w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 2 , f e b r u ā r i s , 2 0 1 6
30
Kad pārlapojam pagājušā gadsimta div-
desmito gadu Latvijas presi, Kriša Ķūķa
vārds tajā atrodams bieži. Nav daudz Latvi-
jas armijas virsnieku, kas tā laika rakstos
minēti gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē.
Dzimis 1874. gada 28. janvārī Padurē.
Pirmo izglītību guvis vietējā Padures skolā.
1895. gadā iesaukts armijā pēc tā sauktās
ložu vilkšanas sistēmas. Palicis virsdienestā
un piecos gados iepazinis visas karavīra
grūtības, nodienot no ierindnieka līdz seržan-
tam. 1900. gadā iestājies Odesas kara skolā.
Skolu beidzis 1902. gadā un sācis dienēt kādā
no Sibīrijas pulkiem. Krievu—japāņu karā
piedalījies jau kā rotas komandieris. Pēc
kara — pulka ložmetēju rotas komandieris
un ieroču pārzinis. Pirmajā pasaules karā
piedalījies no pirmās dienas, vairākkārt ie-
vainots, par varonību apbalvots ar vairākiem
Krievijas ordeņiem. 1916. gadā ievainots un
kritis gūstā, no kura atbrīvots 1919. gadā.
Tajā pašā gadā atgriezies Latvijā un iestājies
tās armijā.
Latvijā K. Ķūķis no armijas vadības sa-
ņēma uzdevumu formēt 12. Bauskas kājnieku
pulku. To viņš izdarīja un kopā ar pulku cīnī-
jās Latgales frontē. Par kaujas nopelniemšajās
cīņās apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ie-
stājoties miera laikam, K. Ķūķis iecelts par
Kurzemes divīzijas komandieri un Liepājas
garnizona priekšnieku. It kā ļoti vienkārši
un parasti, kā daudziem Latvijas virsnie-
kiem: dzimis, mācījies, karojis, apbalvots,
komandējis utt. Tomēr Kriša Ķūķa liktenis
izveidojās citādi.
Ar iecelšanu par divīzijas komandieri,
kuras štābs atradās Liepājā, K. Ķūķis iznāca
uz Latvijas pēckara militārās un politiskās
vēstures skatuves. Viņa laikabiedru mūsu
vidū vairs nav. Ir tikai publikācijas presē, kā
arī vairākas brošūras, kuras sarakstījis pats
pulkvedis un viņa laikabiedri. Piemēram,
1924. gadā Mednieka sarakstītā un izdotā
brošūra «Pulkveža Ķūķa lieta». Visus šos ma-
teriālus kritiski caurlūkojot, diez vai būs ie-
spējams precīzi un nekļūdīgi izvērtēt pulkveža
darbību Liepājā no 1921. līdz 1924. gadam,
jo mūs šķir liels laika posms.
Jā, K. Ķūķis bija nacionāli domājošs
virsnieks, kurš ar sirdi un dvēseli ticēja
1918. gada 18. novembra Latvijai. Viņa de-
vīze bija: «Visu par Latviju!» Viņš sekoja
savai devīzei ne tikai vārdos, bet arī darbos.
Liepājas garnizonā viņš centās ieviest nacio-
nālo garu. Ar šo rīcību K. Ķūķis iemantoja
daudz pretinieku un savai darbībai — pret-
darbību demokrātijas vārdā, kas beidzās ar
viņa atcelšanu no amata. Tajos gados Lie-
pāju dēvēja par «sarkano Liepāju», jo jau no
gadsimta sākuma tur notika demonstrāci-
jas, streiki, kas mudināja uz pastāvošās ie-
kārtas gāšanu, ekonomikas graušanu. Arī
1921. gadā valsts varas pretspēki, izmanto-
jot demokrātiskās tiesības, Liepājas elektro-
stacijā organizēja streiku. Apstājās visas
Liepājas rūpnīcas, jo to mašīnu dzinējs bija
elektroenerģija. Liepāja tolaik bija otra lielākā
rūpnīcu pilsēta. Netika ražota produkcija,
valsts kasē neienāca nauda. Bija 1921. gads,
kaut gan tikai 1920. gadā bija iestājies ilgi gai-
dītais miers. Bija jau uzņemti pirmie sakari
ar ārzemēm, uz kurieni sūtīja Latvijas ražo-
jumus. Un pēkšņi Liepāja pārtraukusi ražo-
šanu, satricināti visas valsts ekonomiskie
pamati. Ko darīt? Streikotāji, savu vadoņu
mudināti, bija nepielūdzami. Pulkvedis
Ķūķis nosūtīja darbā uz elektrostaciju ka-
reivjus virsnieku vadībā no Liepājas garni-
zona. Elektrostacija atsāka ražot strāvu, un
rūpnīcas varēja turpināt darbu. Pēc laika at-
griezās darbā elektrostacijas personāls. Iz-
mantodami iegūto pieredzi, streiku vadoņi
uzsāka jaunu, nu jau plašāku streiku—šoreiz
ostā. Atkal K. Ķūķis sūtīja savu garnizonu pa-
līgā ostai, jo saprata, ka par neizkrautiem vai
neiekrautiem kuģiem jāmaksā soda nauda,
bet valsts nav tik bagāta, lai naudu sētu vējā.
Turklāt strādnieki streika laikā nepelnīja un
viņiem bija jādzīvo no vadoņu runām un
dāsnajiem solījumiem. Streiki turpinājās no
1921. līdz 1924. gadam, bet pulkvedim bija
tikai viena doma— jebkādos apstākļos jāglābj
Latvijas ekonomika. Streiki tika rīkoti ostā, uz
dzelzceļa, pastā un citur, un vienmēr pulk-
vedis atrisināja streiku jautājumu valstiski,
pretēji citādi domājošo iecerēm. Tas radīja
nelabvēlīgu attieksmi pret pulkvedi, jo ci-
tādi domājošie gan cīnījās par demokrātiju,
bet tajā pašā laikā tik grūtajā valsts situācijā
grāva tās ekonomiku. Pulkvedis Ķūķis pats
«Brīvās Zemes» 1924. gada 8. marta numurā
rakstīja: «Karavīri ir savas Tēvijas sargi, un,
ja nu Tēvijai draud briesmas no ekonomijas
puses, tad karavīru pienākums ir šīs bries-
mas novērst. Liepājas garnizona karavīri to
ir izpildījuši, par to izpelnījušies pilsoņu at-
zinību. Liepājas garnizona devīze arvien ir
bijusi «Visu par Latviju!», un es ticu, ka
viņa paliks arī uz priekšu.»
Tāda bija reālā situācija Liepājā un Lie-
pājas garnizonā no 1921. līdz 1924. gadam.
Kā jau tādos gadījumos, arī šajā tikameklētas
ziNāšaNai
Pulkvedis
Krišs Ķūķis
(1874—1945)
Pulkvedis Krišs Ķūķis. 20. gs. 20. gadu sākums.
Pulkvedis K. Ķūķis pirms atvaļināšanās no dienesta. 1924. gada marts.
