w w w . s a r g s . l v
33
gaļu un sakausējusi sviestu, ko salējusi kan-
niņās. To visu mums atļāva paņemt līdzi.
Virsnieks mūs pat mierināja, ka mēs dzīvo-
šot tāpat, tikai ārpus Latvijas robežām. Kad
mūs izveda ārā no mājas un noslēdza visu,
bija jau gaišs. Atcerējos, ka šajā steigā ka-
ķēns bija palicis mājās. Sāku gauži raudāt,
un virsnieks atļāva aiziet pēc kaķēna, to at-
devām kaimiņam, kas arī bija pieaicināts šai
pasākumā. Atceros, es ļoti raudāju. Papus
noglaudīja man galvu un teica: «Ak, tu na-
baga kukainīti!»
..
Uz staciju [Tukums 2] mūs veda or-
maņa ratos, papum bija jābrauc mašīnā
kopā ar čekistiem, kas brauca pa priekšu.
Bija agrs rīts, ielas tukšas un klusas. Mājā
uz ielas stūra dzīvoja zobārste, pie kuras
mēs ārstējāmies. Kad braucām garām, es
pamanīju, ka viņa caur aizkara maliņu ska-
tījās, kā mūs aizved.
Stacijā jau bija pulku tādu nelaimīgo kā
mēs. Papum lika paņemt savu sainīti ar drē-
bēm, un zaldāti viņu veda prom uz blakus
stāvošo ešelonu. Pat lāga atvadīties neļāva,
viņš tikai vairākas reizes atskatījās uz
mammu un mums ar brāli. Mamma rau-
dāja, es arī, bet brālis Edmunds īsti nesa-
prata, kas tagad notiek. Tā mēs savu papu
nekad vairs neredzējām. Tie bija pēdējie
mirkļi, kad mūsu skatieni sastapās. Brālim
Edmundam bija tikai 15 gadi, tāpēc viņu
nepaņēma pie vīriešiem. Iekāpām lopu va-
gonā, kur bija sataisīti plaukti divos stāvos.
Vagonā bija tik mazs lodziņš, ka pa to pat
bērns nevarētu izlīst, tomēr — restes bija
priekšā. Pie sienas pretim durvīm bija ierī-
kota «tualete» — uz cauruma grīdā bija uz-
likta kaste. Nolēmām to «skaisto» vietu
aizkārt ar segu. Kad stacijā pienāca vilcieni
no Rīgas, mūs ieslēdza vagonos, aizbīdot un
aizbultējot durvis. Vēlāk tās atkal atvēra.
Nolemtos cilvēkus tik veda un veda klāt,
šķīra vīriešus no ģimenēm un izvietoja ļau-
dis tiem paredzētajos lopu vagonos. Asarās
bija teju katrs otrais. Bērni bija neizpratnē
par to, kas notiek, daudzi ar interesi lūkojās
apkārt uz vilcieniem, uz bruņotajiem kara-
vīriem un satrauktajiem pieaugušajiem va-
gonos. Uz staciju atnāca skolas biedri.
Pavisam klāt jau nelaida, bet pa gabalu va-
rējām sasaukties un parunāt.
Pēc pāris dienāmvajadzēja notikt manam
izlaiduma vakaram ģimnāzijā. Vēlāk, kad at-
griezos Latvijā, satiekot bijušos klases bied-
rus, tie stāstīja, ka saņēmuši gatavības
apliecības un visi aizgājuši projām, klaiņo-
juši pa Tukuma ielām un nekādu balli nav
svinējuši. No manas klases bijām četras
meitenes, kas tika aizvestas šai dienā izsū-
tījumā. Jā, kas to varēja zināt, ka pēc nedē-
ļas sāksies karš. Pareizi izdarīja vecākais
brālis Aleksandrs, ka paklausīja draugu pa-
domam un 13. jūnija vakarā nepārnāca
mājās. Viņu būtu iebāzuši vilcienā pie vīrie-
šiem. Tiem vilcieniemmaršruts bija tai pašā
virzienā, tikai uz citu lēģeru vietām, kur tos
jau gaidīja dzeloņdrāšu apjoztas nometnes.
Un toreiz jau arī bija tāda bērna domāšana.
Pat iedomāties nevarēja, ka varētu nomukt
kaut kur un pamest mammu vagonā. Tādas
iespējas bija. Piemēram, brālis Edmunds
gāja pēc ūdens vai uz stacijas bufeti kaut ko
nopirkt. Gāja taču no katra vagona un gāja
daudzi, viņu bars bija liels. Ja pamanītos, tad
pazust šajā jūklī noteikti varētu.
Atceros, ka sēdēju uz vagona grīdas pie
durvīm, kājas lejā šūpojot, un sarunājos ar
jaunpienācējiem. Šai brīdī pienāca kārtējais
vilciens no Rīgas, un kareivji taisīja durvis
ciet vagoniem, arī mūsējam. Kad kareivis
bīdīja durvis ciet, man uznāca dusmas, un
es pēdējā brīdī paspēru kāju uz priekšu viņa
virzienā, it kā gribētu viņam iespert. Vagona
durvis aizcirtās, bet kareivis lamādamies at-
grūda tās vaļā, ielēca mūsu vagonā un pār-
skaities prasīja, kurš nupat bija pie durvīm.
