Militārais žurnāls "Tēvijas Sargs", 2017. gada oktobris.

28 TĒVIJAS SARGS, NR.10, OKTOBRIS, 2017 1992. gadā biju pirmais atjaunotās Latvijas Aizsardzības spēku komandants. 1992. gada vasarā, runājot ar minis- tru Tālavu Jundzi, pastāstīju viņam, ka bērnībā redzēju Brīvības pieminekļa at- klāšanu un ka vajadzētu atjaunot goda- sardzi pie Brīvības pieminekļa. Ministrs atbildēja, ka arī viņš par to domājot. 1992. gada oktobra vidū no aizsardzī- bas ministra saņēmu uzdevumu atjaunot godasardzi pie Brīvības pieminekļa, goda- sargus nostādot 11. novembrī. Sākumā aizgāju uz Latvijas arhīvu, meklēju kaut kādus materiālus par goda- sardzi pie Brīvības pieminekļa. Atradu tikai vienu izgriezumu no avīzes ar sar- giem pie pieminekļa. Precizēju kareivju stāvēšanas vietas pēc fotouzņēmuma. No bērnības arī nedaudz atcerējos, kur sargi bija stāvējuši. Godasardze pie Brīvības pieminekļa stāvēja līdz Latvijas okupācijas sāku- mam, man tad jau bija10 gadi, un sardzi labi atceros. Skolnieki, ejot garām piemi- neklim, noņēma cepuri. Uzrakstīju nolikumu par godasardzi pie Brīvības pieminekļa un iedevu AS štā- ba priekšniekam pulkvedim Ā. Lilientā- lam. Viņš nepiekrita sargu izlikšanas un noņemšanas laikam pie pieminekļa. Biju uzrakstījis, ka sargi jāizliek plkst. 9.00 un jānoņem plkst. 18.00, bet sargu maiņa jāveic pēc katras stundas. Ā. Lilientāls ie- teica izlikt sargus plkst. 8.00 un sardzi pildīt līdz 20.00. Palūdzu Ā. Lilientālu pagaidām atstāt, kā uzrakstīts, lai pēc tam skatītos, vai vajag mainīt. Godasargi arī tagad stāv, kā toreiz biju noteicis. Štāba bataljona komandieris pulk- vedis Jānis Klovāns bija nozīmējis par pirmo godasargu sardzes priekšnieku, bez mana ieteikuma, manu dēlu Genā- diju Jaroni. Viņš Štāba bataljonā die- nēja par vada komandieri un bija jau 5 gadus nodienējis padomju armijā. Sākām ar Štāba bataljona koman- dieri pulkvedi Klovānu Štāba bataljona kazarmu laukumā Abrenes ielā apmācīt kareivjus iziešanai pie pieminekļa un go- dasargu maiņai. Vēlāk man pārmeta, ka kareivji soļo kā pie Kremļa mauzoleja, bet šis solis un maiņas kārtība ir saglabājusies līdz šai dienai. Uzrakstīju scenāriju goda- sardzes atjaunošanas ceremonijai pie Brīvības pieminekļa 1992. gada 11. no- vembrī, kurai bija jānotiek no plkst. 12.40 līdz 13.20. Aizsardzības spēku štā- ba priekšnieks pulkvedis Ā. Lilientāls to izlasīja un piekrita. Godasargus nostādījām pie Brīvības pieminekļa baltos cimdos. Vēlāk pat jostu siksnas bija baltas. Godasardzes atjauno- šanas ceremonijā tika iesaistīti: Aizsar- dzības spēku Godasardzes rota, Valsts drošības dienesta rota, Iekšlietu ministri- jas Policijas akadēmijas kursantu rota, Zemessargu rota trīs vadu sastāvā ar ka- rogiem, Aizsardzības spēku orķestris, vads salutēšanai. Pēc godasargu svinīgas nostādīšanas tika izpildīta