Militārais žurnāls "Tēvijas Sargs", 2017. gada novembris.

5 TĒVIJAS SARGS, NR.11, NOVEMBRIS, 2017 WWW.SARGS.LV vienā līmenī ar elitārākajām valstīm jūras pretmīnu darbības jomā. To atzīst un no- vērtē starptautiski kolēģi. Mums ir pieci pretmīnu kuģi, kuriem nepieciešams veikt virkni uzlabojumu. Esam vienojušies ar Aizsardzības ministriju par trīs pretmīnu kuģu modernizāciju. Un mums tas ir lai- kus jāpaveic, lai neizkristu no pretmīnu aizsardzības valstu aprites un nezaudētu savas spējas, jo, lai tās atgūtu no jauna, būs vajadzīgi gadi. Tāpat mums vajadzētu nopietnāk ap- rīkot Latvijas krīzes gados būvētos un ļoti askētiski aprīkotos patruļkuģus. Šogad veicām nelielu daļu šī darba — aprīkojot tos ar elektrooptiskām iekārtāmun satelīt- sakariem. — Kas, vadot Latvijas Jūras spēkus, jums visvairāk sagādājis gandarījumu, iespējams, — pārsteidzis, aizkustinājis? — Jūtu apbrīnu un lepnumu par sa- viem cilvēkiem, par viņu darba spējām un pašaizliedzību. Jūras spēkos trūkst cilvē- ku, bet par tiem, kuri mums ir, zinu, ka viņi izdarīs visu, lai uzdevumi tiktu izpil- dīti. Nevienu brīdi attieksmē nav jāsasto- pas ar pašreiz Latvijā tik bieži izplatīto at- runu: «Tas nav mans pienākums.» Mana komanda patiesi vairākkārt pa- veikusi lietas, kuru izpilde šķita maz tica- ma. Tas rada spēcīgu aizmugures un pleca sajūtu. —Vai parādes laikā arī vairāk redzē- jāt savējos? — Kad izeju ierindas priekšā, redzu visu kopumu. Kad dodu komandu, cenšos nevis noskaitīt pantiņu, bet vēroju, vai vie- nības to ir izpildījušas. Nākamo — dodu tad, kad redzu, ka viss ir izdarīts. Parādes komandēšana ir mijiedarbība, un svarīgi ir vērot un ieklausīties, jo mēs darboja- mies kā vienots veselums. Kad vienības soļo man garām parādes maršā, līdzīgi kā cilvēki pie televizoru ek- rāniem, redzu tos, kuri tajā brīdī virzās garām. Taču simboliski, jā, mums, Jūras spē- kiem, šogad tika īpašs gods — nesām savu un Latvijas armijas karogu. — 2015. gada parādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts atzina, ka kat- ram komandierim, lai arī reglaments ir strikts, tomēr ir savs rokraksts. — Nu jau vairākus gadus parādes ko- mandē regulāro spēku veidu vai Zemes- sardzes komandieris, tādēļ šis gods tiek virsniekiem, kuri ieguvuši pulkveža vai jūras kapteiņa dienesta pakāpes un augstā- kas. Tādas saņem pēc vismaz 20 gadu die- nesta bruņotajos spēkos. Šajā laika posmā komandētas daudzas un dažādas vienības. Veidojas savs noteikts stils, kā tiek dotas komandas, arī balss intonācija, skaļums. Es pieņemu, ka tas arī ir šis individuālais rokraksts. — Dienesta gaitās parāžu laikā esat bijis dažādās pozīcijās — soļojis, vērojis no malas, šogad — komandējis. Kā mai- nās izjūtas? — Domāju, ka jebkuram, vadot lielu, publisku pasākumu, ir satraukums. Pro- tams, visas vienības pirms tam ir mācīju- šās, ir kopēji mēģinājumi, un to laikā man ir iespēja no malas vērot un novērst nepil- nības, sinhronizēt šo karavīru kopumu. Tomēr brīdis, kad pie Brīvības pieminekļa sagaidu Valsts prezidentu, ir īpašs. —Kā jūs pats svinat Latvijas dzimša- nas dienu? — Jau daudzus gadus formā un dažā- dos svinīgos pasākumos. Šī publiskā dalī- ba kļuvusi par neatņemamu dienesta sa- stāvdaļu. Bet, ja man kādu iemeslu dēļ nesanāktu piedalīties pasākumos klātienē, noteikti jau no rīta ieslēgtu televizoru, lai redzētu parādi. Šis notikums, manuprāt, iedvesmo un rada svētku sajūtu. Vakarā mums būtu ģimenes svētku vakariņas. Tik reti izdodas sapulcēties visiem kopā, ka kopā būšana būtu svētki jau paši par sevi. Man šķiet, lai radītu valsts svētku sajūtu, šajā dienā ir jāpiedalās svētku pasākumos un jānes svētki mājās. INTERVI JA