notika masu akcijas, kurās jau tūkstošiem cilvēku atļāvās paust savu attieksmi pret noziedzīgo divu lielvaru darījumu, kad hitlers un staļins iztirgoja latvijas, igaunijas un lietuvas brīvību, rīgā pie brīvības pieminekļa miliči piekāva un arestēja cilvēkus. 18. novembrī demonstrāciju vispār nepieļāva, piemi-nekli aplencot un bloķējot. tā bija gadu desmitiem nepieredzēta pilsoniskās drosmes un nacio-nālo centienu izpausme, kas nepatika padomju varasvīriem. pēc de-atvija, kur tavi dēli... 18 monstrācijas laikrakstos parādījās publikācijas, kas attaisnoja 1941. un 1949.gada masu deportācijas, kā arī noliedza 1939.gada molotova-ri-bentropa pakta slepenā protokola esību. taču nacionālā kustība vērsās plašumā. „airītēs” entuziastu grupa sāka atjaunot pirmā latvijas armijas virspavēlnieka pulkveža oskara kalpaka piemiņas vietu. ne tikai sabiedrībā, bet arī, gluži neiedomā-jami, presē sākās diskusijas par vēsturi un politiku. šādos apstākļos arī inteliģence vairs nevarēja palikt malā. 1988.gada 25.martā brāļu kapos rakstnieku savienība organizēja padomju varas iestāžu atļautu sēru mī-tiņu totalitārā režīma upuru piemiņai. 1988.gada 1.-2.jūnijā notika rakstnieku savienības paplašinātais plē-nums – faktiski radošās inteliģences kongress, kurā izvirzīja plašu po-litisku un sociāldemokrātisku programmu. šo notikumu var vērtēt kā tautas atbrīvošanas kustības sākumu. ltf taktikas maiņa. plēnumā runāja par demokratizāciju, latvijas ekonomisko suverenitāti, krievijas iedzīvotāju migrācijas pārtraukšanu, rūpniecības reorganizāciju un palīdzību lauksaimniecībai, kā arī par jau-niešu obligātā karadienesta apstākļiem un par latviešu valodas saglābša-nu. parādījās pēc būtības bezjēdzīgais, bet toreiz nepieciešamais lozungs par „suverenitāti psrs sastāvā” . starptautiskais komentētājs mavriks vulfsons savu runu veltīja molotova-ribentropa slepenajiem protoko-liem. tādējādi plašai sabiedrībai tika paziņots, ka divu totalitāro režīmu noziedzīgās vienošanās rezultātā latvija 1940. gadā tika okupēta. lnnk un ltf izveide. pēc rakstnieku savienības plēnuma izveidojās latvijas nacionālās neatkarības kustība (lnnk), kuras padome 1988. ga­ da 8. septembrī deklarēja: „...neatzīstam latviju kā psrs locekli de jure, uz-skatam, ka de facto latvijas republikas iekļaušana psrs sastāvā ir latvi-jas okupācija, un pieprasām to izbeigt. ” 1988.gada 8.oktobrī tika nodibināta latvijas tautas fronte (ltf) – plaša sabiedriski politiska organizācija, kam bija liela nozīme ceļā uz latvijas neatkarības atgūšanu un kuras vadībā tika likti pamati atjauno-tajai latvijas republikai pēc 1991.gada augusta puča. ltf jau 1988.gadā savās rindās apvienoja vairāk nekā 110000 dalībnieku, bet 1989.gadā to atbalstīja jau 1,3 miljoni iedzīvotāju, galvenokārt latvijas valstiskās ne-atkarības piekritēji. laikā no ltf kongresa līdz 1989.gada maijam, tautas atbrīvošanas kustība galvenās pūles veltīja latvijas valstiskās patstāvības attīstīšanai9 psrs ietvaros. tas bija laiks, kad jebkura latvijas patstāvīga darbība vēl pastāvēja formāli, tikai uz papīra, kad ārlietu un aizsardzības jautājumu risināšana pilnībā bija maskavas kompetencē. tāpēc drosmīgs šķiet ltf 1988.gada 18.decembrī sniegtais paziņojums „par attieksmi pret psrs bruņotajiem spēkiem” , kurā tika izteiktas prasības par nepieciešamību radīt atombrīvu zonu baltijas valstīs un skandināvijā, par konvenciālā bruņojuma samazināšanu latvijā un latviešu tiesībām dienēt psrs bru-ņotajos formējumos latvijas teritorijā. paziņojums uzskatāms par pirmo nopietno atmodas laika mēģinājumu latvijas valstisko neatkarību saistīt ar aizsardzību un drošību. šim valsts neatkarības atgūšanas posmam ir raksturīga neparasta lat-viešu tautas garīgā aktivitāte – demonstrācijas, gājieni, mītiņi, parakstu vākšana, nepieredzēti laikrakstu metieni, komunistiskās ideoloģijas noso-dīšana un sabiedriskās domas radikalizācija. šalca unmutuļoja tautas dzies-motā revolūcija. tauta arvien uzstājīgāk prasīja latvijas patstāvību. ltf sadarbība ar lietuvas un igaunijas tautas kustību. risinot lat-vijas neatkarības atgūšanas problēmas, ltf sadarbojās gan ar igaunijas tautas fronti, gan ar lietuvas neatkarības kustību „sajūdis”. šo triju bal-tijas tautu kustību pārstāvji tallinā 1989.gada 13. un 14.maijā pirmo rei-zi pulcējās uz baltijas asambleju. aicinājumā edso dalībvalstu vadītājiem un ano ģenerālsekretāram tika izteikta cerība, atzīt par spēkā neesošiem 1939.gada 23.augusta un 28.septembra psrs un nacistiskās vācijas nozie-dzīgos līgumus un to slepenos papildprotokolus, kā arī atbalstīt baltijas tautu neatkarības centienus un vēlmi dzīvot neitrālā un demilitarizētajā eiro­ pas zonā. minēto kustību pārstāvji arī vienojās par kopīgiem mērķiem un sadarbību, lai panāktu pakāpenisku savu valstu teritoriju demilitarizāci-ju, un gatavību sniegt viena otrai palīdzību šī mērķa sasniegšanā. toreiz vienīgi šādā veidā formulētais mērķis ļāva uzsākt darbības, lai panāktu okupācijas karaspēka izvešanu no baltijas republikām. baltijas asamblejā arī nosodīja padomju karaspēka zvērīgo izrēķinā-šanos ar demonstrantiem tbilisī un tā izmantošanu psrs iekšējo pro-blēmu risināšanā. šajā sakarā tika pieņemts aicinājums psrs tautas deputātu kongresam, kurā baltijas asambleja deklarēja nepieciešamību panākt civilās varas institūciju pilnīgu kontroli pār psrs bruņotajiem spēkiem un to darbību. „tautas diplomātijas” izpratnē padomju armija bija nopietnākais šķērslis baltijas valstu neatkarības atgūšanai un reālākais drauds brīvību alkstošajām tautām.atvija, kur tavi dēli... 20 padomju reakcionāro spēku manevri. politiskajā ziņā šīs tautas neat-karības kustības sākumposms raksturīgs ar konfrontāciju starp ltf un reakcionārajiem spēkiem – latvijas kompartijas un padomju varas aiz-stāvjiem –, aiz kuriem stāvēja impēriskie spēki maskavā ar militārajām un specdienestu struktūrām. katru ck plēnumu gaidīja kā iespējamu kompartijas organizētu apvērsuma brīdi, pēc kura sekotu represijas un vecās kārtības restaurācija. jau 1988.gada jūnija vidū pēc rakstnieku savienības paplašinātā plē-numa lkp ck plēnumā notika viedokļu konfrontācija. ortodoksālie komunisti pieprasīja sākt represijas. lpsr vadība baidījās tam piekrist. varas gaiteņos valdīja svārstības. pastāvēja divas iespējas: vai nu vērsties ar represijām pret nacionālo kustību, vai arī mēģināt pārņemt kontroli un pašiem uzņemties kustības organizēšanu un vadību. ne bez maska-vas ziņas baltiešu komunistu vadība izvēlējās otro ceļu. vispirms atzina latviešu nacionālo simbolu – sarkanbaltsarkano ka-rogu, neaizliedza rīkot demonstrācijas vēsturiskajos piemiņas datumos. tomēr reakcijas spēki dažreiz veica darbības, lai tautas neatkarības kus-tību iebaidītu, sašķeltu vai radītu cilvēkos šaubas par ltf izvēlēto ne-atkarības atgūšanas ceļu. lai sasniegtu šo mērķi 1989.gada janvārī tiek izveidota lpsr darbaļaužu internacionālā fronte. 1989.gada martā pie kompartijas ck ēkas notiek rīgas teātru aktieru piketa izklīdināšana. 1989.gada aprīlī – gruzīnu tautas protesta mītiņa dalībnieku asiņainais slaktiņš tbilisī un preses savaldīšanas mēģinājumi psrs mērogā. reakcijas spēku uzbrukumu gadījumos ltf vienmēr asi reaģēja ar pretpasākumiem, grandioziem tautas mītiņiem, protesta paziņojumiem. pēc pasaulē vēl nepieredzētas 1989.gada 23.augusta akcijas „baltijas ceļš” – cilvēku ķēdes cauri trim republikām – padomju savienības komunis-tiskās partijas (pskp) ck nāca klajā ar 26.augusta paziņojumu, kurā asi nosodīja „nacionālistisko histēriju” baltijā. līdz ar to kļuva skaidrs, ka no maskavas latvija nekādu suverenitāti iegūt nevarēs.1 ii. latvijas valstiskuma atjaunošanas pirmsākumi latvijas tautas frontes politiskās cīņas taktikas maiņa. neatkarības atgūšanas otrajā posmā no 1989.gada maija līdz 1990.gada maijam tika izstrādāti priekšnoteikumi latvijas politiskās un ekonomiskās neatka-rības atjaunošanai. tie ltf vadītāji, kas nebija ievēlēti par psrs tautas deputātiem, 1989.gada 31.maijā nāca klajā ar aicinājumu – panākt pilnī­ gu latvijas neatkarību. aicinājumā tika deklarēti vairāki neatkarības sasniegšanas ceļi, tostarp piedāvājot panākt uzvaru nākamajās latvijas psr augstākās padomes vēlēšanās. ltf 1989.gada oktobrī 2.kongresā par savu mērķi pasludināja latvi-jas pilnīgu neatkarības atjaunošanu. 1989.gada decembrī ltf uzvarēja vietējo padomju vēlēšanās. notikušās vēlēšanas pierādīja neatkarības piekritēju lielu aktivitāti un atbalstu ltf un tās sludinātajai latvijas ne-atkarībai. ltf popularitāte iedzīvotāju vidū mainīja tās nozīmi valsts politiskajā dzīvē. no varas iestāžu sankcionētās eksperimentālās orga-nizācijas, kas savos statūtos apliecināja uzticību pskp xix konferences lēmumiem, tā bija kļuvusi par ietekmīgu spēku, kas īstenoja tautas pra-sības. jāņem vērā, ka latviešu tautas cīņa par neatkarību risinājās vispārē-jas komunisma krīzes apstākļos. cits pēc cita 1989.gadā sabruka komu-nistiskie režīmi visās austrumeiropas satelītvalstīs. tautu atbrīvošanās kustības kļuva par tautas domu un centienu paudējām arī lietuvā un igaunijā. krīze padomju savienībā arvien vairāk padziļinājās. šādos ap-stākļos neatkarība šķita vēl sasniedzamāka. 1989.gada februārī ltf spiediena rezultātā lpsr ministru pado-me pieņēma lēmumu par nepamatotas migrācijas pārtraukšanu. maijā augstākā padome pieņēma valodas likumu, kas garantēja latviešu va-lodas aizsardzību latvijā. jūlija beigās pieņēma deklarāciju par latvijas suverenitāti un ekonomisko patstāvību. suverenitātes deklarācija paslu-dināja, ka latvijas likumi valsts teritorijā ir augstāki par psrs likumiem. no lpsr konstitūcijas svītroja normas par kompartijas vadošo nozīmi, atjaunoja vēsturisko valsts simboliku – ģerboni, sarkanbaltsarkano ka-rogu un himnu. tautas frontes aktivitāšu periodā arvien plašākas kļuva pilsoniskās tiesības un brīvības, aizvien atraisītāki un drosmīgāki kļuva plašsaziņas līdzekļi. arī šis apstāklis palīdzēja ltf tās politiskajā cīņā.atvija, kur tavi dēli... 22 ltf cīņa par latvijas demilitarizāciju, deokupāciju atspoguļojās tās 2.kongresa 1989.gada 7.-8.oktobrī pieņemtajā programmā. jau agrāk paustajam viedoklim par kodolbrīvu zonu baltijā kongress pievienoja prasību par latvijas demilitarizāciju kā starptautiskā saspīlējuma atslā-buma procesa neatņemamu sastāvdaļu. būtībā arī šī prasība nozīmēja latvijas deokupāciju, par ko toreiz vēl nevarēja runāt atklāti. ,,tādējādi ltf programma paredzēja panākt psrs karaspēka izvešanu un tā vietā atjaunot savu nacionālo armiju, nevis demilitarizāciju burtiskā izpratnē. lai latvijā ātrāk atbrīvotos no okupācijas karaspēka, vai vismaz mazi-nātu tā iespējamos draudus, ltf programma un citi kongresā pieņemtie dokumenti paredzēja šādas prasības: 1) izveidot tikai latvijas augstākajam valsts varas orgānam pakļautu, patstāvīgu komisiju ar tiesībām kontrolēt visu latvijā izvietoto ka-raspēka vienību darbības atbilstību latvijas likumiem; 2) izbeigt psrs karaspēka kontingenta, arī rezerves virsnieku skaita palielināšanu latvijā, likvidēt latvijā visas psrs raķešu un gaisa kara spēku bāzes, bruņoto spēku poligonus; 3) pārskatīt un precizēt aktus par zemes piešķiršanu karaspēka daļām, pārbaudīt to atbilstību, izbeigt jaunu teritoriju iedalīšanu armijas vajadzībām un pārņemt latvijas valsts pārvaldes institūciju pārziņā militārajiem resoriem piederošās mežsaimniecību un piejūras ze-mes; 4) pieprasīt psrs aizsardzības ministrijai samaksu par zemi un tel-pām, ko armija aizņem latvijā; 5) nepieļaut latvijas iedzīvotāju nosūtīšanu dienestā ārpus tās robe-žām pret paša gribu; 6) nodrošināt iespēju personām, kuru politiskā pārliecība neatļauj die-nēt bruņotajos spēkos, dienesta vietā paredzēto laiku strādāt latvi-jas tautsaimniecībā, šim nolūkam panākt alternatīvā darba dienesta izveidošanu; 7) likvidēt jauniešu militārās nometnes, militāro apmācību skolās un radikāli pārveidot militāro apmācību augstskolās, pilnībā ievērojot brīvprātības principus; 8) pārvietot no latvijas psr augstākās militārās mācību iestādes; 9) likvidēt esošo centralizēto civilās aizsardzības un militārās sagata-vošanas sistēmu (dosaaf), uz šīs bāzes izveidojot glābšanas die-nestu.3 šī programma tika konsekventi realizēta, tā nezaudēja savu nozīmi arī pēc 1990.gada 4. maija. dažas no šīm prasībām turpināja apspriest starpvalstu sarunās ar krieviju (1992. – 1994. g.), bet ne vienmēr izdevās gūt pozitīvus risinājumus (piemēram, nomas maksa par armijas un ka-raflotes aizņemtajām telpām un zemi). ” (t.jundzis. latvijas drošība un aizsardzība.– r.: junda, 1995.,119.-121. lpp.).atvija, kur tavi dēli... 24 iii. latviešu strēlnieku apvienības dalība un aktivitātes ltf ideju īstenošanā latviešu strēlnieku apvienības izveide. 1988.gada septembrī laikrak-stā „sovetskaja latvija” tika publicēts iļjicova raksts, kas bija vērsts pret pārbūvi. atsauksmes ilgi nebija jāgaida. drīz vien republikas kara un darba veterānu padome izvērš kampaņu pret pārbūvi latvijā un psrs. iļj icova propagandu atbalsta arī 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānu padome un gatavo vēstuli stagnācijas garā lkp ck. to parakstīt atsakās v .krūmiņš un vēl septiņi latviešu gvardes divī-zijas veterāni – j.vilhelms, i.pinksis, v .žurovskis, d.kaca-dundure, ē.vārenbergs, a.bērziņa un a.jansons . līdz 1989.gada 24. februārim tiek izziņota 130.latviešu strēlnieku korpusa veterānu sapulce, un tās dalībniekiem jau iepriekš kļuvis zi-nāms, ka organizācijas padome sagatavojusi apstiprināšanai interfron-tes darbību atbalstošu rezolūciju. lai sanāksmē sapulcējušies veterāni un arī plašāka sabiedrība saprastu loģiski un patriotiski domājošu veterānu nostāju pārbūves un latviešu tautas pašnoteikšanās jautāju-mos, v .krūmiņš ar jau pieminētajiem domubiedriem sagatavo rakstu „mēs nedrīkstam klusēt” , ko nodrukā laikrakstā „padomju jaunatne” 1989. gada 23. februārī. iedzīvotāju atsauksmes par šo rakstu bija ievērojamas, turpretim 130.latviešu strēlnieku korpusa kara veterāni uzsāk aktīvu pretdar-bību šīs citādi domājošo grupas rīcībai. 24.februāra sanāksmē visi runā tikai krieviski, vienīgi ikp ck sekretārs j.briļs sanāksmes dalībniekus sveic latviešu valodā. interfrontes darbību atbalstošo karavīru satelītorganizāciju (baltijas kara apgabala virsnieku padome, kara, darba un bruņoto spēku veterā-nu padome u.c.) izvērstā pretdarbība latvijas neatkarības atjaunošanai, izvērstā propagandas kampaņa savienības saglabāšanas atbalstam, mē-ģinājumi pasniegt savu viedokli kā visu karavīru attieksmi pret latvijas valsts varas iestāžu lēmumiem un ltf programmas realizāciju, izraisīja vēlmi parādīt latviešu karavīru faktisko attieksmi pret latvijas neatkarī-bas atjaunošanu. vairāki atvaļinātie karavīri (j.a.baškers, j.kušķis, g.grūtups) sanāca inženieru ielā (vēstures institūta telpās), lai apzinātu pēc otrā pasaules kara 43.latviešu gvardes divīzijā un citos psrs bs formējumos dienē-5 jušos latviešu karavīrus un kopā plānotu turpmāko darbību, kas dotu pretsparu interfrontes izvērstajai propagandas kampaņai, un noraidītu šo organizāciju vēlmi – pārstāvēt latviešu (latvijas) karavīrus. pēc vai-rākkārtējas situācijas izvērtēšanas un iepazīšanās ar v .krūmiņa vadītās otrā pasaules kara dalībnieku grupas ziņojumu, virsniekiem radās ideja sazināties ar v .krūmiņu un viņa domubiedru grupu, lai izteiktu atbalstu kara dalībniekiem, kas iestājas par latvijas neatkarību. tika nolemts, ka uz tikšanos ar v . krūmiņu dosies j.a.baškers. tikšanās notika februā-ra beigās. vispirms radās ierosinājums par kopīgu otrās pasaules kara dalībnieku un pēckara gados dienējušo latviešu karavīru organizācijas izveidi. ideja guva attīstību, un apvienība pakāpeniski kļuva par visu pa-audžu dažādās armijās dienējušo latviešu karavīru organizāciju. pēc pār-runām ar v . krūmiņu un citiem otrā pasaules kara dalībniekiem, tika nolemts apzināt pēc ii pasaules kara dienējušos latviešu karavīrus, kas atbalsta latvijas neatkarību un gatavot tādas grupas tikšanos, lai lemtu par karavīru organizācijas izveidi. apzinot zināmos virsniekus (g.stip-ro, f .justu, e.paševiču u.c.), marta vidū latvijas universitātes vēstures un filozofijas fakultātes telpās rīgā, brīvības bulvārī 32, tika organizēta apziņoto (ap 16) karavīru tikšanās, kurā nolemj veidot alternatīvu bi-jušo karavīru organizāciju. tiek izveidota arī neliela orgkomiteja. tajā ietilpst f .justs, j.kušķis, v .krūmiņš, d.kaca-dundure, g.goba, j.a.baš-kers un j.gaiduks. orgkomiteja sagatavo rakstu ar aicinājumu atbalstīt tādas organizācijas izveidošanu, kurā iekļautos visi atvaļinātie karavīri, kas nav apmierināti ar esošās kara veterānu organizācijas pret m.gorba-čova pārbūvi vērsto darbību. to aprīļa sākumā publicē laikrakstos „pa-domju jaunatne” , „rīgas balss” un „atmoda” . sākotnēji nelielo karavīru veterānu grupu bija iecerēts reģistrēt ltf radio un tv centra nodaļā, kā tās atbalsta grupu, taču pēc šīs publikācijas orgkomitejā reģistrējās arvien jauni dalībnieki un tā strauji aug, tādēļ radio un tv centra noda-ļas 1989.gada 17.aprīļa sēdē nolemj veidot jaunu ltf – kara un armijas veterānu nodaļu. sēdē a.madisonam kopā ar jau izveidoto orgkomiteju uztic gatavot nodaļas dibināšanas konferenci un līdz tam risināt visus ar šo veterānu grupas darbību saistītos jautājumus. nākamajā 20.aprīļa grupas sanāksmē tiek apstiprināts dibināšanas konferences datums – 1989.gada 17.jūnijs, tiek izraudzīta organizācijas statūtu izstrādā-šanas grupa, par kuras darbību atbildīgi ir j.kušķis un i.gūtmanis, kā arī noteikts topošās organizācijas reģistrējamo dalībnieku loks.atvija, kur tavi dēli... 26 statūtu projekta paragrāfa 2.1. ir teikts: „par ltf kara un armijas ve-terānu nodaļas dalībniekiem var būt visu paaudžu latviešu strēlnieki, ltk cīnītāji, partizāni un pretošanās kustības dalībnieki, kā arī pēckara gados no psrs bruņotajiem spēkiem atvaļinātie un rezervē stāvošie visu dienesta pakāpju un ieroču šķiru karavīri neatkarīgi no tautības, ve-cuma, dzimuma, veselības stāvokļa, partijas piederības un reliģiskās pār-liecības, kuri atzīst ltf programmu un statūtus un vēlas darboties vismaz vienā no jaundibināmās nodaļas programmā norādītajiem darbības novirzieniem. ” jāpiebilst, ka laika gaitā šis ir visvairāk labotais sta-tūtu punkts. jau 2.konferencē, šos statūtus apstiprinot, tiek prasīts, lai karavīrs būtu arī latvijas pilsonis, kas iestājas par latvijas republikas atjaunošanu de facto. gadu vēlāk lsa ver durvis visiem latviešu iz-celsmes karavīriem neatkarīgi no tā, kādas valsts armijā viņš dienējis, protams, arī leģionāriem. organizācijas dibināšanas konference notiek lvu lielajā aulā. uz to pulcējušies otrā pasaules kara veterāni, psrs bruņoto spēku atva-ļinātie karavīri, pilsoņu kara un latvijas neatkarības cīņu veterāni. ir pārstāvēti visi latvijas novadi: no rīgas – 202, no rīgas rajona – 34, no jūrmalas –13, no stučkas raj. – 9, no cēsu raj. – 7, no jelgavas – 7, no tukuma raj. – 5, no liepājas raj. – 5, no balvu raj. – 5, no bauskas raj. – 4, no preiļu raj. – 3, no jelgavas raj. – 3, no liepājas – 2, bet no daugavpils, dobeles, madonas, ogres, ventspils un ventspils rajona pa vienam dalībniekam – pavisam 305 bijušo karavīru. ir ieradušies pat dalībnieki no maskavas, kuri pēc tam izveido savu nodaļu. pēc dienesta pakāpēm konferencē piedalās 7 pulkveži un 1.ranga kapteiņi. 13 apakšpulkveži un 2.ranga kapteiņi, 28 majori un 3. ranga kapteiņi, 66 jaunāko pakāpju virsnieki: 69 seržanti un staršinas, 103 ka-reivji un matroži. dalībnieku vidū ir arī 14 sievietes. konferences dalīb-nieku vidū ir sabiedrībā pazīstami cilvēki – nopelniem bagātais skatu-ves mākslinieks ē.valters, padomju savienības varonis j.vilhelms. psrs ap deputāts profesors e.grinovskis, akadēmiķis j.stradiņš, pirmā pasaules kara dalībnieks p .šmidre. 297 konferences dalībnieki ir ltf biedri vai tās atbalstītāji, to vidū v .krūmiņš, v .ķiploks, n.avens, ir ltf domes locekļi, bet s.kal-niete, j.škapars un i.godmanis konferencē piedalās kā vadības pārstāv-ji. konferencē kā viesi piedalās lļkjs ck 1.sekretārs l. priedītis un lkp rīgas pilsētas komitejas pārstāvis a.vicups. tiek saņemtas daudzas7 apsveikuma telegrammas, tostarp arī no vissavienības lauksaimniecī-bas zinātņu akadēmijas prezidenta, bijušā 43.gvardes latviešu strēlnieku divīzijas karavīra a.ņikonova. konferenci atklāj ē.valters un savā ievadrunā dod svētību jaundibinātajai pārbūves veicināšanas organizācijai, ko viņš neviļus no-sauc par latviešu strēlnieku apvienību. tādu nosaukumu, saīsināti lsa, konferences darba gaitā arī apstiprina sākotnēji domātās kara veterānu un bruņoto spēku atvaļināto karavīru ltf nodaļas nosaukuma vietā. apspriežot lsa statūtu un programmas projektus izrādās, ka tajos ir daudz nepilnību un to konferencē neapstiprina, bet jaunievēlētajai domei uzdod, ievērojot izteiktos labojumus un papildinājumus, šo dokumentu sagatavot apstiprināšanai nākamajā konferencē 1990.gada jūnijā. tālā-kajā darbā tiek izveidota dome 41 cilvēka sastāvā un par tās priekš-sēdētaju vienbalsīgi ievēl 130.latviešu strēlnieku korpusa veterānu, at-vaļināto majoru vili krūmiņu. ēvaldu valteru, jāni vilhelmu un pēteri šmidri karavīri vienbalsīgi izvēl par lsa goda priekšsēdētājiem. latviešu strēlnieku apvienības darbības sākums. lai gan sagatavošanas darbā bija pieļautas kļūdas, jauna karavīru organizācija bija radīta, un tā guva lielu sabiedrības atbalstu. lsa dalībnieku skaits strauji aug. jau līdz 10.jūlijam no visas latvijas organizācijas birojā rīgā bija reģistrējušies 547 dalībnieku. sākas lsa nodaļu veidošana latvijas novados un pilsētās. 8.jūlijā tiek dibinātas nodaļas balvos, jelgavā un tukuma rajonā; 5. augustā līvānos, 25. augustā rīgā maskavas rajonā, 27 . decembrī bauskā. 1990. gada 23. februārī tiek dibināta nodaļa liepājā un rīgas dalībnieki tiek sadalīti pa pilsētas rajonu nodaļām. 24. martā dibinātas kurzemes rajona, 4.maijā vidzemes priekšpilsētas, 7. jūnijā latgales priekšpilsētas, 12.jūnijā ziemeļu rajona, 19. septembrī centra rajona un arī nodaļa ogrē. pēdējā 1991.gada 4. februārī dibināta daugavpils lsa nodaļa. 1989.gada 1.jūlijā notiek lsa domes sēde, kurā jūtams pārdomātu un konferencē apstiprinātu statūtu un programmas trūkums. dome ievēlē valdi 14 cilvēku sastāvā un par tās priekšsēdētāju atkal vienbal-sīgi ievēlē vili krūmiņu, par viņa pirmo vietnieku ievēl franci justu, par otro vietnieku – jāni aivaru baškeru. tāda vienvaldība nesekmē valdes darbu, taču paiet laiks un tikai 13.valdes sēdē 1990.gada 1.martā notiek likumdevējas un izpildvaras sadalīšana. par valdes priekšsēdētāju ievēl j.a.baškeru, par viņa vietnieku f .justu.atvija, kur tavi dēli... 28 lai izpildītu konferencē noteiktās darba programmas, dome izveido četras sekcijas: karadienesta sekciju, kurā paredzēts darbs ar jauniesau-camajiem, vada jānis kušķis; propagandas sekciju vada ilgmārs gūtma-nis; labklājības un ētikas sekciju vada laimonis borherts, bet vēstures sekciju vada oskars engels. vēlāk ar 1989.gada 5.decembri šīs sekcijas vadību pārņemvilnis zvaigzne. šajā sēdē tiek radīta arī dibināšanas konfe-rencē neizveidotā revīzijas komisija. tās sastāvā ievēl dainu kacu-dun-duri, induli kaukuli, laimdotu reinbahu un inārugrantu. neatliekot uz vēlāku laiku, lsa dome ķeras arī pie tik nepieciešamo organizācijas statūtu un programmas izstrādāšanas. tiek izveidotas di-vas komisijas: viena, kuras sastāvā ir v .krūmiņš, o.engels, a.tau-be, v .zvaigzne, g.grūtups un l.borherts, izstrādās programmu, bet otra statūtus. tajā strādās e.augulis, l.briežkalns, dz.zībiņš, j.kuš-ķis, v .jaronis, g.goba un j.a.baškers. abu komisiju izstrādāto program-mu un statūtus bez iebildumiem apstiprina 1990.gada jūlijā lsa 2.konferencē. līdz ar domes pirmajā sēdē veiktajiem organizācijas pasākumiem latviešu strēlnieku apvienības tapšana pamatjautājumos bija noslēgu-sies, tā tika dibināta un pilnveidojās par patstāvīgu sabiedriski politisku karavīru organizāciju. virzot lsa uz pilnīgu patstāvību, ltf vadība vienmēr ir norobežojusies no saviem karavīriem, lai gan abas organizā-cijas nodaļu līmenī patiesībā bija saaugušas, jo lielākā daļa strēlnieku vienlaicīgi bija arī ltf dalībnieki vai tās atbalstītāji. ltf neapstipri-nāja lsa piedāvāto pārstāvniecību savā domē ne lsa tapšanas periodā, kad tai faktiski vēl bija ltf nodaļas statuss, ne arī pēc lsa 2.kongresā uz konfederatīviem pamatiem piedāvātās sadarbības. būtībā vājo sadar-bības saik­ ni abu organizāciju vadību līmenī uzturējuši ltf kongresos ievēlētie domnieki lsa pārstāvji –v .krūmiņš, v .ķiploks un n.avens. jāpiebilst, ka ltf savu sabiedroto nav atbalstījusi arī finansiāli, lai gan tāda iespēja pastāvēja. lsa 3.konferencē, pilnveidojot statūtus, svītro neizdevušos sadarbī-bu ar ltf uz konfederatīviem pamatiem un kļūst par pilnīgi neatkarīgu un patstāvīgu sabiedriski politisku karavīru organizāciju. sākoties sa-biedriski politisko organizāciju reģistrācijai latvijā, lsa reģistrējas ce-turtā, un tās reģistrācijas numurs valsts reģistrā ir 004. 2.valdes sēdē, 1989.gada 1.augustā tiek ierosināta krūšu nozīmes iz-gatavošana, taču parauga apspriešana ievelkas gandrīz gadu. lsa otrā9 sasaukuma 1.domes sēdē vienojas par nozīmes galīgo variantu un paiet vēl gads, kamēr tās sāk izgatavot 1991.gada rudenī. nedaudz vēlāk, 13.valdes sēdē, 1990.gada 1.martā nolemj izgatavot arī apvienības karogu un to izdara tā gada rudenī. avīze „latviešu strēlnieks” . 2.domes sēdē, 1989.gada 16.septembrī pieņem lēmumu izdot avīzi – „latviešu strēlnieks” – un par tās redakto-ru apstiprina pensionētu žurnālistu arvīdu briedi. avīzes tapšanā lielu ieguldījumu ir devis francis justs, meklējot gan tās redaktoru, gan no-kārtojot atļauju presi politiski kontrolējošās psrs galvenās literatūras pārvaldē, gan gādājot deficītu – papīru, gan rūpējoties par iespiešanu tukuma tipogrāfijā, gan iespiestās avīzes atvešanu uz rīgu, kur viņam lielu atbalstu ar transportu sniedza auseklis pļaviņš, gan izplatīšanu ar preses tirdzniecības kiosku starpniecību, kur bija jāpārvar interfrontiski noskaņoto pārdevēju pretestība. „latviešu strēlnieks” kā jauns militāri patriotisks izdevums iznāca 1990.gada februārī un ir centies maksimāli atainot latviešu strēlnieku apvienības nostādnes latvijas neatkarības atgūšanā un nostiprināšanā. tā, 1990. gada jūlijā tas publicēja lsa domes vēstuli lr augstākajai pa-domei ar protestu pret baltijas kara apgabala vadības mēģinājumu ie-jaukties latvijas iekšējās lietās un paziņojot par neiespējamu latvijas jauniešu tālāko dienestu padomju armijā. tādēļ pamatots ir uzskats, ka latviešu strēlnieku apvienības mēnešraksts savu iespēju robežās ir devis nozīmīgu ieguldījumu neatkarīgās latvijas tapšanā. „latviešu strēlnie-ka” redaktori ir bijuši arvīds briedis, pēteris pintāns, zigfrīds odiņš, in-gvars jakaitis un vilnis stinkulis, pēc kura nāves ar 1998.gada septembri to pārstāja izdot. lsa sekciju darbība. pēc darba sekciju izveidošanas tās sāka pildīt konferencē izvirzītos uzdevumus. par to, kā vēstures sekcija strādājusi un ko paveikusi laika posmā no 1989.- 1990.gadam, stāsta tās vadītājs atvaļināts pulkvedis v .zvaigzne: ,,latviešu strēlnieku apvienības viens no darbības galvenajiem virzie-niem bija latviešu nacionālo militāro formējumu vēstures izpēte, pievēr-šoties latviešu karavīru cīņām un likteņiem pirmajā un otrajā pasaules karā, īpašu uzmanību veltot neatkarīgās latvijas armijas un kara flotes vēstures izpētei un materiālu publicēšanai.atvija, kur tavi dēli... 30 šajā laikā lsa piedalījās visos ltf organizētajos masu pasākumos un arī pati organizēja atceres dienu atzīmēšanu. tā 1990.gadā lsa vēstures sekcija kopā ar rīgas politiski represēto klubu un biedrību ,,rīgas me-moriāls” savāca plašu materiālu klāstu un iekārtoja izstādi ,,ribentropa pakts” . izstādi atklāja 23.augustā un tā bija plaši apmeklēta. vēstures sekciju pilnībā izveidoja 1989.gada jūlijā – augustā, un tās vadītājs sākumā bija o.engels, bet sākot ar 1990.gadu, tās vadību pār-ņēma v .zvaigzne. vēstures sekcija sadarbojās ar vēstures zinātniekiem, radošām savienībām un muzejiem. latviešu strēlnieku muzejs, kuru vadīja v .stinkulis, trešās atmodas laikā kļuva par vienu no vietām, kas pulcināja latvijas armijas virsnie-kus un to piederīgos, bijušos karavīrus, padomju represiju upuru pie-derīgos un cilvēkus, kam latvijas armijas atdzimšanas ideja bija svēta. muzeja telpās darbojās arī latviešu strēlnieku apvienības vēstures sek-cija un laikraksta „latviešu strēlnieks” redakcija. lsa vēstures sekcijas darbu ievadīja zinātņu akadēmijas vēstures institūta zinātniece aurora ūdre. piedalīdamās sekcijas pirmajās sēdēs, viņa deva vērtīgus padomus un metodiskus norādījumus. zinātniece arī ieteica pievērsties 24.teritoriālā strēlnieku korpusa represēto virsnieku likteņu apzināšanai. turpmākajā darbā sekcijas konsultanta pienāku-mus uzņēmās vēstures institūta jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks ainārs bambals. viņa vadībā tika apzināti latvijas armijas represētie virsnieki un laikrakstā „latviešu strēlnieks” publicēts uz noriļsku iz-sūtīto virsnieku saraksts. šajā periodā jāatzīmē divas ekspedīcijas, kurās piedalījās lsa vēstu-res sekcijas dalībnieki. 1998.gada oktobrī 24 pētnieku grupa veterāna viškara vadībā devās uz 24.teritoriālā korpusa 181.strēlnieku divīzijas kauju vietām pleskavas apgabalā. par nozīmīgu soli latvijas armijas virsnieku likteņu apzināšanā kļu-va latviešu strēlnieku apvienības 1990.gada vasarā organizētā ekspedīcija uz noriļsku. izpētes darbi noritēja kopējās baltijas ekspedīcijas „lama-90” ietvaros no 25.jūlija līdz 9.augustam. šīs 16 dienas vēlreiz apliecināja igauņu, latviešu un lietuviešu ciešo apņēmību noskaidrot savas vēstures traģiskos notikumus. no latvijas ekspedīciju pārstāvēja 12 cilvēki. viņu vidū georgs popovs – bijušais noriļskas ieslodzītais no 1941.-1951.ga-dam, valērija kuzmina – pulkveža kristapa kārkliņa meita, edīte un ralfs kalniņi – pulkveža a.kalniņa meita un dēls, egīls ramiņš – pul­1 kvežleitnanta e.ramiņa dēls, raimonds lejiņš – vltn. a.lejiņa dēls un citi. ekspedīciju vadīja a.bambals. ekspedīcijas galvenais mērķis bija kopā ar igauņu un lietuviešu ko-lēģiem apzināt no baltijas aizvesto, ieslodzīto un nomocīto virsnieku likteņus noriļlagā 1941. - 1956.gados un uzstādīt lamas ezera krastā piemiņas zīmi un pieminekli tur bojāgājušajiem igaunijas, latvijas un lietuvas augstākajiem artilērijas virsniekiem. uz ieslodzījuma vietu lamu, 120 kmno noriļskas, 1941.gada augustā izveda 42 baltiešu virsniekus, viņu vidū 13 latviešus. lamas ezera krastā apglabāti 15 baltiešu virsnieki, no tiem 7 latvieši. ekspedīcija atgriezās, izpildījusi savu pienākumu pret šiem svešumā cietušajiem un nomocī-tajiem baltiešu virsniekiem. tā atveda arī bagātu informāciju par noriļ-skas labošanas darba nometnēm, video un kino materiālus, fotogrāfijas, kā arī eksponātus no bijušo nāves nometņu vietām izstādei „latviešu virsnieku golgāta ceļš” strēlnieku muzejā” . latviešu strēlnieku apvienība šajā periodā ir devusi nozīmīgu iegul-dījumu vēstures izzināšanā un pārvērtēšanā un nacionālās pašapziņas celšanā. labdarības un ētikas sekciju sākumā vada laimonis borherts, bet pēc lsa 2.kongresa viņu šajā amatā nomaina viktors brokāns. laika pos-mā 1989.-1990.gados sekcija organizē kauju atceres pasākumus vietal-vā, pienavā, sausnējā, arī 1916.gada ziemsvētku kauju atceres mītiņus ložmetējkalnā un tīreļpurvā. te saviesīgu vakarēšanu pie ugunskura ar interesantu vēstures stāstījumu ievadīja vilnis stinkulis. 1990.gada vasarā lsa jelgavas nodaļas biedri atraduši vietu, kur 1915. gadā formēti pirmie latviešu strēlnieku bataljoni, un tika nolemts viņu piemiņai veidot pieminekli. ar 1990.gada 18.augusta valdes sēdes lēmu-mu šajā pasākumā iesaistījās arī labdarības un ētikas sekcija, sekmējot pieminekļa izgatavošanu un organizējot tā atklāšanas ceremoniju svētē. jāuzteic lsa jelgavas nodaļas priekšsēdētāja viktora valaiņa organiza-tora spējas un neatlaidība pieminekļa projekta virzībā un uzstādīšanā. no latvijas valsts darbinieka arvīda berga un viņa dzimtas piede-rīgo likteņgaitu pētnieka u.lasmaņa lsa valdes priekšsēdētājs uzzināja par k.ulmaņa adjutanta pulkveža miervalža lūkina atdusas vietu 1.me-ža kapos, ko visus ilgos okupācijas gadus bija kopuši viņa radinieki. šo vietu zināja tikai nedaudzi. baigajā gadā, 1941. gada jūnijā, komunis-ti, atkāpjoties noslepkavoja vairākus desmitus latvijas patriotu un, laiatvija, kur tavi dēli... 32 slēptu pēdas, apraka tos dažādās vietās rīgā un rīgas apkārtnē. 1941. ga­ da jūlijā latvijas armijas virsnieki tika pārapbedīti kopējā kapā 1.me-ža kapos. pēc pulkvežu m.lūkina un a.muižuļa radinieku lūguma viņu mirstīgās atliekas tika guldītas dzimtas kapu vietās netālu no 1990.gadā uzstādītā baltā krusta. lai neradītu okupācijas varas iestāžu interesi, pa-domju laikā uz m.lūkina kapa nebija uzstādīta piemiņas plāksne ar uz-rakstiem. pēc lsa iniciatīvas, bijušais latvijas armijas karavīrs pāvels pumpurs, kurš bija dienējis štāba bataljonā, stāvējis sardzē pie latvijas valsts prezidenta pils un ne reizi vien redzējis vaigā valsts prezidentu un viņa adjutantu, uzņēmās izgatavot kapa pieminekli, neprasot par to nekādu atlīdzību. pēckara gados viņš strādāja par vienkāršu akmeņkali un uzskatīja šo iespēju – kalt kapakmeni pulkvedim m.lūkinam – par lielu pagodinājumu. 1990.gada novembrī meža kapos tika uzstādīts ne-liels, ļoti vienkāršs kapakmens un 10.novembrī lsa labdarības un ēti-kas sekcija organizēja tā atklāšanu. tajā piedalījās m.lūkina piederīgie un cīņu biedri, arī aktieris zikmanis – lūkina lomas tēlotājs lugā „četr-as dienas jūnijā” . kapakmeni iesvētīja un runu teica prāvests j.liepiņš. tika godināti arī baltā krusta pakājē apglabātie staļina terora upuri, viņu vidū pulkveži a.muižulis un n.fogelmanis. u.lasmanis, atklājot kapakmeni m.lūkinam, teica: „mēs esam pulcējušies baltā krusta pakā-jē, lai atdotu latvijas vēsturei un latviešiem neatkarības gadu ievērojamā karavīra atdusas vietu. visu latvijas ministru prezidentu un pēdējā valsts prezidenta adju-tants miervaldis lūkins dzimis pagājušā gadsimta beigās valmieras ap-riņķa burtnieku pagastā. no viņa sentēva kuplā dzimtas ozola nācis pulkvedis pats, ārstu lūki-nu plašā saime mākslinieki skulmes... beidzis reālskolu jelgavā, pirmā pasaules kara sākumā – pāvila karas-kolu pēterpilī. ar latvijas neatkarības pasludināšanu ir studentu rotas sastāvā, cīnījies pie ventas, jaunmuižas, saldus. 1918.gadā pavadījis kārli ulmani uz liepāju, bijis viņam blakus dau-gavmalā bermontiādē. spožo un grūto latvijas visu valdību vadītāju ad-jutanta ceļu nogājis līdz pat 1940.gada jūlijam, kad kalnbērziņš un paldi-ņa viņu padzen no kr. valdemāra ielas dzīvokļa, liek strādāt uz dzelzceļa, alus darītavā. visu šo baigo gadu viņu sauc uz pratināšanām, zvana pat naktīs. kara sākumā nāk neizbēgamais – viņu apcietina un nošauj.3 kāpēc saglabājusies šī kapa kopiņa? tādēļ, ka pulkveža sievas ernas māsīca rita zilbere ar meitu sarmīti, ar savu mūža draudzeni elfrīdu priedi paslepšus, ar bailēm, ar risku, tāpat kā pulkveža lāčplēša ordeņa kavaliera muižuļa meita ligita briede ir kopušas savu nomocīto tuvinie-ku atdusas vietas. viņas ir tās, kurām jāpateicas, jāpaklanās, ka mēs varam šeit būt, at-dot godu adjutantam, viņu cīņu un likteņbiedriem. ar viņu rūpi, ar prāvesta liepiņa padomu, ar latviešu strēlnieku ap-vienības valdes priekšsēdētāja jāņa baškera ierosmi, ar latvijas štāba ba-taljona kaprāļa, prezidenta kvieša sardzes priekšnieka akmeņkaļa pum-pura rokām tapusi šī vienkāršā kapa zīme latvijas kareivim. nolieksim galvas pulkvedim lūkinam, viņa likteņbiedriem... ” (u.lasmanis. prezi-denta pirmā un pēdējā palīdze. –r:avīze, 1992., 101.lpp). labdarības un ētikas sekcija organizēja arī vairākus karavīru tikšanās vakarus un svētku pasākumus. ļoti spilgtā lsa dalībnieku atmiņā ir pa-likusi lāčplēša dienas atzīmēšana 1990.gada 11.novembrī vef kultūras namā. to vadīja v .čukurs, ar uzrunu uzstājās ē.valters. valsts himnu sāka un diriģēja v .čukurs. vairāk nekā trīssimts balsīgā izpildījumā tā skanēja ļoti vareni. pēc ilgajiem okupācijas gadiem tā radīja lielu saviļ-ņojumu un īstu svētku sajūtu karavīriem. lsa kopā ar ltf pārstāvjiem, jelgavas nodaļas biedriem, tv un ra-dio žurnālistiem, piedaloties arī bojāgājušo latviešu virsnieku bērniem, e.sandovičas vadībā organizē ekskursiju uz liteni, lai iepazītos ar latvi-jas armijas virsnieku vasaras nometņu, nošaušanas un pieminekļa vie-tām. sekcijas aktīvisti regulāri mājās apmeklē slimos un nevarīgos lsa biedrus un daudziem no viņiem palīdz iekārtoties ārstniecības iestādēs. sevišķos gadījumos tiek sniegta arī materiāla palīdzība grūtībās no-nākušo lsa biedru ģimenēm. tādas ir d.brantkalna, j.vilhelma, ē.vā-renberga un citas. dažādu sadzīves problēmu nav mazums, un arī tās risina sekcijas pār-stāvji, pašu sekcijas vadību ieskaitot. piemēram, ltk dalībniece un lsa domes locekle v .miļuna dzīvo kp veterānu pansionātā berģos. iesīkstē-jušie partokrāti, uzzinājuši par viņas darbību lsa, radīja tai neciešamus dzīves apstākļus un draudēja pat iekārtot trako mājā. incidentā iesaistās lsa priekšsēdētājs v .krūmiņš un sekcijas vadītājs v .brokāns, lieta tiek noskaidrota, un daži no kp veterāniem sāk atbalstīt apvienību.atvija, kur tavi dēli... 34 padomus un juridiska rakstura pakalpojumus sniedz labdarības un ētikas sekcijas juristi, piemēram, ir apzināti noriļskas elli izgājušie un dzīvi palikušie 40 latviešu virsnieki, un pieciem no viņiem šajā laikā ar lsa palīdzību noformētas pensijas. lsa propagandas sekciju nemainīgi vada ilgmārs gūtmanis. pārska-tot organizācijas dokumentu arhīvu, domes un valdes sēžu protokolus, hroniku un sarakstes materiālus par šīs sekcijas darbību, neko nevar uz-zināt un liekas, ka tāda nemaz nav eksistējusi. patiesībā tā veica darbu, ko grūti novērtēt. v .krūmiņa grupas aiziešana no 130.latviešu strēlnieku korpusa vete-rānu padomes radīja plaisu ne tikai šajā, bet arī citās padomju armijas un darba veterānu organizācijās, kuras kā padomju varas balsti darbojās kompartijas ck, bka štāba un kara komisariātu paspārnēs. lai tālāk drupinātu šo sazaroto un labi organizēto varas mehānismu, tajā vajadzē-ja veikt pamatīgu izskaidrošanu un aģitāciju un to varēja veikt vienīgi izglītoti latvijas neatkarībai uzticīgi cilvēki no pašu kara veterānu vidus. tādi bija un viņi darbojās šī latvijas neatkarībai tik draudošā spēka iek-šienē, uz kura vienotu un organizētu atbalstu ļoti cerēja reakcionāri un interfronte. ir jāatzīmē, ka latvijā un tieši rīgā šo organizāciju īpatsvars bija lielākais baltijā, tāpēc, ka rīgā atradās bka un citi štābi ar visiem to palīgdienestiem. propagandas sekcijas cilvēki ne tikai apgaismoja veterānu prātus, bet organizēja arī pretdarbību šo organizāciju reakcionārajai vadībai, vāca viņu sēžu protokolus, gatavoja slepeno sapulču stenogrammas un citu dokumentu kopijas, viņi lasīja arī krievu presi un analizēja publikāciju saturu. visi šie dokumenti nonāca propagandas sekcijā, kur tos sistema-tizēja, tur tika izstrādāti priekšlikumi turpmākajai rīcībai un tad nodoti lsa vadībai. līdz ar to kā interfrontes, tā atsevišķo reakcionāro organi-zāciju darbība kļuva pārskatāma un prognozējama. tas deva iespēju or-ganizēt laicīgu pretdarbību. visi materiāli tika rūpīgi glabāti un daļa no tiem pēc latvijas neatkarības starptautiskas atzīšanas tika nodoti valsts prokuratūrai. tādas darbības rezultātā šo impēriski noskaņoto organizāciju sairša-na strauji progresēja un 1990.gada 22.septembra lsa domes sēdē, ana-lizējot reakcionāro organizāciju darbību pret lr, b.čaša norādīja, ka ve-terānu padome šobrīd vairs nepārstāv ne latviešu tautu, ne latvijas iedzī-votājus, ne arī 130.latv. str. korpusa īstos cīnītājus. tas ir naidīgs latviešu5 tautas centieniem un graujošs grupējums, no kura jānorobežojas visiem veselīgi domājošiem veterāniem. un tādu jau ir vairākums, tādēļ šī dome pieņēma lēmumu pie lsa veidot 130. latv. str. korpusa veterānu sekciju. visai drīz uz lsa pārnāk arī veterānu koris diriģenta sama vadībā. lai gan statūti vēl neparedz latviešu leģionāru dalību lsa, bet gata-vojoties 3. konferencei ir paredzēta organizācijas atvēršana arī viņiem, tad leģionāri, kā lsa atbalstītāji sāk veidot arī savu sekciju dambenieka vadībā. uz 3. konferenci leģionāru skaits pārsniedzis jau 300 un tajā par lsa priekšsēdētāja vietnieku ievēl leģionāru pēteri zarembu. lsa ir spējusi atrast un vienot visu paaudžu latviešu karavīrus, lai kādā pasaules malā un kādā armijā viņi nedienētu, un lieli nopelni par to ir propagandas sekcijai. runājot par to cilvēku loku, kas nodarbojās ar propagandas jautāju-miem, tad tādas striktas robežas nemaz nav, jo šajā jomā darbojās visi lsa biedri, dažkārt pašiem neapzinoties. lsa darbība, gatavojoties lpsr augstākās padomes un vietējo pa-domju vēlēšanām. 1990.gada sākums iezīmējas ar lpsr ap vēlēšanu tuvošanos. 10.01.90. valdes sēdē tiek apspriesta ltf deputātu kandidā-tu vēlēšanu platforma un vairākām nodaļām tajā nepieciešami papil-dinājumi. sadaļā par nacionālo jautājumu jāuzsver, ka kadru politikā latviešu tautai jādod prioritāte un jānodrošina latviešu valodas lietošana lietvedībā. turklāt īpašumtiesības iegūstamas nevis ar psrs starpnie-cību, bet šie jautājumi risināmi tepat uz vietas republikā. ar šīs valdes lēmumu lsa atbalsta ltf kandidātus, bet no sava vidus ap vēlēšanām par kandidātiem nolemj izvirzīt v .krūmiņu, v .čukuru, v .jaroni, j.kušķi un a.ansonu, taču izrādās, ka kandidātu izvirzīšana paredzētajos vēlē-šanu apgabalos ir nokavēta, un lsa paliek bez mandātiem ap . par vietējo padomju deputātu kandidātiem no lsa izvirzīti v .ču-kurs, e.laucis, dz.zībiņš, e.augulis, v .daugulis, j.kučinskis un u.veselis. par deputātiem ievēlēti pirmie trīs. visu līmeņu padomju deputātu vēlēšanu kampaņā, aicinot vēlētājus balsot par lsa, ltf un lnnk izvirzītajiem kandidātiem, aktīvi piedalās lsa propagandas sekcija. vēlēšanu mītiņos uzstājas tās aktīvisti, piedalās radio un tele-vīzijas raidījumos un publicējas gan republikas, gan rajonu avīzēs. bez lsa vadības daudz raksta v .ķiploks, o.engels, o.laukmanis, n.avens, o.baranovskis un citi.atvija, kur tavi dēli... 36 lsa pretdarbība latvijai naidīgajām organizācijām. pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990.gada 4.maijā, politiskais stāvoklis latvi-jā būtiski saasinājās. jaunievēlētajā ap vairāk nekā ceturtdaļa deputātu bija klaji naidīgi noskaņoti pret latvijas neatkarību un konsolidējās ar pskp , lkp , kara un darba veterānu padomi, interfronti un viņus at-balsta milicija un pa. to pierāda interfrontistu un civilajās drēbēs ģērbti j.alkšņa un s.birjuzova vārdā nosaukto karaskolu kursantu uzbrukums ap 15.maijā. tajā dienā lsa nosūta protesta vēstuli m.gorbačovam. atbildes vietā laikrakstā ,,za roģinu” 31.maija numurā ir publicēta psrs aizsardzības ministra vietnieka vareņņikova draudu, šantāžas un naida pilnā pret baltijas tautām vērstā runa. šajā sakarā 2.jūnija domes sēdē v .krūmiņš brīdina, ka pašreiz vēl stipra ir kara un darba veterā-nu padome, kura kopā ar rubika partiju ir galvenie interfrontes balsti, un šī padome iespējami ātri jādemontē. turklāt ar jūlija mēnesi iznāks interfrontes ikdienas laikraksts un būtiski ir to nepieļaut. par šīs orga-nizācijas pretvalstisko raksturu ir pēc iespējas vairāk jārunā tv , radio, jāraksta laikrakstos, jāuzstājas armijas un krievu cilvēku vidū. un tas atkal ir propagandas sekcijas darbs. parasti organizācijas avīze ir tās rupors, taču avīze „latviešu strēl-nieks” nav pietiekami atspoguļojusi lsa propagandas sekcijas darbību. avīzes problēmas risinātas daudzās valdes un domes sēdēs. laikraksts plaši atspoguļo pirmā pasaules kara brīvības cīņas un to dalībnieku bio-grāfijas un kauju ceļus, taču visai maz uzmanības veltīja lsa darbībai un latvijas pārbūves aktuālo politisko, militāro un ekonomisko jautājumu risināšanai. šī iemesla dēļ 12.augusta domes sēdē laikraksta galvenais redaktors arvīds briedis tiek atbrīvots un viņa vietā apstiprina pēteri pintānu, taču arī viņš turpina aizsākto tematiku un nepietiekami pie-vēršas straujajai politisko notikumu attīstībai latvijā. lsa darbība psrs bruņoto spēku obligātajā militārajā dienestā iesa-ukto latvijas jauniešu dienesta apstākļu normalizēšanā. pēc 43.latviešu strēlnieku divīzijas izformēšanas 1956.gadā karadienestā iesauktos lat-vijas jauniešus izkliedēja pa dažādām karaspēka daļām visā psrs terito-rijā un ja kas ārkārtējs atgadījās, tad patiesību par to diezin vai uzzināja pat karavīra vecāki. līdzīgs liktenis bija arī igaunijas un lietuvas iesau-camajiem. sākoties pārbūvei un m.gorbačova pasludinātajai atklātībai, priekškars pavērās arī tam, kas notika padomju armijā, un radās iespēja7 uzzināt par nelietībām, kas pastrādātas pret baltijas jauniešiem, par var-mācību, morālu un fizisku pazemošanu un pat viņu vajāšanu daudzās karaspēka daļās. sakarā ar politiskajām aktivitātēm 1988.gada rudenī baltijas repub-likās, ievērojami pastiprinājās psrs bruņotajos spēkos obligātajā mi-litārajā dienestā no baltijas valstīm iesaukto jaunkareivju tradicionāli eksistējošie dažādi fiziskie un morālie pazemojumi, kam klāt nāca arī politiskie apvainojumi par centieniem atdalīties no psrs. jauniesauca-majiem, lai attaisnotu pret viņiem vērstās izdarības, kā pārmetums tika izvirzīts tas, ka viņi ir jauniņie un viņiem ir jābūt respektam pret večiem, kuri ir nodienējuši par viņiem ilgāku laiku, un tāpēc bez ierunām jāpil-da visas viņu pavēles. neoficiālās obligātā dienesta karavīru attiecībās tiek izmantotas vecāko karavīru savtīgās intereses, par ko vainīgie būtu jāsauc pie disciplinārās vai kriminālās atbildības. ja agrāk šādās izda-rībās pret jauniesauktajiem piedalījās tikai vecākā iesaukuma karavīri, tad pret baltiešiem darbojās arī viņu līdzbiedri neatkarīgi no dienesta ilguma, apvainojumu pamatojot, ka tie ir ”fašisti” , ”gansi” , ”nodevēji” un tamlīdzīgi. to netieši, bet daudzviet atbalstīja pat virsnieki, tostarp arī politdarbinieki, kuru tiešais pienākums bija rūpēties par karavīru garīgo labklājību. cietušo puišu vecāki iesniedza sūdzības republikas kara komisāram un kara prokuratūrai, sūtīja vēstules psrs un latvijas psr valdībām, arī psrs aizsardzības ministram ar prasību novērst nelikumības armijā, taču tās visur palika bez ievērības. tad mātes, kurām dārga bija savu dēlu veselība un dzīvība, apvienojās organizācijā latvijas sieviešu līgā, lai ar masu informācijas līdzekļu starpniecību par noziedzībām padomju ar-mijā informētu plašu sabiedrību un iesaistītu to karavīru aizsardzībā. lsa dibināšanas konferencē viens no centrālajiem jautājumiem bija jauniešu karadienests psrs bruņotajos spēkos un topošās organizācijas uzdevumi latviešu jauniešu pasargāšanā no diskriminācijas padomju ar-mijā. šī uzdevuma pildīšanai lsa dome jau savā pirmajā sēdē izveidoja jaunatnes koordinācijas darba sekciju un par tās vadītāju apstiprināja j.kušķi. uzzinājuši par latviešu strēlnieku apvienības (lsa) izveidošanos, tās vadībai sāka rakstīt vēstules daudzi obligātajā dienestā psrs bruņotajos spēkos no latvijas iesauktie jaunieši un lūdza palīdzību sakarā ar necie-šamajiem dienesta apstākļiem.atvija, kur tavi dēli... 38 lsa vadība rakstīja šo karaspēka daļu komandieriem un kara pro-kuratūrai vēstules ar prasību izbeigt šīs nelikumības. arī lsa pārstāvji brauca uz karaspēka daļām iepazīties ar radušos stāvokli uz vietas, taču visi pūliņi palika bez ievērības, un šāda veida nelikumības padomju ar-mijā pret iesauktajiem obligātajā militārajā dienestā psrs bruņotajos spēkos no latvijas aizvien pastiprinājās. par šīm nejēdzībām jaunieši no armijas rakstīja arī republikas presei (it sevišķi aktīva bija jauniešu žurnāla „liesma” redakcija, kas publicēja daudzas karavīru vēstules rubrikā „rindiņas no armijas”), prokuratūrai, republikas kara komisāram un rajonu kara komisāriem, taču arī tas ne-uzlaboja viņu dienesta apstākļus. neredzēdami citu izeju, no latvijas psrs bruņotajos spēkos obligā-tajā militārajā dienestā iesauktie jaunieši (arī – krievi) sāka masveidā dezertēt no karaspēka daļām vai neierasties daļās no atvaļinājuma, ko-mandējumiem vai ārstēšanās ārpus karaspēka daļu teritorijas. šajā sa-karā 1989. un 1990.gadā tikai sieviešu līgā pēc palīdzības un patvēruma bija pieteikušies ap 300 no obligātā dienesta dezertējušo karavīru. šīs sieviešu līgas aktivitātes atbalstīja arī latviešu strēlnieku apvienība. uzzinājuši par neciešajiem apstākļiem armijā, arī daudzi jauniesau-camie sāka izvairīties no iesaukšanas obligātajā militārajā dienestā psrs bruņotajos spēkos gan slēpjoties, gan meklējot citus ieganstus. psrs militāristi darīja visu iespējamo, lai no viņu bruņotajiem spē-kiem dezertējušos jauniešus sameklētu un aizvestu atpakaļ uz karaspēka daļām. iesaistot vietējo miliciju un kara komisariātus, tie okšķerēja pa visu latviju, tvarstīja arī jauniesaucamos, kas izvairījās no iesaukuma armijā. dezertēšana no psrs bruņotajiem spēkiem vai izvairīšanās no iesau-kuma pēc padomju likumiem bija krimināli sodāms likumpārkāpums. latviešu strēlnieku apvienības vadība turpināja aktīvi darboties, lai ieteiktu valdībai jaunus militāro jautājumu risinājuma variantus. jau lsa dibināšanas konferencē jauniešu aizsardzības jautājums bija viens no galvenajiem, un lsa vadība uzskatīja, ka latvijas psr valdī-bai ir jāuzsāk sarunas ar psrs valdību par šo jautājumu neatliekamu risināšanu, iesaistot tajās arī lkp ck. pildot šo uzdevumu, lsa 1989. gada 8.augustā nosūta atklātu vēstuli lkp ck ar prasību līdz rudens iesau­ kumam atrisināt jautājumu par iesaucamo jauniešu atstāšanu bka daļās, bet par to kontingentu, ko paredzēts izvietot ārpus lpsr teritori-9 jas republikas valdībai jānoslēdz līgums ar atbilstošajiem resoriem. tur-klāt lsa pieprasa radīt tiesisku mehānismu karavīru aizsardzībai pret vardarbību, kas saistās ar viņu dzīvības, veselības un goda apdraudēju-miem. atbalstot sieviešu līgas darbību un sadarbojoties ar to, 1989.gada 16.septembrī notiek abu organizāciju preses konference, kurā tiek pie-ņemta rezolūcija ar prasību nodrošināt rūpīgu karavīru medicīnisko ap-skati un izmeklēt katru vardarbības gadījumu armijā. republikas kara komisāram šos ārkārtējos gadījumus bruņotajos spēkos uzdeva klasifi-cēt kā kriminālnoziegumus un attiecīgās amatpersonas saukt pie krimi-nālatbildības. līdzīga satura vēstules tika nosūtītas gan ap prezidija priekšsēdētājam a.gorbunovam, gan mp priekšsēdētājam v .bresim, taču kā 1990.ga­ da 1.marta valdes sēdē ziņo v .krūmiņš, viņi jau trīs reizes esot vērsušies atbilstošajās instancēs, bet nekāda atbalsta tādām prasībām neesot un nevarot būt ne bka, ne psrs valdībā. lai kaut cik uzlabotu radušos situāciju, lsa uzsāka arī praktisku darbību. 1989.gada rudens un 1990.gada pavasara iesaukumu laikā lsa nodaļu pārstāvji piedalījās iesaucamo komisiju darbā kara komisariātos, apmeklēja iesaucamo izmitināšanas vietas un sekoja likumības ievēro-šanai. tāpat tika apmeklētas tās karaspēka daļas, kurās dienēja no lat-vijas iesauktie karavīri un tika uzturēti kontakti ar viņu komandieriem. to varēja darīt tikai latvijā dislocētajās karaspēka vienībās, bet ārpus republikas dienēja lielais vairums iesaucamo, un viņu stāvoklis daudz-viet vēl pasliktinājās. situācija jauniešu karadienesta jautājumos neuzlabojās arī pēc 4.mai-ja neatkarības deklarācijas pasludināšanas. neatkarības pasludināšanu lsa biedri uzņēma ar prieku, gandarījumu un jaunām cerībām. diem-žēl drīz vien bija jāsaskaras ar valdības kārtējo neizlēmību. lsa 2.kon-ferencē 1990.16.06. no jauna bija jāizskata jauniešu dienesta problēmas. savā pārskata ziņojumā lsa priekšsēdētājs v .krūmiņš uzsver: „ar savu nopamatotu ierosinājumu republikas valdībai jāpanāk obligātā dienesta (arī alternatīvā) pilnīga demontāža, kā arī kara komisariātu kardināla reorganizācija un nodošana republikas un tās iekšlietu ministrijas pa-kļautībā”. apvienības 2.konferencei sekojošajā domes sēdē 30.jūnijā tika no-lemts nosūtīt vēstuli lr ap sakarā ar situāciju latvijā, ko rada psrsatvija, kur tavi dēli... 40 armijas iejaukšanos valstiskās neatkarības atjaunošanā, kas arī padara neiespējamu jauniešu karadienestu padomju armijā un izteikts aicinā-jums: „... izskatīt sesijā nopietnākās problēmas, kas saistās ar armijas vie-nību politisko darbību republikā un turpmāko psrs karaspēka statusu latvijā”. neizlēmīgā latvijas ap un valdība toreiz neizdarīja ne vienu, ne otru, un tikai augusta puča izgāšanās nolika visu savās vietās. avīzes „latviešu strēlnieks” 1990.gada novembra numurā publicētajā latviešu strēlnieku apvienības valdes locekļa g.stiprā rakstā „kavēties nedrīkst” izteikts priekšlikums: „.. nepieciešams, lai mūsu likumdevēji nekavējoties izstrādā likumu par pilsoņu (iedzīvotāju) valsts jeb aizsar-dzības dienestu” . lsa vadība un aktīvisti meklēja dažādus risinājumus, kā likumīgi va-rētu pasargāt latvijas jauniešus no iesaukšanas obligātajā karadienestā psrs bruņotajos spēkos. tolaik latvijas psr teritorijā bija spēkā psrs likumi, un līdz ar to latvijas jauniešiem dienests psrs bruņotajos spēkos bija obligāts, pa-matojoties uz psrs likumu „par vispārējo karaklausību” . taču sakarā ar psrs bruņotajos spēkos plaši izvērsto prettiesisko attieksmi pret jaunie-šiem, kuri obligātajā militārajā dienestā iesaukti no latvijas, komandie-ru un likumsargājošo iestāžu nevērību pret šiem noziegumiem, radās ideja izstrādāt juridisku dokumentu, kas dotu iespēju latvijas jaunie-šiem likumīgi izvairīties no šā dienesta. apspriežot jauniešu dienesta problēmas psrs bs jau lsa dibināša-nas konferencē, blakus citiem pasākumiem tiek minēta alternatīvā die-nesta izveidošana. pēc ltf aptaujas datiem, 1988.gada rudenī 43 procenti puišu labprāt grib dienēt armijā, 57 procenti iet dienēt tādēļ, ka to prasa likums, bet 3 procenti iesaucamo pieprasa alternatīvā dienesta izveidošanu. taču parādoties atklātībā visām tām nebūšanām, kas notiek armijā, situācija strauji mainās, un jau pirms 1989.gada rudens iesaukuma dienēt ne-gribošo jauniešu skaits pārsniedz 200. strauji pieaudzis arī to karavīru skaits, kuri dezertējuši no obligātā karadienesta un pieteikušies latvijas sieviešu līgā, meklējot palīdzību. rudens iesaukumu gaidot, spriedzi vēl kāpināja dažādas sabiedriskās organizācijas, kuras aicināja boikotēt die-nestu okupācijas karaspēkā, balstoties uz 1949.gada ženēvas konvenciju, kas aizliedz okupācijas armijā iesaukt cilvēkus no okupētajām zemēm.1 1989.gada 25.septembrī latvijas sieviešu līga pie brīvības pieminekļa organizēja mītiņu, lai aktivizētu sabiedrību kopīgai cīņai pret ģedovšči-nu un varmācību psrs bruņotajos spēkos un aicināja lpsr valdību iz-strādāt likumu par alternatīvo dienestu. latvijas sieviešu līgu atbalstot, mītiņā runāja lsa valdes priekšsēdētājs j.a.baškers un valdes loceklis g.stiprais. tanī pašā dienā notikušajā valdes sēdē arī valdes locekļi atzīst alter-natīvā dienesta nepieciešamību, bet kategoriski noliedz karadienesta boikotu. runājot valdē, lsa priekšsēdētājs v .krūmiņš saka: „neatbal-stu armijas dienesta boikotu, jo nākotnē latvijas armijai būs vajadzīgi izdienējuši puiši – militāri speciālisti” un piebilst, „ignorēt vajadzētu tās karaspēka daļas, kurās notiek cietsirdīga izrēķināšanās ar latviešu pui-šiem. ” lūk, kā tajā laikā jau domāja un kāda pārliecība par neatkarīgas latvijas armijas izveidošanas iespēju bija vecajiem karavīriem – lsa priekšsēdētājam un valdei. ņemot vērā šo situāciju un arī ltf un lnnk prasību par alternatī-vā dienesta izveidošanu, lpsr augstākās padomes prezidijs 1989. gada 26. oktob­ ra sēdē pieņem lēmumu „par priekšlikumiem grozījumu izda-rīšanai likumdošanā par karadienestu” . taču šis lēmums bija nepareizs, jo paredzēja izstrādāt nevis latvijas psr, bet psrs likuma projektu par alternatīvo karadienestu. tā tālejošās sekas pamanīja psrs aizsardzības ministrijā un ar tās izteikti negatīvo attieksmi šai iecerei tālākais ceļš bija slēgts (skat. psrs am pirmā vietnieka a.moisejeva 1990.07.01 vēstuli nr.315/4/60 latvijas psrministru padomes priekšsēdētājamv .bresim). šī iemesla dēļ latvijas psr ap jau 1989.gada 10.novembrī jautājums par karadienestu bija jāizskata no jauna. šajā ap 13.sesijā latvijas psr konstitūcijas 61.panta otrā daļa tika papildināta šādā redakcijā: „latvi-jas psr pilsoņiem, kuriem viņu pacifistiskā vai reliģiskā pārliecība neļauj dienēt karaspēkā, ir jāpilda alternatīvais (darba) dienests latvijas psr likumdošanas noteiktajā kārtībā” un izveidota komisija likumprojekta „par alternatīvo (darba) dienestu” izstrādāšanai. latvijas psr likums ”par alternatīvo (darba) dienestu”. 1990.gada sā-kumā lsa limbažu rajona nodaļas priekšsēdētājs un tajā laikā jau bi-jušais limbažu rajona kara komisārs p .mežavilks iesniedza lsa vadībai izskatīšanai pēc savas iniciatīvas izstrādātu likumprojektu „par alterna-tīvo (darba) dienestu” . ar nelieliem papildinājumiem likumprojekts tikaatvija, kur tavi dēli... 42 iesniegts ap izveidotajā likuma izstrādāšanas komisijā un tas kļuva par pamatu topošajam likumam, ko pirmajā lasījumā pieņēma 1990. gada 16. februārī latvijas psr ap sesijā, bet tā galīgo variantu apstiprināja jau pēc pāris nedēļām – 1.martā. sakarā ar to, ka latvijas psr augstākajai padomei tajā laikā vēl nebija juridisku tiesību savā teritorijā atcelt psrs likumdošanu, tajā skaitā arī psrs likumu „par vispārējo karaklausību” , latvijas psr likumā „par al-ternatīvo (darba) dienestu” obligātais dienests psrs bruņotajos spēkos palika spēkā, bet alternatīvā (darba) dienesta izvēle bija atstāta pašu jaun­ iesaucamo ziņā, lai tie jaunieši, kuri nevēlējās dienēt psrs bruņotajos spēkos, it kā likumīgi varētu brīvprātīgi pieteikties alternatīvajā (darba) dienestā. šajā likumā bija noteikts, ka tie latvijas psr teritorijā dzīvojošie jau-niesaucamie, kuri nevēlas dienēt psrs bruņotajos spēkos, ir tiesīgi brīv-prātīgi pieteikties alternatīvajā (darba) dienestā un nostrādāt obligātajā militārajā dienestā noteikto laiku (2 gadus) šajā likumā noteiktajās taut-saimniecības nozarēs mazkvalificētos darbos pēc jaunieša pastāvīgās dzīves vai mācību vietas. lai nodrošinātu šā likuma izpildi, uz tā pamata latvijas psr ministru padome ar 1990.gada 20.aprīļa lēmumu nr.112 apstiprināja nolikumu „par alternatīvā (darba) dienesta pildīšanas kār-tību” . šajā nolikumā bija paredzēts, ka rajonu un pilsētu izpildkomitejām jāizveido alternatīvā (darba) dienesta nodaļas, kurām jānodarbojas ar to jauniesaucamo un rezervistu uzskaiti, kas rakstveidā atteikušies no šīs kara uzskaites un iesnieguši lūgumu vietējiem psrs bruņoto spēku kara komisariātiem viņus pieņemt uzskaitē, un noformēt alternatīvajā (darba) dienestā. rajonu un pilsētu alternatīvā (darba) dienesta nodaļu štatus, kuros bija nodaļas priekšnieks un citi darbinieki, apstiprināja attiecīga rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, iedalot nodaļai finanšu līdzekļus, dienes-ta telpas un citu darbam nepieciešamo. nodaļu priekšnieki tika iekļauti rajonu iesaukšanas komisiju sastā-vā (tolaik iesaukšanas komisijas vēl darbojās vietējo rajonu vai pilsētu psrs katra komisariātu vadībā). viņi bija tiesīgi pieņemt rakstiskus ie-sniegumus no iesaucamajiem, kuri nevēlējās dienēt obligātajā militārajā dienestā psrs bruņotajos spēkos un noformēt viņus alternatīvajā (dar-ba) dienestā.3 rajonu un pilsētu alternatīvā (darba) dienesta nodaļas darbojās paralēli psrs bruņoto spēku rajonu (pilsētu) kara komisariātiem līdz 1991.gada augusta nogalei, kad pēc psrs sabrukuma psrs bruņoto spē-ku kara komisariāti tika likvidēti un to vietā tika izveidotas republikas pilsētu un rajonu sabiedrības drošības pārvaldes, kas bija pakļautas lat-vijas republikas ministru padomes sabiedrības drošības departamen-tam. lai turpmāk jauniešus pasargātu no iesaukuma psrs bruņotajos spēkos, 1990.gada 31.martā notiek lsa domes sēde, kurā tiek apspries-ta apvienības attieksme pret jauniešu pavasara iesaukumu karadienestā. sēdē konstatē, ka cēlonis visām nejēdzībām, kuras notiek bruņotajos spēkos ir meklējams apstāklī, ka armijā gadu desmitiem mākslīgi radīts daudznacionāls virsnieku korpuss un tāds pats karavīru kontingents, kas uz tautu sadraudzību nekad nav bijis gatavs. psrs vadība negribēja zināt, ka latvijā kopš 1915.gada pastāvēja savi militārie formējumi, kuri plecu pie pleca cīnījās ar ienaidnieku līdz pat otrā pasaules kara beigām, un tikai 1956.gadā pskp ck un psrs mp , rupji pārkāpjot tālaika re-publiku konstitucionālās tiesības, pieņēma lēmumu par nacionālo teri-toriālo karaspēka vienību izformēšanu. arī tobrīd netika ievērots psrs konstitūcijas 36.pants par dažādu rasu un nāciju pilsoņu vienlīdzību. tikai krieviem dotas primārās tiesības armijā lietot savu dzimto valo-du, tādēļ dienesta laikā viņiem ir priekšrocības. mazo tautu karavīri tika plānveidīgi izkliedēti pa visiem psrs apgabaliem, kur tie tika pakļauti nežēlīgai diskriminācijai. šajā sakarā dome pieņem šādu paziņojumu: 1.uzskatām, ka 1990.gada pavasarī republikas jaunieši atbilstoši savai pārliecībai ir tiesīgi atteikties no dienesta bruņotajos spēkos un izvēlē-ties alternatīvo (darba) dienestu. jaunievēlētajai republikas augstākajai padomei, vietējām padomēm un tiesību orgāniem ir jāaizstāv šīs jaunie-šu tiesības, 2.iestājamies par republikas augstākās padomes 1989.gada 10.no-vembra priekšlikumu realizāciju par jauniešu karadienestu (par dienes-tu tikai latvijā, par teritoriālo karaspēku, par iesaukšanas pārtraukšanu celtnieku vienībās, par alternatīvo dienestu), kā arī par izvērstu pasāku-mu kompleksu virsnieku kadru sagatavošanai teritoriālajām vienībām no latvijas visu tautību iedzīvotājiem, 3.aicināmlatvijas psrministru padomi izstrādāt nolikumu un veiktatvija, kur tavi dēli... 44 nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu alternatīvā (darba) dienesta veikšanu atbilstoši likumam. paziņojums pilnībā publicēts avīzē „latviešu strēlnieks” 1990.gada aprīļa numurā. lsa un citu sabiedrisko organizāciju aktivitāšu ietekmē uz 1990.gada 1.martā latvijas psr augstākās padomes pieņemtā likuma „par alterna-tīvo (darba) dienestu” pamata latvijas psr ministru padome ar 1990. gada 20.aprīļa lēmumu nr.112 apstiprināja nolikumu „par alternatīvā (darba) dienesta pildīšanas kārtību” . likumā humānisms bija plaši traktēts, un tas deva iespēju gandrīz katram izvairīties no dienesta padomju armijā, mainot to pret 36 mē-nešus ilgu darba dienestu, strādājot mazkvalificētu darbu komunālajā saimniecībā, veselības aizsardzībā, sociālajā nodrošināšanā un dabas aizsardzībā pēc pilsoņa dzīvesvietas. augstskolu absolventiem dienesta laiks bija samazināts līdz 18 mēnešiem. šajos darbos pēc iesnieguma ie-sniegšanas iesaukšanas komisijai par alternatīvo dienestu un atteikšanās saņemt pavēsti par iesaukšanu aktīvajā karadienestā, norīkoja rajonu vai pilsētu izpildkomitejas. taču ļoti spēcīgā psrs bs sistēma un daudzviet arī republikas un prokomunistiski noskaņotās vietējās varas pārstāvju ideoloģiskā spie-diena ietekmē alternatīvais dienests neguva jauniešu masveida atbalstu, un neizlēmīgie un svārstīgie jaunieši vēl devās dienestā svešinieku ar-mijā. jauniešu dienesta psrs armijā problēmas tika ļoti nopietni izskatītas 1990.gada 16.jūnijā notikušajā latviešu strēlnieku apvienības 2.konfe-rencē, kurā tika uzsvērts, ka latviešu strēlnieku apvienības domei un valdei patstāvīgāk un drošāk jāaizstāv jauniešu tiesības dienēt alternatīvi. ar savu ierosinājumu valdībai jāpanāk obligātā dienesta (arī alternatīvā) pilnīga demontāža, kā arī kara komisariātu kardināla reorganizācija un nodošana republikas un tās iekšlietu ministrijas pakļautībā (atreferēts no latviešu strēlnieku apvienības priekšsēdētāja viļa krūmiņa ziņoju-ma latviešu strēlnieku apvienības 2.konferencei, kas publicēts avīzes „latviešu strēlnieks” 1990.gada jūlija numurā). 1990.gada 30.jūnijā latviešu strēlnieku apvienības domes sēdē tika nolemts nosūtīt latvijas republikas augstākajai padomei vēstuli, kurā tika raksturota politiskā situācija latvijā sakarā ar psrs armijas iejauk-šanos pret valstiskās neatkarības atjaunošanas centieniem, kas arī padara5 neiespējamu latvijas jauniešu karadienestu padomju armijā, un izteikts aicinājums latvijas republikas augstākajai padomei „(..) izskatīt sesijā nopietnākās problēmas, kas saistās ar armijas vienību politisko darbību republikā un turpmāko psrs karaspēka statusu latvijā” (pilns vēstules teksts publicēts avīzes „latviešu strēlnieks” 1990.gada jūlija numurā). t.jundzis savā grāmatā „latvijas drošība un aizsardzība” raksta: ,,iz-vērtējot likumdošanu, kas tika pieņemta karaklausības un alternatīvā (darba) dienesta jautājumos latvijā 1989. gada otrajā pusē un 1990.gada pirmajā pusē, jāuzsver, ka tā sekmīgi kalpoja cīņā ar padomju impēriju, lai nevardarbīgām metodēm un iespējami tiesiskiem, demokrātiskiem lī-dzekļiem ļautu jauniešiem izvairīties no dienesta psrs bruņotajos spēkos. šajā likumdošanā un ap pieņemtajos lēmumos bija diplomātiski atrasts tas kompromisa ceļš, kurš atturēja psrs institūcijas no represīvu metožu lietošanas, lai veiktu iesaukumu psrs bruņotajos spēkos. ” ne vienu vien notvertu dezertieri šī likumdošana pasargāja no kara tiesas, taču jauniešu iespējas izvairīties no karadienesta bija stipri pār-vērtētas. pirmkārt, kara komisariāti darbojās saskaņā ar psrs likumiem un turpināja jauniešu iesaukšanu arī pēc 4.maija neatkarības deklarāci-jas, bet jauniešiem, kuri izvēlējās alternatīvo dienestu, prokomunistiskās izpildkomitejas kopā ar padomju iestāžu un uzņēmumu vadītājiem sa-gādāja maz atalgotu un pat jauniešus apkaunojošu darbu, ko neviens nestrādāja, un lielākais vairums no viņiem kā mazāko ļaunumu tomēr izvēlējās dienestu armijā. tikai neliela daļa no jauniesaucamajiem īsinā-ja laiku, strādājot alternatīvā darba iestādēs, bet citi ignorēja abus. lsa 2.dome savā 1990.gada 22.septembra sēdē konstatē, ka vēl ar-vien sāpīgs jautājums ir jauniešu obligātais karadienests psrs bs ar vi-sām sen zināmajām nebūšanām. ar valdības lēmumu beidzot alterna-tīvais dienests gan ir izveidots, bet tas nav ieguvis jauniešu atsaucību un nedarbojās pēc būtības. jaunieši bieži to nepilda vai strādā nolaidīgi, par to nav paredzēta arī atbildība. lsa iesaka - vai nu jauniešiem jādien vietējās karaspēka daļās, milicijā, robežapsardzē, muitā vai jāveido ze-messardze. zemessardze jāveido uz brīvprātības principa, taču blakus tam jāparedz obligātais dienests. lai pilnveidotu alternatīvā dienesta darbību, dome uzdod j.a.baškeram un g.stiprajam piedalīties ap un valdības izveidotajās komisijās atbilstīgās likumdošanas sakārtošanai. dažus mēnešus vēlāk, 15.janvārī, tiek pieņemts lpsr likums „par grozījumiem un papildinājumiem dažos latvijas psr likumdošanas ak-atvija, kur tavi dēli... 46 tos” . starp tiem par izvairīšanos no alternatīvā dienesta paredzēta vesela sodu sistēma, sākot ar sabiedriskajiem sodiem un beidzot ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem. divas nedēļas vēlāk latvijas republikas mp pieņem lēmumu nr.32, kas paredz līdz martam sakārtot un pilnveidot alternatīvajam vai kara-dienestam pakļauto pilsoņu uzskaiti, kā arī nodrošināt vispusīgu medi-cīnisko pārbaudi, lai noteiktu viņu veselības stāvokļa atbilstību dienes-tam. tādu pilnību sasniedzis un patiesībā maz efektīvs, šis likums līdz ar augusta puča izgāšanos kļuva par latviešu neatkarību cīņas vēsturisku sastāvdaļu. ne jau diplomātija bija tā, kas atturēja psrs institūcijas no repre-sīvu metožu izmantošanas. tieši sasniegtais, visā psrs vēsturē nebiju-šais, kompromiss kā lakmuss parādīja, cik samilzušas ir padomju valsts iekšējās problēmas, ka tās ne ar kādu represīvu spēku atrisināt nevarēs un ka to sākušas saprast arī psrs augstākās varas un spēka struktūras. praktiski to pierādīja spēka lietošanas izgāšanās kā barikāžu, tā arī au-gusta puča laikā, latviešiem radot pārliecību, ka cīņa nebūs velta. protams, visu šo pasākumu īstenošanai vēl nebija pienācis laiks, taču paziņojums lieku reizi parāda lsa virzību uz neatkarību un karavīru izpratni par to, ka šīs samilzušās problēmas var atrisināt, tikai veidojot pašiem savu, tas ir latvijas armiju. nenoliedzami, ka 1990.gadā veiktās latviešu strēlnieku apvienības vadī-bas aktivitātes veicināja to, ka barikāžu epopejas beigu posmā 1991.ga­ da 24.janvārī latvijas republikas ministru padome pieņēma lēmumu par latvijas republikas ministru padomes sabiedrības drošības departa-menta izveidošanu, kam bija uzdots citu valsts drošības uzdevumu star-pā risināt arī ar alternatīvo (darba) dienestu saistītos jautājumus. latviešu strēlnieku apvienības darbība aizsardzības spēku veidošanā. sākotnēji latviešu strēlnieku apvienībā iestājās patriotiski noskaņo-ti bijušie padomju armijas karavīri, galvenokārt no bijušā 130.latviešu strēlnieku korpusa un 43.latviešu gvardes strēlnieku divīzijas. šie cilvēki labi pārzināja padomju armijas īpatnības. tādēļ lsa jau no pirmajām pastāvēšanas dienām iestājās par neatkarību, latvijas armijas izveido-šanu un konsekventi atbalstīja visus šajā virzienā veiktos pasākumus. taču ievērojot tā laika apstākļus, sākotnējā iecere bija atjaunot 43.lat-7 viešu strēlnieku divīziju, bet šī iecere drīz vien tika atmesta, jo tā paliktu psrs jurisdikcijā un būtu iekļauta psrs vienību sastāvā. tās vietā tika izvirzīts mērķis – izveidot teritoriālo korpusu, ko vēlāk varētu pārveidot par latvijas armiju. pirmais sarunas par šo jautājumu ar psrs am mēģināja sākt ltf valdes priekšsēdētājs p .laķis jau 1989.gada 13.aprīlī, nosūtot psrs saus­ zemes karaspēka virspavēlniekam v .vareņņikovam vēstuli ar prasību atjaunot teritoriālo karaspēku, bet laika posmā līdz tam, atļaut jaunie-saucamajiem, sākot ar 1989.gada pavasara iesaukumu, dienēt karaspēka daļās, kuras izvietotas latvijas teritorijā. v .vareņņikova atbilde, kas da-tēta ar 22.aprīli, kā jau varēja paredzēt, bija noraidoša un adresēta gan latvijas kp ck 1.sekretāram, gan ap prezidija priekšsēdētājam, ganmp priekšsēdētājam ar ieteikumu viņiem ērtā formā dot p .laķim interesējo-šo jautājumu skaidrojumu, liekot ar to skaidri manīt, ka jautājumiem ar tādu saturu jāpieliek punkts uz visiem laikiem. neveiksmi cieta arī visas lpsr valdības patstāvīgi, vai pēc lsa priekšlikuma, uzsāktās sarunas ar psrs atbilstošajām instancēm par šo jautājumu. neskatoties uz to, lsa biedri nešaubījās, ka latvija atgūs ne-atkarību un tai būs sava armija, un 1989.-1990.gada ziemā, kad latvija vēl atradās psrs sastāvā un kad šeit saimniekoja psrs represīvie orgāni un padomju armija, neskatoties uz to, ka par šādu darbību varēja nokļūt aiz restēm, lsa uz sabiedriskiem pamatiem tika izveidota reglamentu izstrādāšanas komisija atvaļināta pulkveža i.briežkalna vadībā. atceras i.briežkalns: ,,augšminētā komisija katru nedēļu vienu reizi sapulcējās uz sēdi lsa telpās dabas muzejā, lai apspriestu attiecīgās iz-strādājamo reglamentu sadaļas un paragrāfus. šīs sēdes tika protokolētas (veica komisijas sekretārs francis justs). protokolus parakstīja komisijas priekšsēdētājs un sekretārs. daļa no protokoliem saglabājusies. pārējo lai-ku komisijas locekļi darbojās individuāli, gatavojot materiālus kārtējai komisijas sēdei”. tajā ziemā, kad latvijas bs vēl nebija neviena karavīra un par armiju varēja sapņot tikai optimisti, komisija, balstoties galvenokārt uz bijušās latvijas brīvvalsts, daļēji uz psrs bs reglamentiem, tanī laikā pieeja-majiem vācu un somu armiju reglamentu fragmentiem, kā arī uz savu pieredzi un zināšanām, izstrādāja: • latvijas republikas aizsardzības spēku militārās disciplīnas regla-menta projektu (atvaļināts pulkvedis i.briežkalns),atvija, kur tavi dēli... 48 • latvijas republikas aizsardzības spēku iekārtas reglamentu (atva-ļināts pulkvedis ā.lilientāls), • latvijas republikas aizsardzības spēku garnizona un sardzes die-nesta reglamentu (atvaļināts pulkvedis g.stiprais, atvaļināts majors a.kasparovičs), • latvijas republikas aizsardzības spēku ierindas reglamentu (atva-ļināts majors f .justs). pēc šo reglamentu izstrādes no krievu valodas tika pārtulkotas vai-rākas rokasgrāmatas un citi dokumenti, jo sākotnēji armijas bruņojumā bija iespējams apgūt tikai padomju sistēmas ieročus: • 7,62 mm kalašņikova patšautene (rpk un rpks), (tulkoja atvaļi-nāts apakšpulkvedis v .jaronis), • modernizētais kalašņikova 7,62mm automāts (akm un akms) (tulkoja atvaļināts pulkvedis i.briežkalns), • kalašņikova 5,45 mm automāts un 5,45mm patšautene (tulkoja at-vaļināts pulkvedis i.briežkalns), • 9mmmakarovapistole(tulkojaatvaļinātskapteiniso.baumanis), • rokasgranātas(tulkojaatvaļinātsapakšpulkvedisv .jaronis), • rokas prettanku granātmetējs (tulkoja atvaļināts apakšpulkvedis v .jaronis). daļēji izmantojot analogu krievu valodā, tika izstrādāts nolikums „par virsnieku dienesta gaitu” (tulkoja atvaļināts apakšpulkvedis p .me-žavilks). par lsa izveidoto reglamentu izstrādāšanas komisiju un par latvie-šu strēlnieku apvienības ieguldījumu nbs veidošanā pirmais atjauno-tās latvijas aizsardzības ministrs t.jundzis 1995. gadā izdotajā grāmatā „latvijas drošība un aizsardzība” (224.lpp.) raksta: „latviešu strēlnieku apvienība, kas bija nodibināta jau 1989.gada 17.jūnijā, ne tikai prātoja, bet ķērās pie praktisku jautājumu risināšanas, par spīti pastāvīgajam padomju savienības politiskajam spiedienam un jaunās latvijas valdības neizlēmībai aizsardzības jautājumu risināšanā. jau 1989.gada rudenī uz sabiedriskiem pamatiem izveidoja reglamentu izstrādāšanas komisiju i.briežkalna vadībā. tās sastāvā iesaistījās piere-dzējuši un militāri labi sagatavoti atvaļinātie virsnieki: pulkveži ā.lilien-tāls, g.stiprais, a.pļaviņš, apakšpulkveži v .jaronis, j.a.baškers, p .meža-vilks, majori f .justs, a.kasparovičs, kapteinis o.baumanis, vec. leitnants v .ķiploks. šī grupa uzsāka nākamās armijas normatīvās bāzes izstrādā-9 šanu. īsā laikā, ņemot par pamatu latvijas brīvvalsts normatīvos aktus, padomju savienības un dažu rietumvalstu pieredzi, tika sagatavoti četri svarīgākie reglamenti: iekārtas, militārās disciplīnas, garnizona un sar-dzes dienesta, ierindas reglaments. var tikai apbrīnot šo entuziastu ne-lokāmo pārliecību, ka latvijas armija atdzims, un, viņu lielās darba spē-jas, sagatavojot savā brīvajā laikā šos apjomīgos reglamentus, bez kuriem grūti iedomāties sekmīgu latvijas aizsardzības spēku un zemessardzes veidošanos tūlīt pēc 1991. gada puča” . arī vēlāk lsa biedri turpināja izstrādāt un izdot dažādu mācību li-teratūru. pie tiem jāmin v .zvaigzne, i.briežkalns, g.goba, v .brokāns, f .justs un citi. atzīmējot šo normatīvo dokumentu un mācību literatūras izdošanu, jāatzīst, ka tā nebūtu iespējama bez majora a.kasparoviča pašaizliedzī-gā darba un organizatoriskajām spējām. laikā, kad nebija nekādu ma-teriālo līdzekļu, 1992.gada pirmajā pusē viņš organizēja šo reglamen-tu iespiešanu dažu nelielu iestāžu tipogrāfijās un latvijas universitātes spiestuvēs, bet, kad no padomju armijas tika pārņemta bijusī latvijas armijas tipogrāfija muitas ielā 1, viņš kļuva par izdevniecības „junda” direktoru. diemžēl pāragrā nāve pārtrauca šī latvijas patriota pašaiz-liedzīgo darbu. latviešu strēlnieku apvienības darbība 1991.gada janvāra barikāžu laikā. laika posms pēc 2.konferences bija notikumiem bagāts un prasīja arī izmaiņas lsa struktūrās un to darbībā. 1991.gada janvāra barikāžu laikā baltijas valstis nokļuva pasaules uzmanības centrā. padomju impē-riskie spēki sāka apvērsumu vispirms viļņā, pēc tam rīgā. kā pēc mājie-na visā baltijā radās “glābšanas komitejas” . tās, piesaistot armijas reak-cionāro daļu, latvijā mēģināja ieņemt tv , radio, iekšlietu ministriju un citas valsts pastāvēšanai svarīgas ēkas un iekārtas. tās vajadzēja aiz-stāvēt un rīgā tika celtas barikādes. gandrīz visa lsa vadība un daudzi aktīvisti (j.a.baškers, f .justs, a.pļaviņš, v .ķiploks, v .jaronis, g.stiprais, v .zvaigzne, i.briežkalns, i.kaukulis, v .raups, a.kasparovičs, a.eipurs) bija vecrīgas barikāžu organizētāju un aizstāvju pirmajās rindās, savu-kārt rajonu nodaļas deva cilvēkus objektu apsardzei. pēc barikādēm sāka veidoties lr mp sabiedrības drošības departa-ments lsa valdes priekšsēdētāja j. a. baškera vadībā, kura amatos tika aicināti vairāki lsa biedri. viņu vadībā tika izstrādāti robežapsardzesatvija, kur tavi dēli... 50 formējumu pamati, tie uzskatāmi par latvijas aizsardzības spēku pirm-sākumu. šajā laikā sāka strauji veidoties partijas, karavīru un citas sabiedriski politiskas organizācijas. pēc janvāra dienām interfrontes ekstrēmisti un armijas reakcionāri pēc īsa šoka perioda sāka no jauna aktivizēties. viņu masu informācijas līdzekļi laikraksti „jeģinstvo” , „za roģinu”, „sojuz” u.c. aicināja atgriezties pie vienotās un nedalāmās un ievest militārās pārvaldes varu. politiskā situācija saasinājās no dienas uz dienu. gata-vojās jauna apvērsuma draudi. šā politiski sarežģītajā laikā sakarā ar j.a.baškera un f .justa aiziešanu strādāt uz sdd par valdes priekšsēdētāju tika apstiprināts o.laukma-nis, bet par viņa vietnieku v .ķiploks, kuram uzticēja arī jaunizveidotās organizatoriskā darba sekcijas vadību. šīs sekcijas uzdevums bija orga-nizācijas struktūrvienību darbības koordinēšana, īpaši tas sakāms par plašo nodaļu tīklu perifērijā. vienlaikus tika pastiprināts propagandas sekcijas darbs, apstiprinot par i.gūtmaņa vietnieku p .turķeli. lai risinātu aktuālos politiskos, militāros un ekonomiskos jautāju-mus ir jākontaktējas ar progresīvajām kustībām, organizācijām, parti-jām un valdību. ar 1991.gada 2.aprīļa valdes sēdes lēmumu tiek apstip-rināti atbildīgie par šo sakaru uzturēšanu. tie bija – ar ministru padomi un pilsoņu komiteju – v .krūmiņš, ar lddp un sdd – v .krūmiņš un j.gaiduks, ar nacionālo karavīru b-b – a.dambenieks, ar „daugavas va-nagiem” – o.laukmanis, ar latvijas sieviešu līgu – i.gūtmanis, bet par sadarbību ar krievijas progresīvo virsnieku organizāciju „ščit” un par jaunu sakaru dibināšanu ar demokrātiskām partijām un organizācijām baltijā, krievijā un eiropā –v .ķiploks. tieši janvāra barikāžu laikā rīgu apmeklēja eiropas valstu karavī-ru militāro organizāciju savienības – euromil prezidents j.rotbolls dažu dāņu virsnieku pavadībā. no barikāžu dalībniekiem uzzinājis, ka latvijā eksistē karavīru organizācija lsa, viņš ar pavadoņiem ieradās latvijas dabas muzejā, lai iepazītos ar lsa priekšsēdētāju v .krūmiņu. sarunās piedalījās arī v .ķiploks, kas tobrīd dežūrēja organizācijas mīt-nē. jāatzīmē, ka šī delegācija apbrīnoja tik ātri un no vienkāršiem pie-ejamiem līdzekļiem celtās barikādes. turklāt viņi atzina, ka barikādes un visa vecrīgas aizsardzība veidota augstā profesionālā līmenī, vērtējot no militārā viedokļa. lsa draudzība ar dānijas karavīru organizācijām turpinās visus šos gadus.1 drīz vien izrādījās, ka savienībai „ščit” un euromil ir saistība, jo pirmā novērotājas statusā jau sadarbojas ar šo eiropas karavīru organi-zāciju savienību. arī lsa sāka sadarboties ar abām organizācijām, un par pilntiesīgu euromil locekli tika uzņemta 1995.gadā.atvija, kur tavi dēli... 52 iv. latvijas republikas neatkarības pasludināšana. valsts robežas atjaunošana kā drošības un aizsardzības politikas prioritāte jaunas un ievērojami lielākas latvijas iespējas atgūt pilnīgu neatkarī-bu radās pēc 1990.gada 4.maijā pieņemtās latvijas psr ap deklarācijas „par latvijas republikas neatkarības atjaunošanu” , nolemjot atjaunot pirmskara valsti un tās satversmi. vienlaikus tika noteikts beztermiņa pārejas periods līdz neatkarības pilnīgai atjaunošanai. neatkarības pa-sludināšana kļuva iespējama pēc 1990.gada 18.marta ap vēlēšanām, ku-rās uzvarēja deputātu kandidāti – latvijas neatkarības idejas piekritēji. šajās vēlēšanās deputātu mandātu vairākumu 138 no 201 ieguva ltf un lnnk atbalstītie deputātu kandidāti, neraugoties uz to, ka vēlēšanās brīvi varēja piedalīties visi latvijas psr pastāvīgie iedzīvotāji, kā arī lat-vijā izvietoto psrs karaspēka vienību karavīri un viņu ģimenes locek-ļi. par latvijas republikas augstākās padomes priekšsēdētāju ievēlēja anatoliju gorbunovu. ltf pārņēma politisko varu, izveidojot tautfrontisku ap prezidiju un ministru padomi ltf priekšsēdētāja vietnieka ivara godmaņa vadībā. ltf priekšsēdētājs dainis īvāns kļuva par ap priekšsēdētāja pirmo vietnieku. jau ar savas darbības pirmajiem soļiem jaunizveidotās latvijas re-publikas ap un tās sastādītā valdība uzsvēra atjaunotās valsts ārpolitikas miermīlīgos mērķus. valsts ārpolitikas un drošības jautājumu organizēšanai un nodroši-nāšanai izveido lr ārlietu ministriju, bet augstākajā padomē ievēl aiz-sardzības un iekšlietu, kā arī ārlietu komisijas. lr ap ārlietu komisija, kā arī ārlietu ministrija, lai panāktu latvijas republikas starptautisku atzīšanu, attīsta valsts ārpolitiku vairākos virzienos: uz sadarbību ar igauniju un lietuvu, attiecību veidošanu ar starptautiskajām organizā-cijām un sadarbību ar tām, divpusēju attiecību veidošanu ar atsevišķām valstīm. savukārt lr ap aizsardzības un iekšlietu komisija tālava jundža vadībā kļuva par neatkarību alkstošās valsts iekšlietu un drošības pasā-3 kumu koordinējošo institūciju. komisijas darbā dažkārt piedalījās lat-viešu strēlnieku apvienības pieredzējuši virsnieki, latvijas sieviešu līgas pārstāves, neatkarīgie juristi, kas risināja jauniešu alternatīvā dienesta u.c. jautājumus. vienlaikus šī komisija izveidoja un uzturēja lietišķus sakarus ar līdzīgām igaunijas republikas un lietuvas republikas parla-menta un valdības struktūrām, lai apspriestu baltijas valstu kopējās dro-šības problēmas un sadarbību aizsardzības jomā. šajā pārejas periodā latvijas valdībai nebija savu spēku struktūru un tā neatkarības atjauno-šanā varēja paļauties tikai uz demokrātiskas un nevardarbīgas darbības formām un metodēm. tomēr psrs prezidents m.gorbačovs nevēlējās samierināties ar ne-atkarības pasludināšanu latvijā un 1990.gada 14.maijā izdeva dekrētu, ar ko latvijas neatkarības deklarācija tika pasludināta par spēkā neeso-šu, kopš tās pieņemšanas brīža. lr ap 1990.gada 28.maijā savā atbildes paziņojumā noraidīja psrs prezidenta prasības un ierosināja turpmā-kās attiecības ar padomju savienību veidot kā neatkarīgai valstij uz tā-diem starptautisko tiesību pamatprincipiem kā atturēšanās no draudu un spēka izmantošanas starpvalstu attiecībās, strīdu izšķiršanu mierīgā ceļā, ievērojot katras tautas neatņemamas tiesības uz pašnoteikšanos. baltijas valstu ciešāka sadarbība sākās ar 1990.gada 12.maijā tallinā parakstīto deklarāciju „par latvijas republikas, lietuvas republikas un igaunijas republikas vienprātību un sadarbību” , kas paredzēja baltijas valstu padomes izveidošanu no šo valstu augstākajām amatpersonām. par baltijas valstu padomes darba institūcijām kļuva ārlietu ministru konferences, apspriedes parlamentu komisiju līmenī, konferencesminis­ tru līmenī. pēc rīgā izvietoto psrs karaskolu kursantu un virsnieku vardarbī-gā mēģinājuma ielauzties lr augstākajā padomē, aizsardzības un iek-šlietu komisija (priekšsēdētājs tālavs jundzis) nekavējoties sāka risināt atjaunotās valsts neatkarības aizsardzības un drošības jautājumus. uz komisijas sēdēm dažkārt tika uzaicināti militārie speciālisti no latvie-šu strēlnieku apvienības – atvaļināti apakšpulkveži jānis aivars baškers, vladimirs jaronis, atvaļināti pulkveži auseklis pļaviņš, georgs stiprais, vilnis zvaigzne, lai apspriestu aizsardzības spēku un valsts robežu ap-sardzības vienību izveides, apgādes un apmācības iespējas. 1990.gada 14.un 15.augustā līgatnē šīs problēmas tika apspriestas jau sadarbībā ar lietuvas un igaunijas ap aizsardzības un iekšlietu komisijas pārstāv-atvija, kur tavi dēli... 54 jiem un militārajiem speciālistiem. lietuvu parasti pārstāvēja ap de-putāts, lietuvas brīvprātīgo novada apsardzības (skat) departamenta ģenerāldirektors audrus butkevičs un militārie speciālisti jonas gja-čas, pulkvedis algimantas vaitkaitis u.c.; igauniju – ap aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs – jiri pilds un militārie speciālisti enns tupps, teo krumers, udo helme; latviju – ap aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs tālavs jundzis, viņa vietnieks pēteris simsons, deputāts odisejs kostanda, kā arī militārie speciālisti j.a. baš-kers, a.pļaviņš, g.stiprais, v .zvaigzne u.c. sanāksmei bija konsultatīvs raksturs un oficiāli dokumenti netika pieņemti. sanāksmes dalībnieki vienojās, ka šādas tikšanās turpmāk jāorganizē mēnesī reizi, pēc kārtas katrā republikā, lai izstrādātu kopīgu viedokli valsts drošības un aizsar-dzības jautājumos. lai arī baltijas valstu starpā visos jautājumos nebija vienprātības, tomēr jāatzīst baltijas valstu padomes un tās darba institū-ciju būtiska nozīme šo valstu neatkarības nosargāšanā un drošības jau-tājumu risināšanā. saspīlējums attiecībās ar padomju savienību arvien pieauga, baltijas valstu vadītāji regulāri analizēja šo domstarpību iemeslus un bieži vie-nojās par kopīgiem pasākumiem, lai nepieļautu tālāku attiecību saspī-lējumu. piemēram, 1990.gada 1. decembrī baltijas valstu vadītāji vērsās pie pasaules valstu parlamentiem ar aicinājumu, kurā lūdza to atbalstu vairākos stratēģiskos jautājumos: 1) panākt padomju savienības spiediena izbeigšanu uz baltijas val-stīm, 2) panākt, lai tiktu noteikts psrs bs izvešanas termiņš no baltijas val-stīm, 3) sekmēt, lai kodolbrīvā josla eiropas ziemeļos aptvertu arī baltijas valstis, 4) sekmēt, lai jautājums par baltijas valstīm tiktu iekļauts eiropas dro-šības un sadarbības apspriedes izpildinstitūciju darbā. tai pat laikā baltijas valstu politiķi gatavoja priekšlikumus starpval-stu līgumam ar padomju savienību par okupācijas karaspēka izvešanas iespējamo kārtību un termiņiem. diemžēl padomju savienība līdz pat baltijas valstu pilnīgas neatkarības atgūšanai nepiekrita sarunām par karaspēka izvešanu vai tās darbības ierobežošanu, jo uzskatīja, ka psrs teritoriju nav iespējams aizstāvēt bez psrs bruņoto spēku izvietojuma baltijā. latvija arī izvērsa mērķtiecīgu darbību, lai tiktu uzņemta ano,5 taču to nevarēja panākt līdz latvijas neatkarība nebija starptautiski at-zīta. ar latviju un pārējām baltijas valstīm neviens vēl nerunāja kā ar pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. arī valsts neitralitātes politika veltīgi vilināja dažus latvijas politiķus. tomēr pārejas periodā uz pilnīgu neatkarību bija jārēķinās ar kremļa vadītājiem, lai tos nesatracinātu tiktāl, ka tiek ieviesta prezidenta pār-valde un latvija zaudētu savu visai trauslo neatkarību. valsts robežas atjaunošanas priekšdarbi. aizsardzības un iekšlietu ko-misija savas darbības prioritāro jautājumu lokā iekļāva valsts robežu at-jaunošanu, robežapsardzības un muitas dienesta veidošanu un attiecīgo likumu izstrādāšanu. ja robežas atjaunošanu, kaut nedaudz, tomēr varēja balstīt uz vēstu-risko mantojumu, tad robežapsardzību un muitu vajadzēja veidot pilnī­ gi no nulles. komisijas deputāti jau pirmajos mēnešos pēc ievēlēšanas sāka darboties, lai sagatavotu robežas un tās apsardzības atjaunošanas dokumentus. deputātu vadībā, pieaicinot ekspertus un speciālistus, tika savākti robežu atjaunošanai nepieciešamie vēsturiskie dokumenti. jau 1990.gada jūnijā - jūlijā notika vairākas konsultācijas ar dažādu nozaru speciālistiem un latviešu strēlnieku apvienības pārstāvjiem, kuru vidū bija ģeodēzijas, kartogrāfijas speciālisti un karavīri ar zināmu pieredzi robežapsardzes organizācijā. īpašu vērību pievērsa tieši robežas atjau-nošanai. bija uzsvērts, ka robežas atjaunošana ietver divus lielus jautā-jumu lokus: robežas iezīmēšanu (iekārtošanu) un robežas apsardzības organizāciju. deputāti izvirzīja arī tīri praktiskus jautājumus par robe-žas iekārtošanu, piemēram, par robežpunktu noteikšanu un robežzīmju uzstādīšanu. tā radās izpratne, ka atjaunotajai valstij steidzīgi vajadzīgs ģeodēziskais un kartogrāfiskais dienests. konsultāciju un sarunu gaitā veidojās ekspertu un speciālistu loks, kas aktīvi iesaistījās robežas at-jaunošanas organizēšanā un likumu izstrādāšanā, darba grupas izvei-došanā. 1990.gada 2.augustā ap prezidijs pieņēma lēmumu ,,par darba gru-pas izveidošanu robežapsardzības koncepcijas un attiecīgu likumpro-jektu izstrādāšanai. ” par darba grupas priekšsēdētāju iecēla ap aizsar-dzības un iekšlietu komisijas deputātu mihailu stepičevu. darba grupā tika iekļauti: • feliksdombrovskis–lriekšlietuministrijasdaļaspriekšnieks,atvija, kur tavi dēli... 56 • reinis kazradzis – jūrmalas zvejnieku kolhoza ,,uzvara” revīzijas komisijas priekšsēdētājs, • auseklis pļaviņš – lr ministru padomes sporta komitejas auto-bāzes direktors, • ralfs sviriņš – lr brīvprātīgo kārtības sargu vienību štāba priekš-nieka vietnieks, • aivarssaliņš–lrmuitasdepartamentadirektors, • vilnis zvaigzne – latviešu strēlnieku apvienības vēstures sekcijas vadītājs, • jānis štrauhmanis – latvijas universitātes ģeogrāfijas fakultātes docents, • valdisšteins–lrapdeputāts, • artūrs puga – lr ārlietu ministrijas politiskā departamenta vadī-tājs, • odisejskostanda–lrapdeputāts, • edvīnslošaks–lrmppadomnieks, • valentīnsgapoņenko–lrapdeputāts. latviešu strēlnieku apvienība darba grupā ieteica pieredzējušus pro-fesionāļus: reini kazradzi – robežsargu rezerves virsnieku, ausekli pļaviņu – militāro speciālistu, vilni zvaigzni – kara topogrāfu. darba grupai uzdeva līdz 1990.gada 1.decembrim sagatavot robežapsardzības koncepciju un attiecīgu likumprojektu. sanāksme līgatnē 14.- 15.augustā. sanāksmes igaunijā un lietuvā. sanāksmē līgatnē piedalījās latvijas, lietuvas un igaunijas ap deputāti, ministriju un departamentu pārstāvji un eksperti, lai apspriestu aizsar-dzības jautājumus un izstrādātu kopīgu viedokli. sanāksmei bija kon-sultatīvs un saprotamu iemeslu dēļ konfidenciāls raksturs. par sanāk-smi netika ziņots masu saziņas līdzekļos. neskaitot dažas vienošanās un dalībnieku darba piezīmes, oficiāli dokumenti un paziņojumi netika pieņemti. lai varētu spriest par šīs sanāksmes nozīmīgumu turpmāka-jos notikumos, publicējam dažus no sanāksmē izteiktajiem priekšliku-miem: 1) nākamajā konsultatīvās tikšanās reizē apspriest likumu projektus par valsts robežu. ieteikt komisijām likumu projektos sniegt poli-tisko pamatojumu. 2) lai sagatavotu likumu projektus par valsts robežas atjaunošanu, vēr-7 sties pie savām valdībām un līdz 1990.gada 1.septembrim izveidot divpusējas ekspertu komisijas, kurām jāizvērtē vēsturiskie, juri-diskie, ekonomiskie aspekti, vietējo iedzīvotāju intereses, nodroši-nājums ar ģeodēziskiem datiem un kartogrāfiskiem materiāliem, robežas faktiskais stāvoklis dabā un apstākļi robežas kontroles no-teikšanai, 3) ieteikt līgumu projektos paredzēt 15 kilometru platu pierobežas jos-lu. piekrist priekšlikumam par valsts robežas ierīkošanu dabā pēc vienotiem pamatnoteikumiem visām baltijas valstu robežām, 4) uzskatīt par nepieciešamu izveidot republikās robežapsardzības dienestu ar atbilstošiem pārvaldes instancēm un personālsastāvu, 5) ieteikt valdībām sarunās ar padomju savienību vienoties par valsts ģeodēziskā tīkla un kartogrāfisko materiālu nodošanu baltijas re-publiku pārziņā. izveidot pie republikas ministru padomēm ģeo-dēzisko un kartogrāfisko iestāžu un struktūrvienību pārvaldes or-gānus. ekspertu komisijām tika ieteikti šādi prioritārie darbi: 1) vēsturisko un arhīva materiālu un tiesisko aktu vākšana, izpēte, analīze, to tiesiskais un vēsturiskais novērtējums un secinājumi, 2) ģeodēzisko un kartogrāfisko materiālu vākšana. robežas, ģeodē-ziskā tīkla un juridisko plānu mērogā 1:5000 apsekošana dabā, 3) robežas atjaunošanas ekonomisko un tiesisko problēmu noskaid-rošana un priekšlikumi par robežas režīmu. ik pēc mēneša, pārmaiņus latvijā igaunijā un lietuvā notika sanāk-smes, kurās jau apsprieda koncepcijas un likuma projektu par valsts ro-bežu, kā arī sanāksmes dalībnieki dalījās gūtajā pieredzē. tālavs jundzis šo periodu raksturo tā: “kopš 1990.gada augusta šajos jautājumos aizsākās sadarbība ar lietuvas un igaunijas ap un valdību pār-stāvjiem, kuriem rūpes par savu valstu aizsardzību šķita ne mazāk svarīgas. kaut arī prioritāte tikšanās reizēs ar kaimiņiem parasti bija psrs karaspēka darbības kontrole un tā izvešanas problēmas, tomēr vienmēr tika pārrunā-tas arī nacionālās drošības un aizsardzības konceptuālās tēzes. vistālāk šajā jomā bija tikuši lietuvieši, kuri jau 1990. gada 17.jūlijā bija pieņēmuši li-kumu par zemes aizsardzības pienākumu un faktiski uzsāka savas regulārās armijas veidošanu. igauņi 1990.gada augustā jau varēja iepazīstināt ar savu nacionālās drošības koncepcijas projektu, kas paredzēja igaunijas iedzīvotāju dienestu šādos pašaizsardzības formējumos: policijā, robežsardzē, glābšanasatvija, kur tavi dēli... 58 dienestā, (visiemtiem, kuri veselības stāvokļa dēļ nav derīgi dienestam iepriekš minētajos formējumos). igauņi tolaik nerunāja par savas armijas veidošanu, lai neradītu lieku maskavas pretestību. ” (t .jundzis. latvijas drošība un aiz-sardzība. – r.: junda, 1995., 179.-180.). toties ļoti enerģiski igauņu kolēģi darbojās pie savas robežas atjau-nošanas. igaunijā, jau 1990.gadā organizēja trīs mēnešu robežsargu in-struktoru kursus un izveidoja savu robežsardzi. igauņu kolēģi pirmie sāka strādāt pie igaunijas – latvijas robežlīguma projekta un tādā veidā mudināja aktīvi darboties arī latviju. lr robežu atjaunošanas un to apsardzības koncepcija. notikumi stei­ dzināja robežu apsardzības koncepcijas izstrādāšanu. jau 1990.ga­ da 3.jūlijā ar mp lēmumu izveidoja muitas departamentu, par kura direk-toru iecēla a.saliņu. lēmums noteicamuitas departamenta galvenos uz-devumus. bija paredzēts uz republikas robežas izveidot kontrolpunktus, kā arī ieviest muitas pagaidu kontroli. ,,1990. gada oktobrī uz latvijas republikas robežām parādījās pirmie muitnieki, kuri sāka savu funkci-ju pildīšanu uz lielākajiem latvijas ceļiem. kopā ar viņiem dežūrēja arī milicijas darbinieki, lai nodrošinātu kārtību un muitas pienākumu ne-traucētu pildīšanu. muitas un milicijas darbinieki būtībā arī bija pirmie valsts institūciju pārstāvji, kuri pildīja robežsargu funkcijas atjaunota-jā valstī” (t.jundzis. latvijas drošība un aizsardzība.–r.: junda, 1995., 183.). darba grupa m.stepičeva vadībā vienlaicīgi strādāja pie koncepcijas un likuma projektiem. 1990.gada 13.novembrī koncepcijas un likuma projekts tika apspriests ap sēdē pirmajā lasījumā. m.stepičevs komisi-jas vārdā teica: „latvijas valsts robežu apsardzības koncepcija balstās uz tā, ka tiks panākts, lai latvijas neatkarība un tās robežu neaizskaramī-ba būtu starptautiski atzīta. valsts robežu atjaunošana un apsardzība ir jāveic republikas augstākās padomes un ministru padomes ārpolitiskās un iekšpolitiskās darbības ietvaros, lai panāktu stāvokli, ka pārejas perio-da beigu posmā būtu nodrošināta latvijas republikas neaizskaramība. latvijas republikas sauszemes robeža ar kaimiņvalstīm tiek atjaunota at-bilstoši starptautiskajiem līgumiem tādā stāvoklī, kādā tā bija 1940. gada 16.jūnijā. ” deputāti un eksperti apzinājās procesa sarežģītību un iespējamos konfliktus (piemēram, attiecību sakārtošana ar psrs bs, kas nedo-9 māja par pakļaušanos lr likumiem). robežu atjaunošana paredzēja: ,,...izstrādāt likumus par robežu un tās apsardzību, nodibināt latvijas republikas valdības komisiju, kas koordinēs robežu atjaunošanas dar-bus. robežu jautājumu ar kaimiņvalstīm noregulēt, balstoties uz drau-dzību un labām kaimiņattiecībām un noslēdzot starptautiskus divpusē-jus nolīgumus. izveidot lr robežapsardzības dienestu. pārejas periodā organizēt sauszemes robežapsardzību. lr pakāpeniski pārņemt valsts robežu baltijas jūrā pa teritoriālo ūdeņu ārējo līniju. līdz ar robežu at-jaunošanu tiek noteikta republikas gaisa telpas kontrole. lr valdība vei-cot valsts robežu apsardzību, nodrošina republikas suverēno tiesību aiz-sardzību un rada priekšnoteikumus līdztiesīgām attiecībām ar kaimiņ-valstīm. valsts robežas apsardzības nodrošināšanai atjaunot robežzīmes un būves. realizēt valsts robežas un pierobežas režīmu. lai nodrošinātu lr valsts robežapsardzību, tiek izveidots lr iem robežapsardzības departaments, kura vadītāju ieceļ ministru padome. robežapsardzības dienestu komplektē, pamatojoties uz likumu par lr valsts dienestu vai alternatīvo dienestu. valsts robežapsardzības dienes-tu nodrošina ar vieglajiem strēlnieku ieročiem, transporta un sakaru lī-dzekļiem, inženiertehniskām iekārtām un attiecīgiem apgādes veidiem. robežapsardzības dienests savus uzdevumus pilda saskaņā ar lr liku-miem, kā arī citiem tiesiskajiem aktiem”(lr ap (1990.-1993.) steno-grammas. 2.sējums. latvijas vēstnesis.1714.lpp.). ministru padomes lēmums un aktivitātes. ap deputātu un darba grupas aktivitāte, kā arī lnnk iniciatīva robežas atjaunošanā, 1990.gada vasarā stimulējamp darboties enerģiskāk un 1990.gada 23.augustā pieņemt lēmu-mu nr .108 „par pasākumiem, kas veicami, lai atjaunotu latvijas republi-kas sauszemes robežu” . lēmums paredzēja: „atjaunot latvijas republikas sauszemes robežas ar igaunijas republiku, krievijas padomju federatīvo sociālistisko republiku (kpfsr), baltkrievijas psr un lietuvas republiku visā to garumā, par pamatu ņemot ar starptautiskiem lēmumiem fiksētās robežas, kādas tās bija 1940.gada 16.jūnijā. sauszemes robežas precizēšanas un atjaunošanas darbu koordinēšanai unmateriālu izskatīšanai apstiprināja valdības komisiju. meža ministrijai, pierobežas rajonu izpildkomitejām lē-mums uzdod veikt konkrētus pasākumus. lauksaimniecībasministrijai līdz 1990.gada 15.novembrim bija jāiesniedz valdības komisijai atjaunotā saus-zemes robežas plānu kartogrāfiskā un tekstuālā dokumentācija. lēmumsatvija, kur tavi dēli... 60 paredzēja ministrijām un izpildkomitejām lielu patstāvību, ar vienu vārdu sakot: „ejiet un strādājiet!” lēmuma projekta autori steidzās un necentās ie-klausīties ap aizsardzības un iekšlietu komisijas un darba grupas padomos un aizrādījumos. tēlaini izsakoties, robežas atjaunošanas pamatos trūka trīs stūrakmeņu, bez kuriem nevar izveidot robežu: ārlietu resors, ģeodēziskais dienests un robežsargi. ārlietu ministru j.jurkānu neuztrauca fakts, ka ār-lietu ministrija šai lēmumā nav pat pieminēta. rezultāti nebija ilgi jāgaida. vienpusēja austrumu robežas iekārtošana bez ģeodēziskā nodrošinājuma izraisīja starptautisku skandālu. darbi tika pārtraukti unmp lēmums netika izpildīts. tomēr mp lēmumam nr .108 bija arī pozitīva nozīme, jo pierobe-žas rajonu izpildkomitejas turpmāk sniedza lielu atbalstu robežas atjauno-šanas darbu organizēšanā un robežas apsardzības veidošanā. 11.oktobrī ap prezidijs pieņēma lēmumu „par latvijas republikas robežapsardzības departamentu, ” kā to paredzēja koncepcijas projekts. ap prezidijs nolēma izveidot robežapsardzības departamentu iekšlietu ministrijas sastāvā ar paplašinātām patstāvības tiesībām un tas ministru padomei bija jāizdara līdz 1990. gada 1.novembrim. departamenta va-dītājam tika paredzētas ministra pirmā vietnieka tiesības. konceptuāli bija izlemti dienesta komplektēšanas, bruņojuma, apmācību un nodro-šinājuma jautājumi. ,,diemžēl iekšlietu ministrija izvairījās no šī lēmuma pildīšanas un ar mp atbalstu aprobežojās ar milicijas darbinieku štata palielināšanu, so-lot plašāku milicijas darbinieku iesaistīšanu muitas posteņu apsargāšanā un darbības nodrošināšanā” (t.jundzis. latvijas drošība un aizsardzī-ba. – r.: junda, 1995., 183.). nepieciešamība risināt robežas atjaunošanas ģeodēzisko un kartog-rāfisko nodrošinājumu sekmēja vienota valsts dienesta izveidošanu. ,,ģeo-loģijas, ģeodēzijas un kartogrāfijas departamentu nodibināja 1990.gada 31.oktobrī. sākotnēji ministru padomei tika iesniegts projekts par mēr-niecības departamenta dibināšanu. jautājuma izskatīšana tika pārcelta uz ap zemes komisijas sēdi, kurā vienbalsīgi nolēma, ka jādibina depar-taments, bet tikai ar citu nosaukumu. ierosināja dibināt ģeodēzijas un kartogrāfijas departamentu, un zemes komisijas locekļi šo priekšliku-mu pieņēma. ministru padomes sēdē tika nolemts apvienot trīs nozares, pievienojot ģeoloģiju” (ģeodēzija un kartogrāfija. –r.:1/1992., 3.lpp.). par departamenta vienu no galvenajiem uzdevumiem kļuva robežas at-jaunošanas ģeodēziskais un kartogrāfiskais nodrošinājums.1 likums „par latvijas republikas robežu”. latvijas republikas aug-stākā padome 1990.gada 13.novembrī sāka izskatīt likumprojektu „par latvijas republikas valsts robežu” un latvijas republikas robežu atjau-nošanas un to aizsardzības koncepciju pirmajā lasījumā. plenārsēdē deputāti t.jundzis un m.stepičevs paskaidroja, ka kon-cepcija bija domāta kā darba grupas dokuments, bet atbilstoši 6.augustā pieņemtajam augstākās padomes prezidija lēmumam komisijai m.ste-pičeva vadībā līdz 15. novembrim prezidijam bija jāiesniedz, pirmkārt, koncepcija un, otrkārt, likumprojekts par valsts robežu. tā kā prezidijā vienojās, ka koncepcija tomēr jāvirza uz plenārsēdi, tad spēkā ir tikai augstākās padomes prezidija lēmums. balsot par koncepciju nebūtu nekādas jēgas, tā jāpieņem zināšanai, bet jābalso par likumprojektu. koncepcija būtu izskatīta, nepieņemot nekādu lēmumu (lr ap (1990.- 1993.) stenogrammas. 2.sējums. latvijas vēstnesis.1720.lpp.). darba grupas vadītājs deputāts m.stepičevs plenārsēdē izklāstīja li-kumprojekta būtību. ,,pirmajā sadaļā tiek dota definīcija par robežu, latvijas republikas valsts robežas noteikšanu, tās apsardzību un tās no-drošināšanu. tālāk noteikta valsts robežas iezīmēšanas kārtība. tiek no-teikts latvijas republikas valsts robežas un pierobežas režīms. latvijas republikas valsts robežu režīms nosaka robežas uzturēšanu, tās drošības garantēšanas un šķērsošanas kārtību, iebraukšanas, atrašanās un darbu veikšanas kārtību robežas joslā, robežupēs, ezeros un citās ūdenstilpnēs latvijas republikas daļā, kā arī kontroli par šīs kārtības ievērošanu. lai nodrošinātu kārtību uz latvijas republikas robežas, tiek noteikta robežjosla. robežjosla ir valsts robežas sastāvdaļa un uz to attiecas lat-vijas republikas valsts robežu režīms. robežjoslu atbilstoši saskaņota-jiem starpvalstu līgumiem nosaka latvijas republikas valdība. latvijas republikas un tās robežas drošības interesēs latvijas republikas valdība pierobežu pagastu teritorijā nosaka pierobežas zonu, ne šaurāku par 15 kilometriem gar valsts robežu un baltijas jūras krasta līniju. pierobežas zonā tiek noteikts pierobežas režīms, kas nosaka iebraukšanas, atrašanās un darba veikšanas kārtību latvijas republikas pierobežas zonā, tās te-ritoriālajos un pierobežai piegulošajos iekšējos ūdeņos. trešā sadaļa ir paredzēta latvijas republikas valsts robežu apsardzībai un tās uzdevumiem. latvijas republikas teritorijas aizsardzībai, valsts ro-bežas režīma un muitas kontroles nodrošināšanai tiek organizēta latvijas republikas valsts robežu apsardzība uz sauszemes, ūdens un gaisa telpā.atvija, kur tavi dēli... 62 latvijas republikas valsts robežu apsardzību pārzina un realizē šai nolūkā izveidotais robežapsardzības departaments un tā apakšvienības, veidojot robežapsardzības dienesta sistēmu. robežapsardzības dienesta darbību reglamentē šis likums, citi latvijas republikas likumdošanas akti un starptautiskie līgumi, kā arī latvijas republikas kompetento ie-stāžu izdotie normatīvie akti. tālāk seko robežapsardzības dienesta galvenie pienākumi, robežap-sardzības dienesta pamattiesības, valsts iestāžu, sabiedrisko organizāciju un latvijas republikas pilsoņu līdzdalība latvijas republikas valsts ro-bežas sargāšanā” (lr ap (1990.-1993.) stenogrammas. 2.sējums. latvi-jas vēstnesis. 1714.- 1715.lpp.). plenārsēdē par latvijas republikas valsts robežas likumprojektu iz-vērsās diezgan karstas debates ar opozīcijas deputātiem (v .gapoņenko, s. dīmani). opozīcijas deputātu galvenie argumenti bija šādi: - pašreiz likumu pieņemt nevar, jo republika atrodas pārejas periodā un starptautiskā līmenī to pat kaimiņvalstis nav atzinušas, - robežapsardzības jautājumi ir psrs kompetencē, - krievijas federācija nekad nepiekritīs atjaunot robežu, kāda tā bija līdz 1940.gada 16.jūnijam, - krievijas federācija, baltkrievija un zviedrija nav gatavas tam, ka tiek pieņemts šis likums, - robežu apsardzība republikai izmaksās ļoti dārgi un citi argumenti. opozīcijas deputāti akcentēja robežu izmaksas. deputāts v .gapo-ņenko:„lai izveidotu divdesmit septiņus posteņus, kas tagad tiek plānoti, un šajos posteņos noliktu pusotra tūkstoša cilvēku, kā paredz koncepcija, vajadzīgi apmēram piecpadsmit miljoni rubļu. cik pašlaik maksā robež-sargu uzturēšana, kas sargā latviju? mums šeit ir apmēram pusotra tūkstoša cilvēku, kas prasa četrdesmit divus miljonus rubļu. kareivis, kas dienē obli-gātajā dienestā, dienā saņem septiņus rubļus. lūk, tādu summu šodien mēs tērējam tām daļām, kas sargā latvijas robežu. iedomājieties, kāda summa būs vajadzīga, lai robežu iekārtotu un pēc tam to uzturētu! vai pašreiz aug-stākai padomei ir pretenzijas pret mūsu robežapsardzības apgabalu? vai mēs slikti sargājam robežu, neaizsargājam republiku?” (lr ap (1990.-1993.) ste-nogrammas. 2.sējums. latvijas vēstnesis. 1716.lpp.). šos argumentus atspēkojot, deputāts a. krastiņš teica: „cik patlaban mums izmaksā tas, ka mūsu robežu it kā aizsargā psrs? es domāju, ka pieņemot šo likumu par latvijas republikas robežu, realizējot šo likumu,3 mēs draudzīgo kaimiņvalsti – psrs – atbrīvosim no šiem drausmīgi liela-jiem izdevumiem, kas vajadzīgi, lai aizsargātu mūsu latvijas republikas rietumu robežas. es domāju, ka gan šodien, gan arī turpmāk mums nebūs nekādas sevišķas vajadzības aizsargāt mūsu rietumu robežas. … tā, lūk, psrs valdībai šie daudzie miljoni rubļu ietaupīsies un nebūs vajadzīgi ne kareivji ar automātiem, ne ar ložmetējiem un visu pārējo, ne arī šie daudzie robežapsardzības kuģi. tā kā šajā gadījumā es domāju, ka mūsu risinājums ekonomiski varbūt apgrūtinās latvijas republikas budžetu, bet nekādā gadījumā psrs, kurai mēs izdarīsim lielu ekonomisko pa-kalpojumu. attiecībā uz izdevumiem, kuri saistīti ar robežapsardzību, es domāju, ka ilgāka laika periodā latvijas republikas ekonomika būs spē-jīga segt. otrkārt, mums jāatceras, ka robežapsardzības režīms latvijas republikai, tomēr būtu paredzams tāpat kā visās civilizētās valstīs – bez dzeloņstiepļu žogiem, bez signalizācijas, bez mīnu laukiem un bez visa pārējā, ko tagad izmanto psrs pie savām robežām. šādu civilizētu robež­ apsardzību, kas ir nodrošināta ar modernu tehniku latvijas republika būs spējīga pakāpeniski ieviest. atcerēsimies, ka latvijas republikas eko-nomika nebūs spējīga eksistēt, ja tās robežas nebūs stingri nosargātas, ja nebūs stingras muitas kontroles, ja nebūs stingri kontrolētas tās personas, kuras pagaidām nekontrolēti iebrauc latvijas republikas teritorijā. jautājums nav tikai par ekonomiskajām robežām, kaut gan valsts ro-bežām jānosaka valsts ekonomiskā drošība. kamēr esam pārejas periodā uz faktisko neatkarību, uz neatkarīgas valsts atjaunošanu, ļoti būtiska lie-ta ir mūsu politiskās robežas. tās, pirmkārt, nosaka ar likumiem, starp-valstu līgumiem, un, otrkārt, kādā veidā mēs nodrošinām savu robežu apsardzību. no 4.maija mēs esam sākuši pārejas periodu uz neatkarīgu valsti, bet neesam atjaunojuši latvijas republiku kā neatkarīgu valsti. pārejas periods ir nepieciešams, lai mēs šo neatkarību iegūtu faktiski, tas ir, lai panāktu mūsu valstiskās neatkarības atzīšanu de facto. visas mūsu draudzīgās kaimiņvalstis praktiski nav noliegušas mūsu neatkarību un nekad nav atzinušas mūsu inkorporāciju psrs sastāvā. likumprojektā un koncepcijā mums nav nekādu iespēju svītrot jautājumu par abreni, jo mūsu 4.maija deklarācija viennozīmīgi paskaidro, ka latvijas republikas robežas ir starptautiskajos līgumos noteiktās robežas, kādas tās bija 1940. gada 16.jūnijā. pieņemot lēmumu par šī likuma piemērošanu, ir jāparedz, ka visi strī-dīgie gadījumi attiecībā uz latvijas republikas robežām ir jānoskaidroatvija, kur tavi dēli... 64 starpvalstu nolīgumos un vēlāk, starpvalstu komisijās, tad atbilstoši līgu-miem vilks šo robežlīniju. likuma praktiska piemērošana ir nākotnes jau-tājums” (lr ap (1990.-1993.) stenogrammas. 2.sējums. latvijas vēstne-sis. 1718.- 1719.lpp.). deputāts i.silārs izteica atzinību likumprojekta izstrādātājiem, jo viņa skatījumā, tas esot viens no profesionālākajiem un konkrētākajiem likumprojektiem. 1990.gada 20.decembrī latvijas republikas augstākā padome trešajā lasījumā pieņēma dokumentu nr.320 – latvijas republikas likums “par latvijas republikas valsts robežu” , kā arī dokumentu nr. 273 – lēmums par minētā likuma stāšanos spēkā. ,,latvija pirmā no baltijas republikām pēc neatkarības pasludināšanas pieņēma likumu par savas valsts robežu. bija izcīnīta vēl viena parlamentārā uzvara ceļā uz valstiskās neatkarības atzīšanu, kas nostiprināta ar likumu. likums atzina latvijas pirmskara robežas un noteica robežu iezīmēšanas kārtību, valsts robežas un pierobežas režīmu, kā arī robežu apsardzības kār-tību. likums deva iespēju valdībai uzsākt divpusējās sarunas ar kaimiņval-stīm par robežas atjaunošanu, pavērās darbības lauks divpusējām valdību komisijām un tika izvērsta praktiska darbība darba grupu līmenī. likums deva valdībai pilnas tiesības uzsākt robežas apsardzības veidošanu, tomēr valdība tolaik bija pret speciāla robežapsardzības dienesta izveidošanu, jo tas nenoliedzami radītu ļoti negatīvu psrs reakciju un jau tā saspringtā stāvokļa tālāku destabilizāciju. tā nesteidzās īstenot pieņemto likumu “par latvijas valsts robežu. ” jāņem vērā arī tas, ka latvijas jūras robežu tolaik vēl uzskatīja par psrs robežām, un to sargāja psrs robežsargi” (t .jundzis. latvijas drošība un aizsardzība. – r. :junda, 1995., 184.lpp.). noslēpumainais departaments. runājot par latvijas robežas atjauno-šanas vēsturi, nereti tiek pieminēts iekšlietu ministrijas robežapsardzības departaments. taču tālāk seko informācijas vakuums. nav nekādas infor-mācijas par šī departamenta devumu valstiskās neatkarības nostiprināša-nā, nav arī nekādas norādes par departamenta likteni. ir labi zināms, ka latvijas valdībā nebija pieņemts dibināt departamentus, kas nedotu iegul-dījumu valsts nostiprināšanā. robežapsardzības departamenta izveidošanu iekšlietu ministrijas sastāvā paredzēja likums „par latvijas republikas ro-bežu” . šis departaments bija arī tautas pieprasīts, jo tauta robežas sargātājos gribēja redzēt savas neatkarības bruņotus sargus. ir zināms, ka valdībai, lai5 pieņemtu lēmumu, ir vajadzīgs nopietns pamatojums un aprēķini, t. i., do-kumentu pakete. šajā gadījumā dokumentu paketē bija: nolikuma projekts par robežapsardzības departamentu, robežapsardzības dienesta struktūra un personālsastāva štatu saraksts, finansiālo izdevumu aprēķins, robežap-sardzības departamenta pirmās kārtas izveidošanas pasākumu plāns – gra-fiks. pirmais iespaids, kas rodas, pētot šos dokumentus, ir , ka iekšlietumini-strijas darbiniekiem, kas gatavojuši dokumentu paketi, nevar pārmest god-prātības trūkumu, paviršību vai neprofesionalitāti. izstrādātie dokumenti ir pārdomāti, detalizēti un ar variantiem. šīs grāmatas uzdevums nav sniegt sīku pārskatu par iecerēto departamentu, tomēr jāatzīmē galvenie aspekti. pirmkārt, jāuzsver , ka departamentam izvirzītais galvenais uzdevums – no-drošināt valsts ekonomiskās robežas kontroli – atbilda tā laika politiskajai situācijai. visas valsts robežas apsardzību bija paredzēts pārņemt pēc pilnas neatkarības atgūšanas. valsts ekonomiskās robežas kontrolei paredzēja iz-veidot arī atbilstošu robežapsardzības struktūru un vadību. valsts robežu kā apsargājamo objektu plānoja dalīt komandantūru apgabalos, kontrol-posteņu iecirkņos un sardžu apgaitās. robežas apsardzības projekts pare-dzēja departamentam pakļauta robežapsardzības pulka izveidi (viens no variantiem). robežsargu pirmās kārtas sastāvu plānoja komplektēt no re-zerves virsniekiem, instruktoriem un kareivjiem, kuru intelektuālās un fi-ziskās īpašības, morālā stāja un pārliecība par nepieciešamību nodrošināt latvijas republikas suverenitāti un griba to darīt praktiski, ļautu sekmīgi pildīt savus pienākumus. robežsargu sastāvs un skaits tika noteikts – 1000 cilvēku. pēc projekta virsnieku un instruktoru apmācību vajadzēja sākt jau 1990.gada novembrī. obligātā dienesta iesaukumu paredzēja decembrī, un pirmo 250 robežsargu apmācību mācību centrā pabeigt 1991. gada jūnijā. iekšlietuministrijas rīcībā bija pietiekams intelektuālais potenciāls unmini-mālā materiālā bāze, lai izpildītu šo uzdevumu. tomēr robežapsardzības departamenta izveidošanu 1990.gada no-galē nesāka. to neizdarīja arī nākamā gada pirmajā pusgadā. protams, ka to varēja izdarīt tikai ar valdības vadītāja ivara godmaņa piekrišanu. iekšlietu ministrs aloizs vaznis tai laikā paskaidroja, ka izdevīgāk esot palielināt milicijas darbinieku skaitu, iesaistot tos muitas posteņu ap-sardzē. tas bija lēmums ar tālejošām sekām. iekšlietu resors gan uz lai-ku atkratījās no savu pienākumu pildīšanas, bet valsts robežapsardzības izveide aizkavējās vismaz par 10 mēnešiem un novirzījās aizsardzības resora pakļautībā, kuram darbs bija jāsāk no nulles.atvija, kur tavi dēli... 66 v. padomju varas iestāžu pretdarbība latvijas republikas neatkarības atjaunošanai politiskā spiediena un militāro draudu pastiprināšanās. pēc neatkarī-bas pasludināšanas atjaunotajai valstij par galveno problēmu kļuva tās institūciju izveide un varas īstenošana. padomju savienība sistemātis-ki iejaucās notikumu attīstībā latvijā, krasi pastiprināja savu politisko, ekonomisko un militāro spiedienu, kategoriski atsacījās atzīt latvijas 4.maija neatkarības deklarācijas likumību. arī latvijas sabiedrība strik-ti sadalījās divos pretējos spēkos. lielākā tautas daļa pēc neatkarības pasludināšanas centās atbrīvoties no okupācijas režīma žņaugiem. otra iedzīvotāju daļa atbalstīja totalitāro režīmu un aktīvi piedalījās psrs va-ras atjaunošanā. šādās ārkārtīgi sarežģītos politisko un militāro drau-du apstākļos pāreja uz pilnīgu neatkarību dažreiz likās pat bezcerīga. psrs karaspēka grupējums baltijas valstīs pastāvīgi apdraudēja latvijas, igaunijas un lietuvas ceļu uz neatkarību. 