32
Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis
Diezgan ilgi apsvēru, vai drīkstu un vai
vajag šo vēstījumu darīt zināmu plašākai
sabiedrībai. Tas ir manas vecmāmiņas
vai, kā mēs, mazbērni, viņu saucām,
omammas skarbais dzīvesstāsts, kas ap-
kopots no viņas pierakstiem, kuri tapuši
pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu
sākumā. Mūža norietā, kad sliktās vese-
lības dēļ vecmāmiņa vairs nespēja aktīvi
piedalīties ikdienas darbos un bija savu
bērnu aprūpē, parādījās brīvs laiks, ko
varēja veltīt sev, un viņa gremdējās
atmiņās. viņa sāka izvērtēt notikumus,
meklēt atbildes uz jautājumu, kāpēc
cilvēku dzīvē ir tik daudz ciešanu.
viņas atskaites punkts bija pašas
pieredze, traģēdija, kas izjauca dzīves
ritējumu, izpostīja viņas jaunību, ģimeni,
Dzimteni, iedragāja ticību taisnībai un
Dievam. Šī nelaime skāra daudzus jo
daudzus, melnā nakts tumsā tā spēji
pieklauvēja pie mājas durvīm un izrāva
cilvēkus no ierastās vides, šķīra vīrus un
sievas, vecākus un bērnus, šķīra no
Dzimtenes.
savu ieceri apkopot vecmāmiņas
pierakstus publicēšanai es saskaņoju ar
savu mammu un viņas brāli —
omammas bērniem, kas abi arī ir repre-
sētie, jo piedzimuši izsūtījumā. viņi deva
man savu svētību, sakot, ka šis vēstījums
sasniegs cilvēku sirdis un ka noteikti būs
arī tādi, kas sapratīs visu no pusvārda,
jo paustajos notikumos ieraudzīs arī
sevi.
Esmu tik pateicīga dēlam Albertam, ka
viņš man iedeva magnetofonu. Ierakstīju to
mūziku, kas man patīk. Patīk arī jautra mū-
zika, tomēr vairāk mīlu skumjas melodijas.
Vispār nevaru saprast, kāpēc man visu laiku
ir skumji? Bieži apraudos, pati nezinu, par
ko. Kaut kas no sirds laužas ārā. Varu teikt,
ka man pašreiz ir viss. Ir jumts virs galvas,
siltums, bērni un mazbērni, esmu paēdusi,
man pat ir šokolādes konfektes pie gultas.
Man tās ļoti garšo. Lai gan tagad arī neesot
viegli laiki [1992]. Bet vienmēr jau nevar būt
viss labi. Ir visādi laiki bijuši. Dēls Alberts
un meita Irmiņa ļoti rūpējas par mani.
Visu dzīvi taču nevar nodzīvot gaiši un
laimīgi, un to slikto jau vairāk ievēro nekā
labo. Atminos, kad 1940. gadā ienāca sar-
kanie, papus teica, ka divas reizes viņam iz-
devies izmukt no tiem slepkavām. Trešo
reizi nepaveicās. Cik atminos no mammas
stāstījuma, tad divi pirmie bērniņi viņai no-
miruši. Viens dažu mēnešu vecumā, bet
otrs bijis ap gadiņu vecs. Es iedomājos, kādi
pārdzīvojumi viņai bija. Tad [1917] pie-
dzima mans vecākais brālis — Aleksandrs.
Kad sākās revolūcija, papus aizgājis karot
Kolčaka armijā — tā laikam bija pirmā
reize, kad viņš izvairījās no boļševikiem.
1921. gadā man bija daži mēneši un
manējie muka uz Latviju. Mamma vēl stās-
tīja, ka tikuši līdz Ļeņingradai. Tur naktī
gulējuši stacijā, bet papus sēdējis, kamēr
visi gulējām, un ar koku atgaiņājis žurkas.
Tad vēl mamma stāstīja, kā nopirkusi pienu
mums bērniem, bet, kad tas piens nostāvē-
jies, tad tur mazāk nekā puse bijis ūdens,
bet burkas dibenā — kaut kādi biezumi.
