Militārais žurnāls "Tēvijas Sargs", 2017. gada septembris.

8 TĒVIJAS SARGS, NR.9, SEPTEMBRIS, 2017 WWW.SARGS.LV Džoanna Eglīte Foto—Henrijs Plimaks, CIOR, no Valsts prezi- denta preses dienesta arhīva un no B. Feldmanes personiskā arhīva. Latvijas Rezerves virsnieku asociācija, kuru vada tās prezidente virsleitnante Benita Feldmane, pilda sava veida Latvijas diplomātisko funkciju, pārstāvot mūsu valsti plašā starptautiskā līdzīgu organizāciju apritē. Vairākus savas dzīves gadus Benita Feldmane ir bijusi ārste Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štābā, militārā vidē. Tomēr, vaicāta, kā viņa sevi izjūt, Benita viennozīmīgi saka, ka ir ķirurģe, nevis karavīrs. Sarunas gaitā atklājas vismaz viena ko- pīga iezīme, kas raksturīga gan labam ka- ravīram, gan ārstam — spīts un drosme briesmu brīdī. Turklāt abās profesijās šī spēja prasa ilgu gadu pieredzi, lai kļūtu pa- tiesa un dziļa, nevis tukši bravūrīga. Kādā sarunā ar Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru pirms vērienīga projekta vadības uzņemšanās sekretārs vaicājis: «Bail ir?» — un Benita Feldmane sev rak- sturīgajā tiešumā atbildējusi: «Es esmu ķirurģe. Man nav bail.» Šķietami rotaļīgi, viegli, ar smaidu Benita Feldmane atkal un atkal dzīvē uz- ņēmusies jaunus pienākumus. Toties īs- tenojusi tos ar lielu nopietnību, pamatīgu darbu un atbildības izjūtu. Šī ambivalen- ce ir viens no iemesliem, kādēļ viņa no jauna izvēlēta vadīt Latvijas Rezerves virsnieku asociāciju. «Redzu, ka ir nepie- ciešams radīt jaunu motivāciju rezerves virsniekiem, iedvesmot viņus iesaistīties un uzrunāt atvaļinātos virsniekus, lai tie sniegtu savu pienesumu un uzturētu pie- derības izjūtu militārajai apritei,» dažus no asociācijas prezidentes darbam no- spraustajiem mērķiem formulē Benita Feldmane. Lietas, kas neaizmirstas 13 gadu vecumā mamma Benitu vienu palaida uz Rīgu mācīties medicīnas skolā. No Ventspils ar koferīti rokā Benita iera- dās galvaspilsētā. «Koferītis man joprojām stāv plauktā, kā piemiņa dullajam dzīves sākumam.» Viena pati, bez radiem un pa- ziņām Rīgā, Benita ieguva savu patstāvī- bas rūdījumu, bet pēc četriem mācību ga- diem atgriezās Kurzemē, Virgas ciemā, kurp tika nozīmēta strādāt. 17 gadu vecu- mā viņa kļuva par tuvējās apkārtnes feld- šeri vecmāti, kas ne vien pieņēma jaundzi- mušos, bet ārstēja visas dzīvās būtnes, gan cilvēkus, gan mājlopus, «jo cita ārsta tuvu- mā nebija». «Dalījām pacientus ar veteri- nārārstu, kurš mitinājās patālu,» atceras Benita Feldmane. Reiz abu dakteru ceļi krustojušies. Veterinārārsts nopietni saslimis un iz- saucis pie sevis jauno kolēģi. Benita dia­ gnosticēja plaušu karsoni, ko pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados ārstēja ar kampara injekcijām. Viņa paziņojusi, ka ievadīs slimniekam vienu šī preparāta ampulu. Cilvēku un dzīvnieku ārstu iz- pratne par ampulas apjomu ievērojami atšķīrās. Cilvēkiem tie bija 2 