Arnolds
: «Daļa cilvēku, kurus mācīju jaun-
sargos, tagad ir profesionālajā dienestā, daži
aizgājuši uz Latvijas Nacionālo aizsardzības
akadēmiju un kļuvuši par virsniekiem. Sa-
ikne starp mums nav zudusi. Mums katru
gadu joprojām ir tradīcija starp Ziemassvēt-
kiem un Jaungadu pulcēties kopā pie manis
mājās. Arī ikdienā cilvēki, kurus esmu mā-
cījis, labprāt piesakās palīdzēt rīkot dažādas
nometnes un pārgājienus jaunajiem jaun-
sargiem.
Mani puikas iesāka savas gaitas citā
Jaunsardzes vienībā, bet, kad es sāku dar-
boties kā instruktors, pārnāca pie manis. Tā
es novērtēju vēl vienu būtisku iespēju, ko
man deva šis darbs, — varēju pavadīt vēr-
tīgu laiku kopā ar saviem bērniem ne tikai
mājās, bet arī darbā. Manuprāt, tas ir pats
būtiskākais, kas ir vajadzīgs jebkurās tuvās
attiecībās — laiks kopā.
Pirms vairākiem gadiem Jāņmuižas
tehnikumā uzņēmu Jaunsardzē 4. kursa
puišus, par kuriem sūdzējās visi skolotāji.
Pagāja laiks, un kursanti nāca un teica man:
«Paldies!» Es pat toreiz īsti nesapratu un
prasīju: «Par ko?» Un viņi atbildēja: «Par to,
ka jūs ar mums tik daudz ņematies.»
Dažkārt mēs ar kolēģi prātojam par to,
ko paši esam izdomājuši, un liekas — nu,
nē, negribas lēkt āliņģī, pārvarēt 20 km pa
mežu ziemā, bet, darot to, mēs aizraujamies
un gūstam prieku. Aizrautība un enerģija ir
vajadzīga, lai aizrautu un motivētu pārējos.
Man tā rodas darot.»
Sigita
zina un jūt, cik daudz Arnoldam
nozīmē viņa darbs un cik ļoti viņš to mīl.
Viņa, mazliet ķircinot, saka:
«Ir ierasts, ka nedēļu Arnolds ir prom
no mājām darbā, brīvdienās rīko pārgājie-
nus mežā, bet, kad pārrodas, nevar rimties
stāstīt, kā viss noticis, kurš ko darījis.
Vai ir grūti dzīvot kopā ar militāristu?
Nav tajā nekā ekskluzīva. Man dažkārt prasa,
vai es vīru neizrakstīšu no mājasgrāmatas
par to, ka viņš tik bieži ir prom. Protams, ne-
izrakstīšu. Man ir svarīgi, ka viņš ir apmie-
rināts un priecīgs. Un darbs, precīzāk —
dzīvesveids, viņam to sniedz. Arnolds nāk
mājās pozitīvi uzlādēts un ļoti enerģisks.
Dažkārt pat ir tā, ka viņš īsti neprot atpūs-
ties. Brīvās dienās jau plāno un organizē
kaut ko uz priekšu. Atvaļinājumā arī parasti
nevar uz vietas nosēdēt. Mums kaut kur ir
jābrauc, jāskatās, jākustas. Bet tas mums vi-
siem patīk, un tas mūs vieno.»
Arnolds:
«Kad puikas bija mazi, es pie
sevis domāju: viņi izaugs, un tad mēs ar Si-
gitu ceļosim pa pasauli. Viņi ir lieli, bet mēs
vienalga braucam kopā. Tā ir vislabāk.»
Arnolds Sigitu satika pirms 22 gadiem
deju vakarā. Sigitas draudzenes toreiz ar
zināmu skaudību teica: «Tu tā vienkārši
aizbrauci padejot uz Priekuļiem un uzreiz
apprecējies.»
Sigita:
«Uzreiz gan tas nebija. Mēs kādu
gadu draudzējāmies.»
Runājot par attiecībām, Arnolda un Si-
gitas atbildes kļūst arvien īsākas, bet abi pār
galdu skatās viens otrā un dzirkstoši sasmai-
dās, tā, it kā dejas un pirmā saskatīšanās no-
tiktu nupat, mūsu acu priekšā.
Sigita:
«Mums nekad nav bijis tādu no-
pietnu strīdu vai īpašas pieslīpēšanās.»
Arnolds:
«Kā sācies, tā tas mums ir gājis.