1990.gadā latvijā vien bija iz-vietoti 223 padomju karaspēka daļas un štābi, kuru personāls sasniedza ap 70 000 karavīru. turklāt karaspēka daļas un to komandieri, ne bez kremļa atbalsta, sistemātiski piedalījās pret latvijas neatkarību vērstajās akcijās. piemēram, viena no tādām notika 1990.gadā 15.maijā pie lr ap ēkas. akcijā piedalījās birjuzova vārdā nosauktās politiskās karasko-las kursanti, kas bija ieradušies civilā apģērbā. pieprasot atjaunot latvijā padomju varu, agresīvi noskaņotais pūlis virsnieku vadībā centās var-darbīgi ielauzties ap ēkā, laikā, kad tur notika kārtējā plenārsēde. taču omon kaujinieki, kas tobrīd vēl izpildīja lr iem pavēles, pārtrauca šo militāristu akciju. tajā pašā laikā līdzīga vardarbības akcija bija organi-zēta arī tallinā. protams, ka katra politiska vai militāra akcija, kas vērsta pret civiliedzīvotājiem, totalitārajā psrs varēja notikt tikai ar kremļa akceptu. tādejādi latvijā pēc neatkarības pasludināšanas militāristu aktivitātes 1990.gadā pastiprinājās. okupanti nepalaida garām izdevību demonstrēt savu spēku parādēs, manevros, taktiskajās un štābu mācībās un treniņos. militārā tehnikas pārvietošanās maršruti rīgā nereti ietvē-ra galvenās ielas, gar lr varas iestāžu ēkām, lai acīmredzami demons-trētu psrs spēku un iebaidītu latvijas neatkarības aizstāvjus. bruņotie spēki neaprobežojās tikai ar spēka demonstrēšanu, bet dažkārt to izman-toja tieši, lai iejauktos neatkarīgās valsts varas, pārvaldes vai tiesu institū-ciju darbībā. piemēram, jūras kara flotes kājnieki ar ieročiem rokās 1990.7 ga­ da rudenī neļāva izpildīt tiesas spriedumu par komunistiskās partijas jūrmalas nodaļas pārvietošanu uz citām telpām. savukārt liepājā kara jūrnieki vairākus mēnešus apsargāja ļeņina pieminekli pilsētas centrā, izmantojot pat bruņumašīnas, lai neļautu izpildīt pilsētas pašvaldības lēmumu par tā nojaukšanu. latvijas drošībai un neatkarībai ne mazākus draudus radīja psrs represīvo institūciju darbības. vispirms to vidū jāatzīmē lpsr vdk, lpsr prokuratūra, lpsr kara komisariāti, sevišķās nozīmes milicijas vienība (omon) un citas. lielas problēmas latvijā radīja omon, kas sākotnēji bija rīgas pil-sētas iekšlietu pārvaldes speciālā vienība cīņai ar terorismu un bandītis-mu. diemžēl psrs iekšlietu ministrija pēc lkp ck ierosinājuma spēja pakļaut šo vienību savai kontrolei un turpmāk to izmantoja, lai des-tabilizētu situāciju latvijā. tādēļ omon vienība, sākot no 1990.gada septembra, ar ieročiem rokās regulāri iesaistījās vardarbīgās politiskās akcijās, kas bija vērstas pret latvijas neatkarību. kremlis ar šo represīvo iestāžu un vienību atbalstu turpināja realizēt savu ietekmi latvijā. lr iekšlietu ministrijai arī neizdevās panākt pilnīgu neatkarību no psrs iekšlietu ministrijas, kas turpināja realizēt savu virsvadību. faktiski lat-vijā bija izveidojusies divvaldība. neņemot vērā saspīlētās attiecības, latvijai tomēr izdevās panākt kompromisu ar psrs iekšlietu ministriju un iecelt par lr iekšlietu ministru, neatkarības piekritēju, ilggadēju mi-licijas profesionāli a.vazni. taču latvijas neatlaidīgie pūliņi uzsākt sarunas ar psrs vadību un centieni pārņemt latvijā jau minētās psrs institūcijas savā pakļautībā beidzās ar krasu pretestību. kad visi centieni izrādījās veltīgi, lr ap 1990.gada 14.novembrī pieņem visai bīstamu lēmumu, kas paredz pār-traukt latvijā dislocēto psrs bs vienību sociālo un materiālo apgādi. maskavas reakcija uz šo lēmumu bija negatīva. tomēr drīz parādījās pirmie solījumi sākt, kā aizrādīja maskavas pārstāvji, ne sarunas, bet ti-kai konsultācijas par šiem jautājumiem lr neatkarības pretinieku konsolidācija. pēc lr neatkarības deklarā-cijas pasludināšanas tajā pašā dienā lkp ck biroja sēdē pieņēma lēmu-mu, ar kuru neatkarības deklarācija tika raksturota kā nepieņemama. visām lkp struktūrām tika uzdots vērsties pret neatkarības deklarāci-ju un atbalstīt psrs un darba kolektīvu iniciatīvu psrs pilsoņu tiesību aizsargāšanas komiteju veidošanā, kā arī sniegt palīdzību darbības sāk-atvija, kur tavi dēli... 68 šanai. darba kolektīvi un kompartijas struktūras gāja lkp ck stingrā pavadā un 1990.gada 20.maijā nodibināja jaunu sabiedriski politisku organizāciju – psrs un latvijas psrs konstitūciju un pilsoņu tiesību aizsardzības komiteju. jaunā komiteja apvienoja pret latviju noskaņotās sabiedriski politiskās un militārās organizācijas: apvienoto darba ko-lektīvu padomi, interfronti, baltijas karavīru savienību, republikānisko streika komiteju, lr ap deputātu frakciju „līdztiesība” , starpreģionālo deputātu grupu „sojuz” , kara, darba un bruņoto spēku veterānu un ka-ravīru internacionālistu republikānisko padomi. komitejas dibināšanas kongresā lkp ck pirmais sekretārs a. rubiks formulēja tās galvenos uzdevumus un aicināja pieņemt tādus dokumentus, kas republikas ie-dzīvotājiem izskaidrotu 1990.gada 4.maija deklarācijas bīstamās sekas. zaudētās varas atgūšanai lkp ck neaprobežojās tikai ar politiskiem aicinājumiem un paziņojumiem. padomju savienības komunistiskā partija savā pastāvēšanas laikā vienmēr balstījās uz bruņotu spēku un represijām. tautas atmodas laikā lkp ck, lai noturētos pie varas, bal-stījās uz psrs represīvajām pārvaldes institūcijām latvijā. pirmkārt, tā balstījās un sadarbojās ar lpsr vdk, lpsr prokuratūru un vairākām citām represīvajām institūcijām latvijā. cieša sadarbība pastāvēja arī ar baltijas kara apgabala (bka) pavēlnieku un šīs struktūras politpārval-des priekšnieku, kuri vienmēr piedalījās lkp ck biroja sēdēs un citos pasākumos. ar psrs aizsardzības ministrijas un psrs bs galvenās politiskās pārvaldes atbalstu bka nodrošināja radiostacijas „sodružestvo” dar-bību: tika ierādītas telpas birjuzova v.n. augstākās karaskolas teritorijā, rīgā un norīkota apsardze. radiostacija izvērsa atklātu un ļoti aktīvu pretvalstisku propagandu baltijas valstīs. radiostacija jau 1968. un vēl ilgus gadus pēc tam ieguva sliktu slavu čehoslovākijas iedzīvotāju vidū pēc psrs bruņotā iebrukuma un „prāgas pavasara” cerību noslāpēšanu ar melīgu propagandu. ar lkp ck svētību radiostacija turpināja savu melno darbu latvijā. „lai nepieļautu situācijas tālāku saasināšanos, lr ap 1990.gada 21.no-vembrī iesniedza psrs ap un psrs prezidentam notu, kurā ierosināja pār-traukt psrs bs iejaukšanos politiskajā dzīvē, izvest no latvijas omon, uzsākt sarunas par latvijas neatkarības pilnīgu atjaunošanu, karaspēka uz-turēšanās statusa noteikšanu un tā pakāpenisku izvešanu, kā arī kopīgu eko-nomisku problēmu risināšanu. taču tā palika bez atbildes (..).9 varas pārņemšanai lkp ck gatavojās nopietni un ar plašu vērienu, tāpēc nepaļāvās tikai uz psrs tiešajā pakļautībā esošajām bruņotajām struktūrām, kuras atrodas latvijā. lkp ck biroja sēdē 1990.gada 11.ok-tobrī pieņemtais lēmums uzdeva lkp pilsētu un rajonu komitejām līdz 1990.gada 1.novembrim pabeigt strādnieku vienību izveidošanu latvijas rajonos un pilsētās. šīs vienībām prettiesiski tika piešķirtas tiesībsargāšanas iestāžu pilnvaras un tādējādi kļuva par alternatīvām varas struktūrām, kas darbojās partijas komiteju ideoloģiskajā vadībā. tomēr gaidītā aktivitāte vie-nību veidošanā bija maza, un vienības veidojās ļoti lēnām (..). lkp ck rīcībā atradās arī spēcīgi propagandas ieroči – laikraksti „cīņa”, „sovetskaja latvija”, „novosti rigi”, „jūrmalas rīts”, radiostacija „sodružestvo, ” bija nodoms izveidot arī savu televīziju, taču to a.rubi-kam neizdevās laikus realizēt (..). viss teiktais liecina, ka reakcijas spēki latvijā un psrs gatavojās pāriet uzbrukumā. lkp ck rokās 1990.gada otrajā pusē bija koncentrēta ievē-rojama vara, kas bija pārdomāti strukturēta un labi organizēta. tā balstī-jās uz reālu bruņotu spēku un padomju savienības vadības tiešu atbalstu. faktiski šo situāciju varētu raksturot kā divvaldības periodu, kura laikā blakus likumīgi ievēlētai latvijas republikas augstākai padomei un tās izveidotajām valsts varas un pārvaldes institūcijām darbojās struktūras, kuras centās atjaunot totalitāro režīmu un likvidēt latvijas neatkarību. no vienas puses tās apvienoja un vadīja lkp ck, no otras puses – pa-domju savienības vadība”. (t.jundzis. latvijas drošība un aizsardzība. –r. :junda, 1995. 133.-134.lpp). promaskavisko spēku plāni un gatavošanās varas pārņemšanai latvi-jā. pret latvijas neatkarību noskaņotie spēki 1990.gada rudenī sāka realizēt plānus, lai pārņemtu valsts varu un likvidētu divvaldības situāciju. iecere bija vienkārša un pašsaprotama. tā neatšķīrās no padomju savienības vēsturē jau tik daudz reižu realizētajiem operāciju scenārijiem savas va-ras saglabāšanai gan ungārijā 1956.gadā, gan čehoslovākijā 1968. ga­ dā, gan alma-atā, gan 1989.gada aprīlī tbilisī, gan 1990.gada janvārī baku un daudz kur citur. tomēr, lai to panāktu, vajadzēja vēl vairāk kā-pināt spriedzi sabiedrībā un maksimāli destabilizēt politisko situāciju. šādam mērķim derēja politiskas akcijas, teroristiski akti, bruņota spēka demonstrācija. tam varētu sekot psrs prezidenta tiešas pārvaldes ie-viešana latvijā.atvija, kur tavi dēli... 70 tai laikā kremlis bija gatavs dot brīvību baltijas valstīm tikai vārdos, saprotot to kā nosacītu autonomiju, vienlaikus saglabājot stingru mas-kavas centrālās varas virsvadību, nodrošinot to ar tiešu militāru klāt-būtni. lai to panāktu, promaskavisko vietējo organizāciju un institūci-ju uzdevums bija destabilizēt situāciju ar visdažādākajām politiskajām akcijām, terora un vardarbības aktiem, bruņotu spēku demonstrēšanu un neatkarības cīnītāju iebaidīšanu. kad tas būtu panākts un likumīgā valdība būtu novesta līdz tādam stāvoklim, ka vairs nespētu reāli kon-trolēt un pārvaldīt situāciju valstī, tad pēc „darbaļaužu lūguma” latvijā ieviestu psrs prezidenta tiešo pārvaldi, sastādītu jaunu kremlim pa-klausīgu valdību. 1994.gada janvārī ģenerālpulkvedis vladislavs ačalovs intervijā ra-diostacijas „svoboda” militāri politiskajam raidījumam „signal” pazi-ņoja, ka 1991.gadā tūlīt pēc baltijas valstu neatkarības pasludināšanas psrs ģenerālštābs sadarbībā ar psrs vdk un psrs iekšlietu ministri-jas speciālistiem pskp ck vadībā izstrādāja situācijas destabilizācijas un psrs prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanas plānu, kurā norādītas noti-kumu vietas un termiņi. plānā bija iekļauts galvenokārt vietējo represīvo institūciju (omon, lpsr vdk, lpsr prokuratūras) un promakavisko sabiedriski politisko organizāciju (interfrontes, adkp , baltijas karavīru savienības, lpsr kara komisariātu) pakāpeniskas darbības kārtība. „1990.gada nogalē lkp ck veica organizatoriskus pasākumus, lai radītu un nodrošinātu varas pārņemšanas mehānismu latvijā. vispirms jau psrs un latvijas psr konstitūciju un pilsoņu tiesību aizsardzības komiteja pārtop par vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju (vsgk), tā skaidrāk iezīmējot tās galveno mērķi – varas pārņemšanas nodrošināšanu. vsgk otrajā kon-gresā 1990.gada 25.novembrī pieņēma rezolūciju par savienības līguma no-slēgšanas nepieciešamību un atjaunotās psrs saglabāšanu. kongresa vārdā vsgk tika pilnvarota nosūtīt uz maskavu tautas pārstāvju delegāciju, jaunā savienības līgumu sagatavošanai un parakstīšanai, delegācijas sastāvs tiek uzdots nosaukt vsgk prezidijam un lr ap deputātu frakcijai „līdztiesība”. šāds lēmums bija pretrunā ar lr ap prezidija 1990.gada 26.jūlija lēmumu, kas noteica, ka latvijas republikas pilnvarotie pārstāvji nav piedalījušies psrs savienības līguma izstrādāšanā un arī turpmāk piedalīties šajā procesā uzskata par neiespējamu. kā jau minēts, būtiska nozīme varas pārņemšanas mehānismā bija ie-rādīta psrs prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanai latvijā. lai sagatavotu1 tam formālu pamatu, lkp ck 1990.gada 6.decembrī tika apspriests un sastādīts vsgk aicinājums psrs prezidentam, kurā izteikta un pamato-ta prasība ieviest prezidenta tiešo pārvaldi latvijas republikas teritorijā. nedaudz vēlāk, 10. decembrī, šis dokuments tika nosūtīts m.gorbačovam uz maskavu. gada nogalē jau atklāti parādījās pirmie paziņojumi ar prasību, lai atkāptos latvijas valdība. viens no tiem publicēts 1990.gada 28.decembrī laikrakstā „sovetskaja latvija”, un to parakstījuši lkp ck, vsgk vadītā-ji, interfrontes republikāniskā padome, ap deputātu frakcija „līdztiesība” u.c. latvijas neatkarībai naidīgi noskaņotas organizācijas” (t.jundzis. latvijas drošība un aizsardzība. –r. :junda, 1995.,135.-136.lpp.). provokāciju un vardarbības pakāpeniska eskalācija. 1990. gada ru-dens un 1991. gada janvāris bija pārsātināts ar promaskavisko spēku mītiņiem, demonstrācijām, piketiem un protesta akcijām, kas pieņēmās spēkā un vērsās pret latvijas neatkarību. psrs bs vienības un omon īstenoja vairākas bruņotas akcijas, pieauga militārā spēka demonstrēša-na rīgas ielās. rīgas omon vienība (k/d 3404) 1990.gada jūlijā tika pakļauta viļņā dislocētajai psrs iekšējā karaspēka 42.divīzijai, līdz ar to pastiprinājās omoniešu vardarbība un bandītiskās akcijas. psrs totalitārā režīma va-rasvīru uzdevumā omon vardarbīgi provocēja latvijas iedzīvotājus uz pretdarbību, lai tie uz vardarbību atbildētu ar vardarbību. tādā veidā izprovocējot nekārtības un nepieciešamību ieviest prezidenta tiešo pār-valdi ar militārā spēka palīdzību. piemēram, pirmo vardarbības aktu jaunajā statusā omonieši izdarīja 1990.gada 28.jūlijā pie siguldas dzelz-ceļa stacijas, kur viņi ieradās milicijas leitnanta s.parfjonova vadībā. omonieši aplenca privāto taksometru vadītājus, bez kādām pilnvarām un ar rupju lamāšanos pārmeklēja automašīnu salonus un bagāžniekus, spārdīja ar kājām cilvēkus, bojāja automašīnas. 1990.gada 10.oktobrī pie veikala „vētra” vecmīlgrāvī piebrauca vai-rāk nekā 10 civilajā apģērbā tērpušies omonieši un uzbruka 6 cilvēkiem, novietoja viņus pie sienas, pārmeklēja kabatas, sita ar stekiem, dūrēm, spārdīja ar kājām. pēc tam cietušos sasēdināja savās automašīnās un aizveda uz vecāķu pludmali, kur turpināja par tiem ņirgāties. aizturē-tajiem v .stepanovam un o.striķim pavēlēja iet jūrā un peldēt aukstā ūdenī. kad o.striķis atteicās izpildīt pavēli, viņu ar spēku iegrūda ūde-atvija, kur tavi dēli... 72 nī. cietušos apžilbināja ar automašīnu starmešiem un no automātiem viņu virzienā izšāva vairākas kārtas. aizturētajam golovko aiz apģēr-ba aizbāza tukšu pudeli un sasita to. aizturētais dorjuševs starp uz-brucējiem atpazina s.parfjonovu, bet vecmīlgrāvja milicijas nodaļas darbinieks i. maksimovs vienā no uzbrucējiem pie veikala atpazina omon seržantu e.mažānu. vecmīlgrāvja milicijas patruļa o.striķi vē-lāk atrada bezsamaņas stāvoklī ar slīkoņa pazīmēm un savainojumiem un ievietoja 1. slimnīcas reanimācijas nodaļā. 1990.gada 15.augustā jūrmalā pie dzelzceļa stacijas „lielupe” omo-nieši s.parfjonova vadībā izdarīja kratīšanu pilsoņa grafejeva personī-gajā automašīnā, rupji nolamāja viņa sievu un bogdanovu laulāto pāri, kas tobrīd atradās automašīnā. grafejevs lietas izmeklētājiem paziņoja, ka no automašīnas pazudusi nauda. 1990.gada 14.septembrī rīgā, 13.janvāra ielā, pie a. vanaga automa-šīnas, kurā atradās arī a.vanaga paziņa n.izotovs, piebrauca 4 omonieši. omonieši pavēlēja viņiem izkāpt, uzlikt rokas uz automašīnas jumta un izplest kājas. a.vanags jautāja omoniešiem, kādi ir šādas rīcības iemesli, atbildes vietā viņam iesita pa seju un iespēra ar kāju. kad a.vanags no-krita, viņš tika spārdīts ar kājām. 1990.gada 9.novembrī jūrmalā ar lr galvenā valsts tiesneša lēmumu no izpildkomitejai piederošās ēkas lkp jūrmalas pilsētas komiteja tika pārvietota uz citu ēku. tajā laikā ieradās 13 omonieši bruņuvestēs ar automātiem un stekiem. omonieši pavēlēja kompartijas mantas sanest atpakaļ, turklāt sita municipālās milicijas darbiniekus ar dūrēm, auto-mātiem, stekiem, spārdīja ar kājām. tās pašas dienas vakarā pie lr iem ēkas stāvošas valdības apsardzes ceļu patrulēšanas dienesta automašīnas, kurā atradās r.gereiša un e. kļaševskis, piegāja divi omonieši, piepra-sīja uzrādīt dienesta apliecības, rupji izrāva tās no rokām un, draudot ar automātiem un fizisku izrēķināšanos, pārmeklēja automašīnu, atņēma ekipējumu un valsts autoinspekcijas darbinieka nozīmi. visam tam vēl pievienojās specdienestu organizēta provokatīva sprā-dzienu sērija. provokāciju raksturs un spridzināšanai izraudzītie objekti liecināja par mērķtiecīgi plānotu akciju. vietējie komunisti un interfron-tes vadoņi nolēma pārliecināt kremļa vadību par “latviešu nacionālistu pretvalstisko aktivitāšu uzliesmojumu, ” lai panāktu psrs prezidenta tie-šās pārvaldes ieviešanu latvijā. piemēram: 1) 1990.gada 26.septembrī ap plkst. 00.15 uzspridzināts nenoskaid-3 rots spridzeklis rīgā, mazā smilšu ielā 19, pie kafejnīcas „māk-sla” durvīm. kafejnīcā parasti pulcējās latviešu radošā inteliģence. sprādziena vilnis sabojāja kafejnīcas durvis un apkārtējās mājās iz-sita 60 logu stiklus; 2) 1990.gada 5.decembrī vienlaicīgi tika saspridzinātas kritušo latvie-šu leģionāru piemiņas zīmes saulīškalna kapos jaunpilī, džūkstē, codes kapos, apbedījuma vietā pie rozēnu ozola morē. tomēr spridzinātāji kļūdījās un viens no spridzekļiem saulīškalna kapos neuzsprāga. latviešu patrioti organizēja iznīcināto pieminekļu fil-mēšanu un notikumu dokumentēšanu. eksperti pierādīja, ka iz-mantotie spridzekļi atrodas psrs bruņoto spēku bruņojumā. lat-vijas valdība iesniedza psrs aizsardzības ministram d.jazovam protestu par militāristu vandālismu, un viņam nekas cits neatlika, kā atzīt nenoliedzamos latvijas ekspertu pierādījumus; 3) 1990.gada 12.decembrī sprādziens pie latvijas komunistu partijas ck izglītības nama kr.valdemāra ielā 5, nodarīti nelieli ēkas fasā-des bojājumi; 4) 1990.gada 13.decembrī 18.50 milicijā saņemts ziņojums, ka pie lpsr valsts drošības komitejas ēkas iekšējā pagalma vārtiem stabu ielā uzspridzināts dezodoranta „dona ” baloniņš, izmantojot bik-forda auklu. sprādzieni, kas izdarīti vienā rokrakstā, lielā skaitā turpinājās pie rīgas pilsētas maskavas rajona partijas komitejas, pie s.birjuzova v. n. politiskās karaskolas sporta zāles ezermalas ielā u.c. objektiem. toties sprādziens dažu desmitu metru attālumā no ļeņina pieminekļa pretī ministru padomes ēkai, piemineklim nenodarīja nekādus bojājumus. politiskā spriedze tika plānveidīgi un profesionāli kāpināta. no sākuma pa mēnešiem un nedēļām, bet kopš 1990.gada decembra jau pa dienām un stundām. likumīgās lr valdības stāvoklis vēl vairāk sarežģījās pēc tam, kad 1991.gada 2.janvārī lkp ck ar bruņotu spēka (omon) palīdzību ie-ņēma preses namu, lai nodrošinātu monopoltiesības uz informācijas iz-platīšanu. par to paziņoja latvijas radio. pie preses nama agri no rīta sanāca cilvēki un sāka interesēties, kas tur notiek. divi brāļi mārtiņš un jānis simsoni iegāja preses nama priekštelpā, un omonieši viņiem prasīja, ko viņiem vajag. mārtiņš simsons viņiem atbildēja, ka viņš runā tikai latviski. tad omonietis kliedza, ka viņš runā un vienmēr runās tikaiatvija, kur tavi dēli... 74 krieviski. pienāca vēl daži omonieši un sāka viņus sist, spārdīt ar kājām un izgrūda no preses nama. j.upāns tobrīd pagalmā klausījās savu portatīvo radiouztvērēju „olimpik” , klāt pienākušais omonietis pieprasīja atdot viņam diktofonu. j.upāns atbildēja, ka tas nav diktofons, bet radioaparāts. omonietis vi-ņam iesita, un j.upāns tam atdeva radiouztvērēju. otrs omonietis sāka cietušo sist ar dūrēm pa galvu un spārdīt ar kājām. sabradāto radioapa-rātu omonietis iebāza cietušajam azotē. notiekošo pie preses nama fotografēja iem darbinieki s.tolkačovs un v .grinbergs, atrodoties automašīnā „latvija” . omonieši to ievēroja un tuvojās mikroautobusam. s.tolkačovs un v .grinbergs aizbrauca, bet omonieši viņus panāca uz vanšu tilta un, šaujot pa riteņiem, tos ap-turēja. aizturētos omonieši nogādāja atpakaļ uz preses namu, atņēma fotoaparātu un saplēsa dienesta apliecības. tajā pašā dienā plkst. 7.30 no rīta omonieši aizturēja akciju sabiedrī-bas „preses nams” direktoru k.dunduru, aizveda viņu uz preses namu un atbrīvoja viņu tikai plkst.18.00 vakarā. turklāt omonieši visu dienu k.dunduru turēja zem automāta stobra, pat ēdnīcā un tualetē, neļāva pieskarties tālrunim. ,,drīz vien tiek inscenētas politiskas akcijas. valdībai un ap tiek izvir-zīts ultimāts ar noteiktu termiņu tā izpildei. 1991.gada 9.janvārī latvi-jas republikāniskā streika komiteja, aizsedzoties ar dažādām ekonomiska rakstura prasībām un protestējot pret cenu paaugstināšanu, pieprasīja valdības atkāpšanos un ap atlaišanu, nosakot šo prasību izpildei termiņu – līdz 14. janvārim plkst. 12.00. šo prasību publiskai izteikšanai 10.janvā-rī tika sarīkota akcija – mītiņš pie latvijas republikas ministru padomes ēkas, kur dalībnieku vārdā ultimāti tika iesniegti valdībai (..). šajās dienās latvijā un lietuvā sāka ierasties pirmās gaisa desanta di-vīzijas un specnaz vienības no pleskavas un citām dislokācijas vietām. tas tika darīts pēc psrs aizsardzības ministra d.jazova 1991.gada 8.janvāra pavēles, kurā desantnieku ievešana oficiāli bija pamatota ar nepiecieša-mību nodrošināt jauniešu iesaukšanu padomju armijā. taču saprotams, ka desanta vienības nebija paredzētas jauniešu tvarstīšanai, jo to izman-tošana šim nolūkam būtu pilnīgi nepiemērota un absurda. šo uzdevumu veikšanai gan latvijā, gan lietuvā jau tā bija pietiekami daudz karavīru. mērķis bija cits. par to 1990.gada 26.decembrī no psrs 4.tautas deputā-tu kongresa tribīnes brīdināja psrs ārlietu ministrs e.ševardnadze, at-5 sakoties no amata un pamatojot savu demisiju ar nevēlēšanos piedalīties diktatūras veidošanā valstī. vēl pirms tam par to brīdināja rietumu val-stu speciālie dienesti, norādot, ka psrs gaidāms apvērsums un militārās akcijas pret baltijas valstīm. viss bija sagatavots gan rīgā, gan viļņā, no vienas puses, un maskavā, no otras puses. lietuvas ģenerālprokuratūras izmeklēšanas materiāli rāda, ka m. gorbačovs bija lieliski informēts par gatavoto apvērsumu lietuvā un iesaistījās šajos notikumos. teiktais pilnībā attiecināms arī uz latviju, to rāda gan notikumu un faktu analīze, gan vienotais scenārijs padomju varas atjaunošanai baltijā, ko it kā diriģēja kāda neredzama roka. šī roka atradās kremlī.” (t.jundzis. latvijas drošība un aizsardzība. –r. :junda, 1995., 136.- 137. lpp.). pēc asiņainajiem notikumiem viļņā 14. janvārī, atbildot uz ārzemju žurnālistu jautājumiem, m. gorbačovs sākotnēji mēģināja skaidrot, ka nekādus rīkojumus nav devis un par viļņā notikušo uzzinājis nākamajā dienā. cnn ziņu raidījumā kāds asv senators m. gorbačova uzvedību tē-laini salīdzināja ar pianistu, kurš spēlē klavieres prieka mājas viesistabā un apgalvo, ka nezin kas notiek otrajā stāvā. nākamajos skaidrojumos žurnālistiem, jau pēc 20. janvāra, m. gor-bačovs paziņoja, ka baltijas valstu līderi ar savu rīcību ir izraisījuši šo situāciju. lietuvas avīze „lietuvos rytas” , atsaucoties uz bijušā psrs vdk va-dītāja vladimira krjučkova grāmatu, raksta, ka jau 1990.gada vasarā kremlī tika nolemts veikt stingrākus pasākumus pret baltiju, bet de-cembrī situācija lietuvā un latvijā ne reizi vien tikusi apspriesta šaurā lokā m. gorbačova kabinetā, un ka viņš izturējies apņēmīgi. v .krjuč-kovs apgalvo, ka 1991.gada 10.janvārī m. gorbačovs pats devis rīkoju-mu sūtīt uz viļņu speciālo vienību „alfa” , kurai šeit bija jārīkojas, ņemot vērā izveidojušos apstākļus. šie fakti vēlreiz apstiprina to, ka asiņainajos notikumos tbilisi, baku, viļņā, rīgā un citviet nebija vainojama vietējās varas pašdarbība, bet ar stingru maskavas roku vadītas cilvēku masveida slepkavības, lai cilvē-kiem iedvestu bailes no draudošām briesmām un panāktu pakļaušanos kremļa varai.atvija, kur tavi dēli... 76 vi. valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju nozīme un aktivitātes ltf nevardarbīgās pretošanās stratēģija un taktika. baltijas valstu brīvī-bas cīnītāji nekavējoties izmantoja m. gorbačova uzsākto reformu kursu, sākotnēji īstenojot demokrātiskus pārveidojumus un paplašinot cilvēku tie-sības un brīvību, palielinot neatkarību no maskavas. demokrātijas gaisotnē latvijas tautas fronte 1989.gadā pasludināja savu centienu galveno mērķi – valsts starptautiski tiesiskā statusa pilnīgu atjaunošanu. latvijas sabiedriski politiskās organizācijas ltf , lnnk, vak u. c. šā mērķa sasniegšanai izvēlē-jās parlamentāri demokrātisko pārkārtojumu ceļu, kas paredzēja varu iegūt parlamentārā veidā, ievēlot tādu likumdevēju, kurā pārsvarā būtu neatkarī-bas atbalstītāji. tas bija politiski riskants un juridiski sarežģīts ceļš. lai arī domas par neatkarības atjaunošanas ceļiem dalījās, neviena no politiskajām kustībām vai organizācijām nepiedāvāja neatkarību atjau-not bruņotas cīņas ceļā. tas bija pašsaprotami, ka šāds ceļš neatkarības vietā, totalitārā režīma apstākļos, garantētu asinsizliešanu, masu represi-jas un jebkuru demokrātisku brīvību aizliegumu. lai arī parlamentārais neatkarības atjaunošanas ceļš bija riskants, tā bija reālākā izvēle tā laika sarežģītajā politiskajā situācijā. neatkarības atgūšanas process latvijā laikā no 1986.līdz 1991.gadam faktiski uzskatāms par nevardarbīgās cīņas praktiskas īstenošanas laiku. relatīvi īsajā, bet politiskajiem notikumiem pārbagātajā laikā, nevardar-bīgās pretošanās veidi un paņēmieni ieguva milzum lielu daudzveidību. tajos spilgti izpaudās latviešu tautas izdomas bagātība, intelekts, menta-litāte. nevardarbīgās pretošanās veidus, paņēmienus unmetodes noteica politiskā situācija un tautas atbrīvošanas kustības konkrētie uzdevumi. barikāžu laika ap aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks akadēmiķis tālavs jundzis tos sagrupējis trīs galvenajos posmos: 1) atmodas laiks – nevardarbīgā cīņa sākotnēji par lielāku patstāvību un brīvību psrs sastāvā (1988.gads – 1990.gada aprīlis), 2) faktiskās divvaldības laiks pēc neatkarības pasludināšanas, kad lat-vijā darbību sāka jaunievēlētā augstākā padome un tai pakļautās in-stitūcijas, bet psrs institūcijas latvijā turpināja darboties (1990.gada 4. maijs – 1991.gada augusts), 3) politisko krīžu situācijas, kad psrs gatavojās izmantot spēku un repre-sijas pret neatkarības aizstāvjiem (1991.gada janvāris un augusts).7 atmodas laika nevardarbīgo pretošanos mēdz dēvēt par dziesmoto revolūciju. tā laika patriotisko sabiedriski politisko organizāciju organi-zētos pasākumos – demonstrācijās, mītiņos, ziedu nolikšanas ceremoni-jās – bieži skanēja tautasdziesmas vai tautā iemīļotu komponistu dzies-mas, ko parasti dziedāja paši pasākuma dalībnieki. dziesma vienoja un uzmundrināja, ļāva tautai labāk apzināties savu spēku, bet pretiniekus tā nereti mulsināja un psiholoģiski atbruņoja. būtiska nozīme atmodas laikā bija parakstu vākšanas kampaņām– gan par latviešu valodas tiesiskā statusa nostiprināšanu, gan par sarkan-baltsarkanā karoga atjaunošanu, gan par padomju konstitūcijas demok-ratizāciju. šajās kampaņās tika savākti simtiem tūkstošu parakstu, ar ko padomju varas institūcijām bija jārēķinās. vislielāko nevardarbīgās pre-tošanās kustības kāpinājumu 1989.gada 23.augustā sasniedza ltf sa-darbībā ar lietuvas spo „sajūdis” un igaunijas tautas fronti organizētā unikālā protesta akcija ”baltijas ceļš” – cilvēku sadošanās rokās 600 km garā posmā no tallinas cauri rīgai līdz viļņai –, tā demonstrējot savu vienotību un spēku prasībā atjaunot baltijas valstu zaudēto neatkarību. ” (nevardarbīgā pretošanās. latvijas pieredze. dr. t.jundzis. nevardar-bīgās pretošanās teorija un tās īstenošana latvijā. 17.-18.lpp., latvijas zinātņu akadēmija, 2006.; 1991.gada barikāžu dalībnieku biedrība, 2006.). latviešu tautas nevardarbīgās pretošanās uzsākšanai un attīstībai at-modas laikā ļoti svarīga loma bija ltf un lnnk, kas neatlaidīgi iedves-moja tautu cīņai par neatkarību. atklāti aicināja nepakļauties lkp ck un psrs represīvo institūciju patvaļai. ņemot vērā vairāku sabiedriski politisko organizāciju (spo) (ltf , lnnk, latviešu strēlnieku apvienī-bas (lsa), latvijas sieviešu līgas) negatīvo nostāju pret karadienestu padomju armijā, 1989.gada 10.novembrī augstākā padome pieņēma lēmumu šajā jautājumā, kas lika pamatus alternatīvā (darba) dienesta izveidošanai latvijā. ,,pēc neatkarības pasludināšanas tautas nevardarbīgā pretošanās vēr-sās pret tām psrs institūcijām, kuras nevēlējās atbalstīt latvijas neat-karību un turpināja īstenot psrs varas funkcijas latvijā. lielākā daļa iedzīvotāju vienkārši nesadarbojās un nepakļāvās tādām psrs institūci-jām kā latvijas psr prokuratūra, kara komisariāti, transporta milicijas pārvalde u. c. pilsoņi masveidā atteicās pakļauties rīkojumiem par iesau­ kumu dienestā psrs bruņotajos spēkos.atvija, kur tavi dēli... 78 politisko krīžu situācijā 1991.gada janvārī un augusta puča laikā, kad neatkarības pretinieki centās atjaunot lielā mērā zaudēto padomju varu, nevardarbīgā pretošanās ieguva pavisam citas formas. barikādes apkārt augstākajai padomei, ministru padomei, tv kompleksam zaķusalā un citiem stratēģiski svarīgiem objektiem rīgā, ulbrokā, siguldā, liepājā, kuldīgā un citur 1991.gada janvārī nepārprotami apliecināja pasaulei neatkarības aizstāvju miermīlīgos nolūkus un gatavību aizstāvēties pat bez ieročiem” (nevardarbīgā pretošanās. latvijas pieredze. dr. t.jundzis. nevardarbīgās pretošanās teorija un tās īstenošana latvijā. 17.-18.lpp., latvijas zinātņu akadēmija, 2006.; 1991.gada barikāžu dalībnieku bied-rība, 2006.). nevardarbīgās pretošanās raksturojums. bijušais ap aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, barikāžu laika ap aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks, pirmais atjaunotās lr aizsardzības ministrs aka-dēmiķis, tālavs jundzis savos pētījumos „nevardarbīgās pretošanās teo-rija un tās īstenošana latvijā” norāda: ,,dažu tautu pieredze liecina, ka bruņotai pretestībai ir iespējami alternatīvi aizsardzības veidi un līdzek-ļi, kas devuši labus rezultātus brīvības un neatkarības sasniegšanā. arī latvijas un pārējo baltijas valstu pieredze 1990. – 1991.gadā, atjaunojot savu neatkarību bez lieliem cilvēku upuriem, ir pamācoša un popula-rizēšanas vērta.... nevardarbīgā pretošanās ir indivīda, cilvēku grupas vai veselas tautas cīņa par savām tiesībām un likumiskajām interesēm, izmantojot psiholoģiskus, sociālus, ekonomiskus, politiskus un citus ne-militāra rakstura ieročus. brīvību alkstošās tautas nereti to lieto cīņā pret totalitāriem un nedemokrātiskiem režīmiem; citkārt arī, lai aizstāvētos pret agresoru un okupantiem... ” . nevardarbīgās pretošanās jēdziens iz-slēdz vardarbību, t. sk. jebkuru militāru līdzekļu izmantošanu. kaut gan dažas akcijas satur atsevišķus spēka elementus, kā, piemēram, ceļu blo-ķēšana, barikādes, pretošanās policijas vai armijas pārstāvjiem (..). vēsturiskās pieredzes analīze skaidri parāda, ka nevardarbīgā pre-tošanās ir labākais cīņas veids tieši asimetrisku konfliktu gadījumos, kad pušu spēki ir nevienlīdzīgi un ar spēka metodēm uzvaru gūt nav iespējams. savukārt masu nepakļaušanās apspiedējiem, streiki un boi-koti, mītiņi, demonstrācijas un daudzas citas nevardarbīgās pretošanās formas var padarīt bezspēcīgus varas pārstāvjus, represīvo aparātu un armiju, pilnībā paralizējot valsts varu...9 tāpat kā citu politiskās cīņas veidu galvenais mērķis ir iegūt spēku un varu, arī nevardarbīgā pretošanās kā politiskās cīņas veids šajā ziņā nav izņēmums.. nevardarbīgā pretošanās izceļas ar savu spēku, kas nereti ir pārāks par policijas, armijas un visa represīvā aparāta spēku. tas ir tau-tas un sabiedrības vienotības spēks, kas parasti mostas kritiskos brīžos, kad tautas brīvība, tās izdzīvošana ir apdraudēta. nevardarbīgās cīņas līdzekļi ir ārkārtīgi dažādi un daudzveidīgi. atšķi-rībā no militārajiem līdzekļiem to arsenāls faktiski ir neierobežots un neiz-smeļams. tas atkarīgs no konkrētas situācijas, tautas tradīcijām un menta-litātes, izdomas bagātības... līdzekļu daudzveidība, formu un metožu dažā-dība ir viena no nevardarbīgās pretošanās, kā cīņas stratēģijas, galvenajām priekšrocībām. represīvais aparāts, policija un armija nevienā valstī nav spējusi apgūt šo arsenālu pilnībā un būt gatavi cīņai ar to” . (nevardarbīgā pretošanās. latvijas pieredze. dr . t .jundzis. nevardarbīgās pretošanās teo-rija un tās īstenošana latvijā. 17.- 18.lpp., latvijas zinātņu akadēmija, 2006.; 1991.gada barikāžu dalībnieku biedrība, 2006.). sabiedriski politisko organizāciju (spo) pašaizsardzības kārtības sargi. tautas atmodas sākumā patriotiskās sabiedriski politiskās organizācijas, galvenokārt lnnk, neformālā tautas fronte (vēlāk radikālā apvienī-ba), ltf , vak, bv , latviešu strēlnieku apvienība (lsa), tālredzīgi cīnījās par latvijas neatkarību, iedvesmoja cerību un drosmi, virzīja un vadīja tautas cīņu par neatkarību, atjautīgi izmantoja nevardarbīgās pretestības veidus un paņēmienus represīvā režīma apstākļos. lai nodrošinātu sa-biedrisko kārtību un drošību spo organizētajos publiskajos pasākumos, tās izveidoja savas pašaizsardzības vienības. lnnk, no tās dibināšanas pirmās dienas, 1988.gada 10.jūlija, sāka veidot kārtības sargu vienību, lai novērstu latvijas neatkarības pretinieku šantāžas un provokācijas un lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību un savu pasākumu dalībnieku dro-šību. tobrīd šo kārtības sargu darbībai nebija tiesiska statusa. padomju vara sabiedriski politisko organizāciju kārtības sargus neatbalstīja, bet organizēja to operatīvo novērošanu un uzraudzību. lnnk kārtības sargu vienības 1988.gada otrajā pusē tika izveidotas un aktīvi darbojās rīgā, jelgavas pilsētā un rajonā, kā arī balvos. citās pilsētās un pagastos darbojās atsevišķi aktīvisti. savus kārtības sargus lnnk izvēlējās pēc rūpīgiem kandidātu atlases kritērijiem, ar stingru nacionālo stāju un gribu uzticīgi cīnīties par neatkarīgu latviju. īsā laikāatvija, kur tavi dēli... 80 lnnk kārtības sargu skaits sasniedza 250. rīgā vienību vadīja viesturs bērziņš, gunārs krauze un voldemārs atis. jelgavas pilsētā un rajonā 62 kārtības sargu vienībā aktīvi darbojās edijs putnieks, gints vaznis, gustavs kalniņš, ilmārs kristiņš un alģimants burba. balvos un tās ap-kārtnē kārtības sargus organizēja un vadīja juris boldāns. drīz pēc lnnk kārtības sargu vienības izveides savu brīvprātīgo kār-tības sargu vienību sāka formēt neformālā tautas fronte (ntf). ntf kārtības sargu vienību organizēja un vadīja rīgas radiorūpnīcas (rrr) inženieri jānis straume, imants keišs un jānis ziemelis. turklāt būtiski atzīmēt, ka 1988.gada vasarā, kad notika ltf dibināšanas sagatavošanas darbi, sabiedrībā kļuva zināms, ka ltf tiek veidota pēc kremļa priekš-rakstiem. šāds fakts daļā latvijas patriotu izraisīja neuzticību jaunveidoja-mai sabiedriski politiskai organizācijai. kā alternatīvu latvijas tautas fron-tei vides aizsardzības klubs (vak) un grupa ”helsinki – 86” nekavējoties nodibināja ntf , kura pēc ltf iii kongresa iekļāvās ltf , kā tās radikā-lais spārns. noskaidrojās, ka ltf tomēr ir pavisam nepaklausīgs kremļa bērns, kas pieņēma radikālu lēmumu par latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanu. tas pamudināja arī ntf un tās kārtības sargus transformēties un iekļauties ltf kārtības sargos. lnnk 1988.gada 28.oktobrī organizēja demonstrāciju pret migrā-ciju. tā bija pirmā reize, kad tautas demonstrācijas drošību un sabied-risko kārtību nodrošināja lnnk pašaizsardzības kārtības sargi. gājiens virzījās no daugavas sporta nama līdz uzvaras laukumam pārdauga-vā. demonstrācijā piedalījās ap 7 – 8 tūkstoši cilvēku un viņus pavadīja gandrīz tikpat daudz līdzjutēju. pasākumu mēģināja izjaukt promaskaviskie provokatori. viņi mēģi-nāja izprovocēt konfliktus un nekārtības, apsaukāja gājiena dalībniekus par fašistiem un padomju varas ienaidniekiem. kārtības sargi, savukārt, stingri, bez fiziskas iespaidošanas, pieprasīja pārtraukt provokācijas. tie, redzot kārtības sargu aukstasinīgo neatlaidību, kā arī demonstrantu vienbalsīgu atbalstu, provokācijas pārtrauca. ltf valde 1989.gada 8.augustā apstiprināja spo nolikumu, saskaņā ar kuru visas kārtības sargu formējumu (ltf , lnnk, ntf u. c.) darbī-bas koordinēja ltf . rīgas pilsētas proletāriešu rajona (tagad vidzemes priekšpilsētas) izpildu komiteja 1989.gada oktobrī izveidoja ltf kārtī-bas sargu vienību 315 cilvēku sastāvā ar mārtiņu andersonu priekšgalā. kad ltf 1989.gada decembrī pārliecinoši uzvarēja republikas vietējo1 padomju vēlēšanās, siguldā par tautas deputātu padomes (tdp) priekš-sēdētāju ievēlēja ltf priekšsēdētāja vietnieku ivaru redisonu. tautfron-tiskā siguldas tdp 1989.gada decembrī izveidoja brīvprātīgo kārtības sargu vienību un par tās štāba priekšnieku iecēla robertu milleru. par štāba priekšnieka palīgu kārtības sargi ievēlēja gunāru kurcenbaumu, psrs sporta meistaru brīvajā cīņā. viņš kārtības sargiem mācīja karatē un tuvcīņas kaujas paņēmienus. siguldas tdp izpildkomitejas kārtības sargu darbībā iesaistījās arī mālpils, krimuldas, inčukalna, garkalnes un vangažu pagasta pārstāvji. drīzumā vienības brīvprātīgo kārtības sargu skaits sasniedza 150 cilvēku. tomēr latvijas spo kārtības sargu kustībā bija arī trūkumi un kļū-das. par galveno trūkumu jāmin tas, ka kārtības sargu vienības un at-sevišķi to aktīvisti bija nevienmērīgi izkliedēti pa visu republiku un ne-spēja apvienoties vienotā spēkā. to paveica lr brīvprātīgo kārtības sar-gu vienības štābs ar mp priekšsēdētāja pirmo vietnieku ilmāru bišeru priekšgalā pēc neatkarības deklarācijas pasludināšanas. sakarā ar augstākās padomes deputātu vēlēšanām 1990.gada sākums iezīmējās ar ltf ļoti aktīvu darbību, sevišķi sabiedrisko pasākumu rīko-šanā. padomju milicija ltf aktivitātes ignorēja un palīdzību sabiedris-kās kārtības nodrošināšanā nesniedza. tāpēc ltf domes valde nolēma paātrināt kārtības sargu vienību veidošanu. martā un aprīlī rīgas pilsē-tas oktobra (tagad ziemeļu) un ļeņingradas (tagad kurzemes) rajona izpildkomitejas nodibināja brīvprātīgo kārtības sargu vienības attiecīgi edvīna ežmaļa un leona jēkabsona vadībā. jaunievēlētie ap tautfrontiskie deputāti ivars godmanis, jānis ška-pars, juris dobelis, odisejs kostanda, ģirts valdis kristovskis un pie-aicinātie ltf biedri sandra kalniete, ralfs sviriņš, georgs beshļebņi-kovs (tagad maiznieks), kā arī latviešu strēlnieku apvienības pārstāvis imants vingolds apsprieda ideju, ka ltf vajadzīgs reāls spēks, vīri, kas pašaizliedzīgi, līdz pēdējai iespējai aizstāvētu latvijas trauslo suvereni-tāti pret promaskavisko spēku uzbrukumiem. tautfrontiskā lr ap neuzticējās rīgas padomiskajai milicijai, šai ne-uzticībai vēlāk bija arī pamatoti pierādījumi. tāpēc tika nolemts lr politiskajos procesos iesaistīt ap 1000 vīru no spo brīvprātīgo kārtības sargu vienībām, galvenokārt ar karadienestā gūto pieredzi, un iekļaut tos ltf kārtības sargu vienībās. ltf un lnnk brīvprātīgie kārtības sargi ar viesturu bērziņu, pēteri vērīti, mārtiņu andersonu, gunāru krauzi,atvija, kur tavi dēli... 82 gustavu kalniņu, voldemāru ati un georgu beshļebņikovu priekšga-lā, savu patriotisko, pašaizliedzīgo un stingro nacionālo stāju parādīja 1990.gada 4.maijā lr ap neatkarības deklarācijas pasludināšanas laikā un 15.maijā padomju armijas karaskolu kursantu un pasniedzēju trie-ciengrupas uzbrukuma neitralizācijā. toreiz ar augumu un kailām rokām aizstāvot latvijas neatkarību, lr augstākās padomes ēku apsargāja ap 400 atlasītu brīvprātīgo kārtības sargu, no kuriem ēkā atradās 50 vīru georga besheļbņikova un mārtiņa andersona vadībā. padomju armijas un interfrontistu trieciengrupas uzbrukums cieta neveiksmi un tiem nācās atkāpties ar kaunu. spo brīvprātīgie kārtības sargi un patriotu pūlis, kas ap pusdienu laiku bija sapulcējušies pie ap nama, viņus pavadīja ar dzēlīgām piezīmēm un ironiskiem izsaucie-niem, piemēram: ”строиться на обед! бери ложку, бери бак!” (stā-ties uz pusdienām! ņem karoti, ņem katliņu!). militāristu uzbrukuma mērķis bija vardarbīgi ielauzties ap plenārsēžu zālē, izprovocēt nekār-tības un it kā ”saniknotas tautas” vārdā padzīt latviešu nacionālistus, lai pārliecinātu kremli par psrs prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanu un sašķobījušās padomju varas atjaunošanu latvijā. faktiski pēc neatkarības deklarācijas pasludināšanas latvijā izveido-jās divvaldības situācija, no vienas puses demokrātiski ievēlēta augstākā padome, valdība un pašvaldības, no otras puses latvijas kompartijas ck un to atbalstošās vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja, vdk, oku-pācijas karaspēks un daudzas citas promaskaviskas organizācijas. tādēļ jaunajai lr valdībai nācās nopietni domāt par valsts drošību un aizsar-dzību. latvijai nebija ne savas nacionālas armijas, ne ieroču, ne naudas, lai valsts aizsardzību organizētu militāras pretestības ceļā. turklāt pa-stiprinājās kremļa un vietējo promaskavisko spēku politiskais spiediens un draudi. to spilgti pierādīja dramatiskie notikumi 1990.gada 15.maijā pie lr augstākās padomes. tai laikā iekšpolitiskā situācija veidojās tāda, ka vienīgais bruņotais formējums valdības rīcībā bija padomju laika milicija. taču rīgas un dažu citu pilsētu milicijas personālsastāva lielākās daļas attieksme pret latvijas neatkarību bija nogaidoša vai atklāti naidīga. tas izskaidrojams ar to, ka milicijā dienošo vidū bija ļoti daudz migrantu no dažādiem psrs reģioniem, kuri neprata latviešu valodu un neatbalstīja latviešu tautas cīņu par neatkarību.3 pastiprinājās arī aizdomas, ka, palielinoties maskavas spiedienam, var notikt milicijas attīrīšana no latvijai lojāliemmiličiem, kā tas notika pirms augusta puča ar latviešu tautības omon kaujiniekiem. tas viss radīja nervozu atmosfēru, apgrūtināja nacionālām interesēm atbilstošas valsts aizsardzības sistēmas veidošanu. šādā sarežģītā situācijā latvijas valdība pieņem lēmumu pastiprināt sabiedriskās kārtības nodrošināšanu un cīņu ar likumu pārkāpumiem pārejas periodā līdz valsts pilnīgas neatkarības atgūšanai, iesaistot šo uz-devumu veikšanai iespējami daudz patriotu. brīvprātīgo kārtības sargu vienības (bksv) cīņā par latvijas iedzīvo-tāju drošību pret psrs spēka struktūru vardarbību un provokācijām. lr ap un valdība, lai nodrošinātu iedzīvotāju drošību un nevardarbīgām metodēm cīnītos pret psrs spēka struktūru provokācijām un vardar-bību, pieņēma lēmumu piekrist brīvprātīgo kārtības sargu vienības di-bināšanai, kuras izvērsa savu darbību atbilstoši latvijas republikas mi-nistru padomes 1990.gada 30.maijā apstiprinātam nolikumam. bksv veidojās brīvprātīgi, uz sabiedriskiem pamatiem, visā latvijā, izņemot daugavpili un krāslavu. vienību vadīšanai mp nodibināja bksv republikānisko štābu, kuru uzdeva vadīt mp priekšsēdētāja pirmajam vietniekam ilmārambišeram. par štāba priekšnieka pirmo vietnieku iecēla atvaļinātu milicijas apak-špulkvedi, tautfrontieti georgu beshļebņikovu, par vietniekiem mārti-ņu andersonu, viesturu bērziņu, ralfu sviriņu un mārtiņu griguli. lr rajonos bksv veidošanā rosīgi darbojās harijs gatskis (valmiera), al-berts ansons (tukums), kārlis kalniņš (dobele), ivars grandāns (prei-ļi), edvīns broks (jēkabpils) u. c. pamatojoties uz nolikumu, bksv iekļāvās lielākā daļa lnnk un ltf pašaizsardzības kārtības sargu, kā arī daļa latvijai lojālu vīru no bijuša-jām padomju varas laikā veidotajām tautas brīvprātīgo vienību kārtības sargu nodaļām rajonos. tādā veidā izdevās jaunajai tautfrontiskajai val-dībai izveidot vienotu kārtības sargu sistēmu, kas daudz palīdzēja ie-dzīvotāju likumīgo interešu aizstāvībā, drošības un kārtības uzturēšanā sabiedriskās vietās, kā arī svarīgu jaunās valsts iestāžu un objektu ap-sardzībā. šādā situācijā bija ļoti būtiski sadarbībā ar godīgiem un brī-vai latvijai lojāliem iekšlietu iestāžu darbiniekiem vākt ziņas par valstij naidīgiem grupējumiem, organizācijām un personām, atklāt diversijas,atvija, kur tavi dēli... 84 sabotāžas mēģinājumus un citus bīstamus nodarījumus. bksv nebija bruņotas. vienības dalībniekiem tika izdotas dienesta apliecības un bal-tas krāsas rokas apsēji ar sarkanbaltsarkanu auseklīti. pirmais lielākais bksv uzdevums 1990.gada jūlijā bija drošības un kārtības nodrošināšana xx vispārējos latviešu dziesmu svētkos meža-parka lielajā estrādē no iespējamām promaskavisko ekstrēmistu provo-kācijām. bksv vadītājiem bija asas domstarpības ar bēdīgi slaveno tota-litārā režīma uzticamo kalpu, rīgas pilsētas galvenās milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieku pulkvedi n.gončarenko, kurš kategoriski uzstāja, lai dziesmu svētku lielo estrādi apsargātu padomju milicija. bksv kār-tības sargu nostāja par to bija nelokāma – dziedātājus estrādē apsargās tikai kārtības sargi. viņus atbalstīja ceļu milicijas pārstāvis aivars gri-gulis. šoreiz n.gončarenko piekāpās. bksv pierādīja, ka tās ir spējīgas uzturēt kārtību un drošību lielos masu pasākumos. kremlis 1990.gada vasarā iedarbināja spēcīgu propagandas mašīnu, lai ar dažādām metodēm un paņēmieniem kavētu lr kā neatkarīgas valsts atdzimšanu un pārliecinātu pasaules sabiedrisko domu, ka latvijā un citās neatkarību pasludinājušās baltijas valstīs notiek forsēta mili-tāru bruņotu formējumu veidošana. šajā nolūkā tika izplatīta apzināta dezinformācija, norādot, ka latvijā, piemēram, paramilitārajos formē-jumos dažādu sabiedrisko organizāciju pakļautībā darbojas vairāk kā 56 tūkstoši cilvēku. bez jebkāda pamata tika izplatīti anonīmi apgalvojumi, ne bez mas-kavas ziņas, ka bruņotie formējumi latvijā saņem ieročus gan no zvied-rijas, gan no somijas un lietuvas, ka tiek gatavoti uzbrukumi psrs karaspēka ieroču un munīcijas noliktavām, kā arī latvijas kompartijas centrālkomitejai. šajā sakarā lr ap plenārsēdē 1990.gada 16. jūlijā bija jānoklausās vairāku atbildīgu amatpersonu, to skaitā latvijas psr valsts drošības komitejas priekšsēdētāja v. i. e.johansona, paskaidrojumi un jākonstatē, ka latvijā nav bruņotu kaujinieku formējumu, kas darbotos ārpus lr valdības kontroles un pretēji spēkā esošajiem likumiem. īpašās brīvprātīgo vienības (ībv). lai pastiprinātu lr drošību un aiz-sardzības spējas pieaugošo psrs draudu apstākļos, ministru padome 1990. gada 29.augustā izdeva rīkojumu 336–r , ar kuru bksv sastāvā tiek izvei-dots atsevišķs īpašobrīvprātīgo štābs unpar štāba priekšnieku ieceltsgeorgs beshļebņikovs. par štāba kadru un apmācības daļas priekšnieku īpašie kār-5 tības sargi ievēlēja imantu vingoldu, par informācijas daļas priekšnieku – mārtiņu griguli, apsardzības daļas priekšnieku – gunāru krauzi, robež-kontroles daļas priekšnieku – viktoru svikli. ar šo pašu rīkojumu darbam štābā tiek noteiktas 12 apmaksātas štata vietas. ar 1990.gada 4.septembri ībv sāk funkcionēt rīgas pilsētas centra rajonā, vidzemes un zemgales priekšpilsētā, kurzemes rajonā, jūrmalā, jelgavā un liepājā, kā arī rīgas, ogres, bauskas, jelgavas, jēkabpils un talsu rajonā. ltf iii kongress 1990.gada 7.oktobrī pieņēma rezolūciju par atbalstu ībv veidošanai un darbībai. komplektējot ībv , sevišķi liela vērība tika pievērsta dalībnieku atlasei. kandidātiem bija jābūt ar stingru patriotisku stāju un ar karadienestā gūtu rūdījumu, lai lr valdības rīcī-bā būtu uzticams un vienots aizsardzības spēks, kas zināmos gadījumos pārejas perioda apstākļos varētu aizstāvēt valsts trauslo neatkarību. tajā laikā štābs izstrādāja ībv struktūru, kura tālredzīgi bija pietuvi-nāta paramilitāro formējumu uzbūvei, kas sekmētu speciālu operatīvu uzdevumu izpildes vadīšanu struktūrvienības sastāvā. tādā veidā bija paredzēts veidot operatīvas grupas darbībai 5 cilvēku sastāvā, noda-ļas –11, vadus – 40 un vienības (rotas, bataljons) vairāk kā 50 cilvēku sastāvā. lielu vērību ībv štābs veltīja vadošo darbinieku apmācībai, kas tika organizēta zonālajos (rīgas, jelgavas, valmieras, rēzeknes un kuldīgas) semināros. struktūrvienību komandieri apguva svarīgu valsts iestāžu un objektu (radio, tv , telegrāfa, valdības, banku, elektro un ūdens ap-gādes tīklu, noliktavu) aizsardzības taktiku, kā arī sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanas taktikas paņēmienus un metodes ap un mp rīkotajos pasākumos. organizēja nodarbības arī fiziskajā sagatavotībā, pašaizsardzības paņēmienu un spectehnikas izmantošanas iemaņu, kā arī juridisko un administratīvo normatīvu apguvē. turklāt ar lr iekšlie-tu ministra a. važņa pavēli ībv vadītājiem bija dota iespēja izmantot iekšlietu iestāžu darbiniekus kā konsultantus kārtības sargu apmācībai. īpašo brīvprātīgo vienību komandieriem tika ieteikts kontaktēties ar iekšlietu iestāžu vadītājiem, lai koordinētu turpmākās darbības. operatīvās mobilās grupas tika apmācītas organizēt novērošanu, vākt informāciju un prognozēt iespējamās diversijas, sabotāžu, masu nekār-tības, dabas katastrofas, kā arī atklāt totalitārā režīma varas struktūru iz-vietojumu un aktivitātes. parasti mobilajā grupā, atkarībā no uzdevuma rakstura, bija no 3 – 4 cilvēkiem, t. sk., komandiera, 1-2 novērotājiem unatvija, kur tavi dēli... 86 autovadītāja. par pārvietošanās līdzekli mobilās grupas izmantoja kār-tības sargu personīgās automašīnas. sakaru uzturēšanai ar štābu, veicot operatīvus uzdevumus, mobilās grupas izmantoja radioaparatūru „ļon” , kas tika iegādātas, pateicoties rīgas radiorūpnīcas (rrr) inženierim jā-nim straumem un ībv informācijas daļas priekšnieka vietnieka ginta važņa pārdomātai darbībai. vienības apgādāja ar radioaparatūru “ļon” mobilā un stacionārā variantā, kā arī ar noteiktām radiofrekvencēm. tā-dējādi ībv operatīvai darbības nodrošināšanai varēja izveidot radio un telefona sakaru tīklu. turklāt bija izstrādāta speciāla kodu sistēma, kas nodrošināja svarīgu un slepenu ziņu pārraidi šifrētā veidā. radioapara-tūru tolaik plaši izmantoja kolektīvo saimniecību radiosakaru uzturēša-nai ar lauku brigādēm un mehanizatoriem. diemžēl radiostacijas „ļon” labi darbojās tikai tiešas redzamības apstākļos, bet lielpilsētas augstcel­ tņu rajonos to darbība praktiski nebija iespējama. izpildot operatīvos uzdevumus, vienību dalībnieki tika nodrošināti ar asargāzes „čerjomuha” baloniņiem, kurus par simbolisku samaksu izpalīdzēja iegādāties ukraiņu nacionālisti. ībv dalībnieki nebija bru-ņoti. arī noteikta ekipējuma kārtības sargiem nebija, bet bija iecerēts iegādāties kārtības sargu darbībai piemērotu radioaparatūru, gumijas stekus, rokudzelžus, asaru gāzes baloniņus. atsevišķu ībv dalībnieku rīcībā bija vēl padomju varas atļauti personīgie, medību un sporta iero-či, kaut gan nebija gadījumu, kad tie reāli tika lietoti vienību operatīvu uzdevumu izpildē. reizē ar dalībnieku atlasi, komplektāciju un apmācību ībv štābs orga-nizēja bksv dalībnieku uzņemšanu un reģistrāciju, svarīgu objektu apsar-dzi, valdības un ltf publisku pasākumu drošības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanu. ībv ar 1990.gada septembri sāka veidot robežkontroles posteņus un organizēt ībv dalībnieku dežūras, vispirms uz valsts robe-žas ar krieviju un baltkrieviju galveno ceļu šķērsošanas vietās. brīvprātīgo kārtības sargu vienību dalībnieku skaits latvijas republi-kā 1990.gada beigās sasniedza ap 5000 vīru, to skaitā ībv – 1152. militāro draudu kulminācija. militārie draudi pieauga pakāpeniski un 1990. gada nogalē un 1991. gada janvārī sasniedza savu lielāko kāpinājumu. lkp ck 23. novembra plēnuma lēmums liecināja, ka uzsākts bruņotas cī-ņas kurss par varas atgūšanu. grūstošā psrs totalitārā sistēma latvijā bal-stījās uz padomju okupācijas armiju un labi strukturētu represīvo režīmu.7 rīgā bija izvietotas psrs bruņoto spēku un robežapsardzības vadošās struktūras baltijas valstīs: baltijas kara apgabala štābs, psrs vdk baltijas robežapsardzes apgabala štābs, 15.gaisa armijas štābs, 27.pretgaisa aizsar-dzības korpusa štābs, un karaskolas: raķešu karaspēka politiskā karaskola, aviācijas sakaru inženieru karaskola, vairāki desmiti armijas tehniskā no-drošinājuma un apgādes daļas, kara materiālu noliktavas, bāzes un kara rūpnīcas. pavisam latvijas teritorijā tajā laikā atradās ap 70 000 psrs militār-personu, to skaitā 15 000 virsnieku, 8000 praporščiku, 47 000 kareivju un seržantu, kā arī daudz kara tehnikas un ieroču – vairāk kā 300 tanku un bruņumašīnu, 70 lielkalibra lielgabalu, vairāki desmiti tūkstoši strēl-nieku, pārnēsājamo prettanku un zenītieroču. vislielākās briesmas lr nenostiprinātai neatkarībai draudēja no āda-žos izvietotā 13.motostrēlnieku pulka ar vairāk kā 50 kājnieku kaujas-mašīnām un dobelē dislocētās 24.tanku divīzijas (bez ventspils tanku pulka) ar 180 tankiem, kas atbilstoši 1 vai 3 stundu laikā varēja ierasties rīgā un ar uguni un kāpurķēdēm sagraut jebkuru pretestību. tomēr vistiešākos draudus, varmācību un teroru neatkarības cīnītāji sagaidīja no psrs iekšlietu ministrijas sevišķās nozīmes milicijas vienī-bas omon. turklāt decembra beigās un 1991. gada janvārī rīgā ieradās 76.gaisa desanta divīzijas apakšvienība no pleskavas, kā arī 4.specnaz brigādes apakšvienība no vilandes, kas izvietojās krusta kazarmās, lai sadarbībā ar omon nodrošinātu psrs prezidenta tiešās pārvaldes ie-viešanu latvijā. pastiprinoties militārajiem draudiem, neatkarības aizstāvjiem bija jā-rēķinās ar pašu sliktāko – situāciju, kad padomju savienība ar militāru spēku un represijām atjaunotu totalitāro režīmu, vai ieviešot psrs pre-zidenta tiešo pārvaldi. ltf valde saprata, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut ko tādu, kas varētu tikt iztulkots kā vardarbības akts. padomju režīms izmantos vi-sus līdzekļus, lai izprovocētu konfliktu, kas vismaz formāli attaisnotu bruņota spēka lietošanu. uzticami avoti ziņoja, ka praktiski viss jau ir sagatavots gaidāmajām represijām, vajadzīgs tikai formāls iegansts, lai varētu uzsākt militāras aktivitātes. par to jau liecināja gan sprādzienu sērija decembrī, gan omon inscenētais uzbrukums skandalozā krievu žurnālista ņevzorova automašīnai. ltf priekšsēdētājs romualds ražuks savā runā doma laukumāatvija, kur tavi dēli... 88 1990. gada 18.novembrī brīdināja, ka tuvojas izšķirošais brīdis un latvi-jas iedzīvotājiem ir jābūt gataviem pilsoniskās nepakļaušanās kampaņai. turpmākā notikumu attīstība liecināja par arvien pieaugošiem draudiem. novembra beigās notika slepena apspriede, kurā piedalījās ap de-putāti odisejs kostanda, juris dobelis, ltf priekšsēdētājs romualds ražuks, lnnk valdes priekšsēdētāja vietniece mirdza vītola, lnnk aktīvists māris markuss, lsa militārie speciālisti vladimirs jaronis un auseklis pļaviņš. sanāksmē apsprieda saņemtās ziņas, ka 23. novembrī lkp ck 7. plēnumā pieņemts lēmums uzsākt kursu nopietnai bruņo-tai cīņai par varas atgūšanu. patriotu grupa sprieda, kā novērst vai pre-toties pieaugošajiem militārajiem draudiem, kā rīkoties, lai nepieļautu 13.motostrēlnieku pulka no ādažiem un 24. tanku divīzijas no dobeles ienākšanu rīgā. bija izskatīti dažādi priekšlikumi. piemēram, r.ražuks izteica priekšlikumu organizēt iespaidīgu, 500 000 cilvēku lielu tautas manifestāciju latvijas neatkarības atbalstam. v .jaronis ieteica bloķēt ka-raspēku tā dislokācijas vietās, izlikt šķēršļus un būvēt aizsprostus ceļā uz rīgu, pat uzspridzināt mazo tiltu pār gauju pie 13.motostrēlnieku pulka garnizona, kā arī izteica domu pie svarīgiem objektiem būvēt aiz-sprostus. tomēr klātesošie šos priekšlikumus uzņēma diezgan atturīgi, jo šādu pasākumu praktiskai izpildei nebija ne spēku, ne līdzekļu. tur-klāt aizsprostojumiem būtu bijis efekts, ja tie būtu izlikti negaidīti un pēkšņi tieši pirms karaspēka iziešanas no dislokācijas vietas. ņemot vērā kaujas tehnikas labas pārgājības spējas, šķēršļus uz ceļiem varēja apiet pa apvedceļiem un draudi nebūtu likvidēti. pēc visa pārrunātā politiķi un karavīri atzina, ka karaspēka pārvietošanos pa ceļiem var apturēt tikai uz īsu brīdi. labāk organizēt svarīgu objektu aizsardzību, savienojot au-totehnikas aizsprostus ar masveida demonstrācijām. dažas dienas pēc notikušās apspriedes m. vītola nosūtīja pie a. pļa-viņa ltf darbinieku, lai tas saņemtu rakstveida solījumu regulāri infor-mēt viņu un ībv par psrs karaspēka sastāvu un tā aktivitātēm latvijā. priekšlikums tika izteikts kategoriskā formā vai nu solījumu parakstīt nekavējoties, vai arī latvijas patrioti pārtrauc jebkurus kontaktus. pro-blēmu nebija ar informācijas sniegšanu, bet aizdomas izsauca rakstiska solījuma pieprasījums. turklāt arī ltf uzticības persona atstāja uz a. pļavi-ņu apšaubāma cilvēka iespaidu. nebija arī nekādu garantiju, ka dokuments nekavējoties nenokļūs psrs pretizlūkošanas dienestu rokās. neskatoties uz lielo risku, psrs bs atvaļinātais pulkvedis deva rakstveida apliecinājumu9 par piederību savai zemei un tautai un gatavību rīkoties, lai tai palīdzētu. vismaz vienreiz par 50 okupācijas gadiem bija jāpasaka skaidri un gaiši. toreiz tāds brīdis bija pienācis. tagad vai nekad! ceturtās atmodas nebūs! tā domāja a.pļaviņš un daudz tūkstošu īstenu latviešu. var tikai piebilst, ka pāris gadu vēlāk, kad atvēra čekas maisus, at-klājās, ka ltf uzticības persona, kas pieprasīja no a. pļaviņa rakstisku solījumu darboties latvijas labā, ir 1989.gadā savervētais čekas slepenais ziņotājs ar segvārdu „indulis” . ltf x stundas instrukcija. decembra beigās militārie draudi sasnie-dza bīstamo robežu. ik brīdi varēja sagaidīt psrs militārās akcijas, lai atjaunotu okupācijas režīmu baltijas republikās. latvijas stiprākais ie-rocis šādā situācijā varēja būt vienīgi stingra stāja un pārliecība par savas tautas tiesībām būt brīvai un neatkarīgai. vienīgais uz ko varēja cerēt, ka tautas lielākā daļa noraidīs okupāciju un nesadarbosies ar tās režīmu. tolaik latvijā daudzi vēl neko nezināja par profesora dž.šārpa iz-strādāto sabiedriskās jeb nemilitārās pretošanās teoriju. taču tieši šeit 1990.gada nogalē dzima vietējiem specifiskajiem apstākļiem piemērota nemilitārās pretošanās koncepcija un pasākumu sistēma – x stundas instrukcija, ko izstrādāja ivars redisons kopā ar uldi augstkalnu. in-strukcija publiski tika izsludināta 11.decembrī ltf valdes paziņojumā „visiem latvijas neatkarības atbalstītājiem” . minētā paziņojuma saturu nosacīti varētu dalīt divās daļās: 1) galve-nie uzdevumi, kas jāveic līdz x stundai; 2) rekomendācijas, kā realizēt pilsoniskās nepakļaušanās kampaņu pēc psrs prezidenta tiešās pārval-des ieviešanas. paziņojuma pirmajā daļā minēti šādi galvenie uzdevumi līdz x stun-dai, t. i., līdz prezidenta ārkārtējās pārvaldes ieviešanai: 1) būt gataviem latvijas iedzīvotāju manifestācijai rīgā, 2) sasaukt visu līmeņu padomju ārkārtējas sesijas, kurās izteikt atbal-stu lr ap apņemšanos pildīt tikai lr likumus, 3) vērsties pret lr īpašumu izsaimniekošanu un psrs akciju sabiedrī-bu radīšanu uz tā saucamo vissavienības uzņēmumu bāzes, 4) iesaistīties lr īpašajās brīvprātīgajās vienībās (ībv), 5) aktivizēt latvijas neatkarības idejas propagandu cittautiešu vidū. vērsties pie karaspēka daļu virsniekiem un viņu ģimenes locek-ļiem, izskaidrojot krievu demokrātu un ltf kopīgo ievirzi,atvija, kur tavi dēli... 90 6) par visām izmaiņām karaspēka dislokācijā nekavējoties informēt ltf koordinatorus, 7) presē publicēt starptautisko tiesību normas, kuras reglamentē oku-pācijas karaspēka darbību okupētajās teritorijās, 8) rūpniecības uzņēmumos veidot palīdzības fondus, 9) kritiskajā periodā noteikt latvijas radio diennakts darbību, 10) sagatavot ltf nodaļas iespējamam darbam nelegālā stāvoklī, sa-gatavot savstarpējo sakaru nodrošināšanas sistēmu, iecelt vadītāju dublierus, attīstīt teritoriālo grupu darbību dzīvesvietās, decentra-lizēt nodaļu naudas līdzekļus, sagatavot veidlapas ar ltf simboliku paziņojumiem, decentralizēt kopēšanas aparatūras un papīra gla-bāšanu, 11) informēt par visām norisēm pasaules demokrātisko sabiedrību. sastādīt sabiedriski politisko organizāciju aktīvistu sarakstu un iesniegt to starptautiskajām organizācijām, lai būtu iespējas sekot viņu turpmākajiem likteņiem. paziņojumā noteiktie uzdevumi tika veiksmīgi īstenoti janvāra ba-rikāžu laikā. gadījumā, ja tiktu ieviesta psrs prezidenta tiešā pārval-de, tas nozīmētu, ka būtu pārtraukta visu lr valsts institūciju darbība, kā arī aizliegta sabiedriski politisko organizāciju darbība. šajā situācijā vienīgā iespēja būtu izvērst plašu pilsoniskās nepakļaušanās kampaņu, kuras realizēšanai ltf valde 11.decembra paziņojumā ierosināja: 1) ignorēt ārkārtējās pārvaldes rīkojumus un pildīt tikai lr likumus un pašvaldību lēmumus, 2) neierasties uz psrs kara komisariātu izsaukumiem un nosūtīt lpsr kara komisariātam karaklausības apliecības ar iesniegumu par atteikšanos dienēt psrs bs, 3) nesadarboties un nesniegt nekādu informāciju okupācijas varas ie-stādēm, 4) ar nicinājumu un boikotu vērsties pret prezidenta pārvaldes ielikte-ņiem un viņu atbalstītājiem, 5) izmantot dažādus streiku variantus psrs ekonomiskās sistēmas graušanai, 6) nodrošināt demokrātisko organizāciju un to vadītāju darbības ie-spējas nelegālā stāvoklī, 7) dokumentēt un fiksēt visus okupācijas varas noziegumus preziden-ta pārvaldes apstākļos,1 8) lai novērstu iespēju diktatoru varu padarīt likumīgu, kategoriski nepiedalīties šīs varas organizētās vēlēšanās vai referendumos, 9) iedzīvotāju informēšanai izmantot vēlēšanu kampaņā pārbaudītus cilvēkus – aģitatorus, iesaistīt arī vietējās pilsoņu komitejas, 10) iesaistīt organizatoriskā darbā lr lojālos psrs deputātus, ja pre-zidenta pārvaldes gadījumā tiek saglabāts viņu neaizskaramības statuss, 11) maksimāli izmantot iespējas darboties okupācijas iestāžu neaiz-liegtajās sabiedriskajās organizācijās, arodbiedrībās, lai popularizē-tu ltf uzskatus. ltf aicinājums x stundai uzskatāms par tālredzīgu un pārdomātu neatkarības aizstāvju rīcības plānu. tas balstījās uz atziņu, ka neviena varas struktūra nespēj noturēt varu, ja to neatbalsta tauta. x stundas instrukcija paredzēja, kā rīkoties konkrētajās situācijās un konkrētām cilvēku grupām, kas veicams līdz x stundai un rekomendācijas, kā reali-zēt pilsoniskās nepakļaušanās kampaņu pēc psrs prezidenta tiešās pār-valdes ievešanas. „cik man zināms, šādi precīzi norādījumi tautai ir uni-kāli, pasaulē nekur iepriekš nepieredzēti, ” – tā par šo dokumentu teicis mūsdienu ievērojamais nevardarbīgās pretošanās jautājumu pētnieks asv alberta einšteina institūta zinātnieks, latvijas zinātņu akadēmijas goda doktors politikas zinātnēs, profesors džīns šārps. šim dokumen-tam ir starptautiska nozīme arī šodien, jo tajā ir norādīts, kā apstākļos, kad apdraudēta neatkarība, ar pilsonisku nepakļaušanos var organizēt nemilitāru pretestību. x stundas instrukcija neapšaubāmi bija godprātīgs mēģinājums to-reizējiem latvijas apstākļiem piemērot jaunus, netradicionālus nevar-darbīgās pretošanās veidus un paņēmienus psrs prezidenta tiešas pār-valdes ieviešanas gadījumā. tomēr viena instrukcijas punkta praktiska izpilde bija nolemta neveiksmei un neskaitāmiem upuriem. to var at-tiecināt uz ltf nodaļu darbības piemērošanu pagrīdes apstākļiem ar drošu savstarpējās sazināšanās sistēmu.tādam darbam, kā zināms, ir vajadzīgi speciāli apmācīti cilvēki un struktūras, kas valstiskā mērogā un konfidenciālos apstākļos veiktu šo darbu. vajadzīga arī sistēma, kas atlasītu un pārbaudītu cilvēkus šādam darbam. nekā tāda tobrīd nebija ne ltf , ne valdībai. nedrīkstēja izslēgt, ka šo cilvēku atlasi būtu labprā-tīgi uzņēmušies cilvēki, kuriem zem svārku oderes paslēpta tā pati čekas slepenā ziņotāja apliecība. un tādu 45 okupācijas gados čeka bija savai-atvija, kur tavi dēli... 92 rojusi daudz, pat ļoti daudz. no mūsu pašu vēstures taču zinām, kā pat okupācijas pirmajos gados pa latvijas mežiem klaiņoja viltus nacionālie partizāni, kā zvērus medīdami patiesos latviešu partizānus. nacionālo jauniešu pagrīdes organizāciju priekšgalā bieži brīvprātīgi nostājās ga-dos jauni, taču rafinēti čekas aģenti ar mērķi izspiegot visus patiesi na-cionāli domājošos jauniešus, lai vēlāk tos iznīcinātu vai salauztu, un tie nekādi nespētu ietekmēt pelēkās komunistiskās sabiedrības viengaba-laino cilvēku masu, jo nacionāli noskaņots cilvēks tādai masai skaitījās gandrīz kā asins ienaidnieks. ltf vispārējās nevardarbīgās pretošanās pasākumu plāns. x stundas instrukcijā paredzēto tautas manifestāciju varēja sasaukt tikai vienu reizi, tāpēc rūpīgi tika analizēti datumi, kad to visizdevīgāk rīkot. ltf valdes 5. janvāra sēdē par optimālo atzina 13.janvāri. uz šo datumu at-tiecīgi tika orientēti rajonu ltf koordinatori ar piebildi, ka oficiālais lēmums sekos. vēlākā notikumu attīstība apliecināja, ka datuma izvēle bijusi neticami veiksmīga. 12.janvārī lvu lielajā aulā notika vēsturiskā ltf domes sēde, kurā tika nolemts uzsākt vispārējos nevardarbīgās pretošanās pasākumus. tāpat šajā sēdē apstiprināja iepriekš izziņotās 13.janvāra manifestācijas laiku un norises kārtību. šā pasākuma apspriešanu translēja arī latvi-jas radio, tāpēc visa tauta varēja uzzināt, kas un kā notiks. ņemot vērā draudošo situāciju, tika nolemts rīkoties pēc x stundas instrukcijas, jo laiks rīkoties bija pienācis. nevardarbīgā pretošanās un manifestācija tika rūpīgi gatavotas, un to veica un vadīja ltf . pirmkārt, decembra sākumā pēc ltf valdes aicinājuma tika saliedē-ti visu demokrātisko organizāciju spēki, parakstot attiecīgu vienošanos „vienoti latvijai” . otrkārt, jau pirms ziemassvētkiem ltf rajonu koordinācijas centri sāka gatavot grupas un transportu, lai pēc ltf valdes signāla nogādātu cilvēkus uz manifestāciju rīgā. rajonos tika gatavotas arī kārtības sargu grupas un vienības (bksv), kuras vēlāk kļuva par konkrētu barikāžu kodolu. par gatavību plašai darbībai ekstremālā situācijā jau decembrī ltf vadībai ziņoja īpašās brīvprātīgās vienības (ībv). treškārt, nenovērtējamu ieguldījumu deva pašvaldības, gan pēc ltf aicinājuma savās sesijās lemjot par atbalstu likumiskajai varai, gan tīri praktiski nodrošinot materiālo bāzi savu rajonu ltf organizētajām ba-rikāžu aizstāvju grupām.3 turklāt lvu lielajā aulā 12.janvāra domes sēdes starplaikā rajonu ltf koordinatoriem konkrētus uzdevumus sadalīja ltf valde. tās vār-dā ilze cielava un roberts milbergs demonstrēja vienkāršo, bet tālākai organizētībai tik būtisko shēmu – rajonu cilvēki pārņem konkrētus ap-sargājamos objektus – augstākās padomes, radio un ministru padomes ēkas, zaķusalas televīzijas kompleksu, tiltus pāri daugavai, vecmīlgrāv-ja un brasas viaduktus, abas telefonu stacijas dzirnavu ielā, ulbrokas radio torni – organizējoties pēc vēsturisko novadu principa – latgale, zemgale, vidzeme, kurzeme. katram apsargājamam objektam norīkoja kuratoru no ltf valdes, bet par konkrēto cilvēku un tehnikas novirzī-šanu uz konkrētu objektu atbildēja attiecīgās ltf rīgas rajonu nodaļas. šeit arī tika norādīts, ka uz rīgu jāsūta smagā tehnika, kas pasargātu tautas manifestācijā sapulcējušos cilvēkus no padomju armijas tankiem un bruņumašīnām. universitātes lielajā aulā pie vēsturiskajām ”melna-jām klavierēm” toreiz atbildīgie koordinatori raiti apmainījās koordinā-tām, norunāja par informācijas apmaiņu bez telefonu starpniecības ”no mutes mutē” , un lielais tautas pašaizsardzības mehānisms bija iedarbi-nāts. vairākos rajonos (liepājā, kuldīgā, siguldā un dažviet citur) ltf nodaļas vēl papildus organizēja svarīgu vietējo objektu apsardzi. lai novērstu asinsizliešanu latvijā, ap priekšsēdētājs a. gorbunovs un lr mp priekšsēdētājs i. godmanis 1991.gada 12.janvārī maskavā tikās ar m. gorbačovu. psrs prezidents apsolīja nepieļaut varmācī-bu rīgā. taču pēc m. gorbačova miermīlīgā solījuma naktī no 12. uz 13. janvāri sekoja traģiskie notikumi viļņā.atvija, kur tavi dēli... 94 doma laukums 1991.gada janvārī. v .šteinberga foto. ,,eži” pie mazās ģildes vecrīgā, 1991.gada janvāris. v .šteinberga foto.5 barikādes 1991.gada janvārī vecrīgā. līdz autotransporta pienākšanai barikādes būvēja no pieejamiem materiāliem. v .šteinberga foto.atvija, kur tavi dēli... 96 barikādes 1991.gada janvārī vecrīgā pie doma baznīcas. v .šteinberga foto. akmens bluķi un betona siena pie augstākās padomes ēkas jēkaba ielā, vecrīgā, 1991.gada martā. brīvprātīgie kontrolē piekļūšanu ap . foto no kara muzeja fondiem.7 barikādes pie augstākās padomes ēkas. foto no kara muzeja fondiem. barikādes pie latvijas radio ēkas, 1991.gada janvārī. foto no kara muzeja fondiem.atvija, kur tavi dēli... 98 vii. janvāra barikādes latvijā – tautas vienotības paraugs 1. psrs reakcionāro spēku mēģinājums sagraut demokrātiju lietuvā brīdī, kad pasaules uzmanība bija pievērsta persijas līča karam, padomju savienība noziedzīgi ar militāru spēku brutāli mēģināja iz-darīt valsts apvērsumu lietuvā un sagraut demokrātiju baltijas val-stīs. 1991.gada 13.janvāra naktī lietuvas galvaspilsētā viļņā lietuvieši nevienlīdzīgā cīņā ar padomju armijas tankiem, desantniekiem un vdk specvienību ” alfa” , neapbruņoti, ar vētrainiem, dramatisma pilniem sau­ cieniem ”lietuva, lietuva, lietuva...!” bezbailīgi stājās ceļā tankiem un apbruņotiem okupantiem. tanku kāpurķēdes bez žēlastības mala dzīvus cilvēku. varmākas, šaujot no visiem kalibriem pa neapbruņotu tautu, nogalināja 14 un ievainoja 110 lietuvas patriotu. pastāvēja visai reāla iespēja, ka nākamajā dienā latvijā var notikt tas pats. signāls visai latviešu tautai pulcēties vienkopus un būt gataviem uz visļaunāko tika dots naktī ap plkst. 4.00 augstākās padomes priekš-sēdētāja vietnieka, ltf domes locekļa daiņa īvāna uzrunā latvijas ra-dio tiešajā ēterā. viņš informēja par asiņainajiem notikumiem viļņā un aicināja iedzīvotājus pulcēties doma laukumā uz manifestāciju un valsts vitāli svarīgāko objektu aizsardzību. ap plkst. 6.00 augstākās padomes ēkā bija sapulcējušies liela daļa deputātu, kuri apsprieda nakts asiņainos notikumus viļņā un pārrunāja darāmo latvijā. no lietuvas tika saņemtas ziņas, ka mūsu kaimiņi ne-domā padoties padomju milzeņa bruņotam pārspēkam. ap parlamen-ta namu tika veidota mūra siena, cilvēki veidoja prettanku aizsprostus. simtiem cilvēku bija stājušies savas brīvības sardzē. tas stiprināja mūsu cīnītājus. no lietuviešu pieredzes mums bija jāmācās. nevarēja gaidīt, kad padomju tanki un desantnieki sāks šaut arī rīgā, sāks aplenkt valdī-bas ēkas, kad krjučkovs un jazovs sūtīs uzbrukumā savu izlases karas-pēku. kaut kas bija jādara tūlīt, nekavējoties. pie radioaparātiem dežurējošie ltf koordinatori, saņemot signā-lu, lika iedarbināt motorus un agrā rīta stundā pulcēt cilvēkus iepriekš norunātajās vietās ceļā uz rīgu. jau 12.janvārī ltf domes sēdē rajonu koordinatoriem bija ieteikts manifestācijas dalībniekiem nodrošināties pret gadījumiem, ka ceļi uz rīgu var tikt bloķēti, ka manifestāciju nāk-9 sies vadīt pa radio. bija arī ieteikts ņemt līdzi fotoaparātus, lai fiksētu padomju armijnieku vardarbības aktus. ļaudis nebija jāmudina, un cilvēku tūkstoši jau agrās rīta stundās pulcējās doma laukumā, pie augstākās padomes, pie valdības nama, lai aizkavētu ar “dzīvu sienu” bruņotu akciju sākšanos, bet, ja tas tomēr notiktu, tad būt par lieciniekiem tam, kas un kā noticis. lietuvā sākušās masu slepkavības ļoti satrauca cilvēkus, jebkuras pa-domju armijas kustības uz latvijas ceļiem varēja radīt neprognozējamas sekas vai pat paniku. situāciju stabilizēja, cilvēkiem iedvesa mieru un pārliecību ltf priekšsēdētāja vietnieka ivara redisona nosvērtā balss radiofonā plkst. 7.00 no rīta: „rīgā un latvijā viss ir mierīgi. krievu armijas pārvietošanās nav konstatēta. manifestācija notiek pēc plāna. atcerieties, ir ziema. ģērbieties silti. ņemiet līdzi termosus ar karstu tēju. ja uz ceļiem sasto-pat tankus, apbrauciet pa apkārtceļiem. ziņojiet par katru tādu gadījumu” . ģenerāļa v .ačalova 1994. gada janvāra intervija radiostacijai „svobo-da”. sakarā ar traģiskajiem notikumiem viļņā zīmīga ir bijušā psrs aiz-sardzības ministra vietnieka ārkārtas situāciju jautājumos ģenerālpulk-veža vladislava ačalova intervija radio „svoboda” militāri politiskajam raidījumam „signal” 1994.gada janvārī, veltītam 1991.gada traģisko no-tikumu trešajai gadadienai, kurā viņš paziņoja, ka psrs aizsardzības mi-nistrs viņu bija pilnvarojis veikt ārkārtas stāvokļa ieviešanu latvijā, lie-tuvā, igaunijā. v .ačalovs atcerējās, ka ārkārtas stāvokļa ieviešanas plāns tika izstrādāts jau 1990.gada aprīlī un faktiski jau pēc mēneša – maijā, t. i., pēc baltijas valstu neatkarības deklarācijas pieņemšanas, tam vaja-dzēja būt īstenotam. šajā operācijā bija ieplānots iesaistīt psrs iekšlietu ministrijas (iem) karaspēku, vdk apakšvienības, taču lielākā daļa uz-devumu objektu ieņemšanā un to apsardzē tika atvēlēti psrs bruņoto spēku karaspēka daļām, t. sk., speciālo uzdevumu vienībām. v .ačalovs ieradās viļņā tad, kad tur psrs bruņoto spēku sauszemes karaspēka virspavēlnieks armijas ģenerālis valentīns vareņņikovs jau vadīja militārā apvērsuma operācijas sagatavošanu. šīs operācijas plāns tika regulāri koriģēts un glabāts pilnīgā slepenībā. par tā esību zināja ne-liels personu loks – psrs prezidents m.gorbačovs un tikai valdības un aizsardzības ministrijas augstas amatpersonas. ārkārtas stāvokļa ieviešanas operācijai latvijā, lietuvā un igaunijā tika atvēlētas 2,5 – 3 stundas. tika paredzēts pilnīgā kontrolē pārņemt:atvija, kur tavi dēli... 100 1) valsts centrālās valdības iestādes – parlamentu un valdības; 2) tv un radio ēkas, telefona un telegrāfa stacijas, degvielas uzpildes stacijas, elektrostacijas u. c. stratēģiski svarīgus objektus un iestādes; 3) civilās aizsardzības objektus, rūpnīcas. visi operācijas galvenās darbības virzieni tika labi pārdomāti, un pirmajā vietā, kā teica ačalovs, tika izvirzīta civilo iedzīvotāju un mili-tārpersonu drošība. neskatoties uz to, ka līdz 1990. gada maijam visi operācijas sagatavo-šanas darbi jau bija pabeigti, tās sākumu regulāri atlika uz vēlāku laiku. v .ačalovs uzskata, ka tam par iemeslu ir bijis noteikta viedokļa trūkums psrs vadībā un paša prezidenta m.gorbačova vilcināšanās un nespēja pieņemt galīgo lēmumu. 1991. gada janvāra sākumā v .ačalovs ierodas rīgā, kur notiek ilg-stošās apspriedes ar baltijas kara apgabala pavēlnieku ģenerālpulkvedi fjodoru kuzminu štāba mītnē un lkp ck ar pirmo sekretāru alfrēdu rubiku (tas liek secināt, ka sākotnēji ārkārtas stāvokli bija paredzēts ie-viest latvijā), taču pēc neilga laika viņam no maskavas tiek pavēlēts do-ties uz viļņu un vadīt ārkārtas stāvokļa ieviešanas operāciju lietuvā. operācijas īstenošanai viļņā tika atvēlēta 107.motostrēlnieku divī-zijas tanku apakšvienība un 76. pleskavas gaisa desanta divīzijas pulks. pārējie spēki – psrs iem un vdk vienības – atradās operatīvā gatavībā. tika gaidīts noteikts signāls operācijas sākumam. tāda komanda tika dota, taču 40 minūtes pirms operācijas sākuma tā tika atsaukta. nāka-majā dienā jau tika dota konkrēta pavēle – ieņemt viļņas preses namu, dosaaf ēku, kur tobrīd izvietojās lietuvas zemessardzes departa-ments, un vairākus citus objektus. nākamajā dienā tika dota pavēle ieņemt viļņas tv torni. zinot, ka pie tv torņa ir ļoti daudz cilvēku, 107.motostrēlnieku divīzijas tanku apakšvienībai un pleskavas 76.gaisa desanta divīzijas pulkam tika dots uzdevums bloķēt šo torni, bet vdk grupai ” alfa ” un iem omon vie-nībām – ieņemt torni un tā tehnisko aprīkojumu teritoriju. v .ačalovs uzsver, ka tobrīd visa psrs vadība ir zinājusi, ka tiks atklā-ta uguns un būs upuri. viņš atzīst, ka tiešām tika šauts uz civiliedzīvo-tājiem, arī to, ka karavīri ir grūduši cilvēkus zem tankiem. jau pirmajās operācijas minūtēs bija gājis bojā kāds grupas „alfa ” virsnieks, kas no-šauts, pistoli pabāžot zem bruņuvestes. no namu jumtiem un logiem uz karavīriem esot šāvuši snaiperi un tikai pateicoties bruņuvestēm, kuras01 bija uzvilktas zem vateņa vai kombinezona, daudzi guvuši tikai nelielus, dzīvību neapdraudošus ievainojumus. v .ačalovs noliedza, ka psrs prezidents m. gorbačovs nebūtu zinājis par gaidāmo operāciju. viņš uzsver, ka tie visi ir meli, un viņam ir pie-rādījumi, ka m.gorbačovs ir ne tikai zinājis par gaidāmo operāciju, bet pats ir bijis šīs operācijas iniciators un vadītājs. turklāt v .ačalovs arī pastāstīja, ka viļņas notikumu laikā ar viņa lidmašīnu uz maskavu di-vas reizes ir lidojusi lietuvas komunistiskās partijas delegācija, lai tiktos ar psrs prezidentu m. gorbačovu un saņemtu norādījumus par tālāko darbību varas pārņemšanai lietuvā. v .ačalovs nezinot, kāpēc netika dota pavēle par ārkārtas stāvokļa ie-viešanu latvijā un igaunijā, jo arī šajās republikās atradās psrs aizsar-dzības ministrijas un citu militāro struktūru šim uzdevumam norīkoti pārstāvji. spriežot pēc tā laika, augsta ranga psrs politiķu intervijām, t. sk. m. gorbačova palīga ignatenko, var droši teikt, ka traģiskie notikumi bija paredzēti nevis viļņā, bet gan rīgā, un nevis janvārī, bet gan 1990.gada 27. – 28. decembrī, tieši tad, kad psrs deputātu 4.kongresā uzstājās eduards ševardnadze. tieši tajās dienās maskavā bija parakstīta pavēle par karavīru un omon patrulēšanu rīgas ielās. tajā pašā laikā kongresā pēc neveiksmīgas balsošanas par baltijas republiku neatkarības atzīšanu notika vēsturiska sensācija: psrs ārlietu ministrs e.ševardnadze pēkšņi paziņoja par savu atkāpšanos no amata, pamatojot šo lēmumu ar to, ka tādā veidā viņš gribot piesaistīt pasaules uzmanību tam, ka reakcija pa-domju savienībā sāk iet jaunā uzbrukumā, un tuvākā laikā ir gaidāmi traģiski pavērsieni valsts iekšpolitikā. 2. lr augstākās padomes lēmums par valsts svarīgāko objektu aizsardzību deputāti sprieda, ko darīt, kā pretoties gadījumā, ja psrs spēka struk-tūras vardarbīgi centīsies apturēt latvijas neatkarības procesu. deputāts odisejs kostanda izteica priekšlikumu – vitāli svarīgu objektu aizsardzī-bai izmantot barikādes un aizsprostus pieejām svarīgiem objektiem, kas atbilstoši toreizējai militāri politiskai situācijai bija vairāk piemērots ne-apbruņotas tautas cīņas veids ar varmāku pārspēku. šādus secinājumusatvija, kur tavi dēli... 102 viņš izvirzīja, pamatojoties uz audra butkeviča, vēlāk pirmā lietuvas aizsardzības ministra, virsnieku v . jaroņa, a. antonišķa un ltf valdes ierosinājumu analīzi. tāda veida netradicionālas aizsargbūves deva ie-spēju to aizstāvjiem plaši lietot nevardarbīgas cīņas metodes un paņē-mienus, lai sasniegtu iecerēto rezultātu. ap plkst. 7.30 deputātu grupa: dainis īvāns, tālavs jundzis, jānis di-nevičs, einārs repše, arnolds bērzs, odisejs kostanda u. c., deputāta jāņa škapara kā vecākā un pieredzējušākā vadībā, vienojās, ka nepie-ciešams savienot vislatvijas tautas manifestāciju daugavas krastmalā ar organizētu tautas pašaizsardzību un nekavējoties celt barikādes un aiz-sprostus apkārt augstākajai padomei, ministru padomei, televīzijas cen-tram, radio mājai, telefona un telegrāfa centrālei. tad arī tika pieņemts stratēģiskais lr augstākās padomes lēmums par nevardarbīgu pretoša-nos psrs vardarbīgajam režīmam. tas paredzēja veidot demonstrantu un autotehnikas aizsprostus. pēc lēmuma pieņemšanas par svarīgu valsts objektu aizsardzības organizēšanu, par augstākās padomes aizsardzības štāba priekšnieku apstiprināja ap priekšsēdētāja vietnieku andreju krastiņu un par viņa vietniekiem tālavu jundzi un odiseju kostandu. ar a. krastiņa rīko-jumu aizsardzības štāba ietvaros izveidoja koordinācijas centru, ko uz-deva vadīt o. kostandam. tālākās darbības laikā koordinācijas centrs attīstījās un strukturējās un tika pārdēvēts par operatīvo štābu, kas koordinēja visus aizsardzības pasākumus. ap aizsardzības štābs un operatīvais štābs izvietojās ap aizsardzī-bas un iekšlietu komisijas telpās. nekavējoties vairāki tur esošie tālru-ņu numuri tika izziņoti pa radio visai latvijai, un deputāts ģirts valdis kristovskis negaidot, kamēr sāka darboties aizsardzības štāba koordi-nācijas centrs, kopā ar jāni zalpēteri un daci mārtiņsoni sāka reģistrēt saņemto informāciju. līdz ar patiesām ziņām nācās uzklausīt draudus un dezinformāciju. tajā pašā reizē lr augstākā padome pieņēma uzsaukumu krievu valodā: ”padomju armijas kareivji un virsnieki! jūs devāt zvērestu ar ie-ročiem rokās aizstāvēt no ienaidniekiem savu tautu. bet šodien reakcijas spēki, kuri velk valsti atpakaļ uz diktatūru un beztiesīgumu, kuri grib ar durkļiem un asinīm sagrābt varu, pavēl jums griezt ieročus pret miermī-līgajiem iedzīvotājiem, izliet neaizsargātu cilvēku asinis. lietuvā armijas desanta ceļš jau noklāts desmitiem līķu un simtiem ievainoto, tanī skaitā03 sievietes un bērni. atjēdzieties! apstājieties! nešaujiet neaizsargātos cil-vēkos! ja jūs nelietosit ieročus šeit baltijā, tad jūsu piemērs varēs apturēt jūsu dienesta biedrus, kuri var saņemt tādu pat noziedzīgu pavēli – izlā-dēt aptveri jūsu mātēs, sievās, meitās un dēlos, māsās un brāļos ukrainā, moldāvijā, krievijā un gruzijā, armēnijā un baltkrievijā. šodien jūsu izvēle ir jūsu sirdsapziņas, jūsu mātes un dieva priekšā. ” 14.janvārī latvijas ārlietu ministrija savā paziņojumā visiem pasau­ les valstu parlamentiem un valdībām uzsvēra, ka militārais apvērsums latvijā tiks īstenots un latvija atrodas militārā puča priekšvakarā, un pieprasīja nekavējoties rīkoties, lai nepieļautu asinsizliešanu latvijā. 3. augstākās padomes aizsardzības štāba operatīvā štāba darbība ap un radio nama aizsardzības organizēšanā latvijas republikas neatkarības pretinieku iespējamā bruņota uz-brukuma draudu vērtējums. jau ap plkst. 8.00 komisijas telpās bija ie-radušies latviešu strēlnieku apvienības virsnieki jānis aivars baškers, vladimirs jaronis, auseklis pļaviņš. deputāts o.kostanda sapulcināja sanākušos, sadalīja pienākumus un operatīvā štāba kodols sāka darbo-ties. j.a.baškers nekavējoties pārņēma informācijas vākšanu, pievēršot īpašu uzmanību omon un armijas darbībām. dažu stundu laikā lsa aktīvisti v .raups, v .zvaigzne, g.stiprais, f .justs, a.eipurs u.c. pieņēma štāba daļu vadību un uzdevumu izpildi. pēcpusdienā v .jaronis, a. pļa-viņš uzsāka vecrīgas barikāžu praktisku izvietošanu, izmantojot smago tehniku, kas ieradās no iestādēm un organizācijām un vecrīgā pieeja-mos celtniecības materiālus. operatīvā štāba darbinieki, pirms iesākt valsts svarīgāko objektu aiz-sardzības organizēšanu, sīki izanalizēja militāri politisko situāciju rīgā un latvijā. novērtējot iepriekšējās nakts asiņainos notikumus viļņā, štāba darbinieki atzina, ka pret latvijas neatkarības aizstāvjiem psrs var virzīt 3 spēkus – armiju, omon un vdk. šie spēki pilnībā atbalstīja padomju savienības komunistisko partijas, psrs varas resoru un in-stitūciju centienus saglabāt vienotu un nedalāmu psrs. katrs no šiem spēkiem bija spējīgs darboties pret mums patstāvīgi, vai arī koordinējot savu darbību kopīgi. vajadzēja noteikt, kurš no šiem spēkiem ir visbīs-tamākais un kā tas darbosies.atvija, kur tavi dēli... 104 tobrīd barikāžu organizatori nešaubījās, ka kremlis rīgā izmantos militāru spēku, lai grautu tautas nevardarbīgo pretestību, par to jau lie-cināja asiņainie notikumi viļņā, tbilisi, baku un citviet. visbīstamākie draudi bija sagaidāmi no padomju armijas kaujas vie-nībām, kas dislocējās rīgas tuvumā, ādažos un dobelē. turklāt jau jan-vāra pirmajās dienās krusta kazarmās nometināja pleskavas 76.gaisa de-santa divīzijas apakšvienības un 4.specnaz brigādes diversantu bataljonu no vīlandes, it kā lai nodrošinātu latvijā kārtējo iesaukumu padomju armijā. ādažos dislocētais 13.motostrēlnieku pulks, izmantojot kājnieku kaujas mašīnas bmp-2, ciešā sadarbībā ar specnaz desantniekiem varēja graut un ieņemt jebkuru barikāžu aizstāvju aizsargājamo objektu. kau-jas mašīnās, aiz ložu necauršaujamām bruņām, pie šaujamlūkām varēja izvietoties 10 ar automātiem apbruņoti karavīri, kuru rīcībā vēl bija 30 mm kalibra ātršāvējs lielgabals, ložmetējs un vairāki dūmu granātmetēji. zi-not, ka tobrīd pulkā bija vairāk nekā 50 šādu mašīnu, barikāžu aizstāvji nenobijās un drosmīgi stājās pretī šim milzīgajam pārspēkam. operatīvajā štābā izskatīja un izanalizēja dažādus pulka iespējamos virzīšanās maršrutu variantus. maz izredžu bija variantam, ka pulks tiks virzīts pāri juglas tiltam un tālāk pa brīvības ielu līdz vecpilsētai. tādā gadījumā, lai apturētu pulku, juglas tiltu vajadzēja bloķēt ar lielgabarī-ta automašīnām un traktoriem. bija paredzēts bloķēt arī kr.valdemāra, kr. barona un a. čaka ielu, pa kurām pulks varēja virzīties uz vecpilsē-tu. otrs pulka maršruts varētu iet no baltezera apkārt juglas ezeram un cauri ulbrokai pa maskavas ielu līdz 11.novembra krastmalai. tad mūsu smagā tehnika varēja bloķēt trīs dzelzceļa viaduktus pie rīgas dzelzceļa stacijas. tomēr par visiespējamāko 13.pulka maršrutu operatīvais štābs atzina maršrutu, kas gāja no ādažiem uz carnikavu, vecmīlgrāvi un pa kr.valdemāra ielu līdz jēkaba ielai un basteja bulvārim. tad ar smago tehniku varēja bloķēt vecmīlgrāvja tiltu, duntes ielas viaduktu sarkan-daugavā un rīgas kanāla tiltus pie andrejostas un nacionālā teātra. mazāk draudu varēja sagaidīt no dobelē dislocētās 24.mācību tanku divīzijas. divīzijā apmācīja tanku vadītājus mehāniķus un citus tanka apkalpes speciālistus. no militārā viedokļa barikāžu cīņās tanku izman-tošana vecrīgas šaurajās ieliņās nebija lietderīga. viļņā, atšķirībā no rī-gas, tankiem bija labas pieejas un manevra iespējas pie tv un parlamen-ta ēkas. turklāt tobrīd divīzija nebija kaujasspējīga. rudens iesaukuma jaunkareivji nebija saņemti. tanku apkalpes nebija nokomplektētas. ja05 arī divīzija savāktu pāris simtu tankistu, galvenokārt virsniekus, tad ar tiem varēja komplektēt ne vairāk kā 1 – 2 kaujasspējīgus tanku bataljo-nus. turklāt, tankiem tuvojoties rīgai, bija paredzēts daugavas tiltus ātri bloķēt ar smago tehniku. lai atbrīvotu ceļu, tas prasītu no tankistiem ne mazums pūļu un laika, īpaši tad, ja tanki steigā būtu mēģinājuši šķēršļus pārvarēt pilnā gaitā, tādējādi piespiežot sadragāto tehniku pie tilta kons-trukcijām un vēl vairāk sarežģījot šķēršļu pārvarēšanu. operatīvais štābs, vispusīgi izvērtējot situāciju rīgas garnizonā, se-cināja, ka karaspēka daļu personāls netiks iesaistīts aktīvā darbībā pret barikāžu aizstāvjiem. rīgā nebija dislocēta neviena kaujas vienība, toties bija daudz sīku saimnieciska, tehniska un citu karaspēka apkalpojošas nozīmes karaspēka daļu, kas nekādā veidā nebija piemērojamas kaujas darbībai. turklāt šīs karaspēka daļas nebija pilnībā nokomplektētas ar personālu. rudens iesaukums nebija saņemts. karaspēka daļu specifis-kie uzdevumi tika veikti ar lielu piepūli. ja arī garnizonā savāktu dažus simtus šādu nesagatavotu karavīru, tad tos vadītu tādi paši neapmācīti komandieri. no tādiem karotājiem vairāk nelaimes nekā jēgas. savukārt garnizonā dislocētajās j.alkšņa aviācijas tehniskajā un s.birjuzova politiskajā karaskolās varēja savākt vairāk par tūkstoti jau-nu, fiziski spēcīgu kursantu, bet arī tie nebija apmācīti un saliedēti ne kaujas vienību sastāvā, ne armijai netradicionālās cīņās ar nemiernie-kiem. tautas protesta demonstrāciju vardarbīgai apspiešanai viļņā, tbi-lisi, baku un citviet padomju savienības komunistiskā partija izmantoja tankus un speciālas izlases vienības. ne mazāk svarīgs ienaidnieks latvijas neatkarības aizstāvjiem bija omon. štābs, izvērtējot omon iepriekšējās darbības, secināja, ka ļau-žu pārpildītajā vecpilsētas aizsardzības zonā tas nelauzīsies, lai izvairītos no lielas asinsizliešanas, kā tas notika viļņā. taču omon darbība bija neprognozējama un barikāžu aizstāvji varēja kurā katrā brīdī sagaidīt pēkšņu uzbrukumu. šādas darbības bija izskaidrojamas ar to, ka omon bija vairāki saimnieki, kas tam diktēja savus uzdevumus. turklāt viņiem bija dotas arī pašdarbības iespējas maskavas noteikto uzdevumu ietva-ros. omon tieši pakļāvās psrs iekšējā karaspēka divīzijai, kas dislocē-jās viļņā un cieši sadarbojās ar lpsr vdk kā tradicionālu virsvadītāju cīņā pret iekšējo ienaidnieku. vdk kā pskp oficiāls izlūkdienests iz-pildīja arī lpsr ck vēlmes un ierosinājumus. tādējādi omon darbī-atvija, kur tavi dēli... 106 bu latvijā vadīja psrs iekšējais karaspēks sadarbībā ar lpsr vdk un lkp ck. kā zināms, iekšlietu karaspēks bija psrs iekšlietu ministrijas struktūra un tajā brīdī psrs iekšlietu ministrs bija bijušais lpsr vdk priekšsēdētājs un lkp ck pirmais sekretārs boriss pugo. barikāžu sargiem bija jāņem vērā, ka atšķirībā no armijas un omon, vdk spēki darbojās ļoti slepeni un stingri noslēgti no sabiedrības redzeslo-ka. psrs vdk rīcībā bija ne tikai vairāki tūkstoši slepeno aģentu un provo-katoru, bet arī vesela virkne labi apmācītu speciālu uzdevumu vienību, kas bija paredzētas iekšējo nekārtību un nemieru apspiešanai, kā arī pasūtījumu slepkavību organizēšanai un izpildei, lai novāktu padomju varai īpaši nevē-lamas personas un citus specifiskus slepenus uzdevumus. turklāt ārkārtas vai kara gadījumam bija sagatavotas arī rezervistu specvienības, kas darbo-tos kā partizānu vienības uz laiku ienaidnieka okupētajā teritorijā. lpsr vdk pret latvijas neatkarību darbojās savā parastajā režīmā. slepenu aģentu un ziņotāju vervēšana un iefiltrēšana zināmos sabiedrī-bas slāņos, iestādēs un organizācijās, informācijas vākšana, analīze un ziņojumu nosūtīšana psrs vdk un lkp ck bija galvenie tās darbības virzieni. lpsr vdk nebija „alfas” kaujinieku. tomēr apgalvojums, ka lpsr vdk stāvēja malā no kremļa karadarbības pret latvijas tautas cīņu par neatkarību, ir pašas lpsr vdk izplatīts mīts. par uzticīgu kal-pošanu psrs režīmam nepārprotami liecina kaut vai daži fakti. piemē-ram, latvijas psr vdk savos bēdīgi slavenajos latviešu moku pagrabos 1991.gada janvārī desmit dienas un naktis pratināja omon sagūstītos ībv kārtības sargus, bet jūlijā pēc psrs aizsardzības ministra d.jazova pavēles par apakšpulkveža j.a.baškera un pulkveža a. pļaviņa pazemi-nāšanu dienesta pakāpēs līdz ierindas kareivjiem, latvijas psr vdk nekavējoties ieviesa viņiem operatīvo lietu „kolēģi” par kontaktiem ar personām, kas saistītas ar ārzemju specdienestiem. ilgos padomju okupācijas gados vdk latvijā izveidoja plašu aģentu un provokatoru tīklu, kas aptvēra visus iedzīvotāju slāņus, lai nebūtu nekādu baltu plankumu. tautas atmodas laikā savus aģentus un provo-katorus tā iefiltrēja vai ar draudiem un viltu centās savervēt patriotisko organizāciju biedrus, lai iegūtu vēlamo informāciju vai panāktu vajadzī-go rezultātu. tai laikā ap operatīvajam štābam nebija nekādu garantiju, ka barikāžu sargu rindās nedarbojas vdk aģenti un provokatori, kas it kā patriotisku jūtu vadīti aicināja barikāžu dalībniekus lietot nedaudzos medību un no ii pasaules kara laikiem saglabātos kaujas ieročus.07 bez jau minētājām psrs valsts totalitārā režīma spēka struktūrām, latvijas neatkarību apdraudēja arī iekšējie politiskie pretspēki, kurus lkp ck apvienoja un organizēja cīņai ar augstāko padomi un valdību. lkp ck sastādītajā sarakstā bija iekļautas 27 sabiedriski politiskas orga-nizācijas, to skaitā latvijas kompartija, interfronte, vislatvijas sabied-rības glābšanas komiteja, lpsr kara un darba veterānu rīgas sekcija, baltijas karavīru savienības padome, apvienotā darba kolektīvu pado-me, ļeņina komunistiskās jaunatnes savienība latvijā (komjaunatne), lr augstākās padomes deputātu frakcija „līdztiesība” , starpreģionālā psrs augstākās padomes deputātu grupa „sojuz” , skolēnu un studentu jaunatnes savienība u. c. šo organizāciju darbību vadīja lkp ck. piemēram, kompartijai des-tabilizēt situāciju sabiedrībā aktīvi palīdzēja interfronte. rīkojot mīti-ņus, tā centās uzkurināt starpnacionālās attiecības un sēt naidu, iestājās pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, pret migrācijas pārtraukšanu, atbalstīja kompartijas vadošās lomas saglabāšanu sabied-rībā. mītiņos plaši izmantoja šantāžu – ar bruņota spēka atbalstu aicinā-ja streikot. rīgas ielās notika militārās tehnikas demonstrācijas. tie visi bija izteikti ultrareakcionārie spēki. opozīcijas spēki īpaši saasināja politisko situāciju 1990.gada rudenī, kad 11.oktobrī lkp ck biroja sēdē pieņemtais lēmums uzdeva pilsētu un rajonu kompartijas organizācijām līdz 1990.gada 1.novembrim pa-beigt strādnieku vienību izveidošanu. šīm vienībām prettiesiski tika pie-šķirtas tiesībsargāšanas iestāžu pilnvaras. lkp ck nopietni aktivizējās, lai atgūtu zaudēto varu. šajā nolūkā 1990.gada 23.novembrī notiek lkp ck 7. plēnums, kurā raksturo poli-tisko un ekonomisko situāciju kā kontrrevolucionāra apvērsuma noslē-guma posmu republikā. a. rubiks savā referātā konstatē: ”(..) krīze no-vedīs pie izlādēšanās nevis evolūcijas, bet revolūcijas ceļā; spriedze radīs sprādzienu, kam būs neprognozējamas sekas” . šāda plēnuma nostādne liecināja, ka lkp ck ir uzsākusi bruņotu kursu nopietnai rīcībai par varas atgūšanu. to pārliecinoši pierādīja sprādzieni decembrī un 1991.gada 2.janvārī preses nama vardarbīgā ieņemšana. barikāžu sargiem bija jābūt gataviem cīņai ar vairākiem simtiem fi-ziski spēcīgiem ”strādnieku vienību” kaujiniekiem, kas ar vdk specvie-nību speciālistu palīdzību bija apmācīti un apbruņoti ar stekiem, nūjām, stieņiem, lai uzbruktu vecrīgas barikāžu sargiem. tad būtu sācies mas-atvija, kur tavi dēli... 108 veida kautiņš ar simtiem ievainoto un bojāgājušiem. viņiem vēl varēja pievienoties j.alkšņa un s.birjuzova karaskolu kursanti, kā tas jau no-tika pie lr ap 1990. gada 15. maijā. izliekoties par neapmierinātiem ” darbaļaudīm, ” viņi mēģinātu ieņemt augstāko padomi un latvijas ra-dio, padzīt vai arestēt demokrātiski ievēlētos deputātus, un dot iespēju vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai pārņemt valsts varu. „strādnieku vienību” kaujinieku uzbrukuma gadījumā barikāžu sar-giem bija jābūt gataviem fiziskai cīņai, izmantojot dzelzs stieņus, nūjas, bruģakmeņus un citus palīglīdzekļus. liela nozīme bija katra barikāžu sarga drosmei, izturībai, veiklībai un fiziskajam spēkam. būtiski bija arī prasmīgi un operatīvi izmantot rezerves sargu komandas un automašī-nu tarānus. uzvara bija jāpanāk jau uz barikāžu aizsardzības ārējā loka, bet ielaušanās gadījumā – pie ap ēkas un doma laukumā. iebrukumu ap ēkā nedrīkstēja pieļaut. operatīvais štābs izskatīja un analizēja pre-tinieka koordinētu uzbrukumu vienlaikus visiem apsargājamiem objek-tiem, iespējamā pretinieka darbību, kā arī sprieda, kā iespēju robežās labāk organizēt svarīgu valsts objektu aizstāvēšanu. mūsu manevrēšanas iespējas un savstarpēja palīdzība tad būtu ierobežota. tas būtu visgrū-tākais variants. novērtējot pretinieka spēkus un iespējamās taktikas va-riantus, vajadzēja paredzēt savas taktikas paņēmienus. barikāžu aizstāvju spēku vērtējums un personāla uzskaite. analizējot un vērtējot barikāžu aizstāvju spēkus no formējumu stabilitātes viedok-ļa, atvaļināts pulkvedis v .zvaigzne laikrakstā ,,latviešu strēlnieks” (nr.2, 1996.gads) uzskata, ka barikāžu aizstāvjus varēja sadalīt četrās lielās grupās. šāda veida sadali nevar attiecināt uz militāriem formējumiem to tradicionālajā nozīmē, bet gan uz tādiem formējumiem, kuru struktūra atbilst aizsardzības uzdevumiem cīņā ar nevardarbīgām metodēm. par aizsardzības formējumiem jāuzskata augstākās padomes opera-tīvais štābs, sektoru, barikāžu, posteņu, medicīnas un ēdināšanas pun-ktu un citu aizsardzības struktūru veidojumi. pirmā grupa – barikāžu organizatori un tie, kas veidoja aizstāvju ko-dolu uz barikādēmun posteņos. formējumu stabilitāti varēja nodrošināt ne jau gadījuma cilvēki, kas formāli tur iekļauti, bet gan tādi kolektīvi, kuru biedri viens otru labi pazina un tiem uzticējās. operatīvajā štābā darbojās cilvēki, kurus ltf vārdā bija pilnvarojusi latviešu strēlnieku apvienība, nacionālo karavīru biedrība, latvijas sieviešu līga un citas09 organizācijas, kas bija gatavas cīnīties par latvijas neatkarību. aizsar-dzības sektoru un posteņu vadību uzņēmās ltf pilnvarotie kolektīvi un pārstāvji. pirmajā grupā neapšaubāmi jāiekļauj arī smagās kravas tehnikas, traktoru, buldozeru un autobusu šoferi, kuri, veidodami aiz-sprostus un barikādes, palika posteņu pamatsastāvā. šajā grupā jāiekļauj labi organizētie medicīnas un barikāžu aizstāvju ēdināšanas formējumi. lielākā daļa no tiem uz barikādēm atradās nepārtraukti no pirmās līdz pēdējai dienai. otrā grupa – barikāžu aizstāvju dežūrmaiņas. jau barikāžu pirmajās dienās kļuva skaidrs, ka aizstāvjiem uz barikādēm un posteņos ir jā-dod iespēja atpūsties. tad, sadarbojoties ltf , operatīvajam štābam un pašvaldībām, tika izveidotas aizstāvju dežūrmaiņas. ik dienas no visas latvijas uz rīgu autobusu kolonnas atveda jaunus spēkus un aizveda nogurušos. cilvēki no lauku rajoniem un pilsētām brauca uz viņiem zināmiem pastāvīgiem aizsardzības objektiem. vecrīgu aizsargāja kur-zemnieki, taču uz vecrīgas barikādēm varēja sastapt cilvēkus no visas latvijas. cilvēku skaits posteņa vai barikādes vienā maiņā bija dažāds. tas bija atkarīgs no posteņa izvietojuma aizsardzības sistēmā un tā nozīmes. pa-rasti tas bija ne mazāks par 10– 20 cilvēkiem vienā maiņā. maksimālais aizstāvju skaits sevišķi atbildīgās vietās un situācijās pieauga pat līdz da-žiem simtiem. barikāžu laikā izdevās uzturēt posteņos maiņu zināmu stabilitāti. kolektīvi no lauku rajoniem ieradās uz tiem noteiktiem ob-jektiem un posteņiem. tādā veidā sargu maiņas bija aizsardzības formē-jumu stabilitātes faktors. trešajā grupā varētu iedalīt tos aizstāvjus, kas uz barikādēm ieradās patstāvīgi, individuāli. tie bija no rīgas, jūrmalas un tuvākajiem rajo-niem. viņi lūdza sevi pieskaitīt kādam konkrētam postenim vai bari-kādei. arī tie bija cilvēki, uz kuriem varēja paļauties, arī viņi veidoja posteņu kodolu. šai grupai jāpieskaita arī tie cilvēki, kuri darba vai citu iemeslu dēļ nevarēja dienā atrasties uz barikādēm, bet noteiktā laikā un vietā ieradās uz naktsdežūrām. ceturtajai grupai varētu pieskaitīt tos rīgas aizstāvjus, kas nebija ie-saistījušies formējumos, bet veidoja iespaidīgu fonu doma laukumā, pie augstākās padomes un citās vietās. ar to arī varēja rēķināties. pie barikāžu aizsardzības formējumiem katrā ziņā jāpieskaita latvi-jas republikas brīvprātīgo kārtības sargu vienības un īpašās brīvprātīgoatvija, kur tavi dēli... 110 vienības, kuru dalībnieku lielākā daļa piedalījās barikāžu aizstāvju aiz-sardzības formējumos. uz barikādēm stāvēja tie, kam dārgs bija viss latviskais – valoda, kultū-ra, tautas mentalitāte, vēsture un nākotne. arī tiem latviešiem – bijušajiem psrs bruņoto spēku virsniekiem, kas nebija zaudējuši savu nacionālo pa-šapziņu – bija pienācis izšķirošais brīdis – iet vai neiet kopā ar savu tautu cīņā par latvijas neatkarību. viņi tolaik labi saprata, ar kādām vajāšanām un represijām būs jārēķinās viņiem, viņu ģimenēm un bērniem. un tomēr viņi gāja, kaut gan neviens necerēja, ka varenā psrs tik ātri sabruks. viņu zināšanas un pieredze lieti noderēja barikāžu organizācijā un vēlāk latvijas republikas aizsardzības struktūru veidošanā. tagad, kavējoties to dienu atmiņās, daudzi resoru un saimniecību vadītāji, vīri un sievas, kas stāvēja uz barikādēm, pat lāga neatceras, kas sauca, kas aicināja, kā katrs saņēma ziņu. iekšējā sajūta lika iet, braukt, būt klāt. neviens nebija jāsūta, jārīko. neviens neprasīja – kāpēc, par ko, cik ilgi? ja ko prasīja, tad tik vien – kur stāvēt, kur būt?. jau pirmajās barikāžu dienās ļoti aktuāls kļuva jautājums par aizstāv-ju uzskaiti. katra štāba pirmais no daudzajiem uzdevumiem ir personāla uzskai-te. operatīvā štāba vadība pauda viedokli, ka nevajag nekādus sarakstus, tātad arī – nekādu uzskaiti. motīvs šādai rīcībai bija viens – neradīt sa-rakstus, ko neveiksmes gadījumā pretinieks varētu izmantot, lai izrēķi-nātos ar aizstāvjiem. taču bez personāla uzskaites posteņu un barikāžu vadītāji nevarēja pildīt savus pienākumus. vienu vakaruoperatīvajā štābā ieradās ltf valdes loceklis juris strīp-nieks, kurš viļņas traģisko notikumu iespaidā, kad tur vairākas dienas pēc tiem nevarēja noskaidrot kritušo personības, prasīja, vai operatīvais štābs veic barikāžu aizstāvju uzskaiti. a.pļaviņš noraidīja j. strīpnieka prasību un paskaidroja, ka aizstāvju saraksti atrodas pie posteņu vadītā-jiem un sarakstus nevajag izplatīt. posteņa vadītājs pēc saraksta pieņem maiņu, nosaucot katra sarga uzvārdu un pienākumu sadali. vienlaicīgi tas bija rituāls ar ļoti disciplinējošu nozīmi. maiņas vecākie ieradās uz barikādēm ar sarakstiem divos eksemplāros – vienu paturēja sev, otru nodeva posteņa vadītājam. parasti barikāžu sargu ekipējumā ietilpa gāzmaskas, radioaparāti, fotoaparāti, kabatas lukturi, individuālās aptieciņas, pārtikas rezerves, kabatas naži, termosi, pa retam – celtnieku aizsargķiveres un megafoni.11 vecrīgas aizsardzības plāns. veicot vecrīgas aizsardzības plāna iz-strādi, operatīvais štābs pamatojās uz augstākās padomes lēmumu par valsts stratēģisko objektu aizsardzību, iespējamā pretinieka darbības analīzi, barikāžu aizstāvju spēju vērtējumu. ap aizsardzības un iekšlie-tu komisija kopā ar pieaicinātajiem latviešu strēlnieku apvienības mi-litārajiem speciālistiem j.a.baškeru, v .jaroni, a.pļaviņu apsprieda, kā organizēt ap un radionama aizsardzību. ņemot vērā vecrīgas blīvo apbūvi un to, ka aizsargājamie objekti at-rodas nelielā attālumā viens no otra, kas ievērojami ierobežoja barikāžu aizstāvju manevra iespējas, reaģējot uz pretinieka darbību, militārie spe-ciālisti atzina, ka jāveido kopējs ap un radionama aizsardzības rajons, kas dotu iespēju, nosprostot pieejas šiem objektiem lielākā attālumā no tiem, un lai varētu papildus ierīkot vairākas šķēršļu joslas. uzklausot dažādus viedokļus, tika panākta vienošanās, ka ap un ra-dionams jāiekļauj kopējā aizsardzības rajonā. tādējādi izveidojās vecrī-gas aizsardzības sistēma, kas sastāvēja no trīs aizsardzības lokiem – ārējā loka un diviem iekšējiem aizsardzības lokiem. ārējais aizsardzības loks aptvēra vecrīgas aizsardzības rajonu, kura perimetrs stiepās gar torņa ielu, pils laukumu, 11. novembra krastmalu, kaļķu ielu, basteja bulvāri un pulvertorni. ielas un šķērsielas, kas stiepās no šīm ielām uz vecpil-sētas centru līdz doma laukumam, tika vairākkārt bloķētas ar automa-šīnu, metāla prettanku ežu, betona bluķu, dzelzs stieņu un citiem aiz-sprostiem. divi iekšējie aizsardzības loki atsevišķi aptvēra augstākās padomes ēku un atsevišķi radiomāju un doma laukumu. tas nodrošināja vecrī-gas sargiem veidot barikādes un nocietinājumus ne tikai pa aizsardzības rajona ārējo perimetru, bet arī iekārtot tos aizsardzības rajona dziļumā. īpašu uzmanību štābs pievērsa to ielu un šķērsielu bloķēšanai, pa kurām bija iespējama tanku un bruņumašīnu ielaušanās aizsardzības rajonā un piekļūšana aizsargājamiem objektiem. par visbīstamākajām vietām tika atzīts jēkaba ielas un torņa ielas krustojums pie augstākās padomes ēkas, bīskapa gātes un 11.novembra krastmalas krustojums, kā arī bas-teja bulvāra un smilšu ielas krustojums pie pulvertorņa. pārējās ielas, šķērsielas un laukumus pa aizsardzības loka perimetriem bija paredzēts nocietināt atkarībā no pienākošās autotraktoru tehnikas. štāba darbinieki spraigi strādāja, lai uz tobrīd vienīgi pieejamās kar-tes – vecrīgas tūristu shēmas – atzīmētu iecerētos aizsardzības būvjuatvija, kur tavi dēli... 112 elementus. dažas dienas vēlāk ar m.markusa un o.kostandas gādību štābs saņēma rīgas pilsētas ģeodēziskā dienesta izdotās 1:5000 mēroga shēmas, kas kādreiz bija gatavotas iedzīvotāju skaitīšanai. šie materiāli bagātu informāciju par pilsētu nedeva, bet pareizi attēloja ielu izvietoju-mu, to nosaukumus, ēku numerāciju. aizsardzības plāna nelielā slodze atļāva uz tā pilnīgi izvietot vecrīgas aizstāvjiem vajadzīgo informāciju. saskaņā ar operatīvā štāba izstrādāto plānu un darbības taktiku, tan-ku un bruņumašīnu uzbrukumu virzienu, bloķēšanai bija nepieciešams daudz lielgabarīta un smagās tehnikas. šajā sakarā plkst.10.00 o.kos-tanda aicināja republikas resoru un saimniecību vadītājus sūtīt uz rīgu šādu tehniku. tajā pašā laikā autotransporta un šosejuministrs jānis janovskis kopā ar lauksaimniecības ministru daini ģēģeri un ministrijas galvenās mehani-zācijas pārvaldes priekšnieku aivaru zosuli sprieda un plānoja, kādu un no kurienes ceļinieku un lauksaimnieku tehniku sūtīt uz rīgu. ministri pieņēma lēmumu sūtīt traktorus k-700, t-150k, buldoze-rus, lieltonnāžas kravas mašīnas pēc iespējas ar piekabēm. kravas kastes un piekabes piekrautas ar smagu kravu: betona bluķiem, būvmateriā-liem, baļķiem, lai tehniku, nosprostojot ielas vai pieejas apsargājamām ēkām, armijas apakšvienības nevarētu tik viegli nostumt no ceļa, un līdz ar to aizkavētu karavīru un bruņumašīnu pārvietošanos. pa to laiku ap pašvaldību nodaļas vadītājs p . sterniņš un viņa viet-nieks jordāns organizēja sazināšanos ar rajonu un pilsētu pašvaldībām, kurām tika izteikts lūgums sūtīt uz rīgu barikāžu sargus un smago teh-niku. no rajoniem un pilsētām tika sūtītas kārtības sargu vienības un grupas, kas vēlāk kļuva par barikāžu kodolu. novērošanas un izlūkošanas organizācija. janvāra kritiskajās dienās rīgā augstākās padomes aizsardzības štāba operatīvā štāba informāci-jas nodaļai j.a.baškera vadībā izdevās izveidot ļoti efektīvu novērošanas sistēmu, kuras uzdevums bija fiksēt omon apakšvienību un psrs ka-raspēka pārvietošanos, kara lidmašīnu nolaišanos lidostās, kā arī sekot baltijas kara apgabala štāba, psrs vdk robežapsardzības karaspēka baltijas robežapsardzības apgabala štāba, psrs jūras kara spēku bāzes bolderājā, j. alkšņa un s. birjuzova augstāko karaskolu, vdk militārās pretizlūkošanas dienesta, interfrontes, lkp ck aktivitātēm. šim nolū-kam pa visu pilsētu un pierīgā pie galvenajiem ceļiem tika izvērsts sta-13 cionāro novērotāju tīkls. tas lielākoties atradās dzīvokļos pie galvena-jiem ceļiem un minēto iestāžu tuvumā. no šiem dzīvokļiem pa telefonu tika saņemta informācija par situāciju rīgā un tās apkārtnē. ļoti daudz ziņojumu tika saņemti arī no iedzīvotājiem par omon un armijas vie-nību pārvietošanos un darbību. tajā pašā laikā informāciju vāca īpašo brīvprātīgo vienību izlūkgru-pas, kas steidzami pārraidīja informāciju pa radiotelefonu apvienotajam ībv un operatīvā štāba radiocentram. būtiska nozīme novērošanas sistēmā bija alpīnistu grupai gunta bērziņa un ekberta imanta vadī-bā. tobrīd šo vecrīgas aizstāvju rindās aktīvi darbojās latvijas alpīnistu zieds – ilmārs zauls, pēteris kūlis, pēteris nīgulis u. c., kopā 10 cilvēku. šie drosmīgie vīri pēc pašu iniciatīvas no doma katedrāles torņa no-vēroja padomju karaspēka vienību iespējamo tuvošanos rīgai, uzmanīja arī naidīgo spēku iespējamās izdarības uz vecpilsētas namu jumtiem, kopā ar rīgas tehniskās universitātes pasniedzējiem montēja pretde-santa ietaises uz augstākās padomes ēku un radionama jumtiem. informācijas un it īpaši draudošas vai šaubīgas dezinformācijas pār-baudei vai precizēšanai izmantoja operatīvā štāba informācijas dienesta operatīvās grupas, kas bija nodrošinātas ar brīvprātīgo transportu un dažkārt arī ar radiosakariem. viena prasmīgi izstrādāta dezinformējoša ziņa varēja kaitēt barikāžu aizstāvjiem un palīdzēt pretiniekam tikpat labi kā jebkurš militārs uzbrukums. tādējādi organizētā novērošanas un izlūkošanas sistēma ļāva operatīvajam štābam nepārtraukti sekot omon apakšvienību un promaskavisko spēku aktivitātēm vai kara teh-nikas pārvietošanās maršrutiem. saņemtās ziņas operatīvajā štābā pār-baudīja, apkopoja, analizēja un pieņēma situācijai atbilstošus lēmumus. tieši šī sistēma lika ap aizsardzības štābam kategoriski iebilst pret pārsteidzīgajiem lēmumiem, kuri jau 18.janvārī aicināja ļaudis pamest barikādes. aktivitātes pilsētā un operatīvās situācijas analīze šajā laikā visai pārliecinoši lika secināt, ka jau tuvākajās dienās sagaidāma plašā-ka provokācija pret latvijas neatkarības aizstāvjiem. par to aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks un ap iekšlietu un aizsardzības komisijas vadītājs tālavs jundzis 18.janvārī sniedza pārskatu augstākās padomes ltf frakcijas sēdē, taču daudzus deputātus un valdības vadītājus ne-izdevās pārliecināt, ka briesmas vēl nav garām. 20.janvārī, brīdī, kad i.godmanis latvijas televīzijā aicināja ļaudis no barikādēm doties mā-jās, sākās omon vienības uzbrukums iekšlietu ministrijai.atvija, kur tavi dēli... 114 barikāžu un aizsprostojumu celtniecība. vanšu tiltam vēl gāja pāri de-monstrantu kolonnas, kad rīgas 1. ceļu pārvaldes traktors k-700, auto-mašīna kraz, trīsasu smilšu kaisītājs un traktors t-150k no mārupes slēdza eksporta ielu pie vanšu tilta, lai piesegtu manifestācijas dalībnie-kus daugavmalā. doma laukumā odisejs kostanda aicināja pieteikties pa 10 cilvēkiem komandās, kuras no interfrontiešiem bloķētu un apsar-gātu ieejas vecrīgā. autovadītājs zvaigzne no kultūras ministrijas auto-bāzes ar savu necilo gaz-51 bija pirmais, kas nostājās pie pulvertorņa barikādes un palika tur līdz pēdējai dienai, kaut gan mājās bez aprūpes palika divi pusaudži bāreņi. viņš bija arī viens no tiem, kas iznesa ie-vainoto gvido zvaigzni. pieeju augstākās padomes namam jēkaba un torņa ielas krustoju-mā pieteicās apsargāt gunārs kandis, eriks rozenbaums, ivars zariņš u.c. par vecāko tika norīkots bij. latviešu leģionārs boriss samuss. pa-mazām piebiedrojās arī citi cilvēki normunds māliņš, ainārs kandis. cilvēki mainījās, daži no pirmā desmitnieka pazuda un vairāk nerādījās. krēslai iestājoties, pastiprinājās smago automašīnu un traktoru pieplū-dums. tādā veidā organizējās barikādes arī citās vecrīgas ielās un aiz-sargājamos objektos. gunārs kandis un eriks rozenbaums no ierindas barikāžu aizstāvjiem, vēlāk apliecinot savu patriotisko stāju, kļuva par atbildīgām zemessardzes un nbs štāba amatpersonām. autotransporta un šoseju ministrijas autoceļu departaments katram gadījumam, ja ceļi tiktu bloķēti, uzdeva rīgas 1. ceļu pārvaldei izlūkot apbraucamos ceļus. bija sagatavota tehnika ceļu attīrīšanai no sniega un slidenu vietu kaisīšanai, ceļazīmes utt. zinādami, kas noticis viļņā, klausoties runas manifestācijā, sajūtot brīža nozīmīgumu, dzirdot aici-nājumu aizstāvēt savu jauno valsti, sajūta patriotiem bija tāda, ka nu ir pienācis gaidītais brīdis darīt visu, kas vajadzīgs latvijas labā. operatīvā štāba darbinieki tautas manifestācijā nepiedalījās, jo inten-sīvi strādāja, lai organizētu valsts svarīgāko objektu apsardzi un barikā-des. jau pēcpusdienā sāka pienākt tehnika. m.markuss, v .jaronis, a.pļa-viņš izvietoja autotransportu un traktorus atbilstoši barikāžu aizsardzī-bas taktikai un izstrādātajam plānam. šiem vīriem pirmās 2-3 dienas nebija laika atpūtai, pastāvīgi dienā un naktī pienāca jaunas tehnikas kolonnas no visas latvijas. tomēr ar pirmajā dienā un naktī pienākošās tehnikas daudzumu nevarēja droši nocietināt pieejas ne ap , ne radio-mājai, ne iespējamos tanku draudu virzienus. zvejnieku saimniecības15 „auda” vīri no vecmīlgrāvja atveda autokravu ar sagatavotiem dzelzs prettanku steķiem. ieradās arī metinātāju brigāde ar dzelzs siju auto-kravu, lai uz vietas pie augstākās padomes ēkas un doma laukumā sa-gatavotu prettanku šķēršļus. pirmajā naktī barikāžu sargi tos novietoja iespējamos tanku apdraudējuma virzienos. parādījās arī pirmās degpu-deles, ko iesauca par „molotova kokteili” . tiklīdz manifestācijas dalībnieki atstāja krastmalu, pirmās divdesmit lielgabarīta tehnikas vienības no kolhoza „mārupe” , padomju saimniecī-bas „olaine” , salaspils, bulduru sovhoztehnikuma, rīgas lauksaimnie-cības skolas, lauksaimniecības ministrijas saimnieciskās vienības, pa-domju saimniecības „rīga” , cēsu atu, siguldas lauktehnikas bloķēja pieeju vecrīgai no krastmalas puses. vienlaikus tika organizēta tehnika, lai naktī sāktu bloķēt ministru padomes ēku, sakaru centrus dzirnavu ielā, televīzijas studiju zaķusalā, iekšrīgas aizsardzības rajonu pa visu perimetru. vecrīgā pie augstākās padomes, doma laukumā, zaķusalā, pie mini-stru padomes un pie citiem svarīgiem objektiem turpināja pulcēties ļau-dis. daudzi devās turp pēc plašās neatkarības piekritēju manifestācijas, kurā pēc ltf aicinājuma bija ieradušies vairāk kā pusmiljons latvijas iedzīvotāju no visiem novadiem, lai izteiktu savu atbalstu un uzticību lat-vijas republikas augstākās padomes un valdības realizējamam kursam uz latvijas neatkarības nostiprināšanu. savā veidā tā bija unikāla situācija, kad tauta atbalsta un aizstāv valdību, kas jau tā grūtajā ekonomiskajā situācijā bija tikko pieņēmusi lēmumu par krasu cenu paaugstināšanu pārtikas pre-cēm. vienlaikus šī manifestācija bija arī protests pret psrs militāristu asiņainajām akcijām viļņā un maskavas mēģinājumiem nožņaugt bal-tijas neatkarību. pateicoties daudzajiem ārzemju korespondentiem, par šo grandiozo manifestāciju rīgā kļuva zināms visai pasaulei. pasaule uz-zināja par baltijas tautu apņēmību nosargāt savu neatkarību. ap plkst. 21.00 barikāžu celtniecības pirmā kārta iezīmēja iekšrī-gas aizsardzības rajona un vitāli svarīgāko rīgas objektu aizsargbūvju kontūras. galveno apdraudējumu virzienos pie barikādēm jau kurējās ugunskuri. uz barikādēm stājās ne tikai rīdzinieki, bet arī visu latvijas novadu ļaudis: no latgales un zemgales novadiem ieradās tv kom-pleksa apsardzē zaķusalā; kurzemes novada ļaudis izvietojās vecrīgā; vidzemes novada ļaudis, rīdzinieki un jūrmalnieki sargāja ministru pa-domi un centrālos sakaru mezglus dzirnavu ielā.atvija, kur tavi dēli... 116 līdzi tika ņemti radioaparāti, fotoaparāti, megafoni, kabatas lukturi, pārtikas rezerves, termosi ar tēju. ”mums jāfiksē visas iespējamās provo-kācijas, jāsaglabā miers, jāpaliek labi organizētiem, koordinētiem jebku-ros apstākļos” bija teikts ltf koordinācijas centra ziņojumā pa radio. tā bija kārtējā reize, kad tika izteikta nevardarbīgās pretošanās stratēģija latvijas neatkarības cīnītājiem. pirmā nakts pagāja barikāžu un aizsprostu veidošanā. intensīvākais tehnikas pieplūdums notika 14.janvārī. uz dienas beigām visas galvenās vecpilsētas ielas bija nobloķētas ar autobusiem, kravas automašīnām, traktoriem u. c. smago tehniku. ielas un laukumi bija pilni ar cilvēkiem. iekurtie ugunskuri iezīmēja posteņu vietas. neaprakstāma bija šo cil-vēku pašaizliedzība un apņemšanās cīnīties par savu brīvību. vecrīgā, pie ministru padomes un zaķusalā bija sakoncentrētas vairāk kā 400 smagās tehnikas vienību, t. sk. vecrīgā ap 200. operatīvais štābs, bloķējot pieejas augstākajai padomei un radiomā-jai, vienlaikus uzsāka tehnikas izvietošanu uz pilsētas tiltiem, lai nepie-ciešamības gadījumā varētu tos pilnīgi nobloķēt un aizkavēt karaspēka virzīšanos uz pilsētas centru. tehnika tika izvietota uz vanšu, akmens, salu, slāvu, juglas, brasas un vecmīlgrāvja tilta, kā arī radio raidstacijā ulbrokā. arī turpmākajās barikāžu laika dienās ltf valdes un valdības enerģiskā rīcība papildus nodrošināja nepieciešamā transporta, tehni-kas, betona bloku un bluķu, kā arī malkas un degvielas piegādi barikāžu aizstāvjiem. jau pirmajā barikāžu organizēšanas dienā izpaudās šā vēsturiski no-zīmīgā pasākuma pēkšņums un vērienīgums. sākuma posmā operatī-vais štābs, sadarbojoties ar pašvaldībām, rīgas pilsētas tdp izpildkomi-teju, ar ltf , lnnk, citām sabiedriskajām organizācijām un saimniecis-kajām struktūrām, ar valdības institūciju vadītājiem, sākotnēji ievirzīja visu svarīgāko objektu apsardzi rīgā. barikāžu notikumu gaitā funkcijas sadalījās, svarīgākie objekti – vecrīga, ministru padome, zaķusala – iz-veidojās par atsevišķiem aizsardzības rajoniem. tos vadīja patstāvīgi un lokāli aizsardzības štābi un barikāžu sargu atzīti vadītāji, piemēram, ro-berts millers – zaķusalā. ap aizsardzības štāba operatīvā štāba struktūra. lai tik īsā laikā no-drošinātu barikāžu celtniecību un to aizstāvju organizētu darbību, bija nepieciešami arī militārie speciālisti. tādēļ ap operatīvā štāba darbībā17 iesaistījās daudzi latvijas neatkarības atbalstītāji – latviešu strēlnieku apvienības un nacionālo karavīru biedrības virsnieki. 14.janvāra pie-vakarē štābā jau bija izveidoti svarīgākie dienesti un operatīvo dežūru maiņas. par operatīvā štāba priekšnieka vietniekiem tika norīkoti lsa vir-snieki vladimirs jaronis un auseklis pļaviņš. v . jaronis atbildēja par lr augstākās padomes un radiomājas drošību un vecrīgas aizsardzības ra-jonā atrodošos civiliedzīvotāju drošību, kā arī 7. sektora posteņu doma laukumā rīcības gatavību. a. pļaviņš atbildēja par vecrīgas aizsardzības ārējā loka sektoru un posteņu rīcības gatavību, kā arī par štāba darbības koordināciju. operatīvā štāba dienesti veidojās un komplektējās barikāžu aizstā-vēšanas attīstības gaitā. pirmie parādījās informācijas, sakaru un opera-tīvais dienests. informācijas dienestu vadīja lsa valdes priekšsēdētājs jānis aivars baškers. pie tālruņiem nepārtraukti dežūrēja lsa pārstāvji vilis daugulis, v .vuciņš, latvijas sieviešu līgas (lsl) aktīvistes a.stan-keviča, r.barauska, t.munkevica. sakaru dienestu vadīja ap deputāta odiseja kostanda palīgs māris markuss. viņš kopā ar pauli zuicēnu un ati cepli ādažu un “padomju latvija” kopsaimniecībās dabūja 15 ultraīsviļņu rācijas. sakaru uzturēšanai ar barikāžu aizstāvju struktūr-vienībām izveidoja operatīvā štāba sakaru centru un to iekārtoja ap priekšsēdētāja vietnieka daiņa īvāna kabineta priekštelpā. rācijas iz-mantoja sakariem ar barikāžu sektoriem, operatīvām izlūkgrupām, štāba rezerves komandpunktu doma laukumā, alpīnistu grupu doma katedrāles tornī un rīgas tehniskās universitātes radioamatieru īsviļņu radiostacijas radistu. radio sakarus ar rtu radioamatieriem pastāvīgā dežūrrežīmā uzturēja indulis zālīte un alvis upenieks. radioamatieru īsviļņu radiostacija apmainījās ar korespondenci ar latviešu izcelsmes asv radioamatieri, kam, savukārt, bija izeja uz valsts departamentu, lai pretinieka uzbrukuma vai valsts apvērsuma gadījumā par to pavēs-tītu brīvajai pasaulei. apgādes dienestu vadīja lsa biedrs vilis raups. viņš sadarbojās ar rīgas izpildkomitejas sabiedriskās ēdināšanas no-daļu un veiksmīgi organizēja barikāžu aizstāvju ēdināšanu. operatīvo dienestu vadīja lsa biedrs oļģerts rubenis, štāba iekšējās apsardzes dienestu – aigars medeļevs, aizsargbūvju dienestu – inženieris celtnieks lsa biedrs alfrēds eipurs. pēc omon uzbrukuma iekšlietu ministrijai 20. janvārī augstākā padome pieņēma lēmumu par īpašu valsts pašaiz-atvija, kur tavi dēli... 118 sardzības vienību izveidošanu un lsa biedru franci justu norīkoja par operatīvā štāba personāla komplektācijas dienesta vadītāju. operatīvā dienesta dežūrmaiņu virsnieki antons arnicāns, pēteris mežavilks un leģionārs teofīls dreimanis nodrošināja sektoru un ba-rikāžu posteņu komandieru darbības koordināciju, bet latvijas armi-jas seržants, politiskais represētais alfrēds geidāns operatīvajā dienestā veica barikāžu posteņu personāla komplektāciju un uzturēja ciešu sa-darbību ar ltf valdes locekli drosmu dobroveščensku, lai nodrošinātu barikāžu aizstāvju savlaicīgu maiņu. lielu darbu štābā veica lsa virsnieki vilnis zvaigzne, georgs stip-rais, francis justs, valdis ķiploks, indulis kaukulis, ārsts ilmārs ančāns, leģionāri arnolds mencis, alfrēds krauze, imants mīlgrāvis, austris ozols. lai operatīvi varētu vadīt barikāžu sargu darbību, štābs vecrīgu sa-dalīja sešos sektoros, kuros pastāvīgi darbojās 44 barikāžu un aizsprostu posteņi. katram sektoram, katrai barikādei un postenim bija vadītājs, kura pienākumi bija stingri reglamentēti. deputāts ģirts valdis kristov-skis un francis justs kopā ar valdi ķiploku un vladimiru jaroni izstrā-dāja vecrīgas aizstāvju instrukciju. katru dienu operatīvajā štābā notika štāba dienestu vadītāju, sektoru un barikāžu komandieru sanāksmes, kuras parasti vadīja štāba priekš-nieka vietnieks a.pļaviņš, bet kritiskās situācijās – o.kostanda. štāba dienestu vadītāji, sektoru un barikāžu komandieri ieradās ar ziņoju-miem, aktuāliem jautājumiem par aizsargbūvju stāvokli, aizstāvēšanās taktiku, disciplīnu, saņēma norādījumus un noklausījās operatīvo in-formāciju par militāri politisko situāciju rīgā un latvijā. operatīvajā štābā aktīvi līdzdarbojās ap aizsardzības un iekšlietu ko-misijas priekšsēdētājs, ap aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks tālavs jundzis, deputāti ģirts valdis kristovskis, mihails stepičevs, juris dobelis, pēteris simsons, ivars silārs, kā arī ap aizsardzības un iekšlietu komisijas darbinieki jānis zalpēteris un dace mārtinsone. šo nosaukto ap deputātu unapaizsardzības štābā esošooperatīvā štāba darbinieku organizatoriskā darbība īsā laikā kluso vecrīgu pārvērta par visas tautas celtu cietoksni savas valsts, sava parlamenta un neatkarības aizstāvēšanai. lielu palīdzību un atbalstu ap operatīvais štābs saņēma no ltf do-mes pārstāvjiem ivara redisona, aivara bernāna u.c. īpaši cieša sadar-bība veidojās ar drosmu dobroveščensku, kura nodrošināja barikāžu19 aizstāvju laicīgu maiņu no lauku rajoniem. aivars bernāns regulāri ap-meklēja barikāžu aizstāvjus, aprunājās ar cilvēkiem, piedalījās štāba ap-spriedēs, informēja par ltf domes darbību. kaut arī ap aizsardzības štābs nebija militāra struktūra un tā rīcībā nebija nedz šaujamieroču, nedz militārās tehnikas, tomēr tā darbības uzsākšana radīja satraukumu latvijas neatkarības pretinieku vidū. zī-mīgi, ka pat baltijas kara apgabala vadībai šis fakts nelikās mazsvarīgs. kara apgabala pavēlnieks ģenerālpulkvedis f .kuzmins 14.janvārī norā-dīja: „mēs ierosinām izformēt dažādus militārus grupējumus un vakar izveidoto kaut kādas tur aizsardzības štābu. es domāju, ka latvijas re-publikai pietiek ar sarkankarogotā baltijas kara apgabala štābu. tas at-risinās visas problēmas” . 