Pāri Latvijas robežai braukuši ar pajūgu
cauri mežiem. Visu laiku baidījās, ka mēs,
mazie, nesāktu brēkt, jo tad varētu kāds
izdzirdēt unmūs aizturētu. Tomēr laimīgi ti-
kuši līdz tēvatēva mājām «Slikšāniem» Vie-
sītes pagastā. Tā tad ir bijusi otrā veiksmīgā
mukšana no sarkanajiem. Kādu laiku nodzī-
vojām laukos. Vēlāk papus sāka strādāt Dau-
gavpils bankā, pēc tam Ludzā, bet tad viņu
pārcēla uz Tukuma banku [1926. gadā]. Tā
nu līdz tam nelaimīgajam 1941. gadam dzī-
vojām labi, normāli. Bet kas tad tas par laiku
priekš cilvēka dzīves—divdesmit gadus nor-
māli dzīvot? Ar to arī viss ģimenei beidzās.
..
1941. gada 14. jūnija naktī pulksten tri-
jos ar skaļu klauvējienu pie durvīmmūs pa-
modināja «nelūgtie viesi». Tieši tobrīd
sapņoju, ka sēžu vagona tamburā, stūrī uz
grīdas, un katrā pusē man stāv zaldāts ar
šauteni. Un te nu tie bija — viens karavīrs,
viens virsnieks un viens privātais — pavecs
lauku vīrs vadmalas vamzī. Lika salasīt
mantiņas, ko ņemt līdzi. Uzreiz pieteica, ka
papum līdzi ņemamās mantas jāliek atse-
višķi. Atceros, ka piegāju pie skapja kaut ko
paņemt, un čekistu virsnieks stāvēja man
tieši aiz muguras. Pagriezos un dusmās no-
raustīju plecus. Tik tikko noturējos, lai ne-
iespļautu viņam ģīmī. Tai brīdī baiļu nebija
nemaz, bija tikai šausmīgs aizvainojums,
bezpalīdzības sajūta un naids. Visu, ko ņēma
no skapja, gāza uz grīdas, un allaž sakārtotās
istabas vidū bija izveidojusies drēbju un
mantu kaudze. Mums toreiz bija mazs ka-
ķēns, un tas tagad spēlējās pa šo mantu
kaudzi. Atceros, ka brālis Edmunds gulēja
blakus istabā, un mamma nezin kāpēc pār-
vilka viņam segu pāri galvai, it kā bērnu vēl
varētu glābt, paslēpt no nelaimes. Vecāka-
jam brālim Aleksandram kāds bija pateicis,
lai uz mājām šai naktī neiet, jo būs izvešana.
Tā viņš izspruka no visa šā murga, un viņa
dzīve aizgāja pa pilnīgi citu ceļu.
Virsnieks atļāva noiet pagrabā paņemt
ēdamo. Mēs jau bijām dzirdējuši, ka no Poli-
jas izsūta cilvēkus uz Padomiju, un mamma,
kā bēdu nojauzdama, bija sagādājusi žāvētu
Izraidīto ceļš—
sibīrija
vēstures liecīBa
1940. gada vasarā trīs Baltijas neatkarīgās valstis: Lietuvu, Latviju un Igauniju
okupēja padomju karaspēks. Jau drīz vien pēc militārās okupācijas sekoja šo valstu
aneksija un inkorporācija Padomju Savienībā. Jaunā padomju vara gandrīz uzreiz
pēc okupācijas sākuma sāka izrēķināties ar sev nevēlamajiem vēl nesen neatkarīgo
valstu pilsoņiem. Padomju pirmā okupācijas gada represijas savu kulmināciju sa-
sniedza 1941. gada 14. jūnijā, kad vienā naktī no Latvijas izsūtīti 15 424 cilvēki,
kurus ieslodzīja padomju koncentrācijas nometnēs Sibīrijā un Tālajos Austrumos.
Šogad šim notikumam aprit 75 gadi.
Pirmajā rindā otrā no labās puses—omammas māte Jūlija Vītola. Otrajā rindā pa vidu—omammas tēvs (papus)
Krišs Vītols. 1931. gads, Tukums.