Mums abiem gribējās ģimeni. Liela nozīme
ir sapratnei, iecietībai. Bet mums gan viena,
gan otra ir bijusi vienmēr. Mums ir labi.»
Novirzot tēmu no sevis un Arnolda, Si-
gita mudina Evelīnu pastāstīt, kā viņai iet
Jaunsardzē. Un mazā stāsta, ka šogad no-
metnē iemācījusies airēt un mācās burāt, ka
visas šīs aktivitātes viņai ļoti patīk. Evelīna
ir vienīgā, kura augusta dzestrumā ezerā
vairākkārt izpeldējusies.
Arnolds klausās meitā un, sakot, ka visa
viņa ģimene saistīta ar militāro jomu, atzīst,
ka daudz domājis par pēdējā laikā tik bieži
apspriesto jēdzienu «patriotisms».
Arnolds:
«Es nepolitizēju militāro
jomu. Precīzāk — es to nošķiru no politi-
kas. Zemessardze un Jaunsardze mani aiz-
rauj, dod iespēju dzīvot piepildītu dzīvi. Arī
cilvēki man līdzās ar to aizraujas, pievieno-
jas. Nāk draugi un draugu draugi. Cilvē-
kiem tas kļūst par dzīvesveidu. Jā, protams,
iesaistīšanās valsts militārajā apritē aplie-
cina tavu uzticību un lojalitāti valstij. Bet
man pirmām kārtām darbs ir aizrautība,
prieka un enerģijas avots.
Arī kara iespējamību un arvien pieau-
gošo bruņošanos cenšos neattiecināt uz savu
darbu, ģimenes locekļiem, kuri iesaistīti
militārajā apritē. Vismaz pagaidāmman tās
ir paralēlas pasaules. Un es ļoti ceru, ka tā
tas arī paliks.
Tāpat man šķiet, medijos pārāk tiek no-
niecināts latviešu patriotisms. Esmu pārlie-
cināts, ka mīlestība un piederības izjūta ir
katrā no mums. Ja tā nebūtu, arī krastmala
18. novembrī būtu pustukša. Bet ar katru
gadu tā tikai kļūst arvien pilnāka. Kas tad
cits cilvēkus mudina sanākt kopā, ja ne pa-
triotisms?
Vai mēs, mana ģimene, esam kārtīgi lat-
vieši? (
Arnolds dzīvespriecīgi iesmejas un
ietur nelielu pauzi.
) Jā, mēs esam kārtīgi lat-
vieši. Ko es ar to saprotu? Iespējams, tā nav
korekti teikt, bet tomēr — īsts latvietis ir cil-
vēks, kurš dzīvo un strādā šeit. Un veido ģi-
meni savā dzimtenē, savā zemē. Jā, ir visādi
apstākļi. Varbūt. Un tomēr militārajā jomā
darbs ir bijis vienmēr. Tikai jāgrib, jānāk un
jāstrādā.»
Pēc tā, cik nepiespiesti Bahmaņi ieņem
vietas, lai fotogrāfs nobildētu ģimenes port-
retu, kļūst skaidrs, ka viņi fotografējušies
kopā daudzas reizes. Labi ir ne tikai Arnol-
dam ar Sigitu. Viņiem visiem kopā ir labi.
Atvadāmies, un Bahmaņi atgriežas atpūtas
mājas lielajā dzīvojamā istabā, čalojot par
savu dārzu Mārsēnos, par to, ka derētu vēl
viena sēņu mērce, un to, no kuras ābeles la-
sīti āboli iepriekšējai ābolkūkai. Viņi ir lī-
dzīgi, tāpat kā līdzīgs ir darbs, ko Sigita un
Arnolds dara šķietami katrs savā jomā. Abi
pieaugušie Bahmaņi ir blakus, kad veidojas
jaunu cilvēku dzīves un vērtību pamati. No
viņiem iedvesmojas tie, kuri turpmāk dibi-
nās ģimenes, audzinās bērnus un prātos par
to, ko nozīmē patriotisms, kas dzīvē dod
vislielāko spēku un kas ir kārtīgs latvietis.
Pēc šīs tikšanās var vien ar gandarījumu pa-
smaidīt, jo ar Latviju un latviešiem viss ir
un būs kārtībā.
TēViJAS SARgS, NR.8, AuguSTS, 2016
ZEMESSARdZEi 25
27
Arnolds Bahmanis ar abiem dēliem.