4. barikāžu aizstāvju nevardarbīgās pretošanās taktika psrs specvienību spēka demonstrācijas apstākļos nevardarbīgās pretestības taktikas jaunu veidu un paņēmienu mek-lējumi. aplūkojot jautājumu no militārā viedokļa, darbības taktika, kā zināms, ir atkarīga no pretinieka iespējamās darbības, no savu spēku spējām, apvidus un citiem apstākļiem. operatīvajam štābam no bari-kāžu aizstāvēšanas pirmās dienas kļuva skaidrs, ka šajā cīņā nebūs vaja-dzīga tradicionālā kaujas taktika un ieroči. barikāžu aizstāvjiem bija jā-meklē nevardarbīgās pretestības jauni taktiskie paņēmieni un metodes, kas tobrīd būtu piemēroti latvijai raksturīgajā situācijā. barikāžu dienās latvijā nevardarbīgās pretestības taktika radās un attīstījās, izmantojot barikādes un aizsprostus stratēģisku objektu aizsardzībai. nevardarbī-gās pretestības taktikas paņēmieni un metodes izpaudās barikāžu cel-tniecības organizācijā un barikāžu aizstāvju netradicionālā darbībā. līdz ar visas tautas masveida pretestību psrs represīvajam režīmam, barikāžu aizstāvjiem bija iespēja lietot nevardarbīgās pretestības jaunus veidus un taktiskos paņēmienus, kas dažkārt ietvēra spēka elementus. par tādiem var uzskatīt: 1) maksimālas atklātības un pēc iespējas spēcīgas informācijas plūs-mas nodrošināšanu par padomju varas struktūru terora aktiem; 2) barikāžu un aizsprostu celtniecību, svarīgu objektu aizsardzībai pla-ši izmantojot tehniku ar smagām kravām;atvija, kur tavi dēli... 120 3) tiltu un ceļu blokādi; 4) pretinieka represīvo un spēka struktūru novērošanu, patrulēšanu un izlūkošanu; 5) latvijas republikas augstākās padomes bruņotas un ministru pa-domes ārējās apsardzes ieviešanu pēc omon bruņota uzbrukuma iekšlietu ministrijai. barikādes un nocietinājumi apkārt augstākajai padomei, ministru padomei, radionamam, televīzijas kompleksam zaķusalā, citiem svarī-giem objektiemrīgā, ulbrokā, siguldā, liepājā, kuldīgā un citur 1991.gada janvārī nepārprotami apliecināja pasaulei latvijas neatkarības aizstāvju miermīlīgos nolūkus un gatavību aizstāvēties pat kailām rokām, bez iero-čiem. tas ir tautas un sabiedrības vienotības spēks, kas parasti mostas kri-tiskos brīžos, kad tautas brīvība, tās izdzīvošana ir apdraudēta. 14.janvārī pie ap aizsardzības štāba priekšnieka vietnieka tālava jundža ieradās igaunijas ap aizsardzības un iekšlietu komisijas dele-gācija jiri pilda vadībā. viesi apmeklēja vecrīgas barikādes un iepazinās ar operatīvā štāba darbību, viņi bija pārsteigti par barikāžu aizstāvju masveidību un organizētību. vēlāk kļuva zināms, ka iegūto pieredzi viņi izmantoja igaunijas stratēģisko objektu aizsardzībā. saruna ar somu žurnālistu. barikāžu dienās tautas aizsargājamos objektus apmeklēja daudz ārvalstu žurnālistu. operatīvā štāba darbi-niekiem auseklim pļaviņam, oļģertam rubenim, alfrēdam geidānam visspilgtāk atmiņā palika saruna ar somu žurnālistu hannu vaisinenu, kalsnu pusmūža vīru ar pētošu skatienu un sirmiem bārdas rugājiem. atšķirībā no daudziem citiem žurnālistiem viņš centās izdibināt tautas nemiera cēloņus un nevardarbīgās pretošanās iemeslus. kā galvenos tautas nemiera cēloņus barikāžu aizstāvji minēja krem-ļa plānveidīgi īstenoto genocīdu pret latviešu tautu. vispirms iznīcināja domājošos cilvēkus, citus padomju varai nevēlamos deportēja uz sibīri-ju un sadzina nāves nometnēs, nesaudzējot ne bērnus, ne sirmgalvjus. viņu vietā, galvenokārt no krievijas kara laikā nopostītiem rajoniem, plūda simtiem tūkstoši labākas dzīves meklētāju, lai kompartijas funk-cionāru virsvadībā tos izmantotu kā pamatu jauna etnosa – padomju tautas veidošanai. līdz ar to arī latviešu valoda zaudēja savu nozīmi kā sazināšanās līdzeklis. to, ko nepanāca baltvācu baroni 700 gados, pa-domju okupanti paveica 50 gados.21 barikāžu aizstāvji somu žurnālistam paskaidroja, ka nevardarbīgo pretošanos tauta izmanto kā vienīgo tajā brīdī iespējamo pretdarbības līdzekli padomju varas vardarbībai. tautas rīcībā nav ne ieroču, ne bru-ņotu vienību, bet tās spēks izpaužas vienotībā un neremdināmās alkās pēc brīvības. uz barikādēm līdzās stāv jaunietis un sirmgalvis, strād-nieks un inteliģents, bijušais leģionārs un sarkanarmietis, patriotiski noskaņots bijušais padomju armijas virsnieks un augstākās padomes deputāts. šobrīd kā nekad agrāk tautu vieno viens mērķis – latvijas ne-atkarība. savukārt okupantiem ir milzīga represīva mašinērija, kas ne-pārtraukti provocē un cer izraisīt barikāžu aizstāvju bruņotu pretestību. tas tad arī kalpotu masveida asinsizliešanas attaisnojumam. intervijas beigās hannu vaisinens īpaši akcentēja jautājumu, ko jūs latvieši cenšaties panākt – lielāku patstāvību psrs ietvaros vai pilnīgu suverenitāti? atbilde bija viennozīmīga – latvijas republikas pilnīgu neatkarību. lkp ck, interfrontes un omon spēka demonstrācijas. pēc asiņai-najiem notikumiem viļņā 13.janvārī, rīgā notika lkp ck biroja sēde, kurā pieprasīja lr ap un vietējo deputātu padomju atlaišanu, latvijas valdības demisiju, pirmstermiņa vēlēšanu izsludināšanu, kā arī visas valsts varas nodošanu vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas rokās. a.rubiks plēnuma noslēgumā uzsvēra, ka ir jāpieņem tāds pats lēmums, kādu pieņēma pirms 1917.gada oktobra revolūcijas, tas ir – kursu uz bruņotu sacelšanos. tajā laikā tas bija kurss uz sociālisma aizstāvēšanu republikā. kā līdzekli viņš minēja armiju un vdk. lai vēl vairāk destabilizētu situāciju sabiedrībā, omon pēc lkp ck pasūtījuma organizēja uzbrukumus barikāžu aizstāvjiem uz vecmīl-grāvja un brasas tilta, kā arī milicijas iestādēm vecmīlgrāvī un kaugu-ros. 14.janvārī viņi ielauzās vecmīlgrāvja milicijas nodaļā, kur nolaupīja 15 automātus un 5 pistoles, lai nodrošinātos pret iespējamo miliču at-balstu vecmīlgrāvja tilta aizstāvjiem. tajā pašā laikā cita grupa aleksan-dra kuzmina vadībā uz vecmīlgrāvja tilta sadedzināja 10 smagās auto-mašīnas un piekabes, piekāva šoferus, kuri bija ieradušies no gulbenes, cēsīm un ventspils. milicijas vecākais leitnants a.kuzmins bija bēdīgi slavens ar savu nežēlību un cinismu, aktīvi piedalīdamies dažādās omo-niešu akcijās jau pirms barikāžu laika. vēl viena omoniešu grupa uz-bruka brasas tilta aizstāvjiem, kuri bija ieradušies no tukuma, valkasatvija, kur tavi dēli... 122 u. c., sašāva automašīnu riepas, sasita radiatorus, pārgrieza ventilatoru siksnas. tomēr tiltu aizstāvji savus posteņus neatstāja, un bojātā tehnika palika uz tiltiem, lai bloķētu karaspēka pārvietošanos. 15.janvārī plkst. 6.00 raidstacija „sodružestvo” paziņoja, ka vara pār-iet vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas rokās. stāvoklis saasinā-jās. daugavmalā pie tribīnes bija plānots liels, jau iepriekš plaši izziņots, interfrontiešu mītiņš. operatīvais štābs, saprotot, ka mītiņa laikā daži simti sakūdītu jauniešu no tā saucamajām ”strādnieku vienībām” varētu doties pāri barikādēm uz vecrīgu un izraisīt nekārtības un kautiņus, jau iepriekšējā naktī palielināja automašīnu skaitu daugavmalā starp ak-mens un vanšu tiltiem. tajā pašā laikā tika pastiprināta ap un radio-mājas apsardze. lai nepieļautu interfrontiešu mēģinājumus nokļūt daugavmalā, operatīvais štābs norīkoja vecrīgas pieeju bloķēšanas grupas vadībai lsa biedrus alfrēdu eipuru no akmens tilta puses un franci justu no vanšu tilta puses. šim nolūkam bija paredzētas noteiktas autotransporta grupas, kas pēc a. eipura un f .justa norunātajiem signāliem ieņemtu noteiktās pozīcijas pie tiltiem tā, lai visā krastmalas platumā cauri tām nevarētu izspraukties pat viens cilvēks, nemaz nerunājot par kolonnām. vēlāk no pārdaugavas nākošās sarkankarogotās kolonnas aizgāja pāri abiem tiltiem ask stadiona virzienā. pēcmītiņaask stadionā, kurā pasludināja visas valsts varas pāriešanu vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas rokās, radiostacija „sadru-žestvo” pirmo reizi solīja bargi sodīt barikāžu organizētājus. īpaši nikni pārmetumi par militārā zvēresta laušanu un pretdarbību padomju varai tika veltīti bijušajiem padomju armijas kadru virsniekiem j.a.baškeram, a.pļaviņam, j.pudānam un rezerves virsniekiem e.repšem, d.īvā­ nam, o.rubenim u. c. daugavpils kara aviācijas tehnisko karaskolu beigušais rezerves majors jānis pudāns, padomju armijas virsnieka parādes for-mastērpā, 1991.gada 13.janvārī no tautas manifestācijas tribīnes noso-dīja asiņainos notikumus viļņā un aicināja padomju armijas karavīrus nepiedalīties vardarbīgās akcijās pret neapbruņotu tautu. barikāžu aizstāvji nešaubījās par to, ka ar autotehniku un ļaužu tūk-stošiem nosprostotā daugavmala un vecrīga nedeva nekādu iespēju in-terfrontiešiem pulcēties daugavmalā, lai pēc mītiņā pasludinātās valsts varas pāriešanas vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas rokās, sa-grābtu ap un latvijas radio. tomēr, kā vēlāk kļuva zināms, kad psrs23 deputāti jānis peters un nikolajs neilands uzzināja, ka interfronte ir ie-rosinājusi 15.janvārī ne tikai rīkot savu mītiņu stadionā, bet arī orga-nizēt gājienu cauri visai rīgai, viņi to uztvēra kā plānotu provokāciju, kā rezultātā starp ltf un interfrontes piekritējiem varētu izcelties in-cidents, kas kļūtu par ieganstu armijas izvešanai no kazarmām uz ie-lām. 14.janvāra vēlā vakarā j.peteram un n.neilandam izdevās nokļūt uz pieņemšanu personīgi pie m. gorbačova. kā viņi tagad atceras, uz-gaidāmajā telpā pie kabineta durvīm pilnā kaujas gatavībā jau sēdēja visi vecās politiskās iekārtas augstākā ranga sargi: psrs aizsardzības mi-nistrs dmitrijs jazovs, iekšlietu ministrs boriss pugo, vdk priekšnieks krjučkovs. saruna kabinetā bija smaga, taču mūsu delegātiem izdevās pierunāt psrs prezidentu, lai viņš personīgi nekavējoties piezvanītu baltijas kara apgabala pavēlniekam f . kuzminam un panāktu interfron-tistu gājiena atcelšanu pa rīgas ielām. gorbačovs apsolīja to izdarīt, un, kā mēs zinām, nākamajā dienā gājiens nenotika – interfrontistu mītiņš lokalizējās ask stadionā. pēc lkp ck ideoloģiskā sekretāra k. grēķa liecības lr ģenerālpro-kuratūrā tapa zināms, ka maskava bija apsolījusi tūlīt pēc interfrontes un vsgkmītiņa ask stadionā 15.janvārī latvijā izsludināt psrs preziden-ta pārvaldi, lai ar armijas un lpsr vdk palīdzību komunisti atgūtu varu. situācijas nopietnību apliecina gadījums naktī pirms interfrontes pieteiktā gājiena no pārdaugavas uz ask (tagad – lu) stadionu. iekšlietuministrijas, rīgas pilsētas, augstākās padomes vadošās personas un barikāžu vadības ieceltie pārstāvji no ap deputātu un ltf vadības puses sanāca uz sēdi ap-tuveni desmit cilvēku sastāvā. visi sprieda, kā rīkoties, lai nepieļautu gaidā-mo asinsizliešanu. iekšlietu ministrs aloizs vaznis ilgi klusēja. sanāksmes beigās viņš paziņoja: „vecrīgai jātiek galā ar pašu aizstāvju spēkiem. ar viņa rīcībā esošajiem milicijas darbiniekiem pietiek tikai ministru padomes iekšējās apsardzes nodrošināšanai”. šādā situācijā kā veiksme vērtējama rīgas milicijas neiesaistīšanās interfrontes un omon pusē. 15.janvārī pulksten 2.00 naktī omon teroristi mliņņiks, kuzmins kopā ar vairākiem omoniešiem iebruka minskas augstākās milicijas skolas filiālē kauguros. uzbrukuma laikā teroristi piekāva skolas dežu-rantu albinoviču un studentus mjagi, nikandrovu, krišjāni, bobinu, dervānu, zīderu, krūkli, langi. nolaupīja 34 automātus, 3 rokas ložme-tējus, 204 makarova markas pistoles, vairāk kā 1200 patronas, 20 dažāda tipa mācību ieročus un bruņuvestes.atvija, kur tavi dēli... 124 16.janvārī omon bandīti pie vecmīlgrāvja tilta ieradās atkārtoti un turpināja bojāt automašīnas un terorizēt autovadītājus. tobrīd uz tilta atradās ap 100 cilvēku, tai skaitā veci cilvēki un bērni, kuri bija atnākuši paēdināt autovadītājus. omonieši, šaujot ar automātiem un ložmetējiem gaisā, ap 40 cilvēku noguldīja uz tilta un šāva pa bēgošiem cilvēkiem un garāmbraucošām automašīnām, turklāt autovadītājs a.dreimanis no gulbenes rajona tika ievainots labajā rokā. autovadītājiem atņēma gāz-maskas, personiskās mantas un sameta ugunskurā. bandītu vidū tika at-pazīti mliņņiks un kuzmins. šajā apšaudē gāja bojā satiksmes ministra jāņa janovska šoferis roberts mūrnieks. automašīnā bez r. mūrnieka atradās cēsu autokombināta direktors andris putniņš, dramaturga pau­ la putniņa brālis, un ministra palīgs ivars sarkanis, kas ministra uzde-vumā brauca pārbaudīt, vai uz tilta ir pietiekami nodrošināta braucamā josla sabiedriskajam transportam. cieta arī zvejnieku kopsaimniecības „auda” mikroautobuss „latvija” , kam ar deglodi bija trāpīts degvielas tvertnes tuvumā. pirms uzsprāga automašīnas degvielas tvertne, šoferis un mikroautobusa pasažieri bruno tētiņš, viņa sieva un divi mazgadīgi bērni, paspēja atstāt autobusu un pārskriet pāri dzelzceļa uzbērumam. tur viņus automašīnā ”volga” uzņēma operatīvā štāba darbinieks fran-cis justs un aizveda uz latvijas telecentru, kur tos intervēja tv 1.prog-rammas „panorāma” darbinieks gunārs dūzis un parādīja visai latvijai, uz kādiem ”ienaidniekiem” šauj omonieši. drīz pēc bandītiskā uzbrukuma civiliedzīvotājiem pie vecmīlgrāvja tilta omonieši bruņutransportierī ieradās uz brasas tilta un atkal šāva pa automašīnām, un nodarīja miesas bojājumus autovadītājiem j. gudra-jam un g. znatnajam no tukuma rajona. lkp ck, organizējot uzbrukumus barikāžu aizstāvjiem, cerēja, ka tā varēs realizēt savu ieceri – it kā situācijas stabilizēšanai ieviest republikā prezidenta pārvaldi. operatīvais štābs, izanalizējot situāciju uz tiltiem, atzina, ka priekšlaicīgā tiltu blokādē bija pieļauta kļūda. bloķēšanai pa-redzētās mašīnas vajadzēja novietot no tilta tālāk aizsegā un virzīt uz tiltiem tikai tad, kad būtu konstatēta armijas kolonnas pārvietošanās rīgas virzienā. baltijas kara apgabala un lpsr vdk organizētās provokācijas. līdz ar omon spēka demonstrējumiem un vardarbības aktiem lpsr vdk sadarbībā ar baltijas kara apgabalu organizēja provokācijas un barikāžu25 aizsardzības sistēmas izlūkošanu. piemēram, pie rīgas pils padomju mi-litāristi lauka formastērpos ar mērlenti demonstratīvi mērīja poļu gātes un daugavas gātes platumu. barikāžu aizstāvji no redzētā varēja secināt, ka vai nu tiek gatavots tanku un bruņumašīnu uzbrukuma plāns, vai arī tā ir vienkārši provokācija, lai uzturētu barikāžu aizstāvjos spriedzi. kaut gan abas gātes, kur rosījās militāristi, atradās ārpus barikāžu ārējā aizsardzības loka, štābs lika novietot uz gātēm lielgabarīta mašīnas, pie-krautas ar dzelzsbetona sijām un akmens šķembām, kas atradās rezervē krastmalā. riskēt nedrīkstēja. citkārt, kāds jauns cilvēks neatlaidīgi lūdzies, lai sargi viņu ielaiž no-slēgtajā ar mūra sienu ap teritorijā, sakot, ka esot norīkots sardzē pie ap ēkas ieejas durvīm, taču aizmirsis mājās caurlaidi, bet maiņas laiks jau klāt. sargs noticējis sacītajam un ielaidis lūdzēju īpaši apsargājamā zona. taču sargam bijušas aizdomas, un viņš palūdzis otru sargu pa-vērot, ko jauneklis darīs tālāk. izrādījies, ka tas sardzē nav stājies, bet apstājies laukumā starp ap ēku, sv. jēkaba katedrāli un jēkaba ielu un uzmanīgi pētījis, kas notiek laukumā un uz apkārtējo namu jumtiem. sargs mēģinājis jaunekli aizturēt, bet tam visādi atrunājoties izdevies izkļūt no aizsargājamās zonas. barikāžu aizstāvji ne tikai laida iekšā un ārā cilvēkus, bet arī rūpī-gi vēroja, lai nepieļautu naidīgi noskaņotu cilvēku iekļūšanu vecrīgā. viendien eriks rozenbaums izdzirdēja, ka viens no diviem vīriešiem, kuri klusi sarunājās krievu valodā, teica: „...vlastj nehotjat otdavatj..... ” šī frāze saasināja uzmanību. otra, liela auguma plecīga vīra izturēšanās norādīja uz to, ka viņš nav parasts vietējais, bet saistīts ar specdienes-tiem. viņš ar pētošu skatienu fiksēja to, kas notika visapkārt. e.rozen-baums tiem sekoja līdz doma laukumam 6 –8 m attālumā. tad pēkšņi šis tips atskatījās un ar draudīgu, caururbjošu skatienu uzlūkoja sekotā-ju. acīmredzot viņš aptvēra, ka viņus izseko, un strauji iejuka pūlī. šīs un daudz citas tamlīdzīgas epizodes liecināja par to, ka ienaidnieks mūs pēta, bet ja pēta, tad kaut kam gatavojas. šādas ienaidnieku darbības vairoja barikāžu aizstāvju modrību un cīņas garu. vēl viens raksturīgs tā laika notikums. īpašo brīvprātīgo vienību štāba sakaru centrs izvietojās operatīvā štāba telpās un apkalpoja ībv patruļas un novērotājus, kā arī barikāžu aizsardzības sektoru vadītājus. sakaru centrā no pirmās dienas aktīvi darbojās neliela auguma nekau-nīgs un pašpārliecināts vīrs ar iesauku ”muha” . pēdējā dienā, kad val-atvija, kur tavi dēli... 126 dība paziņoja par barikāžu likvidāciju, viņš o.kostandam un a.pļavi-ņam padižojās ar baltijas kara apgabala pretizlūkošanas dienesta (vdk struktūra psrs bs) caurlaides apliecību uz ivana umbraško vārda un viņa fotogrāfiju. apliecību viņš nejauši esot atradis un izmantojot to pēc vajadzības. vēlāk, pirms augusta puča, ”muha” – i. umbraško bija redzēts lr mp priekšsēdētāja i. godmaņa uzgaidāmajā telpā kopā ar o. kostandu, lai pieteiktos darbā par lr drošības dienesta vadītāju. 1994.gada rudenī pēc krievijas karaspēka kontingenta izvešanas no latvijas i.umbraško pēkš-ņi parādījās krāslavā valsts dienesta pārvaldē kā galvenais speciālists. to uzzinot, aizsardzības ministrijas militārās pretizlūkošanas dienesta priekšnieks a. pļaviņš, atceroties notikumus barikāžu štābā, uzdeva am valsts dienesta pārvaldei nekavējoties atbrīvot i.umbraško no darba am sistēmā. ar to arī beidzās šā apšaubāmā cilvēka, it kā ārsta pēc profesijas, neatlaidīgie mēģinājumi iefiltrēties lr aizsardzības un drošības dienestos. pēc kāda laika i. umbraško atzīšanos par piederību vdk panāca ze-messardzes g-2 priekšnieks gunārs kandis, bet 1999.gada 7.jūnijā „va-kara ziņās” i. umbraško atvainojās visiem, par kuriem g. kandis viņam licis dot nepatiesu liecību. taču vēlāk, vācot materiālus par omon uz-brukumu lpsr iem, toreizējā lr ģenerālprokuratūras prokurore rita aksenoka, kura vadīja izmeklēšanas grupu, apliecināja, ka uzbrukuma brīdī ivans umbraško un česlavs mliņņiks lkp ck ēkā kopā ar a.ru-biku sekoja to darbībām. gandrīz vai katru dienu vecrīgu un zaķusalu aplidoja helikopters, kas reizēm nolaidās pavisam zemu. megafonā kāds no helikoptera at-vērtās lūkas kliedza kaut ko nesaprotamu, jo motora rūkoņa pārspēja balsi. citreiz helikopters lidoja augstāk un kaisīja lkp ck skrejlapas, veica novērošanu un fotografēšanu. vecrīgas aizsardzības sistēmas pilnveidošana. līdz 15.janvāra rītam barikāžu un aizsprostu celtniecības darbi vecrīgā galvenokārt bija pa-veikti. barikādes izveidoja pēc operatīvā štāba pārdomātas shēmas un, cenšoties iespējami ievērot drošības tehnikas elementārākās prasības. cilvēkus sadalīja pa aizsardzības sektoriem un posteņiem. vecrīgā pavi-sam bija septiņi sektori, ieskaitot radionamu un doma laukumu, kuros pastāvīgi darbojās 44 posteņi. katram sektoram un postenim bija vadī-tājs, kuru pienākumi bija stingri reglamentēti.27 velkot līniju pa vecrīgas aizsardzības rajona ārējo loku, sektori bija izveidoti šādā kārtībā: 1. sektora aizsardzību no krāmu ielas līdz 11. no-vembra krastmalas un jaunielas krustojumam vadīja tehniskās univer-sitātes darbinieks aleksejs ozoliņš; 2. sektora aizsardzību no bīskapa gātes un herdera laukuma līdz miesnieku ielai vadīja andris āboliņš; 3. sektora aizsardzību no anglikāņu baznīcas līdz arsenāla ielai sāku-mā vadīja ilmārs ančāns; 4. sektora aizsardzību no arsenāla pa torņa ielu līdz rāmera tornim vadīja ivars zariņš, pēc 20. janvāra uzbrukuma iem – nacionālo karavīru biedrības biedrs, leģionārs boriss samuss; 5. sektora aizsardzību no pulvertorņa pa basteja bulvāri un kaļķu ielu līdz meistaru ielai vadīja lsa biedrs majors andrejs kasparovičs; 6.sektora aizsardzību no meistaru ielas pa kaļķu ielu līdz krāmu ielai vadīja mā-ris kivkucāns. septīto sektoru izveidoja 15.janvārī doma laukumā pie ugunskuriem sapulcējušies neorganizētie barikāžu dalībnieki sakarā ar pretinieka uzbrukuma draudu neorganizētiem barikāžu dalībniekiem, atbalstītājiem un ziņkārīgajiem. tāpēc, lai novērstu iespējamos upurus, par šā svarīgā sektora vadītāju tālavs jundzis iecēla operatīvā štāba priekšnieka vietnieku v .jaroni un par viņa palīgu juri ozolu. svarīgus uzdevumus augstākās padomes ēkas aizsardzībā veica lsa biedri georgs stiprais un vilnis zvaigzne. vilnis zvaigzne vadīja barikā-žu dalībnieku grupas, kas nodrošināja ap ēkas aizsardzību no trokšņu, m. trokšņu un jēkaba ielas. georga stiprā vadītās grupas nodrošināja pieeju aizsardzību ap ēkai no pils laukuma, arsenāla un klostera ielas puses. barikāžu aizstāvju sevišķa uzmanība bija veltīta ārējā aizsardzības loka barikādēm un aizsprostiem. barikāžu aizstāvjiem izdevās labi no-cietināt barikādes un aizsprostus bīskapa gātē, šķūņu un kaļķu ielas krustojumā, smilšu ielas galā pie pulvertorņa, pils ielas un m. pils ielas savienojumā. tas ir galvenajās ielās, kas ved uz doma laukumu. šajās ielās aizsprosti un nocietinājumi tika izkārtoti visā ielas garumā. auto-mašīnas un traktorus izvietoja blīvi vienu pie otra, lai uzbrucējiem ra-dītu grūti pārvaramus šķēršļus. ar bagātu izdomu apveltītie barikāžu aizstāvji automašīnu un piekabju kravas kastes piekrāva ar metāla stala-žu rāmjiem, stiepļu mudžekļiem, pinumiem un visādiem krāmiem, lai pretinieks tur aizķertos, sapītos un mazinātu uzbrukuma tempu. piemēram, šaurās ieliņas blakus rīgas pilij ar nosaukumiem poļu gāte un daugavas gāte bija labi nobloķētas ar smagajām automašīnām un piekabēm, kas piekrautas ar betona bluķiem un akmens šķembām.atvija, kur tavi dēli... 128 tas uzbrucējiem būtu ļoti grūti pārvarams šķērslis. pat to pārvarot, vir-zoties uz vecrīgas centru, doma laukumu, pils ielas un m. pils ielas galā uzbrucējus sagaidītu jauns šķērslis – no bruģakmeņiem un metāla siju prettanku steķiem veidota barikāde, ko piesedza divas automašīnu rindas. turpat līdzās mājas pagrabtelpās atradās ilmāra ančāna vadītā aizsardzības sektora komandpunkts, kurā barikāžu sargu atpūtai bija ie-kārtota improvizēta lauka lazarete ar pirmās nepieciešamības medika-mentiem, nestuvēm. pastiprināts postenis pie ugunskura apsargāja ko-mandpunktu un barikādi. ja uzbrucējiem izdotos pārvarēt šo šķērsli, tad pils ielas otrā galā, tieši pie doma laukuma atradās postenis, kur metāla prettanku steķi, autotransporta un riteņtraktoru aizsprosts nosedza ie-eju uz doma laukumu. pils ielas abu galu posteņiem sadarbojoties un patrulējot, bija plānots novērot uzbrucēju iespējamo pārvietošanos no šķērsielām. tāds aizsargbūvju un posteņu izvietojuma princips tika izmantots visos iespējamo uzbrukumu virzienos uz augstākās padomes namu un radiomāju. nebija šaubu, ka tāda sistēma uzbrūkošo pretinieku pamatī-gi nogurdinās un samazinās uzbrukuma tempu. smagais autotransports ne tikai veidoja aizsprostus, bet lieljaudas traktori, smagās kravas auto-mašīnas un autobusi šaurajās ieliņās varēja kļūt par ļoti draudīgu un efektīgu ieroci. pretinieku gaidīja nāve zem smagajiem riteņiem. atraz-damies visatbildīgākajās vietās, šoferi ar smago autotehniku un lieljau-das traktoriem veidoja ļoti nopietnu spēku aizsardzības sistēmā. lielākā daļa no viņiem nebija noskaņoti uz nevardarbīgu pretošanos, par kuru viņi tad arī nezināja. daudzi ļoti labi apzinājās iespējamās sekas, un sa-vus dokumentus atstāja mājās. vienīgais personības apliecinājums bija papīra strēmelīte ar uzvārdu, asinsgrupu un piederīgo adresi. veidojot barikāžu un aizsprostu sistēmu, automašīnas un traktorus novietoja tā, lai tie aizķertos cits aiz cita gadījumā, ja tos taranē ar tanku un bruņumašīnu. tika ņemta vērā arī afgāņu pieredze, ko daži barikāžu aizstāvji bija apguvuši, karojot afganistānā. gareniski, paralēli ēkām iz-vietotās automašīnas ar kāpurķēžu bruņumašīnām varēja izstumdīt pa ielas malām bez lielām grūtībām un aizsprostus likvidēt, bet afganistā-nā karojošie ierosināja citu taktisko paņēmienu. šaurajās vecrīgas gal-venajās ielās automašīnas tika izkārtotas eglītē. tādā veidā automašīnu priekšgali bija novietoti tuvu viens pie otra pa ielas vidu, bet pakaļgals atspiedās pret pretējās ēkas sienu un veidoja ķīļveida dzelzs aizsprostu.29 ja tādā eglītes veidā novieto vairākas automašīnas citu aiz citas, tad vei-dojas grūti pārvarams šķērslis ne tikai bruņumašīnām, bet arī tankiem. barikāžu aizstāvji zināja, ka aizsprosti un barikādes ilgi neaizturēs tanku uzbrukumus, taču tie bija kavēkļi, kas ļautu cilvēkiem izklīst vai slēpties aizsegā. tomēr aizsprostu un barikāžu galvenais uzdevums bija neatļaut neatkarības pretiniekiem un interfrontes demonstrantiem pie-eju svarīgiem valsts objektiem. tanki, protams, zem savām kāpurķēdēm varēja samalt visu, taču tiem pretī stājās tautas vienotības spēks. tauta jau neaizstāvēja toreizējo augstāko padomi, viņa sargāja savu latviju. augstākā padome bija tikai simbols. barikāžu aizstāvji nepārtraukti pilnveidoja valsts svarīgo objektu aizsardzības sistēmu. par barikāžu no-cietinājumu stiprumu rūpējās ne tikai štāba sektoru un barikāžu vadī-tāji, bet gan visi barikāžu aizstāvji. tie bija draudzīgu ar vienotu mērķi cilvēku kopa, kurā ikvienam tās dalībniekam bija kāds lietderīgs priekš-likums, kā labāk stiprināt barikādi, novietot auto tehniku un uzlabot aizsardzību. viņu rūpes par barikāžu un aizsprostu stiprumu nebija bez pamata. bieži autosaimniecību un iestāžu vadītāji atsauca vienas un at-sūtīja citas automašīnas. reizēm, uzlabojot aizsprostu vienā vietā, izvei-dojās blakus jauns ” caurums” . vāji nocietināto vietu likvidācijai parasti izmantoja daugavmalā novietotās rezerves automašīnas. vāji nostiprināta bija arī galvenā, 2. barikāde, kas aizņēma jēkaba un torņa ielas krustojumu tiešā ap nama tuvumā. lai gan automašīnas un lieljaudas traktori tika izvietoti jēkaba ielā no torņa ielas līdz pat kr.val-demāra ielai, kā arī torņa ielā pie arsenāla ielas un zviedru kazarmām, šaurajā ielu krustojumā nevarēja novietot pietiekami daudz tehnikas, lai izveidotu necaursitamu un necaurejamu barikādi. turklāt katru dienu bija jāatvēl funkcionējošā eja ap deputātiem un apmeklētājiem. uzbru-kuma gadījumā automašīnām un traktoriem no torņa ielas abām pu-sēm bija pilnīgi jānoslēdz pieeja ap namam no torņa ielas puses. pie šīs barikādes 21. janvāra vakarā nejauši gāja bojā cilvēks. lai stingrāk no-cietinātu pieejas augstākās padomes namam un vienlaicīgi darbalaikā nodrošinātu caurlaides iespējas deputātiem un apmeklētājiem, barikādē ierīkoja dzelzs vārtus, kuru bloķēšanai naktīs izmantoja smago tehniku. nosedzot caurlaides eju, traktora atpakaļgaitas laikā kāds jaunietis, ne-saprotot tā manevru, steigā centās paspēt izspraukties caur šo spraugu. klātesošie barikāžu aizstāvji viņam skaļā balsī sauca, lai to nedara, bet viņš, pretēji brīdinājumiem, steidzās pārvarēt bīstamo spraugu. notikaatvija, kur tavi dēli... 130 nelaime. ilgvaru grieziņu piespieda pie betona blokiem, un viņš nomi-ra. tas bija pēdējais barikāžu upuris. tomēr visvājāk nocietinātā vieta ārējā aizsardzības lokā bija kaļķu ielas un vaļņu ielas krustojums ar tam piekļauto viesnīcas „hotel de roma” nožogoto būvlaukumu. tas neļāva tur izveidot stipri nocietinātu barikādi. vāji nocietināta vieta bija izveidojusies arī jaunielā daugavas pusē, kuru piesedza celtnieku sēta, norobežojot veselu ielas posmu. no-gāžot tikai vienu žoga posmu, bez grūtībām varēja nokļūt jaunielā un tālāk doma laukumā. visbīstamākais barikāžu aizstāvjiem būtu bijis padomju armijas kau-jas bruņumašīnu un tanku apakšvienību uzbrukums. tādā gadījumā viņi par uzbrukuma galveno virzienu varēja izvēlēties, piemēram, jēkaba ielu no kr.valdemāra ielas puses un, atklājot uguni tiešā tēmējumā, sagraut un aizdedzināt pie augstākās padomes uzcelto barikādi. vienlaicīgi tāda paša veida uzbrukums varēja notikt arī radiomājai no herdera lauku-ma, bīskapa gātes un 11.novembra krastmalas puses. turpinot iesākto uzbrukumu, desantnieku un kājnieku apakšvienības kaujas bruņuma-šīnu un tanku aizsegā ieņemtu augstāko padomi un radiomāju. ar to barikāžu aizstāvju pretestība būtu salauzta. operatīvais štābs, izvērtējot dažādus bruņota pretinieka uzbrukuma variantus, apšaubīja apgalvojumus par koordinēta uzbrukumu visām ārējā loka barikādēm vienlaicīgi. tādā gadījumā uzbrucēji vecrīgas blī-vajā apbūvē nevarētu izvairīties no savstarpējas apšaudes un daudziem kritušajiem no savējo lodēm. savukārt, vienlaicīgi koordinētu uzbruku-mu vecrīgas barikādēm varēja veikt interfrontiešu un ”strādnieku vie-nību” kaujinieki, apbruņoti ar gumijas stekiem, nūjām, dzelzs stieņiem un citiem palīglīdzekļiem, turklāt viņi bija apgādāti ar savstarpējās pa-zīšanas zīmēm. plāna izstrāde bruņotam uzbrukumam omoniešiem no slēpņa. pēc omoniešu vardarbīgām akcijām uz vecmīlgrāvja un brasas tiltiem, odi-sejs kostanda ierosināja savam vietniekam auseklim pļaviņam izstrā-dāt bruņota uzbrukuma plānu omon patruļai. kā atceras a. pļaviņš, vispirms sākot šo darbu, tika noskaidrots omon patruļu maršruts no vecmīlgrāvja, kur viņi mitinājās, līdz rīgas pilsētas centrālajai daļai. rū-pīgi izpētot šo maršrutu, par vispiemērotāko vietu, kur varētu organizēt uzbrukumu omon no slēpņa, tika atzīts ceļa posms no vecmīlgrāvja31 tilta līdz sarkandaugavai. pirmajā variantā pozīciju varēja ieņemt pie tilta, otrajā variantā – pie šosejas aiz mangaļu stacijas. analizējot šos slēpņu ierīkošanas variantus, tika domāts ne tikai par slēpņa izdevīgu pozīciju, bet arī par to, kā nodrošināt mazāk apdraudētu mūsu kauji-nieku atkāpšanās ceļu. tika izskatīts arī variants, ko labāk izmantot kā atkāpšanās ceļu – autotransportu vai pārvietošanos kājām. novērtējot pretinieka patruļas iespējamo sastāvu, tika ņemts vērā, vai omonieši pārvietosies ar vienu vai vairākām automašīnām, viņu kopē-jais skaits, apbruņojums, iespējamais palīgspēku ierašanās laiks. radās šaubas, vai omonieši zem pretinieka lodēm būs tikpat varonīgi kā pret neapbruņotu tautu. izvērtējot savus spēkus, radās pārliecība, ka no ba-rikāžu aizstāvju vidus varēs atlasīt nepieciešamo brīvprātīgo kaujinieku skaitu uzbrukumam omoniešiem no slēpņa. tomēr nācās atzīt, ka ar speciāli šādai kaujai neapmācītiem vīriem, apbruņotiem ar primitīviem medību ieročiem, pistolēm un dažiem ii pasaules kara automātiskajiem kaujasieročiem, kam munīcijas daudzums ir ierobežots, nevar stāties pretī apbruņotam un ar bruņuvestēm ekipētam pretiniekam. vispusīgi izanalizējot un izvērtējot pretinieka un savu spēku iespējas, a.pļaviņš secināja, ka šāda bišu dūriena taktika nāks tikai par ļaunu tau-tas uzsāktajai nevardarbīgās pretošanās cīņai. tā nebūtu barikāžu aiz-stāvju sīka atriebība par omoniešu vardarbībām, bet gan nevardarbīgās pretošanās sagrāve, kas ļautu vaļu kremļa rokaspuišiem, tankiem, ka-lašņikoviem un lāpstiņām. o.kostanda, uzklausot a.pļaviņa argumen-tus pret bruņota uzbrukuma omon no slēpņa organizāciju, vairāk šo jautājumu neapsprieda. tautas pašaizsardzības iniciatīva. par barikāžu nostiprināšanu rūpē-jās arī latvijas mākslinieki. jau pirmajās dienās operatīvajā štābā ie-radās sabiedrībā pazīstamais tēlnieks ojārs feldbergs un paziņoja, ka ir atvedis divus milzīgus granīta bluķus un ceļamkrānus to izkraušanai. bluķus novietoja jēkaba ielā pie biržas nama, starp tiem atstājot spraugu gājējiem. asprātīgi vīri ar melnu krāsu uz tiem uzrakstīja ”cirtīsim alkšņu malku!” – par ”godu” niknajam latvijas brīvības nīdējam un psrs deputātam pulkvedim viktoram alksnim, kura vectēvu nauk-šēnu pagastā dzimušo jēkabu alksni, kaismīgu cīnītāju par padomju varas nostiprināšanu tās sākumposmā, tā pati vara 1938. gadā kopā ar daudziem tās veidotājiem kā tautas ienaidnieku nogalināja, un ”kau-atvija, kur tavi dēli... 132 lus – suņiem!” – veltītu lunkanam rubikietim, rīgas rajona kopsaim-niecības ” ādaži” priekšsēdētājam albertam kaulam, kas tolaik bija arī m.gorbačova padomnieks un interfrontistu izveidotās vislatvijas sa-biedrības glābšanas komitejas loceklis, viņš arī bija parakstījis lkp ck 1990. gada 6.decembrī sastādīto aicinājumu psrs prezidentam m.gor-bačovam ieviest latvijā prezidenta tiešo pārvaldi. paplašinot pašaizsardzības iespējas, tika sagatavoti 2 m gari mieti un 150 dzelzs stieņi, ar ko bija iecerēts bakstīt uzbrucējus. tos izgatavoja centralizēti un sadalīja barikādēm un posteņiem. liepājnieku posteņa zviedru vārti vīri izgatavoja koka vāles, zobenus, šķēpus, vairogus un ci-tus ieročus no senlatviešu arsenāla. daļa no tiem ir atdoti kara muzejā. latviešu vīri brauca uz barikādēm cīnīties par neatkarību. viņi labi apzi-nājās, kas tos var sagaidīt, sastopoties ar apbruņotu ienaidnieku. viņi domā-ja par to, kā savu kailo dzīvību atdot par iespējami dārgāku cenu. barikāžu sargiem bija arī ieroči – gan mednieku, gan saglabāti no ii pasaules kara un nacionālo partizānu cīņām. par tiemnerunāja, tos labi slēpa. tika gatavotas degmaisījumu pudeles. katrā lielākā un nozīmīgākā barikādē bija sagatavo-tas ap 10 degmaisījumu pudelēm. tautas pašaizsardzībai veltītie izgudrojumi un piedāvājumi bija ap-brīnojami. operatīvajā štābā ieradās kāds zvejnieks, viņš bija atvedis zvejnieku tīklus un vadīja to uzstādīšanu aizsardzības štābā, radiomā-jā, pāri o. feldberga akmeņiem un barikādēm. tīklus izkārtoja tā, lai tie kristu uzbrucējiem virsū un viņi tajos sapītos. operatīvajā štābā kāpņu telpā virs kāpnēm tīkli bija piestiprināti tā, lai uzbrucējiem ielaužoties štāba ēkā, tie kristu uz galvām un viņi tiktu rauti gar zemi. šo metodi lietoja, novelkot tīklus uz dažām barikādēm un aizsprostiem. barikāžu dienās cilvēki bija atsaucīgi. vajadzēja tikai parādīt kur un kā novietot automašīnas, kur celt barikādi, aizsprostu, katrā laikā, pat nakts vidū, un bez iebildumiem katrs izpildīja štāba darbinieku ietei-kumus. tajā laikā nebija priekšnieku un padoto, bija draudzīga brīv-prātīgo latvijas neatkarības aizstāvju saime. gadījās arī pārpratumi. tā, v .jaronis, nezinādams, kādas darbības var sagaidīt no interfrontes 15. jan­ vāra mītiņa dalībniekiem, aicināja sapulcējušos doma lauku-mā barikāžu aizstāvjus izspēlēt situācijas, kā rīkoties, ja interfrontieši lauztos pāri barikādēm no dažādiem virzieniem. barikāžu aizstāvjiem v .jaroņa šāda rīcība likās aizdomīga, un vairāki vīri gribēja viņu vest uz štābu noskaidrot piederību. labi, ka tajā brīdī doma laukumā parādījās33 o.kostanda un a.pļaviņš, kuri atgriezās no ārējā aizsardzības loka ap-skates, un pārpratumu novērsa. rīgas pilsētas izpildkomitejas sabiedriskās ēdināšanas nodaļa ar lie-lu atbildību rūpējās par barikāžu aizstāvju ēdināšanu un apgādi. vairā-kās vecrīgas ēdnīcās vaļņu un smilšu ielā, 3. vidusskolā bija organizēti bezmaksas ēdināšanas punkti. atsevišķi sviestmaižu un tējas galdi bija saklāti pie augstākās padomes nama, doma laukumā, doma baznīcā, izglītības ministrijā, kara muzejā un citviet, kas darbojās faktiski visu diennakti. to vidū īpaši izcēlās zvejnieku kopsaimniecības „auda” ēdi-nāšanas punkts ar bagātīgu zivju uzkodu klāstu, kas bija ierīkots latvijas zvejnieku savienības ēkas otrajā stāvā jaunielā. tas deva iespēju barikā-žu aizstāvjiem sasildīties un atpūsties. lauku iedzīvotāji ieradās ar saviem produktiem, katliem un trau-kiem, un turpat pie barikādēm gatavoja ēdienus. sevišķi aizkustinoša bija vecrīgas iedzīvotāju atsaucība un atbalsts. jau agri no rīta un vēlos vakaros vecrīgā sievietes dalījās ar savu mazumiņu: karstu tēju, tikko novārītiem kartupeļiem, sviestmaizēm, kas nu kurai bija. mežsaimniecības ministrs vītols rūpējās, lai barikāžu aizstāvju ugun-skuri vienmēr būtu apgādāti ar sausu malku. autotransporta un šoseju ministrs jānis janovskis gādāja, lai ziemas apstākļos barikāžu tehnika būtu nodrošināta ar degvielu. doma laukums vienmēr bija ļaužu pilns. uz improvizētas estrādes uzstājās gan lieli, gan mazi kori, ansambļi remix un jumprava, atsevišķi dziedātāji, saksofonists imants skuja un daudzi citi. latvju tautasdzies-mu garam arī šoreiz bija liela nozīme. plkst.4.00 doma katedrāle bija cilvēku pilna: cits gulēja, cits bija tikko ienācis apsildīties. cauri baznīcai iet mācītājs, katram laipni smaidīdams, visus sveicinādams, viņš kāpj kancelē un runā par desmit baušļiem – ”tev nebūs nokaut... ” sešos no rīta visiem ir fantastiska sajūta: doms dzied „dievs, svētī latviju!, ” un pāri visam skan prāvesta jāņa liepiņa balss: ”tā mēs protam un varam, - būt vienoti gara spēkā. gribu aicināt visus: neļausimies pagurumam, sa-lam, nomainīsim cits citu, ļausim pagulēt kaimiņam, viņš nomainīs nāka-mo. visiem jāzina, ka šī sardze var ilgt ne vienu vien dienu un nakti vien. debesu tēvs, svētī tautu, lai ļauni spēki nesagrautu!” aizsargvaļņa celtniecība ap aizsardzības lokā. 18. janvārī ministru padomes priekšsēdētājs i.godmanis uzdeva o.kostandam un viņa viet-atvija, kur tavi dēli... 134 niekam v .jaronim nomainīt vecrīgas barikādēs izmantoto lauksaim-niecības tehniku pret celtniecībā izmantojamiem betona aizsprostiem, bet arhitektūras un celtniecības ministram a. prūsim šo darbu izpildei sniegt nepieciešamo palīdzību. viņš atgādināja, ka nepieciešams atstāt vienu brīvu ielu iebraukšanai un izbraukšanai no vecrīgas. operatīvais štābs v .jaronim par palīgu norīkoja lsa biedru, profe-sionālu celtniecības inženieri alfrēdu eipuru. nākamajā dienā ieradās ministra vietnieks jānis bērziņš ar 5 celtnieku brigādēm, ceļamkrānu, betona blokiem un cementa javas kravu. ap augstākās padomes ēkām uzbūvēja augstu betona bloku sienu, kas bija vienkārši nepārvarams šķērslis uzbrucējiem. vienu sienas daļu uzbūvēja starp sv. jēkaba ka-tedrāli un ap namu. atstarpi starp ap namu un arsenālu aizmūrēja ar ķieģeļiem. ar nākamo sienas daļu pārtvēra jēkaba ielu starp ap namu un ap komisiju ēku ar sienā iebūvētiem stipriem dzelzs vārtiem para-lēli torņa ielai, lai dienā augstākās padomes namam varētu piebraukt automašīnas. iestājoties tumsai, vārti tika bloķēti ar lielgabarīta tehni-ku. tādējādi pie augstākās padomes izveidojās slēgts iekšpagalms, kur varēja iekļūt tikai ar caurlaidēm. šo barikādi vadīja kāds jauns cilvēks, kas pazuda pēc omon uzbrukuma iekšlietu ministrijai. turpmāk šo svarīgās nozīmes barikādes vadību aizstāvji uzticēja leģionāram bori-sam samusam. aizsargvaļņa celtniecība tikai ap aizsardzības lokā vien atbrīvoja ap 10 posteņu un krietni daudz autotransporta vienību. savukārt radionamā pretī ieejas durvīm uzbūvēja aizsargsistēmu tā, lai tieši no doma laukuma caur ieejas durvīm nevarētu apšaudīt nama iekšpusi. ņemot vērā, ka barikāžu aizstāvēšanas laikā var izcelties ugunsgrēki, o.kostanda pieprasīja no iekšlietu ministrijas atsūtīt uz augstāko pado-mi ugunsdzēsēju mašīnas ar apkalpi. drīz vien ieradās 2 ugunsdzēsēju mašīnas, un v .jaronis komandas vadītājam uzdeva arī papildu uzdevu-mus – pretinieka uzbrukuma gadījumā janvāra salā no šļūtenēm ar auk-sto ūdeni apliet uzbrucējus. milicijas kapteinis bija krievu tautības un atteicās to darīt. tad o.kostanda pieprasīja atsūtīt citu ugunsdzēsēju ko-mandu ar latviešu apkalpi, kas varētu veikt arī šādus papilduzdevumus. ieradās cita ugunsdzēsēju komanda kapteiņa andreja galviņa vadībā, kas bija gatavi izpildīt jebkuru uzdevumu ap aizsardzības labā. pirmo ugunsdzēsēju komandu novietoja aizsegā m.trokšņu ielā, bet35 andreja galviņa mašīnas starp sv. jēkaba baznīcu un augstākās pado-mes namu, lai uzbrukuma gadījumā varētu laist ūdens strūklas no da-žādām pusēm. nosūtot uz barikādēm savus cilvēkus, organizācijas un uzņēmumi viņus centās apgādāt ar gāzmaskām no civilās aizsardzības krājumiem. gatavojoties atomkaram, psrs civilā aizsardzība katram iedzīvotājam bija sagatavojusi gāzmaskas. uzņēmumos un organizācijās gāzmaskas bija paredzētas visiem strādājošajiem. operatīvā štāba personālam gāz-maskas iedeva kara muzeja direktore aija fleija. operatīvais štābs nosprieda, ka kaujas indīgo gāzi pilsētā ar simtiem tūkstošu civiliedzīvotājiem pretinieks nekādā gadījumā nelietos, attu-roties no pasaules tautu asa nosodījuma, ja nu vienīgi asaru gāzi „čer-jomuha” . tā izraisa acu stipru asarošanu un iedarbojas uz cilvēka psihi, rada nervu darbības traucējumus, bailes, paniku. vecrīgas aizsardzības rajonā asaru gāzes izmantošanas gadījumā bīstamas vietas bija doma laukumā un ap pagalms pie sv. jēkaba katedrāles, kur parasti pulcējās barikāžu aizstāvji. doma laukumā cilvēkiem bija lielākas iespējas izvai-rīties no gāzes iedarbības nekā pie augstākās padomes nama. no doma laukuma varēja izkļūt pa daudzajām mazajām ieliņām, kurās dienas lai-kā bija atstātas ejas iedzīvotāju un iestāžu darbinieku kustībai. sarežģī-tāka situācija bija izveidojusies laukumā pie ap nama, ko aptvēra 3 m augsts betona aizsardzības valnis tikai ar 2 izejas vārtiem. pretķīmiskās aizsardzības nolūkos daļa barikāžu aizstāvju bija no-drošināti ar gāzmaskām, ko nevarēja atļauties vecrīgas iedzīvotāji. pre-tinieks, izmantojot rīgā valdošos rietumu vējus un gaisa kustību, varēja palaist gāzi uz vecrīgas aizsardzības rajonu no 11. novembra krastmalas vai pārdaugavas. tomēr ņemot vērā, ka vecrīga ir biezi apdzīvota, pre-tinieks, izmantojot indīgas kaujasvielas, būtu izraisījis ne tikai barikāžu aizstāvju, bet arī lielāko daļu vietējo iedzīvotāju, t. sk., bērnu un sirm-galvju saindēšanos. īpaši bīstama būtu cs gāzes un „čerjomuha” maisī-juma izmantošana, ko psrs varmākas izdarīja 1989.gadā tbilisi. šāds maisījums izsauc ne tikai asarošanu, bet vairāk iedarbojas uz gļotādu un iesūcas asinīs, un tas var beigties ar letālu iznākumu (nāvi). baidoties no pasaules demokrātiskās sabiedrības asa nosodījuma, diez vai kremlis to būtu atļāvies pēc tbilisi, baku un viļņas asiņainajiem notikumiem. vecrīgā bija labi organizēta medicīniskā palīdzība. pirmās medicī-niskās palīdzības punkts bija izvērsts doma katedrālē. doma laukumāatvija, kur tavi dēli... 136 atradās medicīniskās mašīnas no glābšanas vienības „abava” . viena medicīniskās palīdzības mašīna dežurēja arī pie augstākās padomes. turklāt katrā aizsardzības sektorā bija personas, kas prata sniegt pirmo medicīnisko palīdzību. medpunkts doma katedrālē darbojās nepārtraukti visu barikāžu lai-ku. zem ērģelēm bija iekārtojušies ķirurgi un medicīnas māsas, stāvēja gatavībā nestuves un pārsienamie materiāli. tika sagatavoti arī evakuācijas ceļi ievainoto evakuācijai un uguns-dzēsēju iebraukšanai. pirmais evakuācijas ceļš gāja no doma laukuma pa šķūņu ielu, amatu ielu, meistaru ielu, kalēju ielu un tālāk uz aspa-zijas bulvāri pa gleznotāju, vaļņu un teātra ielu. otrs virziens bija uz pārdaugavu no kalēju ielas pa audēju, grēcinieku ielu uz akmens til-tu. bija norīkota evakuācijas ceļu nodrošināšanas brigāde, kas palīdzēja ceļu apkalpošanā. uz evakuācijas ceļa automašīnas tika novietotas tā, lai vajadzības gadījumā varētu atbrīvot braukšanas joslu. ap aizsardzības štāba instrukcija barikāžu aizstāvjiem. latviešu strēl-nieku apvienības biedrs francis justs, sekojot ap aizsardzības un iek-šlietu komisijas locekļa ģirta valda kristovska ierosmei, kopā ar valdi ķiploku izstrādāja instrukciju barikāžu aizstāvjiem. tajā bija paredzēts, kā rīkoties dažādās kritiskās situācijās, kas var rasties, saskaroties ar ar-miju, omon, provokatoru izraisītām nekārtībām, ķīmiska uzbrukuma gadījumā utt. piemēram, kā kājnieku uzbrukuma gadījumā jāizziņo kaujas trauksme: ”visiem, ieskaitot barikāžu bloķējošā transporta vadī-tājus, jāieņem pozīcijas barikāžu iekšpusē, izveidojot cieši kopā sadotām rokām ķēdes. nonākot tiešā saskarē ar uzbrucējiem, pielietot pašaizsar-dzības paņēmienus bez ieročiem, cenšoties saglabāt aizmugurē esošās aizstāvju ķēdes. uzbrucējiem atņemtos ieročus neizmantot, bet nekavē-joties padot uz aizmuguri. kaujas mašīnu, bruņutransportieru vai tanku uzbrukuma un uguns atklāšanas gadījumā ātri un bez panikas noslēpties aiz katrai barikādei iepriekš paredzētiem aizsegiem. ja iespējams, aizsegt ar drēbes gabalu bruņumašīnas vadītāja skatu lūku un tēmēšanas ierīci. ” posteņa vadītāja pienākumi bija: „(..) zināt transporta vienību skaitu un izvietojumu posteņa teritorijā; nodrošināt posteņa apsardzi, apkārtnes novērošanu, izlūkošanu un zināt evakuācijas ceļu; nodrošināt provoka-toru un iereibušu cilvēku aizturēšanu; nodrošināt cilvēku maiņu sardzes posteņos, ēdināšanu, atpūtu un medicīnisko palīdzību. ”37 šī instrukcija vēlreiz apliecināja, ka tautas pretestībai bija atsevišķas militāras organizācijas pazīmes, tomēr tā paredzēja izmantot galvenokārt nevardarbīgas aizsardzības metodes. var minēt tikai vienu šīs instrukcijas punktu, kā rīkoties kājnieku un tanku uzbrukuma gadījumā. tas paredzē-ja: ”visām sievietēm, bērniem, pusaudžiem un gados vecākiem vīriešiem jāslēpjas ēkās, pagalmos, sētās, doma baznīcā vai citā aizsegā, bet pārējiem jānoslēdzas ķēdēs. rezervistiem jānostājas noteiktās vietās. ” instrukciju apstiprināja ap aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks o.kostanda. visi posteņi un barikādes tika apgādātas ar šo instrukciju, kas tautas sargiem izskaidroja, ko darīt dažādās situācijās. operatīvā štāba rezerves komandpunkts. pie radionama mikroau-tobusā „latvija” atradās doma laukuma aizsardzības sektora un ope-ratīvā štāba rezerves komandpunkts. sektora vadītājs juris ozols šeit darbojās operatīvā štāba priekšnieka vietnieka v .jaroņa virsvadībā. no šā komandpunkta uzbrukuma gadījumā radionamam bija plānots, ka v .jaronis vadīs barikāžu aizstāvju darbību doma laukumā, saņems in-formāciju, ziņos štābam par stāvokli, pieņemtiem lēmumiem un dotiem rīkojumiem. no šejienes tiktu iesaistītas darbībā arī rezerves. atkāpša-nās gadījumā to vajadzēja regulēt tā, lai iebrucēji priekšlaikus neiekļūtu doma laukumā un neuzbruktu barikāžu aizstāvjiem no mugurpuses. tādēļ iespējami apdraudētajos virzienos bija paredzēts savlaicīgi nosūtīt rezerves, bet bruņutehnikas apturēšanai izmantot prettanku steķus un betona bluķus, kas atradās rezervē automašīnās pie biržas nama. regu-lēt atiešanu no barikādēm plānoja tā, lai cīnītāji no visām barikādēm, neskatoties uz dažādo attālumu, vienlaikus nonāktu doma laukumā un pa jēkaba ielu uzbūvēto sienu aizsegā atietu uz augstākās padomes lau-kumu, kur notiktu izšķirošā cīņa. 5. lr ministru padomes un automātiskās telefona centrāles aizsardzība barikāžu dienās lr mp iekšējo apsardzi un ārējo aizsardzību nodro-šināja iem bruņotās struktūrvienības, atsevišķas īpašo brīvprātīgo vie-nību grupas un ltf aicinātie barikāžu aizstāvji, kas efektīvi un prasmīgi izmantoja specifiskos apstākļos radītos liela daudzuma smagsvara auto-atvija, kur tavi dēli... 138 tehnikas un traktorus izvietošanā ap mp ēku kompleksu. mp ēkas ap-sardzi un aizsardzību organizēja iem atsevišķā patruļdienesta bataljona komandieris majors juris vectirāns, kurš tobrīd bija piekomandēts mp priekšsēdētāja personīgās apsardzes priekšnieka un vienlaicīgi iem val-dības apsardzes pārvaldes drošības dienesta priekšnieka apakšpulkveža andra bunkas pakļautībā. savukārt mp ārējās aizsardzības loka veido-šanu un aizstāvēšanu uzņēmās ltf domniece zigfrīda teikmane. mp aizsardzības un apsardzes štābs jura vectirāna vadībā organi-zēja barikāžu aizstāvju un autotransporta tehnikas izvietošanu ap mp ēku kompleksu, norādot uz īpaši svarīgu vietu nocietināšanu. štāba sa-stāvā darbojās ībv štāba darbinieki gints vaznis un gunārs krauze, milicijas leitnants agris caune no cēsu milicijas nodaļas, j.rembahs no aizkraukles, mp saimniecības nodaļas vadītājs jānis bergs, hokejists a.meistars un a.krupenko. paralēli iem sakaru sistēmai mp aizsardzī-bas štābs izveidoja savu sakaru sistēmu. katru rītu juris vectirāns sasau-ca visu mp iekšējo sargu un barikāžu aizstāvju operatīvo sanāksmi, kurā tika iztirzātas un apspriestas ēkas aizsardzības un apsardzes norises, kā arī uzklausīti priekšlikumi tās uzlabošanai un pilnveidošanai. mp aizsardzības štābs, sadarbojoties ar ltf un ībv štābu, sniedza savstarpēju atbalstu un izveidoja ciešu sadarbību ar visiem valsts rajo-niem un pilsētām, lai nodrošinātu barikāžu aizstāvju regulāru rotāciju. mp ēkā darbojās arī ap 20 cilvēku kurzemes priekšpilsētas brīvprātīgo kārtības sargu grupa – leons jēkabsons, harijs ginters, gunārs kra-miņš ar dēlu agri un citi. barikāžu pirmajās dienās no kauguros izvietotās minskas augstākās milicijas skolas rīgas filiāles ministru padomē ieradās pasniedzēju gru-pa ar apakšpulkvežiem j. druviņu un i. vedinu priekšgalā. turklāt viņi ieradās ne tikai ar dienesta pistolēm, bet bija paņēmuši līdzi snaiperu šautenes un automātiskos ieročus. ļoti iespējams, ka omoniešiem šis fakts ar lpsr vdk palīdzību kļuva zināms, un nākamajā naktī viņi var-darbīgi iebruka skolas ieroču istabā un nolaupīja visus kaujas un mācību ieročus, lai tie nenonāktu latvijas neatkarības aizstāvju rokās. no lauku rajoniem un pilsētām kopā ar barikāžu aizstāvjiem ieradās arī vietējo milicijas darbinieku grupas, kas bija apbruņotas ar dienesta ieročiem, kā arī medību ieročiem ar optiskajiem tēmēkļiem un vītņstob-ru bisēm. regulāri uz barikādēm savus darbiniekus sūtīja valmieras, cēsu, kuldīgas, ogres un citu rajonu milicijas nodaļas.39 ārpus mp ēkas tika izvietotas snaiperu grupas. viena no tām atra-dās pareizticīgo katedrāles tornī. snaiperu uzdevums bija uzbrukuma gadījumā iznīcināt pretinieka komandējošo sastāvu, snaiperus, ložme-tējniekus un spridzinātāju grupas, ja tādas sāktu darboties. tādā veidā izveidojot vienotu ministru padomes iekšējās un ārējās aizsardzības sis-tēmu. mp telpās bija simtiem brīvprātīgo barikāžu aizstāvju, tai skaitā arī sievietes. visiem brīvprātīgajiem bija paredzēts šo namu aizsargāt ar savu klātbūtni, nevardarbīgu pretestību, ar saviem augumiem. sākumā šiem cilvēkiem nebija nekādas centralizētas vadības sistēmas, un uzbru-kuma gadījumā ēkā varēja sākties haoss, kas radītu lielu upuru skaitu. 14.janvāra rītā notika neapbruņoto barikāžu pārstāvju sanāksme, kurā majors juris vectirāns īsumā iepazīstināja ar situāciju rīgā un iero-sināja neapbruņoto barikāžu aizstāvju darbības organizācijai un vadībai, kuri atrodas mp ēku kompleksā, veidot atsevišķu koordinācijas štābu. par štāba priekšnieku viņš iecēla jāni štokni no bauskas, viņa uzdevums bija nodrošināt mp ēkas iekšējo aizsardzību. jānis štoknis jaunizveido-tajā koordinācijas štābā nekavējoties uzaicināja darboties visu pārstāvē-to rajonu barikāžu aizstāvju grupu vadītājus, ugunsdzēsējus, medicīnas darbiniekus un cilvēkus, kam bija labas militārās zināšanas. šo nozaru pārstāvji savu profesiju pārzināja labi un īsā laikā spēja izveidot atbilsto-šus dienestus un rīcības plānus. izrādījās, ka brīvprātīgie barikāžu aizstāvji bīstamu draudu apstāk-ļos tikai jāsapulcina un jāpiedāvā veikt noteiktas darbības. turpmāk viss risinājās ātri un operatīvi. iekšējā pagalmā atrastās ūdensvada caurules tika salauztas metru garos posmos, lai cilvēkiem būtu kaut vai šādi ie-roči, ar ko cīnīties iespējamā uzbrukuma gadījumā. tika arī dots rīko-jums izdalīt visiem no bauskas atvestās gāzmaskas un pastāvīgi nēsāt tās līdzi. mp ēkas pagrabstāvā tika izvietota jau tajā laikā pazīstama uzņēmēja viktora kulberga grupa, kuras rīcībā bija sagatavots liels daudzums deg-maisījuma pudeļu, lai tās mestu no augšējiem stāviempa bruņumašīnām vai automašīnām pie iebraucamajiem vārtiem no brīvības bulvāra un tērbatas ielas. iebrucēju atvairīšanai pie ieejas durvīm no brīvības bul-vāra bija atlasīta ap 50 sportistu liela trieciengrupa tautfrontieša psrs volejbola izlases trenera latvijā andra kļaviņa vadībā. grupas sastāvā bija sabiedrībā labi pazīstami latvijas sporta pārstāvji dainis kūla, mā-atvija, kur tavi dēli... 140 ris grīva, zigismunds grigaļunavičs, visa tukuma volejbola komanda. pārējās ieejas durvis mp ēkā bija nosprostotas ar smilšu maisiem. ēkas iekšpusē pie kāpnēm uz otro stāvu bija no smilšu maisiem izveidotas uguns pozīcijas ar šaujamieročiem bruņotiem miličiem. no speciāli izvēlētiem barikāžu aizstāvjiem veidoja rezerves trieciengrupas iebru-cēju atvairīšanai. aizstāvju grupas naktīs pārvietoja no augšstāviem uz apakšējiem stāviem un otrādi, lai iespējamiem slepeniem pretinieka aģentiem radītu iespaidu par nepārtrauktu papildspēku ierašanos. tika organizēta arī mp ēku kompleksa ārējā novērošana. vakaros un naktīs to apsekoja, kā arī veica tālākus izlūkgājienus uz tālsarunu telefona un telegrāfa centrāli dzirnavu ielā un pilsētas centrā, lai par redzēto ziņotu mp aizsardzības štābam. izveidojot stingru vadības un kontroles sistē-mu mp ēkā, nebija iespējama atsevišķu barikāžu aizstāvju grupu patva-ļīga darbība. tika organizēta pagrabstāva un pirmā stāva telpu pielāgošana aizsar-dzībai, veidoti aizsprosti un barikādes no dažādiem palīgmateriāliem. piemēram, lai aizkavētu iebrucējus pa pirmā stāva logiem, starp logu rāmjiem tika saliktas finiera plāksnes, jo tās bija daudz grūtāk sašķelt nekā dēļus vai citus materiālus. ministru padomes priekšsēdētāja apsargi, kas bija brīvi no sardzes, ba-rikāžu dienās tika norīkoti pastāvīgā diennakts režīmā un izvietoti valdības bunkurā, kas padomju laikos tika izbūvēts aizsardzībai pret masu iznīcinā-šanas ieročiem. krīzes situācijā tur bija jāpārvieto valdības locekļi. lai ne-pieļautu pretinieka slēptu iekļūšanu mp ēku kompleksā, aizsardzības štāba darbinieki pārbaudīja un nostiprināja pagrabstāva pieejas un ar to saistītās pazemes eju sistēmas, kas stiepās zem ēkām un tuvākā apkārtnē slēptajām izejām. tāpat stingri tika pārbaudītas un nostiprinātas bēniņu izbūves, lai nepieļautu pretinieka iebrukumu no jumta. mp aizsardzības pasākumi uzbrukuma laikā iem. 20. janvārī uz-brukuma laikā iem visi mp ārējās un iekšējās aizsardzības sistēmas da-lībnieki atradās trauksmes stāvoklī. katrā mp telpā pie logiem un ie-ejas durvīm ar stieņiem un nūjām apbruņoti barikāžu aizstāvji ieņēma aizsardzības pozīcijas uzbrucēju atvairīšanai. īsā laikā no siguldas un cēsīm ieradās bruņoti miliči pilnā kaujas gatavībā ar kaujas ieročiem un bruņuvestēs. sevišķi saspringta situācija izveidojās naktī no 20. uz 21.janvāri, kad mp aizsardzības štābs tika iesaistīts pretuzbrukuma ga-41 tavošanai omoniešiem. viena bruņotu miliču grupa devās uz pareizticī-go katedrāli (tolaik planetāriju), lai ieņemtu pozīcijas, cita grupa kopā ar ivaru godmani koncentrējās vērmaņdārzā gatavībā doties pretuzbru-kumā. vērmaņdārzā šai grupai pievienojās brīvprātīgie palīgspēki no zaķusalas barikāžu aizstāvjiem. viņu vidū bija arī juris kiukucāns ar kolēģiem no ogres. pēc lr neatkarības atjaunošanas viņš savu turpmā-ko dzīvi saistīja ar lr zemessardzi, tika iecelts par nbs apvienotā štāba priekšnieku un viņam tika piešķirta brigādes ģenerāļa dienesta pakāpe. tajā pašā laikā mp aizsardzības štāba priekšnieks juris vectirāns saņē-ma uzdevumu pārņemt savā kontrolē līgatnē izvietoto slepeno valdības pazemes bunkuru un gatavoties iespējamai valdības pārvietošanai uz turieni. šā uzdevuma izpilde tika uzdota valmieras milicijas brīvprātīgo grupai majora a.melngārša vadībā. pēc iem ieņemšanas nekādas pa-zīmes neliecināja par omon uzbrukuma gatavošanos ministru pado-mei un vecrīgas barikāžu aizstāvjiem. sasprindzinājums beidzās ar to, ka omonieši pameta iem, un bruņotās miliču grupas atgriezās ministru padomes ēkā, pastiprinājās aizsardzība un paaugstinājās visu barikāžu aizstāvju modrība. interesants gadījums notika brīdī, kad mp miliču grupa ieņēma po-zīcijas pie pareizticīgo katedrāles. patruļnieku grupa sabiedrībā pazīs-tamā hokejista krupenko vadībā, veicot apgaitu, ievēroja vairākas bez uzraudzības atstātas omoniešu automašīnas ar tur atstātām formas tērpa jakām. daudz nevilcinoties drosminieki, ietērpušies omoniešu jakās, at-griezās mp un ziņoja j.vectirānam par iegūtām kara trofejām. bez šau-bām arī tas bija nevardarbīgās pretošanās taktikas elements. 21.janvārī omoniešu jakas tika nodotas lr prokuratūrai kā lietisks pierādījums par omoniešu bandītiskajām darbībām, vērstām pret latvijas republiku. mp ārējās aizsardzības organizācija. ar ltf domes lēmumu lr mi-nistru padomes ārējās aizsardzības organizēšanu uzdeva ltf domniecei zigfrīdai teikmanei. mp ārējās aizsardzības organizēšana iesākās ar štā-ba izveidi 13.janvāra rītā no tautfrontiešiem un brīvprātīgajiem, kas bija ieradušies no valmieras, cēsīm, ventspils, madonas, smiltenes, lim-bažiem, mazsalacas, salacgrīvas, alūksnes, jūrmalas, liepājas, rīgas, rīgas rajona. štābu vadīja z. teikmane, viņas vietnieks bija valmieras teātra reži-sors valentīns maculevičs, palīgi: arno silms, andrejs silms, mārtiņšatvija, kur tavi dēli... 142 ķīselis. atbildīgie par autotraktoru tehnikas izvietošanu ap mp ēku kompleksu – andris zaķis un valdis zaķis. kārtības uzturēšanas grupas vadītājs bija viesturs karjuss. pretinieka novērošanas patruļā darbojās kārlis krūmiņš, ints mednieks, guntis liepkalns, līga krūmiņa. dien-nakts dežuranti pie tālruņa bija jānis vilks, līga līne, guntis liepkalns. ar ttp priekšnieka gādību pie tiesas nama vērmaņdārza pusē novieto-ja tramvajnieku darba vagoniņu, kas turpmāk kļuva par mp ārējās aiz-sardzības štāba darba un atpūtas mītni. mp nodrošināja štābu ar vienu tālruņa aparātu. smago automašīnu un traktoru, piekrautus ar baļķiem, smiltīm, dzelzsbetona blokiem, ierašanos pie mp koriģēja ltf centra rajona koordinators andris grīnbergs. ministru padomes ēku tie apjoza sakār-toti vairākās rindās, bez atstarpēm starp mašīnām, kuru uzdevums bija kavēt omoniešu vai armijnieku iespējamo iebrukumu. transporta teh-nika tika grupēta pēc rajonu piederības, no kuriem tā bija ieradusies. mp ieejas durvis tika nostiprinātas ar smilšu maisiem. lai logus aiz-sargātu pret granātām, tika izmantoti aizsegi no tērauda sietiem. pret desantu no helikopteriem uz jumta izvērsa stiepļu virtenes. pretī mp ieejas durvīm aizsargvalnī tika atstātas ejas apmeklētājiem darbalaikā, kuras vajadzības gadījumā aiztaisīja ar dzeloņstiepļu ežiem, rituļiem un smago tehniku, lai padarītu ieejas durvis ēkā nepieejamas. ministru padomes ārējā apsardze izveidoja 4 galvenos posteņus: pie galvenās ieejas mp no brīvības bulvāra, pie ieejas no tērbatas ielas, pie ieejas no elizabetes ielas un pie ieejas no tieslietu ministrijas. pastipri-nāti tika apsargātas spraugas aizsardzības valnī pret visām ieejas durvīm ministru padomē. apkārt mp ārējā apsardzē dienā dežurēja 400-450, naktī 700-750 barikāžu aizstāvju. saskaņā ar ltf nostādnēm barikāžu dalībnieku rīcībā nedrīkstēja atrasties šaujamieroči. taču atsevišķi vīri, it īpaši no lauku rajoniem, bija bruņoti ar medību un vītņstobru bisēm, ko tie turēja noslēptas automašīnās. dažiem bija koka rungas un citi personīgās aizsardzības palīglīdzekļi. mp ārējās apsardzes sadarbība ar mp iekšējo bruņoto apsardzi rea-lizējās ar iekšējās bruņotās apsardzes priekšnieka milicijas apakšpulk-veža andra bunkas un majora jura vectirāna palīdzību. konstruktīva sadarbība ar viņiem notika informācijas apmaiņas, aizsardzības taktikas jautājumos un barikāžu aizstāvju rīcībā esošo aizsardzības līdzekļu iz-mantošanā.43 pretinieka novērošana. pretinieka novērošanu mp ārējā apsardze or-ganizēja sadarbībā ar ībv informācijas daļas vadītāju mārtiņu griguli. lai iegūtu informāciju par militāristu un kara tehnikas pārvietošanos rīgas centra vai mp virzienā, tika izveidots brīvprātīgo dežurantu – zi-ņotāju tīkls, kas lielākoties atradās maģistrālajās ielās, pa kurām bija ie-spējama kara tehnikas pārvietošanās. 15.janvārī ap plkst.13.00 virs mp ēkas parādījās padomju armijas he-likopters mi-8 aprīkots ar lieljaudas skaļruņiem, kas aicināja visus doties uz vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas un interfrontes mītiņu to-reizējā ask (tagad lu) stadionā. ministru padomes pieeju un apkārtnes novērošanu organizēja ģirta ozoliņa foto – novērotāju grupa ar pseidonīmu „bolderāja” . grupas uz-devums bija atklāt un fotografēt militāristu vardarbības, vdk un inter-frontistu provokācijas. „bolderāja” izvietojās rakstnieka andreja upīša muzeja telpās elizabetes un brīvības ielas krustojumā. no šī punkta no-vērotāji cauru diennakti veica ministru padomes pieeju un apkārtnes novērošanu. “bolderājas” novērotāji vija dambīte, aldis upmalis atra-dās novērošanas punktā “vēsture” , kas izvietojās lu vēstures institūta telpās brīvības bulvāra un merķeļa ielas krustojumā. novērotājas bai-bas bērziņas vadībā darbojās novērošanas punkts „karabahs” , kas no kinoteātra „spartaks” augšējā stāva veica mp pieeju un apkārtnes no-vērošanu savā sektorā. pašaizliedzīgi novērotāju uzdevumus pildīja inta mednieka brīvprātīgie dežuranti no elektronikas institūta un vīri no cēsu brīvprātīgo kārtības sargu vienības, kā arī līga krūmiņa no vides aizsardzības kluba. foto, kino un video materiālus gatavoja gunārs pļavnieks, andris si-lenieks, andris seleckis, anda krauze (šobrīd aizsardzības ministrijas žurnāla „tēvijas sargs” fotokorespondente), aldis upmalis, ģirts ozo-liņš. epizodiski piedalījās rīgas kinostudijas operators andris slapiņš. vdk un interfrontistu dezinformātori rūpējās par nepatiesu, pretru-nīgu ziņu sniegšanu. tā bija ikdienas parādība, ar ko bija tikpat kā neie-spējami cīnīties. visu štābā saņemto informāciju reģistrēja bez izņēmu-ma. tomēr atsevišķos gadījumos īpaši svarīgu informāciju pārbaudīja mp ārējās aizsardzības mobilā patruļa vai novērotāji, kas tika nosūtīti uz notikuma vietu. mp barikāžu aizstāvjiem nācās sastapties arī ar provokatoriem. pie-mēram, barikāžu pirmajās dienās štābā ieradās sieviete, kas draudējaatvija, kur tavi dēli... 144 izrēķināties ar zigfrīdu teikmani, kura esot nodibinājusi ttp tautas frontes nodaļu. viendien pie ārējā apsardzības loka pēkšņi pieskrēja nepazīstams vīrietis, kas pavēlēja autovadītājiem nekavējoties visas au-tomašīnas no mp aizbraukt uz vecrīgu augstākās padomes aizsardzī-bai. ”bolderājā” i.seleckis atveda jaunu cilvēku, kas uzdevās par viļņas asiņaino notikumu kaujinieku, pārbēdzēju pie latviešiem, lai izstāstītu par neskaitāmiem celofāna maisos nestajiem līķiem no viļņas tv torņa. vienreiz dzirnavu ielā telefonu centrāles barikāžu vīrus ”gādīga tanti-ņa” uzcienāja ar saindētu kafiju. labi, ka inde nebija nāvējoša, tā vienīgi izraisīja spēcīgu sirds uzbudinājumu, nervu sasprindzinājumu un nei­ tralizēja rīcības spēju un garīgu atslābumu. nav noslēpums, ka šādas psihotropiskās vielas atradās vdk operatīvo darbinieku bruņojumā, lai ietekmētu noteiktas personas. ministru padomes barikāžu aizstāvji ar aizdomām uztvēra ivara godmaņa 20.janvārī pie mp autovadītājiem iz-teikto pavēli aizvākt autotehniku. tomēr autovadītāji atbildējuši, ka viņu komandiere ir zigfrīda teikmane, un palikuši uz vietas, lai tās pašas dienas vakarā būtu par lieciniekiem omon uzbrukumam iem. automātiskās telefona centrāles aizsardzība. simts tautfrontiešu no autoceļu institūta, latvijas zinātņu akadēmijas akadēmiķa ivara kal-viņa vadībā at centrālē ieradās jau pirmajā barikāžu dienā. jūtot, ka te nebūs vienas dienas sardze, institūta kolektīva padomes un tautas frontes nodaļas vadītāji šo patriotisma vilni ievadīja regulējamā gul-tnē. visus brīvprātīgos sadalīja grupās pa desmit, tām iecēla vadītājus, kuri ar barikāžu vadību saskaņoja grupas uzdevumus, sekoja to izpildei, sniedza pārskatus. pēc 20. janvāra notikumiem un barikāžu likvidācijas 25.janvārī ar mp priekšsēdētāja ivara godmaņa ierosinājumu mp aizsardzības štābs pārņēma apsardzībā telefona centrāles dzirnavu ielā. par apsardzes va-dītāju tika iecelts viesturs harjuss. šo objektu pastāvīgā diennakts ap-sardzes grupa darbojās aptuveni līdz 1991.gada aprīļa vidum. barikāžu aizstāvju materiāli tehniskais nodrošinājums. nepiecieša-mo tehnisko aprīkojumu foto – novērotāju grupai ”bolderāja” sagādāja paši ltf biedri, kā arī organizācijas, atsaucoties un ltf centra rajona koordinatora andra grinberga aicinājumu. piemēram, kinooperators andris seleckis izmantoja rīgas kinostudijas kinoaparatūru; andris si-45 lenieks un ģirts ozoliņš izmantoja personīgo video un fotoaparatūru; sakaru uzturēšanai ar mp ārējās aizsardzības štābu patruļgrupām nepie-ciešamās rācijas nodrošināja tramvaju un trolejbusu pārvalde; binokļus grupai „bolderāja” sarūpēja bērnu slimnīcas ārsts juris lejas-sauss un gunārs pļavenieks. lai nodrošinātos pret asaru gāzes izmantošanas gadījumiem, barikā-žu aizstāvjus ar gāzmaskām apgādāja to rajonu organizācijas, kurās viņi strādāja. ministru padomes ārējās aizsardzības štāba un grupas „bol-derāja” dalībniekiem gāzmaskas sagādāja civilās aizsardzības štābs no saviem krājumiem. pareizticīgo katedrālē bija noorganizēts dežūrējošais diennakts pirm-ās medicīniskās palīdzības punkts. medikamentu, pārsēju piegādi no-drošināja bērnu slimnīcas galvenais ārsts uldis lamsters. ministru padomes, tālsarunu telefona un telegrāfa centrāles barikā-žu aizstāvju ēdināšanu pa speciāli izdalītiem taloniem nodrošināja rīgas pilsētas sabiedriskās ēdināšanas nodaļa kinoteātra „rīga” pagrabiņā, smilšu ielas ēdnīcā „vita” , benjamiņa namā u. c. malku ugunskuriem ar ltf centra rajona rūpību nodrošināja mež-saimniecības ministrija, kā arī daļēji tika izmantota barikāžu aizstāvju līdzpaņemtā malka. degviela automašīnu dzinēju sildīšanai, kā arī atse-višķu vieglo operatīvo automašīnu vajadzībām tika atvēlēta ar ministru padomes rīkojumu. 6. tv kompleksa zaķusalā aizsardzība latvijas televīzijas kompleksa aizsardzības priekšdarbi sākās 12.jan-vārī pēc ltf domes sēdes, kurā tika secināts, ka latvijas neatkarībai draud lielas briesmas, tādēļ jānodrošina stratēģiski svarīgo objektu aiz-sardzība. īpašo brīvprātīgo vienību (ībv) štābs uzdeva rīgas rajona ībv priekšniekam robertam milleram ar rajona kārtības sargu spēkiem or-ganizēt televīzijas kompleksa zaķusalā aizsardzību. 13.janvāra rītā ro-berts millers ar inčukalna mežrūpniecības saimniecības mikroautobusu „latvija” ieradās ībv štābā, kur viņam izdeva pilnvaru un iecēla par za-ķusalas tv kompleksa aizsardzības štāba priekšnieku. lai varētu ope-ratīvi sazināties ar ībv štābu, mikroautobusā „latvija” ierīkoja rāciju. televīzijas kompleksā kopā ar robertu milleru plkst.10.00 ieradās rīgasatvija, kur tavi dēli... 146 rajona ībv cīņas treneris gunārs kurcenbaums, ībv dalībnieks valters gobiņš un mikroautobusa „latvija” vadītājs uldis mūrnieks. televīzijas apsardzes miliču attieksme pret ībv vīriem bija noraidoša. tomēr pēc ilgāmpārdomāmun pārrunāmpar televīzijas kompleksa aizsar-dzības kārtību, augstprātīgais sardzes pulka komandieris sabirovs ierādīja roberta millera štābammītnes vietu miliču caurstaigājamā telpā. detalizēti iepazīstoties ar televīzijas kompleksa ēkām un to izkliedē-to izvietojumu zaķusalas plašajā teritorijā, roberts millers un gunārs kurcenbaums secināja, ka galvenā uzmanība jāvelta tv studijas aiz-sardzībai. vienlaicīgi, lai nodrošinātu tv kompleksa aizsardzību, bija nepieciešams nobloķēt arī salu tilta nobrauktuves un gājēju ejas. līdz ar to radās sarežģīts jautājums, kā visus nepieciešamos aizsardzības pa-sākumus nodrošināt? no kādiem palīglīdzekļiem veidot barikādes un aizsprostus? ar kādiem spēkiem nodrošināt barikāžu aizsardzību? tad palīgā nāca ltf un latvijas tautfrontiskā valdība. ap plkst. 11.00 ieradās pirmā automašīna zil-133 un autovadītājs lepni paziņoja, ka ieradies aizsargāt zaķusalu. ap plkst.16.00 sāka plūst ļaužu masas, atbrauca arī dažas automašīnas. ap sešiem septiņiem sāka ierasties smagā tehnika: lielgabarīta automašīnas un traktori ar un bez piekabēm, piekrautām ar daudztonnīgām kravām. palīgos roberta millera štābam ieradās kārlis bērziņš ar dzīvesbiedri no ādažiem, modris kalliss no salas pagasta, andrejs mauriņš no rum-bulas. sākās barikāžu aizstāvju reģistrācija. cilvēkus sadalīja grupās, ie-cēla grupu vecākos. kaut gan ltf plānoja, ka televīzijas komplekss būs jāsargā rīgas rajonam, taču pēc tautas manifestācijas visa noteiktā kār-tība bija sajaukta. smagā tehnika brauca klāt visu nakti tādā daudzumā, ka radās pro-blēmas ar tās izvietošanu. ap pulksten četriem pieciem no rīta tehnika tika izvietota. katrā salu tilta pusē tika izveidotas divas slūžas, tā dubul-tīgi bloķējot tiltu no katras puses, turklāt pa vidu vēl izvietojot tehniku pietiekamā daudzumā, lai armijas kolonnu tuvošanās gadījumā tiltu no-slēgtu vēl vairākās vietās. abās nobrauktuvēs no tilta uz salu vienā rin-dā tika izkārtota smagā tehnika, tāpat tika aizsprostoti salas abi krasti. daudz barikāžu aizstāvju dežūrēja televīzijas salas sargposteņos, pārējie bija norīkoti rezervē un atradās pie ugunskuriem. dažiem sargposte-ņiem bija piešķirti īpaši nosaukumi. sargpostenis „elle” atradās starp tv studiju un dzelzceļa tiltu. tā pastāvīgais priekšnieks bija ainis en-47 gelands. sargpostenis „plaušas” atradās vietā, no kurienes tv studiju apgādāja ar svaigu gaisu. postenis „jūra” apsargāja nobrauktuvi no salu tilta uz tv studiju. sargpostenis „balodis” – nobrauktuvi uz tv torni. tādā veidā līdz 14.janvāra rītam tv kompleksa aizstāvji izvietoja sarg-posteņus, autotransporta un traktoru tehniku ar piekabēm, galvenokārt, visbīstamākajās vietās un virzienos. mežrūpnieki saveda malku un baļ-ķus. autovadītājiem bija līdzi motorzāģi. ap pusnakti jau visa zaķusala bija vienos ugunskuros. līdz pulksten 2.00 naktī televīzijas ēkā un ap to valdīja diezgan nomācoša un saspringta situācija – visi gaidīja pa-domju tankus un desantniekus. ap šo nakts stundu šeit bija ieradušies pietiekami daudz latvijas patriotu. lai gan cilvēki bija satraukti, tomēr garastāvoklis bija možs, un visi bija apņēmības pilni sargāt līdz galam. tikai vēlāk cerīgās radio ziņas atraisīja cilvēkus. tv studijas plašā halle bija ļaužu pilna. studijas hallē un uz studijas pirmā balkona uzstājās gan ansambļi, gan dziedātāji un mūziķi. uzstājās gan lieli, gan mazi kori; muzi-kālās grupas un ansambļi stiprināja barikāžu aizstāvju garu un apņēmību. no pazīstamiemlatvijas cilvēkiembijamanāmi grupas ”jumprava”mūziķi. mārīte ķirša no bēnes naktīs uzmundrināja televīzijas kompleksa aizstāv-jus. arī pie ugunskuriem skanēja dziesmas, cilvēki jokoja. daži pat dejoja ugunskuru dūmos. tuvojoties rīta gaismai, jautrība pieklusa, pamodās daži uz kāpnēm un studijas kafejnīcā gulošie. tādu fantastisku tautas vienotības izpausmi diez vai šo laiku paaudze vēl piedzīvos. aizsardzības plāns. otrajā dienā zaķusalā parādījās ltf domes val-des pārstāvis ainārs bašķis, kas veidoja koordinācijas štābu sadarbībai ar tv kompleksa aizsardzības štābu un nodrošināja barikāžu aizstāvjus ar pārtiku. štābā darbojās kinorežisors varis krūmiņš, aivars stārasts, vladislavs bratkus, māris ivkins un citi. zaķusalas aizsardzības štābs, koordinācijas štābs, kopā ar vīriem, kas bija karojuši afganistānā, die-nējuši specnazā un jūras kājniekos, izstrādāja zaķusalas aizsardzības plānu. tajā iekļāva jau iepriekšējā dienā izveidoto tv studijas salas tilta nobrauktuvju, salas krastmalas aizsprostu un barikāžu pilnveidošanu. plāns arī paredzēja brīvajos laukumos izvietot trijkājus, lai nepieļautu helikopteru nosēšanos zaķusalā, pāri daugavai naktī nostiept tērauda troses, lai slepus pie salas nepiekļūtu pretinieks ar laivām un kuteriem. plānā bija paredzēts tv studijas ēku apvilkt ar zvejas tīkliem, apkār-tnes novērošana visā salas teritorijā, tai skaitā arī no tv torņa unatvija, kur tavi dēli... 148 studijas 20. stāva, nepārtrauktu patrulēšana pie tv studijas, tv torņa, salu tilta un gar salas krastmalu. tajā bija noteikta arī regulāra sarg-posteņu maiņa, nepārtraukta sakaru uzturēšana ar ltf , īpašo brīvprā-tīgo vienību štābu, kā arī starp sargposteņiem un aizsardzības štābu, starp aizsardzības štābu unkoordinācijas štābu. zaķusalas tvkompleksa koordinācijas štābs nodrošināja barikāžu aizstāvju apgādi ar pārtiku, deg-vielu, sakaru līdzekļiem, autotransportu, organizēja tv studijas ēkā med-punktu, lai nodrošinātu barikāžu aizstāvjiemmedicīnisko palīdzību. caurlaides režīms uz salu tilta un tv studijas apmeklētājiem. katra auto-mašīna, kas brauca lejā no tilta uz tv studiju vai torni, tika pārbaudīta, vai netiek ievesti ieroči, aizdomīgas personas, arī alkohols. arī tv kompleksā strādājošiem pārbaudīja dokumentus. taču citiem tv studijas apmeklētā-jiem tika rūpīgi noskaidrots, kāds ir apmeklējuma mērķis, un tikai pēc sa-skaņošanas ar tv centra amatpersonu, viņš tika ielaists tv centra teritorijā, studijā vai tornī. naktī salu tilts tika pilnībā nobloķēts un satiksme starp pārdaugavu un rīgas centru pa šo tiltu tika pārtraukta. taču salu tilta blokāde radīja nopietnus sarežģījumus 2. autokombi-nāta automašīnu nokļūšanai agri no rīta pāri tiltam uz piena un gaļas kombinātiem, maizes ceptuvēm, lai apgādātu veikalus ar pārtiku. auto-transporta un šoseju ministrs tautfrontietis jānis janovskis ieradās tv kompleksa aizsardzības štābā un vienojās ar robertu milleru, ka viena braucamā josla tiks atvērta laikus, ja situācija pilsētā būs mierīga, pretējā gadījumā vajadzēs izmantot citu tiltu. ar to vēl visas transporta kustību problēmas pāri salu tiltam nebija atrisinātas. viendien, kā atceras roberts millers, tv kompleksa aizsardzības štābs saņēma rakstveida rīkojumu uz augstākās padomes veidlapas, kuru bija parakstījis tobrīd ap aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks odisejs kostanda. rīkojumā tika pieprasīts atbrīvot brasas, vecmīlgrāv-ja un daugavas tiltus no to bloķējošās tehnikas, lai netraucētu transporta kustību. šāda rīkojuma izpilde nepārprotami apdraudēja tv komplek-sa aizsardzību un drošību. nākamajā dienā roberts millers sazinājās ar odiseju kostandu un ivaru godmani, lai noskaidrotu rīkojuma būtību. taču kā viens, tā otrs apgalvojis, ka neko par šādu rīkojumu nezinot. lnnk aktīvists māris (valdemārs) markuss vēlāk paziņoja, ka šo rī-kojumu uz ap veidlapas bija palaidis sava naivuma dēļ lnnk kārtības sargs pie brīvības pieminekļa imants bude.49 aizsardzības pilnveidošana. atbildību par tv torņa aizsardzību uz-ņēmās tautfrontieši aivars ērglis un pēteris zviedris. viņu vadībā 13 dienas un naktis tv torņa barikādes būvēja un aizstāvēja pārsvarā zem-galieši no bauskas un iecavas. ap tv torni bija izvietotas automašīnas un organizēta barikādes apsardze. pašā tornī pastāvīgi atradās novēro-tājs, kas veica tv kompleksa un tilta novērošanu, lai brīdinātu par pre-tinieka parādīšanos. lielākā daļa brīvprātīgo zaķusalas tv kompleksa aizsardzībai pieteicās tvaizsardzības štābā, taču bija vīri, kas paši devās uz tv torni. tādēļ katru rītu un katru vakaru štābs noskaidroja nepie-ciešamo barikāžu aizstāvju un posteņu sargu skaitu pie tv torņa, tornī un sargpostenī salas dienvidu galā. lai torņa aizstāvju vadītāji varētu regulāri veikt atbildības rajona apgaitu un uzturēt drošus sakarus ar tv aizsardzības štābu, pie tv torņa pastāvīgi dežūrēja taksometru parka viena automašīna, par kuras izmantošanu maksāja ministru padome. no sia „auda” ieradās trīs zvejas kuteri. no tiem divi tika novietoti krasta tuvumā abpus tv studijas ēkai, bet trešais pie salu tilta tv torņa pusē. tie bija paredzēti, lai nostieptu troses un naktī pie salas slepus ne-piekļūtu pretinieks ar laivām vai kuteriem. pie katra kutera tika norīkoti sargposteņi, bet krastā pie ugunskuriem dežūrēja rezervisti. tv kom-pleksa elementu, kas izkliedēti pa visu plašo zaķusalas teritoriju, aiz-sardzības organizācija prasīja no barikāžu aizstāvjiem nepārtrauktu aiz-sardzības uzlabošanu. barikāžu aizstāvji – gan ļaudis, kas bija atnākuši uz dažām stundām, gan autotransporta un traktoru tehnika – mainījās dažādos laikos. vieni no rajoniem ieradās uz veselu diennakti un vairāk, citi – uz 12 stundām, vēl citi – uz nenoteiktu laiku. štāba darbinieki bija aizņemti ar regulārām barikāžu aizstāvju instruktāžām un nepār-trauktām sargposteņu pārbaudēm. sakaru līdzekļu nebija pietiekamā daudzumā, tādēļ visus sargposteņus pārbaudīja īpaši ieceltas apgaitas patruļas. pa šīm dienām omonieši, izpildot maskavā izstrādāto scenāriju, bija izdarījuši teroristiskus uzbrukumus gan vecmīlgrāvja un brasas tiltu sargiem, gan minskas augstākās milicijas skolai kauguros, gan citiem objektiem. pēc omoniešu terora aktiem uz vecmīlgrāvja un brasas tilta un citviet, tv kompleksa aizsardzības pastiprināšanai ministru pado-mes priekšsēdētājs ivars godmanis uzdeva arhitektūras un celtniecības ministram a.prūsim nodrošināt ar celtniecības materiāliem un dzelzs­ betona blokiem, lai uzstādītu zaķusalas tv kompleksa aizsardzības bū-atvija, kur tavi dēli... 150 ves. augstākās padomes operatīvā štāba priekšnieks odisejs kostanda uz turieni nosūtīja vienu no saviem vietniekiem atvaļināto apakšpulk-vedi vladimiru jaroni un atvaļināto apakšpulkvedi inženieri celtnie-ku alfrēdu eipuru nepieciešamās palīdzības sniegšanai. kopā ar štāba priekšnieku robertu milleru barikāžu aizstāvji nosprieda, kā aizsardzī-bas nolūkos izvietot dzelzsbetona pamatu blokus. dažas stundas vēlāk no dzelzsbetona rūpnīcām uz zaķusalu plūda automašīnas ar dzelzsbe-tona pamatu blokiem. ieradās arī meistari un autokrāni, un nu jau bez speciāliem palīglīdzekļiem grūti pārvaramās barikādes auga augumā. pie tv studijas ēkas celtnieki uzbūvēja dzelzsbetona bloku sienas tādā augstumā, lai aizsegtu pirmā stāva logus no tiešas apšaudes. pretī ie-ejas durvīm no blokiem izveidoja līkumotu labirintu, lai varētu pretoties uzbrucējiem arī bez šaujamieročiem. vienlaikus tika izstrādāta shēma dzeloņstiepļu šķēršļu ierīkošanai. no malkas bluķiem veidoja trijkājus, lai uzstādītu laukumos, kurus pretinieka helikopteri varētu izmantot de-santa izsēdināšanai. dienā, kad sākās līča karš, starptautiskās sabiedrības uzmanība gal-venokārt tika pievērsta šiem notikumiem. tas satrauca barikāžu aizstāv-jus, jo deva iespēju kremlim šo notikumu aizsegā izrēķināties ar brīvī-bu alkstošiem latviešiem. ņemot vērā draudu pastiprināšanos, roberts millers atbrīvoja tv studijas halli un kāpņu telpas, pamatojot savu rī-cību ar iespējamo omon ielaušanos un lai lielais neorganizēto cilvēku pūlis netraucētu tv lojāliem apsardzes miličiem, kuri arī uzturējās šajās telpās, atklāt uguni pa iebrucējiem. tādā veidā nepieļautu neapbruņotu cilvēku neskaitāmus upurus. tv studijas telpās palika tikai daži barikā-žu aizstāvji ar uzdevumu neuzkrītoši novērot apsardzes miliču darbību. lai pilnveidotu tv kompleksa aizsardzību un labāk sagatavotos cī-ņai ar vardarbīgiem iebrucējiem, bērni un pusaudži tika aizsūtīti mājās, bet sievietēm atļāva rūpēties par ēdināšanu pie ugunskuriem. barikāžu aizstāvjus, kuri bija izpratuši draudu nopietnību un gatavi cīnīties līdz galam, nesaudzējot pat savu dzīvību, roberts millers lūdza nostāties tv studijas priekšā vienā rindā, lai pārliecinātos, ar kuriem vīriem varēja rēķināties pretinieka uzbrukuma gadījumā. kā atcerējās roberts mil-lers, pārrunājot šo ļoti atbildīgo brīdi ar gunāru kurcenbaumu, nekādas īpašas cerības uz lielu brīvprātīgo skaitu nebija. taču rinda ļoti ātri stie-pās garumā gar visu studijas ēku, tad tā dubultojās, tad parādījās trešā rinda, tad ceturtā. barikāžu aizstāvji arī paši bija ļoti pārsteigti un no51 visas sirds lepojās par šiem vīriem, par savu tautu, kas ar kailām rokām nostājās pret labi apbruņotiem un apmācītiem omoniešiem un armij-niekiem, pret visu vareno padomju monstru par savu zemi, par savu latviju. turklāt šajā ierindā bija arī sievietes, un viņas neparko nebija pierunājamas atstāt ierindu. tv kompleksa aizsardzības štābā pie rācijām nepārtraukti dežurēja sakarnieki, kuri reģistrēja visas ziņas, kas tika saņemtas no sargposte-ņiem, ap operatīvā štāba, ministru padomes aizsardzības štāba, īpašo brīvprātīgo vienību štāba, gan arī no citām barikāžu aizsardzības vietām. štābā bija ierīkots gan parastais telefons, gan valdības telefona līnija. par nopietnākiem paziņojumiem rūpējās latvijas televīzija – vajadzīgās zi-ņas nekavējoties tika laistas ēterā. štāba rīcībā no rīgas taksometru parka bija atsūtīti divi mikroautobusi „latvija” un divas vieglās automašīnas „ volga” . automašīnas ļoti bieži tika izmantotas daudzos novērošanas braucienos, lai pārbaudītu saņemtās in-formācijas patiesīgumu. tika vesti barikāžu aizstāvji uz tālākiem sargposte-ņiem, kādreiz kāds aizgādāts uz ārstniecības iestādi, uz mājām vai apmeklēt valsts un pašvaldības iestādes. tomēr pats galvenais bija informācijas pār-baude. viena automašīna pastāvīgi atradās rezervē. promaskavisko spēku provokācijas. 19.janvāra vakarā tv aizsardzī-bas štābā kļuva zināms, ka vairāki valsts autoinspekcijas darbinieki, kas bija pārgājuši pie omon, piesavinoties arī dienesta automašīnu, reibu-ma stāvoklī bija ieradušies pie salu tilta barikādēm. ne vienu reizi vien uz salu tilta pie barikāžu aizstāvju sargposteņiem ieradās omonieši – šad un tad iereibuši, dažreiz arī skaidrā. vienmēr viņi kategoriski pieprasīja, lai viņus laiž tālāk, lai atbrīvo ceļu un draudēja vardarbīgi ieņemt tele-vīzijas studiju. visas šīs prasības un draudi tika izteikti kopā ar sulīgiem krievu lamuvārdiem. protams, viņi netika ielaisti, taču, lai izvairītos no iespējamās ieroču lietošanas, tika aicināti uz pārrunām tv apsardzes miliči. situācija dažbrīd bija ļoti tuvu eksplozijai, tomēr to vienmēr iz-devās novērst. 20.janvārī, kad omon sadarbībā ar vdk “alfa” un psrs iem spec-vienības kaujiniekiem iebruka lr iem, pirmie zaķusalā ieradās japāņu žurnālisti ar videomateriālu, kas tūlīt tika pārraidīts, un pasaule uzzināja par kārtējo padomju noziegumu. lai pastiprinātu tv kompleksa aizsardzību zaķusalā, no kurzemesatvija, kur tavi dēli... 152 ieradās latvijas neatkarībai lojāli miliči un kopā ar barikāžu aizstāvju vadītājiem izvēlējās ugunspozīcijas. aizstāvēt latviju ieradās kāds lat-vietis no jakutijas, kurš gan runāja tikai krieviski. viņš ļoti gribēja būt barikāžu dalībnieks, bet negribēja palikt viesa statusā un regulāri dežū-rēja sargpostenī ”elle” . bieži zaķusalu apmeklēja ne tikai mūsu laikrak-stu žurnālisti, bet arī no krievijas un pat no tālās sibīrijas, lai informētu savus lasītājus par notikumiem latvijā. viendien zaķusalā ieradās, kā viņš iepazīstināja ar sevi, baltijas kara apgabala laikraksta „za roģinu” korespondents. kā atcerējās roberts millers, domājams, tas bijis modris ziemiņš, latvietis. iepazinies ar ba-rikādēm un noklausījies atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, viņš iztei-ca savus secinājumus un lika saprast, ka jebkura armijas kaujas vienība bez pūlēm var pārvarēt šādus aizsprostus un sagraut barikāžu aizstāvju pretestību. no militārā viedokļa, bez šaubām, viņam bija taisnība, taču nekādus padomus, kā uzlabot aizsardzību, viņš nedeva. kāda patiesībā bija šā uz sibīriju izsūtītā latvieša politiskā pārliecība, tobrīd bija grūti spriest, jo skaļi izteikts atbalsts barikāžu aizstāvjiem padomju armijas hierarhijā būtu iztulkots kā valsts nodevība, un galu galā barikādes bija pret viņa maizestēviem. traģiskie notikumi iem un bastejkalnā šokēja cilvēkus, bet nesalauza viņu apņēmību un ticību latvijas neatkarībai, kas savā veidā kļuva par tautas vienotāju. trauksmainās barikāžu dienas turpinājās, bet barikāžu aizstāvju apņēmība aizstāvēt latvijas televīzijas centru palika nemainī-ga. stāvoklis valstī pamazām stabilizējās. rīgas barikādēm bija pievērsta pasaules plašsaziņas līdzekļu uzmanība. šeit lielu ieguldījumu deva ār-zemju žurnālisti, kas tobrīd atradās latvijā. starptautiskā sabiedrība asi nosodīja padomju režīma vardarbību, vērstu pret neapbruņotu tautu. m. gorbačovs tomēr ņēma to vērā un neriskēja izvērst asiņainu teroru pret tautas masveida nevardarbīgās pretestības kustību. medicīniskā palīdzība un pārtikas piegāde. pirmās medicīniskās pa-līdzības sniegšanai tv ēkā tika organizēts medpunkts. iespējamo ievai-noto un smagi slimo uzņemšanai bija paredzētas rīgas 2. slimnīca un stradiņa klīniskā slimnīca pārdaugavā, bet daugavas otrā krastā – rīgas 1. slimnīca un citas tuvāk esošās slimnīcas. ievainoto vai slimo nogādā-šanai uz slimnīcu vai mājām bija paredzēta viena dežūrmašīna. barikāžu aizstāvju ēdināšanai kolhozi, dažādi pārtikas rūpniecības53 uzņēmumi, sabiedriskās ēdnīcas, kafejnīcas, gan arī privātpersonas veda tv kompleksa aizstāvjiem dažādus produktus, sagatavotas sviestmai-zes, cepumus un bulciņas. sargposteņi stingri pārbaudīja, vai salā netiek ievesti alkoholiskie dzērieni. alkohola tirgoņus nekavējoties izraidīja no zaķusalas. dažbrīd aizsardzības štāba telpas bija pieblīvētas ar apjomī-gajiem pārtikas pievedumiem. stacionārās pastāvīgas ēdināšanas vietas bija iekārtotas trolejbusa vagonā zaķusalas trolejbusa līnijas galapunktā un pie vienas no tv kompleksa ēkām. ļoti daudzās vietās uz salu tilta spontāni veidojās barikāžu aizstāvju ēdināšana no vienkārši piebrau-kušas mašīnas. ēdināšana notika arī pie tv torņa. tādā veidā izpaudās tautas morālais un materiālais atbalsts latvijas brīvības cīnītājiem. tv kompleksa aizsardzības nodošana īpašām brīvprātīgo vienībām. ministru padomes priekšsēdētājs ivars godmanis 25.janvārī sasauca kārtējo barikādēm veltīto apspriedi. noklausījies ziņojumus no vietām par barikāžu stāvokli, kā arī īsi raksturojis stāvokli valstī, ministru pa-domes priekšsēdētājs paziņoja: ”tautai no barikādēm ir jādodas mājās, arī smagā tehnika jānovāc!” barikāžu vietās jāpaliek ībv dalībniekiem, kuriem nu būs iespēja parādīt savas spējas un lietderību. bet kas tad bija šīs ībv? tā bija neliela daļa no šīs pašas tautas, kurai bija jādodas mājās, un kuri savu brīvo laiku līdz šim bija veltījuši treniņiem un mā-cībām ar domu, ka varbūt nāksies veltīt savu dzīvi mīļās latvijas neat-karības atgūšanai un aizstāvēšanai. nu it kā šis laiks bija klāt, kad sava apņēmība jāpierāda darbos. taču šeit radās milzīga problēma. ja līdz šim uzņēmumu, iestāžu un kolhozu vadītāji vai nu pacieta, vai aktīvi at-balstīja savu darbinieku piedalīšanos barikādēs, tad tagad barikāžu laiki bija beigušies un visiem, tai skaitā arī ībv dalībniekiem, bija jāatgriežas savās darba vietās. bija jāpārorganizē aizsardzības štāba darbs. tika nodibināts jauns amats – maiņas vecākais. par maiņas vecākajiem tika iecelti gunārs kurcenbaums, aivars stārasts, modris kalliss, andris smirnovs, aigars irbe, andris kalliss, kārlis bērziņš. maiņas vecākā uzdevums bija regu-lāri un laicīgi nomainīt sargposteņu sargus, regulāri pārbaudīt viņu dar-bību, izsūtīt patruļas. maiņu vecākie dežūrēja katru ceturto diennakti. sākumā sargposteņu sargu maiņas bija nodrošinātas, bet ar laiku sāka trūkt cilvēku, lai nodrošinātu laicīgu sargu maiņu. no astoņiem sarg-posteņiem tikai divos varēja iztikt pa vienam sargam. tie bija novērotājiatvija, kur tavi dēli... 154 televīzijas tornī un tv studijas 20.stāvā. pārējos sargposteņos vajadzēja pa 2-3 cilvēkiem, turklāt sardze ik pa 2-3 stundām bija jānomaina, lai dotu cilvēkiem iespēju atpūsties. savās darba vietās atgriezās arī tv tor-ņa aizsardzības vadītāji aivars ērglis un pēteris zviedris. tādējādi arī par torņa apsardzi pilnībā atbildīgs bija maiņas vecākais. štābā turpināja darboties kinorežisors varis krūmiņš. informācijas saņemšanu tāpat kā agrāk nodrošināja dežurējošais radiooperators. aizsardzības štāba priekšniekam bija jāgādā, lai sargposteņi zaķu-salā darbotos nepārtraukti cauru diennakti. brīvajai no sardzes maiņai tika sagādātas kušetes, lai nebūtu jāguļ uz grīdas. pie abām nobrauktu-vēm no tilta uzstādīja celtnieku vagoniņus, kur sargi varēja paglābties no sala, lietus un vēja. rīgas rajona padomes priekšsēdētājs jānis ruš-ko izpalīdzēja, nododams tv kompleksa sargu rīcībā mikroautobusu „latvija” . tautai aizejot no barikādēm, beidzās arī pārtikas pievedumi. taču izpalīdzēja tv saimniecības pārvaldnieks sigurds baltais, katru dienu iedalot nepieciešamo skaitu talonu tv studijas ēdnīcas apmeklē-šanai. daudz un dažādus jautājumus palīdzēja risināt jaunizveidotā mp sabiedrības drošības departamenta direktors j.a.baškers. tomēr lielas grūtības sagādāja sargposteņu nodrošināšana ar sargu jaunu maiņu. ībv štāba vadītājs palīdzēja kā varēja. cilvēki ieradās zaķusalā no lie-pājas, kuldīgas, talsiem, dobeles, jelgavas, bauskas, balviem, preiļiem, līvāniem, rēzeknes, jēkabpils, madonas, ogres, valkas, rīgas rajona un pilsētas atsevišķiem uzņēmumiem. konflikts ar baltijas kara apgabala pavēlnieku. tam laikam raksturīgs gadījums notika 19.februārī plkst. 19.25. pie nobrauktuves no salu tilta uz televīzijas studiju tika apturēta automašīna „volga” ar okupācijas ar-mijas virsniekiem, kuri, neuzrādot nekādus dokumentus, centās iekļūt aizsardzības zonā. pa atvērto mašīnas logu viens no virsniekiem pazi-ņoja, ka automašīnā atrodas baltijas kara apgabala pavēlnieks, deputāts f . kuzmins. tajā brīdī sargpostenī atradās arī maiņas vecākais gunārs kurcenbaums, kas pieprasīja uzrādīt dokumentus. saskaņā ar tā laika kārtības noteikumiem psrs un lpsr augstāko padomju deputātiem ieeja, uzrādot deputāta apliecību, televīzijas studijā bija bez ierobežoju-miem. f .kuzmins pagodināja apsardzi ar savu izkāpšanu no automašī-nas, un augstprātīgi piebilda, ka viņš ir baltijas kara apgabala pavēlnieks, arī deputāts, un ka ar vienu viņa pavēli no zemes virsas tiks noslaucīta55 ne tikai tv studija un tornis, bet visa zaķusala. noklausījies gunāra kurcenbauma noraidošo atbildi, f . kuzmins teica, ka tieši šādi izpildīgi karavīri viņam esot vajadzīgi un viņš labprāt ņemtu g. kurcenbaumu pie sevis. lai gan konflikts tika atrisināts un f . kuzminam tika atļauts braukt uz tv studiju, nākamās dienas rītā sākās milzīga ažiotāža. lr ministru padome pieprasīja sīkus paskaidrojumus par šo gadījumu. šai sakarībā derētu atcerēties pārpratumus par salu tilta blokādi ar autotransporta un šoseju ministru jāni janovski, cik demokrātiski un vienkārši viss atrisinājās. taču f .kuzmins uzskatīja, ka viņš ir jāpazīst visiem, un pārējie, kas ir zemākā rangā, ir radīti tikai tamdēļ, lai izpil-dītu viņa pavēles. viņa augstprātīgā izturēšanās un runas tonis liecināja par necieņu un nicinošu attieksmi pret latviešu tautas centieniem būt saimniekiem savā zemē. šeit atkal izpaudās okupantu mentalitāte un morāle. epilogs. mākslinieks igors dobičins, kas pats piedalījās tv kompleksa aizsardzībā, izteica ideju par zaķusalas barikāžu piemiņas iemūžināšanu. drīz tika uzsākti sagatavošanas darbi, lai realizētu ideju. darbi pie piemi-nekļa izveidošanas turpinājās visu vasaru un rudenī, kad latvija jau bija brīva, piemineklis „acis” tika atklāts. tas simbolizēja barikāžu aizstāvjus un nākotnes vīziju. barikāžu aizstāvju „acis” raugās uz salu tiltu un tautas lik-teņupi daugavu, lai modri sargātu atgūto brīvību un neatkarību. 7. īpašo brīvprātīgo vienību darbība barikāžu laikā ībv dalība svarīgu objektu aizsardzībā. kaujas trauksmi ībv štābs izsludināja 13.janvārī plkst. 7.00 no rīta. ībv kārtības sargiem tika dota komanda ierasties noteiktajās vietās, lai saņemtu uzdevumus, kā nodro-šināt sabiedrisko kārtību daugavmalā tautas manifestācijas laikā. pēc manifestācijas ībv kārtības sargi pārņēma aizsardzībā tv kom-pleksu zaķusalā, pastiprināja brīvības pieminekļa apsardzību, kā arī pie-dalījās ministru padomes un augstākās padomes aizsardzībā. zaķusalas tv kompleksa aizsardzību organizēja rīgas rajona ībv kārtības sargu vadītājs roberts millers; ministru padomes ārējo aizsardzību – ībv kārtības sargs un ltf domniece zigfrīda teikmane; brīvības pieminek-li – ībv kārtības sargs pēteris vērītis.atvija, kur tavi dēli... 156 drīz pēc trauksmes izziņošanas ībv štābs, drošības interesēs, iekār-tojās 3 radioficētās automašīnās, izveidojot mobilu ībv komandpunktu, lai no īslaicīgas apstāšanās vietām nodrošinātu patruļu un objektu ap-sardzes grupu vadību pa radio. informācijas aizsardzības nolūkā štābs izmantoja speciāli izstrādātu kodu sistēmu. no 16. līdz 25.janvārim ībv štābs iekārtojās augstākās padomes komisiju ēkā. hospitāļu ielā 15, ībv štāba telpās līdz 16. janvārim palika de-žūrēt imants vingolds ar 2 kārtības sargiem, pie latvijas radio izziņo-tā kontakttālruņa un lai nodrošinātu telpu apsardzi. 13. janvārī jau pēc plkst. 8 no rīta uz ībv štābu i. vingoldam piezvanīja lauksaimniecības ministrs dainis ģēģeris un interesējās, uz kādiem objektiem vispirms sūtīt smagsvara lauksaimniecības tehniku. tobrīd viņi vienojās, ka kus-tību pagaidām nesāks, taču lai tehnikas vadītāji neizklīst un ir gatavi izbraukt, tikko radīsies tāda nepieciešamība. tajā brīdī dainis ģēģeris kopā ar autotransporta un šoseju ministru jāni janovski sāka plānot, kādu tehniku un no kurienes sūtīt barikāžu un tautas manifestācijas apsardzībai. latvijas radio izsludināja augstākās padomes aizsardzības štāba koordinācijas centra, ltf domes, ībv pastāvīgās mītnes hospitā-ļu ielā kontakttālruņus. pa šiem ”karstajiem telefoniem” saimniecību un iestāžu pārstāvji nepārtraukti piedāvāja palīdzību, jautāja, kur un kādu tehniku sūtīt. tai pašā laikā iedzīvotāji sniedza ziņas par padomju armi-jas tehnikas pārvietošanos un citām darbībām. netrūka arī interfron-tiešu un vdk aģentu dezinformācijas, lai radītu ībv kārtības sargu ap-jukumu. tovakar ībv štābā ieradās sabiedrībā pazīstamais dramaturgs un režisors hermanis paukšs un izteica imantam vingoldam vēlēšanos darboties brīvprātīgajos kārtības sargos. pēc dažām dienām viņš jau pie-dalījās bīstamā kolīzijā- ībv kārtības sargu organizētajā omonieša lak-tionova sievas aizturēšanā pie brīvības pieminekļa. ībv vīri uz rīgas pilsētas robežas sagaidīja piekrautas ar smagsvara kravām pirmās lielgabarīta automašīnas, kas pa 8 galvenajiem ceļiem ieradās no rīgas, ogres, cēsu, bauskas, jelgavas pilsētas tautfrontiskām pašvaldībām. ībv patruļas nākamos barikāžu aizstāvjus novirzīja uz ltf noteiktajiem objektiem. pirmajā dienā uz ceļiem dežurēja 10-12 patruļas, nākamās 2 dienās, kad ļaužu un tehnikas plūsma pastiprinājās, ībv patruļu skaits palielinājās līdz 30, izmantojot kārtības sargu perso-nisko autotransportu.57 pretinieka darbības novērošana. turpmākajās barikāžu dienās preti-nieka darbības novērošanu organizēja ībv štāba informācijas nodaļas vadītājs mārtiņš grigulis. tālās novērošanas posteņi atradās ādažos, pie viadukta uz vidzemes un ainažu šoseju krustojuma, baložos uz jelga-vas šosejas un kalnciema ceļa. uz maģistrālām ielām atradās ziņotāji no iedzīvotāju vidus, kas sekoja okupācijas karaspēka kustībai. turklāt pa pilsētu tika organizēti mobilo patruļu reidi, lai uzraudzītu omon, armijas, interfrontes, lkp ck mītni vai to aktivitātes pilsētā. pirmajās barikāžu dienās, kad pilsētā nemanīja miličus, kārtības sargi veltīja uz-manību arī sabiedriskās kārtības uzturēšanai. piemēram, kādā vakarā tika aizturēts marodieris ar kalašņikova automāta koka maketu un no-dots lietas izskatīšanai centra rajona milicijas nodaļai. cita pēc citas radioficētās patruļas devās reidos noteiktajos maršru-tos, lai uzmanītu draudu perēkļus un ar iegūtām jaunām ziņām atgriez-tos bāzē. veiksmīgi darbojās patruļas dzintara kļavas vadībā. tas, ka ībv radioficētās patruļas izmantoja bieži mainītus kodus un izmantoja daudziem okupantiem nesaprotamu latviešu valodu, bija tiem nepatī-kams pārsteigums. 14.janvārī plkst. 3.00 naktī ībv štābā, hospitāļu ielā 15, ieradās talsu ībv komandieris imants dambergs ar saviem vīriem un uzņēmās štāba apsardzi. 15.janvārī ap plkst. 13.00 rīgas pilsētas centrālos rajonus vairākkārt aplidoja padomju armijas helikopters mi-8, aprīkots ar lieljaudas skaļ-ruņiem no kuriem translēja virs rīgas aicinājumus doties uz interfron-tes un vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas mītiņu toreizējā ask (tagad – lu) stadionā. 16.janvāra vakarā ībv štābs savu darbību hospitāļu ielā pārtrauca un pārcēlās uz augstākās padomes komisiju ēku, jēkaba ielā, jo palikt uz vietas kļuva bīstami. jaunajā štāba mītnē organizēja diennakts dežūras. maiņās parasti dežūrēja viktors sviklis, ģints vaznis, imants vingolds. operatīvo informāciju apkopoja un analizēja mārtiņš grigulis. radio-sakaru sistēmas aprūpēja rīgas radiorūpnīcas inženieris jānis straume. personāla dokumentāciju kārtoja karmena manguse. vispārējo štāba un ībv darbību vadīja georgs beshļebņikovs (tagad – maiznieks). latvijas psr vdk un omon slepeno aģentu darbība ībv un barikāžu aizstāvju vidū. viendien kolonādē pie pētera vērīša vadītajiem brīvībasatvija, kur tavi dēli... 158 pieminekļa sargiem ieradās ivans umbraško padomju armijas virsnieka formastērpā un piedāvāja ībv kārtības sargiem parādīt tanku un bruņu-mašīnu ierakumus ādažu mežā, ko 13.motostrēlnieku pulks izmantošot kā izejas pozīcijas uzbrukumam barikāžu aizstāvjiem rīgā. kā izrādījās, tas bija pulka rezerves koncentrācijas rajons, ko parasti atklāti izmantoja mācību trauksmes gadījumos, lai saliedētu pulka apakšvienību un štāba darbību īstas kaujas trauksmes (kara) gadījumā. acīmredzot padomju armijas sevišķās daļas (čekas) pilnvarotais i. umbraško gribēja kliedēt aizdomas par savu tiešo saistību ar psrs specdienestiem. kā vēlāk kļuva zināms, ka padomju armijas sevišķās daļas bija tieši pakļautas un finan-sētas psrs vdk struktūras padomju armijā un flotē. viņi nēsāja atbil-stošus armijas un flotes formas tērpus. vdk un gru funkcijas padomju savienībā bija stingri noteiktas. pretizlūkošanu psrs teritorijā veica tikai vdk, bet izlūkošanu ārvalstīs veica kā gru, tā arī vdk. protams, bija arī izņēmumi – it īpaši nemierīgajās baltijas un kaukāza republikās. lai cik detalizētu psrs bruņoto spēku ģenerālštābs ar psrs vdk un iekšlietu ministrijas speciālistiem izstrādāja latvijas destabilizācijas un valsts apvērsuma plānu, tomēr tā realizācija bez vietējiem sabied-rotajiem nebija iespējama. tie tika atrasti ar lpsr vdk palīdzību, kas no tūkstošiem savu slepeno aģentu aprindām izvēlējās piemērotākos šo uzdevumu veikšanai patriotiskajās organizācijās, lai atklātu un sekotu to darbībai. iefiltrēto slepeno aģentu iegūtās ziņas bagātā straumē plū-da uz lpsr vdk, kur tās pieredzējuši analītiķi sistematizēja, apkopoja, analizēja un sintezēja, lai sagatavoto informāciju nekavējoties nosūtītu saviem saimniekiem maskavā un rīgā – lkp ck pirmajam sekretāram alfrēdam rubikam. turklāt ar nepieciešamo informāciju tika apgādāti savas kompetences robežās arī baltijas kara apgabala pavēlnieks f .kuz-mins, baltijas robežapsardzības apgabala pavēlnieks un omon koman-dieris č.mliņņiks. dīvainās sagadīšanās. atmodas laikā radušos baltos plankumus sabiedrībā ar jaunu sabiedrisku organizāciju izveidi – ltf, lnnk, vak u. c. – vdk pārsedza, dodot uzdevumu tur iefiltrēties aģentu ve-terāniem vai no jauna savervētiem aģentiem. ne tikai ar tiem, kas tālre-dzīgi bija atstāti latvijas maisos, bet arī ar tiem, kas vēl šodien darbojas maskavā. lpsr vdk palīdzēja omon atrast vietējos sabiedrotos vai-rāku brīvprātīgo kārtības sargu vidū. par to liecina vairākas dīvainas sa-59 gadīšanās notikumos, kas ievadīja uzbrukumu iekšlietu ministrijai, pro-ti, nenoskaidrotu personu izdarītie šāvieni pa omon apsargāto preses namu 19. janvāra vakarā ar iepriekšēju nolūku, lai ībv patruļu ievilinātu slazdā. turklāt preses nama apšaudes laikā tā tuvumā it kā redzēts žigu-lis ar valsts autoinspekcijas marķējumu, kas piederēja miličiem – pār-bēdzējiem uz omon bāzi. drīz pēc preses nama mīklainās apšaudes sākās garāmbraucošas ībv patruļmašīnas vajāšana melnsila ielā. parasti ar lnnk mikroautobusu „latvija” ībv kārtības sargi aigars tepers, gatis jurkāns, agris kreiš-manis patrulēšanā piedalījās trijatā. pārkāpjot elementārus patruļas dar-bības noteikumus vai dīvainas vieglprātības dēļ, kārtības sargi vecpilsē-tā uzņēma pasažierus kasparu grinbergu un haraldu šteinbergu, kuri lūdza viņus aizvest uz pārdaugavu un izteica vēlēšanos iestāties kārtības sargos. kā vēlāk kļuva zināms, kārtības sargi, pamanot omon vajātājus, au-tomašīnas ”uaz” un pārbēgušo miliču žiguli, mēģinājuši no sekotājiem atrauties, vienlaicīgi ziņojot par draudošajām briesmām. tomēr āgen-skalna priedēs tika iedzīti strupceļā. saskaņā ar noteikumiem sagūstī-šanas gadījumā rācija bija jāsabojā, bet tas netika izdarīts, un omonieši sagrāba ne tikai mikroautobusu, bet arī rāciju „ļon” ar visiem kodiem un adresātiem. arestētos kārtības sargus sadalīja pa vairākām automašī-nām un aizveda uz omon bāzi nopratināšanai. 20.janvārī ībv un viņu komandieri saviem spēkiem nekādi nevarēja uzzināt, ka lpsr prokuratūras virzienā devusies omon automašīnu kolonna, kurai uz turieni bija jānogādā iepriekšējā dienā aizturētie brīv-prātīgie kārtības sargi, pa ceļam nejauši paķerot līdzi arī omonieša lak-tionova sievu, kas bija ieradusies bāzē apciemot savu vīru. tikpat nejau-ši laktionova sieva tika izsēdināta no omon automašīnas (iepriekšējā dienā aizturētās lnnk ”latvijas”) ielas vidū, kur pie brīvības pieminek-ļa grozījās brīvprātīgo kārtības sargu patruļa, kas viņu aizturēja. šis gadījums ar laktionova sievu, tad it kā arī kalpoja par formālu iemeslu uzbrukumam iekšlietu ministrijai. lai gan notikumu analīze pierāda, ka vispārējās trauksmes sacelšana omon bāzē notika kriet-nu laiku pirms laktionova sievas telefona zvana, kurā viņa pavēstīja, ka esot izvarota, tomēr šā scenārija provokatīvā sasaiste ar kārtības sargu loma šajos notikumos nav apšaubāma. kā stāsta hermanis paukšs („rīgas balss” 1996.gada 19.augustā),atvija, kur tavi dēli... 160 kāds no kolonādes kioskā bāzējošiem kārtības sargiem ar iesauku ”sir-mais” it kā, lai atkratītos no pārsteidzīgi saņemtās ķīlnieces, ir devis pa-vēli hermanim paukšam, kas barikāžu dienās vairākkārt izpildīja ībv kārtības sargu uzdevumus, savā automašīnā „ņiva” steidzīgi nogādāt aizturēto sievieti divu kārtības sargu pavadībā uz augstāko padomi, ka-mēr omonieši vēl nav pamanījuši notikušo. smilšu ielā uzcelto aizspros-tu un barikāžu dēļ tikuši tikai līdz radiomājai, kur kārlim, vienam no pavadoņiem, dotas instrukcijas notīt automašīnas numurus ar lupatām, aizbraukt līdz gaisa tiltam un tur aizturēto sievieti izlaist. hermanis paukšs numurus nenomaskēja, kas viņam licies vēl aizdomīgāk, un uz gaisa tilta sievieti izlaiduši, piekodinot, lai viņa iet un atpakaļ neskatās. ļoti ticams, ka šajā pavēlē par ķīlnieces nogādāšanu uz ap slēpjas maskavas inspirētā plāna atslēga. omoniešu un viņu darba devēju galvenais mērķis bija ap ieņemšana, bet iem bijis nepieciešams ieņemt, lai izprovocētu ar šaujamieročiem apbruņotu barikāžu aizstāvju iesaistīšanos apšaudē pie iekšlietu ministrijas. barikāžu dienās dažādas provokācijas bija ikdienas parādība, tajā skaitā, kā jau iepriekš minēts, arī pret īpašo brīvprātīgo vienības kārtības sargiem. ltf priekšsēdētāja vietnieks ivars redisons atceras, ka barikā-dēs varonība tomēr dažkārt mijās ar muļķību, gļēvulību un nodevību. sevišķi to cilvēku vidū, kuri sevi deklarēja par profesionāļiem. 13.janvārī pēkšņi bez vēsts pazuda ltf mītnes apsardzes priekšnieks, ībv koordinators ralfs sviriņš. ltf viņš parādījās tikai pēc mēneša un bez slimības apliecinošiem dokumentiem. arī viņa pēctecis, kas pārņē-ma sava priekšgājēja amatu, armands māliņš barikāžu laikā neizturēja spriedzi un padevās panikai. tad ltf mītnes sagatavošanu aizsardzībai uzņēmās kurzemnieku vīrs no liepājas. viņš ātri sagatavoja materiālus logu un durvju aizsprostošanai, iegādājās ugunsdzēšamās ierīces un pie-derumus, veica citus mītnes aizstāvēšanai nepieciešamos pasākumus. muļķīgu kļūdu kārtības sargi izdarīja, aizturot laktionova sievu, kuru omonieši izmantoja izliktajā slazdā kā ēsmu. šī versija kļuva zināma no žurnālistu s.metuzāla un j.vilnīša izmeklēšanas materiāliem (,,tev” , 1994.gada 17.janvāris), kuros minēts, ka dažas dienas pirms 20.janvāra uzbrukuma iem mliņņiks vaicājis laktionovam, kā viņš uzņemtu ziņu par savas sievas izvarošanu, uz ko viņš atbildējis ar pretjautājumu – var-būt labāk tavu? turklāt virkne vienlaicīgu, savstarpēji saistītu notikumu sakritība61 rada aizdomas par iepriekš izstrādāta scenārija secīgu izpildi. vispirms inspirēta preses nama omoniešu apsardzes apšaude. tad vieglprātīga divu nepazīstamu cilvēku iesēdināšana ībv patruļmašīnā, kas veica ap-kārtnes novērošanu. visbeidzot nepareiza maršruta izvēle gar bīstamu, pievilināšanas nolūkos tikko apšaudītu un trauksmes stāvoklī esošu omon sargposteni, kā arī novēlota pēdu jaukšana vajātājiem neliecina par kārtības sargu tā brīža kaujas garu un situācijas izpratni. omon sagūstīto ībv kārtības sargu spīdzināšana un pratināšana. ībv kārtības sargs g.jurkāns atceras, ka omon bāzē sagūstītos ībv kārtības sargus omonieši sita, pratināja un ņirgājās. pratināšanā piedalī-jās arī civilajā apģērbā ģērbušies psrs vdk „alfas” vai lpsr vdk vīri, kuri atšķirībā no omoniešiem vardarbīgās akcijās nepiedalījās. galvenie jautājumi, kurus uzdeva aizturētajiem, bija: vai kārtības sargiem un ba-rikāžu aizstāvjiem ir šaujamieroči; kādā veidā notiek šaujamieroču un munīcijas piegāde no zviedrijas, somijas un citām valstīm; kur atro-das latviešu ”nacionālo ekstrēmistu” štābi, vadības centri un to vadītāji; nosaukt nacionālistu organizācijas un to vadītājus, finansēšanas avotus; kādā veidā tiek uzturēti kontakti ar ārzemju specdienestiem; ībv struk-tūra, skaitliskais sastāvs, vadītāji, apmācības bāzes; raksturot īpašo brīv-prātīgo vienību darbības taktiku, kādi padomju varas objekti un iestādes tiek novērotas, patrulēšanā iesaistīto automašīnu skaits, to identifikāci-jas pazīmes utt. 20.janvāra vakarā pirms uzbrukuma iem omonieši, izmantojot ie-priekšējā vakarā nolaupīto ībvmikroautobusu, kopējā omon vienības autokolonnā pārveda aizturētos ībv kārtības sargus uz lpsr prokura-tūru acīmredzot, lai atbrīvojot sagūstītos kārtības sargus, izprovocētu barikāžu aizstāvju bruņotu uzbrukumu. gatis jurkāns apstiprināja, ka prokuratūras telpās tobrīd sanesti arī ieroči, daudz munīcijas, un omo-nieši steigā gatavojušies kaujai. tūlīt pēc iem ieņemšanas aizturētos kār-tības sargus stingrā apsardzībā pārvietoja uz blakus esošo arhitektūras un celtniecības ministrijas ēku droši vien, lai vēl vairāk izraisītu barikā-žu aizstāvju vēlmi atbrīvot gūstekņus. lpsr prokuratūrā un arhitektū-ras un celtniecības ministrijā aizturētie kārtības sargi vairākkārt dzir-dējuši omon kategoriskus pieprasījumus pa tālruni pēc palīgspēkiem un armijas atbalsta. tomēr dīvaini, ka neskatoties uz aizturēto kārtības sargu vairākkārtīgu pārmeklēšanu, omonieši agra kreišmaņa apģērbāatvija, kur tavi dēli... 162 paslēpto pistoli neatrada. viņš no tās atbrīvojies tajā brīdī, kad atradies arhitektūras un celtniecības ministrijas telpās. nesagaidījuši barikāžu aizstāvju pretuzbrukumu un armijas palīdzī-bu turpmākai ofensīvai, omon pēc aptuveni 5 stundām atstāja vardar-bīgi sagrābto lr iekšlietu ministriju un devās uz lkp ck kopā ar aiz-turētajiem ībv kārtības sargiem. noskaidrojuši situāciju ar maskavu un rubiku, pēc neveiksmīgās iem sagrābšanas omonieši aizturētos kārtības sargus nogādāja uz lpsr vdk. tur katru izvietoja atsevišķā kamerā, kur jau atradās 1-2 arestētie it kā par pieļautiem pārkāpumiem valsts resoru iekšējā apsardzē. vdk sagatavotie provokatori centās no aizturētajiem kārtības sargiem izvilināt ziņas, kas pēc satura ļoti līdzinājās omon bāzē uzdotajiem jautājumiem. vdk iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā kārtības sargus turēja 10 dienas. lpsr vdk darbinieki viņus pratināja katru dienu un nakti, lai iegūtu vairāk ziņu par ībv , šaujamieročiem, munīciju, spridzekļiem un mīnām, saistību ar ārvalstu specdienestiem. viņus interesēja tautas atmodas kustības aktīvisti, vadītāji, pretošanās metodes psrs prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanas gadījumā u. c. arestētos kārtības sargus ar armijas transportlidmašīnu nogādāja uz vitebsku baltkrievijā un ievietoja parasta režīma cietumā, katru atse-višķā kamerā kopā ar vairākiem kriminālnoziedzniekiem, bet aigaru teperu kā patruļas vecāko – vienvietīgā kamerā. cietumnieku attiek-sme pret latvijas ībv kārtības sargiem bija draudzīga. pratināšanu vei-ca lpsr prokuratūras prokurore jevstratova. pēc 11 dienām arestētos kārtības sargus atbrīvoja pret parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu. šie vīri bija vieni no pēdējiem padomju varas politiski represētajiem latvijā. bet godmaņa valdība to neņēma vērā un nesniedza nekādu palīdzību, lai cietušie atgrieztos dzimtenē. par to parūpējās lnnk un cietušo ģi-menes. ībv kārtības sargi viesturs bērziņš, rallists juris dambis un juris lamberts savās automašīnās kopā ar cietušo sievām un pieaicinātajiem advokātiem broku un kozlovski ieradās vitebskas cietumā, lai tur sa-gaidītu latvijas patriotu atbrīvošanu. ībv ieguldījums latvijas neatkarības un brīvības atgūšanā. nevar pie-krist tā laika atsevišķu politiķu pārmetumiem par ībv zemo profesio-nalitāti un līdzekļu nelietderīgu izmantošanu. te nu gan jāņem vērā, ka ībv darbojās totalitārā režīma apstākļos un tobrīd atbilstošai politiskajai situācijai. tās nebija regulāras armijas vienības, kuras diendienā apmāca63 profesionāli speciālisti un kurām piedalīšanās ībv bija darbs. ībv bija neliela tautas daļa, kas patriotisku jūtu virzītas, daudz no darba brīvā laika veltīja tautas brīvības un neatkarības atgūšanai. īpašo brīvprātīgo vienību dalībnieki no daudziem latvijas rajoniem ieradās rīgā un stājās svarīgāko valsts objektu barikāžu aizstāvju rindās. barikāžu aizstāvēšanā, pēc ībv štāba datiem, piedalījās vairāk kā 1150 ībv dalībnieku, tai skaitā no rīgas vidzemes priekšpilsētas – 277, zie­ meļu rajona – 15, centra rajona – 43, latgales priekšpilsētas – 27, kurze-mes rajona – 69, zemgales priekšpilsētas – 778, liepājas – 59, jūrmalas – 11, rēzeknes – 29, ventspils – 32, jelgavas – 159, aizkraukles rajona – 18, bauskas rajona – 15, cēsu rajona – 80, dobeles rajona – 27, jēkab-pils rajona – 48, kuldīgas rajona – 21, madonas rajona – 22, limbažu rajona – 2, ludzas rajona – 15, ogres rajona – 7, preiļu rajona – 12. turklāt barikāžu aizstāvēšanā rīgā piedalījās vairāki tūkstoši brīv-prātīgie kārtības sargi no visiem latvijas rajoniem. pēc barikādēm ībv aktīvi piedalījās lr policijas bataljona formēša-nā. toreizējais policijas bataljona komandieris, tagad brigādes ģenerālis juris vectirāns apgalvo, ka no pirmajiem 250 bataljona policistiem, kuri 1991.gada aprīlī zvērēja uzticību neatkarīgajai latvijas republikai, vis-maz 100 bija iestājušies no īpašajām brīvprātīgo vienībām. 8. psrs specvienību uzbrukums lr iekšlietu ministrijai iespējamais kremļa padomju varas atjaunošanas plāns latvijā. pa-matojoties uz informācijas analīzi, kas iegūta no ģenerālprokuratūras izmeklētājiem, daudziem aculieciniekiem, padomju virsniekiem, plaš-saziņas līdzekļiem un citiem avotiem par 1991.gada 20.janvāra bruņoto uzbrukumu iem, var secināt, ka tā bija kremļa ar tālejošiem mērķiem inspirētas liela mēroga asiņainas provokācijas posms, kas tika gatavota rūpīgi un lielā slepenībā. kremļa varmākas cerēja, ka lietuviešu asinis pie viļņas telecentra būs tā nobaidījušas latviešus, ka tie acumirklī un bez cīņas atdos demokrā-tiskās vēlēšanās iegūto varu rubikam un vsgk. taču viļņas notiku-mi tā satracināja latviešus, ka tie nekavējoties, pēc ltf aicinājuma un lr valdības atbalsta, pat no attāliem latvijas reģioniem kā nebeidzama straume plūda uz rīgu, lai aizstāvētu latviju un stratēģiski svarīgus ob-atvija, kur tavi dēli... 164 jektus. no tādas ātras un negaidītas tautas reakcijas varmākas apjuka. viņiem bija vajadzīgs laiks, lai attaptos un ieviestu korekcijas savos no-ziedzīgajos plānos. maskavas varas labirintu kabinetos iecerēto komunistu varas atjau-nošanas scenāriju baltijas republikās pēc to neatkarības deklarācijas pasludināšanas detalizēti izstrādāja pskp ck politiskajā vadībā psrs bs ģenerālštābs, vdk pretizlūkošanas galvenā pārvalde un iem iek-šējā karaspēka štābs. kā apliecināja bijušais psrs aizsardzības ministra vietnieks ārkārtējo situāciju jautājumos ģenerālis v .ačalovs, operācija bija izstrādāta jau 1990.gada aprīlī – maijā. šī vērienīgā ķēdes ope-rācija, kā tas bija tolaik redzams, sastāvēja no vairākiem attīstības posmiem, piemēram, interfrontes un vsgk izveidošanas un provo-kācijām, omon vardarbības akcijām, mistisko sprādzienu sērijas izpildes latvijā 1990.gada decembrī, stratēģiski svarīgu valsts objek-tu vardarbīga sagrābšanas 1991.gada janvāra sākumā lietuvā, latvijā, igaunijā, bruņotu valsts apvērsumu mēģinājumi lietuvā un latvijā at-bilstoši 13.un 20. janvārī 1991. gadā u. c. zinot psrs totalitārā režīma hierarhiju, galvenais šīs operācijas ideoloģiskais iedvesmotājs un diri-ģents neapšaubāmi atradās pskp ck, kas katru šīs operācijas posmu iedarbināja noteiktā vietā un laikā. asiņainie 1991.gada janvāra notikumi rīgā bija tikai viens no šīs noziedzīgās operācijas lielās ķēdes posmiem. operācijas posma tuvā-kā uzdevuma izpilde bija paredzēta omon vienībai, kas sadarbībā ar vdk diplomēto politisko slepkavību vienību „alfa” imitēja aizstāvēša-nās kauju un ieņēma iem ēku, lai to izmantotu kā aizsegu no uzbrū-košiem nacionālistiem, kuru darbību simulēja ”trešais spēks” – ” alfas” kaujinieki. to, ka pretinieks gaidīja pašu izprovocēto vecrīgas barikāžu aizstāvju uzbrukumu, apliecina omon vienības ieņemtās ugunspozīci-jas raiņa bulvārī no iem ēkas līdz lpsr prokuratūras (tagad – francijas vēstniecības) ēkai, ar pavērstu fronti uz bastejkalnu un vecrīgu. turklāt omoniešu vienība šajā provokācijā piedalījās pilnā sastāvā un ar lielām munīcijas rezervēm, kuras izkrāva lpsr prokuratūras pagalmā. vēl jā-ņem vērā, ka kaujas lauks bija izraudzīts vecrīgas aizsardzības rajona barikāžu tiešā tuvumā. izprovocēt barikāžu aizstāvju iesaistīšanos kaujā ar omon bija viltīgs maskavas stratēģu plāns, lai psrs prezidentam būtu iegansts nodrošināt latvijā savu kontroli ar karaspēka palīdzību. tālākais operācijā paredzētais uzdevums pēc palīgspēku izsauku-65 ma un armijas vienību ierašanās bija, sadarbojoties ar omon, likvidēt bruņoto nacionālistu perēkli, sagrābt ap , mp , latvijas radio, televīzijas kompleksu zaķusalā un citus svarīgus valsts objektus, lai līdz rītam no-drošinātu lkp ck un vsgk valsts varas pārņemšanu, atlaistu demok-rātiski ievēlēto lr ap un sniegtu plašsaziņas līdzekļos apmēram šāda satura paziņojumu: „saspringtā situācija republikā pārvarēta. valdība, kuras sastāvā notikušas pārmaiņas, darbojas. arī mēs mierīgi turpināsim savu darbu. ” tāds acīmredzot bija pskp ck, psrs bruņoto spēku ģenerālštāba, vdk un iem iekšējā karaspēka štāba izstrādātais mūsu valsts bruņota apvērsuma plāns. taču ir lietderīgi pasekot faktiem, kā tas tika realizēts. operācijā paredzētie sagatavošanas pasākumi tika realizēti pakāpeniski, bez steigas. versiju par „alfas” klātbūtni rīgas notikumos uzturēja spē-kā toreizējais lr iekšlietu ministrs aloizs vaznis, kas balstījās uz savas aģentūras sniegtajām ziņām. aptuveni 8. – 10.janvārī rīgā bija ieradusies krieviski runājoša ”bulgāru” sportistu grupa 40 cilvēku sastāvā, kura pēc tam tika izmitināta jūrmalas bāzē. 20.janvāra pēcpusdienā grupa tika nogādāta rīgā, bet nākamajā rītā devusies pleskavas virzienā. bruņotas provokācijas sagatavošana pie lr iekšlietu ministrijas. to-mēr, lai arī cik filigrāns liktos šis plāns, tā realizācija nebija iespējama bez vietējiem sabiedrotajiem. par to liecina vairākas dīvainas sagadīša-nās notikumos, kas ievadīja iem sturmēšanu. proti, nenoskaidrotu per-sonu izdarītie 6 – 7 šāvieni pa omon posteni, kas 19.janvāra vakarā apsargāja lkp ck sagrābto preses namu. notikumu vietā tika redzēts žigulis ar valsts autoinspekcijas marķējumiem. drīz pēc šā uzbrukuma sekoja piecu brīvprātīgo kārtības sargu aizturēšana. iepazīstoties ar lr prokuratūras izmeklēšanas grupas materiāliem, žurnālistu i.biķes un dz.zaļūkšņa laikrakstā ,,nc” 1994.gada 21.oktob-ra, 15.novembra, 13.decembra un 1995.gada 15.janvāra numuros publi-cētiem pētījumiem, var izvirzīt ticamu notikumu aprakstu par omon un trešā spēka uzbrukuma iem ēkai sagatavošanu un norisi. aptuveni pusstundu pirms uzbrukuma ministrijā gribējušas iekļūt divas civilā apģērbā ģērbušās nepazīstamas personas, kas skaidrojušas, ka gribot pārbaudīt ūdensvadu sistēmu. ap to pašu laiku iem vadība, milicijas ģenerālis zenons indrikovs saņēmis informāciju, ka pa kalpaka bulvāri un r.endrupa šķērsielu ļoti lēni, it kā apkārtni pētot, braukā ar aizsarg-atvija, kur tavi dēli... 166 krāsas brezentu pārklāta kravas automašīna, kas vēlāk izbrauca uz raiņa bulvāri un iegriezās lpsr kara komisariāta pagalmā blakus iem. pastāv iespēja, ka tā iem tiešā tuvumā nogādājusi omonieti s.parfjonovu un ” alfas” kaujiniekus, kas pa ugunsdzēsības kāpnēm nokļuvuši līdz iem ēkas 5. stāvam. pirms atskanēja pirmie šāvieni, vairāki liecinieki redzē-juši, ka no lpsr kara komisariāta puses pa iem jumtu skrējuši cilvēki, un pie politiskās izglītības nama (tagad – kongresu nams) kr.valdemāra ielā ievēroti 10 – 12 bruņoti cilvēki civildrēbēs, arī bastejkalna apkaimē pamanīti it kā aizsargkrāsas drēbēs tērpti un ar automātiem bruņoti vīri. tas norāda uz to, ka „alfa” (”trešais spēks”) tajā laikā ieņēma ugunspo-zīcijas norādītajās vietās. brīdī, kad vēl nebija atskanējis pirmais šāviens raiņa bulvāra un kr.valdemāra ielas krustojumā, apstājās ar brezentu pārklāta kravas au-tomašīna un uaz tipa apvidus automašīna, kas nobloķēja kustību. no uaz izkāpa omonietis andrejs čeckis, č.mliņņika vietnieks, un deva norādījumus – apturēt kustību, nepakļaušanās gadījumā šaut. omon automašīnas profesionāli bija nobloķējušas arī visas pārējās pieejas iem. visās šajās vietās cilvēki tika atbaidīti ar šāvieniem. pārējās omoniešu autokolonnas automašīnas devās pa raiņa bulvāri uz priekšu līdz lpsr prokuratūras ēkai. īsi pirms apšaudes no lpsr prokuratūras tika izšauta signālraķete, otra – no lkp ck nama. notikušais kopumā (vienlaicīga iem kvartāla ielu blokāde, bruņotu cilvēku grupas uz iem ēkas jumta un noteiktās vietās iem tuvumā, kā arī signālraķetes īsi pirms triecienuz-brukuma) liecina, ka uzbrukums iem nebija spontāns, bet gan iepriekš rūpīgi izplānots un sagatavots. triecienuzbrukuma gaita. simulētais uzbrukums omoniešiem sā-kās plkst. 21.07, brīdī, kad autokolonnas pirmā automašīna ar omon vienības štāba priekšnieku lašketu bija piebraukusi iepretim iem ēkai. tieši uz šo automašīnu tobrīd tika raidīti pirmie šāvieni no bastejkalna puses. tad automašīna strauji iegriezusies r.endrupa ielā un apstājusies pie iem poliklīnikas durvīm. šajā brīdī, kā liecināja omonieši, šo auto-kolonnu apšaudīja arī no iem ēkas 5.stāva stūra kabineta logiem. toties iem izmeklēšanas departamenta darbinieki, kas tajā naktī atradās mi-nētajā kabinetā, liecināja, ka pēkšņi pa kabineta logiem kāds sācis šaut no bastejkalna puses. gandrīz vienlaicīgi kabinetā iebrukuši četri ar au-tomātiem bruņoti kaujinieki, ģērbti treniņtērpos, atvēruši visus logus67 un sākuši intensīvi šaut bastejkalna, centrālās stacijas un raiņa bulvāra virzienā. notikuma vietā drīz vien parādījās korespondenti, t. sk., ār-zemju, un informācija uzreiz tika nosūtīta uz ārzemēm. cita omoniešu grupa kuzmina vadībā iebrauca lpsr prokuratūras sētā ar vairākām kastēm munīcijas, ielauzās arhitektūras un celtniecī-bas ministrijas ēkā (tagad asv vēstniecība) un atklāja uguni pa iem ēkas 5. stāva logiem, it kā atbildot ar uguni uz pretuguni. izmeklēšanas gaitā lr prokuratūras darbinieki tomēr nebija spējuši atklāt ložu pēdas minētās ēkas sienās. jāpiebilst, ka abu ministriju ēkas šķir tikai 15 m liels attālums. omonieša noreiko grupai tajā laikā pretestību izrādīja bauskas miliči. no četriem miličiem, kuri atradās postenī pie ministri-jas ēkas, omon divus momentā atbruņoja. valērijs markūns un aļģis simanovičs bija pirmie, kas ne tikai nokļuva apšaudē, bet arī nekavējās profesionāli dot pretsparu uzbrucējiem. viņi atklājot uguni pret uzbru-cējiem, atkāpās un paslēpās ēkā, pagūstot vēl aizslēgt ieejas durvis. šī aizstāvēšanās kauja viņiem nepagāja bez sekām, jo ilgu laiku nācās ārstēt ievainojumus. bez viņiem kaujā cieta vēl divi bauskas miliči – jānis ja-sevičs un renārs zaļais. iekšlietu ministrijas ieņemšanā liela nozīme bija omon vienības ko-mandiera vietniekam krotovam, jo tieši viņš bija tas, kas vislabāk pār-zināja iem ēkas arhitektūru, telpu izvietojumu un apsardzes iespējamās atrašanās vietas. kā liecināja krotovs, kad iem ēkā iekļuva pirmie omo-nieši viņa vadībā, viņi minētajā 5. stāva kabinetā ieraudzīja, ka visi logi ir vaļā un telpā liels daudzums patronu čaulīšu. vēlāk – jau tjumeņā – krotovs nenoskaidrotos apstākļos tika nošauts. kā liecina vairāki videoieraksti, daudzu trasējošo ložu – gan no bas-tejkalna puses, gan no iem ēkas 5. stāva raidīto – trajektorijas bijušas zaļganā krāsā. tās viennozīmīgi nav vienādas ar omoniešu raidīto ložu trajektoriju krāsu. ballistiskie eksperti ir vienisprātis, ka šāda krāsa ir tikai izraēlā ražoto automātu uzi raidītām trasējošām lodēm. šie auto-māti ir portatīvi, ērti pārnēsājami zem virsdrēbēm. kāds liecinieks – sa-vas liecības viņš sniedza psrs un arī lr prokuratūrai – redzējis šāvēju stāvam basteja bulvāra apkaimē, kas raidījis automāta kārtas iem ēkas virzienā. iestājoties ministrijas ēkas apšaudē relatīvam klusumam, viņš esot salocījis automātu un devies prom. var būt, ka viens no viņa uz-devumiem bija piesegt ar uguni bastejkalna pozīcijas ieņēmušos „alfas” kaujiniekus no barikāžu aizstāvjiem. ir droši zināms, ka uzi tipa auto-atvija, kur tavi dēli... 168 māti bija „alfas” bruņojumā. tādas pašas krāsas trasējošās lodes, kas šautas no bastejkalna, redzējuši 4 barikāžu dalībnieki no latvijas uni-versitātes medicīnas fakultātes jumta. pie veikala raiņa bulvāra un brī-vības bulvāra stūrī uzņemtajā videomateriālā redzamas izšauto ložu tra-jektorijas no parka iekšlietu ministrijas ēkas virzienā. latvijas radio un televīzija, īpaši komentētāji dzintris kolāts un ojārs rubenis, sniedza iedzīvotājiem objektīvu informāciju par dramatiskajiem notikumiem pie iem. vēlāk žurnālistu izmeklēšanā parādījās liecinieki, kas stāstīja par civilā un militārās formās tērptiem šāvējiem vietās, kur nevarēja at-rasties ne omon, ne iem aizstāvji. tādi tika manīti gan bastejkalna rajonā un pie kanāla, gan pulvertorņa tuvumā un torņa ielā. 21.janvārī, no rīta apskatot apvidu, barikāžu dalībnieki a.pļaviņš, o.stefans u. c. zviedru kazarmu galā pie basteja bulvāra atrada patronu čaulītes. tas, ka minētie šāvēji bija ģērbušies dažādos tērpos, vēl neliecina, ka tie tie-šām pieder attiecīgo organizāciju ietērpiem. kā zināms, psrs „alfas” kaujinieki bija ļoti labi sagatavoti un ekipēti, lai veiktu ne tikai psrs, bet arī starptautiska mēroga terora aktus. viņiem bija piešķirtas neierobe-žotas tiesības izmantot dažādus ieročus, apģērbu un personas apliecino-šus dokumentus pēc operatīvās vajadzības. nenoliedzami tā tas bija arī 1991.gada 20.janvāra notikumos rīgā. zenons indrikovs, iekšlietu ministra vietnieks, kas uzbrukuma laikā atradās ministrijā, atceras, ka pašas apšaudes laikā ievērojis tikai omon pārstāvjus, bet jau vēlāk viņa arestēšanā turpat iem viņa paša kabinetā piedalījušies arī „alfas” pārstāvji. savas aizturēšanas laikā viņš manījis arī psrs iekšlietu karaspēka pārstāvjus. visas omon un „alfas” vienības darbības koordinēja maskavas vdk emisāri, lai neatgadītos tā, kā tas notika viļņā, kad armijnieku lode trāpīja „alfas” kaujiniekam. viens no šiem emisāriem, kā stāsta aculie-cinieki, pa viesnīcas „rīdzene” logu slepus vērojis omoniešu iebrukuma gaitu iekšlietu ministrijā. pēc 40 minūšu ilgas kaujas omon ieņēma iekšlietu ministriju. pēk­ šņi iestājās nosacīts klusums. acīmredzot omon tajā laikā nepacietīgi gaidīja maskaviešu varasvīru plānos iecerēto barikāžu kaujinieku uzbru-kumu. no barikāžu pirmajām dienām interfrontiskā radiostacija „sod-ružestvo” izplatīja ziņas, ka ltf rīcībā ir bruņotu kaujinieku vienības, un daudzi barikāžu dalībnieki ir bruņoti ar šaujamieročiem. tomēr na-cionālistu kaujinieki, lai kā tos nepacietīgi gaidīja omon un citi, tā arī69 neparādījās. līdz ar to kremļa nodoms atraisīt savas asiņainās rokas un nežēlīgi izrēķināties ar brīvību alkstošiem latviešiem neattaisnojās. bez lietiskiem pierādījumiem, ka kritušo vidū ir ”bruņoti kaujinieki” , neva-rēja realizēt provokāciju pilnībā, kā tas bija paredzēts maskavas plānos. barikāžu aizstāvji omon izlikto slazdu atmaskoja un slazdā neiekrita. analizējot notikumu gaitu pie iem, barikāžu aizstāvju neiesaistīšanās kaujā ar omon ir šīs bruņotās provokācijas risinājuma atslēga, kas ap-turēja padomju mašinēriju un lielu asinsizliešanu. ar baltijas kara apgabala pavēlnieka ģenerāļa f .kuzmina pavēli krus-ta un pērnavas kazarmās izvietotās kaujas vienības pilnā kaujas gatavībā gaidīja, lai pēc signāla dotos uz iepriekš norādītām vietām un kopā ar omon sagrābtu plānā paredzētos objektus. mp priekšsēdētājs ivars godmanis televīzijā aicināja novākt barikā-des tieši tajā brīdī, kad sākās bandītiskais uzbrukums iem, bet pēc ap-šaudes ap pulksten 22.00 it kā esot zvanījis uz ltf mītni, kur pie tele-fona tobrīd atradies roberts milbergs, un pieprasījis gādāt par to, lai barikādes uz tiltiem netraucētu padomju desantniekiem ierasties rīgā, un piebildis, ka ar baltijas kara apgabala pavēlnieku viss esot saskaņots. savukārt i. godmanis kategoriski apgalvoja, ka tāda telefona saruna nav notikusi. pierādīt šobrīd vairs nevar ne viena, ne otra izteikumus. nav grūti iedomāties, ko darītu padomju karavīri barikāžu nosprosto-tajās rīgas ielās, ja atceramies asiņainos notikumus viļņā, tbilisi, baku, prāgā, budapeštā un citur. šādi apstākļi daudziem uzspieda lavierēšanu starp sirdsbalsi un padomju impēriju. 20.janvāra asiņainie notikumi vēl nav pietiekami izpētīti, lai varētu pateikt, kas īsti un kādu rīkojumu deva. acīm redzot, vēl ilgi vēstur-niekiem nāksies analizēt un izdarīt secinājumus no samērā nepilnīgā dokumentu un faktu salikuma, ko vēl var papildināt tikai visdažādākie liecinieki un krievijas arhīvu materiāli. vardarbīgo spēku operācijas negaidīta izgāšanās. kas tad atturēja pre-tinieku no operācijas tālākā uzdevuma izpildes, no uzbrukuma barikāžu aizstāvjiem vecrīgā, ministru padomē, zaķusalā un citiem stratēģiski svarīgiem valsts objektiem? viennozīmīgi jāatbild – tie tūkstoši neap-bruņotu cilvēku, labas gribas apvienotu patriotu, kas bija uz šo objektu barikādēm. kremlis varēja atļauties dažu cilvēku izlietas asinis, bet ne simtu vai pat tūkstošu nāvi un ciešanas.atvija, kur tavi dēli... 170 tomēr šie skaitļi tiktu attaisnoti, ja, atsaucoties uz pretinieka de-zinformāciju vai cerot aizstāvēties, mēs būtu izveidojuši smieklīgi vāji bruņotas, neprofesionālas svarīgo valsts objektu aizsardzības vienības. jāapzinās, ka latvijas pseidonacionālās vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja un tās balsts – pskp , lkp ck un psrs varas struktūras – šo vienību izveidi arī cerēja sagaidīt, lai gan par to pastāvēšanu jau infor-mēja krietni iepriekš. zīmīga saruna, kā stāsta milicijas ģenerālis z.indrikovs, viņam bijusi ar b.pugo. psrs iekšlietu ministrs nav gribējis ticēt, ka lr iekšlietu mi-nistrijai tik tiešām notiek omon uzbrukums un apšaude. z. indrikovs nav apmulsis, un ar vārdiem ”vai tad nedzirdat pats?, ” pagriezis telefona klausuli pret logu. tad arī b.pugo bijis jānotic. jau pēc tam, kad z.indrikova kabinetā ieradušies omonieši un „al-fas” kaujinieki, atkārtotā sarunā psrs iekšlietu ministrs jau aizturētajam ģenerālim ieteicis nomierināties, jo viņš jau esot devis pavēli omon vienībai atstāt ministriju. z. indrikovam tajā brīdī atļauts piedāvāt psrs ministram pašam parunāties ar saviem padotajiem un noskaidrot, kā tie pilda viņa pavēles. saņēmuši b.pugo pavēli, omonieši atstāja iem un pilnā sastāvā devās uz lkp ck mītni, lai kopā ar a. rubiku izteiktu savu sašutumu maska-vas virsvadītājiem un noskaidrotu operācijas atcelšanas iemeslus. vēlāk kļuva zināms, ka ne tikai a.rubiks, bet arī č.mliņņiks, nesaņe-mot maskavas atbalstu un papildspēkus, vairakkārt izteikuši sašutumu par nodevību, nenosaucot vārdos, kam tas adresēts – b. pugo vai kādam citam. acīmredzot maskavas varasvīri rīgas omon bija izmantojuši kā peramo zēnu un galīgo grēkāzi. mliņņiks savu lomu šajā maskavas iecerētajā terora aktā beidzot bija sapratis, bet atpakaļceļa nebija. kā stāstījuši liecinieki, viņš ārdījies un draudējis: ”pie velna jūs visus, kā sarkanos, tā baltos!” tāda bija cena pirra uzvarai. pamatojoties uz lr ģenerālprokuratūras izmeklēšanas datiem, kā apgalvo r.aksenoka, apstiprinājies fakts, ka uzbrukuma iem laikā pie a.rubika bija sapulcējušies česlavsmliņņiks, ivans umbraško (”muha”) un citi terora akta līdzzinātāji. pēc uzbrukuma iem interfrontiskā prese pretrunīgi un naivi skaid-roja uzbrukuma iem iemeslus: ka ībv kārtības sargi izvarojuši omo-nieša laktionova sievu, ka viņi braukuši uz iem noskaidrot attiecības, ka tuvojoties iem omoniešu autokolonna apšaudīta no iem utt. meliem71 nebija gala. ne jau tāpēc vajadzēja rīgas centrā vecpilsētas barikāžu tie-šā tuvumā sarīkot asiņainu provokāciju, lai to pēc dažām stundām pa-mestu. omon šīs noziedzīgās operācijas pirmo uzdevumu izpildīja. ko omon vienībai darīt tālāk? barikāžu aizstāvji neuzbrūk, lai ar tiem uz-sāktu īsto kauju. pēkšņi no maskavas komanda – operāciju pārtraukt! kā atceras zenons indrikovs, uzbrukuma laikā (svētdienas vakarā) savās darbavietās atradušies gan lkp ck, gan lpsr vdk, gan psrs vdk vadī-ba, un toreizējais psrs iekšlietu ministrs boriss pugo. šie ir tikai daži fakti, kas vēlreiz liecina, ka uzbrukums bija jau iepriekš plānots. versija, ka padomju varas atjaunošanas operācija ar provokācijām un bruņotu spēku bija sīki izplānota maskavas varas iestāžu kabinetos, ir visticamākā. par to nekādu šaubu nav. tādā gadījumā gan tikai hipotē-tiski var noteikt omoniešu saistību ar saviem komandieriem maskavā. tomēr pat tad, ja akcija bija izplānota maskavā, to visos sīkumos varēja zināt mliņņiks, bet tikai daļēji čeckis un parfjonovs. pārējie omonieši varēja būt tikai vienkārši izpildītāji, no kuriem lielākā daļa patiešām ti-cēja vadības izklāstītajai notikumu leģendai un kuri visdrīzāk šajā spēlē bija sīkas skrūvītes. arī kuzmins noliedza, ka zinājis par maskavā iz-plānoto uzbrukumu, lai gan ar viņa vadītās grupas autotransportu, kas atradās lpsr prokuratūras sētā, tika atvests liels daudzums patronu, kā tas pienākas, gatavojoties lielai kaujai. pilnīgi absurdi un naivi tobrīd skanēja apgalvojums, ka psrs bruņotie spēki uniformās var brīvi rīkoties, un priekšniecība maskavā neko nezina. ja pavēle lietot ieročus tika dota ar psrs prezidenta vai valdības akceptu, tad attiecīgi psrs amatpersonas ir līdzvainīgas vairākkārtējās slepkavībās. noziedzīgā uzbrukuma upuri. vladimira gomonoviča līķis tika at-rasts ministrijas ēkas kāpņu laukumiņā starp 4. un 5. stāvu. pēc omo-niešu versijas, viņš nošauts nejauši no ārpuses caur kāpņutelpas logu. šo versiju apgāž elementārie ģeometriskie aprēķini, proti, lodes trajek-torijas leņķis liecināja, ka šāvējs atradies gandrīz vienā līmenī ar upuri. atkārtotā vizēšanā ar lāzerpistoli atklātas piecu 5,45 mm kalibra ložu pēdas lifta šahtas sienās 5. stāvā. tātad tas, kas nogalināja v .gomonovi-ču, uz savu upuri ir šāvis no ministrijas ēkas iekšpuses, vēl precīzāk – no telpas, kas atradās blakus 4. stāva kāpņu laukumam. visticamāk, v .go-monovičs krita no to kaujinieku raidītām lodēm, kuri ielauzās ministri-jas 5. stāva stūra kabinetā.atvija, kur tavi dēli... 172 otrs iem triecienuzbrukuma upuris – sergejs konoņenko, kas tai va-karā nav pildījis dienesta pienākumus, tāpēc bijis civilā apģērbā, nošauts parkā no mugurpuses – ar rokas ložmetēju, kas bijis uzstādīts netālu no blaumaņa pieminekļa. ir oficiāli zināms, ka rokas ložmetēji 20.janvārī bija kuzminam un mliņņikam. kuzmina ložmetējs atradās pie arhitek-tūras un celtniecības ministrijas ēkas. ekspertīzē noskaidrots, ka kono-ņenko pirms lodes trāpījuma atradies guļus stāvoklī aiz viena no parka kokiem. šis apstāklis liecina, ka liktenīgais šāviens raidīts mērķ­ tiecīgi tiešā tēmējumā. visticamāk sergeju konoņenko un skolnieku ediju riekstiņu nogalināja omon raidītās lodes. guļus stāvoklī pirms ievainošanas atradās arī rīgas kinostudijas opera-tors gvido zvaigzne. šāds pavērsiens faktiski apgāž omoniešu versiju, ka žurnālistu bojāeja uzbrukuma laikā esot bijusi pilnīga nejaušība. ķirurgs ojārs aleksis, kurš operēja gvido zvaigzni, apstiprināja, ka lode caururbusi labās rokas augšdelmu, diafragmu, aknas, nieri un iestrēgusi zem ādas mu-gurpusē. militārie speciālisti apgalvo, ka pēc trāpījuma mērķī tālāko virzību maina lodes ar novirzītu smaguma centru. parasti tādu munīciju izmantoja specvienības, lai izvēlēto upuri nogalinātu vai neglābjami ievainotu. pastāv ticamāka versija, ka otrs rīgas kinostudijas operators andris slapiņš nošauts no bastejkalna vai lpsr prokuratūras puses. šāviens raidīts no vietas, kas atrodas cilvēka auguma augstumā. tas nozīmē, ka arī šis šāviens nav no tiem, kas vispārējā panikā raidīts gaisā. kanāla ap-stādījumos ievainoto nav, ir tikai nogalinātie. tātad nogalinātie un nāvī-gi ievainotais g. zvaigzne ir noslepkavoti tiešā tēmējumā kā īpaši nevē-lami nozieguma liecinieki, kas varēja iemūžināt kremļa briesmu darbus. zināms, ka ikviens noziegums vairās gaismas, tāpēc arī vdk diplomētie slepkavas, ņemot vērā viļņas pieredzi, nekavējoties atbrīvojās no nevē-lamiem lieciniekiem, izmantojot šim mērķim ieročus, kas aprīkoti ar optiskiem nakts redzamības tēmēkļiem, šāvienu klusinātājiem un spe-ciālu munīciju. analizējot un novērtējot prokuratūras un žurnālistu iz-meklēšanas versijas, andri slapiņu un gvido zvaigzni nogalināja trešā spēka tiešā mērķējumā raidītas lodes. bez jau minētiem iem apšaudes laikā nogalinātiem un ievainotiem, lr ģenerālprokuratūra ir konstatējusi, ka dažāda smaguma pakāpes ie-vainojumus guvuši: 1) a.sinčenko – rīgas rajona valsts autoinspekcijas darbinieks, ievai-nots pie iem ēkas;73 2) b.dmitrenko guva šautu brūci kājā, atrodoties savā automašīnā k. valdemāra ielas un raiņa bulvāra krustojumā; 3) j.zelčs no ludzas guva šāviena brūci, garāmejot iem; 4) r.laucis ievainots pie iem ēkas; 5) j.muziks atradās apšaudes zonā; 6) a.petrovskis ievainots iem ēkas rajonā; 7) d.ozols no liepājas rajona guva trīs šāvienu brūces bastejkalna ap-stādījumos. turklāt, atrodoties kanāla apstādījumos, miesas bojājumus guva arī lu students, ungāru žurnālists janošs fodors, psrs tv raidījuma „vzgļad” žurnālists vladimirs brežņevs un somijas tv žurnālists. no vardarbības cietis 73 gadus vecais arhitektūras un celtniecības ministri-jas sargs ozoliņš. nav izslēgts, ka šautas brūces un miesas bojājumus apšaudes laikā guvušas arī citas personas. bruņotajā uzbrukumā lr iem tika izmantoti dažādas markas auto-māti, rokas ložmetēji, pistoles, dažāda munīcija, arī gāzes baloniņi „čer-jomuha” , bruņutransportieris un automašīnas. maskavas loma 20.janvāra notikumu izmeklēšanā. lr prokuratūra sāka izmeklēšanu lietā par uzbrukumu iem tūlīt pēc omoniešu aizieša-nas no ministrijas ēkas. toreizējā izmeklēšanas grupas vadītāja rita ak-senoka atceras, ka notikuma vietā ieradusies apmēram pulksten trijos naktī, kad ēka bijusi tukša. nekavējoties tikusi izveidota izmeklēšanas brigāde, kura ķērusies pie darba, vācot lietiskos pierādījumus. desmit dienu laikā nopratināti simtiem liecinieku un cietušo, bastejkalnā ap-skatīts katrs koks, pārlūkota ministrija. lai pierunātu pašus omoniešus liecināt, latvijas puse izmeklēšanas grupā iesaistīja pat pārstāvjus no vdk un kara prokuratūras, tomēr tas nav līdzējis. reiz gan s. parfjonovs piekritis runāt ar kara prokuratūras izmeklētāju, taču, tiklīdz apjēdzis tā saistību ar lr prokuratūru, tā attei-cies no sarunas. pirmie omonieši lr prokuratūrā ieradušies tikai martā. visas omoniešu liecības nebija ņemamas vērā. lielākā daļa no tām bija pretrunīgas un jauca noziedznieku pēdas. taču lr prokuratūrai no šīs lietas izmeklēšanas bija jāatsakās – pēc lr augstākās padomes lēmu-ma tā atdota psrs prokuratūrai, kur figurējusi kā lieta „par apšaudi pie iekšlietu ministrijas ēkas” . lr prokuratūra materiālus atpakaļ saņēma pēc gada. pēc lr prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja alekšaatvija, kur tavi dēli... 174 lepses domām, gada laikā psrs prokuratūra, no izmeklēšanas viedokļa, neko tā arī nebija izdarījusi, pārsvarā vākusi tikai faktoloģisko materiālu, pildot noteiktu sociāli politisko pasūtījumu, kas nāca par labu omon. rita aksenoka uzskata, ka lietas nodošana maskavas izmeklēšanai bija viena no lielākajām kļūdām, kas tolaik tika izdarīta. politisku ap-svērumu dēļ varbūt bija nepieciešams lietu nodot psrs prokuratūrai, bet latvijas izmeklētājiem arī pašiem vajadzēja darbu turpināt. brīžiem psrs prokuratūras darbs pat izskatījies pēc klajas kaitniecības. tā, pie-mēram, pēc materiālu saņemšanas atpakaļ no maskavas atklājies, ka pazuduši daļa lietisko pierādījumu. nevar noliegt, ka lr prokuratūras darbinieki ir veikuši lielu darbu, taču galarezultāta nav un diezin vai to kādreiz vispār sasniegsim. nākotnē vēsturniekiem un žurnālistiem būs lielākas izredzes atšķetināt pilnībā šo mīklu. ar skumjām r. aksenoka piebilda, ka diezin vai kādreiz kāds no vainīgajiem tiks saukts pie at-bildības. ne mazāk pesimistiski nākotnē raugās z. indrikovs, uzsverot, ka viņam vēl laiku pa laikam ir jātiekas ar toreizējiem uzbrucējiem, kas tagad ieņem pat vadošus amatus latvijas republikas valsts dienestā. vi-ņaprāt, tas nav pieņemami, ka cilvēki, kas ar ieročiem rokās cīnījās pret lr pastāvēšanu, šobrīd it kā aizstāv tās intereses. arī a.lepse ar bažām atzīst, ka daži toreizējie uzbrucēji latvijā darbojas sfērās, kas saistītas ar ieroču nēsāšanu. 9. izmaiņas valsts svarīgu objektu aizsardzības taktikā svarīgāko objektu bruņotas apsardzes ieviešana. tautas izdarīto izvēli neatkarības atgūšanai janvāra barikādes nosargāja viskritiskākajā brīdī, kad vēl pastāvēja stiprs un vienots psrs monstrs ar milzīgu totalitārās varas mašinēriju. novērtējot notikumu attīstību, barikāžu laiku var sa-dalīt divos posmos – līdz 20.janvārim un pēc tā. pirmais posms bija spilgta nevardarbīgās pretestības demonstrācija, lai apliecinātu latviešu tautas cīņu par neatkarību. uz barikādēm un aiz barikādēm bija tauta. otrais vecrīgas aizsardzības posms sākās pēc 20.janvāra notikumiem, kad ap pieņēma lēmumu par īpašu valsts pašaizsardzības vienību iz-veidošanu iekšlietu ministrijas sastāvā. valdība izsludināja visu valsts svarīgāko objektu pastiprinātu bruņotu aizsardzību. sākās brīvprātīgo reģistrācija. lr īpašo brīvprātīgo vienību kārtības sargus pie ap un tās75 komisiju mājas ieejām nomainīja ar automātiem bruņoti miliči bruņu-vestēs un bruņucepurēs. tika ieviesta jauna stingrāka caurlaižu sistēma. pie abiem jēkaba ielas vārtiem caurlaižu pārbaudi pārņēma bruņoti mi-liči. kad no latvijas rajoniem ieradās ar ieročiem bruņota milicija, ap nama pagalmā ierīkoja ar smilšu maisiem aizsargātus ugunspunktus. ap abu ēku pirmo stāvu logus nodrošināja ar smilšu maisiem. vienu ugunspunktu ierīkoja pie ap komisiju ēkas stūra tā, lai vajadzības ga-dījumā varētu šaut gar ap nama abām sienām. otrs ugunspunkts tika ierīkots ap nama pagalmā pie ieejas no jēkaba ielas. trešais – pie sv. jēkaba katedrāles aizmugurējām durvīm, lai vajadzības gadījumā šāvēji varētu atiet caur baznīcu uz tās galveno ieeju. katrā ugunspunktā tika norīkoti trīs miliči ar automātiem, un v .ja-ronis viņus instruēja, kā rīkoties pretinieka uzbrukuma gadījumā. no šiem ugunspunktiem barikādes pārvarēšanas brīdī vajadzēja atklāt ugu-ni pāri uzbrucēju galvām. ja uzbrucēji nepakļautos brīdinājumiem vai paši sāktu šaut – atklāt frontālu uguni tiešā tēmējumā. tiem miličiem, kuri atradās ap ēkas iekšienē, vajadzēja atklāt uguni, izmantojot pirmā stāva logus tikai tad, ja sāktos kauja starp iebrucē-jiem un mūsu ugunspunktiem. līdz tam viņi nedrīkstēja sevi atklāt. ja šī uguns tiktu vērsta uz uzbrucēju flangu, tad tā būtu nāvējoša un neļau-tu nevienam izkļūt no krustugunīm. vēl viens ugunspunkts no smilšu maisiem tika ierīkots ap komisiju ēkas bēniņos. arī tur sāka dežurēt bruņoti miliči un aktīvi novērot apkārtni. tādējādi pēc šo ap ugun-spunktu izveidošanas vecrīgas ārējā aizsardzības loka barikādes kļuva par aizsardzības sistēmas nevardarbīgas pretošanās priekšposteņiem. brīvprātīgo reģistrācija īpašās lr pašaizsardzības spēku vienībās. sa-skaņā ar lr ap aizsardzības štāba 1991.gada 18.janvāra rīkojumu ope-ratīvais štābs uzdeva operatīvā štāba personāla komplektācijas dienesta vadītājam lsa virsniekam francim justam organizēt brīvprātīgo bari-kāžu aizstāvju reģistrēšanu, lai nomainītu cilvēkus uz barikādēm. 22.janvārī ap aizsardzības štābs tautā izplatīja aicinājumu: ”lai aiz-stāvētu latvijas valsts un sabiedrības intereses, aicinām: 1. stāties aktīvo karadienestu izdienējušos jauniešus iekšlietu mini-strijas īpašās valsts pašaizsardzības spēku vienībās. pieteikties rīgā, jē-kaba ielā 16, 3. stāvā, 317. kab.atvija, kur tavi dēli... 176 2. stāties darbā iekšlietu ministrijas iestādēs. pieteikties vietējās mili-cijas nodaļās vai doma laukumā 6, bij. biržas namā. 3. stāties svarīgo rīgas objektu (zaķusalā, iekšrīgas u. c.) sargos doma laukumā 6, bij. biržas namā” . biržas nama remonts barikāžu laikā bija pārtraukts, un barikāžu brī-vās maiņas aizstāvji to izmantoja atpūtai. francis justs no remontētā-ju steķiem un dēļu galiem sameistaroja galdus, solus, un reģistrācijas vieta bija gatava. radās jautājums – kur ņemt reģistrētājus, bija pare-dzēts reģistrēšanu veikt nepārtraukti visu diennakti un ilgi, kamēr būs barikādes, kuru pastāvēšanai nebija noteikts termiņš. izpalīdzēja ltf domnieks imārs kiršbaums, kas no zinātņu akadēmijas neorganiskās ķīmijas institūta laboratorijas „antikors” bija sarunājis savus kolēģus indras leveikas vadībā uzņemties šo atbildīgo darbu. un tā, pateicoties šīs laboratorijas čaklajiem un nenogurdināmajiem palīgiem, reģistrāci-jas punkts varēja darboties nepārtraukti no 22.janvāra līdz 25.janvārim, kad valdība nolēma pārtraukt barikāžu darbību. kad pēc lr ap aizsardzības štāba aicinājuma latvijas tautai, kas iz-skanēja 22.janvārī gan radio un televīzijā, gan vecrīgā tika izlīmēts tā teksts, reģistrācijas punktā sāka ierasties brīvprātīgie, radās jautājumi: kā komplektēt grupas, kā plānot brīvprātīgo turpmāko iesaisti pašaiz-sardzības formējumos? brīvprātīgos darbam iekšlietu ministrijas iestā-dēs pie atsevišķa galda reģistrēja citi darbinieki imāra kiršbauma vadī-bā. tā kā vieni varēja stāvēt uz barikādēm tikai pa dienu, otri – tikai pa nakti, bet trešie – visu diennakti, tādēļ tika nolemts viņus komplektēt grupās atbilstoši viņu iespējamajam laikam šā uzdevuma izpildei. tika izveidotas trīs reģistrācijas grupas, kuras reģistrēja tikai savai maiņai atbilstošus brīvprātīgos. kad sarakstā bija ierakstīti ap 20 cilvēku, no grupas sastāva tika iecelts grupas vecākais, viņam iedots viens saraksta eksemplārs un saskaņojot ar operatīvā štāba atbildīgo darbinieku par barikāžu aizstāvju nomaiņu (tādi bija divi – ārsts no jūrmalas ilmārs ančāns un leģionārs austris ozols, kuri strādāja maiņās) brīvprātīgo grupa tika norīkota attiecīgā sektora vadītāja rīcībā, kurš savukārt to no-rīkoja uz attiecīgu barikādi. operatīvajā štābā visu diennakti dežurēja operatīvā dienesta darbi-nieki oļģerts rubenis, antons arnicāns, pēteris mežavilks un leģionārs teofīls dreimanis. ar viņiem cieši sadarbojās operatīvā štāba personā-la komplektācijas dienesta darbinieki ilmārs ančāns un austris ozols,77 ar kuriem uzturēja sakarus brīvprātīgo reģistrācijas grupa biržas ēkā. ja nokomplektētās grupas vecākais nezināja attiecīgā sektora adresi, uz kurieni bija norīkota grupa, to uz turieni pavadīja reģistrācijas punkta vadītājs francis justs vai viņa vietnieks jānis ābolkalns. vislielākais brīvprātīgo barikāžu aizstāvju pieplūdums bija pirmajā dienā, kad tika piereģistrēts vairāk nekā 400 cilvēku. pārējās dienās pie-teicās ap 200 brīvprātīgo katru dienu. pa četrām dienām kopā caur šo punktu uz barikādēm tika organizēti nosūtīti barikādēm ap 1000 brīv-prātīgo barikāžu aizstāvju. tā kā sarakstos bija norādīta brīvprātīgo ba-rikāžu aizstāvju dzīvesvieta, varēja secināt, ka viņi bija ieradušies gan-drīz no visiem latvijas rajoniem. barikāžu aizstāvjos reģistrēja tikai jaunus vīriešus, un tika atteikts daudziem pusaudžiem, sievietēm un gados vecākiem vīriešiem. arī pa radio, televīziju un presē bija ieteikts šīm cilvēku kategorijām atturēties no dežūrām uz barikādēm, jo tur bija vajadzīgi vīri, kas ir dienējuši ar-mijā un ir nedaudz apmācīti rīkoties kaujas apstākļos. daudzi barikāžu aizstāvji tobrīd cerēja, ka ar to sāksies latvijas aizsardzības spēku veido-šana. brīvprātīgo reģistrāciju īpašo valsts pašaizsardzības spēku vienībās var uzskatīt par lr ap pirmo mēģinājumu veidot zemessardzi. barikāžu likvidācija. 25.janvāra pēcpusdienā lr augstākās padomes aizsardzības štāba operatīvajā štābā notika sektoru, posteņu un štāba darbinieku pēdējā dienesta sanāksme. sanāksmi atklāja auseklis pļa-viņš, kurš paziņoja, ka valdība ir pieņēmusi politisku lēmumu pārtraukt tautas līdzdalību augstākās padomes, ministru padomes un citu svarīgu valsts objektu aizsardzībā, ņemot vērā to, ka barikāžu aizstāvji ir izpildī-juši savu galveno uzdevumu – aizstāvējuši lr neatkarību viskritiskākajā brīdī. pie ministru padomes tiek izveidots sabiedrības drošības depar-taments, kam uzdots nodrošināt latvijas republikas sabiedrības drošī-bu, izveidot pašaizsardzības spēkus, veikt alternatīvā dienesta ieviešanu, reorganizēt civilās aizsardzības sistēmas un gatavot dokumentus saru-nām ar psrs valdību par armijas statusu latvijā. sakarā ar barikāžu aizstāvju darbības pārtraukšanu, sanāksmē tika doti uzdevumi barikāžu aizstāvjiem nojaukt visus aizsprostojumus ielās un laukumos, novākt tehniku, ugunskuru vietas, atstājot ielas tīrībā un kārtībā. šāda ziņa nevienu no klātesošajiem neiepriecināja, tāpat arī ba-rikāžu aizstāvjus. smagu sirdi visi izklīda pa saviem sektoriem un poste-atvija, kur tavi dēli... 178 ņiem, lai līdz 20.00, kā bija noteikts, ar visiem darbiem tiktu galā. tomēr neskatoties uz rīkojumu ”no augšas, ” radionama, televīzijas kompleksa zaķusalā un ats dzirnavu ielā apsargāšana netika pilnīgi izbeigta. lr augstākās padomes aizsardzības štāba priekšnieks tālavs jun-dzis lūdza ausekli pļaviņu palikt ap aizsardzības un iekšlietu komisijas telpās līdz nākamajam rītam, lai uz vietas koordinētu jautājumus, kas saistīti ar barikādēs izmantotās tehnikas novākšanu un barikāžu aizstāvju nogādāšanu uz savām dzīvesvietām. tā pēkšņi un negaidīti beidzās janvāra barikāžu epopeja tautas nevardarbīgā cīņā par latvijas neatkarību. vispusīgi izvērtējot situāciju, valdības lēmumu varēja atzīt par pa-matotu. barikāžu aizstāvji bija pārguruši, un vadības posteņos cilvēki darbojās bez atpūtas un nomaiņas. viss galvenais, kas tobrīd bija svarīgs neatkarības aizstāvēšanai, bija sasniegts. barikāžu aizsargbūvju pilnvei-došana bez apjomīgas būvdarbu organizācijas un izmaksām nebija ie-spējama. militārie speciālisti šādu barikāžu pilnveidošanu atzina kā ne-lietderīgu tādēļ, ka ar to valsts neatkarība nebūtu stiprāka. diez vai psrs armija kremļa mērķu sasniegšanai būtu rēķinājusies ar simtiem kritušo un vecrīgas vēsturiskās apbūves saglabāšanu. 10. janvāra barikāžu nozīme latvijas neatkarības atgūšanā latvijas vēsture xx gadsimtā ir bijusi neparasti mainīga, daudziem sasniegumiem un traģiskiem pārbaudījumiem caurstrāvota. latvija iz-cīnīja, zaudēja un atguva neatkarību. pārdzīvoja vairākas revolūcijas un okupācijas, kā arī divus postošus pasaules karus. latviešu tauta cīņā par neatkarību un brīvību 1991.gada janvārī pirmo reizi tās vēsturē bija visas tautas cīņa ar nevardarbīgās pretošanās metodēm. tā nostājās līdzās 1919.gada neatkarības cīņām un bija xx gadsimta spilgtākais latviešu tautas slēpto spēku izpausmes veids ceļā uz neatkarību. janvāra barikādes nosargāja tautas izdarīto izvēli neatkarības at-gūšanas viskritiskākajā brīdī, kad vēl pastāvēja stiprs un vienots psrs monstrs ar milzīgu varas mašinēriju. latvijas republikas un padomju impērijas konfrontācijā janvāra barikādes bija izšķirošais posms latvijas neatkarības atgūšanas ceļā. janvāra barikādes nebija bruņotas cīņas līdzeklis. tām nebija piln-79 vērtīgas nozīmes militāru nocietinājumu. barikādes bija ļoti spēcīgs ne-vardarbīgās cīņas līdzeklis, fenomenāls nevardarbīgās pretošanās veids 20. gadsimta beigās. barikādes un tauta bija organiski vienots veselums. iznīcināt barikādes nozīmēja iznīcināt tautu. nevardarbīgo akciju masveidīgums un tajās iesaistīto cilvēku ievē-rojamais daudzums, barikāžu celtniecības īsie termiņi, netradicionālā aizsardzības forma, kam nebija gatava nedz psrs armija, nedz speciālo uzdevumu vienības, pārsteidza un apmulsināja padomju varas atjauno-tājus, kā arī piesaistīja visas pasaules uzmanību, garantējot respektu pret neatkarības aizstāvjiem un ļaujot viņiem izvairīties no gatavotās militā-ristu akcijas, kas jau bija īstenotas viļņā. tautas aktīvā piedalīšanās latvijas republikas neatkarības pašaizsar-dzības organizēšanā pārsteidza ne tikai pasaules sabiedrību, bet arī neat-karības pretiniekus. baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālpulkvedis fjodors kuzmins to raksturoja kā plaša mēroga provokāciju, kuras plāns esot bijis izstrādāts jau iepriekš. patiesi, barikāžu vērienīgums un to aiz-stāvju skaits bija iespaidīgs. pēc baltijas kara apgabala datiem, barikāžu veidošanai izmantotas pāri par 15 000 auto-traktoru vienību, akcijās piedalījušies vienlaikus apmēram 80 000 cilvēku jeb, kā teicis f . kuz-mins, aptuveni astoņas divīzijas. psrs prezidenta tiešo pārvaldi lietuvā un latvijā neieveda tikai tāpēc, ka padomju varas atjaunošanas mēģinājums viļņā 13.janvārī prasīja 14 cilvēku dzīvības. starptautiskā reakcija bija negaidīti ātra un visai asa. taču arī ar to apvērsuma organizētāji maskavā nebūtu rēķinājušies un turpinātu apvērsumu pēc iecerētā scenārija, ja vien nesekotu momentāna un viņiem pilnīgi negaidīta plaša mēroga reak-cija latvijā, kas tūlīt nokļuva pasaules plašsaziņas līdzekļu uzmanī-bas centrā. asiņainie notikumi viļņā un rīgā bija m.gorbačova ap-vērsuma mēģinājums, kura iecere bija pasludināt ārkārtēju stāvokli valstī vai psrs prezidenta tiešo pārvaldi, tādējādi vēl cenšoties sa-glabāt padomju impēriju. janvāra barikāžu laikā padomju vara, veicot latvijā terorisma aktus, nogalināja 6 nevainīgus cilvēkus. šo noziegumu mērķis bija iedvest bai-les un šausmas latviešiem, viņu baltijas kaimiņiem un tiem visā pasaulē, kas atbalstīja baltiešu neatkarības centienus. taču ar šo vardarbīgo rīcī-bu maskava pārrēķinājās, jo tā padomju vadībai maksāja pēdējās leģi-timitātes atliekas, kas bija saglabājušās pasaules vai pašas tautu acīs unatvija, kur tavi dēli... 180 dramatiski paātrināja baltijas tautu neatkarības atgūšanu un tai sekojo-šo psrs sabrukumu. padomju totalitārā režīma rīcība rīgā bija klajš terora akts, nevis kaut kādas provokatīvas policejiskas akcijas neveiksme. psrs specvienī-bu karavīri raidīja lodes plašā teritorijā, nogalinot nevainīgus cilvēkus, kuri atradās desmitiemmetru cits no cita. pateicoties rīgas kinostudijas operatoru andra slapiņa un gvido zvaigznes varonīgajai rīcībai, kuri paši tika bandītiski nogalināti, visa pasaule ieraudzīja gorbačova it kā ”reformētās” padomju valsts patieso seju. kāpēc ir tik svarīgi to atcerēties? tāpēc, ka pārāk daudz cilvēku lat-vijā un citur ir sākuši aizmirst, kāda bija padomju savienība ne vien staļina laikā, bet arī vēlāk, kad pie varas bija ”liberālāki” līderi, un no-žēlo, ka tā vairs nepastāv, vai cer, ka tā kaut kādā veidā varētu atdzimt. un tāpēc, kad ļaudis iet cauri kanāla apstādījumiem un redz akmeņus, kas iezīmē vietas, kur tika nogalināti nevainīgi cilvēki, viņiem būtu jāap-stājas un jāatceras, ka šie cilvēki ziedoja dārgāko, kas viņiem bija – savu dzīvību – un jāpadomā arī par to, ka šie akmeņi pilnīgi reāli iezīmē tā režīma kapu, kas ar valsts terorismu iznīcināja pats sevi.81 rajonu sdd valsts dienesta pārvalžu vadītāju semināra dalībnieki mālpilī 1991.gada septembrī. no f .justa personīgā arhīva. pirmie atjaunotās latvijas karavīri mālpils tehnikumā 1991.gada novembrī, sestais no kreisās mālpils mc priekšnieks v .raups. no v .raupa personīgā arhīva.atvija, kur tavi dēli... 182 mālpils mācību centra kursanti ierindā pie brāļu kapiem rīgā, 1991. gada 11.novembrī. no e.sondovičas personīgā arhīva. mālpils mc kursantu rota dodas uz zvēresta pieņemšanas vietu. pirmie soļo e.lurāns (pirmais no kreisās), j.gustsons un v .sviklis, karognesējs v .bauska, kolonu komandē v .raups. no z.irbes personīgā arhīva.83 pie mātes latvijas mālpils mc kursanti dod zvērestu savai valstij un tautai. no v .raupa personīgā arhīva. karavīrus pēc zvēresta došanas uzrunā mp priekšsēdētājs i.godmanis. no z.irbes personīgā arhīva.atvija, kur tavi dēli... 184 karavīra zvēresta pieņemšanā piedalāsm.šneidere (no labās), v .gribača, h.liepiņš, r.goldbergs, ē.valters. no v .raupa personīgā arhīva. par robežsargu vārves mc gatavību uzsākt robežsargu apmācību sdd direktoram 1991.gada 18.novembrī ziņo mācību centra priekšnieks a.svirskis. no a.svirska personīgā arhīva.85 vārves mc karoga iesvētīšana 1991.gada 18.novembrī, pirmais no kreisās g.popovs, latvijas karaskolas nepabeigtā (15) izlaiduma kadets, noriļskas nometņu ieslodzītais (1941.- 1951.g.). no a.svirska personīgā arhīva. vārves mc karoga pacelšana 1991. gada 18.novembrī. no a.svirska personīgā arhīva.atvija, kur tavi dēli... 186 vārves mc instruktoru grupa. no a.svirska personīgā arhīva.87 1991.gada 30.novembrī strēlnieku muzejā rīgas mc robežsargu sporta instruktoru rotas 50 kursanti dod karavīra zvērestu, pieņem z.irbe. no z.irbes personīgā arhīva. rīgas mc robežsargu sporta instruktoru rotas karavīrus uzrunā un dod svētībumācītājs georgs zālītis, stāv dzejnieks v .ļūdēns (no kreisās), mc rotas komandieris r.bluķis, dž.švarcs, vada komandieris d.greitāns, mc mācību daļas priekšnieks l.jēkabsons, mc priekšnieks j.klovāns. no e.sondovičas personīgā arhīva.atvija, kur tavi dēli... 188 1991.gada 30.novembrī r.goldbergs un dž.švarcs pasniedz sdd darbiniekame.lurānam1.dagdas robežsargu bataljona karogu (glabājas kara muzejā). no e.sondovičas personīgā arhīva. rīgas mc robežsargu sporta instruktoru rotas karavīri pie strēlnieku muzeja stājas gājienam uz brīvības pieminekli. no e.sondovičas personīgā arhīva.89 jūras spēku pirmssākumi. jūras robežsargu divizions. 1.rindā sestais(no kreisās) l.kurakins, septītais a.pauris, astotais i.lešinskis. foto no l. kurakina personīgā arhīva. jelgavas robežsargu bataljona komandieris virsleitnants g.kalniņš un vārves mc priekšnieks majors a.svirskis nodarbību laikā, 1992.gads. no g.kalniņa personīgā arhīva.atvija, kur tavi dēli... 190 pirmie atjaunotās latvijas karavīri (rīgas mc robežsargu instruktoru rota) parādes gājienā 1991.gada 30.novembrī pie brīvības pieminekļa.91 robežsargu sporta instruktoru rota,1991.gada novembrī.atvija, kur tavi dēli... 192 jūrnieku ierinda zvēresta pieņemšanas laikā. foto no i. lešinska personīgā arhīva. aizsardzības ministrs t.jundzis un robežsargu vienību komandieri 1992.gada vasarā. no a.svirska personīgā arhīva.93 ivars virga pieņem zvērestu no normunda kinta. foto no i. lešinska personīgā arhīva. ilmārs lešinskis pieņem zvērestu no leonīda kučāna. foto no i. lešinska personīgā arhīva.atvija, kur tavi dēli... 194 jūrniekus apsveic latvijas kara flotes veterāns hugo legzdiņš. pirmais no labās gaidis zeibots, vēlāk nbs komandieris, viceadmirālis. foto no i. lešinska personīgā arhīva. jūrnieku grupa, kas pirmie pieņēma zvērestu. pirmais no labās o. veidelis, vēlāk jūras spēku galvenais bocmanis. foto no i. lešinska personīgā arhīva.95 viii. sabiedrības drošības departamenta (sdd) izveide, uzdevumi un personāls tautas atmodas pirmajos gados un arī pēc ltf nacionālo spēku uz-varas 1990.gada ap vēlēšanās, ltf , lnnk un citu kustību gaišākie prā-ti, kas izstrādāja šo organizāciju programmas un valsts attīstības iespē-jamos ceļus, pavisam maz uzmanības pievērsa valsts aizsardzības jautā-jumiem, arī valsts pārvaldes struktūras neparedzēja tām vietu. pēc totalitārisma sistēmas radītās alerģijas pret lielvalsts militāris-tiem, sabiedrībā valdīja plašs viedokļu spektrs par nepieciešamību or-ganizēt valsts aizsardzības struktūras. ltf izvirzīto deputātu priekšvē-lēšanu programmās par to rakstīts maz, jo galvenais uzdevums bija pa-nākt atbalstu latvijas neatkarības idejai. veidojas īpatnēja situācija, kad lielvalsts militāristi piedalās vēlēšanās, lielā skaitā kandidē uz deputātu mandātiem un arī iegūst tos, bet ltf vadība, sadalot pretendentus pa vēlēšanu apgabaliem un izvirzot savus deputātu kandidātus apgabalos, kur ir reālas ievēlēšanas iespējas, neparedz ltf programmu atbalstošu valsts aizsardzības speciālistu ievēlēšanu. pēc ltf izcīnītās uzvaras vēlē-šanās tiek vērtēts ap sastāvs – cik juristu, ekonomistu, lauksaimnieku, skolotāju un ārstu ir ievēlēts, aktieri tajā laikā vēl nebija modē. no ltf izvirzītajiem kandidātiem neviens militārais speciālists neiekļūst starp deputātiem, toties interfrontes nometni pārstāv septiņi. vēlēšanu rezultātā ap aizsardzības un iekšlietu komisijā netika ie-vēlēts neviens ltf vai lnnk deputāts ar militāru vai iekšlietu sistēmas pieredzi un izglītību, paldies dievam ir juristi, kuri vēlas un prot aktīvi aizstāvēt valsts intereses. komisijā aktīvi strādā arī četri lielvalsts politi-ku atbalstošie pārstāvji, kuru uzdevums nebija veidot valsts aizsardzības sistēmu, pilnīgi pretēji, piedaloties saeimas sēdēs un izmantojot latvijas radio translāciju vai uzstājoties ar musinošām runām sabiedriskos pa-sākumus citā auditorijā – darba (dienesta) vietās, uzņēmumos, skolās, sabiedrisko organizāciju saietos, nonievāt valsts centienus sevi aizstā-vēt. protams, arī tie izvērtēja situāciju saeimā, valdībā un latvijā kopu-mā, lai informētu attiecīgus totalitārās sistēmas dienestus, kas turpināja aktīvi darboties. interfronti pārstāvošo deputātu cinisko attieksmi pret latvijas valsts interesēm varēja vērot pastāvīgi, bet īpaši šīs aktivitātes tika izvērstas pirms janvāra barikādēm un to laikā, līdz pat demonstra-tīvai saeimas zāles atstāšanai un plenārsēžu ignorēšanai, motivējot toatvija, kur tavi dēli... 196 ar barikādēm ap ap un to aizstāvju attieksmi. latviešu virsnieki, kuri ilgus gadus no iekšpuses bija vērojuši padomju armijas propagandas un kontrpropagandas sistēmu, labi pārzināja tās metodes, prata atšifrēt to-talitārās sistēmas struktūru, kompartijas un vdk polittehnologu inspi-rēto sabiedriski politisko organizāciju pret latviju un tās tautu izvēstās propagandas kampaņas metodes un mērķus. pret latvijas neatkarību vēr-stā okupācijas varas atbalstītāju propagandas mašinērija, kā sākusies atmo-das laikā, tā turpinājās arī pēc barikādēm un kļuva aizvien aktīvāka. ltf vadības viedoklis valsts aizsardzības jautājumos pat pēc valdības izveides 1990.gada maijā nebija noformēts attiecīgos dokumentos, ap un mp amatpersonu izteikumi liecināja par to, ka viedokļi svārstījās no vienas galējības otrā, no pacifisma aizstāvjiem un aizsardzības struktūru nepieciešamības nolieguma līdz dažu cilvēku pavisam robustajiem mē-ģinājumiem runāt par šīm problēmām. lietuvā, pēc ,,sajūdis” bloka uzvaras vēlēšanās, parlaments izveido-jot valdību, neaizmirst arī aizsardzības jautājumus un tās sastāvā izvei-do zemes aizsardzības departamentu (krašto apsarga – zemes sardze, autoru tulk.), mūsu ap tādu vai līdzīgu struktūru neparedz. lietuvā, pirmā atjaunotās neatkarības gada laikā 1990.gadā, uz brīvprātības pa-mata, ar valsts atbalstu jau izveidotas struktūras, kas 1991.gada janvārī apsargā svarīgus valsts objektus, pirmkārt parlamentu. ir apmācīti, ļoti minimāli apbruņoti tomēr rīcībai gatavi, ar likumdošanas aktiem aiz-sargāti karavīri un formējumi. lsa pārstāvji 1990.gada otrajā pusē ap aizsardzības un iekšlietu komisijā piedalās vairāku likumprojektu izstrādē, atsevišķos gadīju-mos tika pieaicināti kā eksperti militārajos jautājumos, tomēr turpmāka praktiskā valdības rīcība aizsardzības (kā minimums robežsardzes) for-mējumu izveidei neseko. 1990.gada 20.decembrī ap pieņemtais likums ,,par valsts robežu” paredz, ka robežas apsardzību veic robežapsardzības spēki, tomēr to izveidei nekādi praktiski pasākumi netika veikti, ja ne-skaita atsevišķu milicijas darbinieku neregulāru nosūtīšanu uz muitas punktiem. jāatzīst, ka 1990.gada decembrī un 1991.gada janvāra sākumā, kad neatkarīgas latvijas valsts ienaidnieki aktīvi sāka īstenot plānu, lai kom-promitētu un sagrautu nacionālos spēkus, novērstu sev nevēlamu situā-cijas attīstību un nodrošinātu pilnīgu varas pārņemšanu, pateicoties at-sevišķu nacionāli radikāli noskaņotu cilvēku izlēmībai un rīcībai tika97 pieņemts vienīgais pareizais lēmums – uzsākt nevardarbīgu tautas pre-tošanos, kuras spilgta izpausme bija pašā rīgas centrā uzceltās barikādes un visu latvijas novadu ļaužu sardze uz tām. šāda plāna realizācija iz-rādījās ne tikai pareiza, bet arī efektīva. memuāru literatūrā sastopamais pretrunīgais janvāra barikāžu dienu notikumu attīstības atspoguļojums norāda, ka ltf vadības iniciatīva un valsts struktūru vadītāju loma to izveidē līdz šim nav objektīvi novērtēta un nav vērtējama viennozīmīgi. nav apšaubāms fakts, ka vairāku valsts struktūru un daudzu pašvaldību vadītāji, nerunājot nemaz par ltf un lnnk nodaļām un to aktīvistiem, negaidot rīkojumus no augšas, piedalījās barikāžu organizēšanā, veido-šanā un uzturēšanā. lai ar kādiem ciniskiem spriedelējumiem uzstājās propagandas cīņā speciāli apmācītie kompartijas funkcionāri, armijas politdarbinieki, glābšanas komiteju locekļi un viņu propagandas rupori: ,,jeģinstvo” , „cīņa” , „sovetskaja moloģjož” , ,,za roģinu” un ar lielām demagoģijas spē-jām apveltītais žurnālists a.ņevzorovs no ļeņigradas tv , nevardarbīgās pretošanās akcijas janvārī bija veiksmīgas. kā rādīja turpmākā notiku-mu attīstība, padomju savienības spēka struktūras, kaļot turpmākos va-ras pārņemšanas plānus, paredzēja rīgas galveno maģistrāļu bloķēšanu, lai nepieļautu janvārim līdzīga scenārija atkārtošanos, visas cerības tika saistītas ar pēkšņuma momentu. tomēr, lai nebruņotas tautas cīņai par patstāvību pret milzīgo psrs politisko un militāro pārspēku piešķirtu organizētu raksturu, bija ne-pieciešams veikt konkrētus organizatoriskus pasākumus, kam turpmāk būtu politiska un praktiska nozīme ceļā uz neatkarības atjaunošanu. organizētas nevardarbīgās cīņas metodes bija iespējamas arī pēc 1991.gada janvāra, tomēr arī šādu pasākumu organizēšanai un vadībai bija nepieciešams noteikt struktūras, veikt sagatavošanās darbus. vis-pirms jau sistemātiski izvērtējot situāciju, prognozējot tās attīstību un valsts neatkarības pretinieka iespējamo rīcību. 1991.gada janvāra notikumu attīstības un iegūtās pieredzes rezultātā, kad tautas un sabiedrisko organizāciju aktivitātes varēja kļūt grūti va-dāmas un nonākt sadursmē ar totalitārā režīma spēka struktūrām, ap pieņēma 1991.gada 18.janvāra lēmumu ar dīvainu nosaukumu „par vie-notas valsts pašaizsardzības komisijas izveidošanu” . tās sastāvā iekļauti a.gorbunovs, i.godmanis, j.dinēvičs, r.ražuks un a.inkulis. kādi bija tās uzdevumi un lēmumi? vai tā paredzēja valsts militāru aizsardzību?atvija, kur tavi dēli... 198 protams, nē, jo lēmums paredzēja, ka komisija savus lēmumus īstenos, izmantojot esošās pašaizsardzības struktūras un tās, kā zināms nebija bruņotas. policijai mūsu vērtējumā bija jābūt kā sabiedriskās kārtības, pilsoņu drošības un valsts iekšējās kārtības garantam. lēmumā lr mp uzdots līdz 1991.gada 1.februārim izveidot valsts pašaizsardzības depar-tamentu. spriežot pēc atsevišķu valdības locekļu un komisijas deputātu iztei-kumiem ap sēžu zālē un tv , tajā laikā galvenais uzdevums bija panākt barikāžu ātrāku nojaukšanu. izpildot augstākās padomes 1991.gada 18.janvāra lēmumu “par vienotas valsts pašaizsardzības komisijas izveidošanu” , lr mp ar 1991.gada 24.jan-vāra lēmumu nr .33 nolēma izveidot latvijas republikas ministru pado-mes sabiedrības drošības departamentu (turpmāk- sdd). par sdd di-rektoru ar šo lēmumu iecēla jāni aivaru baškeru. vienlaikus tika noteikti departamenta galvenie darbības virzieni: - sabiedrības drošības un pašaizsardzības sistēmas izveidošana; - ar alternatīvo (darba) dienestu saistītie organizatoriskie, vadības un tiesiskie jautājumi; - jautājumu risināšana par attiecībām ar latvijā izvietoto psrs bru-ņoto spēku un psrs robežapsardzības kontingentu; - nepieciešamo pasākumu organizēšana avāriju, stihisko nelaimju un citu ārkārtēju situāciju gadījumos. minētajā augstākās padomes lēmumā izmantotais jēdziens – valsts pašaizsardzība – departamenta nosaukumā tika aizstāts ar sabiedrības drošības jēdzienu, paredzot plašāku tā darbības spektru un neizceļot militāro ievirzi. pirmsmp lēmuma pieņemšanas, apaizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs t .jundzis 1991.gada 22.janvāra vēstulē mp priekšsēdētājam i.godmanim un ap ltf frakcijas vadītājam j.dinēvičam, atsaucoties uz ap 1991.gada 18.janvāra lēmuma 3.punktu par pašaizsardzības departa-menta izveidošanu, ierosina veikt vairākus pasākumus. izveidot darba gru-pu departamenta izveidošanas organizatorisko jautājumu risināšanai ap deputāta o.kostandas vadībā. darba grupā viņš (t .jundzis) iesaka iekļaut ap aizsardzības operatīvā štāba locekļus, kuriem ir militārā izglītība un praktiskā darba pieredze – j.a.baškeru, v .jaroni, v .zvaigzni, a.pļaviņu u.c., kā arī izveidot darba grupu nolikuma projekta izstrādāšanai, kuras sastāvā iekļaut arī juristus, piemēram, a.dātavu, a.līgotni u.c.99 t.jundzis savā vēstulē ierosināja departamentam noteikt šādas funkcijas: - sabiedrības drošības un pašaizsardzības darba organizācija un koordinācija; - alternatīvā (darba) dienesta jautājumi (uzskaite, darba organizācija un vadība); - valsts robežapsardzes nodrošināšana, robežapsardzes spēku formē-šana; - jautājumu risināšana, kas saistīti ar psrs karaspēka pagaidu uztu-rēšanos latvijā, tā statusa noteikšanu, sarunu organizēšanu ar psrs valdību; - civilās aizsardzības darba organizācija un koordinācija. vēstulē viņš izsaka arī viedokli par nepieciešamību minēto funkci-ju nodrošināšanai un realizēšanai veidot attiecīgus štatus katrā rajonā. tālākā notikumu attīstība liecina, ka mp vadības viedoklis par depar-tamenta uzdevumiem un tā iespējamo vadību nesakrīt ar ap komisijas priekšsēdētāja viedokli. mp priekšsēdētājs i.godmanis departamenta izveidei neveidoja darba grupu, bet direktora amatā aicināja j.a.baške-ru. ar mp priekšsēdētāja lēmumu par departamenta direktora kandida-tūru t.jundža ieteiktais amata pretendents bija ļoti neapmierināts. ar mp 1991.gada 24.janvāra lēmumu departamenta direktoram uz-dots sagatavot un iesniegt valdībai izskatīšanai: - līdz 1991.gada 1.februārim – ar finanšu ministriju saskaņotus priekšlikumus par sabiedrības drošības departamenta darbinieku skaitu un darba samaksas fondu, kā arī priekšlikumus par attiecī-gām izmaiņām latvijas republikas 1991. gada valsts budžetā; - līdz 1991.gada 5.februārim – ar tieslietu ministriju un citām ieinte-resētajām ministrijām un resoriem saskaņotu sabiedrības drošības departamenta nolikuma projektu; - līdz 1991.gada 1.martam – attiecīgi saskaņotus priekšlikumus par vie-nota ārkārtējo situāciju prognozēšanas un to seku likvidēšanas dienes-ta izveidošanu, pārņemot šīs funkcijas no civilās aizsardzības štāba; - līdz 1991. gada 1. martam – kopīgi ar veselības aizsardzības mi-nistriju un civilās aizsardzības štābu izstrādāt priekšlikumus par objekta „pansionāts” nodošanu sdd rīcībā. turpmākajā sdd darbībā ļoti būtiskas ir atšķirības starp ap aizsar-dzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja t.jundža vēstulē norādīta-atvija, kur tavi dēli... 200 jiem un mp rīkojumā noteiktajiem sdd uzdevumiem. kā redzam, mp lēmuma tekstā sdd noteikto uzdevumu klāstā robežapsardzes spēku formēšanas un valsts robežapsardzes jautājumi neparādās. līdz ar to jautājums par robežapsardzi netiek risināts, un apstiprinās versija par valdības neizlēmību, kura sabiedrības spiediena rezultātā veido formā-lu struktūru – sdd, sākotnēji neuzdod tam robežapsardzības struktūru izveidi, nenodrošina finansējumu pašaizsardzības formējumu izveidei. tālākā notikumu attīstība šo formālo pieeju apstiprina, jo robežsardzes formējumu izveide vairāku subjektīvu un objektīvu faktoru iespaidā ne-notiek un nenoteiktība turpinās līdz augustam. var piekrist, ka valsts vadībai bija jāizjūt nemitīgs politisks spiediens un pastāvēja ļoti reāls valsts drošības apdraudējums no interfronti at-balstošās sabiedrības puses un tās galvenā atbalstītāja – ps spēka struk-tūru puses. ārkārtīgi sarežģītajā politiskajā un ekonomiskajā situācijā atrast līdzekļus un risinājumu nebija viegli. gan sarakstē, gan kontaktos ar ps spēka struktūru pārstāvjiem ap un valdības vadītājiem (a.gorbu-novam, i.godmanim, i.bišeram) tie pastāvīgi atgādināja, ka armija aiz-stāvēs ps konstitūciju un darīs visu iespējamo padomju varas saglabāša-nai, nepieļaus armijas rīcības ierobežojumus, tās vajadzību ignorēšanu un privilēģiju ierobežošanu, karavīriem pienākas dzīvokļi un pieraksts, likvidējiet savus nelikumīgos militāros formējumus utt. kā zināms, tais-nošanās nav labākais aizsardzības veids. tā laika dažādās preses publikācijās, latvijas kompartijas ck darbo-ņu paziņojumos un pat latvijas psr prokuratūras dokumentos minēts, ka ltf rīcībā ir bruņoti brīvprātīgo formējumi, to skaitliskais sastāvs svārstās atšķirībā no auditorijas un laika, kad šīs baumas palaistas. jau 1990.gada maijā savos saietos a.rubiks runā par 15 tūkstošiem bruņo-tu kaujinieku, ps aizsardzības ministrs d.jazovs vēstulē i.godmanim 1990.gada nogalē pieprasa likvidēt bruņotos formējumus, bet 1991. gada pavasarī runa ir par desmitiem tūkstošu kaujinieku…(a. vaznis. informācija pārdomām. –r.: kontinents, 2002.,174. -179.lpp.) klasisks kompartijas polittehnologu psiholoģiskā spiediena un de-zinformācijas paraugs, tā bija vajadzīga tikai, lai attaisnotu psrs spēka struktūru plānoto iesaisti pašu izraisītā bruņotā konfliktā un liela mēro-ga ,,tīrīšanās” . kā tās varēja notikt, katrs var izvērtēt un iztēloties, atcero-ties krievijas armijas un specdienestu rīcību alma-atā, tbilisi un baku, kā arī čečenijā desmit gadu garumā.01 mp lēmumā un sdd nolikumā noteiktais paredzēja, ka sdd ir pa-kļauti latvijas brīvprātīgo vienību štābs un civilās aizsardzības štābs. sdd vadība, lai izpildītu augstāk minētos departamenta uzdevumus, plānoja reorganizēt latvijas brīvprātīgo vienību un civilās aizsardzības štābus, veidot brīvprātīgo vienību un valsts dienestā iesaukto jauniešu apmācības centrus un kopā ar vietējās varas iestādēm republikas pa-kļautības pilsētās un rajonos sākotnēji ar izpildkomiteju atbalstu orga-nizēt sabiedrības drošības nodaļu izveidi. sdd personāla komplektācija. sdd štata vienību skaits (11) noteikts un finanšu līdzekļi (tikai algu fonds) departamentam piešķirti no mi-nistru padomes rezerves fonda ar 1991.gada 8.februāra rīkojumu nr .50-r . sdd noteiktā nelielā štata personālu varēja komplektēt pakāpeniski, ti-kai 2 mēnešu laikā. darbiniekiem, ievērojot tajā brīdī spēkā esošos liku-mus, vajadzēja iepriekšējā darbavietā turpināt darbu 1-2 mēnešus. pro-blēmas sagādāja profesionālu civilo speciālistu pieaicināšana. var dažādi vērtēt radušos iespēju pašaizsardzības struktūru izveidē, bet jāņem vērā, ka izmantojot arī bv štāba rīcībā esošās 11 štata vietas un abu struktūru kopējo gada budžetu apt. 700 t.rbļ. (salīdzinājumam- viena vieglā automašīna tajā laikā maksāja 15-30 t. rbļ.), sdd nevarēja algot pat vienu cilvēku rajonā. pēc valdības lēmuma par departamenta izveidi par pirmo un svarī-gāko jautājumu kļuva departamenta nolikuma izstrāde, štatu struktū-ras apstiprināšana un atbilstošu speciālistu pieaicināšana. no sākotnēji plānotā departamenta štatu saraksta saskaņošanas rezultātā tika svītroti aptuveni puse amatu, bet apstiprinātās 11 štata vietas deva iespēju kat-rā departamentam noteiktajā virzienā pieņemt pa 1-2 speciālistiem, kas koordinētu to darbību, sagatavotu pašaizsardzības (vēlāk robežapsar-dzības) struktūru un to izveidei nepieciešamo normatīvo dokumentu projektus, kā arī sāktu to veidošanu. daudzi no departamenta amatu pretendentiem savstarpēji bija pa-zīstami no iepriekšējā dienesta laika, kopējas darbības lsa pasākumos no 1989.gada un janvāra barikāžu dienās ap aizsardzības štābā. ap aiz-sardzības operatīvā štāba struktūras lielā mērā atbilda militārā štāba prasībām un iekļāva vecrīgas barikāžu vadības, personāla, informācijas un dežūrdienesta, apgādes un inženierbūvju daļas un grupas. daļu štā-ba un vairāku vecrīgas barikāžu pastāvīgu vadību uzņēmās lsa aktī-atvija, kur tavi dēli... 202 vākie dalībnieki (a.pļaviņš, v .jaronis, j.a.baškers, g.stiprais, v .zaigz-ne, v .raups, f .justs) vai viņu pieaicināti militārie speciālisti (a.eipurs, v .daugulis u.c.). ap aizsardzības operatīvā štāba darbā iekļāvās latvijas sieviešu līgas aktīvistes a.stankeviča, t.munkevica, r.barauska un citu sabiedrisko organizāciju aktīvisti. vairāki no ap aizsardzības operatīvā štāba speciālistiem vēlāk tika aicināti strādāt sdd. departamenta direktoram, pirms tam strādājot lsa valdes priekšsēdētāja amatā, bija iespēja iepazīt lsa dalībnieku militārās zi-nāšanas, erudīciju un organizatoriskās spējas. savukārt daudziem lsa dalībniekiem bija pazīstami vai zināmi latviešu izcelsmes virsnieki, kas strādāja ca struktūrās vai dienēja kara komisariātos latvijā, gan arī da-žādos spēku veidos visā padomju savienībā, vai arī pēc atvaļināšanas no dienesta atradās latvijā. ņemot vērā daudzus faktorus (atbilstoša iz-glītība, dienesta pieredze, vecums, lojalitāte), viņi tika aicināti darbam (dienestam) aizsardzības struktūrās. līdz ar to, izmantojot lsa rīcībā esošo informāciju un sdd to papildinot, radās iespēja panākt šo struk-tūru komplektāciju galvenokārt ar latviešu virsniekiem. departamenta direktors aicināja departamenta direktora vietnieka amatā lr fiziskās kultūras un sporta komitejas autobāzes priekšnie-ku atvaļinātu pulkvedi a.pļaviņu, pašaizsardzības struktūru plānošanas jautājumus uzņēmās koordinēt lu bijušās militārās katedras priekšnie-ka vietnieks atvaļinātais pulkvedis g.stiprais, galvenās grāmatvedes pie-nākumus uzņēmās tautas izglītības ministrijas grāmatvede v .rinkēvi-ča, algu grāmatvedes pienākumus - a.sjanita, finansistes - ekonomistes amatā sāka strādāt o.vāvere. daudziem no uzaicinātajiem darbam departamentā bija kardināli jāmaina dzīves plāni un ierastais ritms. dabas muzeja darbiniece bio-loģijas speciāliste r.grundule kļuva par departamenta personāla spe-ciālisti, bet vēlāk ilgus gadus pildīja am personāla nodaļas vadītājas amata pienākumus, j.gustsons pārnāca uz sdd informācijas daļu no iem ugunsdzēsības dienesta un pēc aizsardzības spēku izveides ilgus gadus turpināja aktīvo militāro dienestu as/nbs. sdd tehniskajā daļā darbu sāka a.bricis un sakaru speciālists j.ruciņš, vēlāk viņi turpināja darbu am. pirmajos mēnešos darbā sdd tika pieņemti arī v .zvaigzne, v .sviklis, v .jaronis a.bašķis u.c. pēc vairāku departamenta štata saraksta variantu izstrādes un ilgsto-šas skaņošanas ar finanšu ministriju tika apstiprināts variants, kas pare-03 dzēja departamenta sastāvā organizatorisko, informācijas, alternatīvā dienesta, tehnisko, vispārīgo, finanšu- ekonomisko, sakaru, apmācī-bas un saimniecības daļu. ar mp 3.maija rīkojumu nr168-r tika noteikts sdd darbinieku pagai-du maksimālais skaits – 38 darbinieki centrālajā aparātā un 142—pakļau-tajās organizācijās. jāatzīmē, ka sdd ieguva štata vietu papildinājumu tikai centrālajā aparātā, jo pakļautajās organizācijās (bv un ca) tas palika ie-priekšējais. tas bija veikls finanšu plānotāju gājiens, salikt kopā visu pakļau-to struktūru (arī ca) jau esošos štatus, lai parādītu to attīstību un finanšu palielinājumu. vienlaicīgi ar departamenta štata palielinājumu, kā pirmā iespējamā versija, tika izstrādāts sdd robežapsardzības daļas štata projekts, kas paredzēja 5 štata vietas. veicot pieprasāmā finansējuma saskaņojumu, robežapsardzības daļas izveide sdd sastāvā tika apturēta, jo departamen-tammaija sākumā vēl joprojām šāds uzdevums nebija noteikts. sdd darbība. janvāra beigās sdd ierādītajās telpās mp ēkā un civi-lās aizsardzības (ca) štābā notika vairākas sdd un ca štāba pārstāv-ju sanāksmes sadarbības un citu aktuālo jautājumu izskatīšanai. tajās piedalījās departamenta direktors j.a.baškers, ca štāba vadība (i.bru-ņenieks, j.kadiķis u.c.), potenciālie sdd amatu pretendenti (a.pļaviņš, g.stiprais, v .zvaigzne, j.kušķis), un mp kancelejas pārstāvis k.t.kal-niņš. sanāksmē apsprieda departamenta struktūras izveidi, amatper-sonu pienākumu sadali, personu iespējas stāties vai pāriet darbā sdd amatos, uzsāka sabiedrības drošības un pašaizsardzības sistēmas stāvok-ļa izvērtēšanu, arī alternatīvā dienesta organizācijas jautājumus. lai gan lr ap jau 1990.gada 4.maijā bija pieņēmusi neatkarības dekla-rāciju, tomēr daudzi ar ca sistēmu saistīti jautājumi nevarēja tikt atrisināti ca dubultās pakļautības dēļ. sanāksmē tika apspriesti vairāki aktuāli ca pakļautības, personāla un materiālo resursu jautājumi. turpmākai rīcībai sanāksmē saskaņotas pamattēzes: lr veido pati savu ca sistēmu un bal-stās uz latvijas valdības lēmumiem, ca civilie darbinieki tiek finansēti no republikas budžeta, noteikto uzdevumu izpildei ca veido mobilizācijas re-zerves, un tiek uzdots izstrādāt atbilstošu ca nolikuma projektu. sanāksmē par pašaizsardzības sistēmas struktūru un iespējām ziņoja g. stiprais. ziņojuma galvenās tēzes skāra iespējas veikt jauniešu mili-tāro apmācību, izmantojot mācību iestāžu bāzi, šo iestāžu militārās mā-cības telpas un atsevišķos gadījumos arī pasniedzējus, bet bruņotus for-atvija, kur tavi dēli... 204 mējumus veidot tikai sadarbībā ar iem. viņš no departamenta direktora saņēma pirmos uzdevumus – piedalīties nolikuma un citu dokumentu izstrādē un saskaņošanā. a.pļaviņš ziņoja par departamenta iespējamās rīcības shēmu, nepie-ciešamību izveidot departamenta štāba kodolu un operatīvo grupu, kas nepieciešamības gadījumā spētu strādāt diennakts režīmā, jo visi dar-binieki ir barikāžu notikumu iespaidā un vēlas aktīvi turpināt iesākto darbu un panākt visu struktūru iespējamo operatīvo gatavību. par alternatīvā dienesta problēmām ziņo un uzņemas tā jautājumu koordinēšanu republikāniskās alternatīvā (darba) dienesta komisijas loceklis k.t.kalniņš. lai gan nākamie (plānotie) departamenta darbinieki vēl nebija iecelti amatos, jo štatu saraksts bija jāprecizē un darba attiecības jānoformē dokumentāli, tomēr departamenta direktors jau iepriekš noteica amat-personu atbildību, ņemot vērā departamentam noteiktos uzdevumus un atbildības galvenajās jomās. departamenta darbības uzsākšanai būtisks kļūst vairāku darbinieku (jurists, grāmatvedis) trūkums, to neizdodas atrisināt arī turpmākajos divos mēnešos. pienākumu sadalījums bija šāds: •g.stiprais – departamenta uzdevumu plānošana, normatīvo doku-mentu projektu un plānu izstrāde, izpildes kontrole, •v .zvaigzne – kartogrāfijas un ģeodēzijas jautājumu kārtošana, bet faktiski viņam bija jāpārstāv un jāvirza ca uzdevumi, robežas at-jaunošanas un daļēji arī robežapsardzības struktūru infrastruktū-ras jautājumi, • j.kušķis–apmācībasdarbaorganizācija, • j.valainis – informācijas nodaļas saņemto materiālu apstrāde un analīze. saskaņā ar 1991.gada 4.martā (ministru padomes lēmums nr.66) apstiprinātajā sdd pagaidnolikumā noteiktajiem uzdevumiem martā-maijā tika izstrādāti dokumenti un apkopota informācija (papildus no-likumā noteiktajam arī par robežapsardzības jautājumiem) : - valsts pašaizsardzības koncepcijas pamati (sk. pielikumā). šis do-kuments, vairākkārt precizēts un pārstrādāts, kļuva par valsts aiz-sardzības koncepcijas pirmo variantu, ko vēlāk aizsardzības mini-strija iesniedza ministru padomei un augstākai padomei; - materiāli par ps karaspēka statusu un aktivitātēm;05 - latvijas republikas valsts robežas apsardzības koncepcija; - robežapsardzības struktūrvienību (komandantūru, sardžu, vadu, rotu) iespējamā izvietojuma varianti, to štatu sastāvs, materiāli-fi-nansiālais aprēķins u.c.; - izmaiņas un papildinājumi likumos „par alternatīvo (darba) die-nestu” un „par valsts robežu”; - likumprojekts „par latvijas republikas valsts dienestu”; - pašaizsardzības vienību komplektēšanas, apmācības un apgādes va-rianti, valsts dienestā iesaucamo apmācība kursos uz pt skolu un tehnikuma bāzes, militārā apmācība; - priekšlikumi par mednieku un viņu organizāciju rīcībā esošo ieroču iesaistīšanu pašaizsardzības sistēmā. sdd apkopoja datus par psrs armijas aizņemtajiem objektiem, to turp-mākās izmantošanas iespējām latvijas aizsardzības struktūru vajadzībām. informācija par psrs armijas un omon aktivitātēm, pretvalstiski noskaņotu sabiedriski-politisko un veterānu organizāciju darbību no-nāca sdd informācijas daļā, tika apkopota un noteiktās situācijās in-formēts arī ministru padomes priekšsēdētājs. saskaņā ar apstiprināto pagaidnolikumu departamenta darbība ap-tvēra arī ar alternatīvo (darba) vēlāk valsts dienestu saistītos jautājumus, civilās aizsardzības sistēmas reorganizāciju u.c. uzdevumus. departamentam, jau tā veidošanas pirmajos mēnešos bija jāsaskaras ar plašu jautājumu spektru, kas bieži vien bija ārpus departamentam no-teiktajām funkcijām, jo problēmas radīja ps spēka struktūru un vairāku iestāžu centieni dot rīkojumus, apejot latvijas iestādes un atsaucoties uz psrs likumdošanu. piemēram, 1990.gadā republikāniskais kara komi-sariāts bija nosūtījis lr pilsoņus uz militāro apmācību, t.sk. ārpus valsts robežām, un pieprasīja latvijas republikas iestādēm un saimnieciskām struktūrām saglabāt un izmaksāt komandētajām personām vidējo izpeļņu viņu pastāvīgajā darbavietā. sdd izstrādātā pašaizsardzības spēku koncepcija paredzēja veidot lat-vijas brīvprātīgo vienības (lbv) kā nemilitarizētus formējumus, kas savus uzdevumus veiks sabiedriskā kārtā. lbv republikas štāba darbiniekus, kā arī rajonu un republikas pakļautības pilsētu štābu priekšniekus (koman-dierus) plānoja algot par valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem. pārē-jiem brīvprātīgo vienību kārtības sargu formējumiem vajadzēja darboties uz sabiedriskiem pamatiem, izņemot ārkārtējus gadījumus, kad tos varētuatvija, kur tavi dēli... 206 iesaistīt lielu republikas, rajonu un pilsētu pasākumu nodrošināšanā. šā-dos gadījumos darba samaksas jautājumus vajadzētu kārtot atbilstoši re-publikas, rajona vai pilsētas budžeta iespējām. sdd organizēja darba grupas militāro reglamentu un nolikumu izstrā-dē, bruņojuma uzbūves un izmantošanas rokasgrāmatu tulkošanā utt. sdd darbinieki piedalījās vairāku likumprojektu „par civilo aizsar-dzību” , medību likuma u.c. izstrādē, augstākās padomes un ministru padomes izveidoto komisiju darbā. 1991.gada aprīlī-maijā sdd darbinieki bija izstrādājuši nepiecieša-mo dokumentāciju un ministru padomes lēmumu projektus, lai uz bv bāzes izveidotu pašaizsardzības un robežapsardzes vienības, bet jūnijā sdd izstrādāja un iesniedza likuma “par zemessardzi” projektu. šis li-kumprojekts tika iesniegts augstākajā padomē aizsardzības un iekšlietu komisijā, kur kopā strādājot ar ap juridiskās daļas pārstāvi, tas tika iz-mantots, lai papildinātu deputāta ģ.v . kristovska iesniegto variantu. tā vēl līdz augusta pučam tika izstrādāts likumprojekts par zemessardzi. aprīlī-maijā, neskatoties uz neskaidrajiemuzdevumiem, bet ņemot vērā situāciju, vairāki sdd (v .zvaigzne, g.stiprais, e.lurāns) un bv štāba darbi-nieki (v .sviklis, v .atis), konsultējoties ar bij.ps robežsardzes virsniekiemun izstudējot latvijas pirmskara robežapsardzes struktūras, izstrādāja iespēja-mo sākotnējo robežapsardzības variantu, kas paredzēja 5 robežapsardzības rajonu komandantūras (ar 10 štata vietām katrā) un 15 robežas kontroles punktu štata projektus (ar 24 štata vietām katrā). departamentā bija izstrā-dāti arī robežapsardzības instruktoru (inspektoru) kursu (ar 20 pastāvīgā štata vietām) un robežsargu (valsts dienestampakļauto personu apmācībai) kursu (ar 25 pastāvīgā štata vietām) štatu projekti. departamenta vadība aprīlī vēl naivi cerēja, ka šādu robežapsardzības struktūru ir iespējams sākt komplektēt no 1.jūnija, izmantojot brīvprātīgos un bv štāba struktūras. maija vidū robežapsardzības uzdevumi sddvēl nebija oficiāli noteikti unminēto ro-bežapsardzības struktūru izveides projektu izskatīšanai valdība nepieņēma. pamatojoties uz latvijas republikas augstākās padomes prezidija un latvijas republikas ministru padomes 1991.gada 24.maija lēmu-mu “par neatliekamiem pašaizsardzības pasākumiem sakarā ar psrs bruņoto vienību vardarbīgām akcijām latvijas republikas teritorijā” ar 1991.gada 1.jūliju sdd sastāvā tika izveidota robežapsardzes daļa (10 cilvēku sastāvā), tomēr lēmums par sdd pakļautu reālu robežapsardzī-bas struktūru izveidi netika izlemts līdz augustam.07 ix. lr bv un štāba darbība bksv reorganizācija. minētajā ministru padomes 1991.gada 24.jan-vāra lēmumā nr.33 departamentam noteiktie darbības virzieni paredzē-ja sabiedrības drošības un pašaizsardzības sistēmas izveidi. šī uzdevuma izpilde bija iespējama, iekļaujot departamenta sastāvā bv vienību štābu, kā struktūrvienību ar algotiem no valsts budžeta dar-biniekiem. tas tika noteikts ar valdības 1991.gada 28. februāra lēmumu nr.65. bksv darbojās visos latvijas rajonos, kā arī rīgas priekšpilsētās un rajonos, kopskaitā 32. bv štābu vadīja bijušais milicijas majors, republi-kā labi pazīstamais cīņas sporta veterāns g.beshļebņikovs. štāba amatos bija gints vaznis, valdemārs atis, mārtiņš grigulis, leons jēkabsons, edmunds augulis, kārlis eglīte. 1991.gada 28.februārī, pamatojoties uz lr mp lēmumu nr.65 un sdd pavēli nr.5, uz 1990.gada 30.maijā izveidoto republikāniskās bksv bāzes, lai uzlabotu brīvprātīgo vienību vadību un brīvprātīgo kārtības sargu darbības koordināciju, tika izveidots latvijas brīvprātīgo vienību (bv) štābs. bv štābam tika noteikti šādi uzdevumi: •nodrošināt sdd lēmumu un rīkojumu izpildi brīvprātīgo un kārtī-bas sargu vienībās; •vadīt, koordinēt un kontrolēt brīvprātīgo un kārtības sargu vienību darbību republikas pilsētās un rajonos; •sadarbībā ar iekšlietu ministrijas iestādēm organizēt sabiedriskās kārtības sargāšanu un cīņu pret likumpārkāpumiem, sniegt palīdzī-bu kadru komplektācijas jautājumos; •organizēt nodarbības un apmācīt pilsētu un rajonu brīvprātīgo un kārtības sargu struktūrvienību vadītājus, kā arī kontrolēt brīvprātī-go vienību darbinieku un kārtības sargu apmācības un treniņus; •organizēt sadarbību ar pašvaldības iestādēm, sabiedriskām organi-zācijām, tehnisko un citu sporta veidu klubiem; • saņemt no brīvprātīgo un kārtības sargu vienībām informāciju par viņu darbību, analizēt un apkopot to; regulāri sniegt informāciju un atskaitīties departamentam par brīvprātīgo un kārtības sargu vienību darbību; popularizēt to labāko darba pieredzi un sasniegu-mus, kā arī sniegt nepieciešamo metodisko palīdzību. sdd uzskatīja, ka brīvprātīgo vienību štābs var turpināt darboties autonomi, tikai ir nepieciešams precizēt vairākus dokumentus (noliku-atvija, kur tavi dēli... 208 mu, bv rīcības plānu), atklāts bija jautājums par nepieciešamību izdarīt vairākas kadru izmaiņas. pirms bvnonākšanas sddpakļautībā unkoordinācijā, vēl 1990.gadā, bv vadība bija pamatā apzinājusi vienību dalībnieku skaitu, sakārtojusi to vadību un izstrādājusi bv darbības programmu/plānu. tā paredzēja konkrētus pasākumus 1991.gada pirmajiem četriem mēnešiem, kā vie-nību personālsastāva papildināšanu un rajonu struktūru (bv rotu, vadu, nodaļu un operatīvo grupu) izveidi ar lojālu pašvaldības iestāžu atbalstu un palīdzību, rezerves vadības centru (štābu) izveidi. bv štābs un rajonu struktūras plānoja turpināt iedzīvotāju likumīgo interešu aizsardzību, kārtības uzturēšanu sabiedriskās vietās, valsts un pašvaldību objektos, vākt ziņas par iespējamām diversijām un citiem bīstamiem nodarīju-miem sadarbībā ar godīgiem un lojāliem iekšlietu iestāžu darbiniekiem. jau 1990.gadā bv paredzēja, ka gatavos un ieteiks kandidātus darbam policijā, pašvaldību policijā, robežapsardzē un aizsardzības struktūrās. 1991.gada janvāra notikumi daļēji izmainīja situāciju, bv atklājās darba koordinācijas problēmas un iegūtā pieredze parādīja, ka iesāktais darbs ir jāturpina aktīvāk. pēc 1991.gada janvāra barikādēm bv vadība meklēja rajonu vienību un latvijai lojālās milicijas (policijas) sadarbības iespējas. bv dalībnieki aktīvi tika aicināti stāties 1.milicijas bataljona rindās, februārī notika ak-tīvāko dalībnieku atlase. lai gan kritēriji bija augsti, tomēr vairāki des-miti aktīvāko un profesionālāko bv dalībnieku tika uzņemti policijas bataljonā. daudzi neuzticējās policijai un vēlējās arī turpmāk palikt bv vai stāties aizsardzības formējumos. bv štābu saskaņā ar apstiprināto nolikumu vadīja štāba priekšnieks, kuru pēc pilsētu un rajonu brīvprātīgo un kārtības sargu vienību pilnva-roto pārstāvju konferences ieteikuma iecēla un atbrīvoja no amata sdd direktors. latvijas bv štābu arī pēc izmaiņām pakļautībā turpināja vadīt georgs beshļebņikovs. bv štāba kadru daļā bija izveidota kartotēka un dokumentācija par vairāk nekā četriem tūkstošiem brīvprātīgo. konkrēts brīvprātīgo skaits ziņojumos sdd netika norādīts, arī atsevišķi pa rajoniem dati netika sniegti. bv kadru daļā par katru dalībnieku atsevišķi bija iekārtotas per-sonas lietas un dokumentācija par rajonu vienību kopumā. dalībnieku uzņemšanā pastāvēja stingri noteikumi, vispirms bija nepieciešama re-komendācija no kādas sabiedriskas organizācijas (parasti tautas fron-09 tes). pēc uzņemšanas katram dalībniekam tika izsniegts bv piedurknes apsējs, krūšu nozīme un bv apliecība. pēc šī numura kartotēkā viegli varēja atrast datus par jebkuru no bv dalībniekiem. neskatoties uz stin-gro atlasi, gadījās arī dalībnieku disciplīnas pārkāpumi, bv rindās bija reģistrēti arī atsevišķi dalībnieki, kuri agrāk bija izcietuši sodu par no-ziegumiem. par to bija jāuzklausa pārmetumi un kļūdas bija jālabo. par katru mazāko pārkāpumu dalībnieki tika sodīti, smagākos gadījumos atskaitīti (apsēji, nozīmes un apliecības atņemtas). visaktīvākās bija rī-gas raj., salaspils, jelgavas, aizkraukles, balvu vienības. bksv nebija bruņotas, pasākumos un apsardzes uzdevumu izpildē rīgas pilsētas teritorijā ieroči nemaz nedrīkstēja būt. tiesa, sdd vadī-bai kļuva zināms, ka bv dalībnieku rīcībā ir gan legāli medību ieroči, gan nelegāli iegūti. to nonākšana nelīdzsvarotu vai speciāli izprovocētu personu rokās varēja kļūt bīstama. neskatoties uz visām grūtībām, bv bez ieročiem (dažos gadījumos tika izsniegti steki) tām noteiktos uzde-vumus pildīja ļoti apzinīgi, disciplinēti, ar lielu atbildību. saskaņā ar jau iepriekš minēto ministru padomes lēmumu par brīv-prātīgo kārtības sargu vienību vadības reorganizāciju sdd izveidoja ko-misiju, lai veiktu to operatīvās un finansiāli saimnieciskās darbības pār-baudi. komisija atklāja, ka latvijas brīvprātīgo vienību štābs atsevišķos rajonos ir zaudējis brīvprātīgo vienību vadību, tādēļ daudzi brīvprātīgie pārstājuši darboties, bet aktīvākie pamet savas vienības un veido nekon-trolējamus un nevadāmus formējumus. netika nodrošināta kontrole pār vairāk nekā 20 radiostacijām, kas atradās ārpus štāba, kā arī pienācīga materiālo vērtību un naudas līdzekļu uzskaite. 1991.gada februārī pēc pirmo darbinieku pieņemšanas darbā sdd varēja sākt sadarbību ar bv štābu. hospitāļu ielā, rīgā štāba rīcībā bija atsevišķa māja, kuru štābs īrēja no vidzemes priekšpilsētas izpildkomi-tejas. telpas nodrošināja štāba dienestu darbību un daļēji arī mācību procesu. tur bija daži darba kabineti, mācību klase, dežūrdienesta tel-pas un neliela sporta zāle, kurā vienlaicīgi varēja trenēties 30 cilvēku. sporta zāli varēja izmantot arī lielāku sanāksmju rīkošanai, kurā varēja piedalīties arī rajonu bv štābi. noteikto uzdevumu izpildei bv štāba rīcībā bija ļoti trūcīgi tehniskie līdzekļi. sakaru organizēšanai pasāku-mos bija iegādāti vai iegūti no organizācijām un kolhoziem 54 radiote-lefoni (sadalīti pa vienībām), kuru izmantošana sakarā ar nepietiekamo skaitu, tehniskām, sadales un organizatoriskām problēmām bieži vienatvija, kur tavi dēli... 210 radīja domstarpības. štāba darbu nodrošināja iekšējo sarunu iekārta, 2 rakstāmmašīnas, 1 dators, neliels kopētājs, 2 televizori un radiouztvērē-ji. lielāko problēmu bv operatīvai rīcībai radīja dienesta a/m trūkums. uzdevumu izpildē štābs dažkārt varēja paļauties uz pašvaldību atbalstu vai uz to bv dalībnieku patriotismu un gatavību uzdevumu izpildei zie-dot arī savus līdzekļus, piem., izmantot personīgās a/m. bv uzdevumu izpildei izmantoto personīgo a/m patērētās degvielas apmaksai izlietoto bv finanšu līdzekļu pavirša pārskatu noformēšana un uzskaite radīja haosu grāmatvedībā. sdd vadība izprata bv štāba un štāba priekšnieka atbildību un arī sarežģīto situāciju, jo rajonos un pilsētās bija izveidoti 32 bv štābi un 16 brīvprātīgo kārtības sargu štābi (t.sk. lielākas vai mazākas vienības), kas darbojās uz brīvprātības pamata un vēlētu vadību, bieži vien to iek-šējās attiecības un pašvaldību vadību dažādā attieksme radīja problē-mas. vairumā rajonu pašvaldību vadības attieksme bija labvēlīga un bv tika sniegts arī materiāls atbalsts, tomēr tas bieži vien bija atkarīgs no savstarpējām attiecībām. ņemot vērā toreizējās komunikācijas iespējas un nodrošinājumu, bv štāba priekšniekam un štābam (10 algotu dar-binieku sastāvā) operatīvi vadīt, koordinēt un pārzināt situāciju pilnībā nebija iespējams. līdz ar neatkarīgas valsts jaunu institūciju izveidi un veco reorganizāciju, bv aktīvākie dalībnieki pārgāja darbā uz drošības dienestu, muitas departamentu, uz dienestu milicijā (vēlāk policijā), uz pašvaldību iestādēm, t.sk. pašvaldības policiju. lai risinātu sarežģītos štāba vadības jautājumus, uzklausītu bv va-dības ziņojumus par darbības rezultātiem, dotu tam vērtējumu un iz-skaidrotu sdd uzdevumus, mp priekšsēdētājs i.godmanis 1991.gada 7.februārī sasauca bv sanāksmi. tajā piedalījās ap aizsardzības un iek-šlietu komisijas pārstāvji – t.jundzis un j.dobelis, no mp – i.godmanis, i.bišers, e.lošaks, no iem – p .jefimovs, sdd direktors un darbinieki, bv štāba vadība – g.beshļebņikovs, m.grigulis, g.krauze, v .bērziņš, v .atis, g.vaznis, j.straume, v .sviklis, kā arī pilsētu un rajonu bv štābu priekšnieki un komandieri – ap 25 vīru, sabiedrisko organizāciju un tv pārstāvju. mp priekšsēdētājs i.godmanis, iepazinās ar rajonu bv štābu priekš-niekiem, sev ierastajā manierē uzņēmās sanāksmes vadību un savā uzru-nā ieskicēja izveidojušos situāciju valstī sabiedrības drošības jautājumos, deva galvenās tēzes turpmākai darbībai. i.godmaņa vērtējumā valstī ir11 izveidojušās vienības un štābi, kuru darbības vadības un koordinācijas problēmas parādījās arī janvāra barikāžu dienās. viņš atzina, ka mili-cijā ir sarežģīta situācija, bet tomēr turpināja uzskatīt, ka tā ir vienīgā valsts struktūra, kam ir tiesības būt bruņotai ar ieročiem. veidojās un arī pēc sanāksmes turpināja pastāvēt zināma pretruna, jo vienlaicīgi mp priekšsēdētājs norādīja, ka sabiedrības drošības un kārtības jautājumi jāpārņem valstij; ar tādu uzdevumu izveidots sdd un viens no tā uz-devumiem ir organizēt un vadīt bv štābu, bet citas struktūras jālikvidē. i.godmanis informēja bv vadību par j.a.baškera iecelšanu sdd direk-tora amatā un apsolīja, ka sdd risinās visus organizatoriskos, tehnikas un budžeta jautājumus. i.godmanis pateicās bv dalībniekiem par pa-darīto un norādīja, ka bv dalībnieki brīžiem patvaļīgi uzņemas vai ir ievilkti tādu funkciju izpildē, kas nav viņiem uzdotas, piem., operatīvā darbība, mēģinājumi dublēt vdk, tādēļ pozitīvais, kas ir sasniegts, tiek svītrots ar nemākulīgu un neprofesionālu rīcību. viņš norādīja uz vairā-kām principiālām nostādnēm, kuras vajadzētu izprast un uzskatīja par vajadzīgu paziņot, organizējot bv darbu. dažas no šīm tēzēm: •bvsavādarbībānavsaistītasarieročuizmantošanu, •bv neplāno pārņemt vdk un armijas funkcijas, tās strādā, pildot noteiktos uzdevumus un ikdienā uztur sabiedrisko kārtību, • ja bv nepakļaujas valdības rīkojumiem, tad tas ir sabiedrisks vei-dojums un valsts ar tiem neveido attiecības (nenodarbojas ar to uz-turēšanu), •valdība ir izveidojusi sdd un bv būs tieša operatīva vadība, par neiekļaušanos tajā (sdd) nevar būt nekādas runas, pretējā gadīju-mā tiek noņemts finansējums, • lai arī milicija pietiekami aktīvi nenodarbojas ar kārtības sargāša-nu, tomēr ar to jāsadarbojas, • līdzekļi- 0,7 mlj. rubļu piešķirti valstiskai struktūrai un tikai tā no-teiks to izlietojumu. bv štāba priekšnieks g.beshļebņikovs ziņoja sanāksmes dalībnie-kiem par bv darbības rezultātiem gada laikā, informēja par bv vadības sastāvu, dalību kārtības nodrošināšanai masu pasākumos, ap apsardzē 1990.gada 15.maijā, 1991.gada janvāra barikāžu dienās. bv dalībnieki piedalījās arī iem speciālā bataljona formēšanā, muitas departamenta darbības nodrošināšanā. štāba priekšnieks kritiski vērtēja štāba darbu, un norāda uz pieļautajām kļūdām bv darbībā, piemēram, (m/a ,,lat-atvija, kur tavi dēli... 212 vija” ar 5 bv vīriem nonākšana omon rokās, divu bv dalībnieku un a/m „ņiva” aizturēšana omon inscenētās ļeņingradas tv žurnālista a.ņevzorova apšaudes laikā). viņa vērtējumā atsevišķu štāba darbinie-ku rīcība nebija pietiekami operatīva, atzīstams speciālo zināšanu un prakses trūkums tiešo izpildītāju darbībā, daži bv dalībnieki ir bijuši nedisciplinēti un pārgalvīgi. g.beshļebņikovs atbalstīja bv iekļaušanos sdd, izteica vairākus priekšlikumus, t.sk. par atbilstoša nolikuma iz-strādi un esošā bv vienību štāba likvidāciju, kā arī izvirzīja vairākas pra-sības, piem., bv saglabāt finanšu un saimniecisko patstāvību. i.bišers, ņemot vērā, ka, līdz departamenta izveidei viņam bija uz-dots koordinēt un kontrolēt bv darbību, informēja sanāksmes dalībnie-kus par tbks, bv un ībv izveides, attīstības un attiecību niansēm, bv piešķirto valstisko statusu un līdzekļiem. šajā sanāksmē sdd darbinie-ki saņēma pirmo informāciju par bv praktiskās darbības rezultātiem, esošajām bv un iem struktūru sadarbības problēmām un reālajām at-tiecībām ar mp amatpersonām. sadarbība starp miliciju un bv lielos pasākumos rīgā (manifestācijas, dziesmu svētki) noritēja labi, vairumā rajonu pilsētu arī ikdienas jautājumos tā tika vērtēta kā apmierinoša un kopumā bv dalībnieki bija veikušas lielu darbu gan ārkārtējās situācijās, gan ikdienā. i.bišers norādīja, ka sadarbības problēmas ir abpusējas – iem nav centusies organizēt aktīvu sadarbību ar bv , savukārt bv vadība, viņa vērtējumā ir uzskatījusi, ka iem (milicija) likvidēsies tās sašķeltības dēļ un bv kļūs par bāzi policijas izveidei. atbildot uz bv vadības pārmetumiem par valsts struktūru bezdar-bību, i.bišers sanāksmes dalībniekiem skaidroja valdības rīcību piecu bv dalībnieku atbrīvošanai. viņš uzskatīja, ka bv ir jāiekļaujas sdd juridiski un praktiski, pie mp pastāvošais bksv štābs ir jālikvidē, bet departamenta uzdevumi un bv realizējamā darbība ir jāapspriež. pārejas periodā un krīzes situācijā, kādā latvija atradās toreiz, tas būtu drosmīgs, bet ļoti riskants solis. ne mazāk riskants, kā iespējamais bruņotas konfrontācijas variants ar interfrontes ks (lasi kaujiniekiem), kas izraisītu armijas specvienību tūlītēju iesaistīšanos. šodienas skatīju-mā grūti spriest, kas būtu policijas darbā citādāk, ja policija tās izveides sākumā izvēlētos radikālākus tās uzpūsto štatu samazināšanas, bet ne-pieciešamo struktūru saglabāšanas un stingrākus personālsastāva izvēr-tēšanas kritērijus, vadoties ne tikai no profesionalitātes, bet arī no loja-litātes, valodas zināšanām un citām prasībām un principiem. nākamais13 runātājs milicijas plkv. p .jefimovs deva savu vērtējumu bv darbībai un norādīja, ka slikta sadarbība starp iem un bv rīgā ir g.beshļebņiko-va un n.gončarenko savstarpējo attiecību rezultāts. p .jefimovs pauda ministrijas (varbūt rpp?) viedokli, ka sadarbības interesēs ir jāpanāk ībv izformēšana, atstājot vienu struktūru – bv , bet g.beshļebņikovs jāatbrīvo no amata. sanāksmes dalībnieki guva apstiprinājumu esoša-jām domstarpībām starp g.beshļebņikovu un atsevišķiem iem priekš-niekiem. ņemot vērā sašķeltību milicijā un daudzu milicijas priekšnie-ku vēlēšanos palikt psrs pakļautībā, tādas domstarpības nebija nekāds pārsteigums. sanāksmes gaitā asas diskusijas izvērtās par iespējamo bv piešķirto finanšu līdzekļu pārdali un daļēju nodošanu sdd rīcībā. joprojām ak-tuāls bija praktiskajā darbā jautājums par bv štāba un rajonu nodaļu dažāda līmeņa priekšnieku iecelšanu vai ievēlēšanu. bv štāba finansiāli saimnieciskā darbība. sadarbība starp sdd un bv , risinot attīstības jautājumus un ikdienas problēmas, pakāpeniski kļuva sarežģītākas un nebija veiksmīga. sdd ilgstoši nespēja panākt valdības atbalstu tiešam un patstāvīgam finansējumam, kuru varētu izmantot valstisku formējumu izveidei. departamentam ar mp 1991.gada 8.februāra rīkojumu nr.50-r bija noteikts darbinieku pagaidu maksimālais skaits – 11 štata vienības. sabiedrības drošības departamentam 1991.gadā no lr mp rezerves fonda piešķirti 120 tūkst. rubļu, tai skaitā 62 tūkst– darba samaksas fon-dam, 21 tūkst.– iekārtas un inventāra iegādei un 7 tūkst. – komandēju-mu izdevumiem, līdz laikam, kad latvijas republikas augstākā padome izlems jautājumu par asignējuma piešķiršanu departamentam. ar sdd un bv štābam piešķirto kopējo gada budžetu (apt.700 tūkst. rbļ.) 1991. gada pirmajā pusē bija iespējams nodrošināt tikai minimālās bv vaja-dzības: - štāba darbinieku algu fondu, - autotransporta izmantošanu un sakaru līdzekļu iepirkšanu, - atribūtikas iegādi, - lētu, vienkāršu (plāna brezenta) bv formas tērpu (160 gab.) pasūtī-šanu, - bv dalībnieku dežūrdienesta līgumdarba apmaksa. veidojās situācija, kad niecīgie finanšu līdzekļi 1991.gada budžetāatvija, kur tavi dēli... 214 (0,5mlj.rbļ), kurus varētu izmantot brīvprātīgo formējumu izveidei un bv darbības nodrošināšanai, bija paredzēti bv štābam un sdd. vēlākie centieni pārskatīt to izlietojumu, saņēma aktīvu vairāku bv štāba amat-personu un dažu rajonu nodaļu pretdarbību. sakarā ar sdd izveidošanu mp pieņēma 1991.gada 28. februārī lē-mumu nr.65 par bksv štāba likvidāciju, un turpmākā tā darbība bija saistīta ar bv štābu un rajonu struktūrām un to pakļautību sdd. bv štābs ar neuzticību uztvēra sdd pārstāvju centienus februārī- martā novērtēt bv štāba struktūru darbību, personālsastāva skaitu vie-nībās un to vadību, sakaru un vadības iespējas, lai izstrādātu konkrē-tus iespējamās rīcības modeļus. bv štāba priekšnieks g.beshļebņikovs 20.februārī apstiprināja trauksmes instrukciju, kura paredzēja bv trīs gatavības pakāpes – signālus: gatavība nr.1, nr.2 un pulcēšanās. pār-ejas laiks no gatavības nr.2 līdz ierašanās brīdim noteiktajos objektos bija noteikts līdz 2 stundām 30 minūtēm. turpmāk katrai vienībai tika noteikts apsargājamais objekts, ierašanās laiks objektā, maiņas kārtība tuvākajām trīs diennaktīm, dalībniekam nepieciešamais minimālais ekipējums, pārtikas deva trim diennaktīm, medicīnas pakete, transpor-tlīdzeklis (ja ir). departaments ilgstoši (līdz aprīlim) nevarēja veikt bv štāba finan-šu revīziju, atrast piemērotu bilancspējīgu grāmatvedi un pieņemt bv štāba ikmēneša finanšu pārskatus. departamenta direktors lūdza izglītī-bas ministram atļauju ministrijas grāmatvedības uzskaites un atskaites daļas vadītājai v .rinkēvičai sniegt palīdzību sdd un vadīt grupu, kas veiktu bv štāba finansiāli – saimnieciskās darbības revīziju. revīzija at-klāja būtiskus trūkumus, un pārbaudītāji norādīja, ka netika ievērotas grāmatvedības prasības finanšu izlietojuma pārskatu un materiālo vērtī-bu uzskaites jautājumos. sakarā ar konstatētajiem pārkāpumiem revīzi-jas akts tika nosūtīts lr prokuratūrai. bv štāba vadībai un atsevišķiem darbiniekiem tika izvirzītas arī nopietnas apsūdzības, kas apstiprinājās arī finanšu revīzijas pārbaudē par finansiāli-saimniecisko darbību – lī-gumu slēgšana uz neizdevīgiem noteikumiem, padarīto darbu, iepirkto materiālu, iztērēto līdzekļu apstiprinošu dokumentu trūkums, līdzekļu norakstīšana bez attiecīgiem dokumentiem. iemesls domstarpībām bija bv nolikumā noteiktā finansēšanas, finan-šu izlietošanas un uzskaites kārtība. par tā pastāvēšanu sdd uzzināja tikai pēc štābā veiktās revīzijas. nolikums paredzēja, ka bv līdzekļi veidojas no15 pašvaldību piešķirtajiem līdzekļiem, uzņēmumu, iestāžu un organizāciju iemaksām, kā arī šo vienību saimnieciskās darbības rezultātā iegūtiem lī-dzekļiem. bv štāba vadība uzskatīja, ka sdd interese par šo lauciņu nav vēlama. pārbaudes rezultātā sdd ieguva iespēju veikt bv finanšu līdzekļu iz-lietojuma analīzi un turpmāk varēja kontrolēt tā izlietojumu. dažkārt šī kontrole izraisīja domstarpības sdd un bv amatpersonu starpā un no at-sevišķu bv pārstāvju puses tika izmantotas destruktīvi. ar maiju v .rinkē-viča piekrita pārnākt sdd grāmatvedes amatā, veiksmīgi sakārtoja sdd finanšu jautājumus un turpināja iesākto darbu līdz departamenta likvidā-cijai. 1991.gada decembrī viņa kļuva par aizsardzības ministrijas galveno grāmatvedi un vēl ilgus gadus turpināja pildīt šo amatu. bija iebildumi arī pret atsevišķu štāba darbinieku (a.māliņa u.c.) destruktīvo darbību un mēģinājumiem nostādīt bv darbību ārpus valsts varas kontroles. augusta puča laikā omon vienībai iebrūkot bv štābā, tika nodarīti ievērojami materiālie zaudējumi – izvestas vai iznīcinātas mantas par 194.584 rbļ. aprīlī sasauktā pilsētu un rajonu bv štābu priekšnieku 1.konferencē kārtējo reizi analizēja bv iepriekšējo darbību un iespējamo turpmāko darbību. konferencē piedalījās ap aizsardzības un iekšlietu komisijas pārstāvji – o.kostanda, p .simsons, un sdd pārstāvji j.a.baškers un a.bašķis. sdd pārstāvji informēja, ka vienību apmācībā ir iespējams iz-mantot militāros reglamentus, kurus, izmantojot pirmskara latvijas ar-mijas un padomju laika reglamentus ir sagatavojušas lsa darba grupas. tie ir izmantojami kā pagaidu reglamenti līdz to apstiprināšanai mp . sdd atbalstīja viedokli par virzību uz štata vienību formēšanu un tū-līt saņēma grūti atspēkojamus argumentus – finanšu līdzekļu iedalīšanu valdībā neesat panākuši, ekipējuma nav, ieroču nav. bv štāba pārstāvis v .bērziņš pateica īsi un kodolīgi: „valdība neko mums sagādāt nevar, ne formas, ne mašīnas, tikai jaunus priekšniekus. mums nevajag šos priekš-niekus, mūs atkal grib padarīt par izpalīgiem.” v .sviklis atgādināja, ka brīvprātīgie ir, jo janvāra barikāžu laikā doma laukumā bv pieteicās 1220 cilvēku, bet policijā – 550 un nevar par viņiem aizmirst. viņš ai-cināja štāba amatpersonas ievērot disciplīnu un veikt reorganizāciju, lai nostiprinātu informācijas apstrādi un panāktu labāku vienību vadību.atvija, kur tavi dēli... 216 diemžēl neiztika arī bez štāba darbinieku savstarpējiem apvainojumiem un pārmetumiem valdības pārstāvjiem i.bišeram un e.lošakam. štāba priekšnieka vietnieks m.grigulis, atbildīgais par informāci-jas ieguvi un apstrādi (ar bv štāba priekšnieka 1991.28.02. rīkojumu par nemākulīgu un nekompetentu darba organizāciju janvārī atbrīvots no ieņemamā amata), analizēja štāba iespējas un pamatoti norādīja uz barikāžu dienās pastāvējušo vairāku štābu darbības koordinācijas trū-kumiem, kas, pēc viņa domām, radīja problēmas ar omon kaujinieka sievas aizturēšanu, bv dalībnieku arestu un nonākšanu vdk izolatorā. atsevišķu bv štāba personu lomu šajos notikumos vēlāk izvērtēja lr prokuratūra. m.grigulis pauda viedokli, ka bv jānosaka un jāsaņem konkrētas dotācijas no valsts, ar pāris simts tūkstošiem izdarīt neko ne-var, jo bv struktūrām ir jāstrādā nepārtraukti, 24 stundas diennaktī, un to nevar darīt mēnešiem ilgi un nepārtraukti, nesaņemot atalgojumu, kā to dara vairāki bv štāba darbinieki un valsts objektu apsardzes posteņu dežuranti. viņš izvirzīja arī utopisku prasību par neierobežotu algu fon-du saņemtā finansējuma ietvaros un kategoriski atbalstīja iedalīto 500 tūkst. rbļ. atstāšanu bv rīcībā. o.kostanda runāja par valsts svarīgu objektu apsardzi, nevardarbīgo pretošanos, pašaizsardzības spēku apmācību. galvenā o.kostandas iz-virzītā tēze, kas veicināja sdd un bv domstarpības – ,,bv jābūt un jāpa-liek kā sabiedriskai organizācijai, nevis valsts struktūrai drošības dienesta pakļautībā. sabiedriska brīvprātīgo aizsargu vienība, vai ar kādu citu no-saukumu, ar savu štābu. tie būtu brīvprātīgie, kas sabiedriski uzņemtos visu to organizēt rajonos. ja valdība to uzskatītu par labu, valdība var to arī finansēt, pabalstīt, tomēr, tai vajadzētu būt patstāvīgai organizācijai” . brīvprātīgo vienību štāba un atsevišķu vienību pārstāvji izteica priekš-likumus un gatavību to dalībniekiem rajonos iesaistīties pašaizsardzības pasākumos uz robežas, izbraukt uz objektiem rīgā un citās vietās. konferences dalībnieki balsojot pieņēma trīs lēmumus. pirmais par iepriekšējās struktūras – tbksv štāba – likvidāciju bija loģisks un paš-saprotams. otrais lēmums par iekļaušanos sdd vai sadarbību ar to iz-raisīja atkārtotas debates, tomēr ar lielu balsu vairākumu (27 par un 3 atturas) sanāksmes dalībnieki atbalstīja lēmumu, kas paredzēja operatī-vu sadarbību ar sdd, bet pieprasīja organizatorisku un finansiālu pat-stāvību. trešais – sanāksmes dalībnieki izteica savu atbalstu (atkārtoti) g.beshļebņikovam kā bv štāba priekšniekam.17 sdd direktors 1991.gada 19.aprīļa ziņojumā nr.103 informēja mp priekšsēdētāju i.godmani par apsardzes zaķusalā, par nepieciešamo fi-nansējumu bv vienību dalībnieku dežūru samaksai, kas mēnesī būtu 4600 rbļ. ziņojumā izteikti priekšlikumi par teritorijas nožogojuma iz-veidi, caurlaižu režīma noteikšanu zaķusalā, vārtu un aizsargbarjeru iz-veidošanu, sakaru un signalizācijas sistēmas iekārtošanu. departaments piedāvāja, sadarbībā ar iem un apsardzes dienestu, izstrādāt valsts nozī-mes objektu aizsardzības shēmas, objektu apsardzes spēku rīcības plānu dažādās situācijās. ziņojumā ierosināts, bv dalībnieku interesēs, ar mp lēmumu atļaut sdd organizēt un izsaukt bv dalībniekus uz instrukto-ru apmācības kursiem, saglabājot šajā laikā (2-3 nedēļas) vidējo izpeļņu darba vietā. papildu finansējums objektu apsardzei netika nodrošināts, bija jāiztiek ar piešķirtajiem līdzekļiem, pārdalot tos no citiem budžeta pantiem, piemēram, noņemot no apmācības. diezgan utopiskais priekš-likums par iespējamo bv dalībnieku apmācību, pamatojoties uz darba devēja labvēlību, arī tika noraidīts. tādam lēmumam vēl nebija sagata-vota juridiskā bāze. sakarā ar okupācijas varas spēka struktūru provokācijām un spēka demonstrējumiem 1991.gada pavasarī arvien aktuālāki kļuva jautājumi par valsts struktūrām, kas nodrošinātu valsts robežu apsardzi un sa-biedrības drošību. bv izteiktā vēlme – dalībnieku nosūtīšana un iesaiste muitas/robežposteņu apsardzē – nenovēršami novestu līdz sadursmēm ar omon grupām, kas demolēja muitas posteņus. bija saprotama arī valdības neizlēmība un vēlme izvairīties no konfliktiem, tomēr jautāju-mi kļuva arvien aktuālāki. sabiedrība, valsts iestādes (ap , mp , ministri-jas) un pašvaldības saprata, ka valsts neatkarības aizsardzībā ir nepiecie-šami steidzami risinājumi. ap prezidija un mp kopējā sēdē 1991.25.05. pieņemtais politiskais lēmums par robežsardzes veidošanas uzdošanu sabiedrībā un sdd radīja iespaidu, ka ledus ir sakustējies, tomēr lēmu-ma praktiskā realizācija guva attīstību tikai pēc augusta puča, bet par to grāmatas citās nodaļās. ltf 1991.gada 1.- 2.jūnijā organizēja semināru, kura darba kārtībā bija valsts nacionālās bagātības aizsardzības jautājumi, t.i. cīņa pret tās iz-laupīšanu. par valsts izlaupīšanu uzstājās ltf valdes loceklis a.bašķis un mp priekšsēdētaja palīgs a.bunka. a.bašķis informēja, ka ltf ir izstrādā-jusi valsts aizsardzības koncepciju, tomēr valsts līmenī tā netiek īstenota. a.bunka atzīmēja, ka no valdības ministriem jāprasa, lai katrs pildītu pie-atvija, kur tavi dēli... 218 nākumus valsts aizsardzības interesēs. r.millers ziņoja par stāvokli bv un norādīja uz daudziem trūkumiem bv komandiera un štāba darbā. viņš norādīja, ka g.beshļebņikovs, mainot vairāku rajonu štābu kompetentus priekšniekus ar sev personiski uzticamiem, nav panācis situācijas uzlabo-šanos, bet ar g.beshļebņikova un sdd darbību sagrauta bv sakaru sis-tēma. r.millers izvirzīja vairākus priekšlikumus, kas jau pirms tam bija pārrunāti bv sanāksmēs. kā galvenie būtu: bv jāpāriet ap pakļautībā, jānomaina štāba vadība, jāsakārto informācijas nodaļas darbība un bv dalībniekiem jāiekļaujas zemessargos. semināra debatēs daudzi tā dalībnieki izteica viedokli par valsts aiz-sardzības sistēmas attīstības modeli. j.straume (rīga, kurzemes raj.) ieteica sdd reorganizēt par aizsardzības departamentu, kura direkto-ru ieceļ ap un viņam jābūt ap aizsardzības un iekšlietu komisijas lo-ceklim. j.straume pārmeta i.godmanim, ka sdd izveidots sabiedrības uzmanības novēršanai un latvijas patriotu iniciatīvas slāpēšanai un to apstiprinot viņa (i.godmaņa) sniegtais skaidrojums. e.broks (jēkabpils) ierosināja reorganizēt sdd, jo tam paredzēti pā-rāk daudzi uzdevumi, departaments nevar vienlaicīgi nodarboties ar ca, bv un robežapsardzi. a.pauris (liepāja) aicināja semināra dalībniekus pašiem izrādīt vai-rāk iniciatīvas un izdarīt spiedienu uz bv vadību par robežapsardzības struktūru izveidi. seminārā sniegtajos ziņojumos un debatēs izteiktie viedokļi parādīja pretrunas valsts aizsardzības jautājumos, tai skaitā ltf domnieku vidū. to atzīmēja arī j. dobelis, norādot, ka nevienmēr var panākt vienprātību arī domnieku vidū. seminārā izskanēja daudzi priekšlikumi, par normatīvo aktu izstrā-des problēmām un to izpildes kontroli; visu līmeņu komandieru apmā-cību, jo vairākumam zemessargu ir militārā apmācība un vajadzīgi labi apmācīti komandieri; bv/zs pakļaušanu ap un ieroču izsniegšanu gla-bāšanai mājās; robežapsardzības izveidi u.c. turpmākajos mēnešos, zemessardzes un robežsardzes formējumu izveides laikā, minētie priekšlikumi lielā mērā piedāvātā variantā arī tika ņemti vērā un risināti. bv2.konferences (1991.18.06. brīvības ielā 266, rīgā) dalībnieki aicināja pašaizsardzības vienībām izvēlēties tautassardzes un tautsarga nosaukumu. konference pieņēma vairākas rezolūcijas, ieteica vairākus papildinājumus19 likumā ,,par lr zemessardzi”, izteica neapmierinātību ar valdības neizlē-mību un aicināja bv dalībniekus aktīvi stāties policijas, robežsardzes un zemessardzes rindās. bv dalībnieki kļuva par pamatu zemessardzes, robežsardzes un citu valsts aizsardzības struktūru izveidei. loģisks risinājums mp neizlēmībai, stagnācijai sdd un bv attiecī-bās bija lēmums par zemessardzes veidošanu, apejot mp un nosakot tās pakļautību ap priekšsēdētājam. daudz šķēpu tika lauzts par jauno paš­ aizsardzības struktūru un dalībnieku nosaukumu. tika izskatīti dažādi varianti: aizsargi, zemessargi, tautsargi. bv darbība. ar mp 1990.23.10. rīkojumu nr.164. bija paredzēta tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienību (bv) dalībnieku piedalīšanās, kopā ar iekšlietu iestāžu spēkiem, muitas kontroles nodrošināšanā. da-žādu iemeslu dēļ kopēju un sistemātisku bv dalībnieku un sašķelto iek-šlietu struktūru (policijas) pārstāvju piedalīšanos muitas kontroles no-drošināšanā uz valsts robežas organizēt neizdevās. milicijas darbinieki iespēju robežās izbrauca uz muitas punktiem, bet tās nebija pastāvīgas dežūras. 1990.gada pēdējā ceturksnī un 1991.gada pirmajā pusē arī ra-jonu bv dalībnieki vairākās vietās patstāvīgi izbrauca dežūrās uz valsts robežu. tomēr, jau pirmās dežūras uz valsts robežas vai uz ceļiem pie-robežas joslā parādīja, ka nepieciešama šo personu apmācība, iesaistīto personu tiesību nostiprināšana tiesību aktos, procesa stingra vadība un kontrole. bez valsts noteiktām pastāvīgas gatavības štata struktūrām šis process nonāktu pašplūsmā. 1991. gadā brīvprātīgo vienību štābs, vienības, to dalībnieki rajonos ar savā rīcībā esošajiem līdzekļiem bija gatavi iesaistīties robežapsardzī-bas pasākumos uz robežas, izbraukt uz objektiem rīgā un citās vietās. tomēr bv dalībnieku, kuri pārsvarā bija aizņemti citā pastāvīgā darbā un brīvprātīgi piedalījās kārtības uzturēšanā savā dzīvesvietā, 1991.gadā turpmāka iesai­ stīšana robežas apsardzībā bija saistīta ar daudzu juridisku, apmācības, nodrošinājuma jautājumu kopumu, pirmkārt ar reālu dzīvības apdraudējumu un atbildību. sdd vadība pastāvēja pie uzskata, ka patstāvīgus robežapsardzības uz-devumus mainīgajam personālam tajos apstākļos uzdot nevarēja. lai gan stājoties bv , bija veikta stingra personu pārbaude, tomēr bija nepiecieša-ma uz robežu nosūtāmā personāla papildu atlase un apmācība. lai gan rajonu bv štābu darbība tika saskaņota ar pašvaldību vadītājiem, tomēratvija, kur tavi dēli... 220 dažkārt sdd saņēma arī atsevišķus aizrādījumus par neatbilstošu personu iekļaušanu vienībās un to patvaļīgu rīcību. aktīvu interesi par barikāžu laikā rīgā uzsākto objektu pašaizsardzības pasākumu loģisku sakārtošanu un turpinājumu izrādīja vairāki aktīvi paš­ valdību vadītāji. pēc barikāžu daļējas likvidācijas (transporta līdzekļu no-vākšanas)mp priekšsēdētājs un sdd turpināja saņemt gan barikāžu dalīb-nieku, gan pašvaldību vadītāju jautājumus un priekšlikumus par turpmāko rīcību. tā, cēsu rajona tdp priekšsēdētāja (toreiz) vietnieks m.niklass, (aktīvs mp barikāžu aizstāvis no 13.01.), ogres rajona ik priekšsēdētājs, (zaķusalas aizstāvis, rajona štāba koordinators) norāda uz nepieciešamību norīkot pastāvīgu atbildīgo personu, kas veiktu visu objektu aizsardzības koordinācijas darbu, jo ir saskārušies ar situāciju mp ēkas apsardzē, kad par ēkas iekšējo apsardzi atbild apsardzes dienests, bet par ārējā perimetra apsardzes koordināciju cita struktūra (vidzemes priekšpilsēta). vecrīgā pēc tās barikāžu perimetra noņemšanas bv pārstāvji sadar-bībā ar iem pārstāvjiem vairākus mēnešus turpināja ap ārējo apsardzi. diennakts maiņās tika iesaistīti brīvprātīgie, grupu vadību nodrošināja bv aktīvisti v .atis, ģ.ozoliņš, kairovs. bv dežūrgrupas (galvenokārt no rīgas un rīgas rajona brīvprātīgo vienībām) pēc 1991. gada janvāra līdz martam turpināja dežūras radio-namā. telefona centrāles dzirnavu ielā ārējo apsardzi barikāžu laikā un vēl līdz aprīlim praktiski koordinēja bv pārstāvji, z.teikmanes vadītā grupa, nesaņemot par to nekādu atlīdzību. pēc janvāra barikādēm līdz pat 18.augustam zaķusalas tv torņa un tv studijas ārējo apsardzi organizēja bv pārstāvji r.millers un g.kur-cenbaums. februārī apsardzes grupas sastāvā tika iesaistīti līdz pat 30 brīvprātīgo, pamazām tās sastāvs samazinājās un vasaras mēnešos mai-ņas sastāvā bija ne vairāk kā 5-7 cilvēki. līdz maijam zaķusalā tika no-drošinātas vairāku posteņu dežūras. grupas komandiera pienākumus pildīja a.daksis, apsardzes maiņas vadību nodrošināja a.irbe, g.kur-cenbaums, i.drīksna. tv apsardzē regulāri iesaistītajiem brīvprātīga-jiem par dežūrām no bv budžeta tika apmaksāts līgumdarbs. objektu apsardzes maiņu dežuranti iespēju robežās uzturēja radio sakarus ar bv štāba dežurantu, ziņoja par ārkārtas gadījumiem dežūras laikā un sardzes maiņu, nepieciešamības gadījumā sagatavoja ziņojumu, uzturēja sakarus ar objektu stacionāro apsardzi. sakarā ar provokācijām un spridzināšanas draudiem, pēc janvāra ba-21 rikādēm bv dalībnieki turpināja brīvības pieminekļa apsardzi, kā arī patrulēšanu dažādos rīgas pilsētas rajonos. sākotnēji (līdz 1991.01.04.) brīvības pieminekļa apsardze notika saskaņā ar līgumu starp rīgas pilsē-tas ik bv štābu, vēlāk, nepaļaujoties uz apsolītajām milicijas patruļām, bv štābs apsardzi turpināja patstāvīgi, jo bv sardzei vairākkārt izdevās novērst huligāniskus izlēcienus pie pieminekļa. bv dalībniekiem dežūru laikā dažādos objektos daudzkārt nācās iz-turēt huligāniskus uzbrukumus, pazemojumus, un draudus izrēķināties un nogalināt. sevišķi aktīvi tie kļuva 1991.gada pavasarī. tikai daži no ziņojumos reģistrētajiem gadījumiem. 1991.gada 24.martā ap plkst. 23.00 āgenskalna tirgus rajonā, rīgā, omon piecu bruņotu kaujinieku grupa apturēja ar zemgales priekšpil-sētas pašvaldības vadību saskaņotas bv grupas patrulēšanu. grupas (3 cilvēki) dalībniekiem uz piedurknēm bija ks apsēji. omon kaujinieki vērsa pret viņiem ieroču stobrus, pavēlēja pacelt rokas un izdarīja kratī-šanu. divi no viņiem saņēma omoniešu sitienus. 1991.gada 31.martā plkst.23.50 omon automašīna apstājās pie brī-vības pieminekļa un ar automātiem bruņotu omoniešu grupa apstāja bv apsardzes vīrus un izdarīja kratīšanu, meklējot ieročus, gāzes pisto-les vai baloniņus. līdzīga situācija pie brīvības pieminekļa atkārtojās naktī no 01.04.uz 02.04.91., konflikts beidzās ar draudiem izrēķināties, bez vardarbības. 1991.gada 14.aprīlī plkst. 00.35 omon bruņotu kaujinieku grupa pie brīvības pieminekļa uzbruka un izrēķinājās ar bv apsardzes vīriem. fiziskas traumas guva o.biders un j.truntiks. apsardzes grupas koman-diera pienākumus pildīja i.drīksna. līdzīga situācija pie brīvības pieminekļa atkārtojās 1991.gada 3.mai-jā, konflikts beidzās ar pazemojumiem, bez vardarbības. 1991.gada 26.aprīlī. plkst.01.40 pie bv posteņa uz zaķusalas tilta pie-brauca bruņotu omoniešu grupa un veica bv sardzes vīru kratīšanu. naktī no 1991.gada 26.aprīļa uz 27.aprīli pie bv posteņa uz zaķusa-las tilta vairākkārt piebrauca desantnieku mašīnas un draudēja bv sar-dzes vīrus nošaut. vēl draudīgāka kļuva situācija maijā, kad omon grupas, izpildot sa-ņemtos uzdevumus situācijas destabilizācijai, ne vienreiz vien ar drau-diem izrēķināties ieradās pie zaķusalas aizstāvjiem. var pateikties likte-nim, ka līdz asinsizliešanai un smagām traumām nenonāca, zaķusalasatvija, kur tavi dēli... 222 aizstāvjiem viss beidzās ar zilumiem un draudiem izrēķināties nākamo reizi, ja apsardze turpināsies. pateicoties šiem drosmīgajiem cilvēkiem, zaķusalas apsardze turpinājās līdz beidzās pieejamais finansējums, un tas sakrita ar liktenīgo 1991.gada 18.augustu- pēdējo dienu pirms puča. bv apsardzes vīru grupai zaķusalā 1991.gada 31.jūlijā plkst. 21.30- 22.30 nācās izturēt piedzērušu personu grupas (5 vīrieši, 4 sievietes un vairāki suņi) smagu huligānisku dubultu uzbrukumu. huligāni uzbruka vienam no sargiem, izdemolēja vagoniņu un sadauzīja pilsētas telefo-nu. izsauktā milicijas grupa uz tilta vienu no huligānu grupas aizturēja un aizveda savā a/m. huligānu grupa, lai atriebtos bv sardzes vīriem, atgriezās postenī, uzbruka ar mietiem, rīdīja suņus, draudēja ierasties tuvākajās dienās un visus nošaut. sadursmes rezultātā traumas guva j.alksnis un v .brikovskis. pēdējais ar smagiem miesas bojājumiem (sa-situmi un lauzta roka) tika nogādāts traumatoloģijas institūta slimnīcā. apsardzes maiņas vecākā pienākumus pildīja n.albrehts. augusta puča laikā bv štābā esošie personāla dokumenti tika slēpti dažādās vietās, lai to atrašanās vieta nebūtu visiem zināma. atceras bv kadru daļas darbinieks i.kaukulis: ,,augusta sākumā iekš­ politiskais un ārpolitiskais stāvoklis kļuva arvien draudīgāks. intuitīvi sa-jutām, ka tuvojas kaut kas neprognozējams. visiem bv štāba darbinie-kiem par izbrīnu pirms paša puča sākuma ,,pazuda” štāba priekšnieks g.beshļebņikovs un a.māliņš (dažas dienas pēc puča ieradās a.māliņš, iesniedza atlūgumu ar motivāciju- negribot sadarboties ar latvijas no-devējiem).(..) puča pirmajā dienā, paši, bez kāda rīkojuma, steidzām izvest no tel-pām dokumentus un vērtīgākās mantas. kur katrs tās slēpa, arī bija sav-starpējs noslēpums. kadru daļas vadītājs l.jēkabsons uzdeva man noslēpt daļu svarīgāko dokumentu. uz mājām doties neuzdrošinājos, paslēpos ar visiem dokumentiem pie kādas savas paziņas. 20.augustā agri no rīta aiz-braucu uz hospitāļu ielu 15, viss likās mierīgi, parādījās daži bv dalībnie-ki, kuriem ieteicu bez konkrēta uzdevuma ēkai netuvoties. omoniešu iebrukuma sekas bv štābā bija visai iespaidīgas, viss iespē-jamais salauzts, sagrauts, apliets ar krāsu. īpaši omonieši bija nopūlējušies pie metāla skapju- seifu (apt. 25 gab., tie bija apredzēti rajonu štābiem) uzlaušanas, kaut gan tie bija tukši, bet aizslēgti. ” bv štāba priekšnieks g.beshļebņikovs uz 1991.gada 20.augustu iz-ziņoja štāba personāla un vairāku rīgas bv komandieru sanāksmi. tā23 bija plānota bv štāba telpās, bet pēc personāla ierašanās tā negaidīti, drošības nolūkā, tika pārcelta uz vidusskolas telpām mēness ielā. daļa no bv personāla sanāksmē netika pieaicināta, tās gaita netika protoko-lēta. sanāksmē bija ieradies un tās dalībniekus centās iemūžināt foto-grāfs a.beniņš, tas izsauca daudzu neizpratni, tomēr ne j.a.baškers, ne g.beshļebņikovs šādu darbību neapturēja. lai gan sdd un bv vadībā bija publiski atpazīstamas personas, tomēr tāda rīcība, saudzīgi izsako-ties, vērtējama kā nepārdomāta, pārējo sanāksmes dalībnieku filmēšana puča apstākļos bija bīstama. bv vadība vēlējās saņemt no departamenta direktora valsts vispārējās situācijas skaidrojumu un puča notikumu vērtējumu, kā arī uzdevumus turpmākai rīcībai. jāatzīmē, ka valdības līmenī jautājums par bv iespē-jamo rīcību šādā situācijā sdd pārstāvju klātbūtnē netika apspriests, sā-kuma periodā nekādi bv noteikti speciāli uzdevumi netika saņemti. sdd ieteica rīkoties saskaņā ar krīzes perioda rekomendācijām, kas tika publicētas- ignorēt un boikotēt pučistu rīkojumus, iespēju robežās fiksēt iespējamās provokācijas un vardarbību pret neatkarīgas valsts aiz-stāvjiem, valsts varas iestādēm un amatpersonām. bv vadības sanāksmes laikā (20.08.1991. plkst.14.30) armijas desant-nieku un omon grupa iekļuva bv štāba telpās, hospitāļa ielā 15, rīgā, jo pirms durvju atvēršanas noteiktā kārtībā netika pieprasīta parole. sa-skaņā ar bv štāba priekšnieka g.beshļebņikova ziņojumu, dežūrdienesta maiņa- r.rimša (vecākais), j.krauklis un p .zvaigzne negaidītā bandītiskā uzbrukumā tika pārsteigti un pielietojot fizisku spēku un ieroču pielieto-šanas draudus, nolikti uz grīdas. nopietnas traumas guva visi sardzes vīri. hospitāļa ielā, netālu no bv štāba divas omon automašīnas ielenca un notvēra štāba m/a ,,latvija” , draudēdami ar automātiem, aizturēja autovadī-tāju j.rutko, bet m/a nolaupīja un aizveda uz savu bāzi. omonieši pratināja notvertos bv dalībniekus, vairākas stundas demolēja bv štābu un izveda vai iznīcināja bvdokumentus unmateriālās vērtības, uzlauza durvis un sei-fus, sabojāja sakaru iekārtu. neliela daļa no bv štāba dokumentiem nonā-ca omon rokās. bv štāba apmācību daļas priekšnieks l.jēkabsons pirms tam bija organizējis viņa rīcībā esošo dokumentu izvešanu uz drošāku vietu. omon atņēma un nolaupīja arī bv dalībniekam j.reimondovam piederošo personīgo m/a ,,latvija” , kurš tajā brīdī kā bv dalībnieks pil-dīja bv uzdevumus. saskaņā ar bv komisijas sastādīto aktu par omon nodarītajiem zaudējumiem, kopsummā tie bija 175 438 rbļ.atvija, kur tavi dēli... 224 pamatojoties uz sdd pēc puča iesniegtajiem bv štāba amatpersonu ziņojumiem, varēja secināt, ka omon kaujiniekiem pratināšanas rezul-tātā no m/a šofera izdevās iegūt informāciju par bv slepenās noliktavas atrašanās vietu un to izlaupīt. minētie ziņojumi atklāja arī citas problē-mas bv štāba darbā. sdd vadība, izvērtējot bv štāba amatpersonu rīcī-bu, saņēma tā priekšnieka vērtējumu par notikušo. ar štāba priekšnieka pavēli vairākas amatpersonas bija pavēlēts atbrīvot no darba, vairākām izteikti rājieni. izvērtējot bv štāba darbinieku v .svikļa un l.jēkabsona sniegtos paskaidrojumus, sdd nevarēja piekrist vairākiem bv štāba priekšnieka pieņemtajiem lēmumiem. sdd direktors ar 1991.gada 30.augusta pavēli nr.50-v atcēla bv štāba priekšnieka (22.08.1991.) pa-vēli nr.61 daļā par atsevišķu amatpersonu atbrīvošanu no darba un iz-slēgšanu no bv . štāba priekšnieks nebija laicīgi devis uzdevumus štāba amatpersonām par bv štāba dokumentācijas un materiālo vērtību eva-kuāciju, bet nākamajā dienā personīgi, rupjā formā pārmetis tām amat-personām, kuras bija izrādījušas iniciatīvu un tās izveduši, kā arī pavē-lējis tās nogādāt atpakaļ štābā. ar sdd direktora 1991.gada 23.augusta pavēli nr.44- kd bv štāba priekšnieks sakarā ar neveiksmīgu bv štāba vadību tika atbrīvots no amata, par bv štāba priekšnieka v.i. ar sdd pa-vēli norīkots v .atis. bv štābs steidzami organizēja 3.konferenci, kurā tika atzīmēts, ka pamatā bv ir izpildījušas valdības noteiktos uzdevumus. konference nolēma izteikt neuzticību sdd direktoram j.a.baškeram sakarā ar bv štāba priekšnieka atbrīvošanu no amata un vāju bv štāba darbības vadī-šanu, kā arī sakarā ar zs dibināšanu aicināja bv dalībniekus individuāli stāties zs vienībās. konferencē izteica uzticību zs štāba priekšnieka v.i. ģ.v .kristovskim un nolēma lūgt ap priekšsēdētājam norīkot ģ.v .kris-tovski par zs štāba priekšnieku. bv 3. konferences dalībnieki, neiedzi-ļinoties un neizvērtējot bv štāba amatpersonu rīcību augusta puča lai-kā, izteica uzticību g.beshļebņikovam un uzdeva viņam vadīt bv štāba darbu līdz bv pašlikvidācijai. neskatoties uz konferences lēmumu sdd pavēle netika atcelta un bv štāba priekšnieka pienākumus turpināja pil-dīt bv štāba darbinieks v .atis. sakarā ar zs un robežapsardzes formējumu izveides sākšanu proble-mātiska kļuva turpmākā bv pastāvēšana, nebija pieļaujama spēku sa-drumstalošana, jo daudzi bv aktīvākie dalībnieki tika aicināti zs un ro-bežapsardzes dienestā, darbā valsts un pašvaldību struktūrās, t.sk. valsts25 dienesta pārvaldēs, municipālajā policijā, muitā. bv pastāvēšana radīja sašķeltību un to pastāvēšana bija laika jautājums. ar ministru padomes 1991.gada 9.oktobra lēmumu nr. 269 ,,par latvijas brīvprātīgo vienību štāba un latvijas republikas tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienību likvi-dēšanu” tika pieņemts lēmums par to likvidāciju līdz 1991.gada 1.novem-brim. lēmuma trešais punkts paredzēja, ka sdd var iesaistīt bv štāba un brīvprātīgo kārtības sargu vienību darbiniekus veidojamās struktū-rās, ja viņi ir izteikuši šādu vēlēšanos. līdz pat 1992.gada pavasarim bv štābs tika izmantots kā robežsardzes un citu aizsardzības struktūru for-mēšanas bāzes vieta. zemessardze. 1989.gada decembrī, kad latvijā pašvaldību vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja ltf izvirzītie deputātu kandidāti, par siguldas pilsētas tautas deputātu padomes (tdp) priekšsēdētāju ievēlēja ivaru redisonu. taut-frontiskā tdp nevarēja pilnībā paļauties uz okupācijas režīma laikā iz-veidotajām brīvprātīgo kārtības sargu vienībām, kas bija izveidotas kā palīgdienests milicijai sabiedriskās kārtības uzturēšanai. lai nodrošinā-tu drošību un sabiedrisko kārtību ltf un tdp organizētajos publiskajos pasākumos, siguldas tdp 1990.gada 17.aprīlī ar lēmumu nr.2 izveidoja brīvprātīgo tautas zemessargu vienības. tas bija pirmais precedents, kad tdp un ltf izveidotās pašaizsardzības vienības oficiāli tika nosauktas par zemessargu vienībām, kas pēc savās būtības jau var būt militarizēts formējums ar atbilstošiem uzdevumiem. pēc 1991. gada janvāra barikādēm izveidojās labvēlīga situācija ze-messardzes izvēršanai, tomēr brīvprātīgo reģistrācija netika turpināta un tās izveidei netika radīti priekšnoteikumi, netika pieņemts politisks lēmums, ne bv štāba, ne sdd rīcībā nebija attiecīgu finanšu resursu. mp sabiedrības drošības departamentā (sdd) 1991.gada aprīlī- mai-jā, sadarbībā ar lsa un ltf tika sagatavota lr pašaizsardzības koncep-cija pārejas periodam uz latvijas valsts pilnīgu neatkarību. tā noteica, ka pašaizsardzības sistēmā sdd pakļautībā ietilpst robežsardzes un ze-messardzes dienesti. koncepcijas sadaļā par zemessardzes dienestu bija noteikts, ka zemessargu vienības (bataljoni, rotas) ir militarizēti teri-toriāli formējumi, kurus izveido katrā republikas rajonā un republikas pakļautības pilsētās. vienības noteiktu uzdevumu veikšanai finansē no valsts budžeta līdzekļiem. zemessargu vienības tiek komplektētas noatvija, kur tavi dēli... 226 brīvprātīgajiem, ņemot vērā profesionālās sagatavotības līmeni un vese-lības stāvokli. koncepcijā bija definēti zemessargu uzdevumi: - svarīgu valsts objektu apsardzība; - noteiktas teritorijas aizsardzība; - tehnoloģisku avāriju un dabas katastrofu seku likvidēšana. koncepcija paredzēja, ka zemessardze piedalās sabiedriskās kārtības uzturēšanā savā rajonā. pamatojoties uz koncepcijā noteiktajiem principiem un struktūru, 1991.gada jūnijā sdd iesniedza ap aizsardzības un iekšlietu komisijā izstrādāto likuma ,,par zemessardzi” versiju. sākot ar 1991.gada augustu, kad zemessardzes struktūru izveide no-tika visā latvijā, paralēli ar robežapsardzības izveidi, katrā no tām bija savas īpatnības, formēšanas perioda problēmas un atšķirīgi risinājumi: - profesionālo kadru trūkums visu līmeņu komandieru amatos un štābos atrisināts, pamatā izmantojot padomju armijā dienējušo karavīru un latvijas augstskolu militāro katedru beigušo rezerves virsnieku pieredzi; - veiksmīga materiālā nodrošinājuma – ieroču, munīcijas, transpor-ta, sakaru līdzekļu sagāde, pateicoties ap atbalstam; - atšķirīga, salīdzinot ar citiem formējumiem, pieeja zemessargu un darbinieku apmaksas kārtības noteikšanā, - reglamentējošo dokumentu izstrāde un apstiprināšana, ņemot vērā zemessardzes patstāvību, perspektīvu pieeju valsts drošības un aiz-sardzības koncepcijas tālākai attīstībai atstājot vēlākam laikam. zemessardzes veidošanas stadijā, darbojoties tiešā augstākās pado-mes priekšsēdētāja pakļautībā, zs štābam šo problēmu risināšanai ceļš bija salīdzinoši īsāks, tomēr dažkārt radīja domstarpības ar izpildvaras struktūrām. brīvprātīgie zemessardzē pieteicās visos latvijas rajonos un pilsētās, pieteicās arī daudzi bv dalībnieki. vienību formēšanas procesā katrā rajonā bija atšķirības un tā virzība lielā mērā bija atkarīga no vienības veidotāju kodolā iekļauto personu aktivitātes, pašvaldību vadītāju atbal-sta. līdzīgi, kā bv , aktuāls kļuva visu līmeņu komandieru izvirzīšanas un iecelšanas mehānisms. par apakšvienību komandieriem ievēlēšanas rezultātā kļuva sabiedriski aktīvi cilvēki, un izvēle lielāko tiesu bija veik-smīga. viņu turpmākā militārā karjera attīstījās pēc atsevišķiem kritēri-jiem, ieņemamie amati un saņemtās dienesta pakāpes vēlākajos gados bija27 grūti salāgojami ar as/nbs normatīvajos dokumentos noteiktajām prasī-bām. protams, tika ņemts vērā sagatavotības līmenis, bet sākuma periodā būtiska nozīme bija katra komandiera organizatoriskajām spējām. par tām vēsturiskajām dienām intervijā latvijas zemessardzes iz-devuma ,,latvijas zemessargs” 1991.gada decembra numurā (nr.1) re-daktoram a.dārziņam stāstīja j.hartmanis, kurš tajā laikā bija ogres zemessardzes bataljona komandiera v.i. (tagad pulkvedis, 2.zemessar-dzes novada komandieris): ,,pirmie zemessargi ogres rajonā tika reģis-trēti jau 24.augustā. tie bija vairāki desmiti vīru no ogres, ikšķiles un arī tīnūžiem. viņi pārņēma savā apsardzībā vdk rajona nodaļas telpas, kara komisariātu un kompartijas ogres rajona komiteju un apsargāja šos objektus apmēram nedēļu, līdz to apsardzi pārņēma milicija. mums ra-dās konflikts ar ogres kara komisariātu, kas izveda visu arhīvu uz ogrē dislocēto padomju armijas sakaru daļu. pēc vairākām pārrunām arhīvu atguvām(..). rajona tautas deputātu padomes priekšsēdētājs ē.zaķis 26.augustā ie-cēla mani par ogres rajona zemessargu koordinācijas štāba priekšnieku. no šīs dienas pulcēju ap sevi kolēģus un domubiedrus. mums vieniem no pirmajiem republikā tika noteiktas četras apmaksātas štata vietas(..). kā mēs rīkojāmies? sazinājāmies ar pagastu un ciematu pašvaldībām, noskaidrojām cilvēkus, kas atbild par zemessargu reģistrāciju un nodi-binājām ciešus kontaktus. kad uz vietām bija reģistrējušies daži desmiti vīru, kā nu kurā vietā, viņi sanāca uz sapulci un izraudzīja savas vienī-bas komandieri. tā veidojās vienības uz vietām. mums ir 14 pagasti, trīs ciemati un ogres pilsēta. tad sasaucām visus vienību komandierus un sākām apspriest un veidot bataljona struktūru, jo ne katrā pagastā var noorganizēt vienu rotu. mazie pagasti ir jāapvieno(..). raksturojot mūsu bataljona sastāvu, jāuzsver, ka zemessargos galve-nokārt pieteikušies lauksaimnieki, cilvēki, kuri saistīti ar zemes darbiem, it īpaši jaunsaimnieki. laukos atsaucība ir ļoti liela un arī cilvēku attieksme pret zemessardzi ir visnotaļ labvēlīga. nedaudz grūtāk ir pilsētā un ciematos, kur ne vienmēr , sevišķi augstāka ranga priekšnieki vēlas iedziļināties zemes-sardzes jautājumos un ir pat visai vienaldzīgi pret tās vajadzībām. ” teikto papildina ogres zemessargu bataljona štāba priekšnieka p.i. g.ābols (tagad brigādes ģenerālis baltijas aizsardzības koledžas priekš-nieka vietnieks):,,tieši jaunsaimnieki vislabāk saprot, ka viņu drošības nopietnākais garants var būt viņi paši, apvienojoties zemessardzē. tur-atvija, kur tavi dēli... 228 pinot sarunu par bataljona sastāvu, jāatzīmē, ka pārsvarā mums ir vīri 30- 40 gadu vecumā, tātad pašos spēka gados. vecumā līdz 30 gadiem pašlaik nav vairāk par piekto daļu. lielais vairums ir dienējuši padomju armijā, tāpēc militārās zināšanas ir, tās ir tikai jāatsvaidzina. iepriecina, ka pieteikušies arī krievu puiši” . turpina j.hartmanis: ,,zemessardze ir teritoriāla tipa militārs formē-jums, apmēram tā kā šveicē. nav noteikts, ka rotā jābūt tik un bataljonā tik vīriem, arī rotu skaits bataljonā nav reglamentēts. visu to mēs vei-dojam no apakšas. turklāt, mēs ar g.ābolu no augusta beigām un sep-tembra pirmajās dienās palīdzējām veidoties republikas štābam, strādā-jām pie zemessardzes nolikuma, reglamentiem un citiem normatīvajiem dokumentiem. mūsu pirmais štāba priekšnieks v .eihenbaums septembra beigās pārgāja strādāt uz republikas štābu par intendantu. arī tas liecina, ka ogrēniešu pūliņi ir bijuši ievērības cienīgi un pamanīti, mēs ar to varam lepoties. ”(,,latvijas zemessargs” 1991., 7.- 9.lpp.) zs izvēršana īsā laikā bija iespējama pateicoties plašam tautas atbal-stam, septembrī apstiprinātajiem zs štāba un bataljonu (katrā apt. 50 štata vienības) štatiem un ap iedalītajam finansējumam, kas neatradās pēc janvāra barikādēm. 1991.gada 17.oktobrī lr augstākajā padomē ap prezidija klātbūtnē zemessarga zvērestu deva lr zemessardzes priekšnieks a.gorbunovs, štāba priekšnieka vietas izpildītājs ģ.v .kristovskis, štāba darbinieki un bataljonu komandieri, pavisam 60 cilvēku, viņu vidū arī trīs sievietes. ,,pēc neilga laika – 1991.gada decembrī, zemessardzes 35 bataljonos visā latvijā bija jau iesaistījušies 10000 cilvēku. to darbības vadīšanu nodrošināja lr zemessardzes štābs, kurā sākotnēji bija 11 daļas (opera-tīvā, sakaru nodrošināšanas, apbruņojuma un uzkabes, materiālās apgā-des, transporta, apmācības, kadru un ieroču uzskaites, finanšu, sanitā-rais dienests, jaunatnes un sporta, vispārējā daļa). faktiski zemessardze tika izveidota dažu mēnešu laikā un šis darbs visumā noritēja organizēti un apmierinoši. taču lielākā kļūda bija tā, ka zemessardzes štābs pieļā-va ieroču izsniegšanu vēl neapmācītiem un nesagatavotiem, pietiekami nepārbaudītiem cilvēkiem. tas negatīvi ietekmēja zemessardzes auto-ritāti, jo noveda pie disciplīnas pārkāpumu izplatības zemessargu vidū, nepamatotas ieroču lietošanas un cilvēku upuriem. ” (t.jundzis. latvijas drošība un aizsardzība. – r: junda, 1995.,205.- 206.lpp.)29 x. sdd organizētā psrs varas struktūru darbības novērošana latvijas neatkarības pretinieku konsolidācija. barikāžu periods bei-dzās ar trausla līdzsvara izveidošanos. baltijas valstu valdības palika pie varas, bet psrs okupācijas spēki paturēja ieņemtos objektus. taču šāds divu varu līdzāspastāvēšana baltijas un visas padomju savienības mē-rogā nevarēja turpināties ilgi. starp tām noritēja asa konfrontācija un bezkompromisu cīņa. latvijas neatkarības pretinieki izanalizēja janvāra notikumu neveiksmes un nolēma nepiekāpties, bet konsolidēt spēkus cīņā par padomju varas atjaunošanu. latvijā nekas neliecināja par promaskavisko spēku piekāpšanos tau-tas pašnoteikšanās gribai. viens no apvienoto darba kolektīvu padomes līderiem fedotovs atklāti paziņoja: „mi vam latiši vlastj nedaģim!” (mēs jums latvieši varu nedosim). kremlis nevarēja samierināties ar apvērsu-ma mēģinājumu izgāšanos viļņā un rīgā. neatkarības pretvara latvijā bija īpaši agresīva. to noteica vairāki ap-stākļi: •padomju varu latvijā un visā baltijā aizstāvēja kp un vairāki des-miti dažādu promaskavisko sabiedrisko politisko organizāciju, ku-ras kategoriski noliedza latvijas neatkarības deklarāciju, •latvijā dislocējās baltijas kara apgabala, gaisa spēku armijas, pret-gaisa aizsardzības korpusa un robežapsardzības apgabala operatī-vie štābi, šo štābu ieroču karaspēka vienības un daļas, baltijas kara flotes bāzes liepājā un bolderājā, izlūkošanas un pretizlūkošanas daļas, kā arī vairāk nekā 22 000 atvaļināto virsnieku un viņu ģime-nes locekļu; • liels skaits vissavienības resoru, uzņēmumu un kara rūpnīcu ar pa-domju režīmam atbilstošiem ierēdņiem. ja rēķina pēc iedzīvotāju skaita, pēc publikācijām latvijā koncentrē-tais armijas kontingents bija lielākais pasaulē. nekur (varbūt, izņemot kaļiņingradas apgabalu) tik nelielā teritorijā nebija tāds daudzums ka-ravīru un kaujas tehnikas. visi šie pretspēki kremļa virsvadībā konsolidējās un 1991.gada aprīlī, maijā atsāka spēka un vardarbības demonstrējumus, gatavojās atjaunot padomju varu ar militāru spēku.atvija, kur tavi dēli... 230 pretinieka novērošanas organizācija. latvijas republikas valdības un okupācijas varas konfrontācijas apstākļos viens no svarīgākajiem sdd uzdevumiem bija psrs varas struktūru novērošanas organizācija, lai se-kotu to aktivitātēm un paaugstinātu valsts pašaizsardzības spējas. pēc omon sistemātiskām vardarbības akcijām, specvienību organi-zēto sprādzienu sērijas un omon uzbrukuma iekšlietuministrijai, sdd darbinieki periodiski vāca informāciju par tām padomju karaspēka un omon darbībām, kas apdraudēja latvijas neatkarību. tika organizēta ne tikai omon un armijas kaujas vienību ādažos un dobelē, bet arī rīgā, krustabaznīcas, pērnavas un gaujas ielā izvietoto specvienību un desantnieku apakšvienību novērošana. vienlaicīgi sdd uzmanības lokā atradās lkp ck, vdk, apvienoto darba kolektīvu padome (adkp), interfronte, psrs kara veterānu un citas destruktīvās organizācijas, kas darbojās pret latvijas neatkarību. šo uzdevumu veikšanai sdd tika izveidota informācijas nodaļa. sākumā nodaļā darbojās ltf domnieks a.bašķis un viņa uzaicinātais g.staprēns, kas it kā, sākoties janvāra barikādēm, pārtraucis studijas maskavā timir-jazeva lauksaimniecības akadēmijas zirgkopības fakultātē un ieradies rīgā cīnīties par latvijas neatkarību. vēlāk viņiempievienojās skolotājs j.valainis un lrmuitas darbinieks j.legzdiņš. žurnālists i.aļķis analizēja un gatavoja latvijas preses izdevumu militāri politisko kopsavilkumu. toreizējos vēsturiskajos apstākļos, lai iegūtu kaut cik ticamu infor-māciju un sekotu notikumu attīstībai bija nepieciešami, ja ne profesio-nāli izlūki, tad vismaz cilvēki ar plašām zināšanām un paziņu loku, īpaši pretvaras aprindās. taču nebija ne viena, ne otra, ne arī laika informato-ru apmācībai. visu vajadzēja sākt no nulles. ar sdd izveidošanu, īpaši pirmajā brīdī, kad vēl nebija noorganizēta informācijas nodaļa, lielu ie-guldījumu svarīgas informācijas ieguvē deva departamenta direktors un citi lsa biedri, izmantojot dienesta pieredzi, plašo pazīšanos armijas vienībās un kara komisariātos. arī barikāžu dienās bija iegūta pieredze un informācijas avoti, no kuriem dažus varēja izmantot. pretinieku novērošanai un ziņu vākšanai atlasīja patriotiski noska-ņotus cilvēkus, kas orientējās latvijas politiskajā situācijā, kaut cik pār-zināja padomju armijas vienību un štābu struktūras un kuri ir spējīgi iegūt un analizēt iegūtās ziņas, novērtēt militāri politisko situāciju savā atbildības rajonā (organizācijās, iestādēs). ziņu vākšanai tika izmantoti arī barikāžu laika aktīvākie un vērtīgākie informatori.31 vērtīgu informāciju par notiekošo armijas štābos un vienībās, kara­ skolās, kara komisariātos, kara veterānu organizācijās sniedza militār-personas, kas atbalstīja, vai izjuta cieņu pret latvijas neatkarības cīnī-tājiem. gadījumā, ja šādā veidā nebija iespējams piekļūt interesējošām ziņām, tad nereti izmantoja cilvēkus, ar kuru starpniecību varēja piekļūt informācijas avotiem un iegūt nepieciešamās ziņas, vai nodibināt kon-taktus ar objektā (organizācijā, iestādē) strādājošām personām. turklāt sdd dežurants saņēma daudz ziņu par omon un armijas kustību pa telefonu no vietējiem iedzīvotājiem, kas dzīvoja omon bā-zes, karaspēka daļu vai maģistrālo ielu vai ceļu tuvumā. informāciju par latvijas neatkarības pretinieku aktivitātēm regulāri sniedza arī brīvprā-tīgo vienību štābs. brīvprātīgo kārtības sargu vienības darbojās gandrīz visos lr rajonos un pilsētās. iegūto informāciju tās sūtīja bv štābam, kas pēc informācijas apkopošanas un analīzes to sniedza sdd, kas no vi-siem ziņu avotiem saņemto informāciju pārbaudīja, sistematizēja, ana-lizēja un regulāri ziņoja mp priekšsēdētājam vai viņa vietniekam un ap aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājam. šādas mērķtiecīgas darbības rezultātā sdd izdevās atklāt bka sle-penos dienestus, kuri turpināja darboties pret latviešu tautas brīvības centieniem. to vidū vispirms jānosauc bka štāba izlūkošanas pārvaldes speciālās izlūkošanas (speciālās nozīmes) un aģentūras daļas ar to pār-ziņā un pakļautībā esošajām vienībām: 4.specnaz brigādi, 104.aģentūras izlūkošanas centru un speciālo radiosakaru mezglu. bka štāba izlū-košanas pārvaldes speciālās izlūkošanas daļas pārziņā esošās 4.specnaz brigādes, kas dislocējās vīlandē (igaunija), speciālās nozīmes bataljona grupas no 1990.gada nogales līdz 1991.gada augusta pučam pilnā kau-jas gatavībā dežūrēja rīgā, krustabaznīcas ielas kazarmās. augusta puča laikā tas ciešā sadarbībā ar omon piedalījās tv kompleksa zaķusalā, radionama un citu svarīgu objektu ieņemšanā. šīs vienības karavīri bija apmācīti veikt speciālās taktikas darbības svarīgu, pārsvarā militāru, ob-jektu izlūkošanā vai sagraušanā, t.i. izpildīt dažādu objektu spridzināša-nas uzdevumus. 104.aģentūras izlūkošanas centrs bija izvietots vienības gatvē, rīgā. kara gadījumam centra rīcībā bija slepenai darbībai pretinieka (nato valstu) karaspēka aizmugurē sagatavoti vairāk nekā 70-80 padomju ar-mijas rezerves virsnieku ar nepieciešamajiem legalizācijas dokumen-tiem, ekipējumu un finanšu līdzekļiem. viņi bija ar attiecīgu izglītībuatvija, kur tavi dēli... 232 un svešvalodu (angļu, vācu vai franču) zināšanām. ikdienā viņi strādāja savās pastāvīgajās darba vietās un reizi trijos gados tika iesaukti piln-veidot (pilnīgi individuāli) savas militārās zināšanas darbībai kara laikā paredzētajos objektos vai teritorijā apguva izpletņlēkšanas iemaņas un pilnveidoja svešvalodu prasmi. sākoties latviešu tautas trešajai atmo-dai, daļa šo slepeno kara laika rezerves aģentu tika pārorientēti slepenai darbībai latvijā, lai lr valsts institūcijās un patriotiskajās sabiedriskajās organizācijās vāktu informāciju par to darbību. nepieciešamības gadīju-mā, lai piekļūtu informācijas avotiem, viņi pēc rezidenta, 104.aģentūras izlūkošanas centra virsnieka ieteikuma, iestājās darbā noteiktajā iestādē vai iefiltrējās vajadzīgajā organizācijā un sistemātiski ziņoja rezidentam par tās darbību un personālu. atšķirībā no sevišķo daļu (vdk iestādes armijā un flotē) darbiniekiem, viņi nebija sagatavoti profesionāli izpildīt pretizlūkošanas uzdevumus. speciālo radiosakaru mezgls ogrē nodro-šināja drošus 104.aģentūras izlūkošanas centra radio sakarus līdz 1000 km un vairāk ar slepenajiem aģentiem, kas darbojās ārvalstīs. nedaudz vēlāk sdd kļuva zināms, ka jaunolainē, nomaļā vietā eso-šais sevišķi slepenais radiosakaru centrs darbojas ne tikai radio izlūko-šanas interesēs, bet tiek izmantots vdk radiosakaru uzturēšanai ar ak-tīvo aģentūru rietumeiropā. arī baltijas kara apgabala politpārvalde vāca ziņas par lr valdību un vietējām varas iestādēm, piketiem, teiktajām runām, padomju armijas karavīru un psrs simbolu nonicināšanu. brīdināja karaspēka vienību un iestāžu karavīrus, ka lr varas iestādes vāc informāciju par psrs bru-ņoto spēku karaspēku daļām, virsnieku dzīvesvietu adreses, iespējām bloķēt kazarmas, gatavo uzbrukumus ieroču un munīcijas noliktavām. 13. un 14. jūnijā latvijā dislocētajās karaspēka daļās tika izsludināta pa-augstināta kaujas gatavība, sakarā ar represēto upuru piemiņas dienu. krusta kazarmās un gaujas ielas kazarmās rīgā tika izvietotas speciālo uzdevumu apakšvienības. novērota arī omon vienību koordinēta sa-darbība ar padomju armijas daļām (bandītiskie uzbrukumi muitas pos-teņiem, mēģinājumi atklāt sdd novērotājus u.c.) bez jau nosauktajām bka štāba izlūkošanas pārvaldes izlūkošanas daļām jāmin arī radio un radiotehniskās izlūkošanas daļa, kuras pār-ziņā un kontrolē atradās radio un radiotehniskās izlūkošanas brigāde, kosmisko izstarojumu izlūkošanas centrs, kā arī motostrēlnieku un tan-ku divīziju izlūkbataljonu radio un radiotehniskās izlūkošanas rotas. bez33 šaubām, šīs tehniskās vienības savas specifiskās aparatūras un nozīmes dēļ nevarēja iesaistīties tautas neatkarības centienu tiešā apkarošanā. tomēr divīziju izlūkbataljonu ultraīsviļņu radiouztvērēji tika izmantoti latvijas brīvprātīgo vienību rīcībā esošo rāciju ,,ļon” radiosakaru pār-tveršanai. radio un radiotehniskās izlūkošanas brigāde dislocējās bukultos un tās apakšvienības – bataljoni un atsevišķas rotas bija izvērstas pozīcijās ne tikai rīgā, ventspilī un liepājā, bet arī paldiski, kuresārē (igaunijā) unņivenskoje (kf , kaļiņingradas apgabalā). ar apakšvienību rīcībā eso-šo radioaparatūru bija iespējams pārtvert radio signālus un raidījumus svarīgāko nato militāro objektu sakaru tīklos. piemēram, dažu des-mitu sekunžu laikā tika pārtverti signāli no kanaverala poligona asv par kosmiskā kuģa vai mākslīgā zemes pavadoņa palaišanu. ar brigādes apakšvienību radiotehniskās aparatūras palīdzību varēja nepārtraukti sekot nato valstu izlūklidmašīnu darbībai lidojumu laikā virs baltijas jūras un peldošiem objektiem jūrā, kā arī noteikt minētās aparatūras darbības parametrus. kosmisko izstarojumu izlūkošanas centrs irbenē nepārtraukti sekoja to asv un citu valstu mākslīgo zemes pavadoņu trajektorijai, kas šķēr-soja baltijas reģiona gaisa telpu. centra operatori nepārtraukti sekoja mākslīgo zemes pavadoņu pārraidītajiem signāliem, analizēja tos, no-teica piederību un ieprogrammētos izlūkošanas, sakaru, meteoroloģis-kos, ģeodēziskos u.c. uzdevumus. centra antenas vienlaicīgi un pilnīgi autonomi izmantoja gan ps bs ģenerālštāba galvenās izlūkošanas pār-valdes, gan vdk karaspēka daļu speciālisti. turklāt irbenes centrs un skrundas rls savstarpējās vadības koordinācijas un informācijas ap-strādes interesēs pa slēgtajiem sakaru kanāliem bija pastāvīgi savienoti ar centrālo kosmisko izstarojumu izlūkošanas centru piemaskavā, kurā veica pārtverto signālu atšifrēšanu. visas minētās psrs bs izlūkošanas un sakaru daļas bija operatīvi pa-kļautas ģenerālštāba galvenajai izlūkošanas pārvaldei, bet iekšējās kār-tības un garnizona jautājumos – bka pavēlniekam. gaisa karaspēku 15.gaisa armijas pakļautībā latvijas teritorijā dislo-cējās arī izlūkaviācijas pulks jēkabpilī un bezpilotu lidaparātu vienība madonas rajona mārcienā. pulka lidmašīnas veica svarīgu objektu, po-ligonu un teritorijas un jūras akvatorijas aerofotografēšanu, kā arī izpil-dīja radio un radiotehniskās brigādes izlūkošanas uzdevumus un veicaatvija, kur tavi dēli... 234 lidojumus baltijas valstu piekrastes joslā. bezpilota lidaparātu vienība no radio vadāmiem lidaparātiem varēja veikt grūti pieejamu objektu no-vērošanu un aerofotografēšanu. atšķirībā no jau minētajiem padomju militārajiem slepenajiem die-nestiem un to darbībām latvijā, tomēr visagresīvāk pret tautas neatkarī-bas kustību darbojās pretizlūkošanas sevišķās daļas padomju armijā un kara flotē. psrs bs pretizlūkošanas sevišķo daļu personālam bija īpašs statuss, tas savā darbībā pakļāvās tikai vdk galvenajai militārās pretizlū-košanas pārvaldei un atbildēja par drošības kontroli bruņotajos spēkos. sevišķās daļas priekšnieks vai operatīvais pilnvarotais, kurš uzraudzīja drošību katrā lielākā karaspēka vienībā (pulkā un augstāk), nebija pa-kļauts vienības komandierim. viņš regulāri ieradās vienībai pakļautajās apakšvienībās un sagatavoja ziņojumus savam augstākam priekšniekam par drošības situāciju vienībā, bet vienības komandieri informēja tikai vispārīgos vilcienos, neatklājot savas darbības formas un metodes. ope-ratīvajam pilnvarotajam katrā vienībā bija viens vai vairāki ziņotāji, par kura eksistenci pārējie karavīri un virsnieki tikai varēja minēt. līdzīgi kā vdk, diemžēl arī sevišķās daļas operatīvā pilnvarotā amatos dažkārt bija arī latviešu tautības virsnieki. kad latviešu tautas atmoda pieņēmās spēkā, sevišķās daļas saņēma papildu uzdevumus: pastiprināt cīņu pret tautas nacionālās atbrīvošanās kustību aktīvistiem un karavīriem, kas atbalsta šo kustību un tās idejas. 1991.gada jūnija sākumā psrs vdk vadītājs krjučkovs uzaicināja uz apspriedi psrs bruņoto spēku kara apgabala un jūras kara flotes se-višķo daļu (vdk iestādes armijā un flotē) priekšniekus, lai tiem uzdotu izvērst plašu slepeno aģentu tīklu visās savienoto republiku, arī lr varas struktūrās, valsts un sabiedriskajās organizācijās. šim mērķim uzdeva savervēt un izmantot sabiedrībā zināmus un spiegošanai piemērotus cil-vēkus. pasākuma nodrošināšanai tika piešķirti finansiālie līdzekļi. tā laika plašsaziņas līdzekļos izskanēja 15.gaisa armijas sevišķās daļas priekšnieka vdk pulkveža kučuka ,,vaļsirdība” par sadarbību ar atse-višķiem tautas atmodas aktīvistiem. tas bija nepieciešams, lai kompro-mitētu, provocētu un sašķeltu latviešu brīvības cīnītājus, sētu aizdomas un vājinātu to rindas. nebija nekādu šaubu, ka sabiedrisko organizāciju, valsts un pašvaldību struktūrās darbojas šādas personas, būtiska bija šo personu atklāšana. tādejādi okupācijas varas bruņotie spēki, izmantojot īpaši svarīgo35 ģeostratēģisko stāvokli pret rietumiem vērstā komunistiskā režīma mi-litārās ekspansijas nolūkos, koncentrēja latvijas teritorijā ne tikai kau-jas, apgādes vienības un štābus, bet arī lielu daudzumu speciālo dienestu iestāžu un vienību. minētās struktūras veica arī aktīvus atklātus un slēp-tus pasākumus latvijas valsts neatkarības graušanai, aktīvu sabiedrības pārstāvju un valsts amatpersonu darbības diskreditēšanai, tautas inicia-tīvas slāpēšanai. padomju armijas un omon gatavošanās vardarbībai un provokācijām. divu varu trauslo līdzsvaru baltijā aktīvi izmantoja psrs bruņoti spēki, lai paaugstinātu ideoloģisko spiedienu, aktivizētu idejisko audzināšanu, stipri-nātu militāro disciplīnu un karaspēka kaujas spējas. 1991. gada 25. janvārī psrs iekšlietu ministrs b.pugo un aizsardzības ministrs d.jazovs kopējā pavēlē sankcionēja no 1. februāra visā valstī ievest paaugstinātas drošības pasākumus, kas praktiski līdzinājās ārkārtas stāvoklim. lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību politiskā stāvokļa sarežģījumu un masu demonstrāciju gadījumos, pavēle noteica milicijas darbinieku un ar strēlnieku ieročiem apbruņotu karavīru kopīgu patrulēšanu. 28. janvārī kļuva zināms, ka šai pavēlei izdots slepens papildu rīkojums, kas noteica, ka maskavā, savienoto un autonomo republiku galvaspilsētās, kurās at-radās lieli rūpniecības centri, dislocētām karaspēka vienībām un daļām sabiedriskās kārtības uzturēšanai, piešķirtas tiesības lietot ieročus pēc saviem ieskatiem. bka pavēlnieks ģenerālis f .kuzmins augstāko virsnieku sanāksmē paziņoja, ka šāda pavēle neesot nekas jauns un neparasts, tā jau sen esot stājusies spēkā. pamatojoties uz šo pavēli un slepeno papildu rīkojumu, latvijā dislocēto karaspēka daļu virsnieki brīdināja personālsastāvu par “bruņotu nacionālistu” iespējamo uzbrukumu draudiem. tas tika da-rīts, lai palielinātu spriedzi un paaugstinātu karaspēka kaujas gatavību. vienību komandieri savukārt izdeva pavēli sargposteņiem nakts laikā bez brīdinājuma šaut uz katru cilvēku, kas parādās apsargājamā objekta aizliegtajā zonā. arī omonieši, neskatoties uz neveiksmi janvāra notikumos, arvien aktīvāk un kareivīgāk ar savu rīcību pierādīja gatavību arī turpmāk tero-rizēt iedzīvotājus. 1991.gada 31.janvārī omon virsnieks intervijā mas-kavas radio „majak” paziņoja: „mēs pakļaujamies tikai psrs valdībai un gribam ieviest kārtību latvijā!”atvija, kur tavi dēli... 236 pretvalstiskie spēki latvijā negribēja samierināties ar janvāra neveik-smi un maskavas “nodevību” . parādījās jaunas aktivitātes un iniciatīvas. ar lkp ck atbalstu omon 3.februārī imitēja “nacionālistu” uzbruku-mu bēdīgi slavenajam psrs karsto punktu žurnālistam a.ņevzorovam. uzbrukuma mērķis bija pārliecināt psrs un starptautiskos plašsaziņas līdzekļus par latviešu nacionālistu ,,briesmu darbiem” . latvijas psr prokuratūra, atbalstot padomju reakcionāru ideju ieviest prezidenta pārvaldi, 4. februārī nāca klajā ar aicinājumu psrs preziden-tam ieviest latvijā ārkārtas stāvokli un atjaunot tās teritorijā psrs kon-stitūcijas darbību. pretinieks gatavojās vardarbībai un tās provocēšanai. bka štābs no 18. līdz 20.februārim karaspēku vienībās organizēja radio sakaru treniņus, kuru laikā pilnveidoja un koordinēja radiosakaru uzturēšanas veidus starp psrs ģenerālštābu un bka karaspēka vienī-bām. treniņa mērķis bija nodrošināt drošus sakarus un karavīru vienību stingru vadību krīzes situācijā un tiešas prezidenta pārvaldes ieviešanas gadījumā baltijas valstīs. februārī j.alkšņa v.n. karaskolā no speciāli atlasītiem, morāli stabi-liem un fiziski attīstītiem kursantiem tika izveidoti divi bataljoni speciā-liem uzdevumiem, kopskaitā ap 500 kursantiem. bataljoni bija paredzēti objektu vai noteiktas teritorijas bloķēšanai, veidojot ķēdes. nepiecieša-mības gadījumā tos varēja arī izmantot objektu apsardzei vai aizsardzī-bai. minēto uzdevumu veikšanai kursanti tika iepazīstināti ar atbilsto-šiem padomju likumiem, formām un metodēm sabiedriskās kārtības uzturēšanā. februāra beigās karaskola saņēma rīkojumu par kursantu piedalīšanos praktiskās mācībās. šajā mēnesī bka štābā notika augstāko virsnieku slepena sanāksme, kurā apsprieda situāciju baltijas valstīs. uzsvars tika likts uz karavīru un viņu ģimenes locekļu aktīvu piedalīšanos 17.marta referendumā par psrs saglabāšanu, balsošanas iecirkņu iekārtošanu karaspēka daļās, kara komisariātos, ja to nedarīs vietējās varas. kara apgabala pavēlnieks ģen. f .kuzmins noteica galvenos uzdevu-mus tuvākam laika periodam, vispirms vienību komandieriem jānodro-šina b.pugo un d.jazova kopējās pavēles un slepenā papildu rīkojuma izpilde par šaujamieroču izmantošanu sabiedriskās kārtības nodrošinā-šanā. kārtējo reizi vienību komandieriem tika pavēlēts pilnīgi izslēgt ie-roču, munīcijas un sprāgstvielu izlaupīšanu karaspēka daļās. nepieļaut dienesta informācijas izpaušanu nepiederošām personām, jo no vdk37 informācijas avotiem kļuvis zināms par slepenas informācijas plašu no-plūdi no karaspēka daļām, kuru savās interesēs izmanto baltiešu nacio-nālisti. nekavējoties karaspēka daļās jāorganizē nepārtraukta dienesta telefonu noklausīšanās. ģenerālis f .kuzmins izteica sašutumu par bal-tijas republiku jauniešu izvairīšanos no dienesta padomju armijā. tas radījis lielas grūtības mobilizācijas resursu atjaunošanā baltijas kara ap-gabalā. turklāt viņš uzsvēra, ka izvairīšanās no dienesta padomju armijā un dezertieru skaits nepārtraukti palielinājās un uzdeva dezertieru tvar-stīšanai izmantot kara komandantūru, specnaza, desantnieku un attiecī-gos rajonos dislocēto karaspēka daļu patruļas. f .kuzmins uzdeva balti-jas republiku kara komisariātiem līdz 25.martam par katru cenu pabeigt 1974. gadā dzimušo jauniešu reģistrāciju. ja karaklausībai pakļauto re-ģistrācijas plāns netiks izpildīts, tad mobilizācijas resursus bka saņems no baltkrievijas, ukrainas un krievijas. sanāksmes nobeigumā f .kuzmins paziņoja, ka par atteikšanos ie-kļauties psrs bruņoto spēku rezervē un par kažoka pagriešanu uz otru pusi vairākiem desmitiem baltijas republiku rezerves virsniekiem, ar psrs aizsardzības ministra pavēli noņemtas dienesta pakāpes. kadru virsniekus, kas izteikuši vēlēšanos aiziet rezervē, atvaļināt saskaņā ar spēkā esošiem likumiem. bka kara padomes slepena apspriede. 1991.gada 19.februārī rīgā no-tika bka kara padomes sēde, kurā piedalījās bka vadība, 11.armijas, 15.gaisa armijas un atsevišķu divīziju komandieri un to politdaļu priekš-nieki. kara padomes apspriedēs parasti apsprieda bka radušās problē-mas, izdarīja secinājumus un lēma, kā tās atrisināt. tajā reizē kara padome apsprieda izveidojušos sarežģīto politisko situāciju baltijā, komandieru un politdarbinieku uzdevumus karavīru patriotiskajā audzināšanā. apspriedē tika atzīts, ka tā brīža padomju karavīru patriotiskajai audzināšanai piemīt aizstāvēšanās raksturs. virsnieki neklausās bka politpārvaldes rīcībā eso-šās radiostacijas „sodružestvo” pārraides un ka notiek vispārēja virsnieku depolitizācija. karaspēku daļās daudz komunistu no virsnieku vidus atsakās maksāt biedrnaudas, līdz ar to pārtraucot savu darbību partijā. piemēram, tikai rīgas rajona komisariātā no partijas izstājušies 10 komunistu. lai novērstu virsnieku depolitizāciju kara padome ieteica karaspēku daļu komandieriem un politdarbiniekiem regulāri organizēt politmācības un pastiprināt pskp politikas izskaidrošanu.atvija, kur tavi dēli... 238 ģenerālis f .kuzmins informēja klātesošos, ka sakarā ar padomju ka-raspēka kontingenta izvešanu no vācijas demokrātiskās republikas, po-lijas, čehoslovākijas un ar ekonomiskām grūtībām psrs tautsaimniecī-bā, notiek liela bruņoto spēku samazināšana. apspriedes dalībnieki tika informētipar to, ka izformēs četrus armijas korpusus un deviņas divīzijas. viņš paziņoja, ka līdz 1991.gada beigām tiks atvaļināti 240 000 virsnieku 250 000 praporščiku un 1 300 ģenerāļu. baltijas kara apgabalā tiks at-vaļināti 10 405 virsnieku. latvijas psr sabiedriski politisko organizāciju konference. pēc traģis-kajiem notikumiem rīgā un viļņā vēl vairāk pastiprinājās tautas atbalsts lr augstākajai padomei un valdībai. plašas tautas masas iesaistījās ne tikai barikāžu nevardarbīgās pretošanās kustībā, bet arī 3.martā lr or-ganizētajā aptaujā. par latvijas neatkarību nobalsoja 73,7% latvijas ie-dzīvotāju. aptauja bija ļoti nozīmīga tautas nevardarbīgas pretošanās akcija. tā satrauca cittautiešu tautas daļu, īpaši migrantus, kas negribēja zaudēt padomju sistēmā iegūtās privilēģijas, sakarus ar impērisko liel-valsti, vienlaikus baidoties, ka būs jāatgriežas savā dzimtenē. izmantojot šo situāciju, lkp ck izvērsa plašu melu un kūdīšanas kampaņu pret latvijas neatkarības atjaunošanu, augstāko padomi, val-dību. bez oficiālajām psrs totalitārā režīma struktūrām latvijas terito-rijā, lkp ck apvienoja un organizēja arī iekšējos pretspēkus cīņai ar lr ap un valdību. šādā gaisotnē 1991.gada 6.martā rīgā notika latvijas psr sabiedris-ki politisko organizāciju konference, kas bija veltīta 17.marta referen-dumam „par psrs saglabāšanu” . konferenci organizēja lr ap frakcija līdztiesība, interfronte, apvienoto darba kolektīvu padome. konferen-cē plaši pārstāvētas kara un darba veterānu padome, baltijas karavīru savienības padome, demokrātiskās iniciatīvas centrs un citas promas-kaviskās sabiedriskās organizācijas, vissavienības pakļautības rūpnīcas un iestādes, kā arī visi republikas 17.marta referenduma balsošanas ko-misiju pārstāvji. zālē ielaida tikai ar rajonu partijas komiteju izdotām speciālām caurlaidēm. konferencē uzbrūkošā tonī referēja a. rubiks, lkp ck pirmais sekretārs. viņš visās latvijas grūtībās (par cenu paaug-stinājumu pārtikas precēm, par tukšiem veikaliem) vainoja ltf , bari-kādes, lr ap un valdību. asinsizliešanā janvāra traģiskajos notikumos vainoja ne omon, bet gan pasniedza to kā nacionālistu provokāciju un39 izraisītu konfliktu, jo no bastejkalna šāvušas civilās drēbēs tērptas per-sonas. a rubiks asi nosodīja arī “mazo terorismu” – sprādzienu sēriju 1990.gada decembrī un bruņoto uzbrukumu a.ņevzorovam 1991.gada 3.februārī. lr organizēto 3.marta iedzīvotāju aptauju viņš nodēvēja par farsu, par ārkārtīgu pretreakciju psrs 17.marta referendumam, turklāt vēl apgalvoja, ka aptaujā pieļauti daudz pārkāpumu un 1/3 daļa vēlētāju balsojuši pret latvijas neatkarību. savā runā a.rubiks īpaši uzsvēra, ka aptauja bija vērsta uz latvijas atdalīšanos no psrs. viņš pareģoja lat-vijai ekonomisku sabrukumu, zemes un īpašumu atdošanu ulmaņlaika īpašniekiem, kapitālisma un fašisma restaurāciju. viņš arī norādīja uz cilvēktiesību pārkāpumiem pret iebraucējiem no citām psrs republi-kām un uz to, ka, notiekot visu kategoriju vadītāju, kas nevēlami lr, nobīdīšana no ieņemamajiem amatiem. a.rubiks aicināja visādā veidā atmaskot “kungu” prettautisko politiku. īstenot dzīvē lkp 25.kongre-sa lēmumus par varas nostiprināšanu un ietekmi sabiedrībā; saglabāt vienotību cīņā ar ltf – galveno padomju varu graujošo spēku latvi-jā; neatlaidīgi cīnīties pret plašsaziņas līdzekļiem, kuri apmelo partiju. noslēgumā viņš bravūrīgi paziņoja: „komunistus nevar iznīcināt nekādi spēki. galvenais tautas spēks latvijā šodien ir kompartija. mēs paliksim ar jums, ar tautu, jo mēs tautas labākā daļa. ” a.rubika izteiktos secinājumus un aicinājumus debatēs atbalstīja ap „līdztiesība” priekšsēdētājs s.dīmanis, interfrontes vadītājs i.lopatins un citi promaskavisko sabiedriski politisko organizāciju pārstāvji. kon-ferencē tika pieņemts aicinājums latvijas iedzīvotājiem aktīvi piedalīties 17.marta referendumā, jo pretējā gadījumā ltf daļu iedzīvotāju pada-rīšot par bēgļiem. tādā pašā padomju impērijas saglabāšanas garā, par aktīvu piedalīšanos 17. marta referendumā, noritēja partijas, kara un darba veterānu sapulces. kaut gan veterāni vairāk bija norūpējušies par padomju varas piešķirto privilēģiju saglabāšanu. omon un specvienību vardarbības aktivizēšana. 1991.gada 6.marta naktī padomju armijas specvienības atsāka demonstratīvus sprādzienus pie iekšlietu ministrijas kopmītnes, koku ielas dzīvojamā namā, kurā lielākoties dzīvoja armijas virsnieku ģimenes, un pie gaujas tilta āda-žos, kas ved uz karaspēka daļu. omon pēc janvāra uzbrukuma iekšlietu ministrijai regulāri patru-lēja rīgas ielās, novēroja lr valsts pārvaldes institūcijas, tv kompleksuatvija, kur tavi dēli... 240 zaķusalā, telefonu centrāli dzirnavu ielā. bieži ielās apturēja atsevišķas automašīnas, ieskatījās pagalmos, lai iedzīvotājiem atgādinātu par “savu visu redzošo aci” , iedvestu bailes un apjukumu. omonieši ar nelieliem pārtraukumiem turpināja terorizēt iedzīvotājus: - 10.aprīlī dzeņu ielā 3 tkačenko ievainoja matuščevu; - 18.aprīlī āgenskalnā apšaudīja varakina automašīnu; - 1.jūlijā piekāva salaspils milicijas darbiniekus; - 1.jūlijā noslepkavoja bijušo omonieti sergeju krotovu; - 12.jūlijā koževs kafejnīcā „ļeņingrada” ievaino pilsoni kozlovu; - 14.jūlijā ežvertiņš tiek aizturēts par laupīšanu pie restorāna „kau-kāzs”; - 15.jūlijā vef sporta klubā nolaupa 80 000 mazkalibra patronu un sporta ieročus; - 17.jūlijā rīgas pilsētas centra rajona milicijai nolaupa automašīnu un ieročus; - 31.jūlijā vecmīlgrāvī inscenē omon bāzes apšaudi; - 2.augustā “par godu” psrs desanta karaspēka dienai piedzērušies omonieši un desantnieki sarīko masu grautiņu jūrmalas un rīgas kafejnīcās un citās sabiedriskās vietās; omon dežurants pa tele-fonu draud izrēķināties ar premjerministru i.godmani; draud jūr-malas pilsētas milicijas priekšniekam; - 4.augustā uz ventspils šosejas tiek apšaudītas automašīnas; - 15. augustā juglas ielā 17- 3 toporovs piekāva savu paziņu. baltijas karavīru savienība. 1991. gada 9.aprīlī bka laikrakstā „za roģinu” tika publicēts paziņojums, statūtu un nolikuma projekti jaunai sabiedriski politiskai organizācijai baltijas karavīru savienība. šīs bru-ņotās sabiedriski politiskās organizācijas projektā bija teikts, ka tā ar ie-ročiem rokās un bruņotām vienībām raksturīgāmmetodēm nodrošinās psrs nedalāmību, psrs konstitūcijas darbību baltijā un pakļaus iedzī-votājus obligātai sociālistiskai izvēlei. izveidotā bruņotā karavīru sabiedriski politiskā organizācija apņē-mās ar militāru spēku realizēt apvienības biedru politiskās, sociālās un personiskās intereses. izteiktais paziņojums nebija nekas cits, kā tieša, nepārprotama darbība, lai vardarbīgi likvidētu baltijas valstu, visu līme-ņu varas un pārvaldes institūcijas, to vietā dibinot militāru diktatūru. ltf valde nekavējoties brīdināja par iespējamām šīs organizācijas41 darbības sekām baltijā un aicināja latvijas, lietuvas, igaunijas un krie-vijas padomju federatīvās sociālistiskās republikas augstākās padomes izskatīt šādas organizācijas pastāvēšanas likumību. lr drošības departamenta izveides un sadarbības projekts ar psrs vdk. aprīļa beigās sdd informācijas nodaļai kļuva zināms lr mini-stru padomes un lpsr vdk sagatavota protokola projekta saturs, kas noteica kārtību, kādā lrmp un psrs vdk sadarbosies pārejas periodā. protokolā bija paredzēts, ka psrs un latvijas republikas valsts drošības iestādes sadarbojas, balstoties uz šo protokolu, kā arī uz papildus no-slēgtiem nolīgumiem. par šādām iestādēm tika nominētas psrs vdk un latvijas republikas drošības departaments. projektā bija norādīts, ka lr drošības departamenta rīcībā tiek nodota lpsr vdk manta, ie-kārtas un arhīvi. departamenta ģenerāldirektoru ieceļ lr mp , ņemot vērā psrs vdk viedokli. drošības departamentā saglabājas lpsr vdk dienesta kārtība, darbinieku pakāpes un algas. lr ministru padome no-drošina drošības departamenta darbinieku tiesisko aizsardzību un so-ciālo nodrošinātību. tālāk protokola projekts noteica, ko darīs psrs vdk, ko lrdrošības departaments un kā abas iestādes roku rokā koordinēs savu izlūkošanas un pretizlūkošanas darbību. sdd darbinieki, salīdzinājuši šo protokola projektu ar psrs likuma projektu „par vdk orgāniem” , secināja, ka mp un lpsr vdk darbinieki, rakstot šo dokumentu balstījušies uz iepriekš minētā psrs likuma projekta, kurā skaidri noteikts, ka psrs orgānu sistēma ir psrs vdk, tai pakļautais karaspēks, armijas pretizlūkošana, federācijas subjektu drošības dienesti un tiem pakļautie orgāni. tai laikā lr delegācija, kuru vadīja mp priekšsēdētāja vietnieks ilmārs bišers, sāka sarunas ar psrs vadību par lr neatkarības atjau-nošanu. kā zināms sarunās ar psrs vadību nekāda vienošanās par lr neatkarību netika panākta un minēto protokolu projektu ieceres netika īstenotas. vēlāk ivars godmanis intervijā askoldam rodinam apstiprināja: „... es gribēju panākt drošības komitejas neitralitāti. taču bija brīdis, kad ļoti gribēju dabūt to latvijas pakļautībā. mēs sākām sarunas ar drošības ko-mitejas vadītāju. es samērā strikti pateicu, ka kurss ir viennozīmīgs, ka mēs soli pa solim iesim prom no psrs, ka tas jau ir likumīgi definēts. mēs bijām ļoti tuvu tam, lai drošības komitejas darbību pilnīgi pārņemtu savāatvija, kur tavi dēli... 242 pakļautībā, cik lielā mērā to, protams, vispār varēja izdarīt. ideja bija šāda: visi tehniskie līdzekļi paliks mums, bet kadru jautājumos mēs paši skatītos, kas būtu vadītājs un struktūru vadītāji. tā bija absolūti precīza politika. to es pateicu psrs vdk vadītājam vladimiram krjučkovam, jo man bija tikšanās ar viņu. tas bija vēl pirms puča. saruna palika tāda – “uzkārta gaisā”. un tad vienā brīdī drošības komitejas vadītājs paziņoja, ka nē, viņi nepakļausies latvijas jurisdikcijai. kas to lēmumu pieņēma, es nezinu. ” (j.škapars. baltijas ceļš. –r.: zelta grauds, 2005., 228. lpp.). šādu lēmumu psrs totalitārajā sistēmā varēja pieņemt tikai v .krjuč-kovs un arī tad ar m.gorbačova ziņu. omon uzbrukumi muitas punktiem. 21. jūnijā tika iegūtas ziņas, ka omonieši ir kareivīgā noskaņojumā un gatavojas lielai vardarbības ak-cijai. grupu sagatavošanu vada kapteinis brovkins un analītiskās no-daļas vadītājs andrejs čeckis. pirmās rotas komandieris parfjonovs jau vairākas dienas atrodas komandējumā pa latvijas rajoniem. kapteinis brovkins izsaukts uz tikšanos ar milicijas pulkvedi gončarenko. bāzē ieradies inženieru tehniskā karaspēka pulkvedis, it kā lai vienotos par kaut kādu kopēju darbību. informācijas avots izteica domu, ka vistica-māk 23.– 24. jūnijā sagaidāms vienlaicīgs uzbrukums vairākiem muitas punktiem. acīmredzot tāpēc s.parfjonovs tobrīd atradās komandējumā, lai noskaidrotu un izlūkotu operatīvos apstākļus izvēlēto muitas punktu sagraušanai. 23. jūnijā informācijas avota sniegtās ziņas pilnīgi apstiprinājās. omonieši sāka uzbrukumu sēriju muitas punktiem uz lietuvas, balt-krievijas un krievijas robežas. viņi dedzināja muitnieku būdiņas, ņirgā-jās un izrēķinājās ar neapbruņotajiem muitniekiem. kā apliecināja informācijas avots, ka visapkārt omon bāzei vecmīl-grāvī, sagatavoti nocietinājumi: vairākas rindas dzeloņstiepļu aizsprosts, pret durvīm un logiem uzstādīti dzelzsbetona aizsegi ar ierīkotām am-brazūrām šaušanai, salikti smilšu maisi uguns pozīciju aizsegam, izrakti ierakumi, uz mājas jumta uzstādīts ložmetējs. bāze sagatavota aizstāvē-šanās kaujai. cīņā pret latvijas neatkarību kompartija paļāvās uz armijas militā-ro spēku, cerot, ka tā ar bruņotām vienībām var nosargāt psrs neda-lāmību. to apstiprināja bka pavēlnieks e.kuzmins savā runā 8.maija uzvaras dienai veltītajā sanāksmē. viņš uzsvēra, ka šajā atbildīgajā vēs-43 turiskajā brīdī (....) bka karavīri, (....) baltijas flotes jūrnieki, baltijas robežapsardzības apgabala robežsargi ir kopā ar tiem, kas iestājas par sociālistisku attīstības ceļu un ka viņi vienmēr (...) gatavi dot pretsparu jebkuriemmēģinājumiem ar spēku mainīt pastāvošo konstitucionālo ie-kārtu.(lva, 101.f., 67.apr., 26.l., 1.lpp.). bija skaidrs, ka padomju savienībā pārbūve jau izjukusi. tajā laikā m.gorbačova galvenā rūpes bija, kā nosargāt padomju impēriju. šim mērķim viņš izmantoja militāro arsenālu: aprīlī un maijā izvērsās psrs specdienestu organizēto provokāciju sērija. notika sprādzieni pie kara-vīru ģimeņu dzīvojamām mājām. omon regulāri organizēja uzbruku-mus muitas punktiem, tos izpostot un nodedzinot: - 23.maijā uzbrukumi muitas punktiem vītiņos (dobeles raj.), skaistkalnē, grenstāles postenim (bauskas raj.), pātarniekos (krās-lavas raj.), silenē (daugavpils raj.); - 24.maijā uzbrukumi muitas punktiem elejā (jelgavas raj.), gren-stāles postenim (bauskas raj.); - 8. jūnijā uzbrukums muitas punktam grebņevā (ludzas raj.); - 14.jūnijā uzbrukumi muitas punktiem ainažos (limbažu raj.), skaistkalnē grenstāles postenim, (bauskas raj.); - 17.jūnijā uzbrukums muitas punktam rīgas stacijā; - 18.jūnijā uzbrukums muitas punktam vītiņos (dobeles raj.); - 20.jūnijā uzbrukums muitas punktam rīgas stacijā; - 21.jūnijā uzbrukums grenstāles muitas punktam (bauskas raj.); - 5.,7.,8., un 9. jūlijā uzbrukumi muitas punktam rīgas lidostā; - 14.jūlijā uzbrukums muitas punktam terehovā (ludzas raj.); - 16.jūlijā uzbrukums muitas punktam rīgas stacijā; - 23.jūlijā uzbrukums muitas punktam grebņevā (ludzas raj.); - 28.jūlijā uzbrukums grenstāles muitas punktam (bauskas raj.) - 31. jūlijā rīgas un viļņas omon kopējs uzbrukums medininku muitas punktam lietuvā: septiņi muitnieki noslepkavoti pēc čekas metodēm ar šāvieniem pakausī un viens smagi ievainots. muitas punkti tika izdemolēti, izlaupīti un aizdedzināti, muitnieki nežēlīgi piekauti un pazemoti. labi apbruņotajiem omoniešiem to ne-bija grūti izdarīt, viņu pretinieki nebija ne apbruņoti, ne arī kā citādi sagatavoti, lai tiem pretotos. var vienīgi apbrīnot šo cilvēku drosmi un izturību. šie zvēriskie omon bandītu uzbrukumi neapbruņotiem muitnie-atvija, kur tavi dēli... 244 kiem liecināja, ka m.gorbočovs mēģināja arvien agresīvāk likvidēt jeb-kuru neatkarības izpausmi. m.gorbačovs turpināja tēlot nezināti par omon izdarītajām slepkavībām. viņš gribēja iedzīt cilvēkos bailes, lai viņi paši vērstos centrā pēc palīdzības, prasot ieviest prezidenta pārvaldi. m.gorbačovs nevarēja samierināties, ka apvērsums janvārī neizdevās. valsts apvērsuma mēģinājums. 1991.gada 25.maija rītā bka štāba virsvadībā rīgā un tuvākajā apkaimē notika karaspēka taktiskās mācī-bas par pieeju blokādi rīgas pilsētas centrālajai daļai. sdd dežurants plkst. 6.40 saņēma pirmo ziņojumu no lubānas šosejas par bruņuma-šīnu pārvietošanos rīgas virzienā. 2 stundu laikā vēl ziņoja ap 20 infor-matoru par 10-12 bruņumašīnu, sakaru un transporta tehnikas grupu pārvietošanos pa maģistrālajiem ceļiem rīgas virzienā. laikā no plkst. 8.00 līdz 8.15 šīs nelielās karaspēka apakšvienības ie-ņēma pozīcijas svarīgākajos ceļu un ielu krustojumos: brīvības un pēr-navas, a.deglava un pērnavas ielu krustojumos, daugavas krastmalā pie dzelzs tilta, akmens un vanšu tilta uzbrauktuves, pulkveža f .brieža un pētersalas, kr.valdemāra un šarlotes ielu krustojumos, novērota arī apbruņotu un lauku formastērpos ģērbto karavīru pulcēšanās pie bka štāba ēkas. tas tika darīts, lai bloķētu pieejas rīgas centrālajai daļai un nepieļautu janvāra barikāžu laiku, kad no visiem latvijas rajoniem un pilsētām plūda barikāžu aizstāvju un tehnikas straume, lai aizstāvētu lr svarīgākos objektus. rīgas centra blokādes operācijas mēģinājums beidzās ap plkst. 11.30. bka štāba pārstāvji noliedza savu līdzdalību šajās mācībās. tie bija salti meli. aplami apgalvot, ka pie bka štāba namdurvīm notiek citas pa-kļautības karaspēka mācības, bez bka pavēlnieka ziņas. kā vēlāk no-skaidroja sdd, ka šajās taktiskajās mācībās piedalījās ādažu dislocētais motostrēlnieku pulks un krusta kazarmās izvietotā speciālās nozīmes apakšvienība. dezertieru un alternatīvā (darba) dienesta dienestnieku tvarstīšana. ar jaunu sparu maijā un jūnijā turpinājās padomju armijas dezertieru tvarstīšana un lr alternatīvā dienestā dienošo jauniešu baidīšana. īpa-šas kara komisariāta aktivitātes bija vērojamas kuldīgas, bauskas, rīgas pilsētas kurzemes, ziemeļu un citos latvijas rajonos. kara komisariāti nosūtīja uzņēmumu, kolhozu, sovhozu un iestāžu vadītājiem, kur strā-45 dāja alternatīvā dienesta jaunieši, draudu vēstules ar aicinājumu tos ne-kavējoties atvaļināt un līdz 1991.gada 1.jūlijam nosūtīt uz rajona komi-sariātu. kuldīgas rajona kara komisārs apakšpulkvedis nāburgs brīdināja vecākus un jauniešus, kas atteikušies no karadienesta psrs bs, ka viņi pārkāpj psrs konstitūciju, likumus un neskatoties uz to, ka pilda alter-natīvo dienestu, tiks saukti pie kriminālatbildības. latvijas psr kara komisārs j.dūda maija vidū apgalvoja, ka tuvāka-jā laikā ar aktīvu iekšlietu ministrijas un omon kaujinieku palīdzību tiks arestēti pilnīgi visi lr alternatīvā dienestā dienošie psrs karaspēka dezertieri. rīgas pilsētas kurzemes rajonā mēneša laikā, izmantojot var-darbīgas metodes, ar omon un lojālu iekšlietu ministrijas darbinieku palīdzību, ir arestēti 3 dezertieri. apvienoto darba kolektīvu padomes apspriede. 1991.gada 4.jūnijā no-tika adkp apspriede, kuras darba kārtībā bija iekļauti jautājumi par darba kolektīvu darbības aktivizāciju cīņā pret latviešu nacionālistiem un par adkp iesaistīšanos psrs un lr delegāciju sarunās 6.-7. jūnijā. apspriedē piedalījās lielāko uzņēmumu pārstāvji no rīgas, daugavpils, jelgavas, arī maskavas pārstāvis un interfrontiskā laikraksta „jeģinstvo” pārstāvis. apspriedes dalībnieki atzina, ka adkp darbojas pasīvi, inerti. padomē faktiski nav strādnieku pārstāvju, kuri arī izvairās no aktīvas sabiedriskās darbības. asa kritika bija vērsta pret m.gorbačovu, kurš nav reaģējis uz a.rubika ziņojumiem un darba kolektīvu vēstulēm par satraucošo situāciju latvijā un kurš par padomnieku pietuvinājis a.jakov-ļevu un tur ministra godā b.pugo, kas jau latvijā bijis divkosīgs. arī lkp ck, adkp , interfronte nepietiekami izskaidro tautai lr ap prettautisko li-kumdošanu, kas diskriminē krievvalodīgo tautas daļu. piemēram, pieņemts likums, ka augstāko izglītību latvijā var iegūt tikai latviešu valodā. likums par alternatīvo dienestu sabotē jauniešu iesauk­ šanu padomju armijā. kri-tiski tika novērtēti ap frakcijas „līdztiesība” deputāti, kuri adkp un in-terfrontei nesniedza informāciju par antidemokrātiskiem likumprojektiem. tika pieprasīts tos nekavējoties publicēt plašsaziņas līdzekļos. maskavas pārstāvim tika lūgts par to visu ziņot pskp ck. apspriedē kritiski tika novērtēts m.gorbačova priekšlikums – savie-nības līgumā neiekļaut terminu “sociālisms” un nosaukt to par “padom-ju suverēno republiku savienības līgumu” . tāda antisociālistiska tenden-atvija, kur tavi dēli... 246 ce pēdējā laikā bija sastopama arī citos oficiālos maskavas dokumentos. pret to klātesošie kategoriski iebilda un nolēma protestu nosūtīt m.gor-bačovam. maskavas pārstāvis paziņoja, ka psrs delegācijas vadītājs v .veļičko par sarunām ar latviju izteicies, ka tās neesot sarunas, bet tikai konsultācijas par latvijas neatkarības atzīšanu. patiesībā psrs de-legācijas mērķis, esot konsultācijas imitēt un novilcināt līdz savienības līguma parakstīšanai. apspriedē tika atgādināts, ka a.rubiks izteicis neapmierinātību par to, ka adkp , interfrontes u.c. organizāciju apspriedes tiek nekavējoties afišētas. tās izmantojot nacionālisti savās interesēs. apspriedē nolēma šo organizāciju apspriežamos jautājumus nepublicēt. destruktīvo organizāciju pārstāvju tikšanās ar maskavas emisāriem. 1991. gada jūnijā, pirmās dekādes beigās jūrmalā notika adkp , inter-frontes un baltijas karavīru savienības pārstāvju tikšanās ar maskavas emisāriem. centra pārstāvji deva norādījumus, kā rīkoties gadījumā, ja lr tiks veidoti bruņoti formējumi. tādā gadījumā adkp , interfrontei, bks u.c. jādemonstrē savi, bet ne ātrāk kā pēc savienības līguma noslēg-šanas. uz vietas varot izvērst jebkuras akcijas, bet atbildība jāuzņemas pašiem, nekādā gadījumā šajās lietās nedrīkst jaukt iekšā maskavas va-dību. plaša mēroga represīvi pasākumi iespējami pēc savienības līguma noslēgšanas, lai nesatrauktu pasaules sabiedrību un saņemtu rietumu finanšu kredītus. sarunas par savienības līguma noslēgšanu tikšot tur-pinātas maskavā. bks priekšsēdētājs apakšpulkvedis avdejevs maskavas pārstāvjiem paziņoja, ka bka karavīri ir uz tās robežas, kad varot sākt rīkoties pret vietējo fašistu varu pēc savas iniciatīvas. karavīri neticot ne prezidentam, ne valdībai, ne pugo, ja neatjaunošot visas privilēģijas, kas bija piešķirtas kara veterāniem. latvijā notiek kara veterānu diskriminācija. avdejevs piedraudēja, ka viņi apvienosies ar “veselīgi domājošo” iekšlietu darbi-nieku daļu un sāks rīkoties uz savu roku. maskavas pārstāvis apsolīja par visu ziņot m.gorbačovam un b.pugo. maskavas pārstāvismilicijas ģenerālis, tiekoties armilicijas darbiniekiem, paskaidroja, ka tie milicijas darbinieki, kuri nepāries lr policijas dienestā, varēs strādāt federālajās reģionu milicijas daļās, pārvaldēs, autoinspekcijās, dzelzceļa, jūras, gaisa transporta milicijā , omon u.c. minētais apstiprina maskavas vēlmi sašķelt lr iem un milicijas darbiniekus.47 savstarpējas aizdomas un neuzticība omon vienībā. 1991. gada jūlija sākumā sdd ieguva informāciju par nesaskaņām un cīņu starp diviem grupējumiem par noteicošo lomu omon vienībā. pirmajā gru-pā bija iesaistījušies kaujinieki, kas bija atsaukušies iekšlietu ministri-jas aicinājumam. otrajā – jaunpienācēji, kuri patiesībā bija cieši saistīti ar noziedzniekiem un saņēma viņu atbalstu. jūnija beigās omon bāzē notika sanāksme, kurā bāzes vadībai tika izteiktas pretenzijas par ne-samaksātām dežūrām omoniešu kooperatīvā „vikings” , kas nodrošināja lpsr prokuratūras un lkp ck mītnes apsardzi. omonieši vadībai iz-virzīja arī prasības par nepieciešamību sākt izmeklēšanu, lai noskaidro-tu bijušo omon dalībnieku sakarus ar lr prokuratūru un pieņemtu lēmumu par nodevēju sodīšanu. turklāt omon vadītājiem bija kļuvis zināms to cilvēku saraksts, kas no bijušiem omoniešiem bija aicināti vai ieradušies lr prokuratūrā pēc savas iniciatīvas. sekas nebija ilgi jāgaida. 2.jūlijā rīgas rajona mežā tika atrasts vec. leitnanta s.krotova līķis ar 5 šautām brūcēm galvā. no omon viņš aizgāja 1991.gada 21.janvārī pēc konflikta ar č.mļiņņiku. tobrīd vienībā pret 12 jaunpienākušiem bija ierosinātas krimināl-lietas par dažādiem agrāk izdarītiem noziegumiem. ņemot to vērā, omon vadība piedraudēja, gadījumā, ja viņi pienācīgi nepildīs koman-dieru pavēles, tie tiks nodoti lr prokuratūrai, lai sauktu pie kriminālat-bildības par agrāk izdarītiem pārkāpumiem. tad šī grupa, atbildot uz piedraudējumu, izvirzīja omon vadībai priekšlikumu organizēt otra zvēresta pieņemšanu – īpašu parakstu par uzticību. šajā sakarā bāzē iestājās morāls pagrimums, aizdomas un neuzticība vienam pret otru par iespējamo nodevību. č.mļiņņiks un n.gončaren-ko, izmantojot izveidojušos situāciju, pastiprināja omoniešu psihozi, pa-ziņojot par plānotām operācijām tikai neilgi pirms to realizācijas. daž-reiz viņi pat atsauca it kā iesāktas operācijas, aizbildinoties, ka nodevēji par to jau informējuši lr varas institūcijas. līdz ar to vienībā vēl vairāk pastiprinājās aizdomas vienam pret otru. vispārējā neapmierinātība omoniešu vidū izpaudās arī tādēļ, ka vie-nībai agrāk tika sasolīti visādi labumi: labas izvietojuma telpas rīgas centrā, jaunas automašīnas, nepieciešamās auto rezerves daļas, bet solī-jumi netika pildīti. lai paaugstinātu kaujasspējas, vienībai bija piekomandēti 2 jūras kājnieku virsnieki, informācijas analītiķis, psihologs, kuri tika iesaistītiatvija, kur tavi dēli... 248 dažādu bandītisku operāciju izstrādē. 21.jūlijā tika plānoti operatīvi pa-sākumi pret lr valsts institūcijām un tur strādājošiem cilvēkiem. naktī no 9. uz 10.jūliju vecmīlgrāvja bāzē tikusi 2 reizes izsludināta kaujas trauksme, ierobežoti personāla kontakti ar ārpasauli, mainītas un ar īpa-šām zīmēm papildinātas caurlaides. vairākas dienas vecmīlgrāvja bāzē darbojās, no maskavas ieradušies, psrs iekšlietu ministrijas omon vai vdk “ alfa” vienības instruktori, kas apmācīja omoniešiem īpašus tak-tiskus paņēmienus svarīgu bandītisku uzdevumu izpildei. nepiepildīti destruktīvo spēku centieni. 1991.gada 12.jūlijā notika des-truktīvo spēku saiets. apaļā galda diskusijā, izvērtējot situāciju latvijas sabiedrībā, viņi konstatēja, ka tā ir “sprādzienbīstama” . turklāt, šie eks-trēmiskie spēki konstatēja, ka m.gorbačovs un viņa komanda ir nostā-jusies uz psrs sagrāves ceļa, atbalstot baltijas nacionālos separātistus. diskusijas dalībnieki apgalvoja, ka baltijā, tostarp latvijā, var izraisīties pilsoņu karš. pieņemtajā rezolūcijā viņi pieprasīja: •sasaukt ārkārtējo pskp kongresu un izskatīt par neiespējamu m.gorbačova atrašanos komunistu rindās; •uzdot vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai atjaunot savu dar-bību, koordinēt strādnieku vienības un formēt strādnieku gvardi; •aktivizēt politiskā ienaidnieka atmaskošanu, iesaistot šajā darbā rī-gas un viļņas omon; • ierosināt vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai un „līdztiesī-bas” frakcijai izskatīt jautājumu par izstāšanos no augstākās pa-domes, lai izveidotu republikā padomju valsts struktūru, kas varētu parakstīt savienības līgumu (lva,101. f.,67.apr.,26.1.,1.-3.lpp.). 1991.gada 3. augustā lkp ck 12. plēnuma lēmumā tiek izvirzītas prasības: •atgrieztiespiepsrskonstitūcijasunlatvijaspsrkonstitūcijas; • izpildītvisuspsrsprezidenta“ukazus” ; •parakstītsavienībaslīgumu; • iestāties pret privātīpašumu, buržuāzijas diktātu (lva,101.f.,67. apr.,4.1.,19-21.lpp.). psrs totalitārā sistēma nonāca pie sabrukuma. par to liecināja plaša sabiedrības neapmierinātība ar nekārtībām, provokācijām un šantāžu, ko organizēja kompartija. paralēli saasinājās armijas neapmierinātība, jo tika ievērojami samazināti bruņotie spēki, izvesta armija no austru-49 meiropas. militārais komandējošais sastāvs saprata, ka psrs zaudē aus-trumeiropas satelītvalstis un baltiju. šāds totalitārās sistēmas vispārējais sabrukums ļāva klaji staļiniskiem komunisma spēkiem izraisīt valsts ap-vērsumu. augusta puča izgāšanās. 1991. gada 19. augustā pulksten 6 no rīta maskavas radio un televīzija ziņoja par prezidenta m.gorbačova “sli-mību” un varas pāriešanu viceprezidenta janajeva rokās. valsts ārkārtas stāvokļa komitejas (vāsk) izveidošanu un ārkārtējā stāvokļa ieviešanu valstī. tajā pašā rītā, 19.augustā, pulksten 9.00 krievijas federācijas prezi-dents b.jeļcins vērsās pie krievijas pilsoņiem, paziņojot, ka ir noticis klaji reakcionārs, antikonstitucionāls apvērsums. jeļcins aicināja krie-vijas pilsoņus dot pienācīgu atbildi pučistiem, kā arī aicināja karavīrus nepiedalīties reakcionārajā apvērsumā. viņš aicināja tautu uz vispārējo beztermiņa streiku. 19.augustā ap pulksten 12 šis jeļcina paziņojums tika saņemts lr augstākajā padomē. šo situāciju izskatīja pulksten 12.00 ap sēdē un pieņēma paziņojumu, kurā “valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju uzskata par nelikumīgu veidojumu, un tā nav tiesīga ieviest ārkārtējo stā-vokli latvijā” .(a.bērzs. ārmalnieka škitumi. 2.sējums. – r.: lu latvijas vēstures fonds, 2001., 265.lpp.). tajā pašā laikā bka pavēlnieks f .kuzmins informēja ap priekšsē-dētāju a.gorbunovu, ka viņam “kā armijas pavēlniekam uzdots realizēt ārkārtējo stāvokli baltijā. (....) pretdarbības gadījumā tiks pielietots spēks. institūcijas, kas nepakļausies, tiks atstādinātas, bet gorbunovu arestē-šot. (a.bērzs. ārmalnieka škitumi. 2.sējums. – r.: lu latvijas vēstures fonds, 2001., 266.lpp.). sakarā ar maskavā izsludināto valsts apvērsumu 19.augustā pulksten 11.00 latvijas kompartijas sekretārs a.rubiks sarīkoja preses konferen-ci, kurā situāciju raksturoja šādi: “es ne tikai ar prieku, bet arī ar lepnumu sekoju notikumu attīstībai. tā visa pamatā ir atgriešanās uz konstitucio-nālo kārtību. ir noticis tas, par ko mēs sapņojām” . (a.bērzs. ārmalnieka škitumi. 2.sējums. – r.: lu latvijas vēstures fonds, 2001., 268.lpp.). apvērsuma dienās omon kopā ar citiem militāristiem latvijā iz-vērsa sevišķi agresīvu darbību. vienlaikus no ādažiem un rīgas bāzēm stratēģiski svarīgos ceļu krustojumos un galvaspilsētas punktos tika iz-vietotas bruņutehnikas vienības ar karavīru grupām. pulksten 19.30 tieatvija, kur tavi dēli... 250 sāk uzbrukumu latvijas televīzijai un pārtrauc tās darbību. piekauj un pazemo cilvēkus, sasit jura podnieka videokameru. pulksten 20.30 uzbrūk rīgas pilsētas iekšlietu pārvaldei. atbruņo pārvaldes milicijas darbiniekus. pārvaldes ieņemšanu veic omon, tad sardzē stājas desantnieki. uzbrukuma gaitā pārvaldes ēkas tuvumā, as-pazijas bulvārī apšauda garāmbraucošu mikroautobusu un nogalina šo-feri raimondu salmiņu, ievaino jāni verpahovski. pulksten 20.45 omon uzbrūk lr iekšlietu ministrijai. nav pretoša-nās, upuru nav. pulksten 22.00 omon uzbrūk lr iekšlietu ministrijas atsevišķā pat­ ruļdienesta bataljonam grostonas ielā 19. pulksten 22.30 omon ieņem un izdemolē ltf mītni. 20. augustā pulksten 1.50 notiek uzbrukums raidstacijai a-1 ulbro-kā. tās ieņemšanu veic omon, viņus nomaina desantnieki. pulksten 2.00 – 4.30 tiek ieņemtas telegrāfa centrāles brīvības un dzirnavu ielās. atslēgta un sabojāta aparatūra, atslēgti sakari ar latvijas pilsētām un pārējo pasauli. tiek bloķēti tilti, transporta kustība. pulksten 4.50 omon uzbrūk latvijas radio. pāri galvām apšauda cilvēkus doma laukumā. ar automāta laidnēm piekauj cilvēkus. pulksten 14.40 omon iebrūk brīvprātīgo kārtības sargu štābā, hos-pitāļu ielā 15. notiek grautiņš un demolēšana. iznīcināti dokumenti un piekauti cilvēki. pulksten 19.20 omon iebrūk latvijas policijas akadēmijā. nolaupa ieročus, piekauj cilvēkus. uzbrukumā tiek izmantoti divi armijas heli-kopteri, četri bruņutransportieri, trīs automašīnas uaz. izlaupa perso-niskās mantas un akadēmijas īpašumu. pulksten 23.50 psrs desanta karaspēks atbruņo lr ministru pado-mes apsardzi. 21.augustā pulksten 12.00 astoņi bruņoti bandīti iebrūk ltf centra rajona nodaļas telpās un piekauj nodaļas priekšsēdētāju un rajona pa-domes deputātu. pulksten 13.00 doma laukumā iebrauc četri omon bruņutranspor-tieri, apdraudot lr augstāko padomi. pulksten 13.10 lr augstākajā padomē pieņem konstitucionālo liku-mu „par latvijas valstisko statusu” . tiek atcelts 1990.gada 4.maija no-teiktais pārejas periods latvijas republikas valsts varas atjaunošanai de facto.51 atvaļinātā zs kapteine s.līne atceras: „1991.gada 21.augustā ap deputāts žurnālists a.berķis, iznācis no saeimas ēkas, kāpa uz barikāžu dzelzsbetona bluķiem jēkaba ielā un tuvumā esošajiem ļaudīm nolasīja tikko pieņemto, vēl pavisam ,,karstu” un neparakstītu konstitucionālo li-kumu. tas bija neaizmirstams un līdz asarām saviļņojošs brīdis. cilvēki gavilēja. skrēju uz centrālā pasta ēku brīvības ielā zvanīt vīram uz tal-siem. telefonsakari bija traucēti, taču operatore teica :,,ejiet uz kabīni, es savienošu“ . pulksten 13.50 tērbatas ielā omon vardarbīgi nolaupīja sabiedrī-bas drošības departamenta automašīnu, pārtvēra trīs sdd darbinieku grupas dalībniekus (vad.v .daugulis), aizveda uz omon bāzi un smagi piekāva. pulksten 14.00 lr ap pieņēma lēmumu- pieprasījumu, padomju ar-mijai atbrīvot ieņemtos objektus un atgriezties savās bāzēs. pulksten 14.10 bruņutransportieri aizbrauc no doma laukuma. no maskavas tiek saņemta ziņa par puča izgāšanos. demokrātu uz-vara maskavā palīdzēja latvijai atbrīvoties no totalitārās sistēmas pa-liekām, likvidēt komunistisko partiju un turpināt valsts neatkarības at-tīstību. vakarā desantnieki atstāj tv ēku un tv torni, padomju varasvīri – radio namu. krievijas augstākā padome un krievijas ārlietu ministrs andrejs kozirevs aicina pasaules valstis atzīt baltijas valstu neatkarību. situācija omon bāzē pēc augusta puča. pirmajās dienās pēc puča izgāšanās un lr pilnīgas neatkarības atgūšanas, omon grupas vēl brī-žiem braukāja pa rīgu, tomēr tika pārtraukta neaprobežotā patvaļa un vardarbība pret iedzīvotājiem un uzbrukumi muitas punktiem. 1991.gada 25.augustā mp sdd norīkoja informācijas nodaļas darbinieku g.stap-rēnu apmeklēt omon pastāvīgā izvietojuma bāzi vecmīlgrāvī, lai no-skaidrotu situāciju šajā latvijai naidīgajā formējumā – psrs iekšlietu ministrijas karaspēka daļā. apmeklējuma laikā g.staprēns novēroja, ka tiek nostiprinātas bāzes aizsardzības pozīcijas. tobrīd strādāja aptuveni 30 omonieši, kas ierīkoja jaunu dzeloņstiepļu žogu atlantijas ielā un pa bāzes perimetru starp dzeloņstiepļu žogiem veica darbus, kas no sdd darbinieka puses tika vērtēti, kā sagatavošanās mīnu uzstādīšanai. uguns pozīcijās uz māju jumtiem bija uzstādīti 3 ložmetēji, viens no tiem bija novietots uz pirts jumta bāzes teritorijā, bet pārējie uz kai-atvija, kur tavi dēli... 252 miņos esošās katlumājas ēku jumtiem. pirmais varēja apšaudīt katlumā-jai pieguļošo teritoriju, bet pārējie divi ložmetēji bija pavērsti piebrauca-mā ceļa un atlantijas ielas virzienā. turklāt apkārt bāzei uguns pozīcijās bija izvietoti 5 bruņutransportieri, viens no tiem piesedza ložmetējus, kas atradās uz katlumājas jumta, otrs – iebraucamos vārtus katlumājā no atlantijas ielas. sdd darbinieks tikās ar č.mlinņika vietnieku s.parfjonovu, kas paziņoja, ka omon kaujinieki pastāvīgi atrodas bāzes teritorijā no 1991.gada 21.augusta, kadmaskava paziņoja par puča izgāšanos. s.parf-jonovs izteica arī lr varas pārstāvjiem izvirzītās prasības: - nodrošināt ģimenes locekļu drošību; - neprovocēt akcijas pret omon; - izveidot starpvalstu komisiju no lr ap , iekšlietu ministrijas un psrs iekšlietu ministrijas pārstāvjiem, kas izlemtu omon juridis-ko statusu. s.parfjonovs no savas puses apsolīja, ka omon kaujinieki pastāvīgi atradīsies bāzes teritorijā un nekādās darbībās pret lr neiesaistīsies. sa-vukārt omon kaujinieki cerēja uz amnestiju un ka viņi paliks dienestā, un viņu rīcībā paliks esošais bruņojums un autotransports. pēcpučapsrsjaunieceltais iekšlietuministrsv .baranņikovs29.augus­ ta naktī ieradās rīgā un kopā ar lr iekšlietu ministru a.vazni sagatavo-ja pavēli par omon pārdislokāciju uz rietumsibīrijas pilsētu tjumeņu, lai tur viņus atbruņotu un sadalītu pa turpmākā dienesta vietām. 1991. gada 30.augusta naktī 109 omonieši un 15 omoniešu sievas no skultes militārā lidlauka transporta lidmašīnās ar visām salaupītajām mantām tika pārdislocēti uz tjumeņu. tā ar kaunu un negodu beidzās vairāk kā gadu ilgušās omon neģēlības latvijā.53 xi. attiecības ar latvijā izvietoto psrs bruņoto spēku kontingentu kremļa ambīcijas un ģenerālštāba plāni. psrs politisko un militā-ro vadību neapmierināja ar viltu un spēku iegūtā vara tikai pār tā dē-vētajām savienotajām republikām, ieskaitot baltijas valstis, kā arī pār austrumeiropas valstīm. saskaņā ar izsenajām kremļa ģeopolitiskajām interesēm, tā savos izstrādātajos militārajos plānos paredzēja pārņemt savā kontrolē lielāko daļu eirāzijas kontinenta, iegūstot izeju līdz pat atlantijas okeānam rietumos un indijas okeānamdienvidos. tās nebija tikai militāristu spēlītes uz papīra un smilšu kastē, tādi plāni tika izspē-lēti katrās lielās komandštābu mācībās, izvērtējot situāciju, izstrādājot attiecīgus dokumentus un aprēķinus. aukstā kara gados, koncentrējot savu karaspēku vairākās varšavas līguma valstīs, padomju savienības rietumu, ieskaitot baltiju, un dienvi-du reģionos, kremlis cerēja, ka reiz pienāks izdevīgs brīdis, lai realizētu šīs savas ieceres. saskaņā ar šiem ambiciozajiem plāniem psrs bs ģenerālštābā bija izstrādāti un vairākkārt pārstrādāti (arī pēc 80-jos gados notikušajām ģeopolitiskajām izmaiņām) galvenie operatīvi stratēģiskie uzbrukumu virzieni. placdarma zaudēšana varšavas līguma valstu teritorijās bija ļoti smags trieciens visiemmilitāristu plāniem, tomēr galvenais no operatīvi stratēģiskajiem virzieniem joprojām palika rietumu virziens, nācās pār-skatīt un izstrādāt no jauna arī aizsardzības stratēģiju. rietumu operatīvi stratēģiskajā virzienā (līdz atlantijas okeāna kras-tam) uzbrukuma smailē līdz 80-to gadu vidum tika plānota padomju karaspēka grupa austrumvācijā sadarbībā ar vdr nacionālo armiju, kā arī karaspēka ziemeļu grupa polijā un centrālā grupa – čehoslovākijā sadarbībā ar šo valstu armijām, otrajā ešelonā – baltkrievijas, aizkar-patu un kijevas kara apgabala karaspēks, kā arī daļa no baltijas kara apgabala karaspēka. ziemeļrietumu operatīvi stratēģiskajā virzienā (uz skandināviju un ziemeļu jūru) vajadzēja uzbrukt ļeņingradas kara apgabala un daļai no baltijas kara apgabala karaspēkam, saņemot atbalstu no baltijas flotes un ziemeļu flotes. plānoto operāciju laikā rietumu un ziemeļrietumu operatīvi stratēģiskajos virzienos baltijas jkf vajadzēja bloķēt baltijas jūras šaurumu starp dāniju un zviedriju un iegūt šo placdarmu.atvija, kur tavi dēli... 254 dienvidrietumu operatīvi stratēģiskajā virzienā (uz balkāniem un vidusjūras virzienā) karaspēka grupējumu veidoja odesas kara apga-bala un kijevas kara apgabala karaspēks, melnās jūras jkf , sadarbībā ar karaspēka dienvidu grupu ungārijā, bulgārijas, ungārijas un rumāni-jas nacionālajām armijām. ar melnās jūras jkf atbalstu bija paredzēts ieņemt un pārvaldīt bosfora un dardaneļu jūras šaurumus, balkānu valstis, lai nodrošinātu melnās jūras jkf un jūras desanta spēku izeju vidusjūrā. katrā no minētajiem operatīvi stratēģiskajiem virzieniem eiropā gal-venā loma bija paredzēta pirmā ešelona sauszemes karaspēka tanku un motostrēlnieku vienībām, kam ar negaidītu un spēju triecienu vajadzē-ja pārsteigt nato karaspēku un pēc iespējas ātrāk sasniegt atlantijas okeāna vai vidusjūras krastu. otrā ešelona karaspēka grupējumiem, ieskaitot baltijas kara apgabalu, bija galveno spēku uzdevumiem pa-kārtota nozīme, akcentējot rezervju sagatavošanas, atbalsta, apgādes un visa veida kaujas operāciju nodrošināšanas uzdevumus. izņēmums bija lietuvā, kaļiņingradas apgabalā un pleskavas apgabalā bāzētās desanta divīzijas, izmantojot blakus esošos lidlaukos bāzēto un piekomandēto transporta aviāciju, to iesaiste tika plānota visās lielākajās desanta ope-rācijās. tādā pašā veidā kā eiropā, arī āzijas kontinentā psrs militārajos plānos bija noteikti operatīvi stratēģiskie virzieni. tuvo austrumu stra-tēģiskajā virzienā (uz irānu un persijas līci) karaspēka grupējuma pirmo ešelonu veidoja aizkaukāza kara apgabals, otro – ziemeļkaukāza kara apgabals, trešo- pievolgas un urālu kara apgabals. vidējo austrumu operatīvi stratēģiskajā virzienā (uz afganistānu un indijas okeāna arābijas jūras krastu tika plānots turkestānas kara ap-gabala, otrajā ešelonā vidusāzijas kara apgabala, bet trešajā ešelonā- si-bīrijas kara apgabala karaspēks. līdzīgi bija noteikti arī tālo austrumu operatīvi stratēģiskie virzieni. minētie militāristu plāni apstiprina psrs vadības ekspansijas intereses tālu aiz savas valsts robežām. asv un psrs bruņošanās sacensība un tās rezultāts. pilnīgi iespējams, ka psrs bruņotie spēki kādreiz, sagaidot attiecīgu krīzes situāciju, būtu uzbrukuši rietumeiropas valstīm, ja vien padomju savienība nezaudētu bruņošanās sacensībā ar asv . psrs ekonomiku tā bija novājinājusi, arī ienākumi no enerģētisko resursu ieguves un pārdošanas bija ievērojami55 kritušies. padomju savienība vairs nespēja uzturēt armiju, kuras sastā-vā bija vairāki miljoni karavīru, desmitiem tūkstošu tanku un lidmašī-nu. visi mēģinājumi optimizēt valsts ekonomiku, ekonomējot resursus, modernizējot tautsaimniecību un mākslīgi paātrinot tās attīstību, izrā-dījās neefektīvi. vienlaikus pastiprinājās rietumvalstu, vispirms jau asv , politiskais spiediens un prasības psrs pārtraukt austrumeiropas un baltijas valstu okupāciju un izvest savu karaspēku no šīm valstīm. pagājušā gadsimta 80-os gados centrālās un austrumeiropas valstīs tautas viena pēc otras sa-cēlās pret padomju tirāniju un šo samta revolūciju rezultātā ieguva brīvību. padomju savienība bija spiesta uzsākt sava karaspēka atvilkšanu. psrs bruņotie spēki latvijas teritorijā. psrs bruņotos spēkus lat-vijas teritorijā praktiski pārstāvēja visi tā laika bruņoto spēku veidi un ieroču šķiras ar ļoti atšķirīgu struktūru un pakļautību, kas vēlāk sarežģī-ja karaspēka daļu un vienību apzināšanu, uzkaiti un izvešanas kontroli. baltijas kara apgabala pavēlnieks un tā štābs administratīvi un operatīvi kontrolēja tikai sauszemes karaspēka vienības un daļas, bet citu bs vei-du vienības – citi pavēlnieki un štābi, kas daļēji atradās arī ārpus latvijas un baltijas. latvijas valdības rīcībā vēl 1991.gada sākumā sakarā ar psrs piekopto slepenības politiku nekādu precīzu un ticamu datu nebija. tie pakāpeniski tika uzkrāti un precizēti. ņemot vērā, ka baltijas kara apgabala karaspēks nebija pret rietumeiropas valstīm vērstā karaspēka grupējuma pirmajā ešelonā, sauszemes karaspēka īpatsvars kopumā nebija īpaši liels. tā galvenais uzdevums bija saistīts ar otrā ešelona rezervju sagatavošanu. šeit dislo-cējās ievērojams skaits aviācijas, pretgaisa aizsardzības, izlūkošanas un pretizlūkošanas, kā arī aizmugures, apgādes, remonta un dažāda nodro-šinājuma daļu un apakšvienību. no ps bs sauszemes karaspēka latvijā dislocējās baltijas kara ap-gabala štābs rīgā, 24.mācību tanku divīzijas pulki dobelē un āda-žos, 144.motostrēlnieku divīzijas pulks alūksnes rajonā. baltijas kara flotes (štābs kaļiņingradā) kuģi bāzējās liepājas, vent-spils un rīgas ostās. liepājā bāzējās jkf 34.divīzijas un 64.brigādes štābi (ohrana vodnovo rajona) un to padotībā esošie mīnu traleru un pret-zemūdeņu kuģu divizioni, raķešu zemūdeņu divīzijas un brigāžu štābi, glābšanas kuģu brigāde, palīgkuģu vienība, kā arī atsevišķās jūras robež-atvija, kur tavi dēli... 256 sargu brigādes štābs un divizioni. raķešu zemūdeņu divīzijas sastāvā: brigāde ar četrām zemūdenēm ar atomieročiem (ballistiskām raķetēm, trīs raķetēm uz katras, kopā- 12); zemūdeņu brigāde ar torpēdu bru-ņojumu un zemūdeņu brigāde ar spārnotajām raķetēm. baltijas jūras akvatorijas un gaisa telpas novērošanu, paralēli robežsargu posteņiem, nodrošināja piekrastes joslā izvietotajos jūras novērošanas un sakaru posteņos (vadi un rotas) izvietotās radiolokācijas stacijas. psrs gaisa karaspēku vienības latvijā bija pakļautas 15.gaisa armijas pavēlniekam, kura štābs atradās pašā rīgas centrā, ģertrūdes ielā, bet lielākie lidlauki tukumā, lielvārdē, jēkabpilī, daugavpilī, rīgā (skulte), jelgavā, paplakā. latvijas gaisa telpu kontrolēja 27.pretgaisa aizsardzības korpuss (štābs un komandpunkts rīgas rajona muceniekos), kas auk-stā kara laikā bija pakļauts 6.atsevišķajai pga armijai (štābs ļeņingra-das, vēlāk sanktpēterburgas pievārtē). 27.pga korpusam bija pakļautas pretgaisa aizsardzības daļas un atsevišķas vienības latvijā, lietuvā un kaļiņingradas apgabalā. korpusa sastāvā latvijas teritorijā bija izvieto-ti pga iznīcinātāju aviācijas pulks vaiņodē, trīs zenītraķešu brigādes rīgas, liepājas un ventspils rajonos. zenītraķešu brigādēm pakļauto divizionu bruņojumā bija gan raķetes ,,zeme- gaiss” ar parasto lādiņu, gan arī divizioni, kuru bruņojumā bija raķetes ar kodolgalviņām. pga radiotehniskai brigādei pakļauto radiotehnisko centru, bataljonu un rotu pozīcijas izkaisītas visā latvijas teritorijā, bet brigādes štābs un ko-mandpunkts atradās tukuma nomalē. padomju pretgaisa aizsardzības sistēmā latvijas teritorijā darbojās desmitiem radaru (radiotehniskās brigādes 10 apakšvienības, katrā 3-6 radari, zenītraķešu brigādēm pa-kļautajos divizionos 2- 3 radari katrā), un tikai retās vietās (gulbene, vaiņode) tas izsauca sabiedrības protestus. latvijas atrašanās psrs rietumu nomalē noteica arī dažādu tehniskās (galvenokārt elektroniskās) izlūkošanas un pretizlūkošanas objektu cel-tniecību un izvietošanu skrundā, ventspils rajona irbenē, rīgas rajona bukultos un olainē. protams, arī to aktīvu darbību rīgā un citās latvijas pilsētās. vdk pakļautās baltijas robežapsardzības apgabala (štābs antonijas ielā, rīgā) robežapsardzības vienības bāzējās, galvenokārt, rīgā un ventspilī, un nodrošināja ps rietumu robežas, jūras ostu un lidostu kontroli. ps jkf , gks un pga karaspēka bruņojums un infrastruktūra lat-vijā paredzēja kodolieroču uzglabāšanu un noteiktos apstākļos arī to57 izmantošanu. tāds īsumā ir pašu nozīmīgāko psrs karaspēka vienību raksturojums latvijā, kurā nav vēl minēts vidējā darbības rādiusa raķe-šu karaspēks, jo tas tika izvests agrāk, kā arī daudzās apgādes, militārās celtniecības iestādes un vienības, kam arī bija sava infrastruktūra. pavisam kopš 1944.gada latvijas teritorijā psrs bruņotie spēki dis-locēja vairāk nekā 3000 karaspēka daļas un pēc 1991.gada statistikas da-tiem aizņēma 100 060,9 ha zemes, tai skaitā 30 534,1 – bez lietošanas atļaujas, bet rīgas pilsētā –1461,1 ha zemes, no tām nelikumīgi 278,6 ha. psrs bruņoto spēku blīvums latvijas teritorijā bija nevienmērīgs – visvairāk tas bija izvietots kurzemē un zemgalē, mazāk latgalē unvid­ zemē. republikas pilsētās un rajonos visvairāk šī karaspēka bija rīgā, liepājā, daugavpilī, dobelē, tukumā un šo pilsētu rajonos. no visām latvijas pilsētām un rajoniem karaspēks nebija izvietots tikai ludzas un preiļu rajonā. latvijas teritorijā un tās teritoriālajos ūdeņos atradās lielākie bruņoto spēku veidu un ieroču šķiru poligoni: ādažu, saldus (zvārdes), skrundas, papes, ventspils, dobeles, rīgas tanku remon-ta rūpnīcas poligons pie lilastes dzelzceļa stacijas. vislielākās platības armija aizņēma saldus rajonā – 30 500 ha, kur zvārdes poligons vien aizņēma 24 500 ha, rīgas rajonā –22 100 ha, liepājas rajonā –3900 ha, daugavpils rajonā –2300 ha, ventspils rajonā – 1400 ha. sabiedrības drošības departamenta darbība. viens no departamenta uzdevumiem bija sistematizēt informāciju par latvijas neatkarību tieši apdraudošo psrs bs un iem pakļautībā esošo formējumu izvietojumu latvijā un to aktivitātēm, vākt dokumentus, kas liecinātu par psrs veikto aneksiju un okupācijas laikā latvijā nodarītajiem zaudējumiem, kā arī ga-tavot priekšlikumus sarunām par karaspēka izvešanu no latvijas teritori-jas, balstoties arī uz centrāleiropas valstu pieredzi. šajā jautājumā sdd sa-darbojās ar augstākās padomes aizsardzības un iekšlietu komisiju, kura, apkopojot visus priekšlikumus, kā arī 1991.gada 25.martā notikušās bal-tijas republiku tautas deputātu grupas sagatavotos dokumentus, izstrādāja savu koncepciju latvijas republikas sarunām ar psrs par tās karaspēka izvešanu no latvijas republikas teritorijas. jautājums par padomju karaspēka izvešanu no visas baltijas, ieskaitot latviju, ieguva reālas aprises tikai pēc pskp konservatīvo spēku puča iz-gāšanās maskavā, tad 1991.gada 10.septembrī psrs aizsardzības mini-strijā baltiešu prasības vismaz tika mierīgi uzklausītas un ieprotokolētas.atvija, kur tavi dēli... 258 tālāk sekoja gandrīz trīs gadus ilgstošās starpvalstu sarunas, karaspēka izvešana, šī procesa uzraudzība un militāro objektu pārņemšana. darbs risinājās ļoti lēni, ne bez sarežģījumiem un pretestības, par ko liecina sdd pieredze, cenšoties atgūt padomju armijas aizņemtos objektus un telpas latvijas robežapsardzības formējumu izvietošanai, iegūt latvijas jūras robežsargiem nepieciešamos kuģus un piestātnes liepājas jūras kara bāzē. pēc padomju savienības (krievijas) armijas aiziešanas, latvijā palika desmitiem objektu, kuri to atrašanās vietas, ēku stāvokļa un nolaistās infrastruktūras dēļ nebija izmantojami, ne aizsardzības, ne tautsaim-niecības vajadzībām. liela daļa vērtīgāko objektu, vēl pirms armijas aiziešanas, nonāca dažādu uzņēmumu rīcībā, bet valsts varas iestādes neprata aizstāvēt valsts intereses un laikus apturēt šo procesu. šajā pro-cesā pieļauto kļūdu dēļ daudzās uzņēmējdarbības jomās sekas ir jūtamas joprojām, ar kaimiņvalsts dienestu ziņu izveidotās struktūras bija un ir galvenais ēnu ekonomikas balsts un neiekasēto nodokļu avots. tā ir arī atbilde uz vairākiem jautājumiem, kur latvijā savulaik “pazuda” kon-trobandas (tranzīta) preces, kāpēc latvieši tik vēlu pievērsās uzņēmēj-darbībai? tas pirmām kārtām attiecas uz daudzajām noliktavām, bijušo kara rūpnīcu ēkām un teritorijām, ēkām kara pilsētiņās, bet ne uz bijušo raķešu bāzu teritorijām, kā to pasniedz šo objektu pieņēmēji un dalī-tāji valdības (divu) komisiju j.dinēviča vadībā. ar valdības rīkojumu nr.548-r tikai 1991.gada 17.decembrī izveidota militāro objektu pār-ņemšanas komisija, kad daudzos padomju armijas aizņemtajos objektos jau saimniekoja kooperatīvi, t.sk. arī paliekošo armijnieku izveidotie. kas gan vainojams sagandētas vides un simtiem graustu pieņemša-nā no aizejošās krievijas armijas, protams, ka paši. krievijas armijas izvešanas kontroles biroja vadītājs i.upmalis priecājās, ka baltijas flote aizgājusi trīs mēnešus pirms pēdējā termiņa, bet aizmirst liepājas ostā atstātās ,,dāvanas” – apt. 15 nogremdētās un izlaupītās zemūdenes (pat tās skāra krāsainā metāla meklējumi), nerunājot par pārējiem ostās at-stātajiem lūžņiem un kooperatīvu aizņemtajiem objektiem. dzīvokļu piešķiršanas un ps karavīru pieraksta apturēšana. militā-ristu aprindās īpaši asu reakciju izsauca mp 1990.gada 19.oktobrī pie-ņemtais lēmums nr.174 ,,par dzīvojamo māju celtniecību republikā sa-karā ar ārkārtējo ekoloģisko situāciju” , un tas bija pamats kompartijas un interfrontes propagandas aparāta izvērstajai latvijas varas iestāžu no-59 melnošanas kampaņai. lēmuma otrajā punktā ir uzdots pārtraukt dzī-vokļu iedalīšanu ps bs vienībām, kuras dislocētas latvijas teritorijā un pēc līdzdalības principa piedalās dzīvokļu celtniecībā. pieņemot šādu drosmīgu, loģisku un vajadzīgu lēmumu, pakāpeniski tiktu ierobežo-ta militāristu prioritāte dzīvokļu saņemšanā. lielākajos ps bs garnizo-nos latvijā turpināja darboties dzīvokļu ekspluatācijas daļas (keč), kas darbojās ne tikai ar dzīvokļiem armijas daļu teritorijā, bet daļēji arī ar dzīvokļiem pilsētu mikrorajonos, kuros notika dzīvokļu celtniecība uz līdzdalības principa. militāristu aizņemtajos mikrorajonos rīgā, liepājā un citviet latvijā daudzās namu pārvaldēs darbā bija iekārtojušies mili-tāristu radinieki, tas ļāva ilgus gadus vēl pirms atmodas turpināt dažā-das mahinācijas, bez šaubām ar dažāda līmeņa kompartijas un pašval-dības funkcionāru atbalstu. daudzi virsnieki centās saņemto dzīvokli rīgā un citās lielākajās latvijas pilsētās saglabāt arī, pārceļoties uz citu dienesta vietu, iemitinot īrniekus vai atstājot tajā savus radiniekus, lai vēlāk varētu atgriezties. vēl vairākus gadus pēc valstiskās neatkarības atgūšanas valsts un pašvaldību iestādēm nācās šķetināt tādas mahinācijas un pat tiesāties. dzīvokļu ,,izsišanas” mehānisms bija visiem zināms un samērā vien-kāršs. augstākā ranga militāristiem, īpaši politdarbiniekiem, nebija jā-gaida parastajiem mirstīgajiem militāristiem paredzētajās dzīvokļu pie-šķiršanas rindās, tas parasti tika sagādāts dažu nedēļu vai mēnešu laikā, atkarībā no amata un ranga. tika piedāvāti vairāki varianti, atlika tikai izvēlēties. pēc ranga augstākie priekšnieki, viņu radinieki un tiem pie-tuvinātie līdz atmodas sākumam izvēlējās vai apmainīja mikrorajonos saņemtos dzīvokļus pret dzīvokļiem vecajās rīgas centra mājās. 90-tos gados, pēc namu denacionalizācijas, šie ,,trūkumcietēji” bija lielākie pro-testētāji pret namu atdošanu to likumīgajiem īpašniekiem, īres maksas paaugstināšanu. agrākajos gados daži no vecajiem čekistiem gan vēl pa-lielījās par to, kādu latviešu pamestu mēbelētu dzīvokli viņš ir saņēmis, ierodoties pēc kara rīgā, tagad tas bija aizmirsies. nākamais, mp 30.11.1990. lēmums nr.216 ,,par psrs bs statusu lat-vijas republikā” (2.2. punkts noteica pašvaldībām nepieņemt līdzdalī-bas kapitālieguldījumus dzīvokļu celtniecībā) militāristiem parādīja, ka valdība ir nolēmusi pārtraukt militāristu privilēģijas un visatļautību. kā jau minēts, dzīvokļu jautājums bija ļoti laba augsne armijas propa-gandistiem, lai visdrūmākajās krāsās pasniegtu ,,nacionālradikāļu” valdī-bas attieksmi pret ,,dzimtenes aizstāvjiem” un panāktu okupācijas varasatvija, kur tavi dēli... 260 pārstāvju atbalstu pret likumīgi ievēlēto valsts varu vērstajās protesta ak-cijās. šie militāristi un viņu ģimenes locekļi, kopā ar kompartijas un vdk funkcionāriem bija galvenais atbalsts, gatavojot vislatvijas glābšanas ko-mitejas plānotās varas sagrābšanas akcijas. jāatgādina, ka daudzi tūkstoši zemāka ranga militāristi, kas katru gadu ieradās latvijā, tādā skaitā, ka veselu mikrorajonu izbūvē militā-ristiem paredzētie dzīvokļu procenti tos nenodrošināja, tika izmitināti armijas daļu teritorijās esošajās dzīvojamās mājās, kopmītnēs, kazarmās un citās dzīvošanai nosacīti pielāgotās telpās, bieži vien pieraksts viņiem bija uz laiku. 1991.gadā pat godmaņa valdībā tika saņemtas prasības ar pievienotiem sarakstiem par dzīvokļu piešķiršanu šiem karavīriem. šokējoši bija keč iesniegtie apkopotie dati par tūkstošiem dienošo mi-litāristu, kuri gaida rindā uz dzīvokļu saņemšanu – rīgā pāri par 6000 un rīgas rajonā ( galvenokārt ādažos, muceniekos, zaķumuižā) 550. radās aizdomas, ka šos skaitļus veido ne tikai uz vietas esošie militāristi, kuri grib demobilizēties un no armijas pilsētiņām pāriet civilā statusā, bet to papildina arī no vācijas izvesto un latvijā slepus ievesto vairāku vienību karavīri. tāda informācija tika saņemta no alūksnes, talsiem, liepājas un rīgas. arī citas spēka struktūras steidzīgi centās nokārtot pašu radītās dzī-vokļu problēmas. izrādījās, ka tikai vienā iem konvoja pulkā bez pieraksta latvijā ir vairāk nekā 60 virsnieku un praporščiku, kopā ar ģimenes locekļiem pāri par 160 cilvēkiem, kuri arī vēlas saņemt dzīvokļus rīgā. jkf liepājas bāzē daļa personāla dzīvoja uz kuģiem un cerēja saņemt dzīvojamo platību. tāda ilgu zeme latvija! tajā pašā laikā latviešu karavīri, kuri atmodas gados un pat agrāk bija atgriezušies no dažādām dienesta vietām, gadiem staigāja pa kara komisariātiem un pašvaldībām, meklēdami dažādas izziņas, lai kādreiz varētu sagaidīt savu dzīvokļa rindu. kara komisāra j.dūda galvenās rū-pes bija, kā nenodarīt pāri tiem simtiem un tūkstošiem cittautiešu, kuri pēc dienesta pa vērsās kara komisariātos un labākas dzīves meklējumos katru gadu vēlējās apmesties latvijā. maskavas, ļeņingradas, melnās jū-ras kūrortu pilsētu noteiktās barjeras viņiem pārvarēt bija grūti, viņu skatījumā nākamā vieta, kur varētu apmesties, bija rīga un jūrmala. kā-pēc atgriezties savā novgorodas vai tambovas pamestajā sādžā, ja lat-vijā pieņems atplestām rokām?61 sakarā ar politiskās nestabilitātes draudiem, vēl pirms janvāra no-tikumiem, pēc bka iniciatīvas notika apgabala pārstāvju tikšanās ar mp priekšsēdētāja vietnieku i.bišeru un valsts kancelejas darbiniekiem. ē.tilgasam, j.dinnem bija jāiztur presings un draudi sakarā ar valdī-bas pieņemtajiem lēmumiem, kas paredzēja celtniecības apturēšanu, iz-mantojot līdzdalības kapitālieguldījumus, un militārpersonu pieraksta pārtraukšanu. draudu apstākļos, lai noņemtu spriedzi, varēja izdarīt arī kādu taktisku gājienu: tika apsolīts, ka dzīvojamās mājas, kuras ir sāktas celt rīgā un rīgas rajonā, ir jāpabeidz. janvāra barikāžu dienās (18.01.1991.) mp bija jāpieņem lēmums nr.21 ,,par psrs militārperso-nu un to ģimenes locekļu pierakstīšanas kārtību” , kas pieļāva daļēju pie-kāpšanos šajā jautājumā un pieteikumi militārpersonu pierakstam sākās ar jaunu sparu. par to, ka okupantu armijas militāristiem latvijā turpinās civilper-sonu pasu izsniegšana un ka šis process jāaptur, valsts iestādes atcerējās tikai septembrī (mp 26.09.1991. rīkojums nr.372-r), vairāk nekā mēnesi pēc neatkarības atgūšanas. sdd, izvērtējot no dažādiem avotiem saņemto informāciju, pārlie-cinājās, ka propagandisti militārpersonu vidē pēc janvāra barikādēm pastiprināja latvijas valsts politikas nomelnošanu, melīgas informācijas izplatīšanu par ltf ,,bojevikiem” , iespējamiem uzbrukumiem ieroču no-liktavām, pret militāriem objektiem vērstām diversijām un iespējamām sadursmēm ar nacionālradikāļiem. ik pa brīdim kļuva zināms par vie-nību komandieru dotajām atļaujām izsniegt militārpersonām ieročus, pamatojot to ar nepieciešamību aizsargāt savu godu (čestj i dostoinstvo) un ģimenes locekļus. atskatoties uz šo periodu, var tikai pabrīnīties par šīs situācijas mierīgo atrisinājumu, jo sadzīviska sadursme tādā uzkar-sētā atmosfērā viegli varēja pārvērsties par politisku un starpnacionālu konfliktu. valdībai 1990.gada beigās pastāvīgi bija jāuzklausa ps dažādu struk-tūru pārmetumi par ps likumu prasību neievērošanu, armijas vajadzī-bu ignorēšanu, muitas kontroles organizēšanu uz republikas robežām. sakarā ar 01.12.1990. ps ministru padomes priekšsēdētāja n.rižkova vēstuli nr. pp- 46902 aizsardzības ministrs d.jazovs 23.11.1990. vēstulē nr.312/1/440 nc ultimatīvā formā brīdināja latvijas valdību, ka ps aiz-sardzības ministrs ,,…var dot pavēli latvijā, lietuvā un igaunijā dislo-cēto ps bruņoto spēku vadībai nepakļauties muitas kontrolei un izbeigtatvija, kur tavi dēli... 262 (presekatj) to nelikumīgo darbību. tas nozīmēja, ka armija varētu ie-jaukties neatkarību pasludinājušas latvijas valsts institūciju darbā. ar-mijas vadība bija gatava to darīt, bet vienlaicīgi arī saprata, ka situācijas kontrole jau daļēji ir zaudēta, bet spēka struktūru darbībai ir vajadzīgs pamatojums, t.i. politiski lēmumi. lai gan e.lošaka sagatavotajā 07.01.1991. atbildes vēstulē nr.22-12/ 2202-jp d.jazovam, i.godmanis visai korekti un piesardzīgi izskaid-roja, ka lr valsts varas iestādes nav ieinteresētas attiecību saasinā-šanai ar ps bs, ka muitas posteņi ir izveidoti tikai, lai aizsargātu iekšē-jo tirgu, kā arī apsolīja, ka militārais transports netiek pakļauts muitas kontrolei, ps vadībai tādi solījumi neko nenozīmēja, viņiem galvenais bija nezaudēt politisko, militāro un ekonomisko kontroli pār baltijas valstīm. janvārī, dažas dienas pirms plānotās padomju varas atjaunoša-nas, maskavai no latvijas puses izteiktā ieinteresētība par latvijā dislo-cētā ps bs, iekšējā karaspēka un vdk formējumu statusa, dislokācijas vietu un skaitliskā sastāva noteikšanu, bija kā vērsim sarkana lupata. īpatnēji, ka par šo i.godmaņa vēstuli ps aizsardzības ministrs d.ja-zovs atcerējās pēc janvāra notikumiem viļņā un rīgā, kuros arī viņa pa-dotie paspēja pielikt savu asiņaino roku. atbildes vēstulē atkal kārtējās pamācības par lr likumiem, kas ir pretrunā ps bs interesēm un kas ierobežo militārpersonu un viņu ģimenes locekļu tiesības, kara komisa-riātu darbības bloķēšanu. uzskaitīti vēl vesela virkne lr ap un valdības lēmumu, kas nav patikuši ministram, arī ps vadību aizskarošais projekta dokuments par okupētās valsts statusa pieprasīšanu ano. kāds apvai-nojums slavenajai padomju armijai, kas gribēja nest tautām sociālisma iekarojumus visā pasaulē, saglabāt savā kontrolē pusi eiropas! d.jazovs, ierastajā padomju spēka diplomātijas manierē, brīdina latvi-jas vadību, ka atbildība savas tautas un ps tautu priekšā par nekonstruk-tīvās un prettautiskās politikas sekām vadībai jāuzņemas pašai. viņš savā vēstulē paziņo, ka uz sarunām par armijas un aizsardzības jautājumiem saskaņā ar ps prezidenta lēmumu latvijā ieradīsies ,,miera balodis” , tbi-lisi asiņaino notikumu organizators v .vareņņikovs. kā viens no sarunu priekšnosacījumiem – gatavību atcelt visus pret armiju vērstos likumdo-šanas aktus, atbruņot militarizētos formējumus un uzsākt ps konstitūci-jas ievērošanu. tātad neizpildāmas prasības, arī vēlākā tikšanās ar armijas ģenerāli v .vareņņikovu parādīja, ka ar šādu nostādni sarunas nav iespēja-mas, ir iespējama vienīgi konfrontācija. vēstulē d.jazovs arī brīdināja, ka63 ps am veiks visus nepieciešamos pasākumus, lai pilnībā izpildītu visus prezidenta ukazus, t.sk. neaizmirstot nemilitarizēto formējumu atbruņo-šanu un obligātā dienesta karavīru iesaukuma nodrošināšanu. secinājums varēja būt tikai viens – militāristi nav samierinājušies ar janvāra sakāvi un kopā ar citām spēka struktūrām turpinās diktēt savas prasības ps politis-kajai vadībai. draudi par ieslodzīto konvoju pārtraukšanu. pēc 1990.gada maija neat-karīgās latvijas varas iestādēm pakāpeniski bija patstāvīgi jālemj par dau-dzām struktūrām, kuras līdz tam bija ps pakļautībā. par būtisku problēmu kļuva cietumu apsardze un cietumnieku konvojēšana. sakarā ar obli-gātā dienesta karavīru iesaukuma no latvijas ievērojamu samazināša-nos 1990.gadā, ps iem pakļautībā esošā iekšējā karaspēka vadība vēstulē latvijas varas iestādēm izvirzīja ultimātu, ka sakarā ar k/d 7458 (konvoja pulks, gaujas iela, rīga) personālsastāva skaitliskā sastāva samazināšanos (latvija nenodrošinot iesaukumu) vienība nevar nodrošināt arestēto per-sonu konvojēšanu, t.sk. nogādāšanu tiesā. aktuāla kļuva savu iem sardzes un konvoja vienību izveide, iesaucot un apmācot obligātā dienesta karavī-rus. tas radīja vairākas problēmas, jo bija vajadzīgs komandējošais sastāvs, kas pārvaldītu latviešu valodu, telpas, kuras aizņēma ps iekšējā karaspēka struktūras un attiecīga apgāde. minētās problēmas pamazām tika atrisi-nātas, vienīgi latviešu valoda komandējošām sastāvam šajās struktūrās vēl ilgi bija problēma. ps bs militārpersonu izdarītie noziegumi 1991.gadā. 1991.gada pirmajā pusgadā ne tikai omon apdraudēja latvijas sabiedrību. ps militārperso-nas, līdzīgi kā iepriekšējos gados, atrodoties ārpus savām vienībām, bieži vien nonāca konfliktā ar likumu. karavīru izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaits, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, nedaudz samazinājās, jo būtiski tika ierobežotas karavīru tiesības atstāt vienības teritoriju, arī armijas pro-pagandistu piesauktais ,,nacionālistu” apdraudējums izsauca zināmu pie-sardzību no karavīru puses. tomēr saspringtajā politiskajā situācijā katrs likuma pārkāpums (tādi bija arī no civilpersonu puses attiecībā pret kara-vīriem) un katra sadursme varēja kļūt par pamatu plašākam konfliktam. sdd rīcībā bija dati par padomju karavīru izdarītiem kriminālpārku-miem 1991.gada pirmajā pusē, starp tiem: apzināta nogalināšana vainu pastiprinošos apstākļos – 1, izvarošana grupā – 1, laupīšanas uzbrukumiatvija, kur tavi dēli... 264 grupā – 8, pilsoņu personīgomantu zādzības – 6, autotransporta aizbrauk-šana – 5, valsts karoga apgānīšana – 1 u.c. šī informācija tika izmantota sarunās ar okupācijas armijas pārstāvjiem, lai norādītu patiesos konfliktu izraisītājus un noziegumu izdarītājus. dažas valsts varas un pašvaldību iestāžu aktivitātes. lr valsts varas ie-stāžu centieni noskaidrot ekoloģisko situāciju karaspēka daļu aizņemtajās teritorijās, pārbaudīt sanitāri higiēnisko normu ievērošanu armijas aiz-ņemtajos objektos, noveda pie ilgstošas sarakstes, kas nedeva atbildi uz latvijas pusi interesējošiem jautājumiem. pēc 1991.gada janvāra armijas vienības saņēma apkārtrakstus, kas komandieriem aizliedza lr valsts va-ras pārstāvju ierašanos militārajos objektos un jebkādu to apsekošanu vi-des aizsardzības, sanitāri higiēnisko apstākļu ievērošanas u.c. jautājumos. dažkārt tas bija iespējams tikai uz personisko kontaktu pamata. lrvides aizsardzības komitejas centieni, noskaidrot īpaši aktuālos jau-tājumus par ekoloģisko situāciju baltijas flotes objektos sakarā ar fosfora bumbu likvidācijas papes poligona teritorijā radītajiem cilvēku veselības apdraudējumiem (t.s. liepājas viltus dzintars), tika noraidīti, atsaucoties uz dokumentu slepenību. latvijas sabiedrības attieksmi pret okupantu karaspēku apliecina vai-rāku latvijas pašvaldību izrādītās aktivitātes, pārtraucot vai ierobežojot padomju armijas objektu darbības. jāatzīmē daži kuldīgas rajona tautas deputātu padomes lēmumi. nevarēdami sagaidīt valdības aktivitātes pa-domju armijas objektu celtniecības un darbības apturēšanai, rajona pa-dome jau 1990.gada nogalē pieņēma vairākus lēmumus rajona teritorijā izvietoto karaspēka daļu un rajona kara komisariāta darbības ierobežoša-nai. pieņemtie lēmumi: ,,par garo viļņu radiostacijas antenas būves pār-traukšanu kuldīgas rajona upīškalnā” , ,,par skrundas tālo kosmisko saka-ru centra darbības apturēšanu un celtniecības- montāžas un iekārtu uzstā-dīšanas darbu pārtraukšanu” , ,,par kara komisariāta darbības (atrašanos) pārtraukšanu kuldīgas pilsētā, ” bija saistīti ar rajona iedzīvotāju sūdzībām par ps pretraķešu agrās brīdināšanas radiolokācijas stacijas atstāto iespai-du uz iedzīvotāju veselību un rajona kara komisāra neadekvāto uzvedību. izvērsās nopietnas domstarpības starp rajona padomi un kuldīgas ra-jona komisāru u.nāburgu, kas savā padomju virsnieka centībā izsludināja kara komisariāta telpas par padomju savienības teritoriju un draudēja tās aizstāvēt, izmantojot ieročus. radās konflikta draudi starp rajona iekšlietu65 darbiniekiem un armijas pārstāvjiem. sakarā ar u.nāburga rīcību rajo-na padomes priekšsēdētājs u.ante pieprasīja republikas kara komisāram j.dūdam rajona komisāra nomaiņu. lai gan rajona padomei, pieņemot minētos lēmumus, bija grūti panākt to izpildi bez attiecīga starpvalstu do-kumenta parakstīšanas, tomēr armijas amatpersonām kļuva skaidrs, ka privilēģijas beigušās, nebūs iespējama nekāda pašdarbība, visu jautājumu kārtošanā būs jāsaņem latvijas valsts un vietējās varas piekrišana. drošības situācija 1991.gada maijā. augstākās padomes prezidija un mp 24.05.1991. kopējā sēdē pieņemto lēmumu ,,par neatliekamiem pašaizsardzības pasākumiem sakarā ar psrs bruņoto vienību vardar-bīgajām akcijām latvijas republikas teritorijā” (paraksta a.gorbunovs, i.daudišs, i.godmanis, k.līcis) sdd uzskatīja par tajā laikā būtiskāko dokumentu tālākai praktiskās darbības plānošanai. app lēmuma preambulā teikts, ka ,,1991.gada 23.maijā psrs iekšē-jā karaspēka apakšvienības izdarīja bruņotus uzbrukumus latvijas re-publikā izvietotajiem valsts autoinspekcijas ceļu uzraudzības dienesta un muitas posteņiem, rezultātā pieci no tiem tika nodedzināti vai izde-molēti. tādejādi valstij un privātpersonām nodarīti zaudējumi vairāku simts tūkstošu rubļu apmērā. minētās darbības bija saistītas ar muitas un milicijas darbinieku, kā arī privātpersonu dzīvības un veselības ap-draudējumu, viņu goda un cieņas aizskaršanu. ” app pieņēma zināšanai mp muitas departamenta direktora a.siliņa ziņojumu un informāciju, ka izdemolēto muitas posteņu darbība tiek atjaunota, kā arī uzdeva noteikt psrs bruņoto vienību vardarbīgajās ak-cijās radītos zaudējumus un iesniegt prasību izmeklēšanas iestādēm. app uzdeva iekšlietu ministram a.vaznim pastiprināt milicijas pos-teņus uz republikas robežas, kā arī svarīgu valsts objektu apsardzi. ir 1991.gada maijs un nav atbildes loģiskam jautājumam, kāda iestāde kontrolē un atbild par personu pārvietošanos pāri valsts robežām? īpatnējs bija šī lēmuma trešais punkts, kas aicināja lr lojālās sabied-riskās organizācijas aktivizēt darbību, ko tās veic, mobilizējot iedzīvotā-jus sabiedriskās drošības nostiprināšanai. pēc būtības, tas galvenokārt attiecās uz brīvprātīgo kārtības sargu vienībām (bv), kuru iespējamā piedalīšanās kopā ar iekšlietu iestāžu spēkiemmuitas kontroles nodroši-nāšanā tika paredzēta jau ar mp 1990.gada 23.oktobra rīkojumu nr.164. uz papīra varbūt tas izskatījās reāli, bet dzīvē viss nebija tik vienkārši.atvija, kur tavi dēli... 266 no bv sastāva attiecīgajā rajonā varēja atrast pāris desmitus brīvprātī-go, katrs ar savām iespējām, kopā ar dažiem vairāk vai mazāk lojāliem miličiem, tiktu norīkoti dežūrām robežas kontroles un pārejas punktos un varētu piedalīties muitas kontroles nodrošināšanā uz valsts robežas. brīvprātības princips ir laba lieta, tomēr, jāņem vērā, ka personālu, kas nepārtraukti mainās, ir grūti apmācīt, organizēt, apgādāt un kontrolēt. šādam darbam bija vajadzīgas struktūras, kas darbojas pastāvīgi. pirm-ie bv dalībnieku mēģinājumi iziet uz valsts robežas bija vairākkārt jau 1990.gada rudenī, arī 1991.gadā (alūksnes, bauskas, jelgavas raj.) un tie atklāja gan jau minētās, gan brīvprātīgo un miliču, gan brīvprātīgo un muitnieku savstarpējo attiecību problēmas. bv pārstāvji dažkārt ieradās uz robežas, nesaskaņojot savu darbību ar rajona milicijas nodaļām, vai arī izrādīja savu patstāvību, veicot neatļautu robežas šķērsošanas vietu kontroli. ar muitas punktu darbinieku attieksmi dažkārt tika norādīts, ka papildu kontrolētāju piedalīšanās šajā procesā nav vēlama. lai garantētu sabiedrisko kārtību un muitas iestādes normāli funk-cionētu, ap prezidijs atzina, ka: • sdd sastāvā jāizveido robežapsardzes nodaļa ar attiecīgām reģio-nālajām nodaļām, robežposteņiem un mācību centru, kā arī paš­ aizsardzības vienību nodaļa, kas sagatavotu personas darbam pilsē-tu un pagastu pašaizsardzības vienībās; • jāizveidoappnemilitārāsaizsardzībascentrs; • ap aizsardzības un iekšlietu komisijai nekavējoties jāizstrādā li-kumprojekti ,,par ārkārtējo stāvokli” un ,,par zemessardzi” un jāiesniedz tie ap; • jāuzdod lr iekšlietu ministram a.vaznim līdz 10.06.1991. no-drošināt 1.milicijas bataljona (komandieris j.vectirāns) materiāl-tehnisko apgādi, lai varētu veikt savus sevišķos uzdevumus cīņā ar organizēto noziedzību, terorismu un bandītismu; • tuvākajā laikā mp sēdē jāizskata jautājums par lr muitas dienesta darbības pilnveidošanu un materiāltehnisko nodrošinājumu. lēmuma pirmais punkts bija precīzs un konkrēts un departamentam deva iespēju uzsākt šādu nodaļu izveidi, ja valdībā tiktu panākts attiecīgs nodrošinājums, piešķirts finansējums, iedalītas telpas šādu struktūrvie-nību izvietojumam. šādu struktūru izveidei personāla komplektācija un iekļaušana mācību procesā bija iespējama, izmantojot sdd reģistrētos, bv un sabiedrisko organizāciju ieteiktos brīvprātīgos. sdd speciālisti,67 gatavojoties šāda uzdevuma saņemšanai bija izstrādājuši robežapsardzī-bas struktūru izveides plānu. par to, ka maijā izstrādātajā plānā minētie pasākumi bija reāli, liecina tas, ka plāns pakāpeniski tika izpildīts no augusta līdz gada beigām, pēc politiska lēmuma pieņemšanas. politiskā spiediena un draudīgās drošības situācijas dēļ valdība lē-mumu par finansējuma iedalīšanu robežapsardzības struktūru izveidei maijā nepieņēma. app un mp kopējā sēde tika plānota jau iepriekš, tomēr tajā izska-tāmie jautājumi kļuva īpaši aktuāli 25.05.1991., jo tieši šajā datumā rīta agrumā no bka vairākām bāzēm rīgā un rīgas rajonā, vairākas apakš­ vienības ar bruņutransportieriem un kareivju grupām vieglajās un kra-vas automašīnās spēka demonstrācijai (tas bija viens no augusta puča psrs bs un specvienību iespējamās rīcības treniņiem) tika virzītas pa galvenajām rīgas un apkārtnes automaģistrālēm ar bruņutransportieru izvietošanu vairākās vietās pie tiltiem rīgā. 1991.gada 31. maijā mp priekšsēdētāja vietnieks i.bišers nosūtīja val-dības telegrammu psrs aizsardzības ministram d.jazovam (grāmatas autoru saīsināts tulkojums): ,,25.05.1991. no 06.20 līdz 10.30 rīgas gar-nizona apakšvienības ar bruņumašīnām un bruņotiem karavīriem a/m pārvietojās pa piecām galvenajām rīgas un rīgas rajona maģistrālēm un izvirzījās galvenajos stratēģiski svarīgākajos pilsētas punktos. mili-tārie transporta kustības regulētāji apturēja pilsētas transporta kustību. smagā transporta kolonu kustība organizēta bez saskaņošanas ar vietē-jām valsts varas un vadības struktūrām, mums nav darīti zināmi minētā pasākuma mērķi. izsakām nopietnu protestu sakarā ar karaspēka vie-nību rīcību valsts galvaspilsētas centrā. armijas rīcību valsts sabiedrība vērtē kā rupju spēka demonstrāciju un ģenerālmēģinājumu likumīgās valsts varas gāšanai sakarā ar atteikumu parakstīt savienības līgumu. 1991.gada janvārī ar jums panākto vienošanos par valsts varas infor-mēšanu lielu karaspēka vienību pārvietošanas un mācību gadījumos bka vadība ignorē un izvairās no precīzas kārtības noteikšanas tādas informācijas iesniegšanai. lūdzam veikt pasākumus, lai pārtrauktu ka-raspēka izmantošanu politiskās spriedzes radīšanai republikā un valsts galvaspilsētas pārvēršanai militārā poligonā. ” padomju savienības aizsardzības ministra pirmais vietnieks armijas ģenerālis m.moisejevs 12.06.1991.atbildes vēstulē i.bišeram minēto ar-mijas vienību pārvietošanos ciniski skaidro kā plānotu armijas vienībuatvija, kur tavi dēli... 268 gatavības pārbaudi pēc ziemas apmācības perioda. ar sakaru mezgliem aprīkotu bruņutransportieru izvietošana pie gaisa tiltiem pilsētā, vairā-ku armijas kolonu (rotas sastāvā katra) vienlaicīga pārvietošanās galvas-pilsētas centra ielās tiek pasniegta kā vienību pārbaude. tāds situācijas skaidrojums var būt pieņemams tikai militārās lietas nepārzinošiem ie-rēdņiem, vai darbiniekiem, kas nevar novērtēt kopsakarības. jāatzīmē, ka iepriekšējos gados lr valsts iestādes tika informētas par bka plāno-tajiem pasākumiem, piemēram, 07.02.1991. par 10.02.- 20.02.1991. plā-notajām štābu mācībām ar armijas vienību iesaisti dislokāciju rajonos. secinājums var būt tikai viens – mācībām maijā rīgā un tās apkārtnē publicitāte nebija vajadzīga, jo tās jāuztver kā mācības, kas nepiecieša-mas, lai precizētu okupācijas spēku vienību rīcību un gatavību ārkārtējā situācijā. mp dotais situācijas vērtējums bija pareizs. saspringta situācija saglabājās visu maiju, sdd tika saņemta nekon-krēta informācija vai baumas par plānotajām provokācijām ar bruņo-ta spēka iesaisti, kas būtu kā atbalsts ,,darbaļaužu” neapmierinātībai ar latvijas varas iestāžu rīcību. okupantu armijas spēka demonstrējumu sdd arī vērtēja, kā gatavošanos kādām vietēja rakstura provokācijām, un aicināja t.jundzi ar latvijas tv starpniecību informēt sabiedrību. ps sauszemes karaspēka virspavēlnieka v .vareņņikova ierašanās rīgā. psrs aizsardzības ministra vietnieks un sauszemes karaspēka virspa-vēlnieks armijas ģenerālis v .vareņņikovs 1991.gada maija beigās bija ie-radies rīgā, lai baltijas kara apgabala štābā apspriestu un noteiktu psrs armijas vienību rīcības plānu gadījumam, ja latvijā tiktu ieviests izņē-muma stāvoklis, kā arī lai praktiski izvērtētu iespējamo armijas rīcību. saskaņā ar praktisko uzdevumu sestdien, 25. maijā, rīgas pilsētas centrālajā daļā parādījās rīgā un rīgas rajonā (ādažos, zaķumuižā) dis-locētās motostrēlnieku vienības bruņutehnikas kolonnas. šī bruņuteh-nika tika ievesta pilsētā sinhroni no vairākām pusēm, iepriekš pārņemot armijas kontrolē tiltus un galvenos ceļus. kaujas tehnikas kustība daļēji tika novirzīta gar baltijas kara apgabala štābu un latvijas republikas valdības ēku dzelzceļa stacijas virzienā. šajā sakarā latvijas republikas ministru padomes priekšsēdētājs i.godmanis pieprasīja paskaidrojumus no baltijas kara apgabala vadī-bas. psrs am un lr valdības pārstāvju tikšanās notika 27. vai 28. mai-jā ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka i.bišera darba kabinetā.69 psrs aizsardzības ministriju ar sev zināmu mērķi pārstāvēt bija iera-dies pats arm. ģen. v .vareņņikovs. kopā ar viņu bija baltijas kara ap-gabala pavēlnieks ģen. plkv. f .kuzmins un 3-4 viņu pavadītāji. latviju pārstāvēja i. bišers, j. a. baškers, kā arī a. pļaviņš un g. stiprais. saruna notika starp i. bišeru un v .vareņņikovu. v .vareņņikovs uzvedās ag-resīvi, brīžiem pat rupji, un vicinot dūres izteica i.bišeram pretenzijas sakarā ar latvijas politisko procesu virzību uz pilnu valsts neatkarī-bu, valdības pieņemtajiem lēmumiem un noteiktajiem pasākumiem. i.bišers visas v . vareņņikova pretenzijas noraidīja, pamatojoties uz lr un starptautiskiem tiesību aktiem. savukārt ģen. plkv. f . kuzmins, atstājot sarunu telpu, centās noskaid-rot, kas no sarunu dalībniekiem ir latvijas armijas pavēlnieks. tobrīd gan tāda amata lr sabiedrības drošības departamenta struktūrā nebija, jo nebija vēl izveidoti aizsardzības spēki. saruna beidzās bez jebkāda abpusēji parakstīta protokola, jo psrs nespēja atzīt suverenu latviju. sarunas gaitā apstiprinājās tas, ka psrs armijas vadība nevēlas novērst saspīlējumu un atrisināt jebkādas domstarpības mierīgā ceļā. apspriede psrs aizsardzības ministrijā. pēc neveiksmīgā 1991.gada augusta puča, tam sekojošas latvijas un pārējo baltijas republiku neat-karības pasludināšanas un starptautiskas atzīšanas psrs aizsardzības ministrija mēģināja iesaistīt visas bijušās savienības republikas kopējā militārā blokā vai vismaz izveidot kopēju robežapsardzību. mūsu val-dība saņēma jaunieceltā psrs aizsardzības ministra j.šapošņikova aici-nājumu piedalīties kopējā apspriedē, uz kuru tika uzaicināti sabrūkošās savienības republiku valdības un militārie pārstāvji. latvijas delegācija (i.godmanis, t.jundzis, m.stepičevs, j.peters), kā arī eksperti – j.a.baš-kers un g.stiprais, 1991.gada 10.septembrī ieradās psrs aizsardzības ministrijā maskavā. sanāksme notika divās daļās. no rīta republiku pārstāvji sapulcējās ministrijas zālē, kur ministrijas vadība aģitēja par turpmāku sadarbību. sanāksmi vadīja ministrs aviācijas maršals j.šapošņikovs, ziņoja bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis v .lobovs. v .lobovs izklāstīja republiku pārstāvjiem jauno psrs am pozīciju aizsardzības jomā. tika solīts, ka am turpmāk būšot civila ministrija. katrā repub-likā būšot kara apgabals vai arī karaspēka grupējums. karaspēka pavēl-niecību iecelšot psrs am, saskaņojot šo jautājumu ar republikas valdī-bu. baltijas valstīm tika piedāvāts noslēgt līgumu par psrs karaspēkaatvija, kur tavi dēli... 270 statusu vai arī parakstīt nolīgumu par karaspēka klātbūtni, kurā pare-dzēt tā atbildību par ārējo robežu apsardzību, apņemšanos neiejaukties republikas iekšējās lietās, ievērot ekoloģiskās aizsardzības noteikumus un gatavību palīdzēt tautsaimniecībā. savukārt republikai saskaņā ar ministrijas ieceri vajadzētu uzņemties saistības nodrošināt karaspēka grupējuma uzturēšanos tās teritorijā. papildus jau minētajam v .lobovs stāstīja par ieceri demokratizēt karavīra obligātā dienesta gaitu, saīsinot tā termiņu līdz 18 mēne-šiem, no kuriem pirmie 6 mēneši viņam būtu jāatrodas mācību ap-akšvienībā, pēc tam izvēloties vai nu vienu gadu turpināt obligāto dienestu karaspēka daļā, vai arī uz 3–5 gadiem iestāties līgumdienes-tā. vienlaikus tika minēts par nepieciešamību pārskatīt tiesību aiz-sardzības iestāžu darbu armijā, likvidēt disciplināros bataljonus. pēc ģenerāļa v .lobova ziņojuma sākās diskusija, kurā, viens pēc otra, iz-teicās republiku pārstāvji. pirmais uzstājās kazahstānas pārstāvis, kas principā atbalstīja psrs am priekšlikumus, piebilstot, ka tie vēl jāizskata republikas augstākajā padomē. viņš iebilda pret republikas aizsardzības ministra kandidatū-ras saskaņošanu ar maskavu, aicināja izveidot kopēju koordinācijas pa-domi, dot tiesības republikai lemt par karaspēka dislokāciju un sastāvu tās teritorijā, balstoties uz aizsardzības pietiekamības doktrīnas, nekavē-joties uzsākot psrs am aizņemto zemju inventarizāciju, lai tai atsavinā-tu neproduktīvi izmantojamās platības. pieprasīja pārtraukt republikas iedzīvotāju iesaukšanu iekšējā karaspēka un celtniecības daļās, noteikt nacionālās gvardes statusu un tās sadarbības noteikumus ar psrs ka-raspēku. bruņoto spēku finansiālo un materiāli tehnisko nodrošināšanu veikt, pamatojoties uz noslēgtu līgumu. uzbekistānas pārstāvis runāja par nepanesamiem dienesta apstāk-ļiem padomju armijā, ar to saistītu karavīru dezertēšanu un daudzajiem nāves gadījumiem, pieprasīja tāpēc ieviest neatkarīgu civilās prokuratū-ras izmeklēšanu. psrs bruņoto spēku komplektēšana esot netaisnīga, jo republikas pilsoņi esot 7% no savienības iedzīvotāju kopskaita, armi-jā iesaukto esot 10,5%, bet virsnieku tikai – 0,6%. republikas teritorijā dislocētajās trijās karaskolās kursantu sastāvā uzbeku neesot vairāk par 3,7%, bet turkestānas kara apgabala štāba apsardzē vispār neesot ne-viena uzbeka. savukārt štāba virsnieki nezinot uzbeku valodu. tāpēc republikas pārstāvis, gan atzīstot nepieciešamību veidot vienotu padom-71 ju armiju un kolektīvu aizsardzību, tomēr atbalstīja iepriekšējā runātāja priekšlikumus, papildus tam vēl pieprasot turkestānas kara apgabalu sadalīt vairākos republikāniskajos kara apgabalos, kā arī nodot republi-kas rīcībā karaskolas, mācību iestāžu militārās katedras. kirgīzijas un tadžikistānas pārstāvji neko jaunu nepateica, tomēr at-balstīja gan psrs am, gan iepriekšējo runātāju priekšlikumus. moldovas delegāts uzsvēra, ka viņa republikai kā neatkarīgai valstij nepieciešami savi bruņotie spēki, tomēr, ja suverēnas valstis iestājas mi-litāri politiskajā savienībā, tad jābūt apvienotiem bruņotiem spēkiem, kuros būtu republikas un stratēģiskie spēki. viņš arī iebilda, ja nacionā-lajai gvardei būs apsardzības funkcijas, tad tā jāpakļauj iekšlietu mini-strijai. ukrainas pārstāvis, atsaucoties uz savas republikas augstākās pado-mes 1991.gada 24.septembra neatkarības aktu, iepazīstināja klātesošos ar dažiem tā militāri politiskajiem principiem: 1.visas ukrainas terito-rijā dislocētās karaspēka daļas tiek pakļautas ukrainas augstākajai pa-domei, lai izslēgtu jebkādu apvērsuma iespēju. 2. viss bruņoto spēku, iekšējā karaspēka un vdk īpašums tiek pasludināts kā ukrainas īpa-šums. 3.šādas pārmaiņas atbilst ukrainas tautas interesēm. vienlaikus viņš iestājās par nepieciešamību saglabāt kolektīvo drošības sistēmu, vienotu militāri stratēģisku telpu, deleģējot centram kolektīvas stratēģis-kas aizsardzības funkcijas un tiesības vadīt vienotus militāri stratēģiskos spēkus. turkmenistānas pārstāvis izteica atbalstu j.šapošņikova koncepcijai, tomēr uzreiz sāka stāstīt kādas milzīgas un grūti pārvaramas materiāli tehniskas un sociālas grūtības sagaida republiku, to īstenojot. kā galve-nā problēma tika minēta virsnieku kadru trūkums un to sagatavošanas iespējas – visā psrs armijā esot tikai 300 turkmēņu virsnieku. nepie-ciešams armijas pavēlnieks, jāveido jauna operatīvās vadības un sakaru sistēma. dažādu kara pilsētiņu republikā pietiekot, to esot vairāk nekā apdzīvoto vietu. baltkrievijas republikas augstākās padomes prezidija apstiprinā-tu viedokli ziņoja ap nacionālās drošības un aizsardzības komisijas priekšsēdētājs. baltkrievijā būšot drošības padome, bet savai aizsar-dzības ministrijai pakļaušot baltkrievijas kara apgabala karaspēku, kara komisariātus, civilo aizsardzību un dosaaf , izveidošot savu nacio-nālo armiju. to gan kavējot datu trūkums par bs skaitlisko sastāvu unatvija, kur tavi dēli... 272 struktūru, kapitālo celtniecību, neesot pat topogrāfiskās kartes ar ob-jektu izvietojumu. runātājs arī uzdeva jautājumu – kādi būs bruņotie spēki – vienoti vai apvienoti? krievijas viedokli pārstāvēja ģenerālis k.kobecs, kas norādīja, ka vis-pirms ir jāizšķiras par to, kāda būs nākamā valstu savienība vai sadrau-dzība. viņš uzskatīja, ka suverēnas valstis neparakstīšot nekādu savienī-bas līgumu, visticamāk jāveido militāri politiska savienība un jāizmanto apvienotu bruņoto spēku princips, bet galu galā tie būšot vienotu un apvienotu bruņoto spēku savietojums. k.kobecs ierosināja, ka nepie-ciešams politisks lēmums par apvienotas virspavēlniecības izveidošanu, ņemot vērā, ka pastāv vienota militāri stratēģiska telpa (kosmiskā un gaisa izlūkošana, pretgaisa aizsardzība u c.), kā arī reaģēšanas iespējas uz dažāda veida riskiem. k.kobecs arī piedāvāja izveidot vairākas darba grupas, kurās konceptuāli izstrādātumilitārās reformas pamatus, priekš-likumus par kodolieroču, īpaši taktisko ieroču, izmantošanu, kā arī par karaspēka statusu, un par darba rezultātiem ziņot politiskajai vadībai. azerbaidžānas un armēnijas pārstāvji neko būtisku pret ministrijas koncepciju neiebilda. bija jūtams, ka sakarā ar kalnu karabahas kon-fliktu viņus visvairāk nodarbina un nomāc nepieciešamība aizstāvēt katram savas republikas teritoriālo vienotību. ja azerbaidžānas delegā-tam kaujas spējīga armija bija vajadzīga vairāk nekā nacionālā gvarde prezidenta “galma ceremonijām” , tad armēnijas pārstāvis paziņoja, ka j.šapošņikova vēstule vēl neesot apspriesta, bet valsts aizsardzības kon-cepcija pagaidām neesot gatava. vislielākās problēmas armēnijai radot azerbaidžāna. noklausoties vairākas stundas ilgušo diskusiju, radās iespaids, ka lie-lāko daļu centrālāzijas un aizkaukāza republiku un to pārstāvjus psrs sabrukums un republiku negaidīti iegūtā neatkarība bija pārsteigusi ne-sagatavotus. uz šāda fona baltijas valstu pozīcija izklausījās labi argu-mentēta. mūsu kopējās drošības un aizsardzības politikas sagatavošanā bija arī sdd darbinieku ieguldījums, kas ne tikai pārzināja padomju ar-mijas būtību un problēmas, bet arī bija sev nosprauduši augstu mērķi – panākt reālu latvijas neatkarību, izvest no savas valsts svešu karaspē-ku un atjaunot nacionālo armiju. baltijas valstu viedokli pauda latvijas republikas ministru padomes priekšsēdētājs i.godmanis, kurš to pamatoja ar iepriekšējā dienā tallinā notikušajā sanāksmē saskaņotu nostāju. i.godmanis uzsvēra, ka mūsu73 attieksmi pret izskatāmo jautājumu izsaka baltijas valstu statuss – mēs esam neatkarīgas valstis, ko uz doto brīdi jau atzinušas vairāk nekā 40 valstis, un tā ir pilnīgi jauna situācija. no tā vispirms izriet nepieciešamība pilnībā un noteiktā laikā izvest psrs karaspēku. mēs to saprotam kā kompleksu, politisku jautājumu. tas jāveic visīsākā laikā. savas drošības intereses mēs nesaistām ar psrs karaspēku, bet ar līgumu par visas eiropas drošību, kā arī savu bruņoto spēku izveidošanu, kas nepieciešami mūsu robežu apsardzībai. tie būs mazā skaitā. laika periods, kurā notiks karaspēka izvešana un mūsu bruņoto spē-ku veidošana, būs sarežģīts, jo būs jārisina gan politiski, gan ekonomis-ki jautājumi. jālikvidē baltijas kara apgabals. jāatrisina bka pavēlnieka ģen.plkv.f .kuzmina problēma, kurš pieļāvis armijas politizāciju. jāpār-trauc nesankcionētie helikopteru lidojumi mūsu gaisa telpā. otrkārt, nepieciešams pārtraukt iesaukšanu psrs armijā, atvaļināt no latvijas iesauktos karavīrus un likvidēt militārās struktūras (kara ap-gabala štābu, kara komisariātus u.c.), kā arī atdot civilās aizsardzības štābu republikai. kopumā pirmajā posmā visas armijas struktūras jā-pārvieto uz armijas bāzēm, un jāsamazina šo bāzu skaits, jo karaspēka blīvums latvijā ir 4–4,5 reizes augstāks nekā vidējais savienībā. latvijas valsts jurisdikcijā nekavējoties jānodod psrs karaspēka izmantotās ze-mes platības (aptuveni 100 tūkst. ha). rīgā ir izvietotas ārvalstu vēstnie-cības, tāpēc galvaspilsēta vispirms ir jāatbrīvo no karaspēka klātbūtnes. nekavējoties no rīgas jāizved politiskā karaskola. i.godmanis savas runas noslēgumā vēl pasvītroja, ka kopumā visus jautājumus var atrisināt, vienojoties par savstarpēji izdevīgiem noteiku-miem. pēc tam v .lobovs atbildēja uz dažiem dalībnieku jautājumiem, rezu-mēja apspriedes darbu, konstatējot, ka grūtības rodas, jo nav līguma par neatkarīgo valstu savienības izveidošanu, tāpēc nav atbildes uz jautāju-miem par karaspēka struktūru, vadību un kodolieroču piederību. apspriedes pirmās daļas noslēgumā ministrs j. šapošņikovs, atsau­ coties uz psrs tautas deputātu kongresa un valsts padomes lēmumu, atzina, ka latvijas premjerministra i.godmaņa prasības ir taisnīgas un uzaicināja baltijas valstu pārstāvjus savā darba kabinetā. sanāksmes otrā daļa sākās ar ministra apsardzes mēģinājumu pār-baudīt i.godmaņa un citu uzaicināto personīgo portfeļu saturu, ko aratvija, kur tavi dēli... 274 plašu žestu pārtrauca no kabineta priekštelpā iznākušais ministrs. no psrs am sarunā piedalījās ministrs j.šapošņikovs un ministra vietnieks ģen. plkv. p .gračevs u.c. amatpersonas. j.šapošņikovs mierīgi un ar smaidu uzklausīja delegāciju vadītāju prasības. no latvijas runāja premjerministrs i.godmanis un j.a.baškers, no lietuvas – a.butkja-vičs. godmanis faktiski īsumā atkārtoja iepriekš teikto, kā galveno un principiālo akcentējot karaspēka izvešanas jautājumu. j.a.baškers izvir-zīja jautājumu par kara komisariātu ēku, ieroču un kaujas tehnikas no-došanu latvijai, lai nodrošinātu robežapsardzības vajadzības, pamatojot to, ka latvijas ieguldījums psrs nacionālajā ienākumā ir 2%, tātad 2% bruņojuma varētu piederēt latvijai. savukārt p .gračevs uzvedās nervozi un pieprasīja, lai baltieši vispirms uzceļ krievijā jaunas bāzes un kazar-mas izvedamā karaspēka izvietošanai. p .gračevs izteica savu vērtējumu, ka līdz 1994.gadam esot iespējams izvest tikai divas divīzijas un piecus bataljonus. sarunas gaitā tomēr tika panākta vienošanās, ka psrs ka-raspēks atrodas baltijas valstīs pagaidām un nepieciešams veikt virkni neatliekamu pasākumu. oficiāls protokols par šo darba tikšanos tika parakstīts tikai pēc ne-dēļas 17.septembrī. no latvijas to parakstīja lr pilnvarotais pārstāvis maskavā j.peters, kā arī psrs aizsardzības ministrs j.šapošņikovs. pro-tokolā tika iekļauti šādi jautājumi un tas paredzēja: - izveidot jaukto komisiju; - atvaļināt līdz 1992. 