29
Pēc rokas traumas mani no šahtas pār-
cēla strādāt citā darbā zemes virspusē. Va-
jadzēja strādāt uz «ļebjotkas» — izcelt no
šahtas gan kravas ar akmeņiem, gan cilvē-
kus. Mūsdienīgā valodā to sauktu par liftu.
Fiziski tas bija viegls darbs, taču prasīja ļoti
lielu uzmanību, jo, sekundi agrāk vai vēlāk
ieslēdzot agregātu, varēja apgāzt kravu vai
iespiest šahtā kādu cilvēku. Visam bija jā-
notiek precīzi un atbilstoši noteiktajiem sig-
nāliem, ne agrāk un ne vēlāk.
Šahtās strādājot, es iepazinos ar Fjo-
doru Širokovu, kurš strādāja par mehāniķi.
Kara sākumā viņš bija kritis vācu gūstā,
vēlāk, sarkanās armijas «atbrīvots», tika iz-
sūtīts uz šahtām. Šis cilvēks mani patīkami
pārsteidza ar savu iekšējo un ārējo kultūru,
ar iejūtību, mieru un pieklājību. Es zināju,
ka katras tautības pārstāvju vidū ir visdažā-
dākā kaluma cilvēki, bet pirmo reizi savā
dzīvē aci pret aci sastapos ar krievu, kam
piemita šādas īpašības. 1946. gadā mēs sa-
reģistrējāmies. Man bija jānomaina pase uz
vīra uzvārdu. Noteiktajā dienā aizgāju uz
pasu nodaļu, kur saņēmu jauno pasi. Šai
reizē atgadījās kas tāds, ko var dēvēt par
laimi nelaimē. Pasu nodaļa atradās pilsētas
centrā, tālu no barakām, kurās mēs dzīvo-
jām. Tajā dienā, būdama pilsētas centrā, es
nolēmu aiziet uz kino. Nupat saņemto jauno
pasi iebāzu jakas kabatā. Kinoteātrī bija
ļaužu pils, tie drūzmējās priekštelpā, stāvot
garās rindās pie biļešu kasēm. Pēkšņi priekš-
telpā nodzisa gaisma, un mēs visi bijām pil-
nīgā tumsā ne ilgāk kā minūti. Kad gaismu
atkal ieslēdza, es, iebāzusi roku kabatā, at-
klāju, ka manas jaunās pases tur vairs nav,
tā bija izzagta. Nekāds kino man vairs nebija
vajadzīgs, jo pārņēma šoks no domas, kas
tagad būs. Iesniedzu vajadzīgos dokumen-
tus, sarakstīju paskaidrojumus. Protams,
mani nolamāja, teikdami, ka savu pasi es
esot pārdevusi un tādā garā, tomēr jaunu
pasi dabūju. Interesantākais šajā notikumā
bija tas, ka jaunajā pasē bija ieraksts, ka tā
izsniegta nozaudētās vietā, bet ieraksta par
aizliegumu izbraukt no pilsētas nebija. Šis
noteikums bija palaists garām. Tātad es brīvi
varēju atstāt šo pilsētu! Mēs abi izmantojām
tādu apstākļu sakritību un nolēmām aiz-
braukt, būtībā — aizmukt. Protams, apzi-
nājos, ka tā ir krimināli sodāma bēgšana, jo
toreiz nevienu pat no darba neatbrīvoja bez
oficiāliem parakstiem, atļaujām, zīmogiem,
ierakstiem un lēmumiem.
1947. gada sākumā es jau biju bērniņa
gaidībās. Sakravājām savas mantiņas, sali-
kām uz ragavām un devāmies agri no rīta
uz netālu esošo pilsētu Prokopjevsku. Tur
iesēdāmies vilcienā
«Vesjolij»
. Atkal lopu
vagoni. Biju pārsteigta, ka braucēju tik
daudz. Cilvēki bija ļoti dažādi, gan jauni,
gan veci, gan izsūtītie aziāti un krievi, gan
bijušie ieslodzītie —
zeki
, bet visi brauca ne-
legāli. Vagoni bija pamatīgi apledojuši,
sēdēt nācās uz grīdas. Tā mēs uzsākām savu
garo ceļojumu uz Vidusāziju, kur gala mēr-
ķis bija Ļeņinabada, jo tur dzīvoja mana
vīra paziņa, ar kuru viņš bija regulāri sarak-
stījies. Pirmā pieturvieta mums bija Alma-
Atā. Tur ierodoties, visiem bija jāiet uz pirti
noteiktās karantīnas dēļ. Atceros, man mu-
gurā bija kleita un tai pa virsu vēl biezi vilnas
svārki, bet, kad iznācu no pirts, mani siltie
svārki bija pazuduši. Labi, ka bijām atbrau-
kuši uz Vidusāziju un tur jau bija silts. Par
svārku pazušanu nebrīnījos, jo padomijā
zagšana bija visai parasta lieta. Domāju, ka
pat vēl tagad ir cilvēki, kas pieraduši pie zag-
šanas, tik mūsdienās vairs nesaka — zagt,
bet vienkārši — paņemt.
