w w w . s a r g s . l v
29
kājnieku pulku, un kapteinis A. Kalējs ie-
ņēma pulka komandiera amatu. Rudenī
pulks no pirmās dienas piedalījās kaujās ar
Bermonta spēkiem. Ar Lāčplēša Kara or-
deņa III šķiru A. Kalējs tika apbalvots par
to, ka 1919. gada 4. novembrī kaujā ar Ber-
monta spēkiem pie Dammes, Anniņmuižas
un Zolitūdes, kad ienaidnieka uguns iznī-
cināja visas sakaru līnijas starp pulka štābu
un vienībām, neraugoties uz nikno lielga-
balu, ložmetēju un šauteņu uguni, viņš at-
jaunoja sakarus, koriģēja uguni un pilnīgi
nodrošināja pulka kaujas līniju.
1919. gada 22. decembrī A. Kalējs tika
pārcelts uz Armijas virspavēlnieka štāba In-
spekcijas daļu, bet, sākoties uzbrukumam
Latgales frontē, 1920. gada 4. janvārī — ie-
celts par Operatīvās daļas Operatīvās nodaļas
priekšnieka palīgu, uzdodot viņam pildīt
tās priekšnieka pienākumus. Martā viņš
tika paaugstināts par pulkvedi—leitnantu
un iecelts ārkārtīgi atbildīgajā 13. Tukuma
kājnieku pulka komandiera amatā (1919.
gada vasarā reformēto vācu landesvēru ie-
kļāva Latvijas armijā kā vācu zemessargus
britu pulkvežleitnanta Herolda Aleksandera
vadībā, kurus 1920. gada martā pārdēvēja
par Tukuma pulku). Stāvoklis bija sarežģīts,
jo vācu virsnieki notikušo uztvēra kā savu
tiesību un zināmas autonomijas ierobežo-
jumu Latvijas armijā. Taču A. Kalējam pa-
kāpeniski izdevās iegūt autoritāti un sekmīgi
vadīt vienu no kaujasspējīgākajiem Latvijas
armijas pulkiem atlikušajās cīņās Latgales
frontē un arī pēc Neatkarības kara noslē-
guma, vienībai atrodoties Ludzā. Pats A. Ka-
lējs vēlāk rakstīja: «Latgales atbrīvošanā [..]
krietnu lomu spēlējušas [..] arī mūsu vācu ze-
messargu vienības, kas pēc Cēsu un Ber-
monta kaujām bij pa daļai kristalizējušās no
tiem elementiem, kas Latvijai nebij labvēlīgi
noskaņoti. Tad, kad šīm zemessargu vienī-
bām bij pilnīgi jāpārformējas un jāpieņem
viena mūsu pulka nosaukums, viņas vēl iztī-
rījās no naidīgiemelementiemun palika tikai
tie karavīri, kas savus likteņus gribēja tāļāki
saistīt ar mūsu nacionālās armijas likteni.»
Pēc 13. Tukuma pulka izformēšanas
1922. gadā A. Kalējs tika iecelts par 4. Val-
mieras kājnieku pulka komandieri un uz-
reiz nosūtīts uz vecāko virsnieku kursiem
Francijā. Pēc to noklausīšanās A. Kalējs
1922. gada rudenī tika iecelts par Vecāko
virsnieku kursu priekšnieku, 1923. gadā—par
Kara skolas priekšnieku, paaugstinot pulk-
veža pakāpē. Savukārt 1924.—1926. gadā
viņš mācījās un sekmīgi beidza Francijas
Kara akadēmiju. Kopš 1926. gada beigām
viņš bija Armijas komandiera štāba Apmā-
cības daļas, bet no 1927. gada novembra —
Armijas komandiera štāba priekšnieks un
tika paaugstināts par ģenerāli. Pēc Armijas
komandiera štāba un Galvenā štāba apvie-
nošanas vienotā Armijas štābā 1929. gadā
A. Kalējs kļuva tā priekšnieks.
Kā teicams svešvalodu pratējs A. Kalējs
bieži tika komandēts uz ārzemēm, piemē-
ram, 1930. gada pavasarī uz Beļģiju — «se-
višķa uzdevuma izpildei», vasarā — uz
Somiju, 1931. gada augustā un 1933. gada
jūnijā — uz Igauniju. Savukārt 1932. gada
29. janvārī Ministru kabinets iecēla A. Ka-
lēju par valsts delegācijas locekli Atbruņo-
šanās konferencē Ženēvā, kur viņš ar
pārtraukumu strādāja līdz jūnijam. Zviedri-
jas karaļa vizītes laikā 1929. gadā viņu pie-
komandēja pavadīt Valsts prezidentu
oficiālajos pasākumos. Minētie pienākumi
prasīja ievērojamu laiku, un 1931. gada ates-
tācijā armijas komandieris Mārtiņš Peniķis
pat atzīmēja: «Plašās pazīšanās diplomātu un
sabiedriskās aprindās atņem pārāk daudz
laika.» Ģenerālis tiešām darbojās arī dau-
dzās sabiedriskajās organizācijās, bija arī
Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis,
Armijas zirgu sporta kluba goda biedrs,
studentu korporācijas
«Vendia»
goda filistrs
un vēl vairāku organizāciju biedrs. Viņš bija
1929. gadā izdotās grāmatas «Mūsu armija
tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sa-
sniegumos» galvenais redaktors. Ģenerālim
nebija ģimenes, tikai brāļi un māsa (brāļi
Arturs un Konstantīns pēc Otrā pasaules
kara dzīvoja ASV, bet māsa — Latvijā).