mililitri, ka- mēr dzīvnieku ārstu arsenāla ampulas bija 20 mililitru — cilvēkam šāds dau- dzums būtu nāvējošs. Veterinārārsts ma- nāmi sasprindzis no dzirdētā. «Tomēr vienojāmies, ka man nav nolūka kolēģi nogalināt un zinu, ko daru.» Kāds cits darba piedzīvojums savu- kārt ļauj nojaust, kā Benitā attīstījusies spēja uzņemties sarežģītus uzdevumus un pienākumus šķietami viegli un bezbailīgi. Vēlā rudens vakarā ar zirgu pajūgu pie Benitas mājām piebraucis vīrs, kura sievai bija sākušās dzemdības. Gaidījuši otro bērnu. Apdomājusi situāciju, Benita izkāpusi no ratiem dzemdētājas mājas pagalmā un mudinājusi vīru braukt uz pagasta veikalu sazvanīt ātro palīdzību, «jo ar dzemdībām nekad neko nevar zi- nāt». Mājā sveču gaismā līdzās dzemdē- tājai bijusi viņas sirmā māmuļa un divus gadus vecais bērns. «Dzemdētāja kliedz, pulkstenis iet, bet dzemdības nevirzās,» stāsta Benita. Tum- sā viņa tomēr nolēmusi, ka jāmēģina iz- taustīt situācija. Pretī viņas cimdotajai mediķes rokai bijusi nevis mazuļa galviņa, bet gan mazītiņa rociņa. Benita aptvērusi, ka lauku mājā dzemdības nav iespējamas. Bija jātiek uz Liepāju, uz slimnīcu. Kamēr naktī atgriezās ciemā bērna piedzimšanu svinēt sākušais vīrs, kamēr pa galvu pa kaklu Benita saorganizēja iereibušo tēvu iecelt sievu pajūgā, kamēr pa lauku ceļiem ar zirdziņu tika līdz smagās mašīnas šofe- rim, ap sešiem rītā visa kompānija nokļuva Liepājas slimnīcā. Pēc nepilnas stundas pa- saulē nāca veselīgs bērniņš. Vīrs vēlāk tā arī nav sapratis, kur bijis pamats satrauku- mam un kādēļ tāda steiga. «Uzticēt jaunam un nepieredzējušam skuķim milzu atbildību, protams, ir tik- pat dulli, kā mani vienu aizsūtīt uz Rīgu mācīties. Bet acīmredzot kāds tur augšā man stāvēja blakus, lai arī pašos trakāka- jos brīžos viss beigtos labi.» Labi māku sarunāties, bet neprotu strīdēties Spēja izdarīt šķietami nepaveicamo, vēl arī apsmaidot to, Benitai Feldmanei saglabājusies visu mūžu. Vairākus gadus nostrādājusi kā feldšere vecmāte, viņa no- lēma, ka dzīvē jādodas tālāk. Benita at- griezās Rīgā, iestājās Medicīnas institūta vakara nodaļā un, apvienojot studijas ar radiologa darbu Onkoloģijas centrā, iegu- va ķirurga specialitāti. Daudzus gadus strādāja par ķirurģi — fleboloģi (vēnu speciālisti). «Valsts eksāmenus mēs kārtojām ko- pā ar tikko pasaulē nākušo dēlu. Viņš bija nesen piedzimis. Atstāju ratiņus pagalmā un gāju likt eksāmenu ķirurģijā.» Pēc brīža kāds pasniedzējs pienācis topošo ārstu pulciņam un apvaicājies, ku- ram bērns ārā ratiņos kliedzot. «Manē- jais!» ar smaidu saka Benita, atceroties toreizējos apstākļus. «Man līdzās strādā- jot, dēls ir gulējis operāciju zālē un nakts dežūrās, bet izaudzis par foršu cilvēku. Viņam jau ir sava ģimene un bērni (man mannav bail, esmu ķirurģe DZĪVESSTĀSTS B. Feldmani ar Pasaules rezerves virsnieku asociāci- ju konfederācijas ordeni par nopelniem apbalvo ko- mandkapteinis Ričards Rolls. 2014. gads.