Interesanti, ka Ļeņinabadā es ieraudzīju
skatu, ko pirms vairākiem gadiem biju re-
dzējusi sapnī, — austrumu tirgu, kurš bija
gaužām raibs un krāsains no izliktajām pre-
cēm, audumiem, garšvielām, augļiem un
apģērbiem. Kamieļi rindās gulēja smiltīs ar
kravām uz muguras, visapkārt bārdaini vīri,
čalmas galvā, vatētie halāti mugurā. Tieši
tādu skatu es reiz biju nosapņojusi.
Ļeņinabadā kādu laiku mēs dzīvojām
pie vīra paziņas, bet vēlāk vīrs iekārtojās
darbā par mehāniķi pie ģeologiem kalnos,
un mēs no pilsētas aizbraucām uz kalniem.
Tie bija augsti, klinšaini un pliki. Kad bija
lietains vai apmācies laiks, mākoņi staigāja
pa ceļu, un es esmu gājusi cauri šiem mā-
koņiem. Tagad liekas interesanti to atcerē-
ties, pat romantiski, bet toreiz bija tāda
nospiestības sajūta. Irmiņa piedzima Ada-
rasmanā, kas atradās dažus kilometrus no
ģeologu nometnes, zinu, ka tai pilsētiņā bija
kāda slepena rūpnīca. Tuvumā nevienas
citas slimnīcas nebija, tāpēc mani aizveda
uz turieni. Pārsteidzoši, ka ārsts, kurš pie-
ņēma dzemdības, izrādījās latvietis. Tiesa,
viņš bija ļoti atturīgs un nelabprāt runāja
latviski. Tā arī nezinu, kas viņš bija un kā
tur bija nokļuvis. Pieļauju, ka arī izsūtītais,
jo viņš izskatījās ļoti samulsis, satikdams
savu tautieti. Viņa uzvārdu gan es zināju,
tas bija izteikti latvisks, bet tas nu ir pagaisis
no atmiņas. Lai tiktu no slimnīcas atpakaļ
uz ģeologu nometni, vīrs bija sarunājis kra-
vas mašīnu. Es sēdēju pie šofera kabīnē. Ne-
atceros, kāpēc tā sanāca, ka vīrs ar mazo
Irmiņu bija augšā, kravas kastē. Viņš stāvēja
kājās un turēja mazo uz rokām. Visu ceļu
uztraucos, ka tik viņš, mašīnai kratoties, ne-
sašūpojas un nepakrīt.
Vīram patika staigāt pa kalniem. Paņē-
mis mazo uz rokām, viņš devās garās pa-
staigās pa kalniem. Biju ļoti aizkustināta,
redzot, cik iejūtīgs ir mans vīrs gan pret
mani, gan pret Irmiņu. Viņam bija daudz
savu darbu un pienākumu, bet allaž, kad
vien bija iespēja, viņš steidzās pie mums, lai
pabūtu kopā, lai paturētu mazo Irmiņu uz
rokām un man pateiktu kādu mīļu vārdu.
Pie ģeologiem sākumā mēs dzīvojām
lielā teltī, gulējām vatētos guļammaisos, bet
pa vidu teltij kūrās dzelzs krāsns. Vēlāk bija
iespēja pārcelties uz namiņu, kas tika uz-
celts no akmeņiem un pārklāts ar zāļu un
sūnu jumtu. Atceros, kalnos, kur dzīvojām,
bija visādi mošķi — skorpioni, falangas
(tādi kā zirnekļi, ap 10 cm lieli) un čūskas,
gan lielas, gan mazākas… baisi. Namiņam
no akmeņiem bija trīs sienas, bet kā ceturtā
bija kalna klints. Atceros, kā reiz nobijos,
kad ieraudzīju, ka pie lodziņa kalna pusē
ložņā čūska, galvu pacēlusi, un skatās iekšā.
Paķēru Irmiņu un kliegdama izskrēju ārā.
Kaimiņam izdevās čūsku nošaut. Tā izrādī-
jās teju divus metrus gara. Citreiz, izgājusi
pie plītiņas, kas atradās ārā, redzu — tur
grozās tieva gara čūskiņa. Taču pamazām
sāku pierast arī pie šādas kompānijas.
Vēl atceros, kā pāri Irmiņas gultai stai-
gāja lielais zirneklis, bet pie bērna tas neva-
rēja tikt, jo gultiņai pāri bija nostiepta
marle, lai pasargātu no kukaiņiem.
Irmiņai bija septiņi mēneši, kad nolē-
mām braukt uz Latviju. Bija sajūta, ka esam
veiksmīgi pazuduši no padomijas represīvā
aparāta redzesloka, jo visu Vidusāzijā pava-
dīto laiku par mums neviens neinteresējās
VĒSTUrES LIECīBA
«Tēvijas Sargs» aicina lasītājus, kuru dzimta
glabā atmiņu stāstus par Latvijas vēstures
notikumiem, ko būtu vērts publicēt,
sūtīt tos uz e-pasta adresi
Turpinājums 30. lpp.
TĒVIJAS SArgS, Nr.4, APrīLIS, 2016