01.01. obligātā militārā dienesta karavīrus un virsniekus, kuri iesaukti no latvijas; - nodot lr jurisdikcijā kara komisariātus un kara mežniecības; - izformēt politisko karaskolu rīgā. tā psrs aizsardzības ministrija pirmo reizi atzina, ka karaspēks no latvijas un pārējāmbaltijas valstīm ir jāizved, un piekrita sarunām. tomēr karaspēka aiziešana nenotika uzreiz, tas bija ilgstošs process, un noslēdzās tikai 1994.gada augustā. skrundas rls pēc tam vēl palika maskavas pār-ziņā.75 xii. sdd ārējie sakari visciešākie ārvalstu sakari sdd izveidojās ar igaunijas republikas un lietuvas republikas valsts aizsardzības struktūru pārstāvjiem, pa-stāvīgi sakari ar rietumvalstu dienestiem nebija nodibināti un tādas ie-spējas netika aizmantotas. mp sdd pārstāvji (patstāvīgi, gan kopā ar ap aizsardzības un iekšlietu komisijas deputātiem) piedalījās vairākās kopējās sanāksmēs ar pārējo baltijas valstu parlamentu un aizsardzības struktūru pārstāvjiem, kas sistemātiski tika organizētas kādā no baltijas valstīm un kur tika apspriesta politiskā situācija baltijā, psrs bruņoto spēku aktivitātes, kā arī iespējamā darbības koordinācija, savu aizsardzī-bas spēku izveidošanas un attīstības projekti. šajās sanāksmēs visbiežāk piedalījās: no igaunijas republikas - augstākās padomes aizsardzības komisijas priekšsēdētājs enno tupps, eksperti udo helme, rauls luks, juri pālma, hugo pāss, elvo priks, olevs raidla, bet no lietuvas re-publikas – tautas deputāts un nākamais aizsardzības ministrs audrjus butkjavičus, eksperti jonas gjačas,valds tutkus, s.kņazis u.c. sdd vairākkārt apmeklēja arī zviedrijas diplomāts larss fredens. tikšanās psrs miera aizstāvēšanas komitejā. svešas valsts karaspēka klātbūtne latvijā toreiz bija viena no visasākajām problēmām. šīs pro-blēmas risināšanā 1991.un 1992.gadā aktīvi iesaistījās tā laika augstākās padomes aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāti, kā arī latvijas oficiālais pārstāvis maskavā jānis peters un viņa līdzstrādnieki. viņiem savukārt izdevās nodibināt labus sakarus un koordinēt darbību ar tā laika psrs miera aizstāvēšanas komiteju, kura atradās maskavā, miera prospektā. miera aizstāvēšanas komiteja organizēja vairākas politiskas diskusi-jas, kurās tika skartas psrs karaspēka izvešanas problēmas no baltijas valstīm un nacionālo armiju veidošanas jautājumi. diskusijās latviju pārstāvēja augstākās padomes aizsardzības un iekšlietu komisijas de-putāti, kā arī sdd darbinieki. krieviju pārstāvēja ļoti dažādas politiskas orientācijas cilvēki, tai skaitā arī demokrātiski, kā arī ļoti impēriski no-skaņoti politiķi un militārie speciālisti. latvijas politiķi, ieskaitot augstākās padomes deputātus un valdības pārstāvjus, aktīvi piedalījās šajās diskusijās, aizstāvēja neatkarības ideju un visātrāko okupācijas karaspēka izvešanu. kā speciālisti un ekspertiatvija, kur tavi dēli... 276 uz miera fonda organizēto diskusiju tika aicināti sabiedrības drošības departamenta pārstāvji j.a.baškers un g. stiprais. viena no šādām diskusijām notika maskavā, 1991.gada 14. un 15.maijā. šo pasākumu atklāja miera aizstāvēšanas komitejas (mak) priekšsēdētāja vietnieks georgijs kuzņecovs, kas konstatēja, ka sakarā ar padomju savienībā notiekošajām izmaiņām nepieciešams nopietns politisks dialogs, lai mēģinātu atrast kopēju viedokli. tas attiecoties arī uz baltiju, kur vajadzīga diskusija starp pamatnāciju un krievu tautī-bas iedzīvotājiem. pēc viņa uzstājās sergejs aslanbekovs, kas, izklāstot mak darbības koncepciju, runāja par nacionālo drošību un to destabi-lizējošiem faktoriem, to ietekmi uz reģionālo stabilitāti un starptautisko stāvokli, kā arī par destabilizācijas procesa atturēšanas mehānismiem. ar latvijas nostāju drošības jautājumos klātesošos iepazīstināja j.a.baš-kers, kas norādīja, ka baltijā destabilizējoši faktori eksistē jau vēsturiski kopš šo valstu okupācijas un nelikumīgas varas sagrābšanas 1939. un 1940.gadā, iedzīvotāju deportācijām 1941. un 1949.gadā, kā arī nacio-nāli noskaņoto inteliģences pārstāvju un vadītāju veiktajām represijām 1959.gadā latvijā. pašreiz pēc demokrātiski ievēlēto spēku neatkarības deklarācijas pieņemšanas varu zaudējušie spēki cenšas destabilizēt po-litisko situāciju un diskreditēt valdību, izmantojot sabiedriskās organi-zācijas un impēriski noskaņotos atvaļinātos padomju virsniekus. vien-laikus baltijā notiek karaspēka koncentrācija sakarā ar tā izvešanu no austrumeiropas. turklāt rīgā atrodas vairāku lielu militāru formējumu štābi un liela karaspēka koncentrācija, šie faktori destabilizē situāciju. j.a.baškeru atbalstīja toreizējā tautas deputātu kongresa dalībnieks no latvijas andrejs eizāns, kas uzsvēra, ka jācenšas mainīt cilvēku domāša-na, atsakoties no padomju laika dogmām un stereotipiem. baltijas tautu deputātiem kongresā pusotra gada laikā esot izdevies panākt, ka viņu iepriekš iesniegtie priekšlikumi jau atzīti par labiem. nākamā diskusija miera aizstāvēšanas komitejā (mak), maskavā no-tika no 19.līdz 21.jūnijam.tā tika pasniegta kā nevalstisko organizāciju konsultācijas nacionālās drošības un militāri politiskajos jautājumos, iz-skatot trīs galvenos problēmu aspektus: starpvalstu un iekšējās drošības garantēšanas principi psrs un baltijā; tiesiskās problēmas centra un bal-tijas republiku attiecībās; psrs karaspēka problēmas baltijas teritorijā – statuss, izvietojums, samazināšana, pārdislokācija, izvešana. diskusiju va-dīja mak sekretārs aleksandrs ņikitins, tajā aktīvi piedalījās arī baltijas77 valstu pārstāvji: no latvijas – deputāti a. eizāns un m. stepičevs, iekšlietu ministrs a. vaznis, sdd direktors j.a. baškers, no lietuvas – audrjus butkjavičus un jonas gjačas, no igaunijas – enno tupps un lipmā. visi baltieši atspēkoja impērijas saglabāšanas centienus, aizstāvēja neatkarības ideju un visātrāko okupācijas karaspēka izvešanu. a.vaznis norādīja, ka psrs iekšējais karaspēks rupji iejaucas latvijas iekšējās lietās, bet omon vienība ir galvenais destabilizējošais faktors republikā, tā ir pakļauta cen-tram un darbojas tā interesēs. omon vienība ir jālikvidē vai jāizved no latvijas teritorijas. j.a.baškers atgādināja, ka daudzas starpnacionālās problēmas un arī ārpusreglamenta attiecības armijā radušās, kad 1956. gadā pēc hruščeva rīkojuma psrs izformēja baltijas republiku nacionā-lās divīzijas, ieskaitot 43.gvardes latviešu strēlnieku divīziju. jau toreiz bija pamatotas aizdomas, ka visas mak aktivitātes kontro-lē psrs vdk, kas cenšas šādā veidā iegūt pēc iespējas vairāk informāci-jas par baltiešu amatpersonām, plāniem un nodomiem. tomēr latvijas pārstāvju darbība maskavā deva lielisku iespēju paust un aizstāvēt savu viedokli tieši un arī ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību. pasākumu star-plaikos izdevās nodibināt lietišķus sakarus ar tā laika krievijas demok-rātisko aprindu pārstāvjiem, tajā skaitā ar pazīstamā militārā vēstur-nieka, vēlāk arī krievijas valsts domes deputāta dmitrija volkogonova līdzstrādniekiem, kas palīdzēja iegūt no arhīva vairāku 1939.-1940.gada dokumentu kopijas. šie arhīva dokumenti, kas pašreiz atrodas latvijas kara muzejā, nepārprotami liecina par to, kā tika plānota un īstenota baltijas valstu aneksija un okupācija. viens no šo nelietīgo plānu spilgti ilustrējošiem dokumentiem ir baltkrievijas īpašā kara apgabala pavēlnieka tanku karaspēka ģenerāl-pulkveža d.pavlova ziņojums 1940. gada jūnijā un priekšlikumi savam tiešajam priekšniekam psrs aizsardzības tautas komisāram s.k.timo-šenko. ziņojuma fragments: ,,latvijas armiju, kā arī tās iedzīvotājus pilnībā atbruņot. par ieroču nenodošanu nošaut. ” ievērību pelna ne tikai šī dokumenta saturs un stils, bet arī tas, ka tā uzrakstīšanas brīdī latvija pat formāli vēl nebija uzņemta psrs sastāvā. maskavā sdd darbiniekiem vēl bija vairākas interesantas tikšanās, tajā skaitā latvijas pārstāvniecībā ar asv senāta pārstāvjiem, un kādas asv organizētas starptautiskas konferences laikā saruna ar asv karas-pēka virspavēlnieku eiropā. viņus interesēja politiskā situācija latvijā, kā arī valsts aizsardzības konceptuālie jautājumi.atvija, kur tavi dēli... 278 tikšanās ar zbigņevu bžezinski. 1991.gada jūlija sākumā rīgā ieradās amerikāņu politologs zbigņevs bžezinskis. sabiedrības drošības depar-tamenta direktora j.a.baškera saruna ar z.bžezinski notika 3.jūlijā de-partamenta telpās. sarunā piedalījās a.pļaviņš, g.stiprais. sabiedrības drošības departamenta direktors j.a.baškers sniedza viesim informāciju par sdd darbību un atbildēja uz daudziem jautājumiem. viesi intere-sēja departamenta uzdevumi un pakļautība, drošības jautājumi krīzes situācijā; kas vada un dod uzdevumus omon? robežapsardzības uz-devumi un spējas tos pildīt. pretestība bandītismam. stratēģija aizsar-dzības jautājumos un attieksme pret psrs karaspēka klātbūtni latvijā. psrs valsts varas krīze maskavā. krīze attiecībās starp dažādiem poli-tiskiem spēkiem (demokrātiskais bloks pret armiju un vdk). republi-ku un centra attiecības ( attieksme pret iespēju noslēgt savienības līgu-mu). iespējamās sekas : tālāka procesa demokratizācija vai diktatūra. iespējamā sadarbība ar psrs militārajiem spēkiem labvēlīgā situācijā, ja maskava atzīst latvijas republiku de jure un de facto. uzticība b.jeļcina politikai. vai ir teritoriālas pretenzijas ar kaimiņu republikām? (atbilde- jautājums apspriežams). sarunu otrajā daļā z.bžezinskis izteica savu viedokli par eiropas, baltijas valstu un latvijas drošības un attīstības jautājumiem, parī-zes līgumu par parasto ieroču izvietojumu un latvijas republikas drošību. eiropā nākotnē būšot zināmas militāri politiskas un eko-nomiskas apvienošanās atšķirības. 1995.gadā eiropa kļūšot noslēgta militāri politiska savienība. polija, čehoslovākija un ungārija nebūs nato locekles. somija, zviedrija, šveice un austrija pievienosies eiropas koptirgum ekonomiski, bet periodā 1995.-2000.gadam arī po-litiski. līdz 2005.gadam tam varētu pievienoties polija, čehoslovākija, ungārija, bet līdz 2010.gadam – baltijas valstis, kaļiņingrada, rietu-mukraina u.c. 1995.gadā baltijas valstis varētu cerēt uz somijas sta-tusu. krievija pirmo reizi savā vēsturē atrodoties demokratizācijas procesā, kas notiek nelieliem soļiem. asv cenšas radīt maskavai nepieciešamos apstākļus, lai tā varētu iet vajadzīgajā virzienā. jaunā krievijas struktūra gan neesot skaidri redzama, bet ir jūtama virzība uz to. asv attieksmē pret psrs militāri rūpniecisko kompleksu arī turpmāk netiks pielaistas kļūdas. z.bžezinskis sarunā pieskārās arī dienvidslāvijas konfliktam, baltijas neatkarības centieniem un iespējamām sekām. jebkāda spēka79 pielietošana tikšot nosodīta. viņš runāja arī par konsultāciju iespējām ar stratēģisko pētījumu centriem vašingtonā un londonā, par latvijas republikas muitu no starptautisko tiesību viedokļa. no citiem sdd kontaktiem starptautisko sakaru joma jāatzīmē saru-na ar asv aizsardzības ministrijas konsultantu janu bžezinski. saruna ar janu bžezinski, kurā piedalījās j.a.baškers un g.stiprais, notika 1991. gada 22.oktobrī. sarunas sākumā j.bžezinskis paskaidroja, ka apmek-lējot trīs baltijas valstis, lai noskaidrotu, kas pašreiz tajās notiek aizsar-dzības un drošības jomā. vizīte gan esot neoficiāla un viņa sniegtā in-formācija, neatspoguļošot asv oficiālo nostāju. sarunas gaitā tika apspriestas sdd attiecības un sadarbība ar parla-menta aizsardzības un iekšlietu komisiju, tautas frontes militāro for-mējumu pārveidošanu par zemessardzi, draudi no padomju savienības puses un tās mēģinājumi saglabāt šeit savu ietekmi. jans bžezinskis uzdeva daudz jautājumu un vēlējās saņemt mūsu vērtējumu gan politiskos gan aizsardzības jautājumos, t.sk. par latvijas attiecībām ar psrs un krieviju, padomju armijas izvešanas iespējamiem termiņiem, kārtību un tās virsnieku nostāju šajā jautājumā, kā arī balti-jas valstu sadarbību minētajos jautājumos. viņu interesēja arī sadarbība baltijas valstu starpā aizsardzības un robežapsardzības un gaisa telpas kontroles jautājumos, iespējamais latvijas brņoto spēku lielums, komplektēšanas kārtība un bruņojums. piemēram, kāds tiek plānots robežas apsardzības režīms starp balti-jas valstīm, vai sadarbība aizsardzības jautājumos varētu būt ciešāka, vai iespējama kopēja aizsardzības sistēma? viņu interesēja arī jautājumi par latvijas pilsonību un vai tie varētu ietekmēt sarunu gaitu ar psrs. tika pārrunāti iespējamie apdraudējumi sakarā ar psrs sabrukumu un edso iespējas garantēt latvijas drošību. ” sarunas noslēgumā jans bžezinskis secināja, ka latvijai ir jāstiprina savas saites ar rietumiem un jāpierāda savas spējas iet neatkarības ceļu. departamenta pārstāvju sniegtais redzējums bija vairāk saistīts ar latvijas aizsardzības un robežapsardzības struktūru izveidi. tikšanās reizē arī tika norādīts, lai gan konsultācijas ar krieviju par bs izvešanu no latvijas ir uzsāktas, tomēr gaidāms ilgstošs esošās sistēmas demon-tāžas process un ka iespējamas provokācijas.atvija, kur tavi dēli... 280 interesanti, ka pasaules mēroga analītiķi lielos mērogos prata novēr-tēt un paredzēt notikumu attīstību. neskatoties uz pučistu norietu, daudzu psrs spēka struktūru vadībā noteicošā nozīme bija viņu atbalstītājiem. tas apstiprinājās vēlāk, kad kremļa ,,vanagu” iespaidā arī b.jeļcins vairākkārt paziņoja par karaspē-ka izvešanas no latvijas apturēšanu.81 xiii. latviešu karavīru dienests padomju armijā lr mp komisija karavīru sūdzību izskatīšanai. 1990.gadā lr mp iz-veidoja komisiju, kurai bija uzdots pārbaudīt no latvijas obligātajā die-nestā iesaukto karavīru sūdzības par dzīvības apdraudējumu, cilvēka cie-ņu pazemojošu un necilvēcīgu attieksmi pret viņiem psrs bs vienībās. komisiju vadīja tieslietu ministra pirmais vietnieks i.kaužēns, komisi-jas priekšsēdētāja vietniece v .jākobsone, atbildīgā sekretāre a.stankevi-ča (viņa arī latvijas sieviešu līgas priekšsēdētāja), komisijas sastāvā bija un tās darbā piedalījās arī sdd un sabiedrisko organizāciju pārstāvji. aptuveni gada laikā (laika periodā 15.05.1990.- 01.06.1991.) komisija izskatīja vairāk nekā 300 personu (karavīru, viņu tuvinieku un organizā-ciju) iesniegumus, kā arī pieņēma personas un uzklausīja viņu sūdzības un lūgumus. komisija konstatēja, ka daudzi jaunieši, no tiem, kuri ir iesaukti no lr, ir atstājuši savas dienesta vietas, jo šajās dienesta vietās nav ievērotas vai nodrošinātas psrs un lpsr konstitūcijā noteiktās pil-soņu tiesības, kas nosaka personas drošību, veselības aizsardzību, goda un cieņas ievērošanu. obligātā dienesta karavīru vardarbīgas nāves ga-dījumi, pašnāvības, nelaimes gadījumi, miesas bojājumi, kuru rezultātā iestājās invaliditāte, goda un cieņas aizskārumi, kuri bija saistīti miesas bojājumiem, liecināja, ka daudzos gadījumos atbildīgās psrs bs amat-personas nav nodrošinājušas karavīriem konstitūcijā noteikto tiesību ievērošanu. pēc komisijas rīcībā esošajiem nepilnīgajiem datiem (lpsr kara komisariāts ar komisiju sadarboties nevēlējās) 1990.gadā psrs bs gāja bojā 23 jaunieši, kuri bija iesaukti no latvijas, no tiem 13 vardar-bīgas nāves rezultātā. bs vienības bija atstājuši pāri par 350 jauniešiem, komisijā ar iesniegumiem griezās 305 karavīri no visas savienības, arī no vienībām, kas bija dislocētas latvijā. apkopojot iesniegumos, medicīnas iestāžu izsniegtajās izziņās un citos dokumentos minēto informāciju, varēja konstatēt, ka galvenie dienesta vietu atstāšanas iemesli ir šādi: •plaši izplatītas ārpusreglamenta attiecības gan starp karavīriem, gan arī attiecībās ar komandējošo sastāvu, kuru rezultātā rodas dažādi konflikti līdz pat fiziska spēka lietošanai, nāves gadījumi, dzīvības apdraudējumi, smagi miesas bojājumi, pazemojoša attieksme; • iesauktajiem karavīriem nav konstatētas vai nav ņemtas vērā vese-lības problēmas;atvija, kur tavi dēli... 282 •dienesta vietās slikta un nepietiekama ēdināšana, antisanitāri sa-dzīves apstākļi, kas veicina saslimšanu; •nosūtīšana uz rajoniem, kuros ir atšķirīgi klimatiskie apstākļi, iz­ sauc biežas saslimšanas; •saslimšanas gadījumos netiek sniegta kvalificēta medicīniskā pa-līdzība. karavīru iesniegumos kā galvenie dienesta vietu atstāšanas iemesli norādīti: - dažādi konflikti, tajā skaitā arī uz nacionālo attiecību pamata, kuru risināšanā bija lietots spēks – 251 gadījums; - miesas bojājumi, piekaušana – 192, t.sk., nodarot vidēji smagus un smagus miesas bojājumus –22; - draudu un miesas bojājumu rezultātā izdarīti pašnāvības mēģinā-jumi–4; - konflikti ar komandējošo sastāvu, pazemojumi –34; - izplatīta alkohola lietošana, zādzības, antisanitāri apstākļi –53; - veselības problēmas pirms iesaukuma armijā– 22; - nav sniegta medicīniskā palīdzība –10; - politiski iemesli –16. ņemot vērā minētos apstākļus, komisija konstatēja, ka jaunieši, kas iesaukti obligātajā dienestā un bija spiesti atstāt dienesta vietas sakarā ar nepanesamajiem un cilvēka dzīvību un cieņu apdraudošiem dienesta apstākļiem, t.i. galējās nepieciešamības gadījumā, saskaņā ar psrs li-kumdošanas un lr kriminālkodeksa 14.pantu, viņu rīcībā nav saskatā-mas kriminālpārkāpuma pazīmes un viņi nav saucami pie kriminālat-bildības. komisija arī konstatēja, ka līdzīgi karavīru dienesta vietu atstāšanas gadījumi un to iemesli konstatēti arī ar psrs prezidenta 15.11.1990. dekrētu izveidotās komisijas (pēc krievijas karavīru māšu komitejas ie-rosinājuma) ziņojumā, tikai daudz lielākos apmēros. ņemot vērā, ka netika ievērota virkne starptautisko, psrs un lpsr tiesību aktu prasības, komisija vērtēja psrs bs dienesta vietu atstāšanu kā galīgo līdzekli, lai aizstāvētu savu dzīvību un veselību, sakarā ar ne-izturamiem un cilvēka cieņu pazemojošiem apstākļiem. saskaņā ar lr likumiem, jaunieši bija tiesīgi izvēlēties alternatīvo (darba) dienestu. lai gan 1990.gada maijā bija pieņemta neatkarības deklarācija, 1991. gada maijā latvijā vēl turpināja darboties lpsr republikāniskais un ra-83 jonu kara komisariāti, kas savā darbībā pamatojās uz psrs likumiem. lr likums ,,par alternatīvo (darba) dienestu” paredzēja, ka jaunieši var izvēlēties un iet dienēt obligātajā dienestā psrs bs vai pieteikties alterna-tīvajā (darba). centīgos padomju varas pakalpiņus republikāniskajā kara komisariātā ar kara komisāru ģen. j.dūdu priekšgalā neapmierināja šāda situācija. viņam nepārtraukti bija jāsaņem psrs aizsardzības ministrijas atgādinājumi un pārmetumi par neizpildīto iesaukuma plānu, jāveic to jauniešu tvarstīšana, kuri izvairījās no iesaukšanas un arī to, kuri bija norī-koti alternatīvā (darba) dienesta izpildei. rajonu kara komisariāti regulāri saņēma ģenerāļa parakstītus cirkulārus par pasākumiem, kas veicami, lai sagūstītu tos, kuri izvairās no obligātā dienesta psrs bs, gan tos, kuri no-rīkoti darba vietās alternatīvajā (darba) dienestā. tvarstīšanas iznākums bieži vien bija atkarīgs no rajonu kara komisariātu virsnieku un praporš-čiku centības un milicijas darbinieku aktīvas piedalīšanās (vai nepiedalī-šanās) šajā procesā, atsevišķos gadījumos arī no (dienesta vietu atstājušo karavīru) meklēšanā iesaistīto armijas vienību karavīru aktivitātēm un pašu karavīru apķērības un organizētības. latvijas sieviešu līgas aktīvistes atrada desmitiem variantu un iespēju, kā un kur nosūtīt karavīrus, kurus meklēja okupācijas varas pārstāvji. savā rīcībā ģenerālis atsaucās uz bka kara prokurora prasībām un no-rādīja, ka tiklīdz rajonu kara komisariāti sniegs precīzus datus par dienes-ta vietas atstājušajiem karavīriem, vai alternatīvā (darba) dienesta izpildes vietu, tiks nodrošināts prokurora pieprasījums un aresta sankcija. depar-tamenta rīcībā esošā informācija liecināja, ka līdz pat augusta pučam un tā dienās ģen. j.dūda un viņa labā roka, poļitruks v .teimers bija aktīvi okupācijas varas aizstāvji latvijā. to gan nevar teikt par daudziem rajonu kara komisariātu (ne tikai latviešu tautības) virsniekiem. atsevišķos gadī-jumos, daži no šiem virsniekiem bija spiesti spēlēt dubultu spēli, jo atbal-stīja lr likumu prasības un neizrādīja īpašu degsmi dezertieru tvarstīšanā. bija arī īpaši centīgi varas pakalpiņi no rīgas pilsētas ļeņina rajona (tagad kurzemes priekšpilsēta), kā arī no ogres, daugavpils, kuldīgas rajonu un vairākiem citiem kara komisariātiem. vairāki dienesta vietas psrs bs atstājušie karavīri tika notverti, pret viņiem, neņemot vērā nekādus iemeslus un neveicot apstākļu noskaid-rošanu, ierosināja krimināllietu, arestēja un/vai nosūtīja uz iepriekšējo dienesta vietu. dažiem no viņiem nācās ilgus mēnešus pavadīt krievijas cietumos līdz viņi varēja atgriezties latvijā. tas ir arī ģen. j.dūdas ,,no-atvija, kur tavi dēli... 284 pelns” , kas gan līdz šim nav pienācīgi novērtēts. pēc neveiksmīgā augusta puča viņš pazuda no latvijas un atšķirībā no sava poļitruka un citiem bs virsniekiem, kas bija aktīvi okupācijas varas atbalstītāji 1990.-1991.gadā, latvijā vēlākajos gados politiskajā un sabiedriskajā dzīvē vai uzņēmējdar-bībā atklāti neparādījās. 1991.gada 18.maijā sdd, sadarbībā ar latvijas valsts un sabiedris-kajām organizācijām (pirmkārt, latvijas sieviešu līgu), pieaicinot valsts un sabiedrisko organizāciju pārstāvjus no lietuvas, igaunijas, krievijas un ukrainas, organizēja rīgā plašu semināru, lai pārrunātu jautājumus sakarā ar jauniešu bojāeju padomju armijā, izvairīšanos no omd un lemtu par iespējamiem risinājumiem. ieskaitot sdd pārstāvjus, latvi-jas pusi šajā seminārā pārstāvēja lr mp izveidotās komisijas (karavīru iesniegumu pārbaudei) locekles: v .jākobsone, tiesu medicīnas eksperte v .volksone, latvijas sieviešu līgas līdzpriekšsēdētāja a.stankēviča. par situāciju bs krievijā (tajā laikā dienestā krievijas teritorijā vēl bija arī daudzi jaunieši no latvijas) ziņoja kf ap deputāts, ap komisijas ,,par karavīru traumatisma un bojāejas iemesliem, viņu likumīgo tiesību un interešu aizstāvību” priekšsēdētājs a.aleksejevs un vecāku padomes (pie kf ap komisijas) un karavīru māšu biedrības locekle j.guberska. seminārā ļoti emocionāla bija ukrainas pārstāves t.škrjumas uzstāša-nās, viņai tāpat kā krievijas pārstāvei j.guberskai armijā bija gājis bojā dēls. t.škrjuma teica: „pēc profesijas esmu ārste, bet runāšu kā māte. kopā ar manu dēlu pa gāja bojā lietuviešu zēns gintaras. abus jauniešus, studentus, nogalināja mans tautietis, ukraiņu virsnieks. kad ierados slim-nīcā, kurā viņi bija ievietoti, uz manām, ārstes rokām mira gintaras, bet tās pašas slimnīcas citā stāvā gulēja neglābjami ievainotais mans dēls, es mirstošajam gintaram zvērēju, ka atradīšu viņa māti un visu pastāstīšu. toreiz es vēl nezināju ne šī zēna uzvārdu, ne ko citu tuvāk par šo jaunekli, jo militāristi visu ļoti rūpīgi slēpa. uz mana dēla kapa bija divas foto-grāfijas- dēla un gintaras. bija jāpaiet 3 gadiem, līdz es ar ,,atmodas” (ltf laikraksts) palīdzību atradu lietuviešu jaunieša vecākus. tagad arī uz gintaras kapa ir divas fotogrāfijas. nav sliktu tautu, ir slikti cilvēki. ” semināra dalībnieki uzzināja šokējošus datus par pa bojāgājušo skai-tu gada laikā, pēc krievijas ap komisijas rīcībā esošajiem datiem, ap-strādājot saņemto informāciju, bojāejas iemesli (50% pašnāvības, 20% miruši slimnīcās, 15% bezvēsts pazuduši, 10% nelaimes gadījumi, 5% elektrotraumas un ugunsnelaimes), demobilizēti sakarā ar invaliditāti85 (30% nervu sistēmas traucējumi, 40% iekšējo orgānu traumas (vairumā gadījumu zvērīgi piekauti), 30% slimi iesaukti). seminārā tika izmantoti arī habarovskas apkārtnē celtnieku daļā ugunsgrēkā kopā ar 3 citiem karavīriem bojāgājušā latviešu karavīra kārkliņa lietas izmeklēšanas materiāli, lai izskaidrotu padomju armijas un kara prokuratūras darbības birokrātisko mehānismu un atmaskotu padomju laikā praktizēto no armijas atvesto karavīru cinka zārku at-vēršanas aizliegumu. šis aizliegums bieži vien ļāva slēpt karavīra nāves patiesos iemeslus, jo latvijā parasti netika veikta bojāgājušo karavīru mirstīgo atlieku atkārtota tiesu medicīnas ekspertīze. kārkliņa vecāki nepiekrita šim aizliegumam, gribēja zināt dēla patiesos nāves iemeslus un pārliecināties, ka bojāgājušais ir viņu dēls. tiesu medicīnas eksperte v .volksone no maskavas atbraukušajiem kara prokuratūras pārstāvjiem pierādīja, ka cinka zārkā atvestās karavīra mirstīgās atliekas nepieder kārkliņam. visā pilnībā atklājās psrs kara prokuratūras izmeklētāju paviršība un meli. sākās neiedomājams patiesības meklējumu karuselis, kurā v .volksone 1990.gada ziemā, parādot lielu drosmi un izturību, vai-rāku mēnešu garumā piedalījās vairākās bojāgājušo karavīru ekshumā-cijā un veica sarežģīto vairāku karavīru mirstīgo atlieku laboratoriskās analīzes. semināra dalībnieki centās izstrādāt rīcības modeli un rekomendā-cijas sakarā ar daudzkārt konstatēto psrs militārā resora amatpersonu klaju visatļautību, karavīru bojāejas apstākļu slēpšanā un faktu sagrozī-šanā. aktuāls bija jautājums par vecāku tiesībām uz kompensāciju sa-karā ar apgādnieka zaudējumu, to pieprasīšanas un noformēšanu iespē-jām. semināra dalībnieki tika iepazīstināti ar alternatīvā dienesta liku-ma darbību latvijā. līdzīga likuma piemērošana lietuvā bija veiksmīga, jo bija nodrošināts lietuvas sabiedrības plašs atbalsts, bet lietuvas psr prokuratūra nebija spējīga veikt to jauniešu tvarstīšanu, kuri izvairījās no dienesta pa. v .jākobsone izvirzīja grūti realizējamu priekšlikumu, kopējiem spē-kiem panākt visu karavīru, pret kuriem ir ierosinātas krimināllietas par izvairīšanos no dienesta, amnestiju.atvija, kur tavi dēli... 286 xv. alternatīvais (darba) dienests un valsts dienests 1991.gada 5.aprīlī sdd sadarbībā ar mp izveidotās republikāniskās alternatīvā (darba) dienesta komisijas priekšsēdētāju i.kaužēnu organi-zēja rajonu komisiju priekšsēdētāju semināru, lai izvērtētu likuma par alternatīvo (darba) dienestu izpildes gaitu. komisiju priekšsēdētāji sa-vos ziņojumos norādīja, ka nav iespējams nodrošināt vairāku likuma prasību izpildi, jo nav sakārtoti iesaukšanas kritēriji un nav pietiekami vienveidīgas rajonu medicīnas komisiju prasības, to izveide jānodrošina vietējām ik. sdd pārstāvji (f .justs, p .mežavilks) iepazīstināja klātesošos ar alternatīvajam (darba) dienesta pakļauto jauniešu uzskaites iespējām. departamentam un rajonu struktūrām sākuma periodā uzskaite bija jāorganizē, izmantojot kartiņu un veidlapu sistēmu, nebija nekādu iespēju organizēt datorizētu uzskaiti, galvenais darbarīks bija rakstāmmašīna un zī-mulis. bija jāsaņem iem, muitas, ugunsdzēsēju pieteikumi alternatīvā (dar-ba) dienesta dienestnieku nosūtīšanai un jāplāno to izpilde. daudzi jaunieši izvairījās arī no alternatīvā (darba) dienesta, bet tie, kas tajā pieteikušies, bija apdraudēti, jo pastāvēja iespēja, ka viņi ar kara komisariātu pieaicināto milicijas un prokuratūras pārstāvju piedalīša-nos tiks aizturēti. dažviet attiecības rajonu komisijām ar k/k izveidojās korektas, atsevišķos gadījumos bija mierīga līdzāspastāvēšana, dažkārt attiecības pilnīgi pārtrauktas. sabiedrības drošības departamenta izstrādātā pašaizsardzības koncep-cija paredzēja izveidot vairākus dienesta apmācības centrus (vienības), lai nodrošinātu jauniešu sagatavošanu valsts dienesta pildīšanai brīvprātīgo vienībās, ārkārtējās gatavības sistēmas formējumos, policijā, muitā, robe-žapsardzībā. koncepcija sākotnēji paredzēja izveidot trīs mācību centrus, katrā četras rotas pa 108 cilvēkiemkatrā, neskaitot apkalpojošo personālu. apmācības periodu plānoja trīs mēnešus ilgu, kura laikā jauniešiem bija jānostiprina fiziskā sagatavotība, jāapgūst pašaizsardzības paņēmieni, ie-rindas mācība, pirmās medicīniskās palīdzības iemaņas, kā arī nepiecie-šamās juridiskās zināšanas, ieskaitot valsts dienesta reglamentus, topog-rāfijas un latvijas vēstures pamati. pēc mācību kursa beigšanas jauniešus dienesta turpināšanai bija paredzēts sadalīt pa augstākminētajiemdienes-tiem vai arī saskaņā ar viņu vēlmi norīkot darba dienestā. pēc dienesta beigšanas jaunieti paredzēja ieskaitīt valsts dienesta re-87 zervē. pēc sdd provizoriskiem aprēķiniem viens šāds mācību centrs viena gada laikā varētu sagatavot valsts dienestam vairāk nekā 1000 jau-niešu, bet trīs centri varēja nodrošināt visu struktūrvienību vajadzības. tiem jauniešiem, kuri nevēlas dienēt latvijas republikas valsts dienestā un uzskata sevi par psrs pilsoņiem, tiktu dota iespēja dienēt psrs bru-ņotajos spēkos. sdd mācību centru izveides plānošana. saskaņā ar noteiktajiem uz-devumiem sdd izvērtēja alternatīvajā (darba) dienestā iesaukto jaunie-šu apmācībai nepieciešamo mācību centru izvietojuma iespējas. sakarā ar app un mp kopējā lēmumā sdd noteikto uzdevumu – ro-bežsardzes mācību centra izveidi, jūnijā-jūlijā sdd izvērtēja mācību centra izveides iespējas bijušajos dosaaf objektos rīgā un rēzeknē. plāns paredzēja minimālo militāro (jaunkareivja) iemaņu un latvijas vēstures apguvi, fizisko audzināšanu un tehnisko apmācību. sdd izska-tīja mācību centru izvietošanas iespējas vairāku arodvidusskolu (limba-žu, jaunaglonas, rīgas) un tehnikumu (aizupes, mālpils) telpās un teri-torijās. par piemērotākām tika atzītas aizupes meža tehnikuma iespējas kurzemē un nepabeigtās un pamestās bijušā narkoloģiskā profilaktorija telpas un teritorija valmiermuižā, vidzemē. turpmākā telpu izmanto-šanas iespēju izpēte parādīja, ka tās sakārtot jauniešu uzņemšanai dažu mēnešu laikā nav iespējams, vajadzīgi lieli finanšu līdzekļi, kuru sdd rīcībā nebija. turpmākie centieni panākt atbalstu dosaaf objektu iz-mantošanai pašaizsardzības un robežapsardzības struktūru izvietošanai, sastapa vadības (kontr. adm. j.ločmeļa) klaju ignoranci. sdd un do-saaf savstarpējas attiecības neizveidojās sakarā ar dosaaf vadības klaju atbalstu kompartijas kursam. situācija daļēji izmainījās pēc augus-ta, kad dosaaf tika reorganizēts, daudzi objekti nonāca komercstruk-tūru vai pašvaldību rīcībā un tikai dažus bija iespējams izmantot valsts aizsardzības interesēs. latvijas republikas ministru padome 1991.gada 18.jūlijā izdeva rī-kojumu nr.265-r, ar kuru sabiedrības drošības departamentam kopīgi ar lauksaimniecības ministriju uzdod mālpils lauksaimniecības tehni-kumā izvietot sddmācību centru. rīkojums paredzēja, ka līdz 1.augus-tam ir jāizstrādā instruktoru un alternatīvajā dienestā iesaukto jauniešu apmācības programmas, bet ar 1.septembri jāorganizē apmācības kursu darbība.atvija, kur tavi dēli... 288 jūlijā, izvērtējot mālpils sovhoztehnikuma iespējas, sdd pārliecinā-jās, ka tehnikuma telpās ar tā vadības atbalstu ir iespējams sākt aptuve-ni 100 instruktoru (vienas rotas) apmācību. mācību klases, guļamtelpas un ēdināšanas bloks nodrošinātu karavīru izvietošanu un apmācību, netraucējot tehnikuma audzēkņu mācību procesu. sakarā ar omon darbībām dažādos latvijas novados tehnikuma un pagasta vadība izteica pilnīgi pamatotas bažas par personāla, audzēkņu un kursantu drošību. sdd pārstāvju smaidu izraisīja tehnikuma vadības bažas par karavīru un tehni-kuma audzēkņu savstarpējāmattiecībām, tomēr jāatzīst, ka piesardzībai bija pamats, jo tehnikumā mācījās arī nepilngadīgas jaunietes. vēl pirms puča izvēlētais robežapsardzes instruktoru mācību centra izvietošanas variants mālpilī pēc ilgstošām pārrunām un pārliecināša-nas tika abpusēji akceptēts, jautājumi saskaņoti un septembrī instruk-toru mācības varētu sākties, ja vien būtu izdevies laikus atrisināt visām armijām tik nepārvaramo apgādes problēmu. normatīvo dokumentu izstrāde. politiskās situācijas straujās izmai-ņas un pašaizsardzības struktūru veidošana latvijā prasīja arī attiecīgu reakciju, izstrādājot tām atbilstošu jaunu normatīvo aktu projektus ap-stiprināšanai latvijas republikas ap un mp , kā arī organizējot praktisko darbu latvijas pilsētās un laukos. sdd šo darbu sāka valsts dienesta uzskaites nodaļa. šīs nodaļas štatā bija paredzēti nodaļas priekšnieks, galvenais spe-ciālists un speciālists. atbilstošu kadru trūkuma dēļ vairākus mēnešus speciālista (vēlāk galvenā speciālista) amatā šajā nodaļā viens pats dar-bojās atvaļinātais majors francis justs. pēc 1991.gada augusta nodaļas darbā tika pakāpeniski iesaistīti citi darbinieki – atvaļinātie apakšpulk-veži vladislavs elksnis, vitolds vuškāns un tūdaļ pēc atvaļināšanas no dienesta bijušais dobeles rajona kara komisariāta darbinieks – majors aleksandrs doniks (par nodaļas priekšnieku). tā kā latvijā valsts aizsardzības sistēmas pamati tika veidoti laikā, kad vēl spēkā bija psrs likumdošana, sdd nodaļas nosaukumā, gan normatīvajos aktos, termini ”militārais dienests” vai ”karadienests” tika aizstāts ar ”valsts dienests” , lai dotu šim dienestam nemilitāru, bet reizē arī valstiski nozīmīgu nosaukumu, saglabājot lietas būtību darbības un dokumentu saturā. f .justam tika uzdots uz 1990.gada 1.martā latvijas psr augstākajā89 padomē pieņemtā likuma ”par alternatīvo (darba) dienestu” pamata iz-strādāt likumprojektu ”par latvijas republikas obligāto valsts dienestu” un ar to saistītu citu normatīvo dokumentu projektus. avīzes „latviešu strēlnieks” 1991.gada jūnija numurā tika publicēts f . justa raksts „būs jauns likums par valsts dienestu” . f .justam sabiedriskā kārtā daudz palīdzēja p . mežavilks, kas avīzes „latviešu strēlnieks” 1991.gada marta numurā rakstā ”par alternatīvā dienesta rezervi” aicināja psrs bruņoto spēku rezervistu uzskaitē esošos pilsoņus izstāties no tās un pāriet alternatīvā (darba) dienesta uzskaitē pie attiecīgās rajona izpildkomitejas (tolaik viņš bija jaunizveidotās lim-bažu rajona alternatīvā (darba) dienesta uzskaites nodaļas priekšnieks), pamatojoties uz latvijas republikas likumu ”par alternatīvo (darba) dienestu” . jaunajā likumprojektā bija iecerēts mainīt pašu būtību. ja agrāk pie-ņemtajā latvijas psr likumā ”par alternatīvo (darba) dienestu” lat-vijas jauniešiem primārais it kā bija dienests psrs bruņotajos spēkos, pamatojoties uz psrs likumu ”par vispārējo karaklausību” , bet latvijas psr likumā ”par alternatīvo (darba) dienestu” noteiktais dienests – al-ternatīva dienestam psrs bruņotajos spēkos, tad jaunajā likumprojektā bija otrādi. tajā bija teikts, ka „visiem vīriešiem – latvijas republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 50 gadiem jāpilda die-nests latvijas republikas teritorijā” . bija noteikts, ka valsts dienests dalās aktīvajā dienestā un dienestā rezervē. aktīvais dienests savukārt sastāv no dienesta valsts militarizētajos formējumos, nemilitarizētajos formē-jumos un darba dienesta tautas saimniecībā. aktīvo dienestu pilda tie iesaucamie, kam veselības stāvoklis un citi apstākļi neliedz to darīt. bija ieteikts grozīt dienesta ilgumu: iekšlietu ministrijas militarizētajos for-mējumos tas bija paredzēts 12 mēnešu, latvijas republikas ministru pa-domes muitas, robežapsardzības un sabiedrības drošības departamen-ta struktūrās, kā arī iekšlietu ministrijas nemilitarizētajos formējumos – 18, darba dienestā – 18, personām ar augstāko izglītību – 6 mēneši. personas, kuru reliģiskā piederība neļauj pildīt militāro dienestu, jāno-rīko dienestā nemilitarizētajos formējumos. dienesta izpildi bija paredzēts noteikt kazarmu režīmā, kā arī jaunie-šus bez attiecīgas specialitātes nosūtīt uz kvalifikācijas ieguves kursiem. iesaucamos norīko valsts aktīvajā dienestā attiecīga rajona (pilsētas) ie-saukšanas komisija, kuras sastāvu apstiprina pašvaldība.atvija, kur tavi dēli... 290 bija paredzēta virkne noteikumu par to, kam atliekama iesaukšana aktīvajā valsts dienestā. šo cilvēku skaitā bija visi mācību iestāžu die-nas nodaļas audzēkņi un studenti, jaunieši, kas iesnieguši valsts die-nesta pārvaldei pieteikumus par dienestu psrs bruņotajos spēkos, personas, kas strādā savā vai ģimenes locekļu zemnieku saimniecībā, kā arī pēc republikas fiziskās kultūras un sporta komitejas lūguma sportisti, kas iekļauti latvijas republikas valsts izlasē vai tās kandi-dāti. aktīvajā valsts dienestā bija paredzēts neiesaukt jauniešus, kas iesaukšanas brīdī strādā vai agrāk vismaz 18 mēnešus ir nostrādājuši latvijas republikas iekšlietu ministrijas, muitas, robežapsardzības vai lr mp sdd sistēmās, kā arī iesaucamos, kas mācās aspirantūrā vai to ir beiguši. tika arī saglabātas tiesības uz iesaukšanas atlikšanu visiem tiem, kas atbilda psrs likumā ”par vispārējo karaklausību” noteiktām pra-sībām šajā jautājumā. kopumā tiesību loks uz iesaukuma atlikšanu jau-niesaucamajiem bija ievērojami plašāks nekā to paredzēja psrs likum-došana. tas tika darīts: pirmkārt, lai dotu iespēju latvijas jauniešiem tikt likumīgi pasargātiem no pagaidām vēl draudošā iesaukuma psrs bruņotajos spēkos; otrkārt, lai rastu plašāku iespēju sekmēt zemnieku saimniecību nostiprināšanu ar darbaspēku pēc padomju laikā izveido-to kolhozu un sovhozu likvidēšanas un īpašuma tiesību atgūšanas uz pirmspadomju laikā iegūto zemi. ja iesaucamajiem līdz 27 gadu vecuma sasniegšanai būs mainījušies apstākļi, kā dēļ iesaukšana tika atlikta, viņi tiek iesaukti aktīvajā valsts dienestā. bija noteikta valsts dienesta pildīšana arī rezervistiem. rezervē bija paredzēts iekļaut personas, kas nodienējušas aktīvajā valsts dienestā no-teikto laiku, kā arī tos psrs bruņoto spēku rezervistus, kas brīvprātīgi pāriet latvijas republikas valsts dienesta rezervē, iesniedzot rajona (pil-sētas) valsts dienesta pārvaldei rakstisku iesniegumu. likumprojekts tika apspriests 1991.gada 26.augustā sdd noorgani-zētajā rajonu un pilsētu valsts dienesta pārvalžu un valsts dienesta no-daļu priekšnieku seminārā, un vairāki izteiktie priekšlikumi tika iestrā-dāti likumprojekta galīgajā variantā. pēc tam ar to nodarbojās latvijas republikas augstākās padomes aizsardzības un iekšlietu komisija, kurā kā pārstāvis no sdd līdzdarbojās pēteris mežavilks. šis dokuments ar labojumiem un papildinājumiem latvijas republi-91 kas augstākās padomes sēdē 1991. gada 10. septembrī tika apstiprināts kā latvijas republikas likums ”par latvijas republikas obligāto valsts dienestu” (vārds ”obligāto” tika ierakstīts pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās maskavā un saskaņā ar šajā sakarā 21.augustā latvijas repub-likas augstākajā padomē pieņemto konstitucionālo likumu „par latvi-jas republikas valstisko statusu”). latvijas republikas likuma „par latvijas republikas obligāto valsts dienestu” pamatnostādnes ar komentāriem tika publicētas avīzes „lat-viešu strēlnieks” 1991.gada novembra numurā f . justa rakstā „par lat-vijas republikas valsts dienestu” . vienlaikus ar šā likuma pieņemšanu tika pieņemts arī likums „par grozījumiem un papildinājumiem latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā, latvijas kriminālkodeksā un latvijas kriminālprocesa kodek-sā” (šie likumdošanas akti vēl bija pieņemti psrs valdīšanas laikā un bija par pamatu saukšanai pie administratīvās atbildības vai kriminālatbildī-bas par izdarītajiem likumpārkāpumiem atjaunotajā latvijas republi-kā), par ko avīzē „latviešu strēlnieks” 1991.gada novembra numurā bija publicēts f . justa raksts „atbildība” . bija noteikti pietiekami bargi sodi par izvairīšanos no iesaukuma die-nestā, par nepaklausību, par dienesta lietošanā uzticēto ieroču, munīci-jas un pārvietošanās līdzekļu nozaudēšanu vai bojāšanu, par dezertēša-nu un citiem dienesta pārkāpumiem un noziegumiem. piemēram, par nepaklausību – atklātu atteikšanos izpildīt priekšnieka pavēli, kā arī par citu tīšu pavēles nepildīšanu – bija paredzēts sods ar brīvības atņemšanu līdz 5 gadiem. bet, ja šo pašu nodarījumu izdarījusi personu grupa vai ja tam bijušas smagas sekas, bija paredzēts sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no 3 līdz 10 gadiem. vēl latvijas republikas augstākā padome tajā pašā 1991.gada 10.sep-tembra sēdē pieņēma lēmumu ”par latvijas republikas likuma ”par lat-vijas republikas obligāto valsts dienestu” spēkā stāšanās kārtību” , kurā bija nolemts: 1. noteikt, ka latvijas republikas likums ”par latvijas republikas obligāto valsts dienestu” stājas spēkā ar 1991.gada 1.oktobri. 2. atzīt par spēku zaudējušu ar 1991.gada 1. oktobri latvijas psr 1990.gada 1. marta likumu ”par alternatīvo (darba) dienestu” ar gro-zījumiem un papildinājumiem, kas izdarīti ar latvijas republikas 1990.gada 15. maija likumu un 1990.gada 2.oktobra likumu (latvijasatvija, kur tavi dēli... 292 republikas augstākās padomes un valdības ziņotājs, 1990., nr.11., 21. un 42.). 3. noteikt, ka personas, kas likuma ”par latvijas republikas obli-gāto valsts dienestu” spēkā stāšanās brīdī pilda alternatīvo (darba) die-nestu, turpina pildīt savus pienākumus atbilstoši likumam ”par latvijas republikas obligāto valsts dienestu” . 4. uzdot latvijas republikas ministru padomei: 1) līdz 1991.gada 1.oktobrim izveidot republikā valsts dienesta pārvalžu sistēmu un veikt citus ar valsts dienesta nodrošināša-nu saistītos organizatoriskos pasākumus; 2) reizi pusgadā noteikt un publicēt vienas personas iztikas mini-mumu; 3) līdz 1992.gada 1.janvārim iesniegt latvijas republikas aug-stākajai padomei likumprojektu par nepieciešamajiem grozīju-miem darba un pensiju likumdošanas aktos. 5. uzdot latvijas republikas veselības aizsardzības ministrijai kopā ar iekšlietu ministriju, latvijas republikas ministru padomes muitas departamentu un latvijas republikas ministru padomes sabiedrības drošības departamentu līdz 1991.gada 1.oktobrim noteikt kārtību, kādā veicama obligātajam valsts dienestam pakļauto personu medicīniskā pārbaude. 6. uzdot latvijas republikas ministru padomes sabiedrības dro-šības departamentam līdz 1991.gada 1.oktobrim izstrādāt un iesniegt ministru padomei apstiprināšanai instrukciju par valsts dienesta doku-mentāciju un uzskaiti, kā arī militāros reglamentus. 7. uzdot latvijas republikas finansu ministrijai kopā ar latvijas republikas ministru padomes sabiedrības drošības departamentu līdz 1991.gada 1.oktobrim noteikt kārtību, kādā latvijas republikas valsts budžetā pārskaitāmi dienestnieku nopelnītie līdzekļi, kas pārsniedz vi-ņiem izmaksājamo summu apmērus, kā arī noteikt kārtību, kādā no valsts budžeta izmaksājama kompensācija, kas paredzēta likuma „par latvijas republikas obligāto valsts dienestu” 46. panta otrajā un trešajā daļā. bija paredzēts, ka jaunais valsts dienesta likums sāks darboties pirms rudens iesaukuma armijā, un uz tā pamata bija jāsākas jaunam, ļoti sva-rīgam un atbildīgam darbam latvijas republikas aizsardzības sistēmas izveidē un stiprināšanā.93 valsts dienesta pārvaldes. prasība par valsts dienesta pārvalžu izveidi republikas rajonos un pilsētās zināmā mērā bija iestrādāta iepriekš ap-skatītajā likumā „par alternatīvo (darba) dienestu” , ko latvijas psr aug-stākā padome pieņēma 1990. gada 1.martā, un uz tā pamata ar latvijas psr ministru padomes 1990.gada 20.aprīļa lēmumu nr. 112 apstipri-nātajā nolikumā „par alternatīvā (darba) dienesta pildīšanas kārtību” . praktiska šo pārvalžu izveide kļuva iespējam tikai pēc finansējuma pie-šķiršanas 1991.gada jūlijā. izmantojot kā kritērijus iedalījumu kategorijās pēc iesaucamo un re-zervistu kopējā skaita administratīvi teritoriālajās vienībās, tika nolemts sadalīt republikas rajonus 3 kategorijās pēc kopējā iedzīvotāju skaita, no kuriem noteikti procenti varētu būt potenciālie jauniesaucamie un re-zervisti. atkarībā no kategorijas tika noteikts sabiedrības drošības pār-valžu darbinieku sastāvs – jo augstāka kategorija, jo vairāk darbinieku. sākumā valsts dienesta pārvalžu štatā ietilpa valsts dienesta pārvaldes priekšnieks, tehniskie darbinieki, valsts dienesta nodaļas priekšnieks un 1-3 uzskaitveži. pirmās kategorijas valsts dienesta pārvalžu grupā tika iekļauti rī-gas pilsētas rajoni un priekšpilsētas, daugavpils, liepāja; otrās kategori-jas – cēsis, jēkabpils, jelgava, jūrmala, rēzekne, valmiera, rīgas rajons; pārējie rajoni tika iekļauti trešajā grupā. ja pilsētai blakus bija attiecīga nosaukuma rajons, šīs abas administratīvi teritoriālās vienības tika ap-vienotas vienā valsts dienesta pārvaldē pie attiecīgās pilsētas izpildko-mitejas. tādā veidā tika izveidotas šādas valsts dienesta pārvaldes ar valsts dienesta nodaļām un to priekšniekiem (pēc ziņām uz 1991.gada 26.augustu): aizkraukles rajonā – valsts dienesta pārvalde, pārvaldes priekšnieks henriks karvels, valsts dienesta nodaļas priekšnieks jānis plinta; alūksnes rajonā – attiecīgi gunārs alksnis un līvija bondareva; balvu rajonā – juris porietis un ainis šaicāns; bauskas rajonā – ēriks iļņickis un viktors goba; cēsu rajonā – valsts dienesta nodaļas priekš-nieks viktors jemeļjanovs; daugavpils pilsētā un rajonā –arnis lejiņš un vanda kezika; dobeles rajonā – agris krūmiņš un uldis dzērvītis; gulbenes rajonā – donats veikšāns un aloizs priedeslaipa; jēkabpils rajonā – ēriks osis un mārtiņš stalidzāns; jelgavas pilsētā un rajonā – gundars ošiņš un artis peipiņš; jūrmalas pilsētā – valsts dienesta pārvaldes priekšnieks ēriks ivanovs; krāslavas rajonā – valsts dienesta pārvaldes priekšnieks staņislavs leikučs; kuldīgas rajonā – uldis va-atvija, kur tavi dēli... 294 nags un ludmila beiere; liepājas pilsētā un rajonā – ivars ķervis un ai-vars mednieks; limbažu rajonā – valsts dienesta pārvaldes priekšnieks pēteris mežavilks; ludzas rajonā – valsts dienesta pārvaldes priekšnieks broņislavs leicāns; madonas rajonā – valsts dienesta pārvaldes priekš-nieks harijs āriņš; ogres rajonā – valsts dienesta pārvaldes priekšnieks ēriks delpers; preiļu rajonā – antons andžāns un rita mičule; rēzek-nes pilsētā un rajonā – valsts dienesta nodaļas priekšnieks broņislavs strods; rīgas rajonā – juris līcis un ivars līdaka; saldus rajonā – jānis miesnieks un normunds bērzs; talsu rajonā – jānis vasiļevskis un juris otisons; tukuma rajonā – kārlis zeiburliņš un ziedonis ķiģelis; valkas rajonā – valsts dienesta pārvaldes priekšnieks jānis dienavs; valmie-ras rajonā – modris trauliņš un juris bogdanovs; ventspils pilsētā un rajonā – elmārs zapoļskis un juris osis; rīgas pilsētā: centra rajonā – valērijs blusiņš un linda kauliņa; kurzemes rajonā – aivars ašmanis un marija lemešuka; latgales priekšpilsētā – valsts dienesta nodaļas priekšniece andra bāliņa; vidzemes priekšpilsētā – valsts dienesta pār-valdes priekšnieks jānis gulbis; zemgales priekšpilsētā – jānis dauga-vietis un andris akermanis; ziemeļu rajonā – valsts dienesta pārvaldes priekšnieks pēteris kļaviņš. kā redzams šajā sarakstā, ne visās valsts dienesta pārvaldēs līdz no-teiktajam datumam bija pilnībā nokomplektēti vadošie darbinieki, kuru apstiprināšana amatos notika ar sdd direktora pavēli, jo viņi skaitījās departamenta pakļautībā. vēlāk sakarā ar valsts dienesta pārvalžu dar-bības apjoma un specifikas izmaiņām to štati palielinājās un tās arī pār-strukturējās. lai jaunizveidotās latvijas republikas rajonu (pilsētu) valsts die-nesta pārvaldes varētu sekmīgi veikt tām paredzētos pienākumus, bija jāizstrādā visaptveroša un detalizēta instrukcija. sdd šo darbu sāka ar instrukcijai nepieciešamo pielikuma dokumentu izstrādi, lai risinātu ar valsts dienesta uzskaiti saistītos jautājumus. tika izstrādāti 17 doku-menti (standarta veidlapas). atcerēsimies, ka tajā laikā nepieciešamajā skaitā nebija pieejami datori, bija jāorganizē visu iesaucamo un rezervis-tu kartiņu uzskaite. sakarā ar to, ka tolaik valstij bija problēmas ar naudas līdzekļiem, lai izgatavotu karavīru (karaklausības) apliecības un arī ar nelielu skaitu tipogrāfiju, kur šos dokumentus varētu izgatavot labā kvalitātē, kā arī ar ierobežotu laiku (tipogrāfijas tolaik bija ļoti noslogotas, jo daudzajām95 jaunizveidotajām vai reorganizētajām iestādēm, uzņēmumiem un orga-nizācijām bija jāizgatavo dažādas dokumentu veidlapas un citi iespied-materiāli), tika nolemts karavīru apliecību vietā pagaidām aprobežoties ar ieliktni pasē, kas bija paredzēts visiem jauniesaucamajiem un visu ka-tegoriju rezervistiem. to vajadzēja turēt pasē (tā sākumā bija ierakstīta pases sērija un numurs) un kopā ar to uzrādīt, risinot ar valsts dienesta uzskaiti saistītus jautājumus. pases ieliktnī visi ieraksti bija identiski ie-rakstiem uzskaites kartē (to valsts dienesta pārvaldes aizpildīja pirms ieliktņa rakstīšanas, reģistrējot personu valsts dienesta uzskaitē, tai sa-sniedzot noteiktu vecumu). kopumā šai instrukcijai bija 63 standarta mašīnraksta lapas, no tām 48 lapas ar paskaidrojošo tekstu, un pārējās lapās bija visu 17 uzskaites dokumentu veidlapas. kad latvijas republikas obligātajam valsts dienestam pakļauto per-sonu uzskaites instrukcijas projekts bija izstrādāts galīgajā variantā 1991.gada augustā, sākās tās pavairošanas un attiecīgo dokumentu veid-lapu izgatavošanas, lai ar tiem varētu vispirms apgādāt valsts dienesta pārvaldes, jo jauniešu rudens iesaukums obligātajā valsts dienestā bija paredzēts oktobrī, noformējot viņiem paredzētos visus valsts dienesta uzskaites dokumentus. valsts dienesta uzskaites dokumentu veidlapas ierobežotā daudzumā atbilstoši sdd iedalītajiem naudas līdzekļiem izgatavoja cēsu tipogrā-fija, un augusta vidū tās tika nogādātas departamentā, kur tika sadalītas izsniegšanai atbilstoši valsts dienesta pārvalžu kategorijām. pēc visu augšminēto priekšdarbu beigšanas varēja organizēt rajonu (pil-sētu) valsts dienesta pārvalžu un nodaļu priekšnieku apmācības valsts die-nesta uzskaites darba organizācijas jautājumos savās pārvaldēs. šādas nodarbības notika 1991.gada 26.augustā, kur f . justs iepazīs-tināja rajonu (pilsētu) valsts dienesta pārvalžu un nodaļu priekšniekus ar latvijas republikas obligātajam valsts dienestam pakļauto personu uzskaites instrukcijas projektu, izsniedzot viņiem šo projektu un visu ar valsts dienesta uzskaiti saistīto dokumentu veidlapas darba sākšanai. sakarā ar nepietiekamo finansējumu izsniegto veidlapu daudzums bija minimāls, tāpēc tika ieteikts valsts dienesta pārvalžu un nodaļu priekš-niekiem meklēt iespēju tās pavairot optimālā daudzumā par savu pa-švaldību līdzekļiem. sdd vadība uzdeva rajonu (pilsētu) valsts dienesta pārvalžu un no-daļu priekšniekiem organizēt līdzīga veida seminārus ar pagastu (pil-atvija, kur tavi dēli... 296 sētu u.c.) atbildīgajām amatpersonām par valsts dienesta uzskaiti savā rajonā, nepieciešamības gadījumā sniedzot palīdzību, ko arī pēc tam īstenoja praksē. lai noteiktu obligātajam valsts dienestam pakļauto personu veselības stāvokli un derīgumu valsts dienestam, bija nepieciešams izstrādāt at-tiecīgus kritērijus. laika trūkuma dēļ par pamatu tika izmantots ar psrs aizsardzības ministra pavēli apstiprinātais slimību un fizisko trūkumu saraksts, kas ierobežo vai nepieļauj dienēšanu psrs bruņotajos spēkos, tam pievienotā medicīniskās izmeklēšanas metodika un paskaidrojumi slimību un fizisko trūkumu saraksta atsevišķu pantu lietošanai, to pār-tulkojot latviešu valodā un piemērojot latvijas specifikai. šo dokumentus pēteris mežavilks ierosināja izstrādāt limbažu ra-jona valsts dienesta pārvaldes priekšniekam limbažu rajona slimnīcas ķirurgam onkologam sergejam tukumam, kas agrāk darbojās limbažu rajona kara komisariāta medicīniskajā komisijā un ļoti labi pārzināja šo darbu, un viņš samērā īsā laikā un labā kvalitātē veica šo ļoti apjomīgo darbu (kopumā 90 mašīnraksta lappuses). pēc šo dokumentu projekta iesniegšanas sdd f .justs koordinēja tā tālāko virzību, kamēr tas tika apstiprināts ar latvijas republikas vese-lības aizsardzības ministra edvīna platkāja 1991.gada 25.septembra pa-vēli nr. 207, kurā tika noteikts uzskatīt par spēkā neesošām republikas teritorijā visas psrs aizsardzības ministra pavēles, kas saistītas ar pil-soņu veselības pārbaudēm viņu derīguma noteikšanai dienestam psrs bruņotajos spēkos. ministra apstiprinātajā „slimību un fizisko trūkumu sarakstā, kas iero-bežo vai nepieļauj dienēšanu latvijas republikas valsts dienestā” visas sli-mības bija sagrupētas blokos pēc to iedarbības specifikas uz cilvēka organis-mu: psihiskie traucējumi; nervu sistēmas slimības un traumu sekas; iekšķī-gās slimības; ķirurģiskās slimības; augšējo elpošanas ceļu un ausu slimības; mutes dobuma un žokļu slimības; redzes orgānu un palīgaparāta slimības; ādas un zemādas slimības; veneriskās slimības; sieviešu slimības. vēlāk laika gaitā šis slimību saraksts tika nedaudz izmainīts.97 xv. civilās aizsardzības reorganizācija viens no galvenajiem ar lr mp 1991.gada 21.janvāra lēmumā sdd noteiktajiem darbības virzieniem jeb uzdevumiem bija nepieciešamo pasākumu organizēšana avāriju, stihisku nelaimju un citu ārkārtēju si-tuāciju gadījumos, šos uzdevumus varēja izpildīt tikai kopā ar civilās aizsardzības (ca) štābu, taču ca bija nepieciešama nopietna reorgani-zācija. risinājums bija jāmeklē, jo tāda apjoma ca valstij nebija vajadzī-ga un tās uzturēšana nebija iespējama. pārejot uz tirgus ekonomiku, si-tuācijā, kad valsts apdraudējums samazinājās, daudzu būvju, ca rīcībā esošo sakaru kanālu un uz kara vajadzībām orientētu militārās rūpniecī-bas valsts rezervju glabāšanas nepieciešamība bija jāpārskata. protams, esošajā sistēmā daudzas lietas bija iespējams un nepieciešams saglabāt. jāatzīst, ka uzsāktais reorganizācijas process ne vienmēr bija veiksmīgs. sdd darbības pirmajās dienās nācās iedziļināties ca problēmās un ie-kļauties tajā procesā, kas jau notika. saskaņā ar ženēvas konvenciju (1949.g.) un tās 1.papildu protoko-lu (1977.g.) civilā aizsardzība nozīmē humanitāro uzdevumu izpildi, lai aizsargātu civilos iedzīvotājus no briesmām un palīdzētu viņiem atgū-ties no kara darbības sekām, kā arī, lai nodrošinātu viņu izdzīvošanai nepieciešamos apstākļus. sabiedrības attīstības gaitā, attīstoties rūpniecībai, enerģētikai, tran-sportam u.c. pieaug miera laika ārkārtējo situāciju varbūtība un to seku iespējamie apjomi, kas apdraud iedzīvotājus un vidi. ārkārtējo situāciju pamatdalījumā dabas katastrofas un cilvēku radī-tās katastrofas, kara darbība (bruņoti konflikti) ir tikai viena no daudza-jām cilvēku radītajām katastrofām, bet visu katastrofu sekas – kaitējums cilvēkam, īpašumam un videi – ir identiskas. tādēļ arī civilā aizsardzī-ba visā pasaulē (neatkarīgi no tās dažādajiem nosaukumiem) pašlaik ir orientēta galvenokārt uz miera laika ārkārtējām situācijām. padomju savienībā (ps), t.sk. arī latvijā, īpaša uzmanība civilajai aiz-sardzībai bija pievērsta aukstā kara periodā un īpaši strauji tā attīstījās sākot no 1965.gada, kad galvenā uzmanība tika pievērsta iedzīvotāju aizsardzībai un izdzīvošanai atomkara gadījumā ar atomieroču un ķī-misko ieroču lietošanu. pirms lr neatkarības pasludināšanas 1990.gadā ps civilās aizsardzī-bas sistēmu vadīja ps aizsardzības ministra vietnieks civilās aizsardzībasatvija, kur tavi dēli... 298 jautājumos. visu praktisko darbību plānošanā, organizēšanā un koordi-nācijā veica ps civilās aizsardzības štābs. savienības republikās, arī lat-vijā, par civilās aizsardzības sistēmas darbību atbildēja mp priekšsēdē-tājs, bet praktisko darbību civilās aizsardzības jautājumos, to plānošanu un organizāciju veica republikas civilās aizsardzības štābs, to vadīja štā-ba priekšnieks ģen. i.bruņenieks. pēc sava amata štāba priekšnieks bija mp priekšsēdētāja vietnieks civilās aizsardzības jautājumos. ca štāba amatos bija gan aktīvā dienesta militārpersonas gan civilpersonas. ca štābs operatīvi bija pakļauts arī baltijas kara apgabalam, štāba operatī-vajā pakļautībā bija civilās aizsardzības pulks, dislocēts sužos, radiācijas un ķīmiskās izlūkošanas vads ar speciālo tehniku (dislocēts sužos), kā arī pārvietojamais sakaru mezgls ar attiecīgu tehniku (dislocēts sigul-dā). rīgā, rīgas rajonā, kā arī visās republikas pakļautības pilsētās (dau-gavpilī, liepājā, ventspilī, rēzeknē, jelgavā un jūrmalā) darbojās civilās aizsardzības štābi militārpersonu vadībā. katrā rajonā arī bija civilās aizsardzības štābi 4-5 privātpersonu sastāvā, kuri nodarbojās ar civilās aizsardzības plānošanu un praktisko aizsardzības pasākumu organizēša-nu un vadīšanu katastrofu un plūdu gadījumos lai risinātu jautājumu par iedzīvotāju apmācību, rīcībai ārkārtējās situācijās (katastrofās), republikā darbojās 14 dažāda līmeņa civilās aiz-sardzības kursi (t.sk.. republikas civilās aizsardzības kursi ar savu bāzi rīgā, pētersalas ielā 10, republikas pakļautības pilsētu kursi - 7, starpra-jonu kursi - 2 un rīgas pilsētas rajonu kursi - 4). gada laikā tika apmā-cīts ap 10-12 tūkstošu dažāda līmeņa amatpersonu, sākot no ministriem un citiem vadošajiem darbiniekiem un speciālistiem. ik gadu tika orga-nizētas civilās aizsardzības mācības 4-5 rajonos un vienā no republikas pakļautības pilsētām. sirēnu ieslēgšana bija iespējama no republikas vadības punkta visā valstī vienlaicīgi, vai attiecīgā rajonā (pilsētā) atsevišķi. sirēnas varēja ieslēgt arī no vietējā vadības punkta katrā pilsētā un rajonā, vietēja mē-roga avārijas gadījumā, lai brīdinātu iedzīvotājus. kara draudu gadījumā bija plānots visus iedzīvotājus no rīgas un re-publikas pakļautības pilsētām evakuēt uz lauku rajoniem ar vilcieniem, automašīnām un kājām. republikas pakļautības pilsētās izvietotajās rūpnīcās, kuru darbība tika plānota arī kara laikā, karaspēka nodroši-nāšanai ar nepieciešamām precēm un kara tehnikas remonta veikšanai, tika būvētas aizsargbūves, kuru tilpums nodrošināja lielākās strādājošās99 maiņas paslēpšanos uzbrukuma gadījumā. šādas aizsargbūves bija arī īpaši svarīgas uzņēmumos, kuri atradās lauku rajonos (hidroelektrosta-cijas, aerodromi). mp darbinieku un partijas ck aparāta darbība, kara draudu gadī-jumā bija paredzēta no ārpilsētas vadības punkta, kas tika ierīkots ap-akšzemes aizsargbūvēs. katrai ministrijai un aģentūrai arī bija aprīkoti apakšzemes vadības punkti lauku rajonos, kur laicīgi bija nodrošināta nepieciešamā sakaru sistēma. šos vadības punktus izmantoja arī mācību laikā. valdības vadības punktā bija nodrošināta pastāvīga diennakts de-žūra. tur glabājās arī viens eksemplārs valsts civilās aizsardzības plāna kara laikam un rīcībai ārkārtēju situāciju gadījumam miera laikā. visi republikas iedzīvotāji bija nodrošināti 120% apjomā ar indivi-duālajiem aizsardzības līdzekļiem (gāzmaskām, bērnu aizsargkamerām, respiratoriem), kā arī radiācijas mēraparatūru. minētie aizsarglīdzekļi glabājās speciālās rajonu un starprajonu noliktavās. apdraudējuma ga-dījumā gāzmasku izsniegšana iedzīvotājiem bija plānota 12 stundu lai-kā. lielākajos uzņēmumos gāzmaskas glabājās tieši uzņēmumos. pēc 1990.gada gāzmasku piegāde no krievijas tika pārtraukta un arī to at-jaunošana nenotika, kaut gan daudzām gāzmaskām derīguma termiņš jau bija izbeidzies. ar gāzmasku derīguma pārbaudi nodarbojās speciāla laboratorija, kura bija ca štāba pakļautībā un savu darbu turpināja arī pēc štāba reorganizācijas. laboratorijai bija tiesības uz noteiktu laiku pagarināt gāzmasku derīguma termiņu. ps civilās aizsardzības darbība tika organizēta uz nolikuma pama-ta, jo civilās aizsardzības likuma valstī nebija. pēc černobiļas avārijas (1986.gada 26.aprīlī) un daudzām lielām katastrofām, civilā aizsardzība visā padomju savienībā zināmā mērā tika pārorientēta uz rūpniecisku, transporta un dabas katastrofu graujošās ietekmes mazināšanu un ra-dīto seku likvidēšanu. arī mūsu republikā liela uzmanība tika pievērsta ignalīnas aes un iedzīvotāju rīcībai iespējamās avārijas gadījumā. visi civilās aizsardzības plāni tika pārstrādāti, ņemot vērā bēdīgo černobiļas pieredzi aizsardzības jautājumu risināšanā un iedzīvotāju izglītošanā, kā arī iedzīvotāju nodrošināšanā ar aizsarglīdzekļiem, drošiem sakariem un joda tabletēm. jau 1989.gadā, pēc lr mp priekšsēdētāja un ca štāba iniciatīvas tika izstrādāts republikas civilās aizsardzības likuma projekts, kas 1989.gada 4.septembrī tika iesniegts ps ca štābā izskatīšanai.atvija, kur tavi dēli... 300 oktobrī bija saņemts oficiāls atzinums par iesniegto likuma projektu. bija arī izteiktas dažas rekomendācijas, ka likumā jāiekļauj tikai galvenie civilās aizsardzības sistēmas organizācijas principi, balstoties uz to, ka lr civilā aizsardzība ir visas ps civilās aizsardzības sistēmas sastāvdaļa. jau likuma projektā tika iekļauts jautājums par republikas civilās aiz-sardzības pulka (sužos) nodošanu pilnā pakļautībā republikas mini-stru padomei. tomēr šis jautājums netika atbalstīts, norādot uz to, ka mobilizācijas jautājumi jārisina savienības mērogā ar kara komisariātu starpniecību. pēc tam, 1990.gada martā, tika sagatavota mp priekšsēdētāja v.e. breša vēstule ps ministru kabineta komitejai par valsts drošību ar lūgumu, sakarā ar nepieciešamību paaugstināt civilās aizsardzības gata-vību rīcībai ārkārtējās situācijās, nododot civilās aizsardzība pulku mp priekšsēdētāja pakļautībā, izslēdzot to no padomju bruņoto spēku sastā-va un komplektēt pulku ar alternatīvā dienestā iesaucamajiem vietējiem iedzīvotājiem. arī šis jautājums palika bez atbildes. ca reorganizācijas pasākumi pēc lr neatkarības pasludināšanas. ri-sinot jautājumus par civilās aizsardzības sistēmas reorganizāciju ar ps aizsardzības ministriju un ca štābu maskavā, arī latvijā vairākkārt tika apspriests jautājums par civilās aizsardzības sistēmas reorganizēšanu, lai sekmīgāk varētu risināt iedzīvotāju drošības pasākumus, kas saistīti ar iespējamām miera laika avārijām un katastrofām, un mazāk uzmanības veltītu atomkara draudiem ar masu iznīcināšanas ieroču izmantošanu. jau 1990.gada 19.jūlijā ap prezidijs pieņēma lēmumu par darba grupas izveidi lēmuma projekta „par latvijas republikas civilās aizsardzības sistēmas reor-ganizāciju” izstrādāšanu. darba grupu vadīja profesors georgs andrejevs – augstākās padomes deputāts, veselības aizsardzības ministrijas galvenais reanimatalogs. darba grupai bija uzdots līdz 1991.gada 1.janvārim izstrādāt minēto projektu un iesniegt augstākās padomes prezidijam. projekta izstrādes gaitā darba grupa vispirms iepazinās ar reālo si-tuāciju ca štāba darbībā, ar tā sastāvu, veicamajiem uzdevumiem un uzskatiem par darbības pilnīgošanu. darba gaitā tika izskatīti vairāki varianti par izstrādājamā lēmuma nosaukumu: „par ārkārtējās gatavības sistēmu” , „par civilo aizsardzību” u.c. tika piedāvāts arī izveidot civilās aizsardzības aģentūru. tomēr vārds “aģentūra” tajā laika lielākai daļai izraisīja negatīvu nostāju un tika meklēti citi nosaukumi.01 deviņdesmito gadu sākumā latvijā sāka veidoties dažas glābšanas un palīdzības sniegšanas vienības (grupas) avāriju un katastrofu seku likvidēšanai, ar kurām civilās aizsardzības operatīvais centrs sadarbo-jās. tāda, piemēram, bija latvijas ārstu biedrības katastrofu medicīnas ārstu un paramediķu grupa „abava” v .valdmaņa vadībā. vienība pat-stāvīgi gatavojās stihisku nelaimju vai katastrofu gadījumā sniegt palī-dzību iedzīvotājiem kā latvijas teritorijā, tā arī lietuvā, igaunijā un arī citās valstīs. grupas sastāvā bija līdz 15 cilvēku (ārsti, studenti, skolnieki u.c.). šī grupa vēlējās, lai civilās aizsardzības operatīvais centrs nodroši-na viņus ar autotransportu un sakaru līdzekļiem. bez jau minētās grupas arī kooperatīvs „vertikāle” apņēmās no sava kluba „everests” dalībniekiem izveidot profesionālu alpīnistu – glābēju vienību 15 – 20 cilvēku sastāvā, kas būtu gatava veikt bezmaksas glāb-šanas pasākumus avāriju, katastrofu un stihisku nelaimju gadījumā, bet viņi vēlējās, lai civilās aizsardzības operatīvais centrs ministru pado-mē atrisina jautājumu par viņu atbrīvošanu no 35% ienākumu nodokļa maksas un samazina par 50% sociālās nodrošināšanas nodokli no prak-tiskās darbības. jāatzīst, ka minēto prasību izpilde nebija reāla. analizējot reālos apstākļus un ņemot vērā notikumus, kas risinājās latvijā, kā arī sarežģīto politisko situāciju, kura saistīta ar janvāra bari-kādēm, ap izveidotajai darba grupai dotais uzdevums bija izpildīts un attiecīgais projekts 1991.gada 21.janvārī bija iesniegts ap prezidijam. lēmuma projektam tika pievienots pārskats par bīstamiem objek-tiem latvijas republikas teritorijā un kaimiņu valstīs, kas iespējamās katastrofas gadījumā var apdraudēt valsts iedzīvotāju drošību, kā arī iz-klāstīti civilās aizsardzības galvenie uzdevumi un pamatota gatavības nepieciešamība operatīvi darboties ārkārtējās situācijās. sistēmas galvenie uzdevumi bija noteikti nolikumā. ap lēmuma pro-jekts paredzēja, ka par lr gatavību ārkārtējo situāciju gadījumā atbild ap priekšsēdētājs, bet par sistēmas uzdevumu izpildi – mp priekšsēdē-tājs. praktiskā darba plānošana, organizācija, koordinācija, metodiskā vadība un kontrole tika uzdota ārkārtējās gatavības aģentūrai. tālāk tika noteikti aģentūras galvenie uzdevumi. lr ap lēmuma projektam tika pievienots lr ārkārtējās gatavības sistē-mas koncepcija, kura kopā ar lēmumu tika pieņemta 1991.gada 4.maijā. koncepcijas noslēguma daļā tika formulēts: ”latvijas republikas augstākā padome nolemj:atvija, kur tavi dēli... 302 1) reorganizēt pastāvošo civilo aizsardzību, izveidojot latvijas repub-likas ārkārtējās gatavības sistēmu. 2) apstiprināt darba grupas iesniegto latvijas republikas ārkārtējās gatavības sistēmas koncepciju. 3) izveidot darba grupu valsts likuma „par latvijas republikas ārkār-tējo gatavību” projekta izstrādei. ” ca sistēmas reorganizācijas process. lai turpinātu iesākto darbu civilās aizsardzības sistēmas reorganizācijā, izmantojot jau iegūto informāciju par sistēmas uzdevumiem un iespējām, tika pieņemts lēmums par likumu sa-kārtošanu. nedaudz izmainot iepriekšējās darba grupas sastāvu, 1991.gada 9.maijā tika pieņemts ap prezidija lēmums „par darba grupas izveidošanu lr likumprojekta “par latvijas republikas ārkārtējās gatavības sistēmu”” . par darba grupas vadītājs atkal tika iecelts georgs andrejevs. darba grupas sastāvā tika iekļauti 30 dažādu amatpersonu. darba grupai tika uzdots līdz 1992.gada 1.janvārim minēto likum-projektu iesniegt latvijas republikas augstākās padomes prezidijam. 1991.gada 6.septembrī bija noslēgts līgums starp ps aizsardzības mi-nistru e.šapašņikovu un igaunijas republikas valdības priekšsēdētāju e.savisāru. līgums paredzēja no 1991.gada 1.novembra igaunijā dislo-cēto civilās aizsardzības pulku kohtla-jarve nodot eksperimenta kārtī-bā igaunijas ministru padomei . ņemot vērā minētā dokumenta saturu, 1991.gada 10.septembrī mas-kavā notika sanāksme, kurā piedalījās ps aizsardzības ministrijas pār-stāvis ar ministra pilnvarām, no igaunijas valsts ministrs r. vare, lr ap deputāts m. stepičevs un lietuvas republikas mp priekšsēdētāja vietnieks z. vaišvila. sanāksmē piedalījās arī pārstāvji no baltijas valstu civilās aizsardzības štābiem, t.sk. ilmārs bruņenieks no latvijas civilās aizsardzības štāba. sanāksmes gaitā tika izskatīti jautājumi par padomju savienības ka-raspēka izvešanu no igaunijas, latvijas un lietuvas teritorijas. sanāksmē tika nolemts: 1) lietuvas, latvijas un igaunijas teritorijā esošā kara objektu vērtēju-ma izveidot apvienotu komisiju, kurā iekļaut padomju savienības aizsardzības ministrijas, kā arī latvijas, lietuvas un igaunijas pār-stāvjus. 2) atbrīvot no dienesta ps bruņotajos spēkos iesauktos no latvijas,03 lietuvas un igaunijas teritorijas līdz 01.01.1992.gadam visus obli-gātajā dienestā iesauktos. 3) atbrīvot līdz 01.01.1992.gada virsniekus, praporščikus, mičmanus un virsdienestniekus, kuri iestājušies padomju savienības bruņota-jos spēkos no igaunijas, latvijas un lietuvas teritorijas un kuri ie-snieguši lūgumu par atbrīvošanu no dienesta, un vēlējās atgriezties iesaukšanas vietā. 4) nekavējoties nodot igaunijas, latvijas un lietuvas valdībām civi-lās aizsardzības struktūras, dosaaf kopā ar bruņojumu, tehniku, kura atrodas viņu teritorijā, kā arī kara komisariātus ar iesaucamo uzskaites kartītēm, kara dienestam pakļauto un pensionāru karti-ņas un kara mežniecības. 5) līdz 01.01.1992. izformēt kara-politiskās skolas rīgā un tallinā. šie pārrunu rezultāti kļuva par pamatu turpmākai rīcībai, līdz pat līguma noslēgšanai starp latviju un krieviju par karaspēka izvešanu no baltijas valstīm. ņemot vērā civilās aizsardzības uzdevumu specifiku, kas bija saistīti ar iedzīvotāju aizsardzību kara gadījumā un dažādu ārkārtēju situāciju periodā, kā arī to, ka civilās aizsardzības štābs bija pakļauts mp priekš-sēdētājam, jau 1991.gada 29.augustā tika izdots ministru padomes rīko-jums nr.327-r, kas noteica: 1) sakarā ar lr 1991.gada 21.augusta konstitucionālo lēmumu ,,par latvijas republikas valstisko statusu” lr ca štābam noteikts tur­ pmāk pildīt tikai lr mp rīkojumus. 2) sdd iesniegt lr valdībai priekšlikumus par lr civilās aizsardzības štābu. ņemot vērā samērā lielu uzdevumu daudzumu iedzīvotāju aizsardzī-bas interesēs, ko pildīja republikas aizsardzības štābs, kā arī civilās aiz-sardzības štābi kategorijas pilsētās un rajonos (iedzīvotāju izglītošana rīcībai ārkārtējās situācijās, apziņošana par iespējamiem draudiem, kā arī uzdevumiem, kas saistīti ar sprādzienbīstamu priekšmetu neitrali-zāciju un iespējamo terora aktu novēršanu), sdd bija jāveic ļoti apjo-mīgs darbs, lai apzinātu civilās aizsardzības štābu veicamo uzdevumu nozīmīgumu, štāba darbības principus, apgūtu informāciju par štāba pakļautībā esošo materiāltehnisko bāzi, nekustāmo īpašumu, civilās aizsardzības aizsargbūvēm un vadības punktiem pilsētās un ārpilsētu teritorijā.atvija, kur tavi dēli... 304 katrai ministrijai un valsts komitejai bija ārpilsētas vadības punkti ar attiecīgiem pastāvīgiem sakaru līdzekļiem, nepieciešamajām mēbelēm un aprīkojumu. viens no galvenajiem uzdevumiem reorganizācijas gaitā bija saglabāt materiāltehnisko bāzi, lai nodrošinātu iedzīvotāju laicīgu apziņošanu un veiktu svarīgākos uzdevumus, kuri saistīti ar iedzīvotāju drošību. tāpat nepieciešams bija saglabāt un pilnveidot esošo mācību bāzi, lielāku vērību piešķirot republikāniskajiem kursiem, kas pēc reorgani-zācijas veica iedzīvotāju apmācību, izbraucot uz rajoniem. pildot minēto rīkojumu, tika sagatavots un 1991.gada 24.oktobrī pie-ņemts mp lēmums nr.283 ,,par latvijas republikas civilās aizsardzī-bas operatīvo centru” , kurā noteikts: 1991.gada 1.novembra reorganizēt lr civilās aizsardzības štābu un kursu struktūru un nosakot darbības principus, saglabāt un pilnveidot to ietvaros radītās materiāltehnisko un mācību bāzes, republikānisko sakaru- apziņošanas un prognozēšanas sistēmas. izveidot uz lr ca štāba bāzes, civilās aizsardzības operatīvo centru, neiekļaujot tā štatos ps aizsardzības ministrijai pakļauto personālsastā-vu, izņemot augsti kvalificētus speciālistus, kuru izmantošana uz laiku pieļaujama saskaņā ar abpusēji noslēgtu līgumu. civilās aizsardzības operatīvajam centram tika noteikti šādi darbības virzieni: • prognozēt iespējamās ārkārtējās situācijas un organizēt iedzīvotājus, kā arī plānot palīdzības sniegšanu un seku likvidēšanas pasākumus; • organizēt iedzīvotāju, kā arī uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību va-došo darbinieku un specializēto vienību apmācību darbībai iespē-jamās ārkārtējās situācijās; • nodrošināt sakaru- apziņošanas un trauksmes sistēmas pastāvīgu gatavību; • koordinēt tautsaimniecības nozaru un organizāciju saskaņotu dar-bību iespējamās ārkārtējās situācijas gadījumā; • organizēt atmīnēšanas darbus un sprādzienbīstamu priekšmetu iz-nīcināšanu. civilās aizsardzības operatīvo centra priekšniekam tika uzdots iesniegt mp apstiprināšanai ar ieinteresētajām ministrijām saskaņotus priekšliku-mus par civilās aizsardzības operatīvā centra darbinieku maksimālo skaitu, darba samaksas fondu un operatīvā centra nolikuma projektu.05 jautājumu par civilās aizsardzības štābos, kursos un karaspēka daļās nodarbinātajiem, ps aizsardzības ministrijai pakļautībā esošajiem spe-ciālistiem tika nolemts risināt starpvaldību sarunās. ar mp sdd 1991.gada 29.oktobra pavēli par civilās aizsardzības operatīvā centra priekšnieku tika iecelts i.bruņenieks, bijušais civilās aizsardzības štāba priekšnieks. pildot minētā mp lēmumā nr.283 noteikto, tika veikta ca štāba reor-ganizācija un latvijas republikas civilās aizsardzības operatīvā centra izveidošana. līdz oktobra beigām ca štābā bija 112 darbinieku, tai skai-tā 21 ps aizsardzības ministrijas pakļautībā esošie; republikāniskajos kursos – 44, tai skaitā 5 ps aizsardzības ministrijas pakļautībā (attiecīgi virsnieki), kā arī 22 virsnieki civilās aizsardzības štābos rīgā un repub-likas pakļautības pilsētās. ca štābam bija pakļauti: pārvietojamais sakaru mezgls ar personāl-sastāvu (7 virsnieki, virsdienestnieki un 90 obligātā dienesta personas), kā arī tehnika, tai skaitā radiostacijas uz autotransporta bāzes. štāba pakļautībā bija arī atsevišķs radiācijas un ķīmiskās izlūkošanas vads ar personālsastāvu 1/20 un attiecīgu tehniku. veicot reorganizāciju, ps personālsastāvs tika nodots baltijas kara apgabala rīcībā. daļa radio-staciju (uz autotransporta) ar baltijas kara apgabala starpniecību tika pārdota latvijas aizsardzības spēkiem un zemessardzei, kas toreiz vēl nebija nbs sastāvā. izmantojamās telpas siguldā pēc akta tika nodotas as rīcībā. siguldā pārvietojamā sakaru mezgla teritorijā atradās arī civilās aizsardzības štāba ārpilsētas apakšzemes vadības punkts, kas arī tika nodots as rīcībā. republikas ca štābā dienējošie ps aizsardzības ministrijai pakļautie virsnieki pēc pašu vēlēšanās tika pārcelti dienesta turpināšanai krievijas teritorijā. saskaņā ar 1991.gada 10. septembra vienošanos virsnieki un arī ierindnieki, kuri bija iesaukti armijā no latvijas teritorijas līdz 1992. gada 1.janvārim, bija atvaļināti no armijas. daži pārgāja lr as sastāvā, daži policijā, daži palika ca operatīvajā centrā. republikas civilās aizsardzības štābs tā reorganizācijas periodā bija izvietots kalpaka bulvārī 6, bet repub-likānisko kursu mācību bāze atradās pētersalas ielā 10. sakarā ar personālsastāva skaitlisko samazināšanos, pārejot uz civi-lās aizsardzības operatīvā centra štatiem, daļa telpu kalpaka bulvārī 6 (divi stāvi) tika nodota am rīcībā, un vairākas telpas pētersalas ielā 10 – robežapsardzībai.atvija, kur tavi dēli... 306 saskaņā ar lr mp 1991.gada 24.oktobra lēmumu nr.283 tika izstrā-dāts priekšlikums par civilās aizsardzības operatīvā centra darbinieku maksimālo skaitu un darba samaksas fondu. tika izstrādāts un apstiprināts arī civilās aizsardzības operatīvā cen-tra pagaidnolikums. paraugnolikumā bija teikts, ka centrs ikdienas dar-bā pakļaujas lr republikas aizsardzības ministrijai kā patstāvīga struk-tūrvienība un izvietojas rīgā, kalpaka bulvārī 6. pagaidnolikumā tika noteikti galvenie uzdevumi, tiesības, materiāl-tehniskā apgāde, finansēšana un darba organizācija. galvenais uzdevums reorganizācijas periodā bija nodrošināt iedzīvotāju laicīgu apziņošanu ārkārtējo situāciju gadījumā, nepieļaujot apziņošanas un trauksmes sis-tēmas gatavības pazemināšanu. viens no svarīgiem uzdevumiem bija organizēt atmīnēšanas darbus un sprādzienbīstamu priekšmetu iznīci-nāšanu. ar to agrāk nodarbojās civilās aizsardzības pulka speciālisti. latvijas teritorija bija sadalīta 6 zonās un katras zonas teritorijā atrastos sprādzienbīstamos priekšmetus iznīcināja atsevišķa karaspēka daļa, kas dislocējās latvijas, lietuvas vai igaunijas teritorijā. tika izstrādāta un izdota sdd 1991.gada 31.oktobra pavēle nr.74v „par latvijas republi-kas civilās aizsardzības operatīvā centra spridzekļu un sprāgstvielu lik-vidācijas komandas izveidošanu” . ar sdd pavēli bija uzdots: 1. civilās aizsardzības operatīvā centra sastāvā izveidot spridzekļu likvidācijas komandu (tālāk tekstā komandu) piecu cilvēku sastāvā ar darba samaksas fondu 2500 rubļiem no lr mp sdd līdzekļiem, ar šā gada 1. novembri. 2. civilās aizsardzības operatīvajam centram komandas vajadzībām paredzēt automašīnu uaz-469 ar spridzekļu likvidēšanas līdzek-ļiem un sakaru līdzekļiem. 3. lr vietējām pašvaldībām, uzņēmumiem un organizācijām, kuru teritorijā atrasti spridzekļi, jāsedz komandas izsaukumi un padarītā darba izdevumi. 4. atbildību par laicīgu komandas apmācību un spridzekļu likvidēša-nu uzdot civilās aizsardzības operatīvajam centram, veicot daļēju apmācības speciālistu izmantošanu no ca operatīvā centra līdzek-ļiem. 5. apstiprināt nolikumu par spridzekļu un sprāgstvielu likvidācijas komandu.07 6. civilās aizsardzības centra priekšniekam līdz šā gada 21.novem-brim izstrādāt mācību programmu, norīkot atbildīgos speciālistus un iesniegt tos apstiprināšanai līdz 21.11.1991. 7. uzdot lr mp sdd direktora vietniekam a.pļaviņam veikt šīs pa-vēles izpildes kontroli. lai izpildītu pavēli par spridzekļu un sprāgstvielu likvidācijas ko-mandas izveidošanu bija jāveic liels darba apjoms. pirmkārt, jau vaja-dzēja atrast personālsastāvu – speciālistus, kas jau iepriekš bija apguvuši spridzinātāja specialitāti jeb dienējuši padomju armijas inženiersapieru vienībās, kuras nodarbojās ar spridzekļu neitralizāciju vai kaut spridzi-nātāja darbiem. arī atrodot cilvēkus, kuri gatavi pildīt doto uzdevumu, vispirms vajadzēja viņus sagatavot konkrētam darbam, jo spridzināt kaut kur karjerā vai poligonā nav tas pats, kas neitralizēt kara laika lādi-ņus, mīnas, aviobumbas, granātas, ko izmantoja karojošās puses pirmā un otrā pasaules kara laikā. pēc iepriekšējo gadu statistikas datiem republikas teritorijā katru gadu tika iznīcinātas līdz tūkstotim dažādu sprādzienbīstamu spridzekļu. tajā laikā sāka parādīties arī terora akti, kuros transporta līdzekļiem un citiem objektiem pielikti spridzekļi ar laika degli vai radio vadāmi, vai vienkārša butaforija. bieži tika saņemti viltus zvani par ievietoto spridzekli. katra dažāda veida spridzekļa nei­ tralizācija prasīja zināmu risku un apsardzes ugunsdzēsēju, mediķu no-drošinājumu, kā arī cilvēku evakuāciju, transporta kustības pārtrauk-šanu. grūtības sagādāja arī sprāgstvielu iegāde un uzglabāšana, kā arī to apsardze, jo tajā periodā pieprasījums pēc spridzekļiem no dažādu personu puses bija liels. pildot sdd pavēli, tika izveidota darba spējīga atrasto sprādzienbīs-tamo priekšmetu likvidācijas komanda aleksandra rozova vadībā, kas sekmīgi risināja dotos uzdevumus, kā arī apmācīja daudzus zemessar-gus un civilās aizsardzības speciālistus no rajoniem, kuri pēc tam sekmī-gi darbojās rajonos un savās vienībās. tika izstrādāts un apstiprināts nolikums „par sprādzienbīstamu priekšmetu iznīcināšanas grupu lr teritorijā” , kā arī attiecīga mācību programma. uz cac atmīnētāju komandas materiālu bāzes vēl šodien policijas akadēmijā ir izveidots priekšzīmīgs kabinets ar ļoti plašu eksponātu iz-stādi, kāda nav nekur latvijā. tur ir savākti pirmā un otrā pasaules kara laika izmantotie artilērijas un mīnmetēju lādiņi, prettanku un kaujinie-atvija, kur tavi dēli... 308 ku mīnas, granātas, aviobumbas un dažādi paštaisīti spridzekļi, kurus izmanto dažāda līmeņa teroristi, kā arī dažāda tehnika spridzekļu ne-itralizācijai un iznīcināšanai. ir saglabājušās izziņas par sprādzienbīstamo priekšmetu iznīcināša-nu 1992. gadā. no minētām izziņām redzams, ka gada laikā atmīnēšanas grupa iz-nīcināja 834 sprādzienbīstamus priekšmetus, tai skaitā 18 aviācijas bumbas, 777 artilērijas lādiņus un mīnmetēju mīnas, 19 granātas un fauspatronas, 20 pārējo spridzekļu (prettanku un kājnieku mīnas, dažā-di speciālie spridzekļi). lielākais daudzums spridzekļu bija saldus rajo-nā – 337 un rīgas rajonā – 141. lielas problēmas radīja tas, ka atmīnētāju komanda bija slikti nodro-šināta ar mūsdienīgu aparatūru, lai atklātu sprādzienbīstamus priekš-metus un īpaši veiktu to neitralizāciju. nebija arī speciālā transporta sprādzienbīstamos priekšmetu evakuācijai un sprāgstvielu pārvadāša-nai. ņemot vērā to, ka katrs spridzeklis tā neitralizācijas laikā var radīt visbīstamāko situāciju un bojāeju, tomēr mūsu komanda visā atmīnē-šanas laika periodā laimīgi tika galā bez ievainojumiem un zaudējumu nodarīšanas citiem. civilās aizsardzības operatīvā centra darbības gaitā lielas problēmas radās ar topogrāfisko karšu ( 1:100 000, 1: 200 000 un citu nomenklatū-ru) izmantošanu, jo padomju armijas rīcībā esošās ģenerālštāba kartes bija slepenas. lai varētu izmantot padomju savienības laikā izgatavotās kartes, civilās aizsardzības štābs vērsās padomju armijas ģenerālštābā ar lūgumu atļaut iz-mantot iepriekš izdotās kartes, noņemot slepenības pakāpi. atļauja minēto nomenklatūru karšu izmantošanā baltijas republiku teritorijā tika saņemta ar šī štāba priekšnieka vietnieka ģenerāļa lobova parakstu. civilās aizsardzības operatīvajam centram laba sadarbība veidojās ar sdd un turpmāk ar aizsardzības ministriju. civilās aizsardzības štāba reorganizācijas periodā svarīgi bija sagla-bāt materiāltehnisko bāzi un pilnveidot to atbilstoši jaunajām prasībām. īpaša uzmanība tika pievērsta sakaru apziņošanas un trauksmes sistē-mai. šī sistēma bija veidota, pēdējos gados ieviešot jaunu tehniku, un pabeigta 1986.gadā, iztērējot 5,5 milj. rubļus. visā teritorijā bija izvieto-tas 1790 sirēnas. sakarā ar sakaru sistēmas pārņemšanu latvijā „lattelekom” pakļautī-09 bā, ļoti mainījās samaksas tarifi, no 1991. līdz 1994.gadam atmaksājamās summas palielinājās simtkārtīgi, bet civilās aizsardzības operatīvā cen-tra rīcībā iedalītie līdzekļi palielinājās tikai nedaudz. finansiālu līdzek-ļu trūkuma dēļ pamazām tika sašaurināts apziņojamo personu skaits ārkārtējo situāciju gadījumā. sakarā ar privatizācijas procesa vēršanos plašumā, lauku rajonos daudzas sirēnas tika atslēgtas un pat pazuda. arī rūpniecības uzņēmumos notika tas pats. jākonstatē, ka šajā periodā ļoti mainījās uzskati par civilo aizsardzību kā tādu vispār, jo aukstā kara laikā civilajai aizsardzībai bija pievērsta nepamatoti liela uzmanība un iedzīvotāji bija noskaņoti pret to. nenoslēdzot līgumu ar “lattelekom” par apziņošanas sistēmas saglabāšanu un pilnveidošanu, faktiski valsts zaudēja iedzīvotāju apziņošanas sistēmu, jo nepārtraukti tika paaugsti-nāti sistēmas uzturēšanas tarifi, bet finanšu līdzekļi netika pietiekamā daudzumā iedalīti. vajadzēja paiet ilgam laikam, kamēr iedzīvotājus izdevās pārliecināt, ka ārkārtējās situācijas (avārijas, katastrofas, dabas stihijas, plūdi, indīgo vielu noplūde, iespējama radiācijas piesārņojums u.c.) ir iespējamas kurā katrā laikā un lai sekmīgi risinātu jautājumus par postošās ietekmes mazināšanu un izraisīto seku likvidēšanu, ir jāzi-na, kā rīkoties konkrētā situācijā. tāpēc aktīvi turpināja darboties civi-lās aizsardzības republikāniskie kursi. pārējie kursi reorganizācijas pro-cesā tika likvidēti. ja iepriekšējos gados apmācībai uz kursiem brauca uz rīgu, tad pēc reorganizācijas apmācība bija rajonos uz vietas. tas deva labus rezultātus un iedzīvotāji tika pārliecināti, ka civilā aizsardzība ir vajadzīga, lai arī miera laikā aizsargātu no ārkārtējām situācijām. veicot civilās aizsardzības štāba reorganizāciju samazinājās civilās aizsardzības personālsastāva skaits jaunizveidotajā civilās aizsardzības operatīvajā centrā. un ņemot vērā latvijas republikas ģenerālprokurora ierosinā-jumu, civilās aizsardzības operatīvais centrs no kalpaka bulvāra 6 tika pārvietots uz bijušajām republikānisko kursu telpām, pētersalas ielā 10, atstājot kalpaka bulvārī 6 tikai operatīvo dežūrdienestu un atmīnētāju grupu, izvietojot tās pagrabtelpās. reorganizācijas procesā bija svarīgi saglabāt ārpilsētas vadības pun-ktus un aizsargbūves (patvertnes), kuras atradās privatizējamo valsts uzņēmumu teritorijās. lai tās saglabātu, tika izdots lr mp 1990.gada 7.decembra rīkojums nr.218 „par civilās aizsardzības aisargbūvju fonda izmantošanu” un „par valdības ārpilsētas vadības punkta, valsts ārpilsē-tas vadības punktu saglabāšanu saskaņā ar likumiem „par valsts aizsar-atvija, kur tavi dēli... 310 dzību” un „par latvijas republikas civilo aizsardzību” . pamatojoties uz šiem rīkojumiem gandrīz visas aizsargbūves, kuru celtniecībā ieguldīti valsts līdzekļi, zināmu laiku tika uzturētas puslīdz normālā stāvoklī. cik zināms, aizsargbūvju izmantošana pašreizējos aizsardzības ministrijas un arī civilās aizsardzības plānos nav paredzēta. pirmajos darbības gados civilās aizsardzības centram laba sadarbība veidojās ar zviedrijas kolēģiem. pateicoties zviedru palīdzībai, tika or-ganizētas vairākas mācības ignalīnas aes avārijas gadījumā. pēc ca nonākšanas am pakļautībā, turpinājās ca darbības norma-tīvo dokumentu un pakļautības precizēšana. likuma projekts par valsts ca sistēmu vairākkārt tika grozīts, precizēts, papildināts, labots un bei-dzot tika iesniegts lr ap prezidijam ar nosaukumu „par latvijas re-publikas ārkārtējo gatavību” . pēc izskatīšanas augstākās padomes pastāvīgās komisijās, beidzot 1992.gada 15.decembrī, likums bija pieņemts ar nosaukumu „par lat-vijas republikas civilo aizsardzību” . likums noteica, ka par sistēmas darbību un tās uzdevumu izpildi atbild latvijas republikas valdības va-dītājs. sistēmas darbību plāno, organizē, koordinē un kontrolē latvijas republikas civilās aizsardzības centrs. civilās aizsardzības sistēmas pamatā ir teritoriālais princips, tās struktūras teritoriālās pamatvienības ir rajoni un republikas pilsētas. par republikas pilsētas un rajonu civilo aizsardzību un tās uzdevumu izpildi atbild attiecīgās pašvaldības vadītājs. likuma izstrādes un saskaņošanas gaitā tika saņemta aizsardzības ministra vēstule ar atzinumu par civilās aizsardzības likuma laicīgumu, kā arī tika apgalvots, ka sakarā ar likumu „par aizsardzības spēkiem” aizsardzības ministrija veidos inženieru-sapieru bataljonu, ķīmiskās aizsardzības rotu, kura profesionālā līmenī būs spējīga veikt speciālus uzdevumus, kā arī veidos mobilo strēlnieku spēkus, kuri piedalīsies avā-riju un stihisko nelaimju novēršanā un seku likvidēšanā. pēc likuma „par latvijas republikas civilo aizsardzību” pieņemšanas ar lr mp 1993.gada 14.janvāra rīkojumu tika uzdots i.bruņeniekam pildīt latvijas republikas civilās aizsardzības centra izpilddirektora pienākumus. civilās aizsardzības centrs no 1993. gada bija aizsardzības ministrijas pārraudzībā. reorganizācijas gaitā civilās aizsardzības operatīvais centrs tika pār-dēvēts par lr civilās aizsardzības centru (cac). mainījās arī vadība.11 no 1993.gada 1.jūnija par cac izpilddirektoru tika iecelts visvaldis mucenieks, bet no 1995.gada 27.septembra – ludis pauliņš. pēc 1996. gada 20. septembra latvijas republikas civilās aizsardzī-bas centrs pārgāja iekšlietu ministrijas sistēmā.atvija, kur tavi dēli... 312 xvi. rajonu sabiedrības drošības pārvalžu izveide pamatojoties uz mp un ap prezidija 1991.gada 24.maija lēmumu “par neatliekamiem pašaizsardzības pasākumiem sakarā ar psrs bru-ņoto vienību vardarbīgām akcijām latvijas republikas teritorijā” , sdd izstrādāja robežapsardzes struktūras projektu un vienību štata variantus, kā arī to komplektēšanai, izveidošanai un materiāli tehniskajai apgādei un darbības izvēršanai nepieciešamā finansējuma aprēķinu, lai panāk-tu to steidzamu piešķiršanu un iekļautos valsts 1991.gada otrā pusgada budžetā. sdd pieteikums pēc vairākkārtējas saskaņošanas visās instan-cēs tika izskatīts augstākās padomes budžeta komisijā tikai 1991.gada 17.jūnijā un izpildīts pēc atkārtotas izvērtēšanas finanšu ministrijā. lai gan dokumenti lēmumā noteikto uzdevumu izpildei un veicamo pasākumu plāns bija izstrādāti jau maijā (sk. latvijas republikas paša-izsardzības koncepcijas realizācijas plānu), līdzekļi 24.maija lēmuma 6.1.p. izpildei sdd kontos tika ieskaitīti tikai jūlijā. sdd izstrādātā pašaizsardzības koncepcija republikas pakļautības pilsētās un rajonos paredzēja sabiedrības drošības nodaļu (vēlāk pār-valžu) izveidi, kuru galvenais uzdevums bija organizēt sdd pakļautos dienestus un struktūrvienības. mp lēmums par sabiedrības drošības pārvalžu izveidi rajonos tika pieņemts pirms augusta puča. sakarā ar strauju notikumu attīstību, negaidot nolikuma grozījumu apstiprināša-nu, septembrī bija jāmaina akcenti un galvenā uzmanība jāpievērš robe-žapsardzības apakšvienību formēšanai. departamenta direktors apstiprināja pilsētu un rajonu pārvalžu šta-ta vienību skaitu atkarībā no veicamajiem uzdevumiem. rajonos, kur bija paredzēta robežapsardzības struktūru izveide, pārvaldes štata sa-stāvā tika izveidotas robežapsardzības apakšvienību organizēšanas un izvietošanas nodaļas. pārvaldes nodaļas risināja obligātā valsts dienesta, robežas atjaunošanas, avāriju un glābšanas dienesta, informācijas iegu-ves un apstrādes jautājumus. departamenta struktūra pakāpeniski attīstījās un 1991.gada augustā tajā bija 51 štata vienība un vairākas daļas: vispārīgā, organizatoriskā, finanšu ekonomiskā, informatīvā, valsts dienesta uzskaites, apmācību, tehniskā, saimnieciskā, robežapsardzības. valdība ar 1.augustu apstiprināja sdd pakļautībā republikas pilsētās13 un rajonos – sabiedrības drošības pārvaldes (kopā 228 štata vienības), kas varēja kļūt par robežapsardzības struktūru izveides pamatu, tomēr to finansēšana sakarā ar valdības 5.-6.augusta izbraukuma sēdes lēmu-mu tika apturēta. pēc augusta puča ar mp .1991.gada 9.septembra lēmumu tika apstip-rināts rajona (pilsētas) sabiedrības drošības pārvaldes pagaidnolikums, kas paredzēja sddsastāvā daudzas struktūras ar dažādiemuzdevumiem, jo martā apstiprinātais sdd nolikums netika pārskatīts. visi uzdevumi bija jārisina sadarbībā ar pašvaldībām, balstoties uz valsts administratī-vo dalījumu. rajonu drošības pārvaldēm bija noteikti šādi uzdevumi: •organizēt rajona teritorijā izvietotos sdd pakļautībā esošos dienes-tus un struktūrvienības; •veikt ar obligāto valsts dienestu saistīto organizatorisko un praktis-ko pasākumu izpildi; •pierobežas rajonos piedalīties robežas ar kaimiņvalstīm atjaunoša-nas darbu organizēšanā; •kopīgi ar ārkārtējo situāciju operatīvo centru koordinēt glābšanas pasākumus ārkārtēju situāciju gadījumos; •kopīgi ar pašvaldībām risināt jautājumus, kas saistīti ar rajona teri-torijā izvietoto psrs bs kontingentu. balstoties uz valdības 6.augusta sēdē nolemto, no sagatavotā departa-menta rajonu pārvalžu pagaidnolikuma teksta pirms puča periodā tika izslēgti tieši robežsardzes formējumu izveides uzdevumi, atstājot obli-gātajam valsts dienesta pakļauto personu un brīvprātīgo iesaukšanu. sa-režģītajā situācijā šāda haotiska departamenta uzdevumu maiņa radīja nevajadzīgu spriedzi departamenta darbā. šodienas vērtējumā tāda uzdevumu apvienošana viena departamen-ta ietvaros un spēku izkliedēšana nebija pareiza. politisko notikumu tik strauju attīstību nevarēja paredzēt un rajonu pārvaldes plānotos orga-nizatoriskos uzdevumus pēcpuča situācijā nevarēja izpildīt. līdz ar to, tika pieļauta būtiska kļūda, jo pirms puča izstrādātā rajonu sdp pagaid-nolikuma virzība apstiprināšanai valdībā bija jāaptur un tajā jāizdara būtiskas izmaiņas, liekot uzsvaru uz robežapsardzes struktūru attīstību. ņemot vērā, ka mainījās robežapsardzības struktūru izveides kon-cepcija, turpmākā robežapsardzības struktūru izveidē par pamatu tika ņemti militārās struktūras štati, kas paredzēja robežapsardzības bataljo-nu izveidi, jo vienlaicīgi veidot armijas tipa formējumus un robežapsar-atvija, kur tavi dēli... 314 dzības struktūras ne valsts, ne sdd nebija spējīgs. rajonu sdp formē-jumu (bv , robežsardzes) izveides un vadības uzdevumi septembrī tika atcelti, rajonu pārvaldēm palika ar obligāto valsts dienestu saistīto uz-devumu izpilde, rezervistu uzskaite, bijušo kara komisariāta telpu pār-ņemšana, sabiedrības drošības interesēs iegūtās informācijas apstrāde. pierobežas rajonu pārvaldes turpināja risināt robežapsardzības struk-tūru personāla un infrastruktūras objektu noformēšanas jautājumus. izmantojot šo nodaļu štatus bija iespējams komplektēt nākamo robež-sardzes bataljonu vadību. valdības izbraukuma sēde augustā. sdd sagatavotā mp lēmuma pro-jekta „par robežapsardzības struktūrām, to vadību, darbības uzdevu-miem” izskatīšana, pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem jūlijā to saska-ņot, tika atlikta līdz mp slēgtai izbraukuma sēdei 5.- 6. augustā jūrmalā. sēdes sagatavošanai izveidotās nozaru komisijas divas dienas centās vispusīgi izvērtēt iespējamos valsts struktūru un kopējās ekonomiskās attīstības modeļus, sabiedrības drošības un valsts apdraudējumus. iem pārstāvji sagatavoja pārskatu par policijas (milicijas) struktūru reorga-nizācijas gaitu un attiecībām ar psrs iem. pārskatā sniegti ministrijas centrālā aparāta un republikas iekšlietu iestāžu reorganizācijas pirmā posma rezultāti. ministrijā izveidoti izmeklēšanas, policijas, ieslodzīju-ma vietu un ugunsdzēsības- glābšanas dienesta departamenti. pie po-licijas departamenta izveidots atsevišķais patruļdienesta bataljons 300 cilvēku sastāvā, kas uz ziņojuma brīdi bija nokomplektēts 75%, apmā-cīts, apbruņots un stājies pie dienesta pienākumu pildīšanas. nodibināta iem akadēmija ar 3 fakultātēm: policijas, izmeklēšanas un ieslodzīju-ma vietu darbiniekiem, kurā uzņemtie 360 kursanti ar 1.augustu sāk mācības. lai gan iem centrālā aparāta štati tika samazināti apt. par 200 cilvēkiem, tomēr ministrijas centrālā aparāta štats bija pāri par 400 vienībām. iem, reorganizējot sistēmu, atsaucoties uz krimino-gēnās situācijas pasliktināšanos un panākot atbilstošu finansējumu, bija izdevies palielināt vairāku struktūru štatu: kriminālpolicijas ko-pējie štati palielinājās par 59 vienībām un sasniedza 995 štata vie-tas, izmeklētāji par 82 (543). policijas iecirkņu inspektoru par 686 (1372), patruļu- posteņu dienesta skaitliskais sastāvs palielināts par 683 vienībām (1200). sakarā ar to, ka pieauga iekšlietu sistēmas patstāvība (ar 01.01.1991.15 iem iestādes sāka finansēt no republikas budžeta, izņemot iekšlietu ie-stāžu darbinieku pensiju izmaksas), pastiprinājās psrs iem vēlme radīt alternatīvas struktūras (līdzīgi, kā prokuratūrā). tā, nesaskaņojot ar lr mp un iem, ar psrs iem pavēli rīgā tika izveidota baltijas reģionālā transporta milicijas pārvalde, kuras darbība izvērstos arī ārpus tran-sporta sistēmas. vienlaicīgi tika papildināta ar kadriem un materiāli tehniskiem līdzekļiem snmv (omon), pārtraukta ieroču un munīci-jas piegāde, ar iekšējā karaspēka spēkiem bloķēta pieeja lr iem ieroču noliktavai, likvidētas republikas mobilizācijas rezerves, pārtraukta un bloķēta medību ieroču un medību munīcijas piegāde republikai. psrs iem noraidīja lr iem sagatavotā savstarpējo attiecību līgumprojekta būtiskākos punktus, tādēļ tas kļuva nepieņemams. sakarā ar psrs iem izvirzītajiem noteikumiem, par ieslodzījuma vietu apsardzes finansēša-nu no republikas budžeta, lr iem ar 01.01.1992. plānoja pārņemt ieslo-dzījuma vietu apsardzi un ieslodzīto konvojēšanu, mp pieņēma lēmumu par konvoja pulka izveidi 900 cilvēku sastāvā. iepriekš minētais lieliski parāda psrs iestāžu cinisko attieksmi pret republikas leģitīmās valsts varas struktūru tiesībām un to rīcību, kā arī iespējamo turpmāko attiecību attīstības scenāriju. valdības sēdei gatavojot ziņojuma sadaļu, kas skar jautājumus par valsts iekšējo (sabiedrības) drošību, komisijas locekļu iem (a.vazņa, e.lošaka u.c.) un sdd (j.a.baškera) pārstāvju viedokļi bija atšķirīgi. sdd pārstāvjiem komisijā, gatavojot valdības sēdes dokumentu, neiz-devās panākt iem pārstāvju atbalstu nospraustā mērķa – robežsardzes sistēmas izveide – sasniegšanai. iem pārstāvji atkārtoti aizstāvēja varian-tu, kas neparedzēja konkrētu rīcību robežapsardzes struktūru izveidei sdd pakļautībā, tomēr arī ziņojuma sadaļā, kas nosaka iem uzdevu-mus, šis jautājums netika iekļauts. ziņojumā ierakstītais un valdības sēdē iesniegtais sdd uzdevums: 1991.gada otrajā pusgadā pilnveidot lr pašaizsardzības koncepciju, izstrādāt departamenta, robežapsardzes, zemessardzes un ārkārtējās gatavības sistēmas tiesiskos pamatus, parā-dīja, ka sdd nav guvis atbalstu komisijā, un jautājums atkārtoti disku-tējams valdības izbraukuma sēdē. ja nebūtu augusta puča paātrinājums, departaments turpinātu izstrādāt tiesiskos pamatus un ar robežsardzi vēl būtu jāpagaida. pamatojot ar politisko situāciju, omon vienības agresīvo darbību muitas robežpunktos, iespējamiem brīvprātīgo vienību dalībnieku vaiatvija, kur tavi dēli... 316 karavīru upuriem, vājas sagatavotības dēļ, ieroču trūkumu u.c. apgādes un apmācības grūtībām, valdības locekļi, sēdē balsojot, nolēma mainīt iepriekš sdd noteiktos uzdevumus un uzdot iem izveidot papildformē-jumus policijas posteņu pastiprināšanai muitas robežkontroles punktos. aktīvi pret robežapsardzes izveidi sdd sastāvā uzstājās vairāki valdības locekļi (j.jurkāns, j.āboliņš, a.vaznis). līdz ar to radās pretrunas starp iepriekšējos ministru padomes lēmumos noteiktajiem uzdevumiem un to realizācijas iespējām un mehānismiem. augstākās padomes un aug-stākās padomes prezidija lēmumu, ministru padomes priekšsēdētāja rī-kojumu realizācija (sk. rīkojumus nr.265-r, 273-r, 282-r) ar valdības lo-cekļu vairākuma balsojumu praktiski tiek pārtraukta, tā brīža galvenais uzdevums – robežapsardzes formējumu izveide uz sdd un bv bāzes – atkārtoti aizkavēts. atskatoties, var secināt, ka pašaizsardzības un robežapsardzes sis-tēmu izveidē bija pieļautas arī vairākas kļūdas. kā būtiskākās no tām jāmin, valsts aizsardzības un drošības sistēmu izveides apstiprinātu programmatisko dokumentu trūkums 1988.-1991.gadā; atteikšanās no valstisku profesionālu aizsardzības struktūru izveides lr neatkarības pasludināšanas un valdības izveides periodā 1990.gada otrajā pusē, li-kumdošanā paredzēta un valdībā apstiprināta robežapsardzes un paša-izsardzības struktūru izveides plāna trūkums, izveidoto un veidojamo struktūru finansiāla mazspēja. 1991.gada maijā, pamatojoties uz augstākās padomes prezidija un ministru padomes 25.05.1991. lēmuma pamata, vēl bija iespējama vie-notu aizsardzības struktūru izveide. vēlākā zemessardzes, aizsardzības spēku un robežapsardzes izveides procesā radītā sašķeltība arī turpmā-kajā šo struktūru attīstībā radīja daudzas problēmas. piemēram, valsts aizsardzības un drošības struktūru dažādā pakļautība, uzpūstās un dublējošās vadības struktūras, neefektīva finanšu līdzekļu izmantošana. koordinācijas trūkums un struktūru vadības amatpersonu ambīcijas, dažkārt būtiski kavēja to attīstību. aizsardzības spēkiem noteiktie ro-bežapsardzes uzdevumi bija primāri, tomēr, ņemot vērā eiropas valstu pieredzi, tāds jautājuma izkārtojums bija pieļaujams kā īslaicīgs un nebi-ja pareizs. turpmākajos gados tas radīja arī aizsardzības spēku izveides un attīstības problēmas, jo galvenie spēki: labāko profesionāļu atlase un jauno robežsargu sagatavošana, finansiālais un materiāli tehniskais no-drošinājums, līdzekļi infrastruktūrai, tika veltīti, lai nodrošinātu valsts17 robežas atjaunošanu un apsardzi. aizsardzības spēku formējumi sākot-nēji bija otrajā plānā un tika apdalīti. valdības 6.augusta lēmumu rezultātā robežsardzes formējumu kā at-sevišķas patstāvīgas struktūras turpmākā izveide aizkavējās vēl par mē-nesi, departaments divas nedēļas pirms puča nonāca neskaidrā situācijā un gaidīja turpmākos rīkojumus par valdības pretrunīgo lēmumu iz-pildi, jo 25.05.91. lēmuma izpildei bija veikti būtiski priekšdarbi, daļēji panākts finansējums. praktiski nevarēja pagarināt ar bv dalībniekiem noslēgtos objektu (piem., zaķusalā) apsardzes līgumus. visā šajā saju-kumā kārtību izdevās ieviest tikai pēc augusta puča, kad sdd atsāka veidot struktūras rajonos, sāka darbu valsts dienesta sistēma un tika likti pamati pirmo robežsardzes formējumu izveidei. pamatojoties uz mp lēmumu par sdd rajona sdp izveidi, 1991.gada septembrī mālpils tehnikuma telpās tika organizēts sdp priekšnieku un darbinieku seminārs. tajā piedalījās visu latvijas rajonu un pilsētu pār-valžu pārstāvji. augustā-septembrī izdotas sdd pavēles par rajonu sdp (vēlāk vdp) priekšnieku p.i. iecelšanu amatos.atvija, kur tavi dēli... 318 xvii. sdd darbība puča laikā personāla rīcība. puča pirmajā dienā bija skaidrs, ka jebkuru brīdi iespējama ps represīvo un spēka struktūru rīcība. dienas laikā departa-mentā tika saņemta informācija par armijas bruņutehnikas atrašanos uz tiltiem un uz galvenajiem ceļiem, iebraucot rīgā, armijas transporta un omon grupu pārvietošanos. līdzīgi, kā janvāra dienās, tika saņemts arī daudz speciāli iesūtītas dezinformācijas, jo departamenta divi tāl-ruņu numuri bija zināmi sabiedrībai. bieži vien arī cilvēku, kuri vēlējās palīdzēt, sniegtā informācija par armijas un omon aktivitātēm nonāca departamentā tikai tad, kad viņiem bija iespējams nokļūt pie tālruņa, jo tajā laikā mobilie telefoni vēl nebija izplatīti. tas būtiski apgrūtināja sa-ņemtās informācijas izvērtēšanu. departamenta darbinieki informāciju par puču maskavā pārsvarā bija jau saņēmuši, gatavojoties doties uz dar-bu un pēc ierašanās mp ēkā jutās nosacītā drošībā. vadības sanāksmē tika nolemts, ka īsā laikā katrai nodaļai jāizvērtē tās rīcībā esošā doku-mentācija, nevajadzīgā jālikvidē, bet pārējā jāgatavo izvešanai uz vietu, ko norādīs departamenta direktors, vai tā jāizvēlas patstāvīgi. izrādījās, ka dokumentu iznīcināšanas iespējas ir ierobežotas, krāsnis un papīru smalcinātāji nebija pieejami, atlika darboties ar rokām un sasmalcinā-to papīru likvidācijai izmantot tualetes podu, brīnums kā kanalizācijas sistēma izturēja tādu slodzi. tur aizgāja arī daļa no šim stāstījumam de-rīgiem materiāliem. dokumentācija bija sagatavota un pēc plkst. 14 iz-vesta uz dzīvokli rīgā, privātmājām pārdaugavā un upesciemā. informācijas nodaļas darbiniekiem, neskatoties ne uz ko, bija jāturpina sazināties ar dažādām iestādēm, sabiedriskām organizācijām un to aktīvis-tiem, kā arī personām, kuras bija sazinājušās ar departamentu agrāk un va-rēja sniegt vajadzīgo informāciju. radās nepieciešamība pastiprināt dežūras maiņu un norīkot darbiniekus informācijas pārbaudei. radās problēmas, jo izrādījās, ka divi informācijas nodaļas darbinieki ir nolēmuši nogaidīt si-tuācijas noskaidrošanos un ar vienu no trijām departamenta automašīnām, bez departamenta vadības atļaujas, devušies uz laukumājāmpļaviņu apkār-tnē. lai gan vēlāk, pēc pāris dienām, kad viņi atgriezās, šī nozušana/dezertē-šana tika pasniegta, kā iniciatīva slepenas bāzes iekārtošanai, nācās šķirties no darba departamentā. viens no viņiem pilnībā bija sevi kompromitējis un turpmāk tika uzskatīts par personu, kuras darbības rezultātā ir notikusi departamenta rīcībā esošās informācijas noplūde.19 departamenta direktora darba diena sākās ar vēl vienu ļoti satrauco-šu informāciju. daudzi departamenta vadības iepriekšējie mēģinājumi sagādāt mācību centru mācību procesā nepieciešamos ieročus nebija veiksmīgi. iekšlietu ministrijas struktūras bija vairākkārt aplaupītas ba-rikāžu laikā un nevēlējās ar mums padalīties. pārrunas ar ps bs zemākā līmeņa priekšniekiem nevarēja dot taustāmu rezultātu, jo nebija poli-tiska lēmuma, neviens, vismaz tie ar kuriem mēģinājām risināt šādus jautājumus, nevēlējās riskēt ar savu nosacīto brīvību. meklējot ieroču iegādes iespējas, izrādījās, ka talsu šaušanas kluba prezidentam a.jaun-bērziņam ir labi kontakti ar ieroču ražotājiem krievijā, tulas un ižev-skas ieroču rūpnīcās. pārrunas ar ražotājiem un iespējamo iegāžu sa-skaņošana turpinājās divus mēnešus un vēlāk radās iespēja iegādāties nelielas ieroču partijas. nekādu būtisku armijai derīgu bruņojumu ie-pirkt neizdevās, tomēr arī tādos apstākļos sagādātā krava departamen-tam bija ļoti būtiska. kravā bija makarova un margoļina tipa pistoles, medību karabīnes, ko varētu izmantot kā snaiperšautenes, mazkalibra šautenes, nedaudz patronas šautenēm un apt.1 mlj. mazkalibra patro-nas. agri no rīta 19.augustā a.jaunbērziņš ar šo bruņojumu 2 a/m bija šķērsojis latvijas- krievijas robežu un no muitniekiem saņēmis infor-māciju par notikumiem maskavā. brīnumainā kārtā uz robežas krievi-jas puses dienesti nebija izrādījuši nekādu interesi, jo dokumentāli krava bija noformēta kā medību/sporta ieroči, kas pēc būtības tā arī bija. pēc robežas šķērsošanas kravas piegādātājs pazvanīja departamenta direk-toram, lai uzzinātu situāciju rīgā un latvijā kopumā un lemtu par turp-māko rīcību. skaidrs bija viens, ar kravu parādīties rīgā vai tās apkārtnē bija riskanti, arī jebkurā turpmākā maršrutā automašīna varēja izraisīt militāristu interesi. neskatoties uz risku, tika nolemts, ka krava jānogā-dā kurzemē, talsos vai apkārtnē. viena no riska vietām bija jēkabpils, kur bija paredzēts šķērsot daugavu un virzīties uz jelgavu. rēzekne un jelgava tika apbrauktas pa apvedceļiem. nebija mobilo sakaru, līdz ar to arī informācijas par a/m kustību. tomēr viss beidzās veiksmīgi un dienas beigās krava tika nogādāta talsos. pateicoties policijas atbalstam, kravas saturu uz dažām dienām varēja novietot policijas noliktavās, pēc pāris nedēļām ieroči un munīcija tika pārvesti uz rīgu. pirmajā reizē piegādātie ieroči un patronas galvenokārt tika izmantoti mācību proce-sā, sākuma periodā arī norīkojumos un objektu apsardzē bija jāizman-to margoļina tipa pistoles. mazkalibra patronu rezerve bija pārāk liela,atvija, kur tavi dēli... 320 tās varēja lietot vēl vairākus gadus. pateicoties a.jaunbērziņa plašajiem kontaktiem ar ieroču ražotājiem, nākamajos mēnešos viņa individuāla-jā uzņēmumā arī zemessardzes formējumiem un zemessargiem indivi-duāli (par personīgajiem līdzekļiem) bija iespēja iegādāties strēlnieku ieročus un munīciju. departamentā darbs turpinājās. tika nolemts, ka pēc dokumentu sa-kārtošanas un nogādāšanas slēpnī, departamentā strādājošām sievietēm jādodas mājās un departamenta telpās nevajadzētu uzturēties. tomēr, tad no valsts kancelejas tika saņemta laba ziņa. departamenta līdzīgi kā citu iestāžu darbiniekiem, lai nodrošinātu ģimenes iztiku tuvākajā laikā, bija iespējams noformēt nākamās algas un prēmijas/pabalsta izmaksu. grāmatvedības darbiniecēm nācās steidzami kārtot dokumentus un do-ties uz banku. par piedzīvoto un pārdzīvoto šajā dienā atceras aizsar-dzības ministrijas galvenā grāmatvede v .rinkēviča un algu grāmatvede a.sjanita: ,,uz banku doma laukumā mēs devāmies departamenta darbinieka v .jaroņa pavadībā. čeks skaidrās naudas izņemšanai bija sagatavots, jo summa bija zināma, tikai nebija sastādīts izmaksu saraksts ar saņēmēju (departamenta darbinieku) uzvārdiem. prēmijas saņēmēju uzvārdi bija noteikti ar sdd direktora pavēli. bankā pie lodziņa nodevām čeku un gaidījām, kad izsauks. telpā bija daudz apmeklētāju- klientu, kuri gaidīja tāpat kā mēs. gaidot pagāja 3- 4 stundas un visi, kas gaidīja naudas iz-maksas, to ātri vien saņēma, lielā tukšā zālē palikām tikai mēs- mp sdd grāmatvedes. sēdējām uz gara sola un domājām, kas mūs sagaida turp-mākajās stundās. turpat pie bankas doma laukumā stāvēja bruņutran-sportieris un ap to staigāja padomju karavīri. mēs domājām, ka naudu nesaņemsim, jo likās, ka bankā gaidām jau veselu mūžību, sāka mākt aiz-domas, ka notikušas kādas izmaiņas un mūsu konts ir arestēts. iespējams, ka bankas darbinieki sazinājās ar kaut kādām augstākām amatperso-nām. mūsu sargs, kā vecs karavīrs, bija aizgājis aprunāties ar karavīriem pie bruņutransportiera un sācis viņus ,,izglītot”. zinot, ka viņš var iekarst, uztraucāmies, ka paliksim bez apsardzes. beidzot tomēr tukšajā zālē pie lodziņa parādījās kāda darbiniece, kas aicināja mūs saņemt naudu. tā kā atgriezties mk ēkā nebija vēlams un, lai arī v .jaronis bija atgriezies, tomēr baidījāmies, ka pa ceļam uz mk kādi bruņoti vīri mums neuzbrūk un neatņem naudu, nolēmām doties uz strēlnieku muzeju, pirms tam sa-zinoties ar mūsu departamenta finansistes o.vāveres meitu, muzeja dar-21 binieci i.peiku. pa ceļam uz muzeju, saprotot vispārējo draudīgo situāciju, mūsu sargs sāka palikt pavisam nervozs un bija gatavs iesaistīties kon-fliktā ar jebkuru pretimnācēju, paldies dievam, mūsu ,,manevri” beidzās veiksmīgi. muzejā mums ierādīja mazu istabiņu, bet ar noteikumu, ka varam sarunāties tikai klusu un gadījumā, ja gaitenī dzirdami dežuranta soļi, ievērot pilnīgu klusumu, iespējams, ka arī tur bija vajadzīga piesar-dzība. mums bija nepieciešams sastādīt prēmiju izmaksu sarakstus, lai dienas beigās, ierodoties sdd telpās mp ēkā, īsā laikā varētu veikt izmak-sas. tā arī sarakstus sastādījām, devāmies uz mp un darbiniekiem, kuri bija uz vietas, izmaksas tika veiktas. spriedām, kas notiks, ja nākamajā dienā mēs vairs netiksim pie sava seifa un naudas. sakarā ar to, ka ilgi atrasties ēkā nebija atļauts, algu grāmatvede a.sjanita uzņēmās atbildību un atlikušo naudu paņēma līdzi uz mājām, lai turpinātu izmaksāt dar-biniekiem, kuriem bija paziņots ierasties attiecīgajā adresē. viss beidzās veiksmīgi un departamenta darbinieki tajā pašā un nākamā dienā saņē-ma nākamo algu un prēmiju. es, savukārt, paņēmu uz mājām mapes ar grāmatvedības dokumen-tiem. tajā laikā dzīvoju sarkandaugavā un gaidot tramvaju pieturā as-pazijas bulvārī satiku savu bijušo kolēģi, kurš painteresējās, kurp tad es došoties ar dokumentiem, atbildēju, ka darbs jāņem uz mājām” . dienas beigās departamenta vadība ar darbiniekiem pārrunāja sav-starpējās sazināšanās iespējas, nodaļu vadītājiem bija uzdots noskaidrot darbinieku tālruņus vai citas sazināšanās iespējas, jo tika ieteikts atrast iespēju tuvākajās dienās nenakšņot mājās. departamenta direktors ne-izmantoja departamenta rīcībā nodoto valdības autobāzes automašīnu ar valdības transportam noteikto, visiem pazīstamo valsts numura zīmi, bet pieņēma sievas kolēģes piedāvāto iespēju, nakšņot viņas dzīvoklī. departamenta nakts dežuranta pienākumus 1991.gada 19.augus-ta vakarā uzņēmās departamenta darbinieks v .jaronis, aktīvs vecrīgas janvāra barikāžu veidotājs. no rīta 20.augustā, ierodoties ministru pa-domes ēkā departamenta telpās, atklājās v .jaroņa bagātā iztēle. viņš no kabinetos esošajām mēbelēm bija tā bloķējis ieejas durvis, ka tās uzlauzt bez spridzināšanas nebūtu iespējams. v .jaronis atmiņu fragments (sa-īsināts): „ieeja sdd telpās atradās gaiteņa galā. piestūmu no ārpuses pie durvīm dīvānu, kas stāvēja gaitenī. atradu remonta kāpnes un arī tās pie-slēju pie durvīm. pārkāpu pāri dīvānam, iegāju sdd telpās un aizslēdzu ārdurvis. departamentā bija četras istabas un katrā vairāki smagi galdi.atvija, kur tavi dēli... 322 izjaucu galdus un galda virsmas ieliku starp dubultajām ārdurvīm. ar skapjiem aizbarikādēju durvis no iekšpuses tā, ka pēdējais guļus noliktais skapis atbalstījās pretējā sienā. šādu būvi nebūtu viegli salauzt. direkto-ra kabinetā vienu galdu piebīdīju pie loga, zem galda noliku matraci un abus telefonus, galda aizmugurē noliku uz sāniem otru galdu un apliku to ar matraci, lai rokas granātas iemešanas gadījumā pa logu tā nevarētu mani savainot. sdd personāla dienesta apliecību ieliku zeķē zem kājas pēdas. lai iebrukšanas gadījumā varētu izkļūt no ēkas, noņēmu un sa-sēju logu aizkarus. vienu tādas virves galu piesēju pie apkures radiatora, vajadzības gadījumā šo virvi varēja izmest pa logu un nokāpt. nedaudz attaisīju logu, lai loga atvēršanu nevarētu dzirdēt. naktī pa logu redzēju, ka militārā patruļa apakšpulkveža vadībā ar diviem alkšņa kara skolas kursantiem staigāja pa elizabetes ielas pretējo pusi no brīvības ielas līdz kinoteātrim un atpakaļ, uzmanīgi vērojot mp ēku. vēlāk pa elizabetes ielu mp ēkai apbrauca apkārt divi bruņutransportieri” . (,,latviešu strēl-nieks” 1997.gada nr.10). saspringtā un neskaidrā politiskā situācija maskavā aizkavēja aktīvas pučistu atbalstītāju aktivitātes rīgā 20.augustā, spēka struktūru vadība gaidīja turpmākos rīkojumu. kompartijas vadība rīgā kā ievainots zvērs bija gatava uz jebkādu provokāciju, ja vien represīvā struktūras atbalstī-tu, tā padomju varas saglabāšanas interesēs pastrādātu jaunus noziegu-mus, panāktu daudzu latvijas neatkarības aizstāvju izolāciju vai likvidā-ciju. kā kļuva zināms vēlāk, tādi saraksti bija sastādīti. mp priekšsēdētājs augusta puča dienas un naktis pavadīja mp ēkā savā kabinetā un vadības centrā, citu struktūru vidū uzklausīja arī sdd vadītāja ziņojumus, galvenokārt par armijas vienību un omon aktivi-tātēm. sdd dežurants sistemātiski saņēma daudz informācijas par armi-jas vienību aktivitātēm, armijas kolonu un nelielu grupu pārvietošanos rīgas pilsētā, informācijas apjoms īpaši palielinājās puča dienās. sdd darbinieki apzinājās, ka daudzi no šiem ziņojumiem satur dezinformā-ciju, jo personas, kas ziņoja bieži vien nevēlējās vai atteicās nosaukt savu tālruņa numuru un vārdu, vai arī tas bija izdomāts, kas atklājās atzva-not. mp ēkas apkārtne darbojās pretinieka ārējā novērošana. 21.augustā pēcpusdienā, lai pārbaudītu vienā no ziņojumiem sniegto informāciju, sdd direktora uzdevumā ar valdības autobāzei piederošo a/m „volga” izbrauca grupa sdd darbinieku v .dauguļa vadībā. uz lāčplēša ielas pie23 krustojuma ar tērbatas ielu, brīdī, kad luksoforā dega sarkanā gaisma, departamenta a/m bloķēja omon m/a latvija. no tās izlēca vairāki ar automātiem bruņoti omonieši, izsēdināja šoferi stumbergu, atņēma a/m atslēgas, bet sdd trīs darbiniekus ar draudiem izrēķināties noguldīja uz a/m pārsega, pārmeklēja, saslēdza rokudzelžos un aizveda uz omon bāzi vecmīlgrāvī, bet departamentam iedalīto a/m nolaupīja. bāzē departamenta darbiniekus piekāva, pieslēdza ar rokudzelžiem pie apkures caurulēm, pazemoja, pratināšanā centās iegūt informāciju par departamenta darbību un draudēja nošaut. lielījās, ka arī departa-menta direktoru viņi drīz vien notvers. atceras grupas vecākais v .daugulis: ,,21.augusta pēcpusdienā, pēc mūsu departamenta a/m nobloķēšanas uz lāčplēša ielas, vairāki ar auto-mātiem bruņoti omonieši mūs, trīs departamenta darbiniekus, saslēdza rokudzelžos, iegrūda savā m/a ,,latvija” un aizveda uz savu bāzi vec-mīlgrāvī. bāzē katru no mums ar sitieniem un spērieniem aizveda uz at-sevišķām aizturēšanas telpām, lai mēs nevarētu kontaktēties, un ar roku dzelžiem pieāķēja pie apkures caurulēm. vairākkārt katrs atsevišķi tikām pratināti par departamenta uzdevumiem un darbību, pieprasīja nosaukt darbinieku uzvārdus un izskaidrot ar ko katrs nodarbojas. pratināšanas laikā saņēmām sitienus un draudus ar mums izrēķināties. sevišķi smagas traumas bija guvis viens no mūsu jaunajiem kolēģiem. pēc pratināšanas citā telpā katru atkal aizveda uz savu ,,kameru” un pieāķēja pie apkures caurules. aizturēšanas telpā uz mums nāca paskatīties citi omonieši, ņir-gājās, lamājās un arī draudēja piebeigt. pirms pusnakts lielāka omon grupa gatavojās izbraukumam rīgas centra virzienā, vairāki ar automā-tiem bruņoti omonieši mūs iegrūda m/a, situācija bija draudīga, pavīdēja doma, ka pa ceļam var imitēt mūsu bēgšanu un nošaut. mani izgrūda no automašīnas pirmo viestura prospektā, pie mežaparka, šāviens nesekoja, bet pārējie aizbrauca tālāk.” omon notvertie departamenta darbinieki atgriezās rīgas centrā vēlā naktī pa dažādiem ceļiem, agrā rīta stundā ieradās departamentā un ziņoja par notikušo. sdd darbiniekiem pēc omon spīdzināšanas un bāzē vecmīlgrāvī saņemto sitienu rezultātā no iegūtajām traumām nācās 2 nedēļas ārstē-ties slimnīcā. pēc puča izgāšanās, veselu nedēļu sasprindzinājumu sabiedrībā, arī īpašu valdības vadītāja interesi izraisīja neatrisinātais omon jautājums.atvija, kur tavi dēli... 324 lai gan maskavā tika panākta vienošanās, ka omon neatstās bāzi, to-mēr pastāvēja provokāciju iespēja, jo omonieši saprata, ka aizstāvji ir gāzti un viņi ir situācijas ķīlnieki. arī pēc puča departamentā turpināja pienākt informācija par aizdo-mīgu grupu atrašanos dažādās rīgas vietās, par padomju armijas tran-sporta pārvietošanos un dažādu ieroču šķiru bruņotu karavīru atraša-nos tajās. sabiedrības pārstāvji interesējās pa tālruni un vēlējās uzzināt situācijas vērtējumu šādos gadījumos. atbildīgs un arī ļoti bīstams bija v .gulbja priekšlikums par omon bāzes vecmīlgrāvī novērošanu. viņš izteica ideju ar viņam piederošo „zaporožec” ar rokas vadību, aizbraukt pie sava paziņas, kas dežūrēja katlu mājā, kas savukārt robežojās ar omon bāzes teritoriju. uz katlu mājai piederošo garāžu jumta atradās ar smilšu maisiem iekārtota omo-niešu ložmetēja pozīcija, kurā gandrīz pastāvīgi dežūrēja 1-2 omonieši. v .gulbja izdomātais ierašanās iemesls bija samērā vienkāršs, a/m nepie-ciešams remonts un paziņa viņam palīdzēs to veikt. cilvēka, ar invalidi-tātes pazīmēm, ierašanās katlu mājas teritorijā neizsauktu īpašu interesi. viktors ar paziņas piekrišanu iebrauca savu a/m minētajā garāžā un no-ņēma dažas detaļas, lai imitētu tās remontu. ,,dežūra” garāžā turpinājās vairākas dienas un ilgas stundas, to laikā bija iespējams veikt arī daļēju tās apkopi. atrodoties garāžā, bija dzirdamas uz garāžas jumta sēdošo omoniešu savstarpējās sarunas un sarunas pa rāciju ar bāzes dežurantu. tās deva iespēju novērtēt bāzes teritorijā notiekošās aktivitātes un omoniešu pār-vietošanos. pa katlu mājas otrā stāva logu daļēji varēja novērot bāzes teritoriju, tomēr svešas personas atrašanos šajās telpās un vairākkār-tēja pārvietošanās pa teritoriju varēja izsaukt aizdomas. bija norunāts, ka minētās telpas novērošanai varētu izmantot, ja rastos aizdomas, ka omon tiek gatavota kāda lielāka akcija vai vienībā izsludināta kaujas trauksme. sarežģītākās bija sazināšanās iespējas. lai nodotu aktuālu in-formāciju, bija iespēja izmantot katlu mājā esošo tālruni, tomēr to varēja darīt tikai ārkārtas situācijā. no 23.augusta, gandrīz katru dienu līdz vie-nības izvešanai, pēc 6-8 stundu atrašanās bāzes tuvumā v .gulbis ziņoja departamenta vadībai par situāciju. saņemtā informācija tika izmanto-ta, izvērtējot kopējo situāciju un sastādot kārtējo ziņojumu par omon aktivitātēm. lai aizvestu uz tjumeņu omon vienību un latvijā salaupītās man-25 tas bija nepieciešamas vairākas armijas transporta lidmašīnas. omon aizveda arī 2 m/a ,,latvija” un departamenta “volgu”. pēc gadiem izvērtējot notikumus, kā reālu tajā situācijā var pieņemt variantu, ka neskaidrajā komunistiskā režīma sabrukuma laikā, pastā-vēja iespēja, ka vislatvijas glābšanas komiteja, kompartija, omon un daļa dienošo karavīru, interfronte un atvaļināto karavīru organizācijas var bloķēties un nepakļauties ne maskavai, ne likumīgi ievēlēto lr varas iestāžu lēmumiem. līdz tādai scenārija attīstībai nenonāca, tikai patei-coties b.jeļcina aktīvai rīcībai un ļoti ātram pučistu norietam. kamēr maskavas varas gaiteņos un pučistus atbalstošo spēku nometnē iestā-jās zināms apjukums, latvijas valsts neatkarību atzina vairākas pasaules valstis, arī krievija.atvija, kur tavi dēli... 326 xviii. sdd darbība pēc 1991.gada augusta pēc augusta puča maskavā latvija atguva neatkarību un starptautis-ku atzīšanu un baltijas valstu vadītāji septembrī izrādīja iniciatīvu at-tiecību kārtošanai ar psrs un krieviju. pēc puča krievijā nomainījās spēka struktūru vadība, pie varas nāca iem- jerins, vdk – bakatins, am- e.