TĒVIJAS SArgS, Nr.4, APrīLIS, 2016
30
Šā gada 2. aprīlī Kaukāzā, Kalnu Karabahas apgabalā un uz Armēnijas—Azerbaidžānas ro-
bežas atkal sāka dunēt lielgabali. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiemKalnu Karabahas «snaudošais»
konflikts atsākās ar jaunu sparu. Droši vien pasaule tā arī neuzzinās, kura valsts pirmā atsāka ka-
radarbību—oficiālajos paziņojumos abas valstis militārā konflikta atsākšanā vaino viena otru.
«Šodien Armēnijas spēki sarīkoja kārtējo bruņoto provokāciju pret Azerbaidžānu, uzbrūkot
mūsu pozīcijām abu valstu bruņoto spēku saskarsmes līnijā. Armēnijas armijas artilērija apšaudīja
mūsu teritorijā esošās apdzīvotās vietas (no Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva 2016. gada
2. aprīļa paziņojuma).
«Armēnijas aizsardzības ministrija nosoda Azerbaidžānas varas iestāžu bezatbildīgo lē-
mumu par agresijas sākšanu un oficiāli paziņo, ka karadarbības turpināšana var draudēt ar ne-
paredzamām sekām Azerbaidžānai. Azerbaidžāna ir atbildīga par bezprecedenta agresiju Kalnu
Karabahas un Azerbaidžānas bruņoto spēku saskarsmes sektorā» (No Armēnijas Aizsardzības
ministrijas 2016. gada 2. aprīļa paziņojuma).
Konflikta vēsture aizsākās Pirmā pasaules kara laikā un sekojošajā Krievijas impērijas sa-
brukuma periodā.Tieši tad šī armēņu un azerbaidžāņu jaukti apdzīvotā teritorija kļuva par strīda
objektu starp neatkarību pasludinājušo Armēniju un Azerbaidžānu. Sekoja karš starp abāmvalstīm,
kura laikā abas puses izcēlās ar īpašu nežēlību pret otras nacionalitātes un ticības pārstāvjiem (ar-
mēņi ir kristieši, bet azerbaidžāņi—musulmaņi), notika etniskās tīrīšanas. 1921. gadā Padomju
Krievija likvidēja Aizkaukāza neatkarīgās valstis. Kalnu Karabahā padomju vara izveidoja autonomu
apgabalu, iekļaujot to Azerbaidžānas Padomju Sociālistiskās Republikas sastāvā.Tādā veidā bija
izveidota politiska «bumba ar laika degli», jo Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā bija iekļautas
pārsvarā armēņu apdzīvotās teritorijas. Laikā, kad jau bija jaušams Padomju Savienības sabrukuma
sākums, 1988. gadā Kalnu Karabahas autonomā apgabala Augstākā padome nolēma panākt šīs
teritorijas iekļaušanu Armēnijas sastāvā. Starp šīs idejas virzītājiembija arī viens no Kalnu Karabahas
separātistu līderiem, tagadējais Armēnijas prezidents Seržs Sargjans.Tobrīd Kalnu Karabahā dzīvoja
77%armēņu un 21%azerbaidžāņu.Traģiskā situācija atkārtojās: Kalnu Karabahai vēl oficiāli esot
Padomju Savienības sastāvā, šajā reģionā sākās starpetniskās sadursmes starp armēņiem un
azerbaidžāņiem, sekoja etniskās tīrīšanas—genocīds pret armēņiem Sumgaitā un Baku, azer-
baidžāņu masveida izdzīšana no Kalnu Karabahas. Pēc PSRS sabrukuma starpetniskās sadursmes
pārauga karā starp Armēniju un Azerbaidžānu. Sākumā padomju (vēlāk — Krievijas) armija
šajā karā atbalstīja Azerbaidžānu, uz šo valsti sāka lielā skaitā braukt brīvprātīgie no Krievijas
reģioniem Čečenijas un Dienvidosetijas, kā arī no Turcijas. 1992. gada beigās Kalnu Karabahas
armēņu pašaizsardzības spēkiem un Armēnijas armijas regulārajām vienībām izdevās kara gaitu
vērst sev par labu, iegūstot kontroli pār Kalnu Karabahas apgabalu. Armēnijas spēki ieņēma arī
daļu no Azerbaidžānas teritorijas— rajonus starp Kalnu Karabahas reģionu un Armēniju. Re-
ģionā dislocētās Krievijas armijas vienības karadarbībā neiesaistījās. Armēnijai šajā laikā lielu
politisko atbalstu sniedza Krievija, kurai bija karabāzes Armēnijas teritorijā. Tiesa, tas neliedza
Krievijai pārdot ieročus un militāro tehniku arī Azerbaidžānai — tas tika darīts, lai abu valstu
konflikta rezultātā vairotu savu ietekmi Aizkaukāzā. Azerbaidžānai līdzīgu iemeslu dēļ aktīvu
palīdzību politiskajā līmenī sniedzaTurcija.