Pagājušā gadsimta 30. gadu vidū bija
gaidāma A. Kalēja atvaļināšana no karadie-
nesta sakarā ar maksimāli pieļaujamā ve-
cuma sasniegšanu. Runāja, ka viņš varētu
tikt nodarbināts augstā amatā valsts diplo-
mātiskajā dienestā. Neskaitot Latvijas apbal-
vojumus, ģenerālimbija piešķirti arī Beļģijas,
Čehoslovākijas, Francijas, Igaunijas, Polijas,
Somijas un Zviedrijas ordeņi.
1934. gada sākumā A. Kalējs devās ār-
stēties uz Rīgas kara slimnīcu, kur 14. feb-
ruārī negaidīti nomira ar infarktu. Svinīgi
izvadīts no Rīgas Doma baznīcas, viņš tika
apbedīts dzimtas kapos Alūksnē — taga-
dējā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Kāj-
nieku skolas dislokācijas vietā.
vēsture
Jauns pētījums par Salaspils nometni
«Šajā pētījumā veiktā faktu noskaidrošana nav faktu relativizēšana vai falsificē-
šana, bet patiesības uzzināšana, kas ir svarīga gan Salaspils nometnes vēstures at-
spoguļošanā Latvijas un ārzemju akadēmiskajā vidē un publiskajā telpā, gan
nacionālsociālistiskā režīma noziedzīgās sistēmas izpētē,»— tā nupat iznākušās grā-
matas «Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941—1944» secinājumos
raksta tās autori vēsturnieki Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs un Rudīte Vīksne. Jaunais
izdevums ir šo autoru kopdarbs. Grāmatā aplūkotā tēma ir aktuāla un, ja tā varētu
teikt, politiski karsta. Kopš Otrā pasaules kara beigām par nacistiskāsVācijas okupācijas
laikā ierīkoto un darbojošos Salaspils nometni ir pausti dažādi viedokļi. Ilgus gadus
dominējošais bija Padomju Savienībā izplatītais uzskats jeb mīts, ka Salaspils bijusi
«nāves nometne», kurā iznīcināti pāri pār 50 000 vai arī pat 100 000 padomju pilsoņu.
Izdomātie stāsti par Salaspils «nāves nometnē» izdarītajiem nacistu briesmu dar-
biem padomju pilsoņu ideoloģiskās apstrādes shēmā iederējās ļoti labi. Padomju laika
skolu audzēkņi noteikti atceras, ka vismaz reizi gadā Salaspils memoriālu spiestā kārtā
bija jāapmeklē katrai klasei.Vairākkārt izdoto grāmatu par Salaspils «nāves nometni»
dāvināja arī skolu olimpiāžu uzvarētājiem, darba pirmrindniekiem un labākajiem kol-
hozniekiem. Nesen kāda radinieka lauku mājas bēniņos atradu šo padomjlaika vēs-
turisko dezinformāciju speciālistu sadzejoto «šedevru» ar ierakstu «Mūsu mīļajai tantei viņas 50 gadu jubilejā». Lasīt
šo grāmatu emocionāli nenoturīgiem cilvēkiem diez vai būtu ieteicams: hitleriešu ārstu medicīniskie eksperimenti,
asins ņemšana maziem bērniem, masveidīgas eksekūcijas, mūžīgi kūpošie nometnes krematorijas skursteņi—viss
bija itin krāšņi un detalizēti aprakstīts. Turklāt ar katru jaunu izdevumu pieauga Salaspils nometnes upuru skaits,
proti, grāmatā pie nogalināto skaita parādījās jauna nulle... Komunistiskās ideoloģijas sludinātājiem bija izdevīgi
uzturēt mītu par «Latvijas Osvencimu».
Jaunais pētījums ir pirmais mēģinājums uz šo neapšaubāmi traģisko mūsu vēstures lappusi palūkoties ar ob-
jektīvu skatu, turklāt tā autori nekādā veidā nemazina šīs nometnes lomu un vietu nacistiskās Vācijas represīvajā
sistēmā un nemēģina noliegt šī režīma pastrādātos noziegumus pret cilvēci, konkrēti —pret okupētās Latvijas te-
ritorijas iedzīvotājiem. Kā uzsver pētījuma autori, par Salaspils nometni nav saglabājies daudz dokumentu, bet šis
ir mēģinājums tos apkopot un analizēt. Pie šī darba K. Kangeris, U. Neiburgs un R. Vīksne strādājuši desmit gadus.
Grāmatas iznākšana izraisīja visdažādāko reakciju: mūsu valstī mēģinājums objektīvi palūkoties uz Salaspils
nometni un tajā notikušo visumā ir uztverts pozītīvi gan vēsturnieku akadēmiskajās aprindās, gan vēstures interesentu
vidū. Kaimiņvalstī Krievijā vismaz publiski redzamā reakcija bija prognozējama: daži odiozi sabiedriskie un politiskie
darboņi par grāmatu, kuru nemaz nebija redzējuši un, visticamāk, arī netaisīsies ne lasīt, ne kaut vai rokās paturēt,
izteicās kā par kārtējo mēģinājumu «pārrakstīt vēsturi fašistiskā garā», neaizmirstot pieminēt «nacisma hidru, kas
Latvijā kārtējo reizi paceļ galvu». Daži pat savos komentāros grāmatas autoriem piesolīja sadedzināšanu krematorijas
krāsnīs. Acīmredzot grāmatas autori savu uzdevumu ir sasnieguši, jo sabiedrību grāmata neatstāj vienaldzīgu.
Sagatavojis
Juris Ciganovs
, Dr. hist.