šapošņikovs un baltijas valstu valdībām radās iespēja veidot dia-logu. politiskās situācijas straujās izmaiņas radīja arī priekšnosacījumus latvijas aizsardzības (robežapsardzības) struktūru izveidei. gadu ilgu-šais neizlēmības periods bija beidzies. tika pieņemti vairāki steidzami ap lēmumi un valdības rīkojumi, kas paredzēja robežapsardzības for-mējumu izveidi dažos mēnešos. formējumu izveide un pakāpeniska personāla apmācība šādos termiņos būtu iespējama, ja valstī pastāvētu to izveidei nepieciešamās materiāli tehnisko līdzekļu un ieroču rezerves, būtu sagatavotas bāzes vietas dislokācijas rajonos, nodrošināta vadības un sakaru sistēma. sdd rīcībā nekā tāda nebija, viss radās pamazām. situācijas nopietnības dēļ sdd vadībai nācās meklēt un pieņemt ne-standarta risinājumus, piem., militarizētas struktūrvienības – robežap-sardzības mācību centru izvietošana civilajās mācību iestādēs (mālpilī, liepājā, rīgā). sdd plānoja, ka mobilizējot visus departamenta rīcībā esošos spēkus galvenajam uzdevumam – robežapsardzības formējumu izveidei, tos izdosies izveidot līdz 1992.gada janvārim. minētā uzdevu-ma izpilde bija iespējama, tikai paralēli plānojot un veicot vairākus uz-devumus: pirmkārt, precizēt jau veidot uzsākto sdd rajonu sabiedrības drošī-bas pārvalžu (valsts dienesta pārvalžu) uzdevumus un struktūru (sep-tembrī stājās spēkā likums par obligāto valsts dienestu), lai nodrošinātu robežapsardzības formējumiem nepieciešamā personāla reģistrāciju un iesaukšanu, vēlāk arī robežapsardzības formējumu izvietojuma kārtoša-nu. valsts dienesta pārvaldēm rajonos, atrodoties vēl formēšanas stadijā, bija arī steidzami jānodrošina obligātā dienestam pakļauto jauniešu ie-saukums iem formējumu (cietumu apsardze) vajadzībām. otrkārt, izstrādāt sdd struktūras izmaiņas, jauno struktūrvienību štatus un ar tiem saistīto aprēķinus, anulēt un pārformēt pirms augus-ta apstiprināto pašaizsardzības vienību un alternatīvā dienesta mācību centru štatus. panākt sdd jūras robežapsardzības daļas, apgādes pārval-des, mācību centru un civilās aizsardzības centra štatu apstiprināšanu.27 treškārt, veikt agrāk izstrādātās robežapsardzības struktūras un to izveides plānu, robežapsardzības formējumu iespējamo izvietojuma vie-tu precizēšanu, nepieciešamo štatu apstiprināšanu, personāla atlasi un apmācību, balstoties uz iedalītajiem līdzekļiem. ceturtkārt, nodrošināt formējumu vadības grupu izveidi un bāzes vietu sagatavošanu. piektkārt, organizēt materiāli tehniskā nodrošinājuma (autotran-sportu, sakaru līdzekļus, mēbeles, vagoniņus maiņu izmitināšanai, elek-tro apgādi u.c.), karavīru formastērpu, apavu un ieroču sagādi un turp-mākā nodrošinājuma plānošanu. departamenta vadībai neskaidra bija valdības nostāja vdk telpu, dokumentu un iekārtu pārņemšanas jautājumā. bija mp priekšsēdētā-ja rīkojuma projekts, kas paredzēja vdk pārņemšanas komisiju uzdot vadīt sdd direktoram, tomēr no tāda uzdevuma aizņemtības dēļ nācās atteikties. autoru grupai šis vdk pārņemšanas jautājums arī izraisīja interesi, jo līdz šim publicētā informācija par šo neskaidro situāciju ir pretrunīga, tomēr mūsu rīcībā nebija dokumentālu pierādījumu un tā izvērtēšana tika atlikta. bijušo kara komisariātu telpas rajonos praktiski tika atbrīvotas tikai oktobrī un izmantotas gan valsts dienesta pārvalžu, gan formējamo ro-bežapsardzības un zemessardzes struktūru vajadzībām. atcerēsimies, ka brīvprātīgo reģistrācija dienestam robežapsardzības struktūrās sā-kās septembrī, tātad vēl pirms bijušo kara komisariātu telpu pārņemša-nas un darbavietu iekārtošanas valsts dienesta pārvalžu telpās rajonos. dažviet (piem., ludzā, valkā, liepājā) tikai janvārī radās iespējama arī vairāku bijušo dosaaf telpu izmantošanai. autotransporta iedalīšana robežapsardzības mācību centru un formējumu vajadzībām bija iespē-jama tikai pēc vdk struktūru likvidācijas un to rīcībā esošā transporta pārņemšanas, tā notika tikai novembrī. sdd plānotā iespēja saņemt robežapsardzības personāla apmācībai nepieciešamos un no vdk noliktavām izņemtos ieročus, no prokura-tūras puses tika noraidīta sakarā ar iespējamo šo ieroču figurēšanu kri-mināllietās, kas saistītas ar iekšlietu ministrijas ieņemšanu, miliču ie-vainošanu un upuriem janvārī un uzbrukumiem muitas punktiem uz valsts robežas maijā. tajā laikā, kad robežapsardzības mc un formē-jumos katastrofāli trūka ieroču, kā izrādās tagad (izmantosim iekšlietu sistēmas darbinieku atmiņas), iem nezināja, ko ar šiem vdk ieročiematvija, kur tavi dēli... 328 iesākt. negribētos piekrist, ka policijas vadība par sdd bruņojuma pro-blēmām nezināja. ,,…ministru padomes pagrabā glabājās liels ieroču arsenāls, kas pie-derēja drošības komitejai. pēc puča, kad šiem apnika ieročus tur glabāt, zvanīja, lai rīgas iekšlietu pārvalde šaujamos ņemot savā pārziņā; viņiem tos stroķus neesot kur likt. čevers zināja, ka ieroču trūkst, sūtīja reķšnu saņemt un pārvest- gan noderēs. vesela kravas mašīna ar šo vdk stratē-ģisko rezervi tika piekrauta pilna. tur varēja redzēt visu, sākot no sma-gajiem ložmetējiem un mīnmetējiem, kā arī granātām. rīgas pārvaldes piektajā stāvā divus kabinetus pielādēja ,,līdz lūpai”. rekšņa sāka gudrot, ko ar tiem šaujamajiem darīt, jo pastāv taču arī ieroču glabāšanas notei-kumi- tā kā vajadzētu salikt ieroču noliktavā. ,,eju pie pārvaldes priekš-nieka bugaja, bet viņš: ,,pats saņēmi, pats arī domā, kur to lērumu tagad lai liek… ” jau pati ieroču saņemšana un nodošana bija īsts cirks. uz kaut kādas burtnīcas lapas ar roku uzrakstīja, ka virsnieks tāds un šitāds nodod vir-sniekam tādam un tādam 100 kalašņikova automātus, tik un tik pistoles, utt. bet bruņojuma tur toreiz bija tik daudz, ka veselu pulku varētu ap-bruņot līdz zobiem” . (jānis vahers, ilona bērziņa. lūzums. –r.: nordik, 2006., 174.-175. lpp.). veidojamiem formējumiem nepieciešamā personālsastāva atlase. de-partamenta personāla nodaļā un citās struktūrās gan pirms augusta puča, gan arī pēc tā pakāpeniski tika saņemta informācija vai to vir-snieku pieteikumi, kuri atvaļinās (vai ir atvaļināti) no psrs bs un vēlas dienēt lr struktūrās. no tiem szs spēkos, pga un raķešu karaspēkā dienošiem virsniekiem, kas runāja latviski, sdd uzskaitē augustā bija 38 virsnieki (5 pulkveži, 5 apakšpulkveži, 7 majori, 8 kapteiņi, 13 vec. leitn. un leitnanti), no gs bija pieteicies 21 virsnieks (2 pulkveži, t.sk. 1 lido-tājs, 1apakšpulkvedis, 8 majori, 6 kapteiņi, t.sk. 1 lidotājs, 4 vec.leitn. un leitnanti), no js bija pieteikušies 7 virsnieki (1 pirmā ranga kapteinis, 3 otrā ranga kapteiņi,1 trešā ranga kapteinis, 1 kapt. leitnants, 1 leitnants). daudzi latviešu virsnieki, stājoties dienestā, bija izvēlējušies tehniskās izglītības iespējas, ko piedāvāja psrs karaskolas, jo tās bija mazāk poli-tizētas. lai gan reti, tomēr bija arī izņēmumi un latviešu jaunekļi nonāca arī politisko sistēmu tieši atbalstošu kadru sagatavošanas mācību iestā-dēs. vispārējās sagatavotības līmenis, gan tehniskajās, gan politiskajās29 augstskolās un karaskolās bija samērā augsts, radās jautājums par sistē-mas propagandas mašīnas spējām un iespaidu indivīda smadzeņu ska-lošanā. departamentā pieteicās arī virsnieki, kuri nepārvaldīja latviešu valodu, bet izteica vēlēšanos dienēt lr armijas formējumos, starp tiem 1pulkvedis, 3 apakšpulkveži, 5 majori, 8 kapteiņi, 2 vec. leitnanti. un 3 leitnanti. tātad kopumā militārajam dienestam atbilstošā vecumā uz piedāvātajiem amatiem, galvenokārt robežsardzē un bataljonu līmenī, ar atbilstīgu militāro izglītību atrast pretendentus nebija viegli. departamentā bija zināms, ka ps bs ir aptuveni 200 virsnieku, kurus potenciāli varētu izmantot veidojamās valsts aizsardzības (robežapsar-dzības) struktūrās, tomēr reti ar kuru no viņiem izdevās sazināties un uzzināt to nodomus. līdz pat 1991. gada beigām valdīja liela neskaidrī-ba, par viņu izvēli un iespējamo atgriešanās laiku, departamenta vadība bieži vien nevarēja rēķināties ar šiem kandidātiem. tas parasti bija sais-tīts ar dažādās ps vietās dienošo virsnieku iespējām nodot savus amatus un saņemt nepieciešamos dokumentus, kā arī ar daudzām sadzīviskām lietām un iespējām, piem., atrast dzīvokli, vai to samainīt u.tml. šis pro-cess turpinājās arī 1992.gadā. bija arī daži izņēmumi. sddar nākamo jūras spēkukomandieri (vēlāk nbs komandieri, viceadmirāli) g.a.zeibotu izdevās sazināties vairāk-kārt un atbilde par atgriešanos latvijā bija apstiprinoša, tiesa, bez precī-za atgriešanās termiņa noteikšanas. jau septembra sākumā g.a.zeibots tikās ar mp priekšsēdētāju i.godmani un tika uzaicināts veidot valsts aizsardzības spēkus. sarunā piedalījās arī sdd direktors. pozitīva atbil-de par atgriešanos latvijā tika saņemta arī no pulkveža valda matīsa, (nākamais nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors, lr aizsardzības atašejs asv un no 2003. gada aizsardzības atašejs krievijā, brigādes ģe-nerālis) un vairākiem citiem virsniekiem. īpatnēja veidojās situācija ar vairākiem virsniekiem, kuri dienēja ps armijas daļās latvijā, vai arī bija atgriezušies latvijā un gaidīja savus atvaļināšanas dokumentus. zinot, ka šo dokumentu formēšana ps bs štābos turpināsies vairākus mēnešus, dažkārt šie virsnieki pieteicās dienestam veidojamās struktūrās un tika iesaistīti vienību formēšanas, apmācības vai dokumentācijas izstrādēs procesā vēl pirms savu atvaļināšanas dokumentu saņemšanas. 1991.gada rudenī virsnieki pieteicās dienestam valsts aizsardzības struktūrās, lai gan sākuma periodā palika neskaidri daudzi praktiski darba/dienesta pienākumu, dienesta gaitas, izdienas un pensiju jautā-atvija, kur tavi dēli... 330 jumi. visiem bija zināma 1990.- 1991.gadā padomju savienības un in-terfronti atbalstošajā latvijas presē izvērstā kampaņa par dienesta pa-kāpju un līdz ar to arī virsnieka pensijas noņemšanu, ja virsnieks aktīvi atbalsta savas valsts neatkarības centienus, vai rezerves virsnieks stājas dienestā latvijas aizsardzības un drošības struktūrās. 1991.gada pirm-ajā pusē par aktīvu līdzdalību latvijas neatkarības atgūšanas procesā ar psrs aizsardzības ministra pavēli vairākiem desmitiem rezerves vir-sniekiem bija atņemtas dienesta pakāpes, kuras bija saņemtas pēc augst-skolu militāro katedru beigšanas. lai apturētu kadru virsnieku stāšanos dienestā latvijas aizsardzības un drošības struktūrās, vairākiem rezervē atvaļinātiem kadru virsniekiem par aktīvu dalību latvijas neatkarības atgūšanas procesā (j.a.baškeram, g.burovam, a.kovtunam, j.pudā-nam un a.pļaviņam) ar psrs aizsardzības ministra pavēli tika atņemtas dienesta pakāpes un izdienas pensijas. agrāk izsniegtie dienesta pakā-pes apliecinošie dokumenti virsniekiem bija saglabājušies, līdz ar to lr aizsardzības formējumos bija iespēja piešķirt dienesta pakāpi pielīdzi-nāšanas kārtībā. minētā propagandas un draudu kampaņa par virsnieka dienesta pakāpes un pensijas atņemšanu atturēja dažus virsniekus no stāšanās robežapsardzības dienestā. kā atklājās vēlāk, uz vairākiem no minētajiem virsniekiem latvijas psr vdk otrajā daļā bija uzsākta ope-ratīvās pārbaudes lieta. robežapsardzības izveidei noteiktie uzdevumi un termiņi negaidīja, un departaments septembrī-oktobrī varēja piedāvāt amatus tikai tiem virsniekiem, kas jau bija pieņēmuši lēmumu un devuši piekrišanu dar-bam lr valsts aizsardzības struktūrās. turpmākajos mēnešos un gados virsniekiem bieži vien bija jāmai-na apgūtā bs spēku veida specializācija, neskatoties uz tehnisku (inže-niera) izglītību, bija jākļūst par štāba virsniekiem vai jāieņem vienības komandiera amats, dažkārt zemāks, savai dienesta pakāpei neatbilstošs. tas attiecās arī uz bijušajiem psrs bs virsniekiem, kas nonāca gan ro-bežapsardzībā, gan zemessardzē. daudzi perspektīvi virsnieki ar labu militāro izglītību un militārā dienesta karjeras iespējām veiksmīgi sāka un turpināja dienestu robežapsardzībā, kļuva par vienību komandieriem, štāba virsniekiem un speciālistiem, piemēram, g.dāboliņš, ā.jansons, j.kuprinskis, i.zālītis un daudzi citi. līdz ar to, veidojot aizsardzības spēku un vēlāk arī nbs struktūras, aktuāls bija profesionālu virsnieku kadru trū-kums. bija jāpaiet desmit gadiem, lai izaugtu jauna virsnieku paaudze.31 sdd, veidojot mācību centrus un meklējot labi sagatavotus vada ko-mandierus, gan arī robežapsardzības vienību formēšanas sākumā, no pirmajām dienām saskārās ar jaunāko virsnieku trūkumu. vada un ro-tas komandiera amatos dažkārt tika izmantoti arī pieredzējuši seržanti (instruktori). pagājušā gadsimta 80-tos gados tikai daži desmiti no latviešu jaunie-šiembija stājušies karaskolās un tāpēc arī vēlāk, formējot as, bija proble-mātiski atrast jaunākos virsniekus, kas pārvalda latviešu valodu un būtu piemēroti dienestam vada, rotas līmenī. daļēji šo profesionālo virsnieku kadru trūkumu aizpildīja padomju laika augstskolu militārajās katedrās sagatavotie rezerves virsnieki/leitnanti, tomēr bieži vien zināmu iemeslu dēļ (noraidoša attieksme pret armiju, veiksmīgi uzsākta civilā karjera, nepieciešamība mainīt dzīvesvietu un ierasto dzīves ritmu) potenciālie pretendenti dienestā nepieteicās. vairākumam no apzinātajiem latviešu tautības virsniekiem bija vecāko virsnieku dienesta pakāpes. tas deva iespēju izvēlēties speciālistus štāba darbam. departamentā, vēlāk aiz-sardzības ministrijas, aizsardzības spēku un vienību štābu un robežsar-dzes amatos stājās gan rezerves virsnieki, gan virsnieki, kas tikko bija atvaļināti no padomju armijas. daudzi no viņiem atgriezās militārajā dienestā un deva būtisku ieguldījumu latvijas aizsardzības sistēmas izveidē. bijušais pretgaisa aizsardzības virsnieks atvaļinātais pulkvedis ā.lilientāls kļuva par as štāba priekšnieku, rezerves pulkvedis aivars galviņš uzņēmās vadīt as štāba operatīvo pārvaldi, personāla pārvaldi vadīja atvaļināts apakšpulkvedis v .pētersons, apgādes jautājumus kārto-ja rezerves apakšpulkvedis j.bogdāns un rezerves majors i.kevaskis, ope-ratīvā dežuranta pienākumus uzņēmās rezerves majors v .vuciņš, milicijas majors j.gustsons un rezerves apakšpulkvedis v .daugulis u.c. 1992.gada pirmajā ceturksnī minētie un arī citi bijušie virsnieki, t.sk. robežapsardzības bataljonu virsnieki un instruktori, pielīdzināšanas kārtībā saņēma lr as virsnieku un instruktoru dienesta pakāpes, dienēja ilgāku vai īsāku laiku as un nbs un saņēma arī paaugstinājumus dienesta pakāpēs. am civilajos amatos, pārņemot departamenta uzdevumus un personālu, par am aiz-sardzība plānošanas pārvaldes priekšnieku kļuva bijušais pretgaisa aizsar-dzības virsnieks atvaļinātais pulkvedis g.stiprais, pārvaldē uzsāka darbu atvaļinātais pulkvedis j.miodle, ārējo sakaru un informācijas pārvaldes vadību uzņēmās atvaļinātais pulkvedis a.pļaviņš, arī citos am civilos amatos sāka darbu vairāki rezerves virsnieki.atvija, kur tavi dēli... 332 virsnieki, kas pieteicās darbam (dienestam) sdd, vēlāk am un as vēlējās saņemt atbildes uz daudziem jautājumiem, kas tajā laikā (oktobrī- novembrī) juridiski nebija noregulēti. nolikums, kas noteiktu karavīra padomju armijas dienesta pakāpes pielīdzināšanas kārtību, izdienas stā-ža daļēju vai pilnīgu saglabāšanu, vēl nebija apstiprināts, bet karavīriem, kas pieteicās dienestam, bija būtiski noskaidrot šos jautājumus. citu val-stu (psrs pilsoņu) jautājums par dienesta iespējām netika risināts, bet kā turpmākā iespēja tika piedāvāts jautājumu risināt individuāli, ņemot vērā pilsonības (naturalizācijas) prasības. departamenta darbiniekiem bija jāuzklausa gan latviešu, gan no latvijas iesaukto cittautiešu virsnie-ku sniegtā informācija par psrs bs dažāda līmeņa komandieru un štā-bu pretdarbībām virsnieku izteiktajai vēlmei pārtraukt dienestu un at-griezties latvijā. tā bieži vien izpaudās kā virsnieka cieņu aizskaroša un pazemojoša attieksme, pazemojoši izteikumi un draudi ierindas priekšā vai sanāksmēs, atstādināšana no norīkojumiem, dežūrām un lidoju-miem, iesniegto dokumentu izskatīšanas kavēšana, sadzīves problēmu noraidīšana. jau minēto, kā arī personīgu iemeslu dēļ daudzi virsnieki varēja atgriezties latvijā tikai 1992.gadā. departamentā, veicot pretendentu atlasi robežapsardzības dienes-tam, bija apzināti tikai nedaudz vairāk kā 10 latviešu virsnieki ar pie-redzi šajā jomā, no kuriem robežapsardzības izveides sākuma posmā tikai daži izteica gatavību atteikties no okupācijas varai dotā zvēresta un stāties latvijas valsts dienestā. situācija mainījās pēc augusta puča, kad vairākums no viņiem aktīvi iekļāvās robežapsardzības personāla apmācībās un uzņēmās arī veidojamo struktūrvienību organizēšanu un vadību. lai gan rezerves virsniekiem parasti bija liela pieredze savā speciali-tātē, tomēr tieši šauras specializācijas vai vecuma dēļ daudzus nevarēja izmantot aktīvajos formējumos, vai arī varēja iesaukt dienestā tikai uz dažiem gadiem. daudzi no viņiem veiksmīgi apguva jauno specialitāti un vēl ilgus gadus turpināja dienestu. bija arī pa kādai neveiksmei, jo virsnieku uzvedībā un valodā dažkārt bija jūtams vecās sistēmas uzlik-tais zīmogs, atsevišķos gadījumos nācās arī atteikt iesaukumu vai pārcelt citos amatos.33 xix. latvijas valsts robežapsardzības atjaunošanas pirmsākumi latvijas valsts robežas un tās apsardzības atjaunošana 1991.gadā at-bilstoši politiskajai situācijai iedalāma un raksturojama izteiktos divos laika posmos: no likuma ,,par lr valsts robežu” pieņemšanas 1990.gada 20.decembrī līdz 1991.gada augustam un no augusta līdz iziešanai uz valsts robežas 1992.gada janvārī- februārī. sdd darbības sākuma perio-dā 1991.gada pirmajā pusgadā valsts robežas apsardzības atjaunošana netika izvirzīta par vienu no departamenta galvenajiem uzdevumiem. ar ekonomiskās robežas apsardzību nodarbojās muita un iekšlietu mi-nistrija. likums ,,par valsts robežu” paredzēja robežapsardzības struktū-ru izveidi iem pakļautībā, tomēr iekšlietu ministrs a.vaznis neuzņēmās iniciatīvu un mp , priekšsēdētāja i.godmaņa vadībā, pārejas periodā un neatkarīgas valsts apdraudējuma situācijā šo lēmumu par robežas ap-sardzības atjaunošanu līdz 1991.gada augustam nepieņēma un robežas atjaunošanu darbi praktiski nenotika. muita strādāja savu iespēju robe-žās, sargājot valsts ekonomisko robežu. milicijas darbinieki veica mui-tas punktu apsardzi, nespēja nodrošināt robežkontroli un novērst psrs uzticīgās speciālo uzdevumu milicijas vienības (omon) vardarbīgās akcijas uz robežas. lai uzsāktu robežsargu formējumu veidošanu uz sdd un bv bāzes, bija nepieciešami precīzi aprēķini un argumenti, ka sdd to varētu uz-ņemties un izdarīt, jo aktīvas omon darbības rezultātā un iespaidā, ap , valdībā un pašvaldībās bija cilvēki, kas izteica un apzināti vai neap-zināti kultivēja šaubas par nopietnu formējumu izveides iespējām, kas atsevišķi (ārpus iem pakļautības) varētu pildīt valsts aizsardzības un ro-bežapsardzības uzdevumus. valdība ilgstoši nevarēja izlemt, kā sākt šo darbu, saprotot, ka tam nepieciešami lieli līdzekļi, kas jau tā katastrofāli trūkst. reāls būtu robežapsardzības amatpersonu un drošības situācijas apdraudējums valstī kopumā, varētu arī izraisīties bruņotas sadursmes vispirms starp omon un latvijas robežapsardzības vienībām, kas tam nebūtu gatavas. pēc pirmajām sadursmēm, neizbēgami sāktos armijas specvienību iesaistīšanās, kas turpinājumā varēja ieraut latviju pilsoņu karā ar nepārredzamām sekām. attīstības scenāriji bija iespējami dažā-di, bet zinot okupācijas varas iestāžu un tās pārstāvju iepriekšējo rīcību un ambīcijas, varējām būt pārliecināti, ka tādi scenāriji ir izstrādāti unatvija, kur tavi dēli... 334 konfliktu attīstībai upuri netiktu žēloti. tajā laikā un vēlākajos gados to apstiprināja gruzijas un moldovas bēdīgā pieredze, kas turpinājās ar valsts teritorijas integritātes graušanu un sabiedrības sašķelšanos. daudz sarežģītāks kļūtu jautājums par krievijas bs kontingenta izvešanu no latvijas. 1991.gada pavasarī tapa vairāku speciālistu (ltf , sdd, lsa) izstrā-dātā pašaizsardzības koncepcija, kura ietvēra arī robežapsardzības die-nestu un zemessardzi, kā divas no pašaizsardzības spēku galvenajām sastāvdaļām. sdd šajā laikā nobrieda lēmums par gatavību uzņemties robežap-sardzības dienesta izveidi. lr ap aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs t.jundzis 1991.gada 16.maija vēstulē lr mp norāda, ka jāizlemj, kura no valdības struktūrām risinās robežapsardzības jautā-jumus un veidos robežapsardzības vienības. ap komisija uzskatīja par mērķtiecīgu šīs funkcijas uzticēt sdd. minētais apliecina ap komisijas vēlmi sakārtot robežapsardzības jautājumus, tomēr valdības līmenī tur-pinājās neizlēmība. departaments un pieaicinātie robežapsardzības speciālisti jau maijā izstrādāja robežapsardzības struktūras pirmā posma projektu un, patei-coties sdd plānu-finanšu daļas priekšnieces olgas vāveres apbrīnoja-mām darbaspējām, īsā laikā tika veikti vairāku projektu finansu ekono-miskie aprēķini formējumu izveidei. pamatojoties uz 1990.gada 20.decembra likumu „par valsts robežu” , lr pašaizsardzības koncepcija paredzēja robežapsardzības dienesta iz-veidi. sdd izstrādātais lr pašaizsardzības koncepcijas realizācijas plāna pirmā sadaļa ietvēra robežapsardzības dienesta izveidošanas konkrētus pasākumus. sākotnēji bija paredzēts sdd ietvaros izveidot nelielu robe-žapsardzības daļu, pierobežas rajonu komandantūras, kontrolposteņus un kordonus. uzsvars bija likts uz pierobežas rajonu komandantūrām, kam bija paredzēta samērā liela patstāvība. tā bija plānota kā decentra-lizēta un vienkārša struktūra, kas atbilda tā laika politiskajai situācijai. vēlāk jau lr likuma projektā „par lr robežapsardzības dienestu” tika ierakstīts, ka latvijas republikas valsts robežas apsardzi veic ro-bežapsardzības dienests, kura sastāvā ietilpst centrālais aparāts un ba-taljonu apsardzes rajoni. bataljonu apsardzes rajoni uz valsts robežas izveido robežapsardzības dienesta posteņus, kuri noteiktā iecirknī ap-sargā valsts robežu.35 latvijas republikas likuma projektu „par latvijas republikas robe-žapsardzības dienestu” izstrādāja departamenta darbinieki 1991.gada vasarā. likuma projekts noteica robežapsardzības dienesta jēdzienu, uzdevumus, darbības principus un vietu valsts pārvaldes un pašvaldī-bas sistēmā; tiesības, struktūru, kompetenci un darbinieku tiesisko aiz-sardzību, darbības garantijas, atbildību un dienesta pildīšanas pamat-principus, finansēšanas un materiāltehniskās apgādes kārtību, kā arī tā darbības uzraudzību un kontroli. jāpiebilst, ka likuma projekts netika pieņemts, jo straujo politisko no-tikumu attīstības gaitā jau septembra mēnesī tas tika pārstrādāts un pie-ņemts kā „likums par robežapsardzības karaspēku” . robežapsardzības daļa sdd sastāvā. lr pašaizsardzības koncepci-jas realizācijas plāns paredzēja veselu kompleksu dažādu pasākumu, tomēr tā praktisku realizāciju varēja uzsākt tikai pēc ap prezidija un mp 1991.gada 24.maija lēmuma „par neatliekamiem pašaizsardzības pasākumiem sakarā ar psrs bruņoto vienību vardarbīgām akcijām lat-vijas republikas teritorijā” . ar šo lēmumu tika noteikts, ka sdd sastāvā jāizveido robežapsardzības daļa ar attiecīgām reģionālām nodaļām un robežposteņiem, kā arī mācību centru. reāla iespēja uzsākt šī lēmuma izpildi radās tikai jūlijā, kad sdd saņēma tam daļēji nepieciešamo finansējumu. ar sdd direktora 1991.gada 1.jūlija pavēli izveidotajā robežapsardzības daļā tika pare-dzētas 10 štata vienības – sdd direktora vietnieks robežapsardzības jautājumos, daļas priekšnieks, galvenais speciālists, seši 1.kategorijas speciālisti, automašīnas vadītājs, izveidota arī robežas atjaunošanas daļa, precizēti tās uzdevumi. par robežas apsardzības daļas priekšnieku norīkoja m.stepičevu, robežas atjaunošanas organizēšanu uzdeva galve-najam speciālistam v .zvaigznem, bet robežas apsardzības dienesta or-ganizēšanu – galvenajam speciālistam v .sviklim, tādā veidā nodalot šīs atšķirīgās funkcijas. daļas nosaukums –,,robežapsardzības daļa” , tādā veidā tika uzsvērts robežapsardzības uzdevumu aktualitāte. departamenta vadība apzinājās, ka 1990.gada 20.decembrī pieņem-tais likums „par valsts robežu” ir tikai pirmais nozīmīgais solis valsts robežas atjaunošanā. lai likumu praktiski īstenotu ar robežas iezīmē-šanu dabā un robežas apsardzību, bija vajadzīga vesela virkne ap un mp tiesisko aktu. tāpēc departamenta vadība lūdza uzņemties robežas atjaunošanas daļas priekšnieka pienākumus lr ap deputātam m.ste-atvija, kur tavi dēli... 336 pičevam, kuram jau bija ievērojama pieredze, lai vadītu likumprojektu sagatavošanu, virzītu un aizstāvētu tos valdībā un parlamentā. departamenta galvenajam speciālistam v .sviklim, darbojoties bv štābā, bija plašas iespējas orientēt un pievērst brīvprātīgos kārtības sar-gus dienestam topošajā robežsardzē. latvijas valsts robežas atjaunošana (iezīmēšana dabā) bija ārkārtīgi aktuāla, jo nevar sargāt to, kas nav strikti noteikts un nosprausts. bet robežas atjaunošana sākas ar starpvalstu sarunām un delimitācijas līgu-mu parakstīšanu. tam seko robežas demarkācija – robežas nospraušana dabā, izbūve un iekārtošana, kas ir ilgs un sarežģīts process. tāpēc šo jau 1990.gadā iesākto darbu uzdeva turpināt departamenta galvenajam speciālistam v .zvaigznem. sdd bija apzināti psrs robežapsardzības struktūrās dienējušie un ar viņu palīdzību arī dienošie robežapsardzības speciālisti: r.kazradzis, a.pogrebņaks, j.pluščevskis, v .noveks, a.norenbergs, i.kozinda un daži omd karavīri ar robežapsardzības dienesta pieredzi. departamen-ta darbā viņi sākotnēji piedalījās kā ārštata padomnieki, bet karavīru apmācībā un vienību formēšanā iesaistījās galvenokārt pēc augusta no-tikumiem. sdd robežas apsardzības daļa bija pirmā mp padotā struktūrvienība, kas stājās pie valsts robežas organizēšanas. robežapsardzības bataljonu izvietojuma plānošana. kā jau minēts, sdd robežapsardzības daļa, pamatojoties uz likuma „par valsts robežu” prasībām, izstrādāja likumprojektu “par latvijas republikas robežapsar-dzības dienestu” , kā arī robežapsardzības formējumu dislokācijas shēmu uz sauszemes un jūras robežas. tika nolemts, ka lielākā robežapsardzības apakšvienība būs robežsargu bataljons un tie jāizvieto valmierā (robežai ar igauniju), viļakā un ludzā (ar krieviju), daugavpilī (ar baltkrieviju un daļēji ar lietuvu), jelgavā (ar lietuvu), liepājā un ventspilī (jūras robežai). 1991.gada maijā izstrādātajā lr pašaizsardzības koncepcijas realizā-cijas plānā bija paredzēts, ka latvijas - krievijas robežu sargās divi robe-žapsardzības bataljoni: viļakā un ludzā. viļakas bataljonam aprēķinātais apsargājamās robežas posms bija no pededzes upes līdz sileniekiem. telpas paredzētas bijušā 7.siguldas kāj-nieku pulka kazarmu ēkās, viļakā. karavīru kopskaits 420. rotas bija paredzētas izvietot: zaicevā kopā ar kontroles caurlaides punktu (kcp),37 demerovā, vecumos. rotu izvietojumam piemērojamās telpas depar-tamenta darbinieki apzināja. visām telpām bija nepieciešams remonts, tādēļ posteņus plānoja izvietot vagoniņos, kas arī vēlāk tika praktizēts. ludzas bataljonam aprēķinātais apsargājamās robežas posms bija no sileniekiem līdz draudzības kurgānam. izvietošanu paredzēja bijušajā dosaaf ēkā vai kara komisariāta ēkā, ludzā. kopējais karavīru skaits 494. rotas paredzētas goliševā, grebņevā kopā ar kcp , krivandā , zilu-pē (dzelzceļa atsevišķais kcp), zaļesjē kopā ar kcp , kārsavā (dzelzceļa kcp). atsevišķu robežapsardzei izmantojamo infrastruktūras objektu apzināšanu departamenta speciālisti uzsāka jūlijā. situācijas izpēte tur-pinājās septembrī. apsekojot rotu izvietojumam piemērojamās telpas, bija konstatēts, ka visām nepieciešams kapitālais remonts. latvijas- baltkrievijas apsargājamās robežas posms – 171,3 km. ro-bežas sargāšanai tika plānota daugavpils robežapsardzības bataljona formēšana. rotu, vadu un sardžu izvietojumu paredzēja: šķaunē biju-šajā latvijas robežsargu ēkā (rota), rotas sastāvā sardzes punduros un vorzovā, vads nauļēnos; koškovcos bijušajā latvijas robežsargu ēkā (rota), rotas sastāvā kcp indrā, kuļbovā un piedrujā; rota ilgās ar kcp silenē, vadu lielbormā, sardzi līdumniekos. visām apsekotajām ēkām bija nepieciešams kapitālais remonts. līdzīgi tika aprēķināti valmieras, jelgavas, liepājas un ventspils ro-bežapsardzības bataljonu atbildības rajoni, rīgas akcp struktūra un štati (pavisam 1592 štata vietas). ņemot vērā komplektēšanas un apmā-cību iespējas līdz 1991.gada beigām, bija plānots nokomplektēt 1/3 daļu, t.i., apt. 527 štata vietas (40 virsnieki, 307 instruktori un 180 obligātā dienesta karavīri). diemžēl robežapsardzes bataljonu formēšana kavējās. kaut arī sdd robežsardzes daļa jūlijā sagatavoja mp lēmuma projektu „par robežap-sardzības struktūrām, to vadību, darbības uzdevumiem” , tomēr lēmuma projekta izskatīšana tika atlikta līdz valdības izbraukuma sēdei jūrmalā, 5.-6.augustā. valdība, izvērtējot politisko situāciju sakarā ar omon vie-nības vardarbīgām akcijām muitas robežpunktos, nolēma mainīt iepriekš noteiktos uzdevumus un uzdot milicijai izveidot papildformējumus mili-cijas posteņu pastiprināšanai muitas robežkontroles punktos. robežas apsardzības veidošanas jautājumi valdībā nokļuva degpun-ktā jau tūlīt pēc augusta puča izgāšanās. bet par to grāmatas turpmāka-jās nodaļās.atvija, kur tavi dēli... 338 robežas atjaunošanas sarunas ar igauniju. 1991. gadā turpinājās sa-runas darba grupās ar igaunijas republiku par robežas atjaunošanu. sa-runās piedalījās sdd vadība un speciālisti. 1990.gadā uzsāktās darba grupu tikšanās notika regulāri katru mēnesi (izņemot janvāri un augus-tu). sākotnēji sarunas un darba grupas vadīja lr ap deputāti mihails stepičevs, odisejs kostanda. darba grupās turpinājās darbs pie starp-valstu līgumu sagatavošanas par robežas atjaunošanu starp latviju un igauniju. lr ap aizsardzības un iekšlietu komisija 1991.gada 2.maija sēdē iz-skatīja starpvalstu līguma projektu par robežas atjaunošanu ar igaunijas republiku un akceptēja tā pamattēzes, kā arī lūdza izveidot valdības de-legāciju līguma saskaņošanai un noslēgšanai. lr mp 1991.gada 27.maijā ar rīkojumu nr. 200-r izveidoja darba grupu, lai sagatavotu sarunas par latvijas republikas un igaunijas republikas valsts robežas atjaunošanu. grupu vadīja valdības pa-domnieks aizsardzības jautājumos ēriks tilgass. darba grupu tikša-nās notika 29. un 30.maijā tallinā, 18. un 19.jūnijā rīgā, 8.jūlijā tallinā. darba grupas precizēja līguma projekta tekstu, strādāja pie vienošanās projekta teksta par valsts robežas režīmu, kā arī apsprieda valsts robežas iekārtošanas jautājumus. vienlaicīgi notika robežas apsekošana. jau 1991.gadā ģeodēzisti kon-statēja, ka posmā no ainažiem līdz valkai pazuduši vairāk nekā piec-desmit robežas punkti un uz 180 punktiem robežzīmes – ķeta vai koka stabi – pilnīgi vai daļēji iznīcinātas. robežas grāvis un josla atradās no-žēlojamā stāvoklī – aizauguši ar kokiem un krūmiem. un tieši uz aiz-augušas robežas notiek pārkāpumi un nesaprašanās. robežpārkāpēju un kontrabandistu galvenais attaisnošanās arguments ir tas, ka robeža nav redzama. padomju varas gados uz latvijas – igaunijas robežas bija notikušas izmaiņas arī cilvēku darbības rezultātā. ainažu apkaimē bija latviešu viensēta, pie kuras varēja piebraukt tikai caur igauniju. turpretim igau-nijas pusē – viensēta, kur elektrolīnija nāca no latvijas puses. noticis pat tāds kuriozs, ka tieši uz robežas uzcelts objekts, kam viena daļa ēkas atrodas latvijā, bet otra daļa – igaunijā. tādas pārvērtības varētu uz-skaitīt vēl un vēl. arī pēc neatkarības atgūšanas dažās vietās 6 metru platā robežjosla bija jau iedalīta jaunsaimniekiem. protams, latvijai nebija vajadzīga un tā nebija spējīga izveidot tādu39 robežu, kādu to parasti iekārtoja padomju savienība – ar dzeloņstiep-ļu žogiem, kontroljoslām, kur skatīt un skaitīt robežpārkāpēju un meža zvēru pēdas. tomēr robežai jābūt labi saredzamai, ar robežzīmēm, grāvi, jārada apstākļi, lai robežsargi varētu skaidri to pārskatīt un apsargāt. un beidzot – skaista sakopta robežjosla ne tikai iekļaujas apkārtējā ainavā, bet dara to krāšņāku, reprezentē latvijas valsti. līgumu par valsts robežas atjaunošanu starp latvijas republiku un igaunijas republiku 1992.gada 20.martā valgā parakstīja latvijas re-publikas valsts ministrs j.dinēvičs un igaunijas republikas valsts mi-nistrs u.vēkings. l992.gada sākumā kļuva aktuāls jautājums arī par valsts robežas at-jaunošanas praktisko darbu uzsākšanu dabā. pēc latvijas – igaunijas līguma par sauszemes robežu parakstīšanas 1992.gada 20. martā valgā lr mp 23. aprīlī pieņēma lēmumu nr.139 „par pasākumiem, kas veicami, lai nodrošinātu divpusējo starpvalstu līgumu izpildi par sauszemes robežas atjaunošanu” . ar šo lēmumu lr aizsardzības ministrijai uzdeva veikt valsts robežas atjaunošanas darbu pasūtītāja un koordinatora pienākumus, kā arī apstiprināja latvijas de-legācijas sastāvu jauktajā latvijas – igaunijas robežkomisijā. no latvi-jas puses ar lr mp 1992.gada 23.aprīļa lēmumu nr.139 par delegācijas vadītāju norīkoja lr pilnvaroto lietvedi igaunijas republikā a.bērziņu, par delegācijas locekļiem – institūta „rūpnīcprojekts” galveno ģeodē-zistu k.krūzi un robežsargu brigādes štāba robežas atjaunošanas daļas priekšnieku v .mežgaili. lai koordinētu valsts robežas atjaunošanas darbus uz vietām, lr mp uzdeva pierobežas rajonu pašvaldībām kopīgi ar savu rajonu valsts die-nesta pārvaldēm izveidot valsts robežas atjaunošanas darba grupas, to sastāvā iekļaujot rajonu pašvaldību institūciju, valsts zemes dienesta, mežsaimniecības, meliorācijas dienestu, valsts dienesta pārvaldes un robežapsardzības dienestu pārstāvjus. šādas grupas tika izveidotas visos pierobežas rajonos, izņemot balvu rajonu (sakarā ar neatrisināto abre-nes robežas posma problēmu). latvijas – igaunijas jauktā robežkomisija uz savu pirmo sēdi sanāca 1992.gada 17. jūnijā, valkā. latvijas – lietuvas un latvijas – baltkrievijas robežkomisijas tika iz-veidotas vēlāk pēc attiecīgo robežlīgumu parakstīšanas. par jaukto ko-misiju latvijas delegācijas vadītājiem arī iecēla lr ārlietu ministrijasatvija, kur tavi dēli... 340 augsta ranga amatpersonas – lr vēstniecību vadītājus lietuvā a.sarka-ni un baltkrievijā j.lovniku. sarunu gaitā ar igauniju uzkrātā pieredze robežas atjaunošanas do-kumentu un līguma projektu sagatavošanā un robežas apsekošanā ļoti noderēja darbā pie robežas atjaunošanas ar lietuvas republiku, balt-krieviju un krievijas federāciju. notikumu attīstība pēc augusta puča. akadēmiķis t.jundzis, kas ta-jās vēsturiskajās dienās bija lr ap aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, novērtējot situāciju pēc augusta puča, raksta: ,,daudz ko izdevās paveikt jau līdz 1991.gada augusta apvērsumam. tika izstrādāti robežapsardzības sistēmas taktiskie, organizatoriskie u.c. principi, saga-tavots ekonomiskās robežas apsardzes reglaments, sagatavotas robežsar-gu apmācības programmas, uzsākti pirmie valsts robežas atjaunošanas priekšdarbi. tāpat īsā laikā tika pilnveidota jau agrāk izstrādātā lr pašaizsardzī-bas koncepcija, likumprojekti par valsts dienestu, robežapsardzības die-nestu, izņēmuma stāvokli, turpinājās jau 1990.gadā iesāktais darbs pie pašaizsardzības spēku reglamentiem. taču atsevišķu ministriju birokrātis-kās rīcības vai citu iemeslu dēļ, finansu līdzekļi un telpas pašaizsardzības pasākumu īstenošanai netika piešķirti līdz pat augusta pučam” . (t.jun-dzis. latvijas drošība un aizsardzība. – r.: junda, 1995., 200.- 201.lpp.). ,,valsts apvērsums un psrs militāro struktūru ciniskie vardarbības akti rīgā 19.- 21.augustā nostiprināja latvijas sabiedrībā apņēmību nekavē-joties veidot savas valsts pašaizsardzības struktūras. ar šādiem aicinā-jumiem nāca klajā gan ietekmīgākās sabiedriski politiskās organizācijas, gan to saprata lr ap deputātu vairākums. ” (t.jundzis. latvijas drošība un aizsardzība. – r.: junda, 1995.,205.lpp.). pēc latvijas valsts neatkarības pilnas atgūšanas notikumi virzījās arvien pieaugošā dinamismā, jo robežas pārņemšanas nepieciešamība kļuva par realitāti. šaubas bija izgaisušas un valdība steidzināja robežap-sardzības veidošanu. salīdzināšanai lietderīgi nosaukt galvenos robežapsardzības veidoša-nas notikumus līdz 1991.gada augustam un līdz 1992.gada janvārim.41 xx. sdd struktūrvienību izveides hronoloģija 1991.gads. 16.maijs. ap aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs t .jun-dzis vēstulē valdību informē, ka komisijas sēdē izskatīts līguma projekts par robežas atjaunošanu ar igaunijas republiku un lūdz izveidot valdības delegāciju līguma saskaņošanai un noslēgšanai (vai šo jautājumu iniciēša-na nebūtu valdības un ārlietu ministrijas prerogatīva?- autoru piezīme.). viņš arī atgādina, ka būtu jāizlemj, kura no valdības struktūrām risinās robežapsardzības jautājumus un veidos robežapsardzības vienības (uz at-gādinājumu reakcija neseko - aut. piez.). 27.maijs. ar mp rīkojumu nr .200-r , lai sagatavotu sarunas par lr un igaunijas republikas robežas atjaunošanu, izveidota darba grupa, kurai dotas pilnvaras ,,vest provizoriskas sarunas ar igaunijas pusi” . grupas va-dītājs ē.tilgass. 1.jūlijs. ar sdd pavēli nr .27a- v izveidota robežapsardzības daļa, 10 štata vietas. 18.jūlijs. ar mp rīkojumu nr .265-r uzdots sdd līdz 1.septembrim iz-veidot mālpils mācību centru, organizēt instruktoru un alternatīvajā die-nestā iesaukto jauniešu apmācību kursus. 24.jūlijs. mp rīkojums nr.273-r. izpildot lr ap prezidija un mp 1991.gada 24.maija lēmumu ,,par neatliekamiem pašaizsardzības pasāku-miem sakarā ar psrs bruņoto vienību vardarbīgajām akcijām lr teritori-jā” , sdd tiek iedalītas papildus štata vietas. 6.augusts. ar mp rīkojumu nr .282-r sdd kopā ar rajonu pašvaldībām, uzdots izveidot rajonos sabiedrības drošības pārvaldes (no novembra valsts dienesta pārvaldes- aut. piez.), to sastāvā paredzot pašaizsardzības nodaļas un alternatīvā dienesta nodaļas, kā arī izveidot divus reģionālos mācību centrus. ar minēto rīkojumu apstiprinātas arī mālpils mācību centra 61 štata vienība un darba samaksas fonds. 19.augusts. pučisti maskavā paziņo par ārkārtas stāvokļa valsts komitejas izveidi. bka pavēlnieks paziņo lr ap priekšsēdētājam a.gorbunovam, ka viņa vadībā tiks veikti ārkārtas stāvokļa pasākumi. sdd tiek saņemta pretru-nīga informācija par atsevišķām armijas vienību un omon aktivitātēm. ar-mijas vienību štābos notiek virsnieku sanāksmes, tiek izskaidrota situācija un turpmākā rīcība. armijas posteņi pie tiltiem rīgā un uz galvenajiem ceļiem kontrolē pilsētā iebraucošo autotransportu. omon un desantnieki ieņem latvijas televīzijas centru zaķusalā, rīgas pilsētas iekšlietu pārvaldi.atvija, kur tavi dēli... 342 20.augusts. pretrunīga informācija no krievijas. armijas un omon grupu atsevišķas akcijas rīgā turpinās. lr ap pieņem lēmumu sakarā ar psrs bruņoto spēku darbību latvijas republikā. sdd un bv štāba vadība organizē sanāksmi situācijas analīzei un rīcības precizēšanai. sanāksmes laikā saņemta informācija, ka omon kaujinieki iebrukuši bv štābā, sa-nāksme bija jāpārtrauc. 21.augusts.vecrīgā uz ielas bruņumašīnas, bet lr ap pieņem konstitu-cionālo likumu ,,par latvijas republikas valstisko statusu” . pārejas periods ir beidzies. pučs maskavā ir izgāzies. 24.augusts. b.jeļcins paraksta dekrētu ,,par lietuvas, latvijas un igau-nijas valstiskās neatkarības atzīšanu. pučistu vietā maskavā jauni spē-ka struktūru ministri, par atbalstu pučistiem atcelts arī bka pavēlnieks f .kuzmins. 29.augusts. ar mp rīkojumu nr .326-r ,,par brīvprātīgo reģistrāciju robežapsardzības dienestam” sdd uzdots sākt reģistrēt brīvprātīgos lr robežapsardzības dienestam. lr app un psrs vdk parakstīts protokols par vdk darbības pārtraukšanu lr. 30.augusts. ar sdd direktora rīkojumu nr .4 uzdots sabiedrības drošī-bas pārvaldēm rajonos, lr brīvprātīgo vienību štābam un rajonu štābiem uzsākt kandidātu reģistrāciju robežapsardzības dienestam un noteikta kārtība, kā tiek noformētas un pieņemtas dienestā personas pēc brīvprā-tības principa. 2.septembris. sdd mācību centrā mālpilī sdd direktora norīkotais centra priekšnieks v .raups un kopā ar vairākiem rezerves instruktoriem un virsniekiem gatavojas instruktoru apmācības sākšanai. 3. septembris. sdd sastāvā izveidota jūras robežas apsardzības daļa, 6 štata vietas. izplatīts sdd aicinājums/paziņojums par robežapsardzības dienesta izveidi un latvijas pilsoņu uzņemšanu šajā dienestā. 10. septembrī lr ap pieņem likumu ,, par latvijas republikas obligāto valsts dienestu” . ap uzdod valdībai līdz 1.oktobrim izveidot valsts dienes-ta pārvalžu (vdp) sistēmu visā latvijā. sdd pārvalžu izveidi rajonos un personāla atlasi vdp izveidei sdd uzsāka jau augustā. 17.septembris. sdd direktors vēstulē informē visu rajonu pašvaldību vadītājus un lūdz izveidot kopēju komisiju bij. kara komisariāta telpu un inventāra pieņemšanai. sakarā ar panākto vienošanos un lpsr kara ko-misāra 12.septembra pavēli telpas bija jānodod līdz 18.oktobrim. 19.septembris. ar mp rīkojumu nr .363-r robežapsardzības dienesta43 personālsastāva komplektēšanai sdd papildus iedalītas 1048 štata vietas un darba samaksas fonds (nav paredzēti līdzekļi uzturēšanai, apmācībai, tehnikas un ieroču iegādei-aut piez.), uzdots izveidot robežsargu centrā-lo mācību centru, komplektēt jaunveidojamo formējumu personālsastāvu no lr pastāvīgajiem iedzīvotājiem, atbilstoši kritērijiem izstrādāt un ie-sniegt mp priekšlikumus par apgādi, kā arī noteikti uzdevumi citām valsts institūcijām. šajā rīkojumā sdd uzdots uz psrs baltijas robežapsardzības apgabala (bra) karaspēku daļu bāzes izveidot robežsargu centrālo mācī-bu centru vārvē un ar 15.oktobri sākt robežsargu sagatavošanu. 20.septembris. mp rīkojums nr .366 par bijušā vdk autobāzes mate-riālo vērtību nodošanu lr, izpilde novilcināta līdz 14.novembrim. 27.septembris. lr mp priekšsēdētājs i.godmanis un psrs vdk priekšsēdētājs v .bakatins paraksta pagaidu vienošanos „par robežjautāju-mu noregulēšanas praktiskajiem pasākumiem un psrs robežapsardzības karaspēka struktūru funkcionēšanu bra latvijas republikas teritorijā. ” 1.oktobris. lr ap pieņem lēmumu ,,par lr likuma ,,par grozījumiem un papildinājumiem lr 1990.gada 20.decembra likumā ,,par latvijas re-publikas valsts robežu”” spēkā stāšanās kārtību” , kurā nosaka robežapsar-dzības karaspēka izveidošanas nepieciešamību, kā arī nosaka, ka perso-nām, kuras pieņem lr robežapsardzības karaspēkā, darba stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, tiek ieskaitīts psrs bs un latvijas republi-kas iekšlietu ministrijā nodienētais laiks, uzdod lr mp iesniegt vairākus priekšlikumus, t.sk. par aizsardzības ministrijas izveidošanu. sdd direktors apstiprina izmaiņas sdd štatu sarakstā, departamenta sastāvā izveidotas apgādes pārvalde un aviācijas daļa. 3.oktobris. ar sdd pavēli nr .57-v izveidota komisija i.kevaska vadībā bijušo kara komisariāta pieņemšanas punkta telpu viļānu ielā, rīgā, pār-ņemšanai. 4.oktobris. ar tautas izglītības ministrijas pavēli nr .412 uzdots liepājas jūras koledžas direktoram i.virgam organizēt jūras robežsargu apmācību. 7.oktobris. mālpils mc sākta robežsardzes instruktoru apmācība. ar sdd pavēli uzmālpils mācību centru nosūtīta pirmā 42 kadetu (kursantu) grupa. ar sdd pavēli uzdots ar 21.oktobri sākt robežapsardzes sporta instruk-toru sagatavošanu, izmantojot lvfki bāzi. ar sdd pavēli apstiprināta militāro reglamentu un militārās apmācī-bas līdzekļu redakcijas komisija 9 cilvēku sastāvā, komisijas priekšsēdē-tājs a.pļaviņš. ar sdd pavēli izveidotajai lr aizsardzības spēku karavīraatvija, kur tavi dēli... 344 formas tērpa izstrādāšanas komisijai, priekšsēdētājs a.pļaviņš, uzdots trīs nedēļu laikā izvērtēt iesniegtos projektus un ziņot valdības sēdē. 9.oktobris. mp lēmums nr .269. sakarā ar likumu ,,par policiju” un ,,par latvijas republikas zemessardzi” pieņemšanu mp nolemj uzdot sdd likumā noteiktajā kārtībā ar 1991.gada 1.novembri likvidēt latvijas brīvprātīgo vienību štābu. 15.oktobris. sdd direktors apstiprina mācību centru štatus. vārves (robežsargu) mācību centram kopā ar komandanta rotu un au-toparku iedalītas 84 pastāvīgā sastāva štata vietas, uzdots nodrošināt 500 karavīru (kursantu) apmācību, štats ieviests ar 1.novembri. liepājas (jūras robežsargu) mācību centrs, 24 štata vietas, plānotais maksimālais apmācāmo skaits –120 jūrnieku, štats stājās spēkā ar 28.ok-tobri, precizēts 8.novembrī. rīgas (robežsargu) mācību centrā kopā ar komandanta vadu un auto­ parku 75 štata vietas, plānotais maksimālais apmācāmo skaits līdz 200 ka-ravīru, stājās spēkā ar 28.oktobri. 21.oktobris. ar sdd pavēli nr .63-v par liepājas mācību centra priekš-nieka v.i. iecelts i.virga, par mācību daļas priekšnieka v.i. l.kurakins, uz-devums – līdz 31.oktobrim izveidot mācību centru. ar sdd pavēli nr . 64-v izveidota komisija vārves mācību centra pie-ņemšanai. ar sdd pavēli nr . 65- v robežapsardzības dienesta speciālistu sagata-vošanai izveidoti mācību centri vārvē, rīgā, liepājā. noteiktas mācību programmas un nodarbību sākšanas termiņi, kā arī personāla komplek-tācijas (atb. a.doniks) un materiāli tehniskā nodrošinājuma (atb. r.kal-niņš) uzdevumi. lr ap aizsardzības un iekšlietu komisijā ar sdd direktora pavadvēs-tuli iesniegti vairāku dokumentu projekti: lr aizsardzības koncepcija, ka-ravīra zvēresta teksts un nolikums par karavīra zvēresta došanas kārtību. 22.oktobris. ar sdd pavēli apstiprināts ieroču reglaments. 24.oktobris. sdd izstrādā un iesniedz am nolikuma un mp lēmuma projektus par aizsardzības ministrijas izveidošanu. 28.oktobris. ar sdd pavēli nr .70-v pierobežas rajonu sdd pārvalžu sastāvā izveidotas robežapsardzības apakšvienību organizēšanas un izvie-tošanas nodaļas, 5-11 štata vietas katrā. liepājas jūras koledžas direktors i.virga ziņo sddpar gatavību organi-zēt 50 jūras robežsargu apmācību un iesniedz izdevumu tāmes projektu.45 31.oktobris. ar sdd pavēli uzdots ca operatīvā centra sastāvā izveidot spridzekļu un sprāgstvielu likvidācijas komandu, izstrādāt nolikumu un mācību programmu. 5.novembris. ar sdd pavēli uz liepājas mācību centra nosūtīta 44 kur-santu grupa. apmācību grupa vēlāk papildināta. lr ap pieņem lēmumu ,,par psrs aizsardzības ministrijas, robe-žapsardzības karaspēka un iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka pārziņa esošā īpašuma pārņemšanu lr īpašumā” , kurā uzdod mp nekavējoties iz-veidot komisiju minēto īpašuma objektu pārņemšanai. 6.novembris. sdd iesniedz un ar mp priekšsēdētāja vietnieka i.bišera parakstu nosūta ap priekšsēdētājam ap lēmuma projektu ,,par latvijas republikas aizsardzības spēku dienesta pakāpēm un iecelšanu amatos” . ap lēmums par zemessardzes nodrošināšanu ar autotransportu. 7.novembris. ap prezidijs apstiprina latvijas karavīra zvēresta tekstu un nolikumu par karavīra zvēresta došanas kārtību. app locekļu klātbūt-nē sdd, tā pārvalžu un mc vadītāju un darbinieku grupa ap sarkanajā zālē deva karavīra zvērestu, pirms tam parakstoties par atteikšanos no ci-tās armijā dotā zvēresta. ar sdd pavēli nr .78-v apstiprināts civilās aizsardzības operatīvā cen-tra štats. vēlāk ar 16.novembra pavēli nr .101a-v izdarīti štatu grozījumi. ar sdd pavēli nr .79-v uzdots 11.novembrī brāļu kapos, rīgā, organi-zēt mālpils mācību centra kadetu karavīra zvēresta nodošanu, apstiprināts svinīgās ceremonija norises plāns. ar sdd pavēli nr .82-v uzdots ar 19.novembri nosūtīt uz mālpils mācī-bu centru obligātā dienesta kareivjus un noteikts instruktoru kursu sekmī-gi beigušo karavīru sadalījums turpmākajam dienestam. 8.novembris. sdd pārstāvji saņem pirmās a/m: četrus pasažieru un vienu sanitāro mikroautobusu ,,latvija” . ar sdd pavēli nr .81-v civilās aizsardzības operatīvā centra priekšnie-kam uz republikāniskā civilās aizsardzības apmācības kompleksa bāzes pētersalas ielā 10/12 uzdots nodrošināt robežapsardzības speciālistu sa-gatavošanu (rīgas mācību centra izvēršanu-aut. piez.). 11.novembris. rīgā, brāļu kapos, mālpils mācību centra kadeti/ro-bežsargi deva karavīra zvērestu. 13.novembris. ap pieņem lēmumu par aizsardzības ministrijas izvei-došanu. 14.novembris. ar mp rīkojumu nr .457-r uzdots nodot aizsardzībasatvija, kur tavi dēli... 346 ministrijas rīcībā bijušo vdk autobāzi ar tur esošajām automašīnām, ie-kārtām, rezerves daļām un inventāru (daļu automašīnu apt. 25, jau 12.no-vembrī ar ap piekrišanu saņēmusi zemessardze-aut. piez.). 15.novembris. pamatojoties uz mp 1991.gada 13.novembra lēmumā nr .318 noteikto, ar sdd pavēli nr .90-v grozīti visu rajonu valsts dienesta nodaļu štati. 19.novembris. ap lēmums par t .jundža iecelšanu aizsardzības minis­ tra amatā. 22.novembris. ar sdd pavēli norīkotajai komisijai (priekšsēdētājs i.kevaskis) uzdots pārņemt sdd rīcībā bij. republikāniskā kara komi-sariāta telpas raiņa bulvārī 4, rīgā. baltijas kara apgabala štābs un kara komisariāta pārstāvji nepildīja psrs bs ģenerālštāba 1991.gada 11.sep-tembra direktīvu nr .347/1/032š un izvairījās no ēkas oficiālas nodošanas. aptuveni mēnesi šajā ēkā turpinājās divvaldība. ar sdd pavēli nr .89 mālpils mācību centra mācību pirmo posmu bei-gušie 56 robežsargi tiek ieskaitīti rīgas mācību centra sarakstos, lai saga-tavotu kontroles un caurlaides punktu speciālistus darbam rīgas lidostā un ostās. 25.novembris. ar sdd rīkojumu precizētas dokumentu noformēšanas prasības personām, kas tiek iesauktas robežapsardzības dienestā. 28.novembris. ap pieņem lēmumu par lr aizsardzības spēku karavī-ru dienesta pakāpēm un amatos iecelšanas kārtību. ar sdd pavēli nr .89a-v uzdots 29.novembrī strēlnieku muzejā organi-zēt karavīra zvēresta pieņemšanu no departamenta un tā struktūrvienību amatpersonām. zvērestu pieņēma departamenta direktors. ar sdd pavēli nr.91-v rīgas mācību centram uzdots 30.novembrī strēlnieku muzejā organizēt karavīra zvēresta pieņemšanu no sporta in-struktoru kursa kadetiem, atbildīgais l.jēkabsons. 30.novembris. strēlnieku muzejā karavīra zvērestu dod robežsargu sporta instruktoru rota. pēc zvēresta svinīgs gājiens gar brīvības piemi-nekli. 5.decembris. mp lēmums par sdd likvidāciju. sdd uzdots nodot un am līdz gada beigām pārņemt personālu, juridiskās saistības un materiā-lās vērtības. 13.decembris. am pavēle nr .1-kd. saskaņā ar ap 19.novembra lēmu-mu t .jundzis sāk pildīt aizsardzības ministra pienākumus un paraksta vairākas pavēles un rīkojumus. aizsardzības ministrs paraksta pavēli nr .347 ,,par rīgas atsevišķā kontroles caurlaides punkta izveidošanu un štatu ap-stiprināšanu” . aizsardzības ministrs paraksta pavēli nr .4. „par 7 robežapsardzības ba-taljonu izveidošanu, atbildības joslu noteikšanu, bataljonu struktūru un štatu apstiprināšana un bataljonu uzdevumiem, kā arī par robežapsardzī-bas karaspēka pārvaldes izveidošanu” . 17.decembris. mp rīkojums nr .548-r par psrs aizsardzības ministri-jas, robežapsardzības karaspēka un iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka pārziņā esošā īpašuma pārņemšanu lr īpašumā, komisijas priekšsēdētājs j.dinēvičs. 18.decembris. ar am pavēli nr .5- kd vairāki sdd darbinieki pārcel-šanas kārtībā iecelti am amatos (i.freidenfelde, r. grundule, g.stiprais, ā.lilientāls, v .liepiņš, v .zvaigzne, o.vāvere, j.ķeņģis, v .rinkēviča, r.kal-niņa, a.sjanita, r.polis, a.pļaviņš). 23.decembris. mācību pirmo posmu beidz rīgas mc kontroles caur-laides punktu robežsargi. ar rīgas mc komandiera pavēli viņi nosūtīti rīgas arkp komandiera rīcībā un nākamā gada janvārī sāk stažēšanos un dienestu rkp . 1992.gads. 3.janvāris. ar am pavēli 9a-kd vairāki sdd bijušie darbinieki iecel-ti robežsargu pārvaldes štata amatos (v .sviklis, j.gustsons, v .j.daugulis, p .vucāns, k.cāls,v .atis, e.lurāns). ar am pavēlēm nr .12-kd, nr .13-kd un nr .13-kd janvārī vēl vairāki sdd darbinieki pārcelšanas kārtībā iecelti am amatos (a.doniks, v .j.vuškāns, v .elksnis, a.bricis, k.eglīte, l.kvel-de, j.ruciņš u.c.). 20.janvāris. apstiprināts aizsardzības spēku štāba štatu saraksts. 22.janvāris. aizsardzības spēku jūras spēku pārvaldes priekšnieka ama-tā iecelts g.a.zeibots. 29.janvāris. ar ministru padomes lēmumu nr .26 par aizsardzības spē-ku komandieri iecelts d.turlais. 31.janvāris. aizsardzības ministrs paraksta pavēli nr .14-v ,,par latvijas republikas valsts robežas pārņemšanu un apsardzības nodrošināšanu” un pavēli nr .15-v ,,par aizsardzības ministrijas robežapsardzības pārvaldes likvidēšanu un robežsargu brigādes izveidošanu” . februārī daudziem virsniekiem (t.sk. bij. sdd darbiniekiem) piešķirtas dienesta pakāpes, viņi ieskaitīti aizsardzības spēku sastāvā un iecelti amatos.atvija, kur tavi dēli... 348 robežapsardzības karaspēka formēšanas politika. latvijas valsts ne-atkarības atgūšana radīja politisko bāzi valsts aizsardzības sistēmas vei-došanai, kuras pamatā būtu nacionālie bruņotie spēki (nbs). 1991.gada augustā šāds nosaukums vēl netika lietots, par sauszemes karaspēku, jū-ras un gaisa spēku izveidi ne parlamentā, ne valdībā toreiz vēl nerunāja, kaut gan departamentā tādas ieceres jau bija. līdz nacionālo bruņoto spēku izveidei bija jānoiet, ja ne ilgs, tad grūts sagatavošanas posms. 1991.gada septembra dienās nevarēja apstāties un mainīt uzdevu-mus, lai sāktu organizēt nbs. vajadzēja enerģiski turpināt uzsākto dar-bu robežsardzes veidošanā, protams, izdarot nepieciešamās korekcijas jau izstrādātajos dokumentos. situāciju sarežģīja tas fakts, ka bija nepie-ciešamas izmaiņas daudzos normatīvajos dokumentos, daudzi steidza-mi bija jāizstrādā no jauna. tauta valsts robežas sargātājus uztvēra kā karavīrus- neatkarības sar-gātājus un ar nepacietību tos gaidīja. viena no būtiskajām izmaiņām 1991.gada 1.oktobra likumā ,,par grozījumiem un papildinājumiem latvijas republikas 1990.gada 20.de-cembra likumā ,,par latvijas republikas valsts robežu” ir robežapsar-dzības karaspēka noteikšana robežapsardzības dienesta vietā. likums noteica, ka robežapsardzības karaspēks ir militārs formējums. vēlme izveidot kaujas spējīgas vienības, kuras varētu pildīt ne tikai valsts robežas sargāšanas uzdevumus, noteica robežapsardzības karas-pēka struktūru un štatus. veidojamo robežapsardzības karaspēka struk-tūru pamatā tika ielikta militāra shēma – bataljons, rota, vads, izmainot sākotnēji iecerēto kordonu – posteņu sistēmu. veidojot vienību štatus, par paraugu tika ņemti strēlnieku formējumu štati un tikai pēc tam tos pielāgoja robežapsardzības uzdevumiem konkrētajās vietās. jāatzīmē, ka situācija bija unikāla ar to, ka sdd rīcībā formējumu veidošanai nebija vajadzīgo mobilizācijas resursu, kā arī sistēmas for-mējumu veidošanai, nebija materiāli tehnisko līdzekļu un bruņojuma. mūsu vēsturiskā pieredze nelīdzēja, jo strēlnieku bataljonu un latviešu leģiona formēšanas pieredze šajā gadījumā nederēja, jo toreiz formēšana notika uz esošās sistēmas un resursu bāzes. latvijas brīvības cīņu laikā neiedomājami grūtos, pat šķietami bezcerīgos apstākļos, tika radīta lat-vijas armija. situācija bija līdzīga ar to, kāda tā bija toreiz, arī 1991.gadā iegūtā neatkarība iedvesmoja sabiedrību aktīvai darbībai. bataljonu formēšanas politika, vai militārajā terminoloģijā izsako-49 ties, stratēģija un taktika tapa darba gaitā, meklējot problēmu labāko risinājumu. vienkāršotā veidā bataljonu formēšanas sistēma sastāvēja no komplektēšanas (atlases), organizatoriskā kodola izveides atbildības rajonā, apmācības un apgādes. apmācības mācību centros un bataljo-nu organizatorisko kodolu izveidi dislokācijas vietās izdevās iedarbināt vienlaicīgi. tā kā pēc apmācību kursa beigšanas robežsargi ieradās ne gluži tukšā vietā. detalizētāk par visu to izklāstīts grāmatas turpmākajās nodaļās. bija jāpārkārto arī sdd vadības sistēma. pirmkārt, neskatoties uz departamenta nolikumā noteiktajiem daudzajiem uzdevumiem, de-partamenta darbs tika orientēts uz galveno mērķi – mācību centru un robežsargu bataljonu formēšanu. otrkārt, tika pārkārtots robežapsar-dzības daļas darbs, papildināts personālsastāvs, iedalītas papildu telpas mp ēkas labajā spārnā un bv štābam noteikti robežsardzes struktūru formēšanas uzdevumi. sdd robežapsardzības daļas galvenais speciālists v .sviklis un bv štāba priekšnieka p.i. v .atis septembrī pilnībā pārņēma personālsastāva komplektēšanas uzdevumus, iesaistot šajā darbā bv štāba personālu. departamenta galvenais speciālists v .zvaigzne pārņēma bataljonu organizatorisko kodolu izveidi, bataljonu dislokācijas vietu infrastruk-tūras izvērtēšanu un sagatavošanu, ēku remonta, projektēšanas un cel-tniecības plānošanu. tika konkretizēti robežas atjaunošanas speciālistu pienākumi. sdd speciālists e.lurāns - ltf un bv aktīvists, labi pārzināja latvi-jas- krievijas robežu savā dzimtajā pusē. viņš uzņēmās koordinēt viļa-kas un ludzas bataljonu formēšanu un vēlāk turpināja dienestu ludzas robežsargu bataljonā. sdd speciālists v .mežgailis, kara inženieris ar lielu militārā dienesta un zinātniskā darba pieredzi, kā viens no pirmajiem atsaucās uz sdd aicinājumu un stājās pie robežsardzes veidošanas. viņš uzņēmās koor-dinēt valmieras bataljona formēšanu un latvijas-igaunijas robežas at-jaunošanas darbus. vēlāk turpināja dienestu robežsargu brigādes štābā daļas priekšnieka amatā, pulkvežleitnanta pakāpē. a.turlais, milicijas inspektors saulkrastos, kapteinis, ilgus gadus bija interesējies par latvijas robežsardzes vēsturi, pētījis to, piedalījās valsts austrumu robežas apsekošanā un vienību dislokācijas vietu izvēlē un izvērtēšanā. bija paredzēts, ka viņš koordinēs latvijas-baltkrievijasatvija, kur tavi dēli... 350 robežas atjaunošanu un daugavpils robežsargu bataljona formēšanu. tālākam dienestam viņš izvēlējās ap drošības dienestu. daugavpils ro-bežsargu bataljona formēšanas un latvijas-baltkrievijas robežas atjau-nošanas koordinācijas uzdevumus pildīja v .zvaigzne. a.ratkevičs – militārais ģeodēzists un kartogrāfs – piedalījās lat-vijas-lietuvas robežas apsekošanā. 1991.gada oktobrī viņš sāka darbu sdd un turpināja novembrī izveidotajā aizsardzības ministrijā, kā at-bildīgais speciālists par latvijas-lietuvas robežas atjaunošanu. pēc stā-šanās militārajā dienestā nbs bija pirmais topogrāfiskā dienesta priekš-nieks, pulkvežleitnants, vēlāk lr valsts zemes dienesta kartogrāfijas pārvaldes priekšnieks. septembrī bija uzsākta brīvprātīgo reģistrācija, tomēr bez normatīvā akta, ar kuru iedarbināt robežapsardzības karaspēka formēšanu, tas nebija iespējams, tā saskaņošana un parakstīšana aizkavējās. ar mp 1991.gada 19.septembra rīkojumu nr.363-r robežapsardzības personāl-sastāva komplektēšanai un sagatavošanai lr valsts robežas apsardzības pārņemšanai sdd struktūrvienībām (formējumiem) papildus noteica 1048 štata vietas ar darba samaksas fondu 1991.gadā 645 tūkst. rbļ. rīkojumā sdd uzdots līdz 1.novembrim: - kopīgi ar finanšu ministriju izstrādāt un apstiprināt robežapsardzī-bas galveno apakšvienību personālsastāva amatalgu un citu naudas izmaksu likmes; - izstrādāt un iesniegt lr mp priekšlikumus par neatliekamiem pa-sākumiem robežapsardzības apgādei ar ieročiem, munīciju, citiem bruņojuma līdzekļiem, formastērpiem un uzkabēm, kā arī priekš-likumus par robežapsardzības apakšvienību dislokācijas vietām un nepieciešamajām telpām; - tirdzniecības ministrijai, materiālo resursuministrijai, enerģētikas ministrijai un latvijas patērētāju biedrību savienībai pēc sabied-rības drošības departamenta pieprasījuma nodrošināt formējumu izveidošanu un darbību ar visiem nepieciešamajiem materiāliem, līdzekļiem, tehniku, transportu un pārtiku. kārtojot materiāli tehniskā nodrošinājuma priekšlikumus sarakstes veidā un ilgstoši saskaņojot, tie netiktu izpildīti vairāku mēnešu laikā, bet situācija negaidīja, oktobrī robežsargi jau bija pieteikušies un ieskai-tīti dienestā, formastērpi, apavi, ēdināšana, ieroči unmācību process bija jānodrošina. ar priekšlikumiem, kā zināms, karavīrus apģērbt nevar.51 galvenie robežapsardzības bataljonu formētāji pierobežas rajonos bija bataljonu komandieru kandidāti, kas sākotnēji, līdz bataljona šta-ta apstiprināšanai tika noformēti, kā sdd rajonu sabiedrības drošības pārvalžu darbinieki. pārvaldes pieņēma darbā arī plānoto bataljonu štā-bu priekšnieku kandidātus, apgādes u.c. speciālistus, kas turpmāk nonā-ca attiecīgā bataljona štāba amatos. komandieru kandidātu atlasi veica sdd vadība un robežapsardzības daļa. kandidātiem līdz iesaukšanai militārajā dienestā bija jāpierāda sava varēšana organizatoriskajā darbā sdd rajonu pārvaldēs. tā laicīgi izdevās izveidot bataljonu formēšanas kodolus. paralēli šim procesam notika kareivju un instruktoru apmā-cība mācību centros. jāatzīst, ka bataljonu formēšana sākotnēji nebija nodrošināta ar materiālajiem resursiem. sdd rīcībā bija tikai iedalītais algu fonds. organizatoriskie pasākumi tajā laikā lielā mērā balstījās uz rajonu pašvaldībām, kuras, sevišķi latgales rajonos, darīja daudz, lai pa-līdzētu robežsargiem. 1991.gada 28.oktobrī sdd pierobežas rajonu pārvalžu sastāvā izvei-doja robežapsardzības karaspēka vienību organizēšanas un izvietošanas nodaļas. nodaļu uzdevums bija radīt bāzi robežapsardzības sistēmas izveidošanai un robežsargu bataljonu formēšanai, kā arī pēc attiecīgo starpvalstu līgumu noslēgšanas, piedalīties valsts robežas atjaunošanas darbā. atkarībā no prognozējamā darba apjoma, nodaļu štatā bija pa-redzēti no 5 līdz 11 darbiniekiem. pierobežas drošības pārvalžu priekš-niekiem tika uzdots līdz 10.novembrim iekļaut nodaļu štatos veidoja-mo formējumu personālu, nokomplektēt nodaļas ar celtniecības un ēku ekspluatācijas, materiāli tehniskās apgādes speciālistiem, grāmatvežiem, šoferiem. savukārt jaunizveidoto nodaļu priekšnieku uzdevums – veikt robežapsardzības daļu izvietošanai iedalīto ēku un telpu pieņemšanu, organizēt to nepieciešamo remontu, komplektēt ar inventāru un mēbe-lēm, izveidot pārtikas, apģērba, ieroču, inventāra un būvmateriālu no-liktavas. minētās nodaļas rajonu valsts dienesta pārvalžu sastāvā dar-bojās līdz 1992.gada vidum, kad uz to štata vienību bāzes robežsargu bataljonos izveidoja infrastruktūras nodaļas ar līdzīgām funkcijām. grozījumi latvijas republikas likumā ”par latvijas republikas valsts robežu”. vienlaikus ar lr militāro formējumu personāla komplektēšanu tika izdarītas būtiskas izmaiņas latvijas republikas valsts robežu apsar-dzības tiesiskajā bāzē.atvija, kur tavi dēli... 352 1991. gada 1. oktobrī lr ap pieņēma likumu „par grozījumiem un papildinājumiem latvijas republikas augstākās padomes 1990. gada 20. decembra likumā „par latvijas republikas valsts robežu”” . likums noteica robežapsardzības karaspēka izveidošanas nepieciešamību, de-finēja šo karaspēku kā militāru formējumu aizsardzības ministrijas pakļautībā, noteica robežapsardzības karaspēka galveno uzdevumu – valsts robežas apsardzība uz sauszemes, ūdens un kontrole gaisa telpā. šis likums noteica arī robežapsardzības karaspēka izveides kārtību, tā galvenos pienākumus un tiesības, dienesta pildīšanas gaitu. robežapsar-dzības karaspēkam bija noteikti galvenie pienākumi: 1) apsargāt latvijas republikas robežu, uzstādītās robežzīmes un citas robežbūves, novērst jebkurus mēģinājumus nelikumīgi mainīt lat-vijas republikas valsts robežas atrašanās vietu apvidū; 2) nepieļaut, ka personas, kā arī transportlīdzekļi, kravas un cita man-ta šķērsotu latvijas republikas valsts robežu ārpus pārejas pun-ktiem vai citā nelikumīgā veidā, atklāt un aizturēt latvijas republi-kas valsts robežas pārkāpējus; 3) uzturēt noteiktā kārtībā valsts robežas pārejas punktus, organizēt to darbu un noteiktā kārtībā laist pāri latvijas republikas valsts robežai personas, kā arī transportlīdzekļus, kravas un citu mantu, ja ir pienācīgi noformēti robežas šķērsošanai nepieciešamie doku-menti; 4) noteiktā kārtībā patstāvīgi vai kopā ar muitas iestādēm un pieaici-nātiem speciālistiem novērst sprāgstvielu, indīgo, radioaktīvo un narkotisko vielu, ieroču, munīcijas, kā arī aizliegtu priekšmetu un kontrabandas priekšmetu pārvietošanu pāri latvijas republikas valsts robežai; 5) kopā ar policijas iestādēm nodrošināt pierobežas zonas režīma ie-vērošanu; 6) nodrošināt ar valsts robežu saistītajos jautājumos noslēgto latvijas republikas starptautisko līgumu izpildi; 7) kontrolēt, kā kuģi un citi peldošie līdzekļi ievēro noteikto pārvieto-šanās kārtību latvijas republikas teritoriālajos un pierobežas iek-šējos ūdeņos, kā arī robežupju, ezeru un citu ūdenstilpju latvijas republikas daļā; 8) sniegt speciāli pilnvarotām latvijas republikas valsts iestādēm ne-pieciešamo palīdzību dabas resursu saglabāšanas un saimnieciskās53 darbības noteikumu ievērošanas kontrolē, dabas vides aizsardzībā pret piesārņošanu, ugunsgrēku dzēšanā un dabas katastrofu seku likvidēšanā pierobežas zonā. robežapsardzības karaspēkam visā pierobežas zonā, republikas teri-toriālajos ūdeņos, robežai pieguļošajos iekšējos ūdeņos, robežupju, eze-ru un citu ūdenstilpju latvijas republikas daļā, kā arī robežas pārejas punktos tika dotas šādas tiesības: 1) izvietot robežas apsardzības posteņus; pildot dienesta pienākumus, bez ierobežojumiem pārvietoties pierobežas zonā, pārbaudīt per-sonu dokumentus, kontrolēt transportlīdzekļus un to kravas; 2) likumā noteiktajā kārtībā aizturēt un turēt apsardzībā personas, kuras tiek turētas aizdomās par noziegumu vai administratīvo pār-kāpumu, kas saistīts ar latvijas republikas valsts robežas vai pie-robežas, vai kontroles un caurlaides punkta režīma neievērošanu; 3) noteiktā kārtībā pārbaudīt (patstāvīgi vai kopā ar muitas darbinie-kiem) valsts robežu šķērsojošos transportlīdzekļus, to kravas un citu mantu; 4) pavadīt transportlīdzekļus no kontroles un caurlaides punkta līdz valsts robežai; 5) noteiktā kārtībā izņemt priekšmetus, kurus ievest latvijas repub-likā vai izvest no tās bez atļaujas ir aizliegts, kā arī kontrabandas priekšmetus; 6) ja noticis mēģinājums pārvest pār latvijas republikas valsts robežu vielas, izstrādājumus vai priekšmetus un dokumentus, kurus aiz-liegts ievest latvijas republikā vai izvest no tās, kā arī kontraban-das priekšmetus, ievērojot likuma smagumu un izdarīšanas apstāk-ļus, izlemt jautājumu par noteikumu pārkāpēju ielaišanu latvijas republikas teritorijā vai viņu izlaišanu no tās; 7) izmantot uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām piederošos sa-karu līdzekļus un transportlīdzekļus, vajājot un aizturot valsts ro-bežas pārkāpējus, kā arī atvairot iebrukumu valsts teritorijā. šajā likumā arī bija noteikta dienesta robežapsardzības karaspēkā pildīšanas gaita, robežapsardzības karaspēka materiālā nodrošināšana, uzraudzība pār likumības ievērošanu robežapsardzības karaspēka dar-bībā, ko uzdeva veikt lr ģenerālprokuroram un viņam pakļautajiem prokuroriem. šajā pat ap sēdē pieņemtajā lēmumā „par latvijas republikas liku-atvija, kur tavi dēli... 354 ma ”par grozījumiem un papildinājumiem latvijas republikas 1990. gada 20.decembra likumā „par latvijas republikas valsts robežu”” spē-kā stāšanās kārtību” lr ap uzdeva lr mp līdz 1991.gada 1.novembrim iesniegt priekšlikumus par lr aizsardzības ministrijas izveidošanu, noteikt robežapsardzības karaspēka štatu sarakstu un struktūru, mate-riāltehniskās apgādes kārtību un normas, amatalgas un piemaksas par militārajām dienesta pakāpēm un izdienu, kā arī uzturnaudu, iesniegt apstiprināšanai lr ap prezidijam latvijas republikas robežapsardzības karaspēka dienesta nolikumu, bet lr mp sdd izstrādāt un iesniegt lr mp apstiprināšanai robežapsardzības karaspēka reglamentu. vienlaikus ar šiem uzdevumiem lr mp minētajā termiņā bija jāie­ sniedz lr ap likumprojekts par nepieciešamajiem grozījumiem un papildinājumiem latvijas kriminālkodeksā, latvijas kriminālprocesa kodeksā un latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā saskaņā ar li-kumu „par grozījumiem un papildinājumiem latvijas republikas 1990.gada 20.decembra likumā „par latvijas republikas valsts robe-žu”” , pamatojoties uz likumā noteikto, lr mp sagatavoja priekšlikumus par lr aizsardzības ministrijas izveidošanu. šo dokumentu projekti noteiktā laikā tika izstrādāti un iesniegti lr ap prezidijam. 1991.gada 13.novembrī lr ap pieņēma likumu „par latvijas re-publikas ministrijām” , kur pēc enerģiskām debatēm par mp sagatavo-to priekšlikumu izveidot aizsardzības ministriju (sēdē izskanēja cits priekšlikums – aizsardzības ministrijas vietā aprobežoties ar robežap-sardzības ministriju) tika pieņemts lēmums dibināt lr aizsardzības mi-nistriju (pavisam tika noteiktas 16 dažādu nozaru ministrijas). 1991.gada 19.novembrī lr ap pieņēma lēmumu iecelt par latvijas republikas aizsardzības ministru tālavu jundzi. ar to uz kādu laiku tika pielikts punkts diskusijām par lr valsts robežu apsargāšanas institūci-ju statusu, pakļautību, uzdevumiem un citiem jautājumiem, uz kuriem tika dotas konkrētas atbildes šo institūciju formēšanas un darbības sāk-šanai. brīvprātīgo reģistrācija dienestam robežapsardzībā. pēc vēsturiskā lr augstākās padomes 1991. gada 21.augusta likuma ”par latvijas repub-likas valstisko statusu” pieņemšanas, kas noteica valsts pilnīgu neatkarī-bu, izveidojās priekšnoteikumi reālai robežsargu vienību veidošanai. jau55 1991. gada 29. augustā lrministru padomes priekšsēdētājs i.godmanis parakstīja rīkojumu nr.326 „par brīvprātīgo reģistrāciju robežapsardzī-bas dienestam” . pieteikties varēja 18 gadu vecumu sasniegušās perso-nas, kas pēc savāmmorālajām īpašībām, izglītības, veselības stāvokļa un valsts valodas prasmes varētu dienēt robežapsardzībā. bija nepieciešama arī latvijas tautas frontes vietējās nodaļas rekomendācija. vispirms tika aicinātas pieteikties personas ar militārā dienesta pieredzi un militāro izglītību. brīvprātīgo reģistrācija un viņu izvērtēšana mandātu komisijā v .svik-ļa vadībā bija organizēta rīgā, lr brīvprātīgo vienību štābā (rīgā un tās tuvākajā apkārtnē dzīvojošajiem) un sdd rajonu pārvaldēs. septembra sākumā bv štābs un personāls saņēma sdd uzdevumu sākt brīvprātīgo reģistrāciju robežsargos, izveidot mandātu komisiju v .svikļa vadībā. brīvprātīgo reģistrācijas grupu vadīja i.kaukulis, pie-prasot un noformējot nepieciešamos dokumentus, un nosūtot preten-dentus uz medicīnisko komisiju. ar pareizi noformētiem dokumen-tiem un medicīniskās komisijas slēdzienu ,,derīgs darbam ar ieročiem” , kandidāti tika nosūtīti uz mandātu komisiju, kura izlēma pieņemt vai nepieņemt kandidātu robežsargos un uz kuru mācību centru nosūtīt. visu rajonu valsts dienesta nodaļas, gan objektīvu, gan subjektīvu ie-meslu dēļ, septembrī vēl nebija gatavas pieņemt brīvprātīgos un dau-dzi no viņiem no visas latvijas ieradās rīgā, hospitāļu ielu 15. pirmie brīvprātīgie, galvenokārt no padomju armijā nodienējušiem rezerves seržantiem, tika formēti instruktoru apmācībai mālpils mācību centrā, jo tehnikuma telpas un sdd noteiktā vadības grupa bija gatavi sākt ap-mācību septembrī. atceras i.kaukulis: ,,kad robežsargu reģistrācijas darba pirmie uzplū-di nedaudz samazinājās, ieradās brēmenes televīzijas grupa, interesējās par mūsu rīcību un apstākļiem, kādos rodas pirmie latvijas aizsardzības formējumi. filmēja un intervēja visus, kas tobrīd atradās reģistrācijas tel-pās, arī kādu nākamo robežsargu, kurš tajā brīdī aizpildīja pieteikuma anketu. viņu izbrīnu radīja tas, ka intervējamais tikko demobilizējies no padomju armijas un atkal vēlas iesaistīties bruņotos formējumos. sekoja nepārprotama atbilde; ,,latvijas robežas jāsargā!”. arī atbilde uz jautā-jumu: ,,vai jūs zināt kādu atalgojumu par to saņemsiet, vai spēsiet uz-turēt ģimeni?- nezinu, bet tam nav nekādas nozīmes”, viņus patiesi pār-steidza. ”atvija, kur tavi dēli... 356 reģistrētajiem kandidātiem mandātu komisijas sēdes notika hospi-tāļu ielu 15, bet bieži vien bija arī izbraukuma sēdes tajos rajonos, kur bija pieteikušies lielāks skaits brīvprātīgo. 1991.gada 7.septembrī mandātu komisija pieņēma pirmos četrus brīvprātīgos: arvīdu svarinski, vili rinkuli, oskaru veideli un kaspa-ru zviedrānu. mandātu komisija izbraukuma sēdēs 24.septembrī talsos robežsargos uzņēma 33 brīvprātīgos, 30.septembrī tukumā – 28, bet ok-tobrī ventspilī – 18, dobelē – 10, balvos – 29, valkā – 10, jelgavā – 31, alūksnē – 27, ludzā – 25, jēkabpilī – 10. līdz decembra vidum izbrau-kuma komisijas sēdēs uzņemti pāri par 300 brīvprātīgo, bet hospitāļu ielā 15 apt. 600. lai atlasītu šo skaitu nācās izskatīt ap 2000 pretendentu dokumentus. sākotnēji pretendentu pieteikšanās notika nepārtraukti, bieži vien arī sestdienās un svētdienās. jau pirms augusta puča bv štābs informēja un apzināja tos bv dalīb-niekus, kas vēlēsies stāties robežsargos, jo katrs saprata uzdevuma no-zīmi. 1991.gada septembrī-novembrī daudzi no viņiem arī stājās štata amatos gan mācību centros, gan pirmajos formējumos, gan valsts die-nesta nodaļās. atceras i.kaukulis: ,,rīgā, hospitāļu ielā 15 nāca pieteikties dažāda vecuma, izglītības, dienējušas un nedienējušas personas. dažādu militāro pakāpju un specialitāšu izdienējušie un dienošie karavīri. nāca pat bijušie leģionāri un pirmskara latvijas armijas karavīri. latviešu virsnieki, vēl dienot padomju armijā, uzzinājuši par iespēju pieteikties demobilizēties un stāties robežapsardzē, rakstīja vēstules, vai ieradās personīgi. dažiem pēc ilgiem dienesta gadiem padomju armijā mežģījās latviešu valoda un pat iesniegumu gribējās rakstīt krievu mēlē. nāca pat daži j.alkšņa vārdā nosauktās karaskolas virsnieki. pārrunās noskaidrojās ierašanās iemesls. tajā laikā jau bija saprotams, ka padom-ju armijai būs no latvijas jāizvācas un pirmām kārtām likvidēsies kara skolas. virsnieku ierašanās bija saistīta ar sievu viņiem izteikto ultimātu- atteikšanos braukt projām no latvijas. protams, ka šādi virsnieki netika re-ģistrēti. nāca arī krievu tautības sievietes, kuras lūdza pieņemt dienestā savus no padomju armijas dezertējušos dēlus. mēs varējām tikai ieteikt viņus labāk noslēpt, bet dienestā pieņemt nevarējām. izrādījās, ka robežsargos mēģinājuši iekļūt arī daži bijušie omonieši, bet tie bija laicīgi atmaskoti. ” pēc mandātu komisijas lēmuma par pieņemšanu dienestā daudzi uz-ņemtie uz laiku tika atlaisti mājās, brīdinot, ka vajadzības gadījumā tiks57 nosūtīta iesaukšanas pavēste ar norādi kad un kur ierasties. līdz tam viņiem vajadzēja brīdināt iepriekšējo darbavietu par stāšanos dienestā. tā kā mācību centri un formējumi veidojās pamazām, lielai daļai bija jādzīvo mājās un jāgaida izsaukums, sākās nervozēšana, tika izteikta ne-apmierinātība. jau ar pirmajām dienām tika meklēti speciālisti vairākās militārās specialitātēs: robežsargi, sapieri-atmīnētāji, automašīnu vadītāji, ūden-slīdēji, jo daudzās jomās speciālistus īsā laikā sagatavot vēl nebija iespē-jams. tajā pašā laikā plaši izvērsās arī zemessardzes formēšana saskaņā ar 1991.gada 23.augustā lr ap pieņemto likumu „par latvijas republikas zemessardzi” . tas radīja zināmu konkurenci un ievērojami samazināja robežapsardzībā dienēt gribētāju skaitu. tomēr reģistrācijas gaita parā-dīja, ka latvijā ir ne mazums vīru, kas gatavi sargāt savas valsts robežu un panest visas ar šā pienākuma pildīšanu saistītās grūtības. mēneša laikā pieteicās ap 360 pretendentu, starp tiem 57 virsnieki. militārās specialitātes viņiem bija dažādas: strēlnieki, tankisti, lidotāji, jūrnieki, arī psrs robežapsardzības karaspēkā dienējušie kvalificēti ro-bežsargi, kas vēlāk ieņēma atbildīgus amatus robežapsardzības struk-tūrās (andrejs pogrebņaks, jānis kārkliņš, konstantīns šarigins u. c.). tomēr apmācītu karavīru, kurus varētu izmantot instruktoru amatos, it īpaši ar robežsargu dienesta pieredzi, pieteicās maz. ņemot vērā, ka pēc mp sdd robežapsardzības daļas speciālistu ap-lēsēm robežapsardzības dienestam bija vajadzīgi vismaz 3000 cilvēki, varēja secināt, ka tā laika situācijā (valsts ierobežotās iespējas robežsar-gu materiālajā un sociālajā nodrošināšanā) nokomplektēt šo dienestu tikai ar brīvprātīgajiem neizdosies. tāpēc papildus brīvprātības princi-pam robežapsardzības dienesta nodrošināšana ar personālsastāvu bija jārisina arī ar obligātā valsts dienesta palīdzību. obligātais valsts dienests robežsardzē. lr likums „par latvijas repub-likas obligāto valsts dienestu” bija pieņemts latvijas republikas augstā-kajā padomē jau 1991. gada 10 septembrī. tas paredzēja no 19 līdz 25 gadus vecu jauniešu iesaukšanu aktīvajā obligātajā valsts dienestā, kas bija jāpilda mp sdd un iekšlietu ministrijas militārajos formējumos. aktīvā dienesta ilgumu noteica 18 mēnešus. saskaņā ar šo likumu līdz 1991.gada 1.oktobrim visos rajonos bija jāizveido valsts dienestaatvija, kur tavi dēli... 358 pārvaldes (vdp), kas kārtotu visus iesaukšanas jautājumus, kā arī brīv-prātīgo noformēšanu valsts dienestā. ņemot vērā atšķirīgo situāciju rajonos, valsts dienesta pārvalžu ama-tos tika aicināti sdd, bv vai sabiedrisko organizāciju ieteikti darbi-nieki. vairākos rajonos tika izvirzīti vai aicināti rajonu alternatīvā (darba) dienesta komisiju locekļi, kas pirms tam darbojās uz latvijas psr 1990. gada 1. marta likuma „par alternatīvo (darba) dienestu” pa-mata un formēja jauniešu nosūtīšanu alternatīvajā (darba) dienestā. bataljonu formēšanai vairumā rajonu bija iespējams izmantot lik-vidējamo ps sistēmas kara komisariātu telpas. daudzviet kopā ar ze-messardzi izdevās pārņemt arī kara komisariātu mēbeles un inventāru, daļēji pat rezerves karavīru uzskaites materiālus (kartotēkas), retāk vir-snieku personas lietas. pierobežas rajonu valsts dienesta pārvaldēm bija uzdota arī valsts ro-bežas atjaunošanas darbu organizēšana. lai labāk sagatavotos jauno funkciju izpildei, 1991. gada septembrī rajonu valsts dienesta pārvalžu priekšniekiem tika organizētas mācības sdd mācību centrā mālpilī. 1991.gada oktobra pirmajās dienās tikko izveidotās rajonu valsts die-nesta pārvaldes izsludināja iesaukumu aktīvajā obligātajā valsts dienestā un nosūtīja attiecīgas pavēstes jauniesaucamajiem. latvijas jauniešu atsaucība valsts aicinājumam kļūt par savas tēvijas sargiem, salīdzinot ar pēdējo gadu iesaukšanas kampaņām psrs armijā, bija lielāka. ”cita attieksme, puiši bieži paši ieradās, lai painteresētos, kā būs ar dienestu” – iesaukuma gaitu valmieras rajonā komentēja vdp priekšnieks m.trauliņš valmieras rajona avīzē „liesma” 1991. gada 26. oktobra numurā. tomēr 1991.gada rudens un nākamā gada pavasara iesaukumā valsts dienestā izdevās iesaukt mazāk karavīru, nekā tas bija nepieciešams. iemesls – psrs armijā iesaukšanai bija pakļauti jaunieši no 18 gadu vecuma, bet latvijas republikas valsts dienestā – no 19 gadiem, tātad daļa no 1991.gada deviņpadsmitgadniekiem jau 1990.gadā bija iesaukti psrs bruņotajos spēkos vai arī latvijas republikas alternatīvajā (darba) dienestā, un saskaņā ar likumu viņi atkārtoti vairs nebija iesaucami. tas radīja iesaucamo kontingentā apmēram 1500 cilvēku iztrūkumu (latvi-jas republikas augstākās padomes aizsardzības un iekšlietu komisijas locekļa a.līgotņa intervija laikrakstam „diena” , kas publicēta šā laik-59 raksta 1991.gada 5.oktobra numurā). rajonu valsts dienesta pārvaldēm bija pastiprināti jāturpina brīvprātīgo iesaistīšana militārajā dienestā, it sevišķi, no psrs militārajos formējumos dienējušo virsnieku un pārējo kategoriju karavīru vidus. šo darbu atviegloja apstāklis, ka, pārņemot no psrs sistēmas kara komisariātiem telpas un citas materiālās vērtības, lielākajā daļā no rajonu kara komisariātiem bija izdevies iegūt daļu no psrs bruņoto spēku rezervē ieskaitīto karavīru kara uzskaites materiā-liem, kas bija paredzēti evakuēt uz krieviju. telpas, apgāde. departamentam, uzsākot darbību 1991.gada februārī, tika iedalītas dažas telpas mp ēkā brīvības ielā 32, rīgā. interesanti, ka tās bija okupācijas varas laikā pastāvējušā lpsr butaforiskā ārlietu minis­ tra kabinets ar priekštelpu sekretārei, palīga istabu un ministra atpūtas istabu, tātad kopumā četras telpas, kas tika izmantotas visu departamen-ta darbinieku vajadzībām. bijušā lpsr ārlietu ministra atpūtas telpu, kā visklusāko saņēma plānu-finanšu daļas speciāliste o.vāvere, grāmatvede v .rinkēviča un algu grāmatvede a.sjanita. departamenta direktorammi-nistra kabineta izmantošanā bija jādalās ar savu vietnieku un pastāvīgi to izmantot vairākām ikdienas sanāksmēm. priekštelpā, izņemot sekretāri, savs stūrītis bija jāatrod personāla speciālistei r.grundulei, robežatjaunoša-nas speciālistamv .zvaigznemun informācijas nodaļas dežurantam. pārējiem darbiniekiembija jāiztiek ar pāris galdiembijušāministra palīga kabinetā. tā-dam izvietojumam bija arī savas priekšrocības, salīdzinoši labas sakaru un dokumentu rediģēšanas un kopēšanas iespējas, nodrošināta apsardze. vairāki sdd 1991.gada pavasarī piedāvātie telpu varianti izčākstēja līdz tie nonāca līdz reālai izskatīšanai, vienmēr atradās kāds, kam tās bija vairāk vajadzīgas vai solīja labas biznesa iespējas nākotnē. sdd un rajonu struktūras tikai septembrī- oktobrī varēja nodrošināt sevi ar telpām, jo kara komisariātu telpu pārņemšanu kavēja gan aizejošais personāls, gan sdd iekšējās problēmas, jo ne visos rajonos bija apstiprinā-ti valsts dienesta nodaļu priekšnieki vai arī nebija ar pašvaldību saskaņoti lēmumi par telpu iedalīšanu, vai arī pašvaldības minētās telpas pasteidzās nodot zs, kas ne vienmēr vēlējās tajās dalīties ar vdp . departamenta darba nodrošinājumam bija izveidota saimniecības no-daļa, trīs tās darbinieki sākotnēji darbojās veiksmīgi. septembrī, strauji uzsākot mācību centru izvēršanu, departaments nonāca kritiskā stāvoklī, jo laicīgi nebija uzsākta apgādes speciālistu pieaicināšana, veidojamo aiz-atvija, kur tavi dēli... 360 sardzības struktūru apgādes plānošana un valstī esošo apgādes sistēmas iespēju izpēte. lai gan steidzami nodaļas štats tika papildināts ar jauniem darbiniekiem, tomēr apgādes jautājumi sdddarbā kļuva par ikdienas pro-blēmu. nodaļas vadītājamr.kalniņamnebija vadītāja pieredzes, līdzīgi kā citās struktūrvienībās, daudzas lietas nācās apgūt no jauna. septembrī no-daļā darbu uzsāka vairāki jauni darbinieki, kā armijas apgādes jautājumus pārzinošs speciālists darbā tika pieņemts rezerves majors i.kevaskis, arī a.meikališs, kam bija pieredze pašvaldību darbā un apgādes jautājumos, novembrī departamentā darbu sāka apgādes speciālists rezerves apak-špulkvedis s.kurtišs. pēc aizsardzības spēku izveides 1992.gada februārī, minētie rezerves virsnieki tika iesaukti dienestā, pielīdzināšanas kārtībā piešķirtas dienesta pakāpes un viņiem bija jārisina apgādes problēmas smagākajā as veidošanas sākumposmā. atceras i.kevaskis:,,1991.gada septembrī uzsāku darbu departamentā pirmās kategorijas speciālista amatā. uzdevumu skaits un virzieni pieau-ga ar katru dienu. nācās strādāt vienlaicīgi ar vairākiem jautājumiem, bez mobilajiem sakariem, nepietiekama autotransporta nodrošinājuma situāci-jā. aktuāla kļuva mālpils mc un visu pārējo mc kursantu apgāde, formas tērpu un apavu pasūtīšana un piegāde. saskaņā ar sdd vadības pavēlēm un uzdevumiemman nācās vadīt komisijas, kas pārņēma kara komisariāta ēku raiņa bulvārī 4, bijušo kara komisariāta iesaukšanas punktu viļānu ielā, ca sakaru centru siguldā, piedalīties bij. vdk autobāzes skanstes ielā un autotransporta pieņemšanā. pieņemtajos objektos bija jāorganizē apsar-dze, jānoformē pieņemšanas akti. lai nodrošinātu formējamo mc un citu struktūrvienību darbu bija nepieciešamas mēbeles, pārņēmām daļu no kara komisariātu mēbelēm un nelielu daļu arī no lpsr prokuratūras un citu lik-vidēto iestāžu mēbelēm. ” sakarā ar robežapsardzības formējumu izveidi un izvietošanas nepie-ciešamību aktuāls kļuva attiecīgu telpu pieprasīšanas un noformēšanas jautājums, pirmkārt rīgā. rajonu struktūrām bija jāpaļaujas uz saviem spēkiem. bija jālemj par telpām rīgas arkp izvietošanai. ps robežsar-giem uzbūvēto jauno ēku skanstes ielā, rīgā, valsts īpašumu dalītāji bija iztirgojuši komercstruktūrām. departaments cerēja, ka tur varētu būt lat-vijas robežsardzes formējumu štābs. tālāka notikumu attīstība apliecināja, ka karavīri var saņemt tikai pašas nolaistākās ēkas, kurās to sakārtošanai jāiegulda miljoni, piemēram, formējumiem iedalītajās telpās rūdolfa ielā, abrenes ielā u.c., rīgā.61 grūti risināms jautājums bija piemērotu telpu atrašana robežsargu apakšvienību izvietošanai valsts robežas tuvumā, sevišķi uz austrumu robežas. 1991.gada septembra beigās sdd robežapsardzības daļas darbinie-ki kopā ar projektēšanas biroja „agroprojekts” speciālistiem apsekoja latvijas brīvvalsts laikā robežsargiem piederējušās mītnes uz austrumu robežas. rezultāts bija bēdīgs – vairākums bijušo sardžu ēku bija sagru-vušas, tāpat arī rotu un bataljonu mītnes. pašvaldības piedāvāja pārņemšanai vai pirkšanai ēkas, kas nebija iz-mantojamas (bijušo kolhozu kantorus, bijušo skolu un bērnudārzu ēkas, kara komisariātu, pasta u.c.). ēku apsekošanu, tai sekojošo pārņemšanas vai pirkšanas darījumu kārtošanu, projektēšanas, remonta un celtniecī-bas darbu organizēšanu veica valsts dienesta pārvaldes (no novembra šo pārvalžu robežapsardzības karaspēka vienību organizēšanas un izvieto-šanas nodaļas). šai laikā tika apsekotas vairāk nekā 60 ēkas, no kurām apmēram par 40 ēkām tika uzsākti pārņemšanas vai pirkšanas darījumi. sdd robežapsardzības daļas speciālisti aprēķināja, ka jau 1991.gadā ne-pieciešami kapitālieguldījumi: - kapitālās celtniecības projektēšanai 105 tūkst. rbļ., - ēku kapitālajam remontam 170 tūkst. rbļ., - ēku pirkšanai 3 430 tūkst. rbļ., kopā: 3 mlj. 705 tūkst.rbļ. iespēju robežās remonta darbiem un pirkšanai finanšu līdzekļi pakā-peniski tika iedalīti. bataljonu un rotu izvietošanai telpas pamazām tika piemeklētas un sakārtotas, tomēr daudzos robežas kontroles punktos vēl ilgstoši nācās mitināties vagoniņos. pēc jēkabpils vdp nodaļas iniciatīvas un līdzdalības, tika izstrādāts tipveida saraksts vienas robežsargu rotas (70 cilv.) telpu iekārtošanai ar visu nepieciešamo inventāru. ar institūtu ,,agroprojekts” bija noslēgts līgums par tipveida robežas kontroles punkta un tipveida robežsargu mītnes 50 karavīriem projekta izstrādi. uz robežas ar igauniju un lietuvu līdz 1940.gadam robežsargiem piederēja ļoti maz celtņu, jo robežsargu skaits tur bija neliels, un robe-žas šķērsošanas vietās galvenokārt darbojās muita, kam tad arī piederēja ēkas. šīs ”muitas mājas” izrādījās salīdzinoši labi saglabājušās un arī ro-bežsargi tās varēja izmantot.atvija, kur tavi dēli... 362 labāka situācija veidojās uz latvijas jūras robežas, jo šeit bija pare-dzēts nodot latvijas robežsargiem psrs robežapsardzības karaspēka būves. lai gan novēloti, tomēr latvijas robežsargu vienības, kam bija jāsargā jūras robeža (ventspils un liepājas robežsargu bataljoni) saņē-ma vairāk nekā 20 objektu (latvijas republikas mp militāro objektu pārņemšanas komisijas 1992.gada 1.oktobra sēdes protokols nr.21, 8). lai laicīgi sāktu valsts robežas kontroli, kā pagaidu risinājums bija pārvietojamo būvju, tā saucamo ”vagoniņu” , uzstādīšana tajās valsts robežas šķērsošanas vietās, kur nebija saglabājušās stacionārās celtnes. protams, ”vagoniņi” nevarēja nodrošināt robežsargiem normālus darba apstākļus, taču tā bija izeja no situācijas. sdd lūdza ca operatīvajam centram līdz ar robežsargu rīgas mc at-ļaut ca kursu telpās pētersalas ielā sākotnēji izvietot arī rīgas arkp . arī telpas robežsargu maiņām rīgas jūras ostās bija jāmeklē un jāsaskaņo to izmantošana. sdd bija zināms, ka bij. vdk lidostas nodaļai netālu lidos-tas ,,rīga” ēkas ir labas telpas, par kuru iegūšanu cīnās vairākas struktūras, sdd izdevās tās pārņemt. šajās telpās bija plānots izvietot rīgas arkp lidostas ,,rīga” nodaļas darbiniekus un dežūrmaiņas. tās nonāca depar-tamenta (robežsargu) rīcībā ar tur atstātajām dienesta mēbelēm. uz bij. vdk telpām bieži vien pretendēja arī iem, tā sdd uzsāka bij. vdk telpu pārņemšanu jūrmalā, tomēr ieradās iembruņota apsardze un viņu ,,argu-menti” izrādījās stiprāki. turpina i.kevaskis: ,,vienlaicīgi ar praktiskiem un organizatoriskiem jautā-jumiem nācās izstrādāt arī normatīvo dokumentu projektus. lai nodrošinātu karavīru apgādi, veiktu finanšu plānošanu, bija nepieciešams izstrādāt karavīru pārtikas, apģērba un ekipējuma apgādes normas. pēcamapgādes pārvaldes iz-veides apgādes pienākumi tika sadalīti pa specialitātēm. manis iesākto apgādes normu izstrādi turpināja s.kurtišs. sākotnēji karavīri tika apgādāti ar lietuvā pieejamo lauka formu, kas tika šūta pēc tur noteiktā esošā parauga. latvijā tika uzsākta nepieciešamo lauka formas tērpu un virsnieku ikdienas formas tērpu modeļu izstrāde. izvērsās karstas diskusijas, tika nolemts par pamatu ņemt lat-vijas armijas formas tērpu, ieviešot laikmetīgas izmaiņas. līdz ar pirmo formējumu izveidi aktuāla kļuva arī armijas mūziķu (nā-kamā štāba bataljona orķestra) apgāde. baltijas kara apgabala orķestrī bija daudz mūziķu, lr pilsoņu, kuri izteica vēlēšanos turpināt dienestu lr as. tā no nelielas sdd saimniecības daļas veidojās am apgādes pārvalde un as apgādes sistēma. ”63 apgādes sistēma attīstījās vienlaikus ar mācību centru un formējumu izveidi. sdd tikai uz novembra beigām izdevās izveidot nelielu vasa-ras lauka formas tērpu un apavu rezervi. pieredzes trūkuma dēļ bieži vien neizdevās sagādāt visu izmēru formas tērpus un apavus. saskaņā ar sdd uzskaiti 1991.gada 28.novembrī noliktavā un formējumu rīcībā bija 3833 vasaras lauka formas tērpu komplekti, 1096 pāri puszābaku, 2000 pāri zeķu, 2500 pāri cimdu, 3900 siksnas, 1360 zīmotnes, 1000 ,,sa-ulītes” , trūka vasaras cepures (bija tikai-660), veļa (600 vasaras un 600 ziemas komplekti), gultas veļu mācību centri iepirka patstāvīgi, vai sa-ņēma no sadarbības partneriem. ziemas lauka formas nonāca nolikta-vas uzskaitē vēlāk, jo novembra beigās un decembra sākumā no ražotāja tika nogādātas tieši mācību centros. savu ieguldījumu topošās latvijas robežapsardzības sistēmas veido-šanā deva arī latvijas sabiedrība. ieva akurātere robežapsardzības at-jaunošanai ziedoja viena koncerta visus ienākumus. no juridiskām per-sonām pirmais ziedojums nāca no lauksaimniecības ministrijas (mi-nistrs d.ģēģeris). (..)no latvijas bagātākajiem kooperatīviem, firmām un citiem lielajiem uzņēmumiem un ražošanas apvienībām var minēt tikai dažus ziedotājus. 11.novembrī ražošanas apvienība „radiotehnika” uzdāvināja vairāk nekā 300 grāmatu mālpils mācību centram. savukārt firma „rigonda-serviss” gan mālpils, gan vārves mācību centram dāvi-nāja televizorus (..). (tautas mīlestības apliecinājums. „latviešu strēl-nieks” 1992. gada janvāra numurs) 1991.gada decembra vidū ar aicinājumu – latvijas tautai un latvie-šiem ārzemēs – ziedot līdzekļus latvijas aizsardzības fondam pie tautas vērsās bijušie latvijas robežsargi un viņu pēcnācēji j. birze, r. gold-bergs, j. kuzmants, dž. švarcs, a. kalniņa un citi. atsaucība šim aicinājumam bija liela. tika ziedota gan nauda, gan ie-vērojamas materiālās vērtības (siltais apģērbs, grāmatas, televizori u. c.). ziedoja gan atsevišķas personas, gan uzņēmumi un citas organizācijas no latvijas un ārzemēm. tautas ziedojumi ļoti palīdzēja laikā, kad fi-nansēšanas un apgādes sistēma tikko veidojās. radās iespēja operatīvi iegādāties robežsargiem sadzīvē nepieciešamos priekšmetus. latvijas republikas valdībā bija izpratne par robežapsardzības pro-blēmām un nepieciešamību koordinēt dažādu valsts institūciju rīcību šo problēmu risināšanā. latvijas republikas ministru padome ar 1992.gada 3.februāra lēmu-atvija, kur tavi dēli... 364 mu nr.37 „par latvijas republikas valsts robežas pārņemšanu un ap-sardzības nodrošināšanu” izveidoja valdības komisiju robežapsardzības spēku komplektēšanas, izvietošanas un apgādes jautājumu operatīvai iz-lemšanai. par komisijas priekšsēdētāju bija iecelts valsts ministrs jānis dinēvičs, vietnieku – aizsardzības ministrs tālavs jundzis, par komi-sijas locekļiem – finanšu ministrijas, satiksmes ministrijas, labklājī-bas ministrijas, ekonomisko reformu ministrijas, ārējās tirdzniecības ministrijas, rūpniecības un enerģētikas ministrijas un arhitektūras un celtniecības ministrijas augsta līmeņa amatpersonas. tomēr galvenais darba smagums bija jāiztur pašiem robežsargiem, sākotnēji arī sdd, bet no 1991.gada decembra arī aizsardzības minis­ trijas darbiniekiem.65 xxi. robežsardzes mācību centri viens no aktuālākajiem uzdevumiem šajā periodā bija jaunveidoja-mo robežapsardzības struktūru personāla apmācība. kā jau iepriekš bija minēts, latvijas pilsoņu vidū bija ļoti maz karavī-ru, kas būtu apguvuši robežu apsardzības pieredzi psrs robežapsardzī-bas karaspēkā. šis karaspēks bija psrs valsts drošības komitejas (vdk jeb čekas) pakļautībā, un baltijas tautu pārstāvjus tajā iesauca samērā reti, baidoties par viņu politisko lojalitāti padomju sistēmai. vispārējā militārā sagatavotība vēl nenodrošināja robežu apsardzības un kontro-les specifisko uzdevumu sekmīgu izpildīšanu. bija nepieciešams opera-tīvi izveidot robežapsardzības uzdevumiem atbilstošu mācību sistēmu. pirmā robežsargu mācību iestāde – mālpils mācību centrs – tika iz-veidota 1991.gada septembra sākumā mālpils lauksaimniecības tehni-kuma telpās. septembra vidū tur notika jau pieminētās rajonu valsts dienesta pārvalžu priekšnieku mācības. 1991.gada 7.oktobrī, pamatojoties uz lr likumu „par latvijas repub-likas robežu” un lr mp 1991.gada 29.augusta rīkojumu nr. 326-r sdd nosūta uz mālpils mācību centru 42 kursantus, bet 14.oktobrī vēl 65 kursantus. sddmālpils mācību centra priekšniekamv .raupam tika uz-dots organizēt un nodrošināt kursantu apmācību saskaņā ar robežsargu instruktoru mēneša kursu apmācības programmu (apstiprināta 1991. gada 30.jūlijā). vienlaikus, izmantojot latvijas valsts fiziskās kultūras institūta bāzes iespējas, tiek organizēta robežsardzes sporta instruktoru sagatavošana. laikā no 21.oktobra līdz 30.aprīlim paredzēts sagatavot 50 speciālistus (divas instruktoru grupas: 25-ar dienesta pieredzi, 25- agrāk armijā nedienējušus). 1991.gada 21.oktobrī sdd izveido latvijas republikas robežapsar-dzības dienesta speciālistu sagatavošanas mācību centrus ventspils rajo-nā vārvē (84 štata vienības, 500 kursanti), rīgā (75 un 200) un liepājā (24 un 120). nodarbību sākums tiek noteikts 12.novembrī. pārstrādātās mācību programmas paredz kontroles caurlaides punktu kontrolieru, sauszemes (krasta) un jūras robežsargu, kā arī obligātā dienesta kareivju sagatavošanu. 12.novembrī uz liepājas mācību centru tiek nosūtīti 44 kursanti. mācību centra priekšniekam ivaram virgam tiek uzdots organizēt un nodrošināt kursantu apmācību saskaņā ar jūras robežsargu kursantuatvija, kur tavi dēli... 366 apmācības programmu. 13.novembrī uz sdd rīgas mācību centru tiek nosūtīti 30 mālpils mācību centra vispārējās militārās apmācības kur-su sekmīgi beigušie kadeti, kā arī 26 instruktori, lai apgūtu kontroles caurlaides punkta kontroliera specialitāti. mācību organizācijai varēja izmantot bv štāba telpas rīgā, hospitāļu ielā 15 un civilās aizsardzības centra telpas pētersalas ielā 10. uz vārves robežsargu mācību centru tā-lākai specializācijai tika nosūtīti 46 kursanti no mālpils mc. sakaru speciālistu sagatavošanai robežapsardzības karaspēka vaja-dzībām 1992.gada 15.maijā izveidoja siguldas sakaru mācību centru. 1991. gada novembra sākumā mālpils mācību centrā vienu mēnesi il-gušo apmācības kursu pabeidza pirmā robežsargu grupa. 11. novembrī, lāčplēša dienā, 96 robežsargi brāļu kapos pie mātes latvijas tēla deva latvijas republikas karavīra zvērestu, kura tekstu un tā pieņemšanas kārtību latvijas republikas augstākās padomes prezidijs apstiprināja 7.novembrī. robežapsardzības karaspēka vienības veidojot, bija jāpārvar lielas grūtības. trūka telpas, kur izvietot personālu, jo psrs militāros objek-tus, kurus bija paredzēts izmantot robežsargu vajadzībām, vēl nebija at-stājis krievijas karaspēks. nebija noorganizēta formas tērpu izgatavoša-na, trūka transportlīdzekļu, bruņojuma. mālpils mācību centrs. 1991.gada jūnijā sdd darbinieki vairākās pro-fesionāli tehniskajās skolās latvijā izvērtēja alternatīvā (darba) dienes-tā iesaucamo jauniešu apmācības iespējas, mācību centru vai atsevišķu grupu izveidi, izmantojot šo mācību iestāžu telpas. sakarā ar valdības piešķirto finansējumu šiem mērķiem sdd tikai jūlijā radās reālas iespē-jas mācību centra izveidei. ņemot vērā, ka lauksaimniecības ministri-jas pakļautībā bija vairākas mācību iestādes ar labu mācību bāzi, kurās audzēkņi apguva arī militārajā dienestā izmantojamās tehniskās spe-cialitātes, sdd direktors vērsās pie toreizējā lauksaimniecības ministra d.ģēģera ar lūgumu sniegt atbalstu mācību centra izveidei, izmantojot profesionāli-tehniskās skolas vai tehnikuma bāzi. principiāls atbalsts tika saņemts un atlika vienoties ar attiecīgās mācību iestādes vadību. saskaņā ar ministru padomes 1991.gada 18.jūlija rīkojumu nr.265-r sdd kopīgi ar lauksaimniecības ministriju bija uzdots līdz 1991.gada 1.septembrim mālpils lauksaimniecības tehnikumā izvietot sdd mā-cību centru. minētais rīkojums uzdeva arī līdz 1991.gada 1.augustam izstrādāt instruktoru un alternatīvajā dienestā iesaukto jauniešu apmā-67 cības programmas un ar 1.septembri organizēt instruktoru un alterna-tīvajā dienestā iesaukto jauniešu apmācību kursus. mācību programmu izstrāde departamentā bija sākta jau pirms minētā rīkojuma parakstī-šanas. sdd pārstāvji vairākkārt jūlijā un augustā brauca uz mālpili, lai iepazītos ar mācību bāzes izmantošanas un tehnikuma pasniedzēju uz-aicināšanas iespējām atsevišķu mācību priekšmetu pasniegšanas proce-sā. pēc sdd direktora uzaicinājuma vēl augusta sākumā sdd speciālists atvaļinātais majors v .raups piekrita uzņemties mācību centra vadību. viņam papildus militārā dienesta pieredzei bija arī sešu gadu praktiskā pedagoģiskā darba pieredze rīgas vidusskolās. savu pārliecinošo atbal-stu latvijas neatkarībai un labas organizatora spējas viņš bija pierādījis kā aktīvs lsa biedrs un ap aizsardzības operatīvā štāba darbinieks jan-vāra barikāžu laikā, vadot nodrošinājuma nodaļu, kas koordinēja vecrī-gas barikāžu aizstāvju apgādi ar degvielu, malku un pārtiku. praktiski mācību centra izveides pasākumi tika uzsākti tikai ar 6.augus­ tu, kad mp izdeva rīkojumu nr.282, ar kuru sdd uz mālpils tehnikuma bāzes veidojamam instruktoru mācību centram noteiktas štata vietas un iedalīts finansējums. norīkotais mācību centra priekš-nieks v .raups devās uz mālpili, komplektēja mācību centra apakšvie-nību komandierus, uzsāka mācību procesa organizācijas priekšdarbus. vēlāk, 1992.gadā v .raups iestājās as aktīvajā dienestā, turpināja vadīt mālpils mācību centru, kas vēlāk kļuva par bāzi nacionālās aizsardzības akadēmijas izveidei, un pieņēma piedāvājumu turpināt dienestu naa prorektora administratīvajos jautājumos amatā. vēlākajos gados viņš tika paaugstināts dienesta pakāpē, saņēma arī pulkveža dienesta pakāpi. ar mālpils tehnikuma vadību tika panākta vienošanās par attiecīgu mācību korpusa un kopmītņu telpu izmantošanu, pieaicinātā adminis-tratīvā un apkalpojošā personāla komplektēšanu no tehnikuma darbi-niekiem un vietējiem iedzīvotājiem. mācību centrs darbību sāka 2.septembrī, kad mācību centra priekš-nieks papildināja vadības grupas sastāvu un darbu sāka pirmie mācību instruktori un darbinieki. septembrī pakāpeniski tika komplektētas pa-sniedzēju un instruktoru štata vietas un turpinājās mācību procesa no-drošinājumam plānotā pastāvīgā sastāva instruktoru apmācība. īsā laika posmā bija jāsagatavo mācību vietas, jāprecizē mācību prog-rammas, balstoties uz pieejamiem mācību līdzekļiem un literatūru, jā-pārliecinās par uzaicināto pasniedzēju un instruktoru gatavību. jāsa-atvija, kur tavi dēli... 368 gatavo instrukcijas iekšējam dienestam un apsardzei. mācību procesā tika izmantoti arī tehnikuma militārajās apmācības klasē saglabājušies mācību līdzekļi. vēl nebija apstiprināti nākamie aizsardzības spēku reg-lamenti, bet uzaicinātajiem instruktoriem bija tikai latvijas skolās gū-tās zināšanas un padomju armijas dienesta pieredze nodarbību vadībā. sākotnēji bija paredzēts, ka nodarbības vairākās militārajās disciplīnās vadīs vairāki sdd speciālisti. departamenta amatos esošie atvaļinātie virsnieki vairākkārt ieradās mācību centrā, novadīja nodarbības un daž-kārt pavadīja tur arī vairākas dienas, tomēr ne vienmēr izdevās plāno-to īstenot aizņemtības un transporta problēmu dēļ. nodarbību galveno slodzi izturēja un pirmo praksi guva rotu un vadu komandieri. fiziskās sagatavotības nodarbībām noderēja tehnikuma sporta zāle un stadions. šaušanas mācībai sākotnēji bija pieejamas tikai mazkalibra šautenes un margoļina tipa pistoles. no 16.septembra mācību centrā notika rajonu valsts dienesta pārval-žu priekšnieku seminārs. tika doti uzdevumi 1991.gada 10.septembrī latvijas republikas augstākā padomes pieņemtā likuma “par latvijas republikas obligāto valsts dienestu” izpildei, analizēta tā izpildes kārtī-bu. pārvalžu priekšnieki vai to pienākumu izpildītāji tika iepazīstināti ar likuma prasībām, obligātajam dienestam pakļauto jauniešu iesaukuma organizēšanas un nosūtīšanas kārtību. tika izskaidrota sdd direktora 1991.gada 30.augusta rīkojumā nr.4. noteiktā robežapsardzības dienes-tā pieteikušos personu atlases un noformēšanas dienestā kārtība. sdd direktora rīkojums bija pamatots ar mp 29.augusta rīkojumu nr.326- „par brīvprātīgo reģistrāciju robežapsardzības dienestam” . semināra dalībnieki dalījās pieredzē daudzos rezervē esošo karavīru iesaukuma, brīvprātīgo atlases, mandātu komisijas un medicīniskās komisijas darba jautājumos. pirmajā plūsmā, no brīvprātīgajiem, kuri pieteicās sdd rajonu no-daļās, uz mācību centru tika nosūtīti rezerves karavīri, pārsvarā seržan-tu pakāpēs, jo galvenais uzdevums sākotnēji bija sagatavot instruktorus turpmākajiem formējumiem. kursanti tika izvietoti tehnikuma kopmītņu 3.stāvā atsevišķās ista-biņās pārsvarā pa 4 cilvēki katrā. kursantu un mācību centra pastāvīgā sastāva ēdināšana notika tehnikuma ēdnīcā. personāls, kas tika iekļauts štatu sarakstā, arī komandējumā nosūtītie karavīri tika nodrošināti ar bezmaksas uzturu 8,- rbļ. dienā (mp19.09.1991. rīkojums nr.363-r).69 ar 1991.gada 7.oktobri mālpils mācību centrā sāka darboties robe-žapsardzības instruktoru kursi, pirmās grupas komplektēja tikai no iz-dienējušiem karavīriem, mācībām bija plānots viens mēnesis. ieradās pirmie 42 kursanti. kursu sastāvs papildināts ar sdd 1991.gada 14.ok-tobra pavēli, kad nosūtīti vēl 65 kursanti. bija sasniegta tajā brīdī ie-spējamā mācību centra kapacitāte. saskaņā ar sdd direktora 1991.gada 7.oktobra pavēli nr.56-v ,,par kursantu nosūtīšanu uz mālpils mācību centru” bija jānodrošina kursantu apmācība militārajās disciplīnās, t.sk. arī saskaņā ar ,,robežsargu instruktoru mēneša kursu apmācības programmu” , kuru bija izstrādājuši departamenta speciālisti. saskaņā ar maijā departamentam noteiktajiem uzdevumiem tā tika izstrādāta un apstiprināta 1991.gada 30.jūlijā, var jautāt, kādu iemeslu dēļ mācību procesā tā nonāca tikai oktobrī? lai novērtētu mācību centra karavīru pirmā posma rezultātus, ar de-partamenta 1991.gada 31.oktobra pavēli nr.73-v izveidotajai atestācijas komisijai sdd speciālista v .zvaigznes vadībā, balstoties uz metodiska-jiem norādījumiem, 6.-8. novembrī bija jāpieņem ieskaites vairākos mā-cību priekšmetos, t.sk. arī par robežapsardzības karaspēka taktiku un dienesta organizāciju, jāveic karavīru atestācija. komisijas sastāvā bija vairāki robežapsardzības speciālisti (i.kārkliņš, r.kazradzis, a.noren-bergs) un robežas iekārtošanas speciālisti v .zvaigzne un v .mežgailis. ap prezidijs ar 1991.gada 7.novembra lēmumu apstiprināja karavīra zvēresta tekstu un bija noteikta zvēresta došanas kārtība. ņemot vērā, ka mālpils mācību centra kursantu rotas karavīri (robežsargi) bija bei-guši pirmo apmācības posmu, ar sdd direktora 1991.gada 7.novem-bra pavēli nr.79-v ,,par mālpils mācību centra kursantu zvēresta (svi-nīgā solījuma) nodošanu” tika noteikts zvēresta došanas laiks un vieta –11.novembris, brāļu kapi – un zvēresta došanas kārtība saskaņā ar ap-stiprināto pasākuma plānu. pasākuma plānu izstrādāja strēlnieku mu-zeja darbiniece e.sondoviča. par karavīru (robežsargu) pirmā zvēresta pēc latvijas valsts neatkarības atjaunošanas norisi e.sondoviča raksta laikrakstā ,,rīgas balss” 15.11.1991., ,,robežsargu pirmais zvērests” (sa-īsināts): ,,ir brīži, kuru nozīmīgums tautas vēsturē ir nepārvērtējams. šogad lāčplēša diena atnāca ar sauli un zilām debesīm, ar mārtiņrožu un kri-zantēmu varavīksni. pie brāļu kapu vārtiem 11.novembrī jau pirms div-padsmitiem bija vērojama rosība: stalti puiši raibās formās (šoreiz diemžēlatvija, kur tavi dēli... 370 ikdienas, ne parādes tērpā, kā bija iecerēts) gatavojās sava mūža lielajam notikumam - latvijas republikas karavīra zvērestam. pēdējo reizi tas ska-nēja 1939.gada 1.septembrī kara skolas izlaidumā. pēc piecdesmit diviem gadiem šim svinīgajam notikumam gatavojās mālpils mācību centra jau-nie robežsargi. ierindas priekšā nostājās karognesējs. ar latvijas karogu pie viņa pienāca bijušās robežsargu brigādes 2.zilupes bataljona sardzes priekšnieks jānis birze un viņa dienesta biedra, arī sardzes priekšnieka, voldemāra švarca dēls džems švarcs. karogs ir firmas ,,rigonda- serviss” direktora andra kražes kunga velte. ar šo karogu jūnija sākumā bijušie robežsargi un robežsargu bērni apmeklēja latvijas austrumu robežu. jā-nis birze novēlēja jaunajiem robežsargiem ar šo karogu atgriezties tieši uz austrumu robežas un turpināt latvijas robežsargu labās tradīcijas. pāri brāļu kapiem pāršalca pūtēju orķestra ,,rīga” mūziķu jautājums: ,,ak, latvija, kur tavi dēli?” un kā atbilde nāca viņi- pirmie, atkal brīvās latvijas karavīri. pie latvju mātes tēla arhibīskaps kārlis eglītis, premjers ivars godmanis, sabiedrības drošības departamenta direktors j.a.baškers, latviešu strēlnieks ēvalds valters, bijušā 3.abrenes robežsargu bataljona sardzes priekšnieks roberts goldbergs, otrā pasaules kara latviešu kara-vīrs harijs liepiņš, vera gribača un mudīte šneidere. un tad atskanēja vārdi: ,,es, latvijas karavīrs, apzinoties atbildību sa-vas tautas un likuma priekšā, zvēru... ” premjera uzruna bija īsa. domāju, ka puiši atcerēsies galveno, ko no-vēlēja i.godmanis: ,,jūs sargāsiet ne tikai latvijas robežu, bet jūs sargāsiet savu tautu, lai dievs mums stāv klāt. ” arhibīskaps kārlis eglītis svētīja robežsargus. savā uzrunā viņš uzsvē-ra, ka formas tērpi visiem vienādi, bet katram ir savs liktenis, katrs cilvēks savā būtībā ir neatkārtojams. dotais solījums visus vieno atbildībā sa-vai tautai un tēvzemei. ēvalda valtera un roberta goldberga vārdi bija vienkārši un patiesi- būs grūti, pat ļoti, bet atcerieties, ka jūs esat latviešu strēlnieku un latvijas armijas tradīciju turpinātāji. harijs liepiņš atgādi-nāja, kā mūsu tautu mala 2.pasaules kara dzirnas, kā latviešu karavīriem nācās cīnīties abu okupantu armijās, bet brīvu latviju tomēr neizcīnīja. tas jāizdara dēliem, kuri šodien- lāčplēša dienā brīvajā latvijā zvērēja uzticību savai tautai. ar mātes mīlestības vārdiem pie jaunajiem robežsargiem vērsās vera gribača. māksliniece sacīja, ka šodien ne tikai akmens māte, bet mātes visā latvijā ar lepnumu un cerībām skatās mūsu latvijas sargos, savos71 dēlos.. tā bija mātes svētība dēliem, kuri pirmie sacīja svētos latvijas ka-ravīra zvēresta vārdus. un tad vēl viens neaizmirstams mirklis. robežsargu svinīgā ierinda pie bijušās robežsargu brigādes komandiera, ģenerāļa ludviga bolštei-na atdusas vietas turpat brāļu kapos. pār kapu noliecas valsts karogs. klusuma brīdis, tad ziedi karavīra piemiņai. l.bolšteina varonīgais mūžs bez atlikuma atdots latvijai. no 1.daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka adjutanta līdz latvijas armija ģenerālim. viņa lolojums bija robežsargu brigāde. nu tā tiks atjaunota. latvijas robežu sardzē stāsies latvijas dēli. latvijas republikas mp sabiedrības drošības departamenta direktors j.a.baškers, mālpils mācību centra priekšnieks v .raups, departamenta speciālisti v .sviklis, v .zvaigzne, v . mežgailis, e.lurāns pielika ne ma-zums pūļu, lai šo brīdi darītu svinīgu un neaizmirstamu gan jaunajiem robežsargiem, gan bijušajiem latvijas robežsargiem un viņu tuviniekiem. šo svinīgo zvēresta ceremoniju filmēja telefilma ,,rīga” un kinostudijas operatori. top dokumentāla filma par latvijas austrumu robežu, ko veido andra feldmaņa radošā grupa. pēc zvēresta r/a ,,radiotehnika” daiļlitera-tūras bibliotēkas vadītāja rita cāne uzdāvināja 300 grāmatu robežsargu mācību centra bibliotēku iekārtošanai. šajā labajā darbā var iesaistīties visi, kas grib palīdzēt mūsu robežsargiem un savas grāmatu veltes atnest uz raiņa bulvāri 4, 404.istabu robežapsardzības daļā visa latviešu strēl-nieku muzejā darba laikā. ” pirmajām kadetu grupām un vēlāk, novembrī, arī obligātā dienes-ta karavīriem mālpilī un citos mācību centros, uzsākot mācību procesu bija jāsaskaras ar daudzām apgādes problēmām. pēc ierašanās mācību centrā un jau uzsākot apmācību, karavīri bieži vien vēl bija savā privā-tajā apģērbā un apavos, jo nevienā šūšanas uzņēmumā latvijā nebija ie-spējams izvietot pasūtījumu un nodrošināt pat minimālas formas tērpu un apavu rezerves, laicīgi sagādāt visu nepieciešamo izmēru apģērbu un apavus. sakarā ar nepieciešamību uz mālpils mācību centru norīkot arī ob-ligātā valsts dienesta karavīrus, ar sdd direktora 1991.gada 15.novem-bra pavēli nr.83 a-v no 15.novembra tika precizēts mācību centra štatu saraksts. tas noteica centra vadības trīs štata vietas, rotas komandiera (2), vada komandiera (2), rotas virsseržanta (2) un nodaļu komandiera (3) štata vietas, kā arī mācību daļas (8), grāmatvedības un saimniecības daļas štatu.atvija, kur tavi dēli... 372 1991.gada 19.novembrī (pavēle nr.33-k) mālpils mācību centrā mā-cības uzsāka otrā plūsma – 45 obligātā valsts dienesta karavīri un 30 virsdienesta karavīri. lai nodrošinātu mācību procesu pārējos mācību centros (liepājā, vārvē un rīgā), novembrī vairākums no mālpils mācību centra pirmo minimālo instruktoru kursu beigušajiem virsdienesta karavīriem tika norīkoti uz šiem mācību centriem. ar gandarījumu jāatzīmē, ka vairāki no mālpils mācību centra pirm-ās plūsmas karavīriem (instruktoriem) veiksmīgi turpināja dienestu nbs (pirms tam as) un valsts robežsardzē. karavīrs, kurš nesa latvijas valsts karogu brāļu kapos pirmā karavīru (robežsargu) zvēresta došanas laikā 1991.gada 11.novembrī, majors v .bauska, turpina dienestu nbs apvienotā štāba departamenta priekšnieka (pulkveža) amatā, pirmais mālpils mācību centra rotas komandieris v .tālbergs, šodien (2006.gada rudenī) turpina dienestu nbs mācību pavēlniecības komandiera (pulk-veža) amatā. mācību centra mācību grupas (vada) komandiera pienā-kumus pildīja r.priednieks, 2006.gada rudenī nacionālās aizsardzības akadēmijas prorektors mācību darbā, pulkvežleitnants. viena no pirmajām aizsardzības ministra parakstītajām pavēlēm uzdeva mālpils mc priekšniekam v .raupam ar 1991.gada 6.decembri nodrošināt civilās aizsardzības siguldas sakaru centra ēku un materiālo vērtību apsardzi un saglabāšanu. turpmākajos mēnešos uz sakaru cen-tra bāzes tika izveidots sakaru mācību centrs. vārves robežsargumācību centrs. ar latvijas republikas ministru pa-domes 1991.gada 19.septembra rīkojumu nr.363 sakarā ar gatavoša-nos valsts robežas apsardzības pārņemšanai sdd bija uzdots izveidot lr robežapsardzības karaspēka centrālo mācību centru un apakšvie-nības un ar 15.oktobri (nepilna mēneša laikā!) sākt robežsargu saga-tavošanu. minētais rīkojums daļēji noteica arī robežsargu formējumu komplektācijas kārtību un robežsargu atalgojumu. mp rīkojums kļuva par pamatu vārves robežsargu mācību centra izveidei. mp noteikto uzdevumu izpilde bija iespējama, jo pēc maskavā sep-tembrī notikušajām lr vairāku valsts amatpersonu sarunām ar ps aizsardzības ministrijas un vdk vadību, 1991.gada 27.septembrī mp priekšsēdētājs i.godmanis un vdk priekšsēdētājs v .bakatins parak-stīja pagaidu vienošanos par robežjautājumu kārtošanas praktiskiem73 pasākumiem un baltijas robežapsardzības apgabala struktūru rīcību. pagaidu vienošanās pasākumu īstenošanai tika noslēgta lr mp sdd un baltijas robežapsardzības apgabala vienošanās par jūras robežas ap-sardzības kārtību (līdz starpvalstu līguma noslēgšanai), t. sk. par baltijas robežapsardzības karaspēka rīcībā esošā mācību centra vārvē nodošanu departamenta rīcībā robežsargu mācību centra izveidošanai. sabrūkošās padomju savienības dienesti un to amatpersonas bija aizņemti ar pado-to struktūru reorganizācijas jautājumiem un vārves mācību centra telpu atbrīvošana aizkavējās. sdd noteiktie robežsargu apmācības sākšanas termiņi netika ievēroti. neskatoties uz dzīves vietu jēkabpilī, pēc sdd vadības aicinājuma, vārves mācību centra vadību piekrita uzņemties rezerves majors a.svirskis. dienesta pakāpju atjaunošanas un dienesta gaitas reglaments atradās tikai izstrādes stadijā. ar latvijas republikas sdd 1991.gada 10. oktobra pavēli nr. 92 - kd tika ieceltas šādas vārves robežsargu mācību centra amatpersonas: •parmācībucentrapriekšniekualeksandrssvirskis; •parmācībucentramācībudaļaspriekšniekujurispluščevskis; •parmācībucentrasaimnieciskāsdaļaspriekšniekupaulskukurs; •parmācībucentragalvenogrāmatvedimudītepērkone. lai sekmīgi risinātu vārves mācību centra pārņemšanu no krievijas federācijas robežsardzes karaspēka un jautājumus par latvijas repub-likas robežsargu mācību centra izveidošanu, sdd izdeva rīkojumu sdd ventspils valsts dienesta pārvaldes priekšniekam e.zapoļskim ie-saukt mācību centra rīcībā 10 virsdienesta karavīrus, aprīkot valsts dienesta pārvaldes telpās divus darba kabinetus un nodot veidojamā vārves robežsargu mācību centra vadības rīcībā. uz panāktās latvijas republikas un krievijas federācijas vienošanās pamata, laikā no 18.10.1991. līdz 28.10.1991. tika pārņemts vārves ro-bežsargu mācību centrs un mācību kordons, kā arī materiālās vērtības ( 50 automāti akm, munīcija, 2 automašīnas u.tt.). no 28.10.1991. līdz 16.11.1991. vārves mācību centrs tika aprīkots un sagatavots mācību procesa sākšanai. mācību centra telpu un aprīkojuma sakārtošanas procesā tika iesaistīti virsdienesta un obligātā valsts dienes-ta karavīri, kuri jau bija norīkoti uz ventspili, sākot ar 1.novembri. 1991.gada 7. novembrī mācību centra vadība augstākajā padomē pieņēma latvijas republikas karavīra zvērestu. 1991. gadā no 1. līdz 18. novembrim tika iesaukti un pakāpeniski no-atvija, kur tavi dēli... 374 sūtīti uz vārves mācību centru pirmie 540 robežsargi un sākta viņu ap-mācība. 1991. gada 11. novembrī 30 no viņiem tika nosūtīti uz topošo rīgas mācību centru apmācībai darbam rīgas lidostas rkp . 1991.gada 18. novembrī notika oficiāla vārves robežsargu mācību centra atklāšana un jau 12.decembrī mācību centra personālsastāvs deva karavīra zvērestu. lai organizētu vārves robežsargu mācību centra darbību, tika pie-ņemts lēmums rotu un vadu komandējošo sastāvu komplektēt no sdd ventspils pārvaldes iesauktiem un mālpils mācību centra labākajiem virsdienesta karavīriem. pasniedzēju sastāvs tika komplektēts no bi-jušajiem robežsargiem, ka arī pieredzējušiem vecākajiem virsniekiem: pulkvežleitnants juris pluščevskis, pulkvežleitnants roberts lēlis, ma-jors valdis žukovskis, majors staņislavs lazdāns. sakarā ar karavīru sūdzībām par apgādes problēmām 22.novembrī uz mācību centru aizbrauca sdd robežapsardzības daļas priekšnieks v .sviklis. ziņojumā sdd direktoram minētais apstiprināja apgādes dienestu nespēju un iesaukšanas komisiju pieredzes trūkumu: ,,22.11.1991. mācību centrā at-rodas 508 vīri, no tiem 214 obligātā dienesta dienestnieki, pusei no karavī-riem trūkst formastērpu, nav sagādāti puszābaki, ēdnīca strādā ar pārslodzi. starp obligātā dienesta karavīriem ir atklāti slimi cilvēki, kurus veselības stā-vokļa dēļ nevarēja iesaukt. ventspils slimnīca negrib uzņemt slimos karavī-rus. ” bija vajadzīgs mēnesis, lai uzlabotu situāciju vārves mc. pakāpeniski mc vadības grupa nostiprinājās, nāca klāt jauni virsnie-ki (centra priekšnieka vietnieks kapteinis guntars kamenskis, štāba priekšnieks kapteinis gunārs liepa, pasniedzējs virsleitnants osvalds kavoss – no 1992. gada mācību centra mācību daļas priekšnieks, cen-tra priekšnieka vietnieks tehniskajos jautājumos virsleitnants mintauts buks), savukārt citi karavīri dienesta turpināšanai tika pārvietoti uz iz-veidotajām robežapsardzības vienībām. atceras vārves mācību centra bij. priekšnieks pulkvežleitnants a.svirskis: ,,lai nodrošinātu izveidoto robežapsardzības bataljonu darbību, pirma­ jā apmācību gadā vārves robežsargu mācību centrs strādāja ļoti intensīvi pēc saīsinātās mācību programmas, bet jau 1992. gada rudenī mācību programmas tika pārstrādātas un apmācības tika veiktas pēc 2 mēnešu programmas.75 lai gan bija problēmas ar ziemas lauka formastērpiem, jau no pirm-ajām praktisko mācību stundām tajās loti intensīvi tika izmantots mācī-bu kordons un poligons - šautuve, kuros tika veikti arī lieli pilnveidošanas darbi. šajā sakarā nevar nepieminēt krievijas federācijas robežsardzes karaspēka ventspils vienības komandiera pulkveža e.karatovska un viņa vietnieku (štāba priekšnieka, vietnieka tehniskajos jautājumos) at-tieksmi un palīdzību vārves robežsargu mācību procesa attīstībā un dar-bībā. pulkveža karatovska uzskats bija - kā mēs, tā viņi esam robežsargi, mums nav ko dalīt, bet, ņemot vērā mūsu lielo pieredzi un iespējas, mums ir jāpalīdz kolēģiem - latvijas robežsargiem. piemēram, munīcija, kuras, lai apmācītu 450-500 robežsargus, bija nepieciešams ļoti daudz (aizsardzības ministrija ne vienmēr spēja, it sevišķi 1991.-1992.gados, centru nodrošināt ar nepieciešamo patronu daudzumu), nekad nebija problēmas, jo līdz pilnai vienības izvietojuma pārņemšanai, poligonā vienmēr atradās poligona priekšnieks majors pet-rovs , kurš vienmēr, līdzko munīcijas trūkuma dēļ tika pārtrauktas mācī-bas, ziņoja par to pulkvedim karatovskim. attiecīgi pulkvedis karatovskis zvanīja vārves mācību centra priekšniekam, tēvišķīgi atgādināja par no-runu ,,pie pirmās nepieciešamības griezties pie viņa” un kā parasti šī sa-runa beidzās ar 20 kastēm munīcijas. tas ir tikai viens piemērs, bet tādu ir ļoti daudz. kā vēl vienu no svarīgākiem varētu minēt atļauju veikt slepenās radiolokācijas stacijas apmācību programmas tulkošanu latviešu valodā, pārnēsājamo ra-diolokācijas staciju (3 komplekti) nodošanu vārves robežsargu mācību centra rīcībā utt. lai sekmīgi risinātu apmācāmo apgādi ar pārtikas produktiem un lietderīgi izmantotu ēdiena paliekas no ēdnīcas, pēc pārtikas dienes-ta priekšnieka jāzepa ločmeļa ieteikuma, tika organizēta palīgsaimniecī-ba (koda nosaukums - ,,baltās beretes”), kurā bija 28 cūkas un virsaitis jaška. tādā veidā tika ietaupīta valsts nauda un radās iespēja apbalvot apmācāmos par sekmēm, veikt sporta inventāra un balvu iegādi, kā arī mācību centra zīmotnes izveidi un iegādi. radās iespēja dažādot apmācā-mo svētku pusdienu galda asortimentu. lai uzlabotu apmācāmo robežsargu sadzīves apstākļus ar ventspils patērētāju sabiedrību, tika noslēgts līgums par veikala atvēršanu mācību centrā. kā rezultātā robežsargi varēja iegādāties sadzīvei nepiecieša-atvija, kur tavi dēli... 376 mās lietas un arī kulinārijas izstrādājumus (konfektes, kūkas, cepumus, tortes utt.).“ tikai 1993.gada pavasarī izdevās pārņemt no krievijas federācijas robežsargu karaspēka vienības militāro bāzi ventspilī, ganību ielā, un notika vārves mācību centra pārdislokācija. 1994.gada 21. jūlijā atbilstoši latvijas republikas aizsardzības minis­ trijas pavēlei nr.51-mk vārves robežsargu mācību centra priekš-nieks pulkvežleitnants a. svirskis tika iecelts par lr am bruņojuma un apgādes pārvaldes priekšnieku. vēlāk viņš turpināja dienestu lr valsts robežsardzē. vārves robežsargu mācību centrs 1996.gadā tika pārdislocēts uz ādažu mācību centru un 1996. gada 1. septembrī likvidēts. vārves robežsargu mācību centra pastāvēšanas laikā no 1991.gada 18.oktobra līdz 1996.gada 1. septembrim tika apmācīti 6300 robežsargi. sdd liepājas mācību centrs. jūras spēku pirmsākumi. ne mazāk atbildī-ga, kā robežapsardzības organizācija uz valsts austrumu robežas, nozīmīga un būtiska bija robežapsardzības struktūru organizācija liepājā, to formē-šanai bija vairākas īpatnības. bija jāņem vērā, ka liepājā 1991.gadā vēl bija liela ps jūras kara flotes bāze un ps (vēlāk krievijas federācijas- kf) va-dība vēlējās šo bāzi saglabāt savā rīcībā pēc iespējas ilgāku laiku. liepāja bija pārblīvēta ar okupantu karaspēku, kas bija pieradis būt noteicējs visās jomās, bet latvijai bija jāpanāk šīs bāzes kontrole, jāizveido robežas kcp . šeit bāzējās jūras kara flotes divīzija, zemūdeņu divīzija, jūras robežsargu brigāde un daudz citu vienību, kuras vilcinājās ar pārcelšanos uz krieviju un aizņemto teritoriju, telpu un piestātņu atbrīvošanu. baltijas jūras pie-krastes zonā bija izvietoti daudzi ps jkf jūras novērošanas un ventspilī dislocētās ps vdk robežapsardzības vienības posteņi, vairākas pretgaisa aizsardzības karaspēka apakšvienības. 