Aktīvā karadarbība starp abām valstīm beidzās 1994. gada 8. maijā, kad karojošās puses
vienojās par pamieru. Līdz pat šī gada 2. aprīlim šajā reģionā saglabājās «snaudoša» jeb «iesaldēta»
konflikta stāvoklis: abas puses paretam veica pretējo pozīciju apšaudi, politisko sakaru starp abām
valstīm nav joprojām. Starptautiskie eksperti šobrīd izvairās prognozēt, kā šis konflikts attīstīsies
tālāk, lai arī pašreiz karojošās puses atkal ir vienojušās par pamieru.Tomēr ir skaidrs, ka karadarbība
Kalnu Karabahā potenciāli var būt viens no bīstamākajiemmilitāri politiskajiem samezglojumiem
ne tikai Aizkaukāzā, bet arī visāTuvo Austrumu reģionā.
Pēc ārzemju preses materiāliem
sagatavojis
Dr. hist. Juris Ciganovs
.
VĒSTUrES LIECīBA
un dzīvojām bez jebkādas atskaitīšanās pie
vietējām varas iestādēm, lai gan bijām re-
ģistrējušies un tās zināja, kas mitinās ģeo-
logu nometnē. Bijām saņēmuši vēstuli no
mammas, kas jau bija veiksmīgi nokļuvusi
līdz Latvijai. Kad bijām sakrājuši pietie-
kamu naudas summu, vīrs sarūpēja biļetes
uz vilcienu, kas mūs aizvestu līdz Maskavai.
Bijām ļoti pateicīgi visam ģeologu kolektī-
vam un vīra paziņam, kas mums palīdzēja
un atbalstīja, kamēr dzīvojām Vidusāzijā.
Sirsnīgi atvadījāmies. Ģeologi teica sirsnī-
gus vārdus un vēlējumus, arī viņi pa šo
laiku bija pieraduši pie mums un mazās Ir-
miņas klātbūtnes. Tie tiešām bija ļoti gaiši
cilvēki, kurus iepazinām mūsu ērkšķainajā
dzīves ceļā.
Stacijā stāvējām uz perona ar mazu
bērnu uz rokām un mantu koferiem. Kad
sagaidījām vilciena pienākšanu un piegā-
jām pie vagona, pavadone teica, ka vilciens
ir pārpildīts un viņa nelaidīs mūs iekšā. Tā
bija pirmā reize, kad es savu vīru redzēju tik
saniknotu un agresīvu. Satvēris aiz elkoņa,
viņš pievilka sev klāt pavadoni un iekliedza
viņai sejā — ja viņa nelaidīšot mūs iekšā va-
gonā, viņš nokodīs viņai degunu. Pavadone
ne pa jokam nobijās un ielaida mūs vagonā.
Līdz Maskavai braucām ilgi, bet šis vilciens
bija domāts cilvēkiem, nevis lopiem, tāpēc
man šis pārbrauciens nekādas grūtības ne-
sagādāja.