Kamēr viņš taisīja vaļā durvis, es paspēju uz-
rausties uz mūsu augšējā plaukta, un
mamma pārsedza mani ar segu. Kareivis ār-
dījās un bļāva, ka viņš tūlīt nošaušot to, kas
viņam gribēja iespert. Visi bija pārbijušies,
bet cieta klusu. «Ahraņņiks» lamādamies iz-
lēca ārā un ar sparu aizgrūda vagona durvis.
Mūsu vilciena sastāvs ceļā devās tikai
naktī — tas mūs veda pretī «gaišajai nākot-
nei dižajā Padomju Savienībā».
..
«Ceļojums» uz Sibīriju bija vienmuļš un
ilgs. Visi bija ārkārtīgi nomākti, jo katrs
gremdējās domās par to, kas viņu sagaida.
Pa ceļam lielākajās stacijās vilciens apstājās,
lai varētu paņemt ūdeni vai kaut ko ēdamu.
Mums spaiņos nesa zupu un prosas biez-
putru. Zupai un biezputrai pa virsu peldēja
kaut kāds sarkanbrūns eļļains šķidrums, bet
to vienmēr nolējām nost. Joprojām atceros,
cik šis «sarūpētais» ēdiens bija pretīgs. Jāteic,
ka badu vēl nejutām, jo šis tas bija palicis no
tā, ko bijām paņēmuši līdzi no mājām. Taču
gadījās reizes, kad pārbraucieni bija ilgāki
un pieturvietas retas. Tad gan gāja smagi,
jo pietrūka ūdens, un mēs cietām slāpes.
Šķērsojot kādu kalnainu apgabalu, šķiet,
Urālos, vilcienu apturēja neapdzīvotā vietā,
lai mēs varētu padzerties. Izkāpuši no vago-
niem, nevarējām saprast, kur tad lai padze-
ras?! Mums norādīja uz peļķēm, kurās bija
tumšs, brūns ūdens. Un mēs dzērām, jo slā-
pes bija neciešamas, tā ka mute lipa ciet.
Kad es tagad padomāju, tas ūdens laikam
bija brūns no kalnos esošajiemminerāliem,
tā ka netīrs vai kaitīgs tas nevarēja būt.
Galapunktā tikām tikai 1941. gada au-
gusta sākumā. Nobraucām līdz Krasnojarskai,
tur mūs izsēdināja no vilciena un izmitināja
kaut kādās barakās. Tāsman nav palikušas at-
miņā, bet atceros, ka līdz barakām bija jāiet
pa diezgan augstām laipām. Baidījāmies ie-
krist ūdenī, jo laipas stipri līgojās. Pēc pāris
dienām mūs «nokrāva» lielā baržā uz Jeņi-
sejas upes, un baržu vilka mazs kuģītis. No
tā brauciena atceros tikai naktis, jo baržā at-
radāmies tumsā visu laiku, un man sajuka,
kad ir diena un kad nakts. Gulēju dienā, bet
nomodā biju naktī, jo visu laiku bija tikai
tumsa un tumsa. Izsēdināja mūs Galaņinas
ciematā Kazačinskas rajonā, tas atradās Je-
ņisejas krastā. Izkravājāmies krastā, apsē-
dāmies un nevarējām saprast, no kurienes
tik daudz mazu mušiņu mums mācās virsū.
Tās bija kā melns mākonis. Tās līda, kur tik
spēja, acīs, ausīs, degunā, un trakākais bija
tas, ka mušiņas koda. Atgaiņājoties pārgā-
jām uz citu vietu, bet tur — tas pats. Tad
mums paskaidroja, ka mušiņas ir visur un
no tām pamukt nav iespējams.
Atceros, ka pirmā doma, izkāpjot no bar-
žas krastā, visiembija viena—gribējās kartu-
peļu, jo garajā ceļā mēs par tiem bieži prāto-
jām. Tad nu daži gāja tos kartupeļus meklēt,
un jaunākais brālītis Edmunds arī gāja kopā
ar pārējiem. Visa brauciena laikā Edmunds
bija tas, kas skrēja pēc ūdens un pēc pārtikas,
viņš rūpējās par mums, cik nu bija viņa spē-
kos. Tiesa, neatceros, vai toreiz kartupeļumek-
lējumi vainagojās ar kādiem panākumiem.
Tā nu mēs sēdējāmGalaņinā, cīnījāmies
ar uzmācīgajāmmušiņām un gaidījām, kad
mums atbrauks pakaļ no kolhoziem un sov-
hoziem.
Turpinājums sekos.
vēstures liecīBa
Pirmais no kreisās—Alberts Širokovs (omammas
dēls), ommamas māte Jūlija Vītola, omamma—
Tatjana Vītola un Irma Širokova (omammas meita).
1961. gada jūnijs.
«Tēvijas Sargs» aicina lasītājus, kuru dzimta
glabā atmiņu stāstus par Latvijas vēstures
notikumiem, ko būtu vērts publicēt,
sūtīt tos uz e-pasta adresi