1991.gadā pēc augusta puča un latvijas valstiskās neatkarības atzī-šanas psrs jūras kara flotes, baltijas robežapsardzības apgabala vadība un pakļautās robežapsardzes struktūras, ne bez maskavas ziņas, centās panākt savu interešu un ietekmes saglabāšanu, piedāvājot kopēju jūras robežas apsardzību. argumenti bija ļoti vienkārši un reāli. latvijai nav robežapsardzības kuģu, nav izveidoti formējumi un jūras novērošanas struktūra. tādā variantā latvijai nebūtu nekādas noteikšanas par savu rietumu robežu. lai gan darbam departamentā līdz augusta pučam pieteicās tikai daži77 jūras kara flotes speciālisti, tomēr izmantojot pašvaldības un sabiedris-ko organizāciju (ltf , lsa u.c.) liepājas nodaļu aktīvistu labu situācijas pārzināšanu liepājas ostā, departamentā 1991.gada otrajā pusē varēja izdarīt dažus secinājumus. ne ar ps jkf divīzijas komandieri v .staļevu, ne jūras robežsargu brigādes komandieri s.salahutdinovu, vēl jo vairāk zemūdeņu divīzijas komandieri a.kornilovu centieni dibināt kontaktus, kas dotu iespēju īsā laikā iegūt robežapsardzībai nepieciešamos kuģus, nebija reāli. 1991.gada oktobrī sdd pārliecinājās, ka liepājas kara ostā, tirdzniecības (zvejas) ostā (robežsargu brigādes piestātnes) un kuģu remonta rūpnīcas piestātnē turpināja uzturēties ap 35 karakuģu, ap 20 zemūdeņu un 25 transporta un palīgkuģu. nebija vērojama nekāda in-terese atstāt šo bāzi, kurā varēja netraucēti nodarboties ar ienesīgu biz-nesu. 1992.gadā starp lr un kf sāktās sarunas par armijas izvešanu ap-stiprināja krievijas stratēģiskās intereses un militāristu cerības, saglabāt liepājas kara ostu kā spēcīgu krievijas kara flotes bāzi. liepāja varēja kļūt par latvijas rētu, līdzīgi kā mūsdienās sevastopoles osta ukrainā. formējot latvijas jūras robežas robežapsardzības struktūras, tika iz-virzīta versija, ka 1992.gadā būs iespējams pārņemt no ps vai kf jkf (vai jūras robežsargu brigādes) dažus kuģus latvijas robežapsardzības organizēšanai. tas neizdevās ne 1991.gadā, ne vēlāk, kad kf kara flotes vienības bija spiestas pamest liepāju. arī jūras robežsargu aizņemtās telpas un piestātnes lr jūras spēkiem izdevās iegūt tikai 1993.gadā. 1991.gada augustā-septembrī sdd aicinātie jūras kara flotes lietu un robežapsardzības speciālisti izvērtēja latvijas jūras robežas apsardzības iespējas, jūras robežas apsardzībai nepieciešamo formējumu skaitu un iespējamo bruņojumu. līdz septembrim kā sākotnēji iespējamā varian-tā jūras robežu apsardzei bija plānots izmantot zivju zvejas inspekcijas kuģīšus. rīgas kuģu remonta pārstāvji nāca ar priekšlikumiem pieņemt pasūtījumus un panākt valdības piekrišanu finanšu līdzekļu iedalīšanai tirdzniecības un zvejas kuģīšu pārbūvei robežapsardzības vajadzībām. ņemot vērā, ka, latvijas ostās bija samērā lieli psrs jūras kara flotes spēki, t.sk. jūras robežas apsardzību un kontroli nodrošināja divas jūras robežsargu brigādes (liepājā un ventspilī), tika izvērtētas arī šo formē-jumu rīcībā esošo ,,tarantul” tipa robežsardzes ātrgaitas kuģu izmanto-šanas un iegādes iespējas. pēc sdd rīcībā esošajiem datiem tikai nelielai daļai (apt. 30%) no liepājā bāzētajiem šā tipa kuģiem resursa rezerves bija vairāk par 50%. varēja iegūt arī norakstāmu graustu.atvija, kur tavi dēli... 378 jūras robežsargu un daļēji arī jūras ostu kontroles caurlaides pun-ktu robežsargu apmācības steidzamam risinājumam sdd direktors 17.09.1991. vēstulē nr.1-8/383 izglītības ministram a.piebalgam lūdza rast iespēju organizēt jūras robežsargu apmācību liepājas jūras koledžā. pirms vērsties pie izglītības ministrijas, iespējamie jūras robežsargu mā-cību varianti jau iepriekš bija pārrunāti ar liepājas jūras koledžas direk-toru i.virgu un sdd darbiniekiem l.kurakinu un a.pauri, apsekotas mācību iespējas. izglītības ministrs a.piebalgs 1991.gada 04.oktobra pavēlē nr.412 ,,par jūras robežsargu apmācību” uzdeva liepājas jūras koledžas direk-toram i.virgam organizēt jūras robežsargu apmācību ar 1.oktobri, sa-skaņojot visus jautājumus par izmitināšanu un apgādi ar sdd direkto-ru. oktobrī i.virga un l.kurakins iesniedza sdd vairākus priekšliku-mus par iespējamo jūras robežas apsardzes organizēšanu, robežsardzei ieteicamo kuģu izvēli (viņu skatījumā tie būtu ,,tarantul”), sadarbību ar rietumvalstīm un jūras robežu apsardzībai nepieciešamo dokumentu izstrādi. saskaņā ar noslēgto vienošanos par ps baltijas robežsardzes apgabala un lr sdd praktiskiem pasākumiem lr rietumu robežas apsargāšanā līdz robežlīguma starp ps un latvijas republiku noslēgšanai bija sa-skaņota palīdzība robežsargu sagatavošanā un pat mutiski apsolīta divu minētā tipa kuģu iedalīšana latvijas jūras robežas apsardzības vajadzī-bām. minētā vienošanās tika pildīta tikai daļēji, latvijas jūrniekiem bija iespējas 1992.gada februārī-martā stažēties uz krievijas karaflotes ku-ģiem. atcerēsimies, ka atkāpties no bāzēm liepājas ostā krievijas flote nesteidzās un tajā laikā (1991.gadā) bija maz cerību pārņemt arī kādu no flotes aizņemtajiem objektiem, lai izvietotu latvijas jūras robežas ap-sardzībā izmantojamos kuģus. bet atgriezīsimies pie jūras robežsargu apmācības. sdd izstrādāja liepājas mācību centra štatus un saskaņoja tā izvietošanu liepājas jūras koledžā. jūras robežsargu mācību uzņēmās organizēt koledžas direktors i.virga un atvaļinātais trešā ranga kapteinis l.kurakins. 1991.gada oktobrī, uzsākot jūras robežsargu divu apkalpju apmā-cību, to struktūra bija veidota pēc ,,tarantul” kuģu apkalpes parauga. turpinot diskusijas un reāli izsverot visus argumentus, jūras kara flo-tes speciālisti secināja, ka tomēr iespēja iegūt latvijas īpašumā minētos robež­ apsardzības kuģus nav reāla. dāvināt tos mums neviens nedomāja,79 bet, uzzinot par iespējamām cenām, varējām tikai noplātīt rokas. otrs būtiskākais arguments, kas bija par pamatu, lai atteiktos no šā varianta, bija speciālistu sniegtais vērtējums par šo kuģu tehniskajiem rādītājiem. starp tiem, bieži bojājumi, rezerves daļu trūkums un ļoti liels degvielas patēriņš, jo šie kuģi bija domāti robežas pārkāpēju pārtveršanai, bet ne patrulēšanai. izvēloties šos kuģus, mēs lielā mērā būtu saistīti ar piegā-dēm no krievijas. tādēļ jau vēlāk, 1992.gadā, tomēr tika pieņemts pa-reizs lēmums – atteikties no tiem. atceras l.kurakins: ,,lai izveidotu jūras robežsargu mācību centru un organizētu tanī nākamo kadetu ap-mācību, vajadzēja atrisināt vairākas problēmas. izvēloties piemērotus kandidātus apmācībai, personālsastāvu vajadzē-ja meklēt pa visu latviju. pirmkārt, tādus, kam jau ir vajadzīgā specia-litāte vai pamatzināšanas tās apguvei. tie varēja būt gan jau izdienējuši ps jūras spēkos, gan strādājuši tirdzniecības vai zvejas flotē. meklēšanu veicām gan rajonu valsts dienesta pārvaldēs, ar sludinājumiem, gan caur paziņām un tamlīdzīgi. mācību sākumā 14.novembrī, mums jau bija 57 kadetu. pēc neilga laika ieradās vēl vairāki, bet 1992.gada janvāra beigās kursu beidza jau 70 nākamie jūras robežsargi. liepājas jūras koledžā mums tika iedalītas telpas koledžas kopmītņu 2. stāvā (vēlāk arī 3. stāvā). tām bija nepieciešams pamatīgs remonts, tai skaitā elektriskā apgaismojuma ierīkošana, santehnikas uzstādīšana, kā arī mēbeļu (gultas, skapji, galdi, krēsli u.c.) sagādāšana, dzīvojamo, palīgtelpu un dienesta telpu iekārtošana. un šeit man jāpateicas četriem vīriem, kuri drīz pēc manis ieradās topošajā mācību centrā un paveica lielu darbu, lai savestu visas minētās telpas kārtībā līdz mācību sākumam. tie bija vilis rinkulis, jānis zeps, andris ruddans-rudovskis un oskars veidelis. diemžēl vēlāk dienestu latvijas jūras spēkos turpināja tikai os-kars veidelis. no visai raibā (vecuma, dienesta pakāpju, ģimenes stāvokļa utt.) kade-tu kontingenta, vajadzēja izveidot reālu militāru apakšvienību– ar atbil-stošu organizāciju, disciplīnu un iekšējo kārtību. un tā tapa rota, kas sa-stāvēja no 2 vadiem (katrs vads perspektīvā bija viena kuģa ekipāža), kas savukārt katrs sastāvēja no 3 grupām. tos komandēja rotas komandieris, vadu un grupu komandieri. iekšējās kārtības uzturēšanai tika norīkots diennakts dežurants” . lai sagatavotu nākamos jūras robežsargus bija iespējams izman-tot koledžas mācību bāzi, bet pasniedzējiem bija jāprecizē un vairākosatvija, kur tavi dēli... 380 priekšmetos jāizstrādā no jauna mācību programmas, kas ietvēra tādas disciplīnas: - lr likumdošanas akti robežapsardzēs jautājumos; - robežsardzes kuģa „tarantul” uzbūve, apbruņojums, ekspluatācija un taktika; - jūras apmācība; - navigācijas un locijas pamati; - vieglā ūdenslīdēja apmācība; - dienesta reglamenti; - ierindas apmācība; - ieroču un šaušanas apmācība; - fiziskā sagatavošana; - medicīniskā apmācība; - speciālā apmācība (kuģu speciālistu grupās). turklāt pārrunās ar kadetiem tika stāstīts par latvijas un tās bruņo-to spēku vēsturi, par valsts nacionālajiem simboliem: karogu, ģerboni, himnu. kadetu garīgo aprūpi veica mācītājs agris iesalnieks, kurš regulāri apmeklēja mācību centru. liela problēma bija ar mācību literatūru, jo tā gandrīz visa bija tikai krievu valodā. gatavojām nākamos latvijas kara jūrniekus, tādēļ arī ap-mācībai vajadzētu notikt latviešu valodā. šī iemesla dēļ pasniedzējiem un komandieriem bija jāpārtulko militārie un tehniskie termini, jo no latvijas laikā izdotajām grāmatām militārajā jomā varēja maz ko iz-mantot. arī pašu šo grāmatu tikpat kā nebija. minēto apstākļu dēļ šajā pirmajā apmācības kursā dažos priekšmetos atsevišķas nodarbības noti-ka krievu valodā, arī stažēšanās uz ps robežsardzes kuģiem, kuru izgāja katrs mūsu kadets 1,5 – 2,5 nedēļu garumā. arī nodarbības notika dažādās vietās: - liepājas jūras koledžas mācību klasēs; - jūras robežsargu mācību centra telpās; - ps jūras robežsargu liepājas brigādes (k/d 2395) mācību klasēs un uz kuģiem, uz ventspils brigādes (k/d 9864) kuģiem; - ps jūras robežsargu kuģu remonta rūpnīcā, kas atradās blakus (k/d 2395); - uz liepājas jūras koledžas mācību kuģa „ afanasijs ņikitins”; - liepājas „dinamo” stadionā – nodarbības fiziskā un ierindas ap-mācībā;81 - „dinamo” šautuvē – praktiskās nodarbības šaušanā. jūras robežsargu mācību centra nodarbības galvenokārt vadīja l.kurakins, i.lešinskis (nākamais jūras spēku komandieris), vēlāk arī m.zemžāns (pirmais js mācību centra priekšnieks – pēc atdalīšanās no jūrniecības koledžas), a.tomiņš (medicīnas apmācība), rotas, vadu un grupu komandieri, kā arī atsevišķas nodarbības – attiecīgi koledžas spe-ciālisti. turpina l.kurakins: ,,visu apmācības laiku kadeti valkāja savas per-sonīgās civilās drēbes, jo formastērpu vēl vienkārši nebija, kā arī nebija vēl latvijas jūras spēku, nedz jūras spēku pārvaldes, nedz js komandiera. tas, ka vēl nebija izstrādāti un ieviesti pilnā apjomā dienesta regla-menti (tai skaitā arī tik ļoti nepieciešamais jūras spēku (jeb karakuģa reg-laments), ka kadeti nebija nodevuši zvērestu, zināmā mērā varēja sarežģīt dienestu kā tādu, jo viss tika balstīts galvenokārt uz katra indivīda ap-zinīgumu un patriotismu. bet tas tad galu galā arī izrādījās noteicošais faktors, kas ļāva izpildīt galveno uzdevumu – izveidot jūras robežsar-gu (vēlāk – jūras spēku) mācību centru un sagatavot dienestam pirmos 70 latvijas kara jūrniekus. un, neskatoties uz to, ka apsolītos „tarantul” tipa robežsardzes kuģus no krievijas mēs tā arī nesaņēmām, šie jūrnie-ki turpināja dienestu uz pirmajiem latvijas jūras spēku kuģiem „sams”, „spulga”, „komēta” un vēlāk arī uz citiem, kā arī jūras spēku krasta ap-akšvienībās. ” pateicoties liepājas jūras koledžas direktora i.virgas aktīvam atbal-stam, 1992.gada janvārī jūras robežsargiem tika sagādāts jūrnieku for-mastērps. lai gan militārajām dienesta pakāpēm atbilstošas zīmotnes vēl nebija apstiprinātas, tomēr jūrnieki formastērpos 1.februārī deva karavīra zvērestu. lr jūras spēku veidošanas pirmsākumus atceras pirmā jūras robež-sargu diviziona komandieris i.lešinskis: ,,savu iesniegumu par vēlēšanos atvaļināties no dienesta padomju sa-vienības bruņotajos spēkos es uzrakstīju, mācoties ļeņingradas jūras kara flotes akadēmijā, tūlīt pēc janvāra notikumiem rīgā. neskatoties uz ma-niem lūgumiem atbrīvot mani no dienesta, akadēmijas vadība pamatojo-ties uz to, ka tādu precedentu vēl nebija bijis, kad akadēmijas klausītāji vēlējās paši aiziet prom, manu lūgumu noraidīja. puča notikumi pārstei-dza mani un manu ģimeni ogrē, kur es biju atvaļinājumā pie vecākiem. vecāki bija satraukti un man jautāja, kas varētu notikt. es, zinot situācijuatvija, kur tavi dēli... 382 armijā, atbildēju, ka nekas nebūs, jo lielākā daļa virsnieku pučistus ne-atbalstīs. pēc sarunas steidzos uz rīgu, jo nolēmu braukt uz liepāju, kur esmu dienējis pirms akadēmijas un kur pazinu daudzus virsniekus, ie-skaitot arī bāzes komandieri stalevu. lai gan rīgā streikoja sabiedriskā transporta šoferi, tomēr man izde-vās nopirkt biļeti uz autobusu un aizbraukt uz liepāju. liepājā bija samēra mierīgi. tomēr bija idioti, kas aicināja ar bruņu-tehniku izbraukt uz ielām. jāatzīmē, ka liepājas garnizona vadība ļoti enerģiski apturēja vairākas to virsnieku iniciatīvas, kuri vēlējās atbalstīt pučistus. komandieriem bija jāpieņem izšķirošs lēmums- kurā pusē no-stāties? no maskavas sūtīja pavēles par pučistu ignorēšanu, bet no ka-ļiņingradas, kur atradās baltijas flotes pavēlniecība, admirālis ivanovs deva norādījumus, ka ir jāatbalsta pučs. poļitruki gatavoja latvijas tautas frontes aktīvistu sarakstus, tomēr lielāka daļa virsnieku bija naidīgi no-skaņoti pret pučistiem un neļāva matrožiem iziet uz ielām. lielāka daļa komandieru rīkojās pēc principa- labāk nedarīt neko. tika izsludināta zemessardzes veidošana. devos uz tautas frontes mītni, lai pierakstītos. lika ierakstīt kādā žurnālā savu vārdu un uzvār-du, mājas adresi, telefonu un parakstīties. es uzdevu jautājumu: ”ko tā-lāk?” atbildē man pateicās par vēlēšanos iestāties zemessardzē un solīja, ka būšu izsaukts. nesagaidot izsaukumu iestāties zemessardzē, aizbraucu uz ļeņin-gradu. tur bija daudz pārmaiņu. par puča atbalstīšanu baltijas flotes komandieris admirālis ivanovs bija noņemts no amata un nozīmēts par akadēmijas priekšnieku. viņš, būdams izlēmīgs vadītājs, pieņēma lēmu-mu nosūtīt mani atpakaļ uz baltijas floti, kur man solīja sagatavot nepie-ciešamos dokumentus manai atvaļināšanai no dienesta. oktobrī, braucot uz liepāju, rīgā aizgāju uz sabiedriskās drošības de-partamentu, kur mani un vēl vienu virsnieku, kura uzvārdu es diemžēl neatceros, pieņēma j.baškers. īsi izrunājoties ar mani, viņš deva rīkojumu griezties liepājas jūras koledžā, kur uzsākās jūras robežsargu veidošana. jūras koledžā satikos ar leonīdu kurakinu un ivaru virgu. virgas kungs bija vienlaicīgi koledžas direktors un jūras robežsargu mācību cen-tra priekšnieks. leonīds kurakins faktiski nodarbojās ar centra veidošanu. pirmajā tikšanas reizē es izstāstīju par sevi, un kurakins ierakstīja savā burtnīcā, ka es būšu kuģa komandieris. reālu kuģu vel nebija, bet ek­ sistēja viedoklis, ka krievu robežsargi nodos mums savus patruļkuterus un tāpēc83 mēs uzsākam personāla apmācību, izmantojot, kā bāzes modeli tarantul tipa krievu kuteri. tā kā es vēl oficiāli nebiju atvaļinājies no iepriekšēja dienesta, mani pieņēma kā pasniedzēju koledžā. par palīgu man norīko-ja normundu kintu, kurš iepriekš bija pabeidzis liepājas jūras skolu un gājis jūrā uz zvejas kuģiem. izņemot kurakinu, reāli neviena virsnieka ar militāro jūras virsnieka pieredzi nebija. jūras robežsargu mācību centrā, kurš tika izveidots pēc izglītības ministra pavēles, bija daudz entuzias-tu – īstu latvijas patriotu. ļoti žēl, ka starp viņiem nebija pieredzējušu virsnieku un instruktoru. daudzas viņu ieceres bija nereālas. man bija skaidrs, ka apgūt krievu kuterus mums neizdosies ne tāpēc, ka mēs ne-varētu apgūt šo kuģu vadību, bet galvenokārt tāpēc, ka kuģu apkalpošana ir ļoti dārga. jaunās problēmas, kas radušās ar padomju savienības sa-brukšanu, nedod iespēju pat krievu robežsargiem uzturēt kuģus noteiktā kārtībā. jāņem vērā, ka robežsargi visos laikos kā speciālais karaspēks bija labāk apgādāti nekā parastie padomju savienības bruņotie spēki. un ja viņiem tajā straujajā pārmaiņu laikā bija lielas problēmas ar apgādi, tad uz ko mēs varējām cerēt? bez drošiem avotiem, kur ņemt rezerves daļas, domāt par tādu kuģu uzturēšanu latvijas jūras spēkos bija nereāls sapnis. apmācība, kuru jaunie latvijas kara jūrnieki apguva uz krievu robežsargu kuteriem, es uzskatu nebija velta, jo iemaņas un zināšanas noderēja, kad tika saņemti pirmie kuģi no zivju inspekcijas un vēlāk no vācijas kara flotes. oktobrī beidzās līdzekļi iztikai. man, kā virsniekam, nebija pases un jūras koledžā man algu nemaksāja. reāli es strādāju, tā sakot par brīvu. karaspēka daļā arī nemaksāja, jo faktiski pēc atgriešanās no ļeņingradas, pienākumus liepāja es nepildīju. es jokoju, ka krievu armija negrib man maksāt, bet latvijas vēl nevar. 18.novembrī aizgāju uz koledžu apsveikt savus jaunos kara biedrus. svinības nekādas nenotika. tomēr, vakarā atzīmējot latvijas neatkarības dienu, iedzērām kādu alu. svinībās piedalījās arī vilis rinkulis, ļoti ener-ģisks cilvēks, kuram pēc viņa vārdiem bija nozagta jūras kājnieku virsnie-ka apliecība. pēc svinībām viņš pazuda uz vairākām dienām. vēlāk vilis skaidroja, ka iekritis baigā ķezā cīnoties ar krievu izlūkdienestiem. viņš un viņa draugs ar iesauku rembo, ar kuru viņi kopa cīnījās pret izlūkdie-nestiem, izskatījās drausmīgi. abi ar sasitām sejām, vilis ar salauzto kāju, bet rembo ar ieģipsētu roku. 1992.gada sākumā mēs devām latvijas karavīra zvērestu. sākumā zvē-restu deva vadība, pēc tam i.virga, l.kurakins un es pieņēmām zvērestuatvija, kur tavi dēli... 384 no pārējiem jūrniekiem. tas bija viens no svarīgākajiem brīžiem manā dzīvē. pirms zvēresta došanas mēs parakstījāmies par atteikšanos no zvē-resta padomju savienībai. pēc būtības, tas bija lieki, jo tādas valsts vairāk nebija un līdz ar tās sabrukšanu zaudēja spēku visas ar to saistītās lietas. zvēresta došanai bija veltītas vairākas virgas kunga pūles. viņš orga-nizēja jūrnieka formas šūšanu un visi uz zvēresta brīdi bija nodrošināti ar atbilstošu apģērbu. komandējošais sastāvs bija apģērbts melnos jūrnieka uzvalkos, bet matroži zilās formās ar īsiem zābakiem. interesanti, ka pēc piecpadsmit gadiem, kad apgādē ir centralizēta, un viss tiek vadīts no rī-gas, apģērbt jūrniekus pienācīgā formā pie budžeta, kurš pārsniedz 100 miljonu latu, ar nodrošinājuma centriem un pavēlniecības speciālistiem, kur strādā vairāk nekā simts cilvēku, nav spējīgi paveikt. 1992. gads atnesa straujas izmaiņas. ar aizsardzības ministrijas iz-veidošanu parādījās leģitīmas iespējas veidot latvijas armiju. 1992.gada 30.janvāri tika oficiāli dibināts liepājas jūras spēku divizions. divizionā tika izveidots neliels štābs, kura pirmais virsnieks bija ivars ozoliņš, kurš tika nozīmēts par personāla daļas priekšnieku, ēvaldam juhnievičam tika uzdots pildīt jautājumus, kas saistīti ar saimniecību. visu pārējo es uz-ņēmos darīt pats. galvenais jautājums, ko risināja divizions, bija saistīts ar kuģu pārņemšanu no zivju inspekcijas. kuģu nodošanu topošiem jūras spēkiem akceptēja toreizējā ministru padome ar savu rīkojumu. zivju in-spekcijas kuģi atradās trīs latvijas galvenajās ostās. pluton- liepājā, sa-vukārt divi zivju inspekcijas (ribnadzor tipa) kuģi ventspilī un rīgā. ņe-mot vēra latvijas republikas tradīcijas, kuģiem tika piešķirti nosaukumi sams, komēta un spulga. iepriekšējās kuģu komandas ne visur bija pre-timnākošas kuģu nodošanas laikā. it sevišķi lielas problēmas bija ar plu-tonu pārņemšanu. šis kādreizējais zvejas kuģis ar ātrumu ap 8 mezgliem juku laikos reāli nepildīja zivju inspekcijas funkcijas, bet tika iesaistīts ka-mīna malkas pārvedumiem uz zviedriju. atdodot kuģi jūras spēkiem, ie-priekšējā komanda zaudēja savu biznesu. gunārs melnis – pirmais latvijas jūras spēku kuģa komandieris, loti enerģiski rīkojās, lai ātrāk pārņemtu kuģi. viņš iedarbināja visādus līdzekļus, lai tiktu panākta uzdevuma izpildi. tāpēc liepājas lielākajā laikrakstā „kurzemes laiks” radās raksts – „plutons preto-jās”. lai saglabātu kuģi un nepieļautu tāmehānismu bojāšanu no iepriekšējās komandas puses, tika pārvilināts dienestam jūras spēkos kuģamehāniķis, vie-nīgais cilvēks no iepriekšējas kuģa apkalpes, kurš runāja latviski. pēc kuģa pārņemšanas tika uzsākta gatavošanās jūras spēku karoga85 pacelšanas ceremonijai, kura notika 11.aprīlī. ceremoniju, neskatoties uz sliktiem laika apstākļiem, novēroja liels skaits liepājnieku. dienā, kurā pa-cēla latvijas kara kuģa karogu uz jau par „sams” nodēvēto kuģi turpmāk tiek uzskatīta par latvijas jūras spēku dzimšanas dienu. kā jau tiku minējis ribnadzor tipa kuģi atradās ārpus liepājas. tātad līdz ar kuģu pārņemšanu bija nepieciešams organizēt arī kuģu pārgājie-nus uz liepāju. ņemot vērā, ka virsniekiem, kā kuģu vadītājiem reāli ne-bija pieredzes, man bija jābrauc ar visiem kuģiem uz liepāju. tas gandrīz kļuva par tradīciju, ka, veidojot floti, es ievedu liepājā lielāko daļu no kuģiem, kurus saņēma jūras spēki. parasti tie pārgājieni nebija sarežģīti. taču divos gadījumos, kas bija saistīti ar poļu velkoni un ūdenslīdēju ku-teri, pārgājieni notika uz liela riska robežas. 1992.gadā aktualizējās jautājums par krievijas robežsargiem. reāla iemesla viņiem atrasties mūsu teritorijā nebija, toties izvirzot apgalvoju-mu, ka mums nav ar ko apsargāt savas jūras robežas, viņi visādi kavēja savu aiziešanu. tāpēc tūlīt pēc karoga pacelšanu uz kuģa „sams”, ar to tika plānots brauciens gar latvijas jūras robežu. ar šo lēno kuģi aizturēt pārkāpējus mēs nespējām, toties, ļoti daudz kas bija panākts. ir jāņem vērā, ka 1992.gadā latvijas teritorijā atrodas ne tikai krievu robežsargi, bet arī liepājā un rīgā bāzējas kf baltijas karaflote. izmantojot ostas sa-vam vajadzībām, viņi pilnīgi ignorēja latvijas ostu civilo administrāciju un kuģoja mūsu ūdeņos bez ierobežojumiem. tādēļ pirmais uzdevums bija piespiest krievu karakuģus pildīt elementārus starptautiskās jūras li-kumdošanas noteikumus un lūgt atļauju ienākšanai mūsu teritoriālajos ūdeņos. ļoti bieži nācās jūrā dzirdēt no krievu kuģu komandieriem, ka viņi vispār nav informēti, par to cik lieli ir mūsu teritoriālie ūdeņi un ka viņi nezina pēc kādiem noteikumiem viņiem ir jārīkojas. vajadzēja būt ļoti pacietīgam, lai izskaidrotu elementāras lietas un neatlaidīgi vērst uz-manību uz likumīgo prasību izpildi. kuģa „sams” nelielie izmēri bieži ra-dīja situācijas, kad krievu lielo desantu kuģu komandieri, kas nodarbojas ar militāra rakstura kravas pārvadājumiem, bieži nevarēja saprast, kurš ir tas latvijas kara kuģis, kurš viņus izsauc un izvirza prasības. tas no-tika arī tāpēc, ka neskatoties uz to, ka kuģis bija nokrāsots pelēkā krāsā un uz viņa bortiem tika uzzīmēts numurs „101”, tomēr tam bija īsta zvejas kuģa siluets. ar robežsargu kuģiem, kuri atrodas mūsu ūdeņos mēs rīkojamies daudz stingrāk, pieprasot nekavējoties atstāt mūsu teritoriālos ūdeņus sa-atvija, kur tavi dēli... 386 karā ar to, ka mēs pārņēmām jūras robežas apsardzību. piemēram, irbes šaurumā naktī uz sama bija izsludināta trauksme, lai izraidītu robež-sargu kuģi, kurš stāvēja pretī mazirbei, jo bija pamats domāt, ka krievu robežsargi nodarbojas ar lašu zvejniecību. nākošos braucienos līdzīgas problēmas jau vairs nebija, jo, kurš latvi-jas ūdeņos ir saimnieks, citu valstu jūrnieki jau zināja. 1992. gadā notika pirmā atjaunotā latvijas kara kuģa vizīte uz ārze-mēm. tā bija zviedrija. ar patruļkuģi „spulga”, kuru toreiz komandēja igors žiļčenko, mēs pavadījām mūsu burātājus līdz zviedrijas ostas so-deļteļje, kas atodās kādus simts kilometrus uz dienvidiem no stokholmas. pilsētas apkaimē notika čempionāts orientēšanā, kur piedalījās ap 6 000 cilvēkiem, kuri pārsvarā bija no baltijas valstīm. mani norīkoja par lat-vijas delegācijas vadītāju, neprasot no manis pat piekrišanu. vienā no oficiālajiem pasākumiem es satiku pat savus radiniekus. tas man bija pilnīgi negaidīti, jo es viņus pirms tam biju redzējis pirms kādiem pieciem gadiem. to, ka es viņus satiku zviedrijā, lika man aizdomāties, ka eiropa kļūst mums, latviešiem, pieejamāka. ” rīgas mācību centrs. pamatojoties uz mp 1991.gada 19.septembra rīkojumu nr.363-r, ar sdd 1991.gada 10.oktobra pavēli nr.97a- kd ,,par lr robežapsardzības karaspēka rīgas robežsargu mācību centra izveidošanu un amatpersonu iecelšanu” bija uzdots līdz 28.10.1991. uz ca mācību centra bāzes pētersalas ielā, rīgā izveidot robežapsardzī-bas karaspēka rīgas robežsargu mācību centru, par centra priekšnieka v.i. iecelt l.jēkabsonu, par saimniecības daļas priekšnieka v.i. a.krau-ču. mācību centra priekšnieka v.i. bija uzdots divu nedēļu laikā (līdz 12.11.1991.) sagatavot mācību bāzi lidostas ,,rīga” , rīgas pasažieru ostas un rīgas tirdzniecības ostas robežsargu/inspektoru apmācības uzsāk-šanai. oktobrī-novembrī sdd personāla nodaļā nonāca to karavīru ie-sniegumi, kuri vēlējās stāties dienestā valsts aizsardzības struktūrās. tas deva iespēju papildināt arī rīgas mc personālsastāvu. saskaņā ar sdd pavēli no 04.11.1991. par rīgas mācību centru priekšnieku iecelts j.klo-vāns, l.jēkabsonam uzdots pildīt centra priekšnieka vietnieka- mācību daļas priekšnieka amatu, kadru daļas vecākā inspektora amatā iecelts g.veide, galvenās grāmatvedes pienākumus sāka pildīt f .rozova un saim­ niecības daļas priekšnieka pienākumus a.kraučs. par rotas koman-dieriem ar 1991.gada 1.novembrī iecelti r.bluķis un p .marinskis, par87 vada komandieri a.norenbergs, par rotu virsseržantiem r.kronbergs un u.vadonis (no decembra vada komandiera amatā). novembrī mā-cību centra pasniedzēju amatos sāka strādāt a.pogrebņaks, j.kārkliņš, v .mežgailis, u.celmiņš, v .leflers un z.irbe. ar sdd 12.novembra pavēli rīgas mācību centra apmācāmā perso-nālsastāva sarakstā iekļauti pirmie 45 robežsargi, apmācāmo skaits pa-kāpeniski tika papildināts un noteiktajā laikā pakāpeniski tika sākta divu robežsargu vadu sagatavošana, kas turpinājās 2,5 mēneši. mācību procesa laikā dažus kursantus (no virsdienesta karavīriem) dažādu iemeslu dēļ nā-cās atskaitīt. decembra sākumā rīgas mācību centrā tika komplektēts sardzes vads, nodaļu komandieru pienākumus uzdots pildīt a.zvejniekam, a.alsteram un i.driņķim. par sardzes vada komandieri iecelts a.pētersons, par vada komandiera vietnieku p .kaļva. pēc pirmā apmācības posma beigšanas ar mācību centra 24.decem-bra pavēli uz rīgas atsevišķo kontroles caurlaides punktu nosūtīti pirmie robežsargi - instruktori (21 karavīrs) un 25 robežsargi. 1992.gada janvārī pirmie robežsargi sāka stažēties rīgas arkcp . pateicoties veiktajiem priekšdarbiem, personālsastāva atlasei un ap-mācībai, ar 1992.gada februāri varēja sākt robežas kontroli lidostā ,,rīga” , rīgas pasažieru ostā un rīgas tirdzniecības ostā. ar am 1992.gada 31.janvāra pavēli uzdots uz rīgas mācību centra bāzes izveidot aizsardzības spēku štāba bataljonu, līdz 1.martam nodot materiālās vērtības un likvidēt rīgas mācību centru. sporta instruktoru rota. ņemot vērā robežsargiem izvirzāmās augstās prasības fiziskajā sagatavotībā, sdd tika nolemts, izmantojot bij. lvfki (vēlāk latvijas sporta pedagoģijas akadēmija) mācību bāzi un pieaici-nātos pasniedzējus, no rezerves karavīriem, kuri bija pieteikušies die-nestam robežsargos un obligātajam valsts dienestam pakļautajiem kara-vīriem, komplektēt divus vadus un sagatavot sporta instruktorus. tika plānots, ka sakarā ar nepietiekamo virsnieku un instruktoru skaitu, pēc sešu mēnešu sagatavošanas kursa šie karavīri saņems sporta instruktora specialitāti un tiks izmantoti mācību centros un robežapsardzības for-mējumos instruktoru amatos, vadīs sporta nodarbības saskaņā ar no-darbību plānu, t.sk. tuvcīņas nodarbības, kā arī citus pasākumus kara-vīru brīvajā laikā. lai izpildītu šo plānu, 1991.gada 4.oktobrī starp sdd un latvijas sporta pedagoģijas akadēmiju tika noslēgts līgums par ro-atvija, kur tavi dēli... 388 bežsargu sporta instruktoru sagatavošanu. sākotnēji sporta instruktoru rota bija pakļauta mālpils mc priekšniekam, bet pēc rīgas mc izveides, rota tika pakļauta tā priekšniekam. kursi sāka darboties no 17.oktobra, un tajos bija pieteikušies 22 virsdie-nesta karavīri un 25 obligātā valsts dienesta karavīri norīkoti dienestam. ieceres realizācija bija samērā sarežģīta, jo nākamo karavīru izmi-tināšanai tika izmantotas 26.arodskolas kopmītnes a.deglava ielā, bet teorētiskās mācības un praktiskās nodarbības notika dažādās vietās rīgā (arodskolas mācību korpusā, sporta akadēmijas telpās un sporta lau-kumā u.c.). uz nodarbībām šaušanā dažkārt nācās braukt uz tehniskās universitātes šautuvi kaļķu ielā 1. tā kā ēdināšana sākotnēji tika organi-zēta pilsētas ēdnīcās, daudz laika pagāja pārbraucieniem ar sabiedrisko transportu, vēlāk to izdevās organizēt arodskolas ēdnīcā. par sporta instruktoru rotas komandieri tika norīkots z.irbe, kurš 30.septembrī pārnāca darbā (vēlāk iesaukts aktīvajā dienestā) uz sdd no mp fiziskās kultūras un sporta komitejas vieglatlētikas federācijas. latvijas brīvvalsts laikā zigurda tēvs bija sardzes priekšnieks abrenes apr. lūznavas c. robežsargu kordonā ,,saurieši” un dēls vēlējās turpināt tēva iesākto lietu. ar sdd direktora 1.novembra pavēli par rotas komandieri tika norī-kots kapteinis r.bluķis, kuram bija rotas komandiera dienesta pieredze. instruktoru apmācībai tika norīkoti mālpils mc kadeti, kuri gan vēl ne-bija pilnībā pabeiguši plānotās programmas apguvi. par rotas koman-diera palīgu norīkoja d.greitānu, par 1.vada komandieri r.kronbergu, par 2.vada komandieri u.vadoni. norīkotie komandieri organizēja uz sporta instruktoru rotu norīkoto karavīru uzņemšanu un izmitināšanu arodskolas kopmītnēs, noteica iekšējo kārtību, vadīja nodarbības un organizēja vadu nosūtīšanu uz nodarbībām institūtā un citos objektos. komandieri arī piedalījās šajās nodarbībās. tās notika saskaņā ar sdd mācību daļas speciālista l.jēkabsona izstrādātu un sdd direktora ap-stiprinātu nodarbību plānu. par nodaļu (grupu) komandieriem1.vadā tika norīkoti gvidomednis un gintauts senkāns, bet 2.vadā – juris beļickis un aivars lauciens. sporta instruktoru rotā bija ieradušies dažādu vecumu un dažādas sagatavotības brīvprātīgie. vecākajam bija pāri 30, bet jaunākajiem tikai 18. arī iepriekšējā dienesta pieredze un specialitāte bija ļoti atšķirīga. jaunieši atsaucās uz aicinājumu stāties robežsargos, nāca brīvprātīgi89 neko neprasot iepriekš, galvenais bija vēlēšanās veidot savas valsts bru-ņotos spēkus. pirmās 2-3 nedēļas nodarbībās bija jāpiedalās civilajā ap-ģērbā un apavos. formastērpu pasūtījuma izpilde aizkavējās. bieži vien ar arodskolas ēdnīcas uzturdevu bija par maz, kopmītnē nācās meklēt atvestos lauku labumus. vēlāk parādījās arī sūdzības vadībai par apgādi un nepietiekamo atalgojumu. pirmie latvijas karavīra zvēresta došanai bija sagatavoti mālpils mc kadeti, kuri bija beiguši viena mēneša kursu. zvēresta pieņemšanas die-nā – 11.novembrī, sporta instruktoru rotai bija uzdots stāvēt godasar-dzē pie brāļu kapu vārtiem un pa galveno aleju, pārbaudīt un kontrolēt pasākuma norises vietas apkārtni. 18.novembrī sporta instruktoru rotas kursanti saņēma tautas ziedo-jumus saviem karavīriem, paciņas, kurās bija pa zeķu vai cimdu pārim, šokolāde un citi saldumi, milti, cukurs. sporta instruktoru rotas karavīri zvērestu deva 30.novembrī, strēl-nieku muzeja telpās. ar muzeja darbinieci e.sondoviču laicīgi bija iz-plānota zvēresta norises kārtība. pie muzeja karavīrus sagaidīja radinieki un citi interesenti. svinīgajā pasākumā piedalījās arī latvijas brīvvalsts robežsargi un to ģimenes locekļi. plkst. 12.00 skanot maršam, muzeja zālē iesoļoja robežsargu sporta instruktoru rota, z.irbe ziņoja sdd direktoram, ka rota karavīra zvē-restam ieradusies. pēc rotas komandiera p.i. komandas ,,cepures rokā ņemt” , ,,zvērestu nodot” karavīri notupās uz labā ceļa un atkārtoja korī rotas komandiera pa daļām lasīto karavīra zvēresta tekstu. pēc zvēresta došanas vadu komandieri izsauca katru karavīru, kas ar savu parakstu apliecināja gatavību kalpot latvijai. pēc ziņojuma par zvēresta pieņem-šanu, skan latvijas valsts himna. seko apsveikumi. latvijas brīvvalsts robežsargs r.goldbergs ienesa zālē dagdas robežsargu bataljona karo-gu, ko visus ilgos okupācijas gadus saglabājusi kāda latviete. karogs tiek pasniegts rotai (tagad tas glabājas kara muzejā). aktrise v .gribača lasa dzejoli ,,mātes vārdi dēliem” , dzejnieks v .ļūdēns nolasa veltījumu l.bol-šteina piemiņai un veltījumu latvijai. pēc zvēresta došanas, maršam skanot, rota ierindā dodas nolikt zie-dus pie brīvības pieminekļa. latvijas brīvvalsts robežsargi un to ģime-nes locekļi, sdd un rotas vadība arī noliek ziedus, bet rota goda maršā nosoļo gar pieminekli. notiekošo ar interesi vēro arī klātesošie, jo vīrus latvijas armijas militārajā formā ar saulīti pie cepures daudzi šeit redzatvija, kur tavi dēli... 390 pirmo reizi, tikai retais atceras, kā tas bija pirms 50 okupācijas gadiem. karavīri tiek fotografēti un iztaujāti. no saviļņojuma daudziem klāteso-šiem acis kļūst miklas… tālāk rota dodas uz brāļu kapiem un noliek ziedus uz pēdējā robež-sargu brigādes komandiera ģen. l.bolšteina kapa. novembrī z.irbe rotas komandēšanu nodeva r.bluķim. rota papil-du apmācības uzdevumiem sāka pildīt sdd, vēlāk am ēkas apsardzes pienākumus un godasardzes pienākumus. j.klovāns uz rīgas mc per-sonāla, sporta instruktoru rotas un mālpils mc sagatavoto instrukto-ru bāzes sāka veidot štāba bataljonu, kurā turpināja dienēt vairāki šīs rotas un rīgas mc virsnieki un instruktori. vairākkārt bija jāmaina arī dislokācijas vieta, jo krievu armijas aizņemtie objekti vēl nebija atbrīvo-ti. izņemot bv štāba telpas hospitāļu ielā 15, aizsardzības formējumu veidošanai rīgā bija jāizmanto ca mācību centra telpas pētersalas ielā, kara komisariāta bij. iesaukšanas punkta telpas viļānu ielā. tikai 1992. gadā pakāpeniski izdevās atgūt dažas aizsardzības spēku izvietošanai nepieciešamos objektus, abrenes ielā un sužos, tiesa gan ļoti nolaistā stāvoklī. atceras pirmā iesaukuma obligātā valsts dienesta karavīrs g.kupše: ,,1991.gada oktobrī, jau atrodoties alternatīvajā dienestā tukuma pilsē-tas pašvaldības ugunsdzēsības un glābšanas dienesta telpās, savas dežū-ras laikā, vietējā laikrakstā izlasīju sludinājumu par to, ka tiek aicināti brīvprātīgie pieteikties militārajā valsts dienestā. ļoti nopriecājos, jo vēlē-jos izpildīt savu goda pienākumu pret vēl tik tikko atjaunoto, neatkarīgo valsti. pirms tam biju aktīvi iesaistījies brīvprātīgo kārtības sargu darbī-bā, kuru aktivitātes pēc janvāra notikumiem panīka, bet jaunizveidotās latvijai lojālo militarizēto struktūru „balto berešu” rindās ņēma obligāto dienestu padomju armijā izdienējušos, vai arī nedienējušās, bet īpaši pie-tuvinātas vai vajadzīgas personas. nekavējoties sazvanīju valsts dienesta pārvaldi tukumā un noskaidroju, ka neskatoties uz to, ka tajā brīdī pildu alternatīvo dienestu, mani ir gatavi pieņemt militārajā dienestā. nāka-majā dienā ierados vdp , kur jau priekšā bija daudz jauniešu, pārsvarā valsts obligātajam dienestam pakļautie, kuri vēlējās dienēt aizsardzības struktūrās. tika veiktas medicīniskās pārbaudes un nokārtotas adminis-tratīvās formalitātes. izveidotā komisija jauniešus, pēc viņu izvēles, nosūtīja pildīt dienestu uz vārves robežsargu mācību centru vai uz iem garkalnes mācību centru91 (cietumu apsardzē). biju izlēmis dienēt robežsargos, bet kad pienāca mana kārta sarunai ar komisijas locekļiem, komisijas priekšnieks, ņemot vērā, ka esmu aktīvi izteicis vēlmi pildīt militāro dienestu un esmu bijis iesai­ s­ tīts brīvprātīgo kārtības sargu vienības aktivitātēs, izteica piedāvājumu dienēt vienā nelielā vienībā – sporta instruktoru rotā, rīgā. es ar prieku piekritu, jo tajā laikā ar ģimeni dzīvoju rīgā. man iedeva norīkojumu pēc divām dienām ierasties dienesta vietā hospitāļu ielā 15, rīgā. no tukuma vdp trīs personas (es, māris jēkabsons (jaunpils) un arbidāns) tika no-sūtīti dienestam sporta instruktoru rotā. ierodoties hospitāļu ielā, sajūtas bija pretrunīgas. mani pieņēma ma-nas brīvprātīgo kārtības sargu vienības bijušais komandieris leons jēkab-sons (civilajā apģērbā), brīvprātīgo kārtības sargu štāba ēkā, ko vairākkārt pats biju sargājis. šajā pašā ēkā pēc janvāra barikāžu notikumiem, feb-ruārī, kad notika spontāna nacionālo, lojālo kadru- brīvprātīgo kārtības sargu vienību aktīvistu, formēšana (vervēšana) „balto berešu” rindu pa-pildināšanai, komandieri juris vectirāns un diļevka tieši man personīgi pateica, ka tādam kā es, kas nav dienējis padomju armijā, vienīgā vieta, kam esmu derīgs, ir dienests cietumu apsardzē (es viņiem nepaklausīju). pieņēmis manu norīkojumu, l.jēkabsons nosūtīja mani uz vienības iz-vietojumu, arodvidusskolas kopmītnēm a.deglava ielā. par izvietojumu biju patīkami pārsteigts. lai gan apkures sezona nebija uzsākta, tomēr dzīvojām ļoti civilizētos apstākļos. mūsu rota aizņēma vienu stāvu kop-mītnes ēkā. pa trīs līdz četri karavīri istabiņās. uz divām istabiņām bija viena tualete un dušas kabīne. bija kopēja virtuves telpa ēdiena pagata-vošanai, kā arī labiekārtota trenažieru zāle. tāpat vakaros izmantojām skolas sporta zāli sporta spēļu un tuvcīņas treniņiem, kā arī pie skolas esošo sporta laukumu rīta rosmei un citām vajadzībām (ierindas mācībai, skriešanai utt.). rota/pusrota sastāvēja no diviem vadiem. pirmais rotas komandieris bija zigurds irbe, rotas komandiera vietnieks dainis greitāns, vadu ko-mandieri uldis vadonis un rolands kronbergs. personālsastāvs bija kom-plektēts no visiem latvijas reģioniem. aptuveni puse no karavīriem bija obligātajā dienestā. karavīri vecuma amplitūdā no 18 līdz 30 gadiem. visi karavīri bija pieteikušies brīvprātīgi, nebija neviens, kurš būtu nonācis dienestā pret paša gribu. daļai karavīru bija ģimenes ar bērniem. ņemot vērā šādu specifisku (omd, pmd, vecuma, ģimenes stāvokļa un motivā-cijas) personālsastāva komplektāciju, rotā neiedibinājās nekādas ārpus-atvija, kur tavi dēli... 392 reglamenta (ģedovščinas) attiecības starp omd un pmd karavīriem. lai gan pirmajās dienās tādi vāji mēģinājumi bija, no dažu tikko un ne tik sen, no padomju armijas atgriezušos personu puses, taču tas tika noslā-pēts jau pašā iedīglī un nekādi nopelni padomju desanta vai citu elitāru vai ne tik elitāru padomju armijas vienību rindās nedeva nekādas priekš-rocības dienestā. tieši otrādi, vislielākās pakļaušanās militārai disciplīnai, problēmas radās tieši savu laiku padomju armijā „nolauzušajiem”. viena lieta bija atrodoties vienības izvietojuma telpās, formas tērpos ar atšķi-rīgām pakāpēm, amatiem, dienesta „varoņdarbiem” utt., bet pilnīgi cita situācija, visiem kopā (arī rotas instruktoriem un virsniekiem) atrodoties nodarbībās cīņas veidu sporta zālē, visiem pilnīgi vienādos treniņtērpos, bez atšķirības norādēm. kopējos treniņos visas savstarpējo attiecību lietas dabiski atrisinājās pašas no sevis un rotas karavīru savstarpējās attiecības izveidojās ļoti labas un tādas saglabājās visu dienesta laiku. dienests sporta instruktoru rotā bija paredzēts, lai apmācītu karavīrus sporta instruktoru amatam. katru dienu notika mācības lvfki, kuras vadīja kvalificēti lvfki pasniedzēji (cīņas sporta veidos, atlētiskās vin-grošanas u.c.). pārsvarā visu laiku nodarbojāmies ar sporta aktivitātēm. tāpat tika rīkotas ievadapmācības specifiski militārajos priekšmetos – ie-rindas mācība, dažādu reglamentu, ieroču, taktikas, granātmešanas un šaušanas mācības (ar ļoti ierobežotiem resursiem). pārsvarā visas mācī-bas notika lvfki piedāvātajās telpās. sākumā, pēc nodarbībām es varēju aizmigt jebkurā vietā, jebkurā pozā. īpaši tas bija jūtams, kad pats rotas komandieris z.irbe, katru rītu, jebkuros laika apstākļos, stadionā vadīja rīta rosmi (viņš soļoja ātrāk nekā es tad varēju paskriet). pēc tam pie fizis-kās slodzes pieradu. rotas personāls ārpus mācību procesa tika iesaistīts arī iekšējā dien-nakts norīkojuma veikšanai rotas izvietojumā, štābā hospitāļu ielā, am autobāzē, kā arī jaunizveidotās aizsardzības ministrijas telpās raiņa bul-vārī 4, rīgā. sākotnēji vienīgā problēma, kas nebija līdz galam atrisināta, bija ka-ravīru ēdināšana. karavīriem tika izdalīti taloni, ar kuriem varēja norē-ķināties par pārtiku arodskolas, lvfk un vēl dažās rīgas pilsētas ēdnīcās. tā kā tajā laikā notika strauja inflācija, tad ar izsniegto talonu daudzu-mu pietika tikai brokastīm un pusdienām, bet vakariņas bija jāizdomā pašiem. īpaši smagi to izjuta omd karavīri, jo saņēma ļoti mazu dienes-ta atalgojumu. tad izlīdzējās ar labumiem, ko varēja dabūt no mājām.93 parasti svētdienas vakaros, kā arī pirmdienās un otrdienās izvietojuma virtuvē notika salīdzinoši lepna izēšanās. pamazām neapmierinātība ar nepietiekamo ēdināšanu un cita veida apgādi nobrieda tiktāl, ka rotas komandieri un karavīri nolēma šo pro-blēmu risināt aizsardzības ministrijas gaiteņos. lai kolektīvā sūdzību rakstīšana sasniegtu mērķi un lai par šādu „dumpošanos” nebūtu repre-sijas, paralēli tika iesaistīti masu saziņas līdzekļi, žurnālisti it kā paši pēc savas iniciatīvas interesējās par jaunizveidotās militārās vienības kara-vīru sadzīvi un problēmām. tika uzrakstītas sūdzības un rota pilnā sa-stāvā ieradās am pie aizsardzības ministra t.jundža, raiņa bulvārī. pēc neilgas gaidīšanas pie ministrijas ēkas, rotas personālsastāvs tika ielaists ministrijas zālē un notika pārrunas ar ministru un citām amatpersonām. protams, ka saņēmām dažāda veida aizrādījumus par militārās kārtības neievērošanu (kaut tajā laikā vēl nebija apstiprināti, ne militārā dienes-ta iekārtas reglaments, ne militārās disciplīnas reglaments), ideoloģisku audzināšanu, kā arī solījumus risināt mūsu dienesta problēmas. rotas komandieris (kpt. r.bluķis) liekas pat saņēma disciplinārsodu. iespējams, arī, tāpēc, ka par problēmām tika informēta sabiedrība ar laikrakstu pa-līdzību, bet diezgan ātri tika atrisināta gan karavīru ēdināšanas, gan citas problēmas. 1992. gada aprīlī notika sporta instruktoru rotas izlaidums un rotas karavīri saņēma sporta instruktoru kvalifikācijas sertifikātus un pirmās dienesta pakāpes atjaunotās valsts as. turpmāk pmd karavīri tika sa-dalīti pa reģionālām robežsardzes un citām (izlūkdesanta bataljona un štāba bataljona) vienībām, bet omd karavīri tika iekļauti un veidoja pa-matu sužu izlūkdesanta bataljonam, izņemot divus omd instruktorus, kuri tika piekomandēti dienestam štāba bataljona mācību rotā. sužos (gan šb, gan idb) tad arī sagaidījām otrā iesaukuma karavīrus, pildījām instruktoru pienākumus un, kad nu kurš beidzām arī omd. ļoti priecājos, ka lielo pārmaiņu laiks mani ievirzīja šajā ar militāro dienestu saistītajā sfērā, no kuras līdz pat šim brīdim vairs tā īsti neesmu vaļā ticis, kaut gan nesaistīju savu turpmāko dzīvi ar aktīvo militāro die-nestu. vislielākais gandarījums bija par līdzcilvēkiem, ar kuriem dienesta laiks mani saveda kopā. no sporta instruktoru rotas un štāba bataljo-na mācību rotas dienesta biedru vidus šobrīd ir izauguši lieliski virsnieki (gan vienību/apakšvienību komandieri, štābu virsnieki), kas vēl joprojām atrodas aktīvajā dienestā dažādās nbs vienībās un citās ar militāro/mili-atvija, kur tavi dēli... 394 tarizēto dienestu saistītās valsts struktūrās. tāpat kā, daži dienesta biedri darīja godu un papildināja (un vēl joprojām papildina) franču ārzem-nieku leģiona rindas, tāpat arī civilajā dzīvē citi ir sasnieguši gan starp­ tautiskus, gan vietējas nozīmes profesionālus panākumus. un ir cerība, ka dienests pirmajos iesaukumos, kad (11.10.2006.) izklāstu šeit minēto paiet tieši 15 gadi, kopš sāku dienestu sporta instruktoru rotā, ir atstājis kādas nozīmīgas pēdas arī citu mūsu rotas karavīru pašreizējā dzīvē. vis-maz manējā noteikti. par to es arī esmu ļoti pateicīgs. ”95 xxii. pirmie robežapsardzības formējumi latvijas robežsardzes kodols izveidots! veiktie priekšdarbi gan robe-žapsardzības tiesisko pamatu izstrādāšanā, gan personāla komplektēša-nā un apmācības sistēmas veidošanā, kas bija uzsākta vēl 1990.gadā un enerģiski turpinājās visu 1991.gadu, ļāva jau 1991. gada nogalē uzsākt robežapsardzības karaspēka vienību reālu izveidošanu. ar virkni latvijas republikas aizsardzības ministra pavēlēm 1991.ga­ da decembrī (nr. 3-v, 4-v, 4- kd, 5-kd, 15-v) tika izveidots robežapsar-dzības vienību kopums, kas ir saglabājies vēl šodien. 1991.gada 13.decembrī ar latvijas republikas aizsardzības ministra pavēli nr.3-v tika izveidots rīgas atsevišķais robežkontroles punkts ar uzdevumu – veikt robežkontroli lidostā „rīga” , jūras tirdzniecības ostā un jūras zvejas ostā, ieceļot par šā robežkontroles punkta priekšnieku profesionālu robežsargu (kas dienēja šajā robežkontroles punktā bijušās psrs robežapsardzības sistēmā) majoru a.pogrebņaku. tajā pašā dienā bija izdota latvijas republikas aizsardzības ministra pavēle nr. 4-v „par robežsargu bataljonu izveidošanu, atbildības joslu noteikšanu un štatu apstiprināšanu” , ar kuru izveidoja latvijas repub-likas robežapsardzības spēku pārvaldi un noteica septiņu robežsargu bataljonu (rb) formēšanas uzsākšanu. aizsardzības ministrs par robež­ apsardzības spēku pārvaldes priekšnieku iecēla rezerves pulkvedi vik-toru svikli. ar latvijas republikas aizsardzības ministra 1991.gada 13.decembra pavēli nr. 4-kd tika iecelti amatos bataljonu komandieri: 1.valmieras robežsargu bataljonam – pulkvežleitnants jānis virsis; 2. viļakas robežsargu bataljonam – pulkvežleitnants georgs kitajevs; 3. ludzas robežsargu bataljonam – kapteinis imants daugerts; 4. daugavpils robežsargu bataljonam – majors dmitrijs stepanovs; 5. jelgavas robežsargu bataljonam – virsleitnants gustavs kalniņš; 6. liepājas robežsargu bataljonam – virsleitnants armands pauris; 7. ventspils robežsargu bataljonam – pulkvežleitnants juris pluščevskis. jāpiebilst, ka lr aizsardzības spēku karavīru dienesta pakāpes pie-šķīra un norādīto robežsargu bataljonu numerāciju ieviesa 1992. gadā. lai samazinātu jelgavas robežsargu bataljona apsargājamā valsts robežas posma garumu (bataljons apsargāja latvijas – lietuvas robe-atvija, kur tavi dēli... 396 žu piecu latvijas rajonu – jēkabpils, aizkraukles, bauskas, jelgavas un dobeles – teritorijā), ar 1992.gada 1.jūliju uz šā bataljona jēkabpils un aizkraukles robežsargu rotu bāzes izveidoja astoto – sēlijas robežsargu bataljonu. turpinot valsts aizsardzības sistēmas struktūras pilnveidošanu, lat-vijas republikas aizsardzības ministrs 1992.gada 31.janvārī izdeva pa-vēli nr. 15-v „par aizsardzības ministrijas pakļautības struktūrvienību izveidošanu” , ar kuru robežapsardzības karaspēka pārvaldes vietā tika izveidota latvijas republikas aizsardzības spēku robežsargu brigā-de (turpmāk tekstā – robežsargu brigāde), to pakļaujot īsi pirms tam (1992.gada 21.janvārī) izveidotajam latvijas republikas aizsardzības spēku štābam. lai gan robežsargu brigāde tolaik atradās savas formēšanas stadijas sākumā, tā tobrīd bija vienīgā vērā ņemamā militārā struktūra latvijas republikas aizsardzības spēku sastāvā. tajā pašā dienā, 1992. gada 31. janvārī, latvijas republikas aizsar-dzības ministrs izdeva pavēli nr. 14-v „par latvijas republikas valsts robežas pārņemšanu un apsardzības nodrošināšanu” , kuru izpildot, rī-gas atsevišķais robežkontroles punkts pirmā no atjaunotajām latvijas republikas robežapsardzības struktūrām, ar 1992.gada 1.februāri sāka latvijas republikas valsts robežas kontroli lidostas „rīga” robežkontro-les punktā. sākās pakāpeniska visas valsts robežas apsardzības reāla pārņemšana latvijas republikas robežapsardzības spēku rokās. no robežsargu bataljonu tapšanas vēstures. valmieras robežsargu bataljons. saskaņā ar latvijas republikas aiz-sardzības ministra 1991.gada 13.decembra pavēli nr.4-v bataljons dibi-nāts vienlaikus ar pārējiem sešiem robežsargu bataljoniem ar uzdevumu apsargāt latvijas – igaunijas sauszemes robežu posmā no triju valstu – latvijas, igaunijas un krievijas robežu saskares punkta uz pede-dzes upes alūksnes rajonā līdz rīgas jūras līcim pie ainažiem, kā arī apm. 20 km garumā līča krastu no ainažiem līdz svētupes ietekai līcī. sauszemes robežas garums pēc šobrīd pabeigtās redemarkācijas datiem – 343,02 km. par bataljona komandieri tika iecelts rezerves apakšpulk-vedis jānis virsis. viņam bija liela psrs pretgaisa aizsardzības spēku ap-akšvienību vadības pieredze. vēlāk pielīdzināšanas kārtībā viņam piešķirta latvijas republikas aizsardzības spēku pulkvežleitnanta dienesta pakāpe.97 pirms norīkošanas par bataljona komandieri j. virsis vadīja sddval-mieras rajona valsts dienesta pārvaldes robežapsardzības apakšvienību organizēšanas un izvietošanas nodaļu un jau bija iepazinies ar situāciju un problēmām. viņš varēja, netērējot laiku, turpināt šo problēmu risi-nāšanu jau veidojamās vienības komandiera līmenī. bataljona štāba amatpersonu un apakšvienību komplektēšana noti-ka, izmantojot rajona valsts dienesta pārvaldē saglabājušās psrs kara komisariāta rezervistu uzskaites lietas, brīvprātīgo reģistrācijas materiā-lus, kontaktus ar pašvaldībām un sabiedrību (iedzīvotājiem). bez valmieras valsts dienesta pārvaldes (priekšnieks modris trau-liņš) darbinieku dalības bataljona formēšanā piedalījās arī pārējo pie-robežas rajonu valsts dienesta pārvaldes: limbažu (priekšnieks pēteris mežavilks), valkas (priekšnieks jānis dienavs), alūksnes (priekšnieks gunārs alksnis). 1991.gada 16.decembrī par bataljona štāba priekšnieka pienākumu izpildītāju tika iecelts leonīds stahanovs, drīz pēc tam – viņa palīgs, speciālists kadru noformēšanas lietās vladimirs avdejs, lietvede ma-šīnrakstītāja iveta būmane (vienīgā no ”pirmā viļņa” , kas vēl joprojām strādā), galvenā grāmatvede svetlana sjomina un citi. līdz 1992.gada janvāra beigām praktiski visu svarīgāko dienestu priekšnieki (vai vismaz viņu pienākumu izpildītāji) bija iecelti amatos. 1992.gada janvārī bataljonā ieradās pirmie 10 brīvprātīgie robežsargi instruktori pēc apmācību kursa pabeigšanas mālpilī. februārī bataljons saņēma divas obligātā valsts dienesta karavīru grupas (68 robežsargi) pēc apmācības kursa pabeigšanas vārves robežsargu mācību centrā. no šiem karavīriem bataljonā tika izveidota pirmā rota, ko nosauca par ap-vienoto robežsargu rotu, un komandanta vads. gan rota, gan vads kopā ar bataljona štābu dislocējās valmierā, ūdens ielā 2, kur bataljons īrēja telpas valmieras drāmas teātrim piederošajā kopmītnes tipa mājā. tā kā citu telpu bataljonam pagaidām nebija, jaunu apakšvienību veidoša-na kavējās. ar esošajiem spēkiem bataljons sāka latvijas republikas valsts ro-bežas apsardzību 1992.gada 28.februārī, kad apvienotās robežsargu ro-tas karavīri sāka pildīt robežapsardzības uzdevumus ramatas, ipiķu un unguriņu robežas šķērsošanas vietās, tām pieguļošajos ”zaļās robežas” posmos un uz dzelzceļa rīga – valga (igaunija). 1992.gada 14.martā latvijā notika pirmā krievijas militārā objektaatvija, kur tavi dēli... 398 pārņemšana. robežsardze pārņēma pa pga korpusa radiotehniskās brigādes (štābs tukumā) radiolokācijas rotas telpas salacgrīvā, kuras tika izmantotas jaunizveidotās 1.salacgrīvas robežsargu rotas (koman-dieris – kapteinis jānis ardavs) izvietošanai. rotas uzdevums bija veikt robežkontroli ainažu robežkontroles punktā uz rīgas – tallinas šosejas un apsargāt ”zaļo robežu” limbažu rajonā. ar lr mp 1992.gada 16.aprīļa rīkojumu nr.157-r latvijas repub-likas aizsardzības ministrijai tika nodotas valsts uzņēmumam „tehni-ka un sports” (bijušais dosaaf) autoskolas rēzeknē un valkā. valkas autoskolas telpās tika izvietota 3.valkas robežsargu rota (komandieris – leitnants a.kāposts). kopā ar telpām robežsargu brigāde saņēma arī daļu no abām autoskolām piederējušā autotransporta, kas zināmā mērā palīdzēja robežsargiem atrisināt transporta problēmas. ar aizsardzības ministra 1992.gada 13.jūlija pavēli valmieras robež-sargu bataljonam tika uzdots veidot specifisku vienību – alūksnes mo-bilo strēlnieku bataljona izveidošanas un tehniskās apgādes operatīvo grupu. sākumā operatīvās grupas štatā noteica 57 vienības, pēc tam to palielināja vēl par 22 vienībām. operatīvās grupas uzdevums bija apsargāt un apsaimniekot no krie-vijas karaspēka pārņemtos objektus alūksnē līdz latvijas republikas aizsardzības spēku mobilo strēlnieku bataljona izveidošanai. šīs grupas karavīri piedalījās arī valsts robežas apsargāšanā. pēc mobilo strēlnieku bataljona izveidošanas 1992.gada beigās ope-ratīvo grupu izformēja. daļa personāla pēc pašu vēlēšanās palika val-mieras robežsargu bataljona sastāvā, pārējie tika iekļauti mobilo strēl-nieku bataljonā. līdz 1992.gada beigām valmieras robežsargu bataljonā bija izvērstas visas piecas štatā paredzētās rotas. bez jau minētajām rotām valsts ro-bežu apsargāja 2.rūjienas robežsargu rota (komandieris – pulkvežleit-nants arvīds miķelsons), kas dislocējās valmierā (pie bataljona štāba) un kurā bija iekļauts iepriekš minētās apvienotās robežsargu rotas per-sonāls, kā arī alūksnē dislocētā 4.apes robežsargu rota (komandieris – virsniekvietnieks voldemārs kozlovskis) un 5.alūksnes robežsargu rota (komandieris – virsleitnants imants ziediņš). tā kā 1992.gada pavasarī jau vajadzēja sākties latvijas – igaunijas valsts robežas atjaunošanas darbiem, tad aprīlī valmieras robežsargu ba-taljona štatā iekļāva inženieru – sapieru vadu, lai piedalītos šajos darbos.99 vada karavīri dažus mēnešus nodarbojās ar valsts robežas joslas izcir-šanu, tādējādi sagatavojot ievērojamas kurināmā rezerves 1. salacgrīvas rotai. tomēr karavīru izmantošana valsts robežas izbūvē bez speciālas tehnikas drīz vien tika atzīta par nelietderīgu un vadu izformēja. valmieras robežsargu bataljona struktūras pilnīgošana un apakšvie-nību papildināšana ar personālu turpinājās arī nākamajā 1993.gadā, un gada beigās (uz 1993. gada 20. decembri) bataljonā bija jau 507 personas (479 karavīri un 28 civilie darbinieki). 1.valmieras robežsargu bataljona kaujas karogu iesvētīja 1993.gada 20.jūnijā varoņu piemiņas dienā valmierā, sv. sīmaņa baznīcā. karogu dāvināja latviešu strēlnieku apvienības valmieras nodaļa. karoga devī-ze – „imanta nevaid miris” . viļakas robežsargu bataljona izveide. 1991.gadā, veicot aprēķinus un nosakot viļakas bataljona atbildības sektoru, iespējamos formējumus un to izvietojumu, nevarēja izmantot pirmskara latvijas-krievijas robe-žas kartes, jo krievijas federācijas pretlikumīgas rīcības rezultātā 1944. gada augustā latvijai bija atņemti abrenes apriņķa seši pagasti. nevarē-jām rēķināties ar bijušajām robežsargu mītnēm, lai kādā stāvoklī tās arī atrastos, jo pārceltās robežas posmā tās atradās 20-30 km aiz padomju laikā nospraustās un neprecīzās robežas starp krievijas federāciju un latvijas psr. veidojot bataljona struktūras un plānojot to izvietojumu, bija jāmeklē jaunas iespējas apakšvienību izvietojumam. ar jau minēto am 13.decembra pavēli nr.4-v par septiņu robežsargu bataljonu izveidošanu, atbildības joslu noteikšanu, struktūru un štatu apstiprināšanu, viļakas bataljonam noteikta atbildības josla un uzdevu-mi. par bataljona komandieri tika iecelts georgs kitajevs. pirms iecel-šanas šajā amatā viņam bija liela militārā dienesta pieredze sauszemes spēkos kājnieku (motostrēlnieku) vienībās un divīzijas štāba operatīvās daļas darbā, kā arī organizatoriskā darba pieredze rēzeknes rajona ci-vilās aizsardzības štāba priekšnieka amatā. lai gan sakarā ar dzīvesvietu rēzeknē, viņš ilgstoši bija prom no ģimenes, viņš tomēr uzņēmās batal-jona vadību pirmajos formēšanas mēnešos, līdz 1992.gada februārim, bet vēlāk ilgstoši vadīja uz bijušās dosaaf autoskolas bāzes izveido-to robežsargu skolu (vēlāk koledžu) rēzeknē, kur veiksmīgi 1992.gadā tika uzsākta un turpinās arī pašreiz (2006.gadā) robežsargu apmācība. 1992.gada janvārī sākotnēji rotas komandiera amatā dienestu viļakasatvija, kur tavi dēli... 400 bataljonā sāka j.āboliņš un turpināja to bataljona komandiera amatā līdz atvaļināšanai no dienesta rezervē 1998.gadā. viņam bija liela militārā dienesta pieredze dažādos ps bruņoto spēku formējumos, galvenokārt pretgaisa aizsardzībā. pēc atvaļināšanas no dienesta ps armijā, strādājot balvu rajona civilās aizsardzības štāba priekšnieka amatā, viņš labi pār-zināja vietējo situāciju un spēja veiksmīgi iekļauties vienības formēšanas procesā. robežapsardzības spēkos stājās arī j.āboliņa divi dēli. viļakas bataljona veidošanas procesā liela nozīme bija veiksmīgai sa-darbībai ar balvu rajona valsts dienesta pārvaldes priekšnieku j.porieti un robežsardzes formēšanas un izvietošanas nodaļas vadītāju a.šaicā-nu, balvu un viļakas pašvaldību un citu iestāžu vadītājiem un darbinie-kiem. bataljona štāba izvietošanai pašvaldības piekrita atbrīvot bijušā 7.si-guldas kājnieku pulka viļakas bataljona telpas. tika panākta vienoša-nās, ka mūzikas skola atbrīvos šīs telpas un pārcelsies uz citām. lai gan telpas bija stipri nolietotas, tomēr radās iespēja sākotnēji veidot salīdzi-noši pieņemamus darba un sadzīves apstākļus bataljona karavīriem. visi ar bataljona veidošanu saistītie uzdevumi bija jārisina vienlaicīgi. bataljona štāba virsnieki un rotu komandieri bija jāmeklē uz vietas. vairāki virsdie-nesta karavīri, arī no citiem rajoniem, ieradās viļakā 1992.gada janvārī pēc apmācības kursa pabeigšanas mācību centros mālpilī un vārvē. pirmās lielākās robežsargu grupas ieskaitītas bataljona štatos 16.janvārī. daudzi no viņiem bija pieteikušies dienestam robežsardzē jau 1991.gada oktob-rī-novembrī, starp viņiem dz.šmits, a.osmanis, o.rēvalds, m.kuncis, j.ķirsons, a.keišs, g.gibala, d.gabrāns, v .krūmiņš, e.vancāns, s.du-pužs un vairāki citi. daļa no viņiem nosūtīti uz apmācību mācību cen-tros vai arī piedalījās bataljona formēšanas procesā uz vietas. pēc pa-pildu apmācības kursos un virsnieku programmas apguves vairāki no pirmajiem robežsargiem vēlākajos gados turpināja dienestu robežsar-dzē un kļuva par nodaļu, maiņu un kontrolpunktu priekšniekiem, rotu komandieriem. lai gan telpas bataljona formēšanai viļakā pakāpeniski tika atbrīvo-tas un sakārtotas, tomēr, inventārs valsts obligātā dienesta karavīru uz-ņemšanai un izmitināšanai bataljona štāba ēkā bija jāmeklē uz vietas dažādās iestādēs gan rīgā, gan daugavpilī, jo viļakā nebija struktūru, kur tādu varētu iegādāties vai aizņemties. pēc apmācības mālpils mācī-bu centrā par bataljona štāba rotas komandieri tika iecelts v .krūmiņš,01 par liepnas rotas komandieri – b.ostrovskis, par baltinavas rotas ko-mandieri – v .graudumnieks. vienlaicīgi tika risināti rotu un kontroles caurlaides punktu personā-la izvietošanas jautājumi. pateicoties pašvaldību vadītāju atsaucībai, tika rasta iespēja izvietot robežsargu rotas liepnas internātskolas un baltina-vas skolas internāta telpās. ar muitu tika risināti jautājumi par telpu un vagoniņu kopīgu izmantošanu, kamēr robežsardzei piegādās pasūtītos vagoniņus. ludzas robežsargu bataljona izveide sākās līdzīgi kā citos bataljonos. sdd padotās rajona sabiedrības drošības pārvaldes (vēlāk valsts die-nesta pārvaldes) un robežapsardzības formējumu personāla problēmas veiksmīgi risināja valsts dienesta pārvaldes priekšnieks b.leicāns. ju-rista izglītība un darba prakse, lielā dzīves un dienesta pieredze, vietē-jās situācijas laba pārzināšana deva viņam iespēju sarežģītajā situācijā veiksmīgi organizēt gan valsts dienesta nodaļas, gan robežapsardzības apakšvienību organizēšanas un izvietošanas nodaļas personāla darbu. galvenās rūpes bija gādāt par robežsargu (gan obligātā, gan profesionālā dienesta karavīru) atlasi, formējumu izmitināšanu, tam nepieciešamo telpu noformēšanu. pamatojoties uz mp 1991.gada 29.augusta rīkojumu nr.326-r par brīvprātīgo kandidātu reģistrēšanu robežapsardzības dienestam, sa-skaņā ar sdd direktora pavēlēm, arī rajona pārvaldē notika brīvprātīgo reģistrācija ar turpmākām noformēšanas procedūrām un līgumu slēg-šanu. nākamais bataljona komandieris bij. ps pga karaspēka radiotehnis-kās rotas komandieris, atvaļināts kapteinis i.daugerts 1991.gada 12.sep-tembrī tika pieņemts darbā un noformēts sdd štatos, lai pēc attiecīgu robežapsardzības štatu apstiprināšanas iekļautu formējumu sastāvā. pēc sdd ludzas rajona sd pārvaldes robežapsardzības apakšvienību orga-nizēšanas un izvietošanas nodaļas izveides, 15.novembrī ar rajona pār-valdes priekšnieka pavēli viņš norīkots par šīs nodaļas priekšnieku. no-daļā sāka darbu arī vairāki nākamie robežsargi –ē.pokuļs, k.dembovskis u.c. 13.decembrī ar am pavēli izveidots ludzas robežsargu bataljons un 15.decembrī i.daugerts iecelts par tā komandieri. par štāba priekšnieku tika norīkots majors a.stirna. no darba sdd par bataljona informācijas nodaļas priekšnieku uz bataljona štābu pārcelts e.lurāns. tas, ka daudziatvija, kur tavi dēli... 402 no pirmajiem bataljona robežsargiem vēl ilgus gadus turpināja dienestu šajā vienībā, liecina par i.daugerta un b.leicāna godprātīgu savu pie-nākumu izpildi. vieni no pirmajiem dienestam robežsardzē pieteicās a.bolšis, p .gailis, j.ivanovs, a.urtāns, a.vilciņš, o.vilciņš, v .zambars, a.vanags, i.seņkāns, a.poikāns, j.gedrovičs, g.barkāns, m.kokorevičs, i.laganovskis un daudzi citi. robežapsardzības formējumu izveides uzdevumi bija noteikti, per-sonāla atlases jautājumi pamazām atrisinājās un galvenās rūpes sagā-dāja apakšvienību izvietošana. bataljona štāba darbam, kopā ar valsts dienesta pārvaldes darbiniekiem, varēja izmantot pārņemtās kara ko-misariāta telpas. sākotnēji bija plānots izveidot trīs rotas: komandanta rotu izvietot ludzā un robežapsardzības rotas kārsavā un zilupē. pēc nelielas stīvēšanās bataljonam izdevās pārņemt dosaaf ludzas rajona telpas krāslavas ielā 1, kur 1992.gada janvārī varēja uzņemt un izvietot dienestam robežapsardzē norīkotos pirmā iesaukuma obligātā dienesta karavīrus, tam periodam samērā ciešamos apstākļos. bija iespējams or-ganizēt dežūrdienestu, izvietot autotransportu un sakaru līdzekļus. robežapsardzības rotu personāla izvietošanas problēmas, pateicoties pašvaldību atbalstam, pakāpeniski atrisinājās, tika nokārtota kārsavas un zilupes robežsargu rotu un pasienas vada izmitināšana. par kārsa-vas rotas komandieri tika norīkots e.strēlnieks, par rotas komandieri zilupē kļuva a.buļs. sarežģītāka situācija bija uz robežas, daudzas lietas (maiņu pārvadāšana, ēdināšana u.c.) bija jākārto uz vietas, ņemot vērā iespējās un apstākļus. 1992.gada februārī, uzsākot norīkojumus uz robe-žas, rkp robežsargu maiņas uz robežposteņiem tika vestas ar autobusu, arī turpmākajos mēnešos ilgstoši nācās mitināties vagoniņos, aukstumā un saspiestībā. lai organizētu zilupes rkp darbu uz dzelzceļa, vienojoties ar latvi-jas dzelzceļu, janvārī tika rasta iespēja robežsargu maiņas izvietošanai uz rezerves sliedēm novietojot pasažieru vagonu. vienlaicīgi ar robež-sargiem dažas vagona kupejas izmantoja, lai izmitinātu arī aizturētās personas, kurām nebija noformēti dokumenti. jau ar pirmajām dežūrām kcp uz robežas jaunajiem robežsargi pār-liecinājās par nepieciešamību apgūt daudz ko jaunu, saskarties ar atsevišķu personu neiecietību un nesavaldību. krievijas armijas (bij. padomju armi-jas) militārpersonas gribēja brīvi pārvietoties pāri robežai, nepieļaut per-sonu un pārvadājamo kravu kontroli, diktēt savus noteikumus.03 daugavpils robežsargu bataljona personālsastāva formēšana un latvi-jas- baltkrievijas robežas atjaunošanas pasākumi tika organizēti, izman-tojot sdd sastāvā izveidotās daugavpils sabiedrības drošības pārvaldes (sdp) un galvenokārt robežapsardzības apakšvienību organizēšanas un izvietošanas nodaļas štatā pieņemto personālu. bataljona apakšvienību personāla komplektācija un izvietošanas bāzes vietu sagatavošana no-tika ar aktīvu krāslavas rajona pašvaldības un vdp līdzdalību. lai gan padomju sistēmas aktīvs atbalstītājs, daugavpils kara komi-sārs pulkvedis s.bulanovs septembrī saņēma savas priekšniecības pavēli nodot kara komisariāta telpas, nodošana tika novilcināta līdz oktobrim. daži okupācijas varas pārstāvji cerēja, ka viss vēl mainīsies. kara komi-sariāta militāristi oktobrī aizejot bija sabojājuši iekšējās sakaru līnijas un salauzuši mēbeles, pārņemtajā ēkā no jauna nācās iekārtot telefona sakarus. daugavpils sdp priekšniekam a.lejiņam vairākkārt bija jāuzklausa atklāti draudi, arī s.bulanova klātbūtnē no viņa padoto puses. ne bez kara komisāra ziņas tika sadedzinātas rezerves virsnieku uzskaites kar-tiņas, acīm redzot, lai varētu izdarīt mahinācijas ar atvaļināto karavī-ru statusu un nedotu iespēju neatkarīgās latvijas valsts iestādēm laicī-gi noskaidrot atvaļināto virsnieku skaitu, personas datus un atrašanās vietu. a.lejiņam ilgstoši bija jāatjauno minētā kartotēka, tas kavēja arī robežapsardzības personāla atlasi un to personu dokumentu pārbaudi. pusgada laikā izdevās atjaunot uzskaiti aptuveni par 1700 virsniekiem. sdp rīcībā palika (netika iznīcināta) aptuveni 29 tūkstoši rezerves ka-ravīru un seržantu kartotēka, kas arī bija ļoti svarīgi. sarežģītajā dau-gavpils situācijā sdp (vēlāk- valsts dienesta pārvalde), lai nodrošinātu iesau­ kumu obligātajā militārajā dienestā, nonāca dilemmas priekšā, jo no 13% latviešu, kuri dzīvoja pilsētā, aptuveni puse neprata latviešu va-lodu, nerunājot nemaz par cittautiešiem. sarežģīta bija arī situācija, strā-dājot ar brīvprātīgajiem. dienestam robežsardzē pieteicās gan latvijas republikas pilsoņi, gan arī cittautieši, kas nepārvaldīja latviešu valodu un, formējot bataljonu, atsevišķos gadījumos viņi tika noformēti dienes-tā. vēl ilgāku laiku no bataljonā dienējošiem karavīriem nācās saņemt sūdzības par dažāda līmeņa komandējošā sastāva amatpersonu pieļauto valsts valodas ignorēšanu. ne mazāk sarežģīts bija aizejošās padomju armijas rīcībā esošo dienesta dzīvokļu jautājums. lai panāktu dažu šādu dzīvokļu nonākšanu latvijas robežsardzes personāla rīcībā, vdp vadī-atvija, kur tavi dēli... 404 tājam a.lejiņam bija jāizcīna asas vārdu kaujas ar dažādiem pašvaldības priekšniekiem. līdz 1992.gada 1.jūlijam daugavpils vdp bija iesaukusi 148 brīvprātīgos, no tiem 26 virsniekus. pirmie dienestam robežsardzē pie-teicās un tika iecelti bataljona amatosg.melders,m.balodis, z.ciematnieks, m.krapāns, v .prekels, a.rubīns, r.surgorts, h.valters un citi. vairumā rajonu kara komisariātos latvijā esošās virsnieku (arī rezer-ves virsnieku) personas lietas 1991.gada septembrī tika izvestas uz krie-viju, bet uzskaites kartiņas tika likvidētas tikai dažos latvijas rajonu kara komisariātos (izņemot daugavpili, vēl liepājā un dažos rīgas rajonos), tur kur pie teikšanas bija reakcionārākie no interfrontes pārstāvjiem. daugavpils robežsargu bataljona veidošanas sākumposmā, kamēr krievijas armija saimniekoja daugavpilī kā savās mājās (kara proku-ratūra, kara komandantūra un dzīvokļu ekspluatācijas daļa novilcināja visu aizņemto telpu atbrīvošanu), veiksmīgi sadarbojoties, bataljona va-jadzībām tika izmantotas vdp telpas. robežapsardzības apakšvienību organizēšanas un izvietošanas nodaļas speciālisti, kopā ar robežsargu bataljona vadību meklēja telpas formējumu izvietošanai. dažu mēnešu laikā tika atrastas telpas silenē, vecsalienā un subatē, kā arī organizēta dzelzceļa vagona iegāde un nodošana daugavpils dzelzceļa staciju kon-trolējošā robežsargu vada rīcībā. tomēr gandrīz visos gadījumos robež-sargu bataljona apakšvienību izvietošanai plānotajās telpās bija nepie-ciešams remonts, vai lieli līdzekļi to iegādei, kas turpinājās vēl vairākus gadus. sdd norīkotajam krāslavas rajona vdp vadītājam s.leikučam kara komisariāta telpas izdevās pārņemt labā stāvoklī, atšķirībā no daugav-pils, un veiksmīgi sākt jauniešu iesaukumu obligātajā valsts dienestā. grūtības pārvaldei sagādāja ierobežotais iesaucamo resurss un vājās jauniešu latviešu valodas zināšanas. tā kā 78% no visas latvijas-balt-krievijas robežas aptver krāslavas rajons, tad ievērojams apjoms orga-nizatorisko un saimniecisko pienākumu, kas saistīti ar robežsargu ap-akšvienību izvietošanu, gūlās tieši uz krāslavas rajona vdp personāla pleciem. ar aktīvu krāslavas pašvaldības atbalstu tika meklētas un pie-dāvātas ēkas robežsargu izmitināšanai – tīmaņu skolā, šķaunē, ēkas in-drā, piedrujā, koškovcos u.c. bija jārisina arī īpašuma tiesību jautājumi. latvijas brīvvalsts robežsargu kordona ēku kuļbovā bija ieguvis vietē-jais čigānu barons, kas šajā ēkā gatavojās izvērst izklaides biznesu. par ēkas atdošanu bijušajiem īpašniekiem tika pieprasīta ievērojama naudas05 summa. lai atjaunotu īpašumu tiesības, jautājums bija jāizskata vairāk-kārt, beidzot pat valdībā. tikai 1993.gadā kuļbovas robežsargu ēka tika atdota īstajiem saimniekiem – robežsargiem. pēc am pavēles par daugavpils robežsargu bataljona izveidošanu, tā formēšanu uzņēmās robežapsardzības apakšvienību organizēšanas un izvietošanas nodaļas vadītājs atv. majors d.stepanovs. viņam bija psrs robežapsardzības dienesta pieredze, un viņš kļuva par pirmo dau-gavpils robežsargu bataljona komandieri un turpināja to vadīt līdz 1994.gadam. par štāba priekšnieku tika iecelts l.lasmanis. dienestā un darbā bataljona amatos tika pārcelti vairāki rajona vdp speciā-listi, kas sevi bija apliecinājuši robežapsardzības apakšvienību organi-zēšanas un izvietošanas nodaļas darbā: l.stare, j.lapkovskis, a.teivāne, a.cimbareviča. sdd speciālisti novembrī atkārtoti apsekoja situāciju uz valsts robe-žas krāslavas un daugavpils rajonos, muitas punktu izvietojumu, ceļu tīklu un reālās robežsargu izvietošanas iespējas. līdzīgi kā citos bataljo-nos arī daugavpils robežsargu bataljonam vēlākajā aizsardzības ministra pavēlē tika noteikta aizsargājamā robežas josla un galvenie uzdevumi – aizsargāt lr ekonomiskās intereses, nepieļaujot nelikumīgu preču un bagātību izvešanu, un ierobežot noziedzīgo elementu pārvietošanos. daugavpils robežsargu bataljonā 1992.gada 17.martā pirmais silenes robežsargu rotas norīkojums izgāja apsargāt valsts robežu, bet 14.ap-rīlī izgāja apsargāt valsts robežu tīmaņu rotas robežsargi. 1992.gada janvārī robežsargu bataljona sastāvā robežkontrolei dzelzceļa stacijās – daugavpils, eglaine, kurcums un indra – izveidots apvienotais ro-bežas kontroles punkts (arkp), priekšnieka pienākumus bija uzdots pildīt s. darčenokam. jau janvārī rkp štatos tika noformēti pirmie 30 robežsargi un sākta viņu apmācība, kas turpinājās vienu mēnesi. robež-sargu apmācību specializētajos dzelzceļa robežsardzes dienesta jautāju-mos veica am robežapsardzības pārvaldes speciālisti r.kazradzis un j.kārkliņš. februārī robežsargu maiņas izvietošanai latvijas dzelzceļš nodrošināja ar vagonu, tikai vēlāk radās iespēja arkp robežsargus iz-vietot daugavpils stacijas telpās. lai gan vēl nebija noteikts vīzu režīms, robežsargi kopā ar muitniekiem 1.martā sāka biļešu un dokumentu pār-baudi pasažieru vagonos. jelgavas robežsargu bataljona struktūru veidošana un personāla kom-plektācija tika organizēta, sdd izstrādājot robežapsardzības struktūrasatvija, kur tavi dēli... 406 un nosakot uzdevumus jelgavas robežsargu bataljonam, atbildības josla uz latvijas- lietuvas sauszemes robežas tika plānota no saldus rajona robežas līdz subatei. bija jārēķinās ar daudzu robežas pārejas un robe-žas kontroles punktu iekārtošanas nepieciešamību, tomēr galvenās ba-žas radīja iespējamā personu un kontrabandas kravu pārvietošanās pār latvijas-lietuvas robežu ārpus muitas kontroles punktiem un ar šo pro-cesu saistīto personu kontrole. personu pārvietošanās pāri valsts robežai bija iespējama ārpus robežas pārejas punktiem praktiski jebkurā vietā, dažkārt vienīgais šķērslis bija nelielas upītes. pēc lēmuma par robežapsardzības struktūru izveidi sdd 5.septembrī aicināja darbā departamenta robežapsardzības daļā lr brīvprātīgo vie-nību jelgavas rajona brīvprātīgo vienību komandieri gustavu kalniņu. pēc darba departamentā novembrī viņš tika iecelts par jelgavas sabied-rības drošības pārvaldes robežapsardzības apakšvienību organizēšanas un izvietošanas nodaļas priekšnieku. g.kalniņš bija beidzis politehniskā institūta kara katedru, saņēmis leitnanta pakāpi un pēc virsnieku kursu beigšanas arī vecākā leitnanta dienesta pakāpi. savas organizatora spējas un talantu viņš bija pierādījis kā lnnk kārtības sargu dalībnieks, orga-nizējot bv jelgavas rajonā un pēc mp aicinājuma jau 1990.gada rudenī un 1991.gada vasarā, veidojot pirmās bv grupas dežūrām muitas pun-ktos uz valsts robežas un patrulēšanai pierobežā. grupas no brīvprātīgo vienībām m.mičuļa un a.žilinska vadībā izrādīja lielu patstāvību un, nesakārtojot attiecības un dežūru grafiku ar muitu un policiju, arī 1991. gadā ik pa brīdim turpināja aktivitātes pierobežā, lai cīnītos ar kontra-bandu. sākot darbu departamentā, g.kalniņš kopā ar robežapsardzības un robežas iekārtošanas speciālistiem (v .svikli, v .zvaigzni, v .mežgaili) un citiem robežapsardzības bataljonu komandieru amata pretendentiem izvērtēja pieejamo dokumentāciju un pieejamos pirmskara latvijas-lietuvas robežas topogrāfiskos materiālus. novembrī-decembrī jelgavas rajona valsts dienesta pārvaldē g.kalniņš kopā ar pārvaldes priekšnie-ku i.ošiņu organizēja brīvprātīgo, izdienējušo karavīru, atlasi un nosū-tīšanu uz bv štābā, rīgā organizēto mandātu komisiju. rajona valsts dienesta pārvalde nosūtīja obligātajam valsts dienestam pakļautos un virsdienesta karavīrus apmācībai uz vārves mācību centru. brīvprātīgo, kuri vēlētos dienēt robežsardzē, bija daudz, ņemot vērā, ka bija jānodrošina arī obligātā dienesta iesaukums, virsdienestā kara-07 vīri tika iesaukti un formēti pakāpeniski. 1991.gada oktobrī-novembrī dienestam bataljona štatos pirmie pieteicās vai nosūtīti uz mācību cen-triem: m.bitens, a.grandovskis, e.kučinskis, a.lauciņš, r.mackevičs, a.makārovs, v .poruks, m.rozenfelds, a.rūmītis, e.zālītis, n.rutkov-skis, a.šēns, p .pūliņš, j.harts, dz. degainis, a.čivzelis, v .abramenko un vairāki citi. pēc mācību centra kursa un virsnieku kursa beigšanas vairāki no viņiem saņēma instruktoru un virsnieka dienesta pakāpes un turpināja dienestu robežsardzes instruktoru un virsnieku amatos. sa-karā ar lielu atbildībā esošo valsts robežas posmu un daudzajiem kārdi-nājumiem jelgavas robežsargu bataljonā turpmākajos gados bija salīdzi-noši liela personāla mainība. ar aizsardzības ministra 1991.gada 13.decembra pavēli nr.4-v uz-dots izveidot 5.jelgavas robežsargu bataljonu, apsargāt latvijas-lietuvas robežu no subates līdz saldus rajona robežai, noteikti galvenie bataljona uzdevumi. ar am 15.decembra pavēli par bataljona komandieri iecelts g.kalniņš. pirms karavīru ierašanās no mācībām mācību centros, veidojās ba-taljona štāba kodols. par bataljona štāba priekšnieka p.i. ar bataljona ko-mandiera 1992.gada 2.janvāra pavēli tika norīkots p .kalnrācenis. tika veikta plānoto robežsargu rotu komandieru pretendentu izvērtēšana, apakšvienību izvietojuma vietu apsekošana, izvērtētas un saskaņotas ro-bežsargu izvietošanas iespējas robežas kontroles punktos vai to tuvumā. bataljona atbildības sektorā katrā rajonā plānota vienas rotas izvietoša-na: numerācija sākot no austrumu flanga, 1.jēkabpils rota, 2.aizkrauk-les rota, 3.bauskas rota, 4.jelgavas rota un 5.dobeles rota. janvārī pēc robežsargu pirmā apmācības posma beigšanas bataljonā ierodas vairāk nekā 40 robežsargu, iecelti amatos vairāku rotu koman-dieri. sakarā ar am 1992.gada 31.janvāra pavēli, kas uzdeva robežsargu brigādei ar 1.februāri, ņemot vērā apakšvienību gatavības, uzsākt valsts robežas pakāpenisku pārņemšanu, bataljona komandieris ar pavēli no-teica rotu komandieriem galvenos uzdevumus un pierobežas režīma kontroles kārtību (dobeles rotai uzdevumi bija noteikti agrāk). ar ba-taljona komandiera pavēli 3.bauskas rotas sastāvā izveidota ātrās reaģē-šanas grupa. izveidojot veiksmīgu sadarbību ar zemessardzi un policiju, kā arī izmantojot vietējo iedzīvotāju palīdzību, 5.jelgavas robežsargu bataljo-atvija, kur tavi dēli... 408 nam pakāpeniski izdevās ierobežot preču nelikumīgu ievešanu un izve-šanu, noziedzīgo elementu pārvietošanos pāri valsts robežai. izveidojās profesionālu robežsargu sastāvs darbam ar dokumentiem rkp , tomēr domstarpības muitas kontroles zonā ar muitniekiem turpinājās. liepājas robežsargu bataljonam līdz ar sauszemes robežas (latvijas-lietuvas sauszemes robeža liepājas un saldus rajonā) bija jāorganizē arī jūras krasta robežas, no lietuvas robežas līdz rīvas upei, apsardzība, struktūru veidošana un personāla komplektācija. pēc valdības lēmuma par robežapsardzības struktūru izveidi, sdd ar 1.oktobri robežapsar-dzības daļas galvenā speciālista amatā pieņēma a.pauri. departamen-ta vadībai a.pauris bija zināms, kā aktīvs ltf liepājas nodaļas biedrs, latviešu strēlnieku apvienības liepājas nodaļas dibinātājs. viņš aktīvi piedalījās arī pašvaldības darbā, bija arī alternatīvā (darba) dienesta ko-misijas sastāvā un organizēja jauniešu norīkošanu uz alternatīvā dienes-ta pildīšanas vietām. novembrī a.pauris tika iecelts par sdd liepājas sabiedrības drošības pārvaldes robežapsardzības apakšvienību organi-zēšanas un izvietošanas nodaļas priekšnieku. viņš strādāja liepājā, or-ganizēja šo nodaļu, pieņēma to brīvprātīgo iesniegumus un organizēja šo pretendentu un viņu personas lietu izskatīšanu mandātu komisijā. 1991.gada oktobrī-novembrī pirmie pieteicās un tika norīkoti die-nestam bataljona štatos, vai nosūtīti uz mācību centriem, a.bumbulis, e.i.albrekts, d.hermanis, i.p .āboliņš, j.raķis, dz.rozentāls, v .valteris, o.zutis un citi. rezerves virsniekiem pielīdzināšanas kārtībā tika pie-šķirtas virsnieku dienesta pakāpes. daļēja iepazīšanās ar situāciju uz latvijas- lietuvas sauszemes robe-žas, bijušo robežpunktu apzināšana dabā bija veikta jau vasarā, depar-tamenta uzdevums septembrī-oktobrī bija noskaidrot iespējamo robe-žapsardzības apakšvienību izvietošanas iespējas, pirmskara robežsargu mītņu stāvokli un citu objektu izmantošanu. pa aizņemtos objektus bal-tijas jūras piekrastes zonā izmantot nevarēja, jo tie tika atbrīvoti pakā-peniski tikai 1992.-1993.gadā. apkopotā informācija tika analizēta sdd robežapsardzības daļā un lemts par liepājas robežapsardzības bataljona apakšvienību izvietošanu. bataljona štāba formēšanai kopā ar valsts die-nesta pārvaldi tika izmantotas bijušā kara komisariāta telpas dzintara ielā 17. liepājas valsts dienesta pārvalde saņēma sdd uzdevumu novembrī09 nosūtīt obligātā dienesta karavīrus robežsargu apmācībai uz vārves mā-cību centru. atceras a.pauris: ,,novembrī robežsargu apmācībai no liepājas uz vārves mācību centru pirmajā plūsmā bija nosūtīti 26 brīvprātīgie. uz mācību centra atklāšanu vārvē 18.novembrī bija aicināti visi robežapsar-dzības bataljonu komandieru amata pretendenti. topošie robežsargi bija nostādīti ierindas laukumā. ierindā stāvēja nākamie robežsargi, arī civi-lajā apģērbā, jo ne visi bija saņēmuši karavīru formastērpus un zābakus. bija paredzēta mācību centra atklāšana un karoga iesvētīšana. mācību centra priekšnieks a.svirskis aicināja nākamos bataljonu komandierus, departamenta vadību un mācītāju laukuma vidū, ierindas priekšā. sdd vadība uzrunāja karavīrus. notika karoga iesvētīšana. sajūta bija ļoti sa-viļņojoša, biju uztraucies un lepns par notiekošo, izjutu arī lielu atbildī-bu. ” nākamie bataljona virsnieki, lai gan bija civilpersonas un kuri vēl ne-bija devuši latvijas karavīra zvērestu, novembra beigās ieradās aizsar-dzības ministrijā un ministra un citu darbinieku klātbūtnē deva zvērestu un parakstījās par atteikšanos no padomju armijas karavīra zvēresta. ar am 13.decembra pavēli tika izveidots liepājas robežapsardzības bataljons, kam bija uzdots apsargāt latvijas-lietuvas robežas posmu saldus un liepājas rajonā, baltijas jūras piekrasti no lietuvas robežas līdz rīvas upei, kā arī kontrolēt liepājas un pāvilostas ostas un liepājas lidostu. atceras a.pauris: ,,pirmais mēnesis pagāja, komplektējot bataljona štāba personālu, aicināju darbā un dienestā j.krūmiņu- personāla jautā-jumos, lietvedībā- d.jēkabsoni un i.rupeiku, grāmatvedi – dz.bergmani. vēlāk tika pieņemti dienestā virsleitnants d.hermanis – saimniecības un bruņojuma jautājumos, pulkvežleitnants dz.čabovskis bataljona štāba priekšnieka amatā un virsniekvietnieks j.eglītis sakaru speciālista ama-tā. tā izveidojās bataljona vadības kodols, daudzi no viņiem ilgus gadus turpināja dienestu robežsardzē. pēc mācību kursa pabeigšanas vārvē ro-bežsargi februārī ieradās savās dienesta vietās un varējām uzsākt reālu robežkontroli. pirmie robežsargi tika izmitināti bijušās autoskolas viesnī-cā, dzērves ielā 9. pirmais tika atklāts rucavas rkp . robežsardzei tur vēl nebija pat vagoniņa, tāpēc maiņa katru rītu, sākot ar 1992.gada februāri, brauca uz dežūrām no liepājas ar muitas rīcībā esošo autobusu”. bataljona atbildības ļoti garajā valsts robežas posmā bija jāiekārtoatvija, kur tavi dēli... 410 daudzi robežas pārejas un robežas kontroles punkti. papes rotas (ko-mandieris majors d.lūks) atbildībā bija lietuvas robežas posms liepājas rajonā ar rucavas rkp , lakutu rpp , luknes rpp , plūdoņu rkp , aizvīķu rpp , vaiņodes rpp un rkp dzelzceļa stacijās – vaiņode un priekule. latvijas robežas apsardzi un kontroli saldus rajonā nodrošināja rozes skolā (netālu no ezeres) izvietotā rota. tās atbildībā bija piķeļmuižas rpp , griezes rpp , ezeres rkp , laižuves rpp , priedulas rpp un reņģes dzelzceļa rkp uz dzelzceļa līnijas rīga-mažeiķi. no krievu armijas, tikai sākot ar 1992.gada pavasari pakāpeniski pēc to atbrīvošanas, izdevās pārņemt vairākus posteņu baltijas jūras pie-krastē. robežsargi tika izvietoti jūrmalciemā, pērkonē, šķēdē, ziemupē, akmeņragā un pāvilostā. domstarpības par robežas kontroli liepājas ostā turpinājās visu 1992.gadu, jo kf jūras robežsargi vēl nebija pame-tuši liepājas ostu un nevēlējās atbrīvot aizņemtās telpas un piestātnes. ventspils robežsargu bataljons. aizsardzības ministra 1991.gada 13.decembra pavēlē bataljonam bija uzdots apsargāt baltijas jūras un rīgas jūras līča piekrasti no rīvas upes līdz rojai (ieskaitot), kā arī vents­ pils ostu. bataljona formēšanas laikā kļuva skaidrs, ka ne mazāk svarīga par piekrastes apsardzi, bet vēl steidzamāka ir robežas kontroles punktu izveide ventspils ostā un lidostā. bataljona vadības kodola izveidošanai būtiska bija iespēja izmantot vārves mācību centru kā sākotnējo bāzes vietu, jo rajona valsts dienesta telpās bataljona vajadzībām bija iespē-jams iedalīt tikai 1-2 telpas. rajona valsts dienesta pārvaldes vadītā-jam e.zapoļskim bija jānodarbojas galvenokārt ar jauniešu iesaukumu obligātajā dienestā un virsdienestā. vairāki vārves mācību centra pa-sniedzēji un struktūrvienību komandieri izteica vēlēšanos un decembrī-janvārī tika pārcelti bataljona štatos. j.pluščevskis uzņēmās komandiera pienākumus, g.kamenskis kļuva par štāba priekšnieku, i.kozinda par ostas rkp priekšnieku, pirmo izveidoto rotu krasta apsardzei miķelbā-kā bija uzdots komandēt a.krinkelam. bataljonā sāka dienestu vairāki desmiti karavīru, kas bija beiguši pirmos kursus mālpilī un vārvē. minē-sim vairākus no pirmā iesaukuma karavīriem – a.sūniņš, g.zamuelis, i.ozoliņš, g.mūrnieks, o.kavoss, e.blūmentāls. dienestu viņi turpināja dažādos amatos un dienesta pakāpēs. vairāki bataljona karavīri beidza robežsargu virsnieku sagatavošanas īso kursu mālpilī 1992.gadā un sa-ņēma leitnanta pakāpi. daudzi no pirmajiem robežsargiem turpināja dienestu, tomēr ne visiem profesijas izvēle bija veiksmīga, no dažiem11 nācās arī atvadīties. salīdzinot ar citu bataljonu vadību, j.pluščevskim un i.kozindam bija liela robežapsardzības dienesta pieredze (padom-ju sistēmā) un iespējas veiksmīgi to izmantot, veidojot pirmās bataljona struktūras. i.kozinda profesionāli organizēja ventspils ostas rkp darbu, ar 1991.gada 20.martu pārņēma robežkontroli ostā un ilgstoši vadīja šo apakš-vienību, arī pēc krasta apsardzes funkciju nodošanas jūras spēkiem. robežapsardzības funkciju pārņemšana no psrs robežapsardzības karaspēka. līdz lr neatkarības atjaunošanai 1991.gada augustā psrs rietumu robeža latvijas posmā bija noteikta gar baltijas jūras kurzemes piekrasti. robežas režīms tika attiecināts arī uz jūras ostām un starptau-tiskajiem lidojumiem atvērtām lidostām. robežapsardzības uzdevumus pildīja psrs baltijas robežapsardzības apgabala (štābs atradās rīgā, al-berta ielā) struktūrvienības. pēc lr neatkarības starptautiskās atzīšanas, tai skaitā, arī no krie-vijas federācijas puses (prezidenta b.jeļcina 1991.gada 24.augusta dek-rēts „par latvijas republikas valstiskās neatkarības atzīšanu”) un psrs (1991.gada 6.septembrī), izveidojās no robežapsardzības viedokļa sarež-ģīta situācija. par latvijas – psrs (pēc psrs sabrukuma latvijas – krievijas) ro-bežu kļuva latvijas austrumu robeža, kur tobrīd nebija izveidota ro-bežapsardzības sistēma ne no vienas, ne otras puses, izņemot latvijas muitas punktus uz galvenajiem ceļiem. toties uz rietumu robežas, ostās un lidostās, kas tolaik nonāca latvijas jurisdikcijā, vēl 1991.gada oktobrī darbojās ap 2400 psrs robežsargu, un viņu vajadzībām bija izveidota attiecīgā infrastruktūra. gar kurzemes piekrasti posmā no rojas līdz papei vien bija ierīkoti 18 robežsargu posteņi, kuru darbību vadīja psrs baltijas robežapsardzības apgabala ventspils vienība (otrjad- krievu va-lodā), tās pakļautībā darbojās robežsargu mācību centrs. latvijas robežsardze bija tikai savas veidošanās sākumā, bez nepie-ciešamā materiālā nodrošinājuma un nebija spējīga pilnvērtīgi apsargāt robežas. savukārt, psrs robežsargiem bija nepieciešams laiks, lai pār-dislocētos uz austrumu robežu un uzsāktu tur darbību. aktuāls kļuva uzdevums nodrošināt pakāpenisku robežapsardzības funkciju pārņem-šanu atbilstoši latvijas robežsargu formējumu gatavības pakāpei, seviš-ķu vērību pievēršot robežkontroles organizēšanai starptautiskajai satik-smei atvērtajās jūras ostās un lidostās.atvija, kur tavi dēli... 412 lai radītu tiesisko bāzi uzdevuma risināšanai, attiecīgās latvijas in-stitūcijas (sdd, ārlietu ministrija u. c.) kopā ar psrs pārstāvjiem sagatavoja nepieciešamos starptautiskos līgumus (vienošanās). jau 1991.gada 27.septembrī lr mp priekšsēdētājs i. godmanis un psrs valsts drošības komitejas (vdk) priekšsēdētājs v . bakatins (pēdējā pa-kļautībā tobrīd līdz vdk izformēšanai 1991.gada 11.oktobrī atradās psrs robežsargi) maskavā parakstīja „pagaidu nolīgumu par robežap-sardzības jautājumu noregulēšanas praktiskajiem soļiem un psrs bal-tijas robežapsardzības apgabala robežapsardzības karaspēka struktūru funkcionēšanu lr teritorijā” . nolīgums paredzēja, ka savu sauszemes robežu apsardzību latvija organizē patstāvīgi, bet uz jūras robežas, ostās un lidostās latvijas un psrs robežsargi darbojas kopīgi līdz attiecīgo līgumu noslēgšanai starp-valstu līmenī. psrs puse apņēmās palīdzēt latvijas robežsargiem kadru sagatavošanā, sniegt arī materiālo palīdzību robežapsardzības sistēmas izveidošanā, kā arī piekrita apspriest jautājumu par strēlnieku ieroču (2000 automāti, 600 pistoles) un munīcijas piegādi. tomēr ieroču ie-gādes jautājums tika sasaistīts ar politiska un sociāla rakstura prasībām, kas nebija pieņemamas un tā savulaik veiksmīgi uzsāktās sarunas par ieroču piegādi neizdevās novest līdz gaidītajam rezultātam. nolīguma īstenošanai izveidoja divpusēju komisiju. tās sastāvā no lat-vijas puses ar 1991. gada 11. oktobra ministru padomes rīkojumu nr . 393-r bija norīkoti: komisijas priekšsēdētājs mihails stepičevs (sdd robežapsar-dzības daļas priekšnieks), viņa vietnieks – viktors sviklis (sdd robežap-sardzības daļas galvenais speciālists), komisijas locekļi – ārlietu ministrijas, satiksmes ministrijas, sakaru ministrijas, citu ministriju un nozaru atbildī-gās amatpersonas, valdības administrācijas pārstāvji. psrs pusi pārstāvēja robežapsardzības karaspēka amatpersonas baltijas robežapsardzības apga-bala priekšnieka ģenerālleitnanta v .gapoņenko vadībā. savā pirmajā sēdē 1991.gada 14.oktobrī komisija apsprieda un ak-ceptēja parakstīšanai vienošanās punktu: ”par baltijas robežapsardzības apgabala un lr sdd praktiskajiem pasākumiem lr valsts rietumu robe-žas apsardzībā līdz latvijas – psrs robežas līguma noslēgšanai” , izskatīja situāciju par psrs robežapsardzības karaspēka vienību izvešanas grafi-ku, būvju un tehnisko līdzekļu pārņemšanas jautājumus. pārņemšanas jautājumos psrs puses pārstāvju nostāja bija izvairīga, un tie atsaucās uz gaidāmajām starpvalstu līmeņa sarunām un līgumiem.13 augstāk minēto vienošanos parakstīja 1991.gada 18.oktobrī lr mp sdd direktors j.a.baškers un ģenerālleitnants v . gapoņenko, un tajā bija noteikti abu pušu robežsargu galvenie sadarbības principi. vieno-šanās paredzēja, ka svarīgākos robežapsardzības uzdevumus (baltijas jūras krasta apsardzība, peldlīdzekļu kustības kontrole, personu, kravu un transportlīdzekļu robežkontrole u. c.) abu pušu robežsargi pamatā pildīs kopīgi, bet atsevišķos gadījumos – arī patstāvīgi, savu darbību ie-priekš savstarpēji saskaņojot. aizturēto robežas pārkāpēju lietu tālākā izmeklēšana nododama latvijas pusei, jo tai bija jānotiek saskaņā ar lr likumiem. bija atrunāta arī materiālās palīdzības sniegšanas kārtība un palīdzība robežsargu apmācībā. nākamajās komisijas sēdēs (1991. gada 28. oktobrī un 13. novembrī) turpināja apspriest rietumu robežas apsardzības pārņemšanas gaitu un ar to saistītās problēmas, kuru bija ne mazums. 1991.gada beigās saskaņā ar baltkrievijā (belovežas gāršā) noslēgto vienošanos par neatkarīgo valstu savienības (nvs) izveidošanu, psrs kā valstiska struktūra pārstāja eksistēt. līdz ar to latvijas panāktās vie-nošanās ar psrs struktūrāmkļuva diskutablas. baltijas robežapsardzības apgabala vadība nepiekrita atdot latvijai tās teritorijā esošo nekustamo īpašumu (ēkas, būves un citus stacionāros objektus, kā arī komunikāci-jas ar visām nepieciešamajām ekspluatācijas iekārtām) atbilstoši lr ap 1991.gada 5.novembra lēmumam „par psrs aizsardzības ministrijas, psrs robežapsardzības karaspēka un psrs iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka pārziņā esošā īpašuma pārņemšanu latvijas republikas valsts īpašumā” . latvijas puse piedāvāja to pārdot vai uz noteiktu laiku izno-māt. ievērojama daļa krievijas robežsargu kustamā īpašuma, tai skaitā transportlīdzekļi, tika pārdoti komercstruktūrām, jo sdd nevarēja tos nopirkt līdzekļu trūkuma dēļ. pārāk izstiepts izskatījās arī baltijas robežapsardzības apgabala vienī-bu izvešanas grafiks, ko jauktā komisija izskatīja savā 1991.gada 28.ok-tobra sēdē. 2409 robežsargu, 1872 viņu ģimenes locekļu un apmēram 19 000 tonnu materiālo vērtību izvešanai bija paredzēti gandrīz 3 gadi (950 dienas). šis termiņš gan sakrita ar vēlāk noteikto visa psrs okupā-cijas karaspēka galīgo izvešanas termiņu – 1994. gada augustu. krievijas puse tomēr apzinājās ar baltijas valstu neatkarību saistī-to procesu neatgriezeniskumu un pati bija ieinteresēta iespējami ātrāk nodrošināt savu, šo procesu rezultātā izveidojušos robežu apsardzību.atvija, kur tavi dēli... 414 latvijas un igaunijas austrumu robežas apsardzībai krievijas puse iz-veidoja tā saucamo operatīvo grupu „pskov” („pleskava”) krievijas zie­ meļrietumu robežapsardzības apgabala sastāvā, uz kurieni arī sākās bi-jušā baltijas robežapsardzības apgabala vienību pārvietošana, pirmkārt pārvietoja ventspils robežsargu vienību (karaspēka daļa nr. 2335), ku-ras sastāvā tobrīd bija ap 1270 robežsargu. oktobrī sākās vairāku objektu, tai skaitā, ventspils (vārves) robež-sargu mācību centra pārņemšana. tas ļāva lr mp sdd jau 1991.gada 21.oktobrī pieņemt lēmumu par vārves, liepājas un rīgas robežsargu mācību centru nodibināšanu, un novembrī uzsākt tajos latvijas robež-sargu apmācību. 1991.gada 13.decembrī nodibināja rīgas atsevišķo ro-bežkontroles punktu robežkontroles veikšanai rīgas ostās un lidostā, kurš ar 1992.gada 1.februāri pārņēma latvijas valsts robežas kontroli lidostā „rīga” . tuvāko mēnešu laikā tika pārņemti arī pārējie robežap-sardzības objekti, un latvijas robežapsardzības spēki kļuva par pilntie-sīgiem saimniekiem uz savas valsts robežas. lai gan septembrī departamenta sastāvā tika veidoti gaisa spēku daļas štati un pieņemti darbā vairāki rezerves virsnieki, kuriem bija liela die-nesta pieredze pretgaisa aizsardzības un gaisa telpas kontroles jautājumos, tomēr reālas struktūras izveidot neizdevās. saskaņā ar lr likuma ,,par lr valsts robežu” prasībām jau 1991.gadā bija un arī vairākus gadus vēlāk aktuāls palika gaisa telpas robežu kon-troles jautājums. rīgas arkcp robežsargi ilgāku laiku tikai daļēji spēja veikt personu kontroli lidostā ,,rīga” (nerunājot par citiem militārajiem lidlaukiem latvijā), jo bka, ga un bf gaisa kuģi turpināja lidojumus latvijas gaisa telpā, pārlidojumus uz citiem lidlaukiem ārpus latvijas, arī transporta pārvadājumus, nerēķinoties ar lr robežsargiem. valsts un sa-tiksmes ministrijas vadība neizprata gaisa telpas kontroles jautājumu nozī-mīgumu, bet no padomju savienības bruņotajiem spēkiem atvaļinātajām militārpersonu, kuras turpināja darbu satiksmes ministrijai pakļautajās struktūrās un dispečerdienestos, attieksme pret aizejošās okupācijas armi-jas un aviācijas izdarībām bija klaji atbalstoša. bija jāpaiet desmit gadiem, lai atrastos līdzekļi un latvijas gaisa spēki sāktu saņemt šo uzdevumu iz-pildei nepieciešamo tehniku, minimālā līmenī risinātu valsts gaisa telpas kontroles jautājumus un aptvertu tās (kontroles) nozīmību.15 xxiii. aizsardzības ministrijas izveide oktobrī, analizējot sddnoteikto daudzo uzdevumu izpildes rezultātus, departamenta vadība saprata, ka veidojas sarežģīta situācija, jo izveidojot jaunas struktūras un formējumus, valdības un pašvaldību līmenī īsā laikā nav panākama struktūrvienību izvietošanai nepieciešamās infrastruktūras objektu piešķiršana un pārņemšana, apgādes sistēmas izveide, kā arī valsts aizsardzības sistēmas attīstības plānošana. secinājums bija viennozīmīgs- uzdevumus izpildīt un sasniegt apmierinošu rezultātu būtu iespējams, ja jautājumus risinātu ministriju līmenī. 1991.gada oktobrī sdd izstrādāja aizsardzības ministrijas nolikuma projektu, mp lēmuma projektu par tā apstiprināšanu un ministrijas štata projektu, kas paredzēja 142 štata vietas un izziņu/pamatojumu. tieslietu ministrija to pamatoti noraidīja, jo ap vēl nebija pieņēmusi lēmumu par am izveidošanu. sdd izstrādātais ministrijas struktūras projekts pamatā arī turpmāk tika realizēts. ministrijas sastāvā bija plānotas pārvaldes (valsts aizsardzī-bas un plānošanas, bruņojuma, apgādes, ekonomikas un finanšu) un daļas (kadru, apmācību, ārējo sakaru, kanceleja) un pakļautībā vairākas iestādes (tipogrāfija, arsenāls, noliktavas, rūpnīcas, hospitālis, sanatorija). pēc aktīvāmdebatēmap 1991.gada 13.novembrī pieņēma lēmumu par aizsardzības ministrijas izveidošanu. saskaņā ar ap 1991.gada 19.novembra lēmumu ,,par latvijas republi-kas aizsardzības ministra iecelšanu” t .jundzis iecelts aizsardzības ministra amatā. 1991.gada decembrī am sastāvā izveidoja: •valstsaizsardzībasplānošanaspārvaldi, •plānuunfinanšupārvaldi, •bruņojumaunapgādespārvaldi, •ārējosakaruuninformācijaspārvaldi, •valstsdienestaunmobilizācijaspārvaldi, •celtniecībasunēkuekspluatācijasdaļu, • juridiskodaļu, •kadruunapmācībasdaļu, •vispārējodaļu, •centrālāsgrāmatvedībasuzskaitesunatskaitesdaļu, •ekspertuuninspekcijasdaļu, •saimniecības daļu.atvija, kur tavi dēli... 416 par svarīgāko am uzdevumu tika uzskatīta valsts robežapsardzības izveide un nodrošinājums, pirmām kārtām panākot valsts ekonomiskās robežas nosargāšanu. sākotnēji ministrijas štatā (ap 80 vietas) pieņemto darbinieku skaits tikai nedaudz pārsniedza sdd štatā noteiktos, un darbi-nieku skaita ziņā tā bija viena no mazākajāmministrijām. ap apstiprinātais aizsardzības ministrs sāka darbu jaunizveidotajā ministrijā ar 1991.gada 13.decembri, parakstot vairākas pavēles, t.sk. par robežapsardzības bataljonu izveidošanu. ministrijas štats bija apstiprināts un 18.decembrī daļa no sdd darbiniekiem tika noformēti ministrijas amatos, bet vairāki citi departamenta darbinieki turpināja pildīt sa-vus amata pienākumus līdz 1991.gada beigām un tika pārcelti mini-strijas štatos ar 1992.gada janvāri, pēc departamenta likvidācijas. kā jau iepriekš tika minēts, daudzi no departamenta amatos pieņemtajiem rezerves karavīriem 1991.gada decembrī- janvārī- februārī tika ieskaitīti vienību štatos un iesaukti militārajā dienestā. aizsardzības ministrijai pakļāva valsts dienesta pārvaldes rajonos un pilsētās, četrus robežsargu apmācību centrus un civilās aizsardzības ope-ratīvo centru. nedaudz vēlāk ampārraudzībā nodeva ģeodēzijas, kartog-rāfijas un ģeoloģijas departamentu. līdz ar am izveidi tika meklētas sadarbības iespējas ar tautiešiem ār-zemēs. atceras e. goldšmits (vašingtona, asv): “1991. gada novembrī uz tikšanos ar latviešu organizāciju pārstāvjiem asv ieradās ap priekšsēdētā-ja vietnieks a. krastiņš. tika pārrunātas sadarbības un palīdzības iespējas valsts aizsardzības jautājumos. jau 1992. gada janvārī es un a. mednis iera-dāmies latvijā, lai veidojamai am sniegtu praktisku palīdzību konceptuā-lu valsts aizsardzības dokumentu izstrādē, struktūru veidošanas, apgādes, drošības situācijas analīzes u.c. jautājumos. tika izvērtētas finansiālas pa-līdzības saņemšanas iespējas, jo latviešu organizācijas asv un kanādā, kā arī individuālie ziedotāji bija gatavi sniegt finansiālu atbalstu. ” tālākā notikumu attīstība liecināja, ka vairākos virzienos arī am neiz-devās valdības līmenī aizstāvēt sdd ieceres. ilgstoši centieni saglabāt am pārraudzībā, piem., bij. latvijas armijas arsenāla telpas mārupes ielā, rīgā, lai sāktu munīcijas ražošanu, nodrošinātu bruņojuma un tehnikas remon-tamnepieciešamo bāzi, bija nesekmīgi. neizdevās panākt atbalstu arī sdd ierosinājumam par bij. armijas ekonomiskā veikala nodošanu aizsardzī-bas ministrijas īpašumā. arī daudzi infrastruktūras objekti, uz kuriem pretendēja sdd un vēlāk am, ar valdības svētību tika atdoti pašvaldībām17 vai uzņēmējiem, bet valsts aizsardzības struktūrvienību vajadzībām tika atstāti daži latvijas armijai pirms otrā pasaules kara piederējušie, bet līdz graustu līmenim nolaistie objekti (armijas noliktavas deglava ielā, bij. ie-saukšanas punkts viļānu ielā, kazarmas abrenes un krustabaznīcas ielā, rīgā). var arī uzskatīt, ka ,,apetīte” ir bijusi pārmērīga, tomēr minētajos objektos un daudzos citos turpmāk bija jāizmitina neatkarīgās latvijas ka-ravīri, kuri bieži vien nonāca šokējošos apstākļos, un viņu pretenzijas par dienesta apstākļiem bija pamatotas. it īpaši redzot, ka psrs bs apsaimnie-košanā esošie objekti, kas bija daudz labākā stāvoklī, bez tiešas nonākšanas valsts jurisdikcijā, vēl tajos esot krievijas armijai, jau nonāk komercfirmu rīcībā. pirmkārt, tika pārtvertas degvielas bāzes, noliktavas, arī samērā labā stāvoklī saglabātās kazarmas. par sviestmaizes vērtību tika atdotas bka voentorga noliktavas višķu ielā, vairāki objekti rumbulā, bolderājā, sarkandaugavā u.c. “tā kā viss tapa praktiski no pamatiem, samērā viegli tika ieviests viens no galvenajiem demokrātiskas valsts principiem – demokrātiska kontrole pār bruņotajiem spēkiem. neviens nešaubījās, ka aizsardzības ministrs ir politiķis, nevis militārpersona, kā tas bija pieņemts sociālistiskajās valstīs. ” (latvijas vēsture. 20.gadsimts. – r.: jumava, 2005.gads, 406.lpp.) sakārtot militāro formējumu pakļautību aizsardzības ministram un nodrošināt civilo kontroli pār bruņotajiem spēkiem jaunizveidotajai aiz-sardzības ministrijai nācās laika gaitā. latvija bija vienīgā valsts eiropā, kur zemessardze līdz pat 1995.gadam nebija pakļauta valdībai un aizsar-dzības ministrijai.atvija, kur tavi dēli... 418 pēcvārds 1. latvijas aizsardzības sistēmas pamatu izveidošanā ievērojama loma bija brīvprātīgo vienībām un latviešu strēlnieku apvienībai (lsa), kas ieteica patriotiski noskaņotus latviešu virsniekus un kara-vīrus uz jaunveidojamām valsts drošības un aizsardzības struktūrām. lsa biedriem, kuru rindās bija gan otrā pasaules karā abās frontes pusēs cīnījušies karavīri, gan pēckara periodā padomju armijā dienē-jušie virsnieki, tautas atmodai sākoties, apmēram pusotru gadu ļoti aktīvi sekoja notikumiem un apsprieda politiskās situācijas attīstību latvijā, pētīja pirmskara latvijas armijas organizāciju un vēsturi, un gandrīz pagrīdes apstākļos sāka rakstīt armijas reglamentu projek-tus. 2. ik pa brīdim tiek apšaubīta padomju laika kara akadēmiju un ka-raskolu beigušo virsnieku profesionalitāte, tomēr jāatzīst, ka robežap-sardzības un aizsardzības spēku struktūru izveidē būtisks bija viņu de-vums. pamatojot to, atcerēsimies, ka čečenijas- krievijas karā pagājušā gadsimta 90- tos gados tieši padomju karaskolas beigušo čečenu un citu tautību virsnieku vadībā ar krievu ieročiem bruņotās vienības sagādāja krievu armijai kaunpilnu sakāvi. nbs veidošanas 15 gadu prakse apstiprina, ka tie padomju karasko-las beigušie latviešu virsnieki, kuri papildināja savas zināšanas rietum-valstu militārajās mācību iestādēs, ātri parādīja savu profesionalitāti un tika izvirzīti dažādu līmeņu komandieru un štāba amatiem. 3. valsts aizsardzības sistēmas izveidošana sākās pēc 1991.gada jan-vāra barikāžu dienām, kad lr mp sastāvā tika izveidots sabiedrības drošības departaments (sdd). sdd darbojās no 1991.gada janvāra līdz decembrim, kad nodeva savas pilnvaras aizsardzības ministrijai ar daudz plašākām tiesībām un uzdevumiem. departamenta darbību var iedalīt divos periodos: no janvāra līdz augustam – faktiski vēl okupācijas apstākļos; no septembra līdz decembrim– atjaunotajā latvijas valstī. 4. sdd iesāka latvijas aizsardzības sistēmas veidošanu smagos poli-tiskos, ekonomiskos, finansiālos apstākļos, nepārtraukti sastopoties ar impērisko spēku un viņu atbalstītāju draudiem un akcijām. ievērojamas grūtības sdd darbā izraisīja šādi faktori: - ltf vadībai sākumā faktiski nebija sava konceptuāla viedokļa par valsts aizsardzību, draudīgā politiskās nestabilitātes situācija radīja19 nenoteiktību lēmumu pieņemšanā un attieksme pret valsts aizsar-dzības sistēmas izveidi kļuva drīzāk noraidoša nekā atbalstoša; - valsts aizsardzības sistēma bija jāveido pilnīgi no jauna, jo iepriekšē­ jā bija sagrauta vēl 1940.gadā; - sekmīgai aizsardzības sistēmas veidošanai bija nepieciešama kon-stitucionāla, likumdošanas un citu normatīvo dokumentu bāze, kā arī militāri tehniskā literatūra un terminoloģija latviešu valodā, kas bija jāatjauno un jāprecizē atbilstoši laikmetam un reālajai situāci-jai. latvijas republikas satversmes darbība tika atjaunota tikai ar 5.saeimas ievēlēšanu 1993.gadā, arī autoritārā prezidenta k.ulma-ņa režīma dažas likumu normas nebija demokrātiskas un tāpēc tās nevarēja izmantot; - psrs ideoloģiskā darba iestādes un represīvās struktūras nevēlējās pieļaut latvijas neatkarību, tās aizsardzības sistēmas izveidošanu un līdz 1991.gada augusta pučam visādi tam pretojās; - atšķirībā no 1919.gada, kad pirmo reizi tika izveidota latvijas ar-mija un kara ministrija, šoreiz bija ievērojams augsta līmeņa labu speciālistu trūkums. uz latvijas aizsardzības spēkiem pārnākušo virsnieku vidū faktiski nebija augstākā taktiskā līmeņa komandie-ru un pārsteidzoši maz pat vidējā līmeņa (rotu un bataljonu) ko-mandieru. psrs piekoptās nacionālās politikas dēļ ceļš uz augstiem amatiemmaskavā aizsardzības ministrijā un bruņoto spēku ģene-rālštābā latviešiem bija slēgts, šeit varēja dienēt tikai slāvu tautību virsnieki. toties latviešu virsnieku starpā bija daudz speciālistu ar inženiertehnisku izglītību un attiecīgu dienesta pieredzi. 5. sdd tika izveidots tautas atmodas kulminācijas laikā. departa-menta darbiniekus iedvesmoja jau notikusī baltijas ceļa kopējā akcija, tautas referenduma un augstākās padomes vēlēšanu rezultāti, kas deva pārliecību par latvijas sabiedrības lielākās daļas vēlmi atjaunot valsts neatkarību. pozitīvus impulsus deva sadarbība ar igaunijas un lietuvas politiķiem un aizsardzības struktūru speciālistiem, samtainās revolūci-jas un psrs karaspēka izvešanas pieredze no centrālās eiropas valstīm, kā arī asv un citu valstu politologu un diplomātu interese par latvijā notiekošajiem procesiem. iespējams arī, ka centrālās, austrumeiropas un baltijas tautu atbrī-vošanos no impērijas važām sekmēja asv un psrs līderu vienošanās par daļēju padomju režīma mīkstināšanu.atvija, kur tavi dēli... 420 6. balstoties uz brīvprātīgo vienību un latviešu strēlnieku apvienības izvirzīto aizsardzības sistēmai nepieciešamo profesionālo kadru bāzi, sdd, neraugoties uz visām grūtībām, 1991.gada otrajā pusē ir licis pa-matus un radījis bāzi valsts aizsardzības sistēmas izveidei. 7. iem sistēmas personāla politiskās sašķeltības situācijā robežapsar-dzības sistēmas izveide atsevišķi no iem bija sarežģīta vairāku iemeslu dēļ, tomēr tas deva iespēju veidot to saliedētāku, iesaistīt latviešu virsniekus un instruktorus, kas pamatā nāca uz robežapsardzību patriotisku jūtu vadī-ti un labi pārzināja vietējo situāciju. bez šaubām, bija arī negatīvie faktori. karavīri, atšķirībā no policijas darbiniekiem, vairākās jomās, piem., juridis-kajos, personu aizturēšanas tiesiskajos u.c. jautājumos nebija pietiekami labi sagatavoti. daudzas lietas bija jāapgūst no jauna. 8. līdz ar armijas izglītību ieguvušo virsnieku un instruktoru iekļau-šanos robežapsardzības formējumos, samazinājās profesionālu speciālis-tu izmantošanas iespējas, veidojot nacionālos bruņotos spēkus. daudzi perspektīvi bs virsnieki veiksmīgi turpināja dienestu robežapsardzībā. 9. novērtējot valsts varas institūciju nespēju rast līdzekļus brīvprātī-go vienību (bv) tālākai darbības izvēršanai pašaizsardzības (vēlāk ze-messardzes) vienībās un robežapsardzē, redzot valdības mainīgo nostā-ju, bv štābs, atsevišķu vienību vadība un dalībnieki redzēja loģisku izeju – vērsties augstākajā padomē un ar deputātu atbalstu izvērst visas tautas kustību par zemessardzes izveidošanu. 10. domstarpības, kuras, iespējams ar tālejošu mērķi, tika mākslī-gi radītas un kultivētas sdd un bv attiecībās 1991.gadā, turpinājās arī zemessardzes, robežapsardzības un as izveides pirmsākumos, t.sk. panākot zs pakļautību augstākajai padomei. latvijas spēka struktūru sadrumstalotība pamatā tika apturēta ar nbs izveidi un pakļautības sa-kārtošanu, arī robežapsardzību iekļaujot iem struktūrās. 11. īsajā sdd darbības periodā, kas sakrita ar latvijas valsts neatkarī-bas atgūšanu, departamenta darbiniekiem un karavīriem (līdzīgi arī citu valsts struktūru pārstāvjiem), nācās pārliecināties par okupācijas varas struktūru vēlmi saglabāt savu pārstāvju noteicošo lomu latvijā notie-košajos procesos. apstiprinājās vēsturiska patiesība, ka viens no valsts pārvaldes, valsts drošības un aizsardzības, un citu struktūru sekmīgas darbības priekšnoteikumiem ir svešas valsts dienestu inspirētu procesu izvērtēšana un ierobežošana, pretinieka specdienestu aģentu atmasko-šana un darbības neitralizēšana.21 12. neraugoties uz sarežģīto politisko situāciju un ievērojamām grū-tībām, sdd un bv 1991.gadā ir izpildījušas tām noteiktos uzdevumus un nodevušas savas funkcijas am un nbs (as) – institūcijām, kuras, veiksmīgi izmantojot politiskos procesus pasaulē, ir panākušas latvijas uzņemšanu nato. piecpadsmit gadu laikā ir izaugusi jauna aizsardzības speciālistu un karavīru paaudze, lsa un sdd veterāni novēl dienošajiem un nāka-majiem karavīriem panākumus latvijas valsts drošības un aizsardzības nostiprināšanā.atvija, kur tavi dēli... 422 pielikumā pievienoto dokumentu saraksts: 1. siguldas pilsētas tautas deputātu padomes 1990.gada 17.aprīļa lēmums nr.2 un nolikums par tautas zemessardzes brīvprātīgo īpašo vienību (kopu), 3 lapas. 2. intervija ar lsa liepājas nodaļas priekšsēdētāju a.pauri ,,jau gada garumā” , laikraksts ,,kurzemes vārds” , 1990.gada 4.augusts, 1 lapa. 3. noriļskas pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejas 30.08.90. lēmums nr.526 par baltijas virsnieku pieminekļu lamas ezera krastā pieņemšanu valsts uzskaitē, 1 lapa. 4. lr ministru padomes 1990.gada 23.augusta lēmums nr .108 par pasākumiem, kas veicami, lai atjaunotu lr sauszemes robežu, 1 lapa. 5. rīgas rajona tautas deputātu padomes izpildkomitejas sarakste par baltijas flotes patvaļīgu celtniecību mārupes ciema skultē. 3 lapas. 6. ogres rajona tautas deputātu padomes ziņojums par lpsr kara komisariāta darbību, 1 lapa. 7. lr ministru padomes 1990.gada 19.oktobra lēmums nr.174 par dzīvojamo māju celtniecību republikā, 1 lapa. 8. lr ministru padomes 1990.gada 23.oktobra rīkojums nr.164 par latvijas republikas iekšējā tirgus aizsardzību, 1 lapa. 9. talsu rajona tautas deputātu padomes 1990.gada 25.oktobra lēmums par attieksmi pret psrs okupācijas karaspēku, 1 lapa. 10. lr augstākās padomes prezidija 1990.gada 10.oktobra lēmums par lr robežapsardzības departamentu, 1 lapa. 11. lr augstākās padomes 1990.gada 6.decembra atbilde uz psrs augstākās padomes 1990.gada 12.novembra aicinājumu, 5 lapas. 12. rēzeknes sabiedriski politisko organizāciju 1990.gada 6.decembra protesta vēstule lr ministru padomei, rēzeknes pilsētas padomei un izpildkomitejai, 1 lapa. 13. sarakste par kuldīgas rajona tautas deputātu padomes 1990.gada 16.oktobra lēmumu, 3 lapas. 14. lr augstākās padomes 1991.gada 15.janvāra lēmums, 1 lapa. 15. lr augstākās padomes 1991.gada 18.janvāra lēmums par vienotas valsts pašaizsardzības komisijas izveidošanu, 1 lapa. 16. lr ap aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja t.jundža 1991.gada 22.janvāra vēstule i.godmanim un j.dinēvičam par valsts pašaizsardzības departamenta izveidošanu, 2 lapas.23 17. lrmp 1991.gada 24.janvāra lēmums nr.33 par lrmp sabiedrības drošības departamentu, 2 lapas. 18. psrs aizsardzības ministra d.jazova 1991.gada 9.februāra vēstule lr mp priekšsēdētājam i.godmanim, 2 lapas. 19. brīvprātīgo vienību komandieru (štāba priekšnieku) saraksts, 1 lapa. 20. viena no dokumentu izrakstu kopijām, kas apstiprina psrs vdk, ļeņingradas un baltijas kara apgabalu, baltijas robežapsardzības apgabala un baltijas flotes īpašo daļu (osobij otdel) interesi par lr mp sdd darbību un šo daļu veiktos pasākumus, no totalitārisma seku dokumentēšanas centra arhīva, 1 lapa. 21. a.čehlova raksts 1991.gada 20.marta laikrakstā ,,za rodinu” par virsnieku pakāpju noņemšanu, 1 lapa. 22. mp paziņojums par attieksmi pret baltijas karavīru savienību, 2 lapas. 23. lr pašaizsardzības koncepcija pārejas periodam uz neatkarību, 9 lapas. 24. lr pašaizsardzības koncepcijas realizācijas plāns, 1991.gada maijā- decembrī, 2 lapas. 25. daļa no sdd robežapsardzības dienesta štatu saraksts, 3 lapas. 26. lr ap aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja t.jundža 1991.gada 16.maija vēstule nr 24-161 lr mp par starpvalstu līguma projektu par robežas atjaunošanu ar igauniju, 1 lapa. 27. lrmp sdd 1991.gada 21.maija.rīkojums nr 141 bauskas nodaļas darbiniekiem, 1 lapa. 28. valkas rajona tautas deputātu padomes 16.05.91. aicinājums lr ap un valdībai par baltijas karavīru savienības darbības apturēšanu, 1 lapa. 29. lr app un lrmp 1991.gada 24.maija lēmums par neatliekamiem pasākumiem sakarā ar psrs bruņoto vienību vardarbīgām akcijām, 2 lapas. 30. lr mp priekšsēdētāja vietnieka i.bišera 1991.gada 31.maija telegramma psrs aizsardzības ministram d.jazovam, 1 lapa. 31. lr mp 1991.gada 27.maija rīkojums nr 200-r par darba grupas izveidošanu robežas atjaunošanai ar igauniju un lr ap lēmums par līguma ratifikāciju, 2 lapas. 32. baltijas kara apgabala dzīvokļu ekspluatācijas pārvaldes 1991. gada 27.maija vēstule par pierakstāmo militārpersonu limitu rīgā un rīgas rajonā, 2 lapas.atvija, kur tavi dēli... 424 33. sdd 1991.gada 31.maija priekšlikumi par muitas kontrolpunktu iekārtošanu, 1 lapa. 34. lr ap 1991.gada 29.maija nota psrs ap un psrs prezidentam sakarā ar omon vienību noziedzīgo darbību lr teritorijā, 1 lapa. 35. psrs aizsardzības ministra pirmā vietnieka m.moisejeva 1991. gada 12.jūnija atbilde i.bišeram par bka akciju rīgā 1991.gada 25.maijā, 1 lapa. 36. sdd 1991.gada 13.jūnija vēstule par telpu iedalīšanu zemessardzes mācību centra izveidošanai, 1 lapa. 37. ogres rajona kara komisāra protests, 1991.gada 1.jūlijs, 1 lapa. 38. lr mp 1991.gada 18.jūlija rīkojums nr.265 par sdd mācību centra izveidošanu mālpilī, 1 lapa. 39. sdd 1991.gada 19.jūlija priekšlikumi par departamenta direktora vietniekiem, 1 lapa. 40. no latvijas psr vdk otrās daļas ierosinātās sdd personu grupas operatīvās pārbaudes lietas, a.pļaviņa operatīvās pārbaudes lietas kartiņa, 1991.gada 26.jūlijs, nototalitārisma sekudokumentēšanas centra arhīva, 1 lapa. 41. lr mp 1991.gada 6.augusta rīkojums nr.282-r par sabiedrības drošības pārvalžu izveidošanu rajonos, 2 lapas. 42. sdd 1991.gada 22.augusta paziņojums, 1 lapa. 43. sdd 1991.gada 26.augusta priekšlikumi ap aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājam par pašaizsardzības spēku nodrošināšanu ar kvalificētiem virsniekiem un kara komisariātu darbības apturēšanu, nr.1-8/307. 1-8/309, 2 lapas. 44. lr mp 1991.gada 28.augusta sēdes protokola izraksts, 2 lapas. 45. lr satiksmes ministra j.janovska priekšlikumi par lr gaisa telpas izmantošanas principiem, 1991.gada 28.augusta vēstule nr.77/14- 68 baltijas kara apgabala gaisa spēku pavēlniekam m.ļipatovam 46. lr mp 1991.gada 29.augusta rīkojums nr.326-r par brīvprātīgo reģistrāciju robežapsardzības dienestam, 1 lapa. 47. sdd 1991.gada 30.augusta rīkojums nr.4 par robežapsardzības dienesta organizāciju, 3 lapas. 48. sdd aicinājumi latvijas vīriem, 2 lapas. 49. sdd 1991.gada 5.septembra vēstule ltf par pašaizsardzības koncepciju, 1 lapa. 50. ap lēmums par lr likuma par obligāto valsts dienestu spēkā stāšanās kārtību, 1 lapa.25 51. protokoli par latvijas un igaunijas pilnvaroto pārstāvju tikšanos ar psrs aizsardzības ministrijas vadību 1991.gada septembris, 2 lapas. 52. lr mp 1991.gada 19.septembra rīkojums nr 363-r par sdd štatiem, 2 lapas. 53. intervija ar robežsargu reģistrācijas komisijas locekli i.kaukuli, laikraksts neatkarīgā cīņa, 1991.gada septembris, 1 lapa. 54. sdd 1991.gada 7.oktobra pavēle nr 59-v par militāro reglamentu redakcijas komisiju, 1 lapa. 55. sdd 1991.gada 21.oktobra pavēle par robežapsardzības mācību centru izveidošanu, 2 lapas. 56. sdd 1991.gada 24.oktobra vēstule krāslavas rajona tautas deputātu padomes izpildkomitejai par ēku un telpu nodošanu robežapsardzības karaspēkam, 2 lapas. 57. liepājas jūras robežsargu mācību centra priekšnieka 1991.gada 28.oktobra ziņojums, 3 lapas. 58. sdd1991.gada 29.oktobra vēstule viļakas pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejai par ēku nodošanu sdd bilancē, 2 lapas. 59. lr app 1991.gada 7.novembra lēmums par karavīra zvēresta teksta apstiprināšanu, 1 lapa. 60. liepājas mc 1991.gada 12.novembra pavēle nr.02 par mācību centra pasniedzējiem un 26 dienējušu un 30 nedienējušu kursantu ieskaitīšanu dienestā, 2 lapas. 61. pārskats parmilitāri politisko situācijulatvijā 1991.gada decembrī, 4 lapas. 62. baltijas valstu padomes aicinājums, 1992.gada 5.janvāris, 1 lapa. 63. lr app un mp 1992.gada 13.janvāra lēmums sakarā ar bij. psrs zrkg mācībām un apakšvienību nesankcionētu pārvietošanos rīgā un visā valsts teritorijā, 1 lapa. piezīme: pievienotie dokumenti atlasīti, lai: - dotu ieskatu latvijas valsts un pašvaldību iestāžu attiecībās ar psrs spēka struktūrām 1991.gadā, - parādītu sdd dalību latvijas valsts aizsardzības struktūru izveides procesā.atvija, kur tavi dēli... 426 127atvija, kur tavi dēli... 42829 2atvija, kur tavi dēli... 430 331 4atvija, kur tavi dēli... 432 533atvija, kur tavi dēli... 43435 6atvija, kur tavi dēli... 436 737 8atvija, kur tavi dēli... 438 939 10atvija, kur tavi dēli... 440 1141atvija, kur tavi dēli... 44243atvija, kur tavi dēli... 44445 12atvija, kur tavi dēli... 446 1347atvija, kur tavi dēli... 44849 14atvija, kur tavi dēli... 450 1551 16atvija, kur tavi dēli... 45253 17atvija, kur tavi dēli... 45455 18atvija, kur tavi dēli... 45657 19atvija, kur tavi dēli... 458 2059 21atvija, kur tavi dēli... 460 2261atvija, kur tavi dēli... 462 2363atvija, kur tavi dēli... 46465atvija, kur tavi dēli... 46667atvija, kur tavi dēli... 46869atvija, kur tavi dēli... 47071 24atvija, kur tavi dēli... 47273 25atvija, kur tavi dēli... 47475atvija, kur tavi dēli... 476 2677 27atvija, kur tavi dēli... 478 2879 29atvija, kur tavi dēli... 48081 30atvija, kur tavi dēli... 482 3183 32atvija, kur tavi dēli... 48485 33atvija, kur tavi dēli... 486 3487 35atvija, kur tavi dēli... 488 3689 37atvija, kur tavi dēli... 490 3891 39atvija, kur tavi dēli... 492 4093 41atvija, kur tavi dēli... 49495 42atvija, kur tavi dēli... 496 4397atvija, kur tavi dēli... 498 4499atvija, kur tavi dēli... 500 4501atvija, kur tavi dēli... 50203 46atvija, kur tavi dēli... 504 4705atvija, kur tavi dēli... 50607 48atvija, kur tavi dēli... 508 4909 50atvija, kur tavi dēli... 510 5111atvija, kur tavi dēli... 512 5213atvija, kur tavi dēli... 514 5315 54atvija, kur tavi dēli... 516 5517atvija, kur tavi dēli... 518 5619atvija, kur tavi dēli... 520 5721atvija, kur tavi dēli... 52223 58atvija, kur tavi dēli... 52425 59atvija, kur tavi dēli... 52627atvija, kur tavi dēli... 52829 60atvija, kur tavi dēli... 53031 61atvija, kur tavi dēli... 53233atvija, kur tavi dēli... 53435 62atvija, kur tavi dēli... 536 6337atvija, kur tavi dēli... 53839