pareģot. Bet nenoliedzami ir tas, ka Latgales
atbrīvošana novilcinātos un tā prasītu lielā-
kus upurus. Kā redzams no šīm rindiņām,
kuras dibinās uz Latgales atbrīvošanas no-
risi, 14. novembra uzvara pie Liepājas nav
tikai Lejaskurzemes atbrīvošana, bet tā pa-
ātrināja arī Latgales atbrīvošanu, ja pat šī uz-
vara nebija galvenā mūsu austrumu frontes
panākumu noteicēja pie Latgales atbrīvoša-
nas, jo tā deva iespēju visus spēkus vērst pret
pretinieku austrumu frontē pēdējā un mums
visizdevīgākā brīdī. Tāda pēc būtības ir no-
zīme Liepājas aizstāvēšanās izšķirošai kaujai
14. novembrī —mūsu uzvarai. Vieglas smil-
tis Jums, varoņi, kas devāt mums brīvību!
Mīļš sveiciens Jums, Lejaskurzemes kauju
dalībnieki, kas vēl esat šeit!»
1919. gada decembrī K. Olekšs tika par
kaujas nopelniem paaugstināts pulkveža-leit-
nanta pakāpē, bet 1920. gada janvārī iecelts
par Zemgales divīzijas štāba priekšnieku. Di-
vīzijas apgādē un apmācībā piedalījās Fran-
cijas armijas virsnieki, ar kuriem štābam bija
jāsadarbojas. Aprīlī divīzija tika pārvietota
uz Latgales fronti un līdz miera noslēgšanai
ieņēma pozīcijas tās labajā sektorā.
Armijai pakāpeniski pārejot uz miera
laika štatiem, K. Olekšs 1921. gada janvārī
tika iecelts par Robežsargu divīzijas sastāvā
iekļautā 1. Latvijas strēlnieku pulka koman-
dieri, bet tā paša gada augustā—par Latgales
divīzijas štāba priekšnieku. 1924.—1926. gadā
viņš mācījās un sekmīgi beidza Virsnieku
akadēmiskos kursus (starplaikā—1925. gadā
paaugstināts par pulkvedi), no 1929. gada bija
8. Daugavpils kājnieku pulka komandieris,
no 1935. gada maija — Vidzemes divīzijas
komandiera palīgs (līdz ar iecelšanu paaug-
stināts par ģenerāli), bet 1936. gada maijā
veselības stāvokļa dēļ tika atvaļināts no armi-
jas. Dienesta laikā bija apbalvots arī ar Triju
Zvaigžņu III un IV šķiras ordeņiem, kā arī
Aizsargu Nopelnu krustu. Bija studentu kor-
porācijas
«Lacuania»
goda filistrs.
Pēc atvaļināšanas Olekšs strādāja par ak-
ciju sabiedrības «Ogle» valdes locekli, turpinot
vadīt arī sev piederošās Grumužu ūdensdzir-
navas Maltas pagastā. Pēc valsts okupācijas,
no 1941. gada februāra strādāja par prečzini
uzņēmumā «Turība», sākoties vācu okupāci-
jai, 1941. gada augustā—novembrī bija Rēzek-
nes patērētāju biedrības tehniskais vadītājs,
pēc tam saimniekoja savās ūdensdzirnavās.
Pēc Otrā pasaules kara klusi dzīvoja Rīgā,
Piebalgas ielā, strādājis ielu komitejā. Miris
1970. gada 2. februārī, apbedīts Rīgā, Sar-
kandaugavas kapos.
Ģenerālis Kazimirs Olekšs bija ievēro-
jams karavīrs, kurš par tādu bija kļuvis, ne-
raugoties uz grūtībām, turklāt pierādīja savas
karavīra dotības gan Krievijas, gan Latvijas
armijas rindās, gan kara, gan miera dienesta
laikā. Neapšaubāms Latvijas patriots, viens
no retajiem ģenerāļiem, kuram izdevās iz-
vairīties no represijām un nomirt dzimtenē.
Šodien mums jāatceras Kazimirs Olekšs gan
kā viens no Latvijas ģenerāļiem — Latgales
dēliem, gan viņa paveiktais Neatkarības kara
laikā, pirmām kārtām kaujās pie Liepājas.
TēViJAS SARgS, NR.8, AuguSTS, 2016
VēSTuRE
33
Ģenerālis A. Krustiņš Latvijas armijas manevru laikā kopā ar 8. Daugavpils kājnieku pulka virsniekiem.
20. gs. 30. gadu pirmā puse. Piektais no kreisās—pulkvedis K. Olekšs.
4. augustā
aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis devās uz Riodežaneiro
(Brazīlija), kur pārstāvēja Latvijas valdību XXXI vasaras olimpiskajās spēlēs. Aizsardzības
ministrs olimpisko spēļu norises vietā bija no 4. augusta līdz 11. augustam, vienu dienu
pavadot arī Nova Odesā, lai tiktos ar tautiešiem, kas dzīvo Brazīlijā.
R. Bergmanis piedalījās olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, apmeklēja olim-
pisko ciematu un tikās ar Latvijas sportistu komandu. Uzturēšanās
laikā Riodežaneiro R. Bergmanis noskatījās pludmales volejbola
priekšsacīkstes, riteņbraukšanas grupas braucienu, svarcelšanu sie-
vietēm, peldēšanas, vindsērfinga un tenisa sacensības.
8. augustā aizsardzības ministrs devās uz Nova Odesu, kur ap-
meklēja Latviešu kultūras centru, tikās ar Nova Odesas mēru Ben-
jaminu Bilu Vjeriu de Suzu un vietējiem deputātiem, bet Latvijas
Goda konsulātā Brazīlijā iepazinās ar Brazīlijas latviešu kopienu, tās
līdzšinējo darbību un nākotnes plāniem, kā arī sniedza intervijas
vietējiem medijiem.
R. Bergmanis kā svarcēlājs piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs
(1992., 1996., 2000.), kļūstot par pirmo sportistu, kurš pēc valstis-
kās neatkarības atjaunošanas ir nesis Latvijas valsts karogu olim-
piskajās spēlēs.
«Mūsu sportistiem ir labas medaļu izredzes daudzos sporta
veidos. Reizi četros gados, kad notiek olimpiskās spēles, ir jāsakrīt
vairākiem faktoriem, lai sportists kļūtu par medaļnieku. Ir jābūt ne tikai labā sportiskā,
bet arī emocionālā formā, nepieciešama veiksme un līdzjutēju atbalsts. Olimpiskās
spēles ir vienīgais sporta forums, kurā, izcīnot zelta medaļu, sportists mūžīgi kļūst par
olimpisko čempionu.Tādu emociju, kādas iegūsti olimpiskajās spēlēs, nav nevienā citā
sporta forumā,» daloties savā pieredzē, atzīst R. Bergmanis.
