Atalgojumu saraksts. 2016. gada aprīlis - page 30

TĒVIJAS SArgS, Nr.4, APrīLIS, 2016
28
Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.
Foto — no interneta vietnēm.
Sākums šā gada februāra un marta numurā.
Pēc pāris dienām gaidītais kuģītis pie-
stāja krastā un mēs pa Jeņisejas upi brau-
cām uz Krasnojarsku. Lai gan visu laiku
biju nomāktā garastāvoklī, tomēr ievēroju,
cik skaisti bija Jeņisejas krasti. Krasnojarskā
kavējāmies pāris dienas, un tad jau pazīsta-
majos lopu vagonos mūs veda uz Kemerovas
apgabalu, Akčurlas staciju. Pilsēta saucās Ki-
seļevska, un tā atradās diezgan tālu no sta-
cijas. Izvietoja mūs lielā barakā ārpus pil-
sētas. Milzīgajā telpā stiepās garas nāru rin-
das divos stāvos. Acīmredzot šī baraka bija
celta, rēķinoties ar ļoti lielu izmitināmo cil-
vēku skaitu. Kad ieradāmies, tur priekšā jau
bija daudz jauniešu: Pievolgas vācieši, Kri-
mas tatāri, uzbeki un kazahi. Aziātu bija ļoti
daudz, un tie bija tikai vīrieši, gan jauni,
gan jau gados vecāki vīri. Pārsvarā viņi visi
bija ģērbušies vatētos halātos, ar salmu plat-
malēm vai čalmām galvā. No aziātiem jau
pa gabalu vējoja netīkama smaka, likās, ka
viņi naidīgi blenž uz pārējiem ar savām
melnajām acīm, tāds bija pirmais iespaids.
Agrāk par tādiem biju tikai lasījusi grāmatās
un skatījusi viņus bildēs. Sākumā mēs no vi-
ņiem pat baidījāmies, bet vēlāk izrādījās, ka
tādi paši skarba likteņa pabērni vien ir, tikai
sazināties ar viņiem nevarējām nekādi, jo
viņi krieviski nezināja neviena vārda.
Strādājām šahtā, kas atradās tālu no ba-
rakām. Tās vēl nebija ogļu raktuves, jo šajā
objektā tikai veidoja un raka jaunas šahtas.
Iedeva mums ļoti īpatnēju darba apģērbu—
baltas bikses un frenci. Jāsmejas, ka tādam
darbam dod baltas drēbes! Kājās vajadzēja
vilkt galošas, kuras saucās čuņi, ar spiciem
uz augšu izliektiem purngaliem. Tādas
klaunu drēbes, un pēc tādiem mēs arī visi
izskatījāmies. Toreiz nezināju, smieties vai
raudāt, jo paskats bija vienreizīgs, bet apzi-
nāšanās, ka mūs visus pataisa par jefiņiem,
smeldza. Tomēr tāda bija skarbā īstenība,
un nevienam tur smiekli nenāca, arī skatī-
tāju, kurus šie klauni varētu uzjautrināt, ne-
bija. Bijām tikai mēs paši — darba armija
jeb vergi klaunu drēbēs. Tā kā galošas bija
pārāk lielas, tad tās ar striķiem bija jāsien
pie kājas, lai nekrīt nost. Atmiņā uzpeld
aina, kad pa šauru taciņu cits aiz cita agrā
rīta stundā gājām uz darbu, kā balti gulbīši
garā strīpā. Pie šahtas atradās šķūnis, kur
bija ierīkota ēdnīca, — tur ēdām pusdienas.
Kad braucām uz Kiseļevsku, mums, visam
baram, iedeva veselu maisu ar maizi —
«ķieģelīti». Maize bija nupat cepta un karsta.
Pēc kāda laiciņa, maisam kratoties, maize
sadrupa, un tā mums bija vesels maiss ar
drupačām. Tad nu ēdāmmaizīti ar karotēm
vai saujām.
Darbs šahtās noritēja trijās maiņās, pa
desmit dienām. Visnejaukāk bija strādāt
nakts maiņā, tumsā. Atceros, cik nepatī-
kama bija iziešana no barakām tumsā un
garais ceļš līdz šahtām, tas bija ļoti nomā-
coši. Strādājām uz «otkatkas», proti, ar ak-
meņiem piekrautās vagonetes no šahtas
izcēla ar tādu kā liftu, tad pa sliedēm vago-
nete bija jāstumj uz izbērtuvi, kur akmeņus
gāzām ārā un ar lāpstām izgrābām tos no va-
gonetes malām, lai būtu, kur bērt nākamos.