Maskavā mēs uz pāris dienām apmetā-
mies pie vīra māsas. Savus koferus bijām at-
stājuši stacijā, bagāžas kamerā. Atceros, ka
gribējām uzpucēties pirms braukšanas uz
Latviju. Man bija tāda skaista blūze, vīram
jauns krekls, bet, kad atvērām savus kofe-
rus, atklājas, ka ne blūzes, ne krekla tur
vairs nebija. Atkal kāds bija «paņēmis», lai-
kam arī gribēja uzpucēties.
Pēc pāris dienām jau braucām uz Lat-
viju, uz Rīgu. Atceros, ka sāku gauži raudāt,
kad sapratu, ka vilciens jau ripo pa Latvijas
zemi. Vīrs mani mierināja, nevarēdams sa-
prast, vai es raudu no prieka vai sāpēm
sirdī. Es pati nezinu, bet tajā brīdī tiešām
sirds rāvās ārā no krūtīm un prieks mijās ar
sāpēm par pārdzīvoto. Nomierinājos, tikai
skatoties uz mazo Irmiņu, kas arī atgriezās
savā tēvu zemē.
Rīgā kādu brīdi padzīvojām pie Stal-
bova kundzes. Brālis Edmunds arī bija Lat-
vijā, apprecējies, un ar savu sievu Dainu
dzīvoja Talsos. Pēc kāda laika viņiem pie-
dzima meitiņa Irēna. Mēs ar vīru un Irmiņu
arī devāmies uz Talsiem. Vīrs Klaipēdā da-
būja labu darbu, bet bija patālu no ģimenes,
lai redzētos katru dienu. Tad atradām ie-
spēju arī mēs ar Irmiņu un mammu uz
kādu laiku pārcelties uz Klaipēdu, lai visi
būtu kopā, taču tas nebija ilgi, un mēs atkal
atgriezāmies Talsos. Vīrs dabūja darbu
Rīgā, pēc tam Jūrmalā, un tad arī mēs pār-
cēlāmies uz turieni. Dzīvojām Bulduros,
vīrs strādāja par elektriķi atpūtas namā, kur
mums iedeva istabiņu ar virtuvi. Likās, ka
esam sākuši jaunu dzīvi, ka tās briesmīgās
dienas jau ir aiz muguras, ka jāaudzina
bērni un jādzīvo mierīgi tālāk, bet tad sākās
notikumu virkne, kuros tikai tagad saskatu
biedējošas zīmes, kas brīdināja par jaunas
vētras tuvošanos.
Atceros, kad strādāju Talsu izpildkomi-
tejā par mašīnrakstītāju, tur bieži iegriezās
skolas direktors. Uzzinājis, ka esmu beigusi
ģimnāziju, viņš man piedāvāja strādāt
skolā. Nolēmu, ka sākšu strādāt skolā un ie-
stāšos pedagoģiskajā fakultātē neklātienes
nodaļā. Bet šis sapnis tā arī nepiepildījās.
Jau drīzumā mani izsauca pie direktora uz
kabinetu, un viņš ar putām uz lūpām klie-
dza uz mani, kāpēc es esot slēpusi to, ka
esmu izsūtītā. Lai cik direktors iepriekš bija
licies izturēts un pieklājīgs, šajā brīdī viņš
bija pilnīgi pārvērties. Lamuvārdi gāzās no
viņa mutes kā no pārpilnības raga. Viņš
man atgādināja to zaldātu, kas 1941. gada
14. jūnijā bija ielēcis vagonā, lai notvertu to,
kurš viņam gribēja iespert. Tiesa, es savā
biogrāfijā biju ierakstījusi, ka 1941. gadā
biju izbraukusi uz PSRS kopā ar vecākiem.
Viņš nobļāvās, ka tādiem cilvēkiem kā man
nevar uzticēt Padomju Latvijas bērnu au-
dzināšanu. Tā pēc dažiem skolā nostrādā-
tiemmēnešiemman nācās aiziet. Toreiz vēl
neapjautu, ka negaisa mākoņi atkal sāk sa-
vilkties. Bija 1949. gads.
Turpinājums sekos.
Sākums 28. un 29. lpp.
Aizkaukāzā atkal dun lielgabali