valsts himna. Pēc tam orķestra marša pavadībā vienību kolonnas ar automātiem uz krūtīm, svi- nīgi sitot soli, nosoļoja garām Brīvības piemineklim, dodot tam godu. Es soļoju kolonnas galvā ar izvilktu zobenu rokā. Laukums ap Brīvības pieminekli bija ļaužu pilns, cilvēki priecājās, jo tā bija pirmā militārā ceremonija pēc 1940. ga- da okupācijas. Turklāt Krievijas kara- spēks vēl nebija izvests no Latvijas. Pēc godasardzes izlikšanas 15.00 noti- ka svētbrīdis Brāļu kapos. Nostādīju divus bruņotus sargus pie kapu ieejas lielajiem vārtiem. Gar plato kapu eju abās pusēs tika nostādīti lzlūkdesanta bataljona ka- ravīri zaļās jakās bez ieročiem astoņu metru attālumā cits no cita līdz kapu ak- mens kāpnēm. Uz paaugstinājuma, pa labi no mūžīgās uguns altāra, tika nostā- dīts Štāba bataljons ar ieročiem un valsts karogu, kura labajā flangā stāvēja Aiz- sardzības spēku orķestris. Tālāk sekoja vainaga nolikšanas cere- monija. Es gāju formā krāšņā vainaga priekšā, pielicis roku pie cepures. Vainagu nesa divi kareivji, aiz vainaga gāja Valsts prezidents, aiz viņa pavadītāji. Kad tuvo- jamies kāpnēm, kuras veda uz altāri, or- ķestris spēlēja sērumaršu. Mēs ar vainagu sākām apiet uguns altāri no labās puses. Atskatījies, redzēju, ka Valsts prezidents apstājas pie altāra. Parādīju viņam ar ro- ku, lai seko man, jo gribēju, lai prezidents noliek vainagu nevis pie altāra, bet pie Brāļu kapu priekšējās akmens sienas, jo tad tas būs visiem, kuri aiz sienas lejāk ir apbedīti. Agrāk biju ievērojis, ka akmens sienas vidū ir ierīkota vieta, kur pirmska- ra Latvijas laikā tika likti vainagi un ziedi. Kur prezidentam būs jāliek vainags, iepriekšējā dienā kapos parādīju Valsts prezidenta pirmajam militārajam ad- jutantam kapteinim Bluķim. Taču viņš to nebijapateicis prezidentam. Vēlāk, lasot grāmatu «Admirālis Teo- dors Spāde», ieraudzīju fotogrāfiju, ku- rā Latvijas kara jūrnieki Brāļu kapos 1936. gada 11. jūnijā noliek vainagus uz kapu priekšējās sienas. Tā to darīja arī Guntis Ulmanis 11. novembrī. Nākamie prezidenti lika vainagus pie mūžīgās uguns. Iznāk, ka viņu padomnieki nezi- na, kur tika likti vainagi Brāļu kapos mūsu valsts sākumos. Tanī dienā iepazinos kapos ar Rīgas domes Pieminekļu un parku aizsardzī- bas departamenta direktoru. Pavaicā- ju, vai viņš zina, kas atradās lielajā akmens vāzē pie Mātes Latvijas tēla? Izrādās, nezināja. Pateicu, ka mūsu 2. klases audzinātājs Nāburgs, kad 1939. gadā bijāmBrāļu kapos, pastāstī- ja, ka tur ir zeme no visām kauju vie- tām, kur cīnījās Latvijas armijas kara- vīri par Latviju. GODASARDZES ATJAUNOŠANA PIE BRĪVĪBAS PIEMINEKĻA RĪGĀ Atvaļināts pulkvedis Voldemārs Jaronis Godasargi pirms godasardzes atjaunošanas pie Brīvības pieminekļa 1992. gada 11. novembrī. MUMS RAKSTA WWW.SARGS.LV

RkJQdWJsaXNoZXIy NDQxNTYw