Mūsu maiņā bijām trīs meitenes (Austra, es
un Elza, ar kuru kādreiz mācījāmies kopā
skolā) un trīs melnie veči — uzbeki. Ak, cik
tie izrādījās slinki vīrieši! To vien darīja kā
tupēja, pīpēja un skatījās, kā mēs, trīs jauni
skuķi, baltās klaunu drēbēs un jancīga pa-
skata pie kājām piesietās Hotabiča galošās,
stūmām vagonetes un ar lielām lāpstām
grābām ārā akmeņus. Man pacietības mērs
jau drīz bija pilns, un es, paķērusi lāpstu,
piegāju pie viņiem un atvēzējusies nikni
teicu — ja viņi necelsies un nestrādās, es sa-
došu ar lāpstu! Uzbeki bija izbrīnījušies par
tādu paziņojumu, bet smejoties tomēr pie-
cēlās un sāka palīdzēt. Latviešu skuķis, iz-
rādījās, bija īsts «šaitans» tiem uzbekiem,
kā man vēlāk pastāstīja citi barakas iemīt-
nieki. Turpmāk, ja šie uzbeki mani kaut kur
ieraudzīja ēdnīcā vai rindā pēc maizes, tad
vienmēr sauca mani un deva vietu sev
priekšā, it kā būtu aizņēmuši to tieši man.
Atceros, ka vēl bija jānes milzīgi un
smagi baļķi, kurus laida lejā — šahtā. Vien-
reiz, nesot to smago baļķi, jutu, ka no pār-
pūles melns gar acīm sametas, zaudēju uz
brīdi samaņu. Toreiz bija vairāki tādi gadī-
jumi, kad sievietes no pārpūles pēkšņi no-
gāzās, zaudējušas samaņu. Laikam jau lielā
slodze, niecīgā uztura deva un nakts maiņas
darīja savu, bet nevienu tas neinteresēja,
galvenais, lai darbs turpinās, un nieks, ka
sievietes krīt kā mušas.
Pēc kāda laika man jau bija jāstrādā iz-
veidotajā šahtā, kur stūmu vagonetes, gan
tukšas, gan pilnas. Tur nu gan bija riebīgi —
sastāvējies un piekvēpis gaiss, aukstums un
tumsa. Līdzi deva akumulatorus, kas tika
nostiprināti pie jostas, bet lampiņa bija uz
ķiveres pieres pusē. Vienā reizē man nodzisa
lampiņa, kad vagonete bija jāstumj cauri
sliežu krustojumam. Mana vagonete bija
tukša, un, stumjot pa sliedēm, tā skaļi gra-
bēja, es neredzēju un nedzirdēju, ka krusto-
jumam tuvojas ar akmeņiem piekrauta
vagonete. Pilnā vagonete sliežu krustojumā
ietriecās manējā, un trieciena brīdī mana
plauksta tika saspiesta starp vagonetēm.
Pēc daudziem gadiem vēl lielā rēta plaukstā
atgādina man par darbu šahtās. Toreiz bija
šausmīgas sāpes un liels asiņu zudums, bet
kaut kā veiksmīgi mani salāpīja un nebija
arī asins saindēšanās. Jau pēc pāris dienām
atgriezos darbā. Brīžiem pārņēma izmi-
sums, jo bija baisi, baisi no aukstuma, no
neizgulēšanās, no bada, no tā, ka kaut ko iz-
darīsi ne tā, kā vergturi prasa, un tad tevi
var cietumā vai lēģerī iebāzt, kas iespēju
kādreiz vēl redzēt Latviju samazinās uz
pusi. Šādos brīžos centos savaldīties un
domāt tikai par to, ka ir jāizdzīvo, jo citas
izejas vienkārši nebija. Jā, bija grūti, ļoti
grūti, bet tas paies. Galvenais tobrīd bija —
nenosalt, paēst (vienalga ko) un izgulēties,
lai izdzīvotu. Atskatoties uz šo pieredzi, es
redzu, ka mūsdienu cilvēki, kas pieraduši
pie ērtībām, pie silta ūdens un elektrības
apgaismojuma, pie apkures un daudzveidī-
gas pārtikas, to visu nenovērtē. Un cilvēki
vēl sūdzas un prasa papildu ērtības. Ak
Dievs, patiesība ir tāda, ka to visu pa īstam
novērtē tikai tad, kad tas tiek atņemts, kad
cilvēka dzīves un izdzīvošanas apstākļi līdz
pašiem pamatiem krasi mainās. Tad iesākas
grūts pārmaiņu apzināšanās brīdis, citam
garāks, citam — īsāks, bet visiem tas ir jū-
tams. Tāpēc vajag dzīvot ar gaišām cerībām
un domu — kaut tikai nebūtu karš! Jo kara
laikā viss aiziet nebūtības aizā, cilvēku lik-
teņi un arī pati cilvēcība pazūd.
Izraidīto ceļš—
Sibīrija
VĒSTUrES LIECīBA
1...,20,21,22,23,24,25,26,27,28,29 31,32,33,34,35,36,37,38,39,...40
Powered by FlippingBook