Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada oktobris

31 TĒVIJAS SARGS, NR.10, OKTOBRIS, 2018 WWW.SARGS.LV VĒSTURE Tāpēc partizāni steigšus atkāpās uz Bebre- ni, un neliela rota nākamajā dienā (10. jū- lijā) pie Bebrenes ar ugunskauju aizturēja uzbrūkošo ienaidnieku, ļaujot pārējam apmēram 130 karavīru lielajam pulkam un lietuviešu vezumiem atkāpties no Beb­ renes. Pēc atkpāšanās, kas noritēja smagos apstākļos, jo ienaidnieks bija sasniedzis arī pulka atkāpšanās jeb Bebrenes—Ru- benes ceļu (daudzi karavīri krita), tas no 25. jūlija ieņēma pozīcijas līnijā Ancēni— Rubene, labējā spārnā uzturot sakarus ar Lietuvas armiju, bet kreisajā — ar Latvijas armiju (sākotnēji samērā ilgu laiku starpā bija vispār neaizsargāti 15 kilometri). Pul- ka vadība organizēja iedzīvotājumobilizā- ciju un brīvprātīgo pieņemšanu, rezultātā jūlija beigās pulka karavīru skaits sasnie- dza jau 500 karavīrus, kas tika sadalīti pie- cās rotās. Drīzumā tika saņemts atbalsts bruņojumā no Latvijas armijas daļām, bet 16. augustā Augškurzemes partizānu pulks tika iekļauts 3. Jelgavas kājnieku pulkā kā bataljons. Jūlija beigās Lietuvas armijas virspavēlnieks saņēma Latvijas ar- mijas pavēlniecības pateicību par palīdzī- bu Latvijas atbrīvošanā. Ziemeļlatvijas partizānu pulks Jau pirms tā izveides Igaunijas armi- jas pakļautībā esošajās latviešu vienībās ie- plūda mazākas nodaļas, kas dēvēja sevi par partizāniem. 1919. gada februārī 1. Val- mieras kājnieku pulkā Tērbatā (Tartu), Igaunijā, iestājās rotmistra Alfreda Jurkas partizānu pulciņš ar saviem zirgiem. No viņiem tika saformēta pulka jātnieku izlū- ku komanda. Kad pulks 27. martā no Rū- jienas devās uz fronti Vidzemē, komanda 30 vīru sastāvā palika Rūjienā un pulkam pievienojās pēc dažām dienām (oficiāli A. Jurka bija komandas priekšnieks no 1. aprīļa, kad komanda tika iesaistīta kau- jās). Kaujās komanda bija iesaistīta līdz 1. maijam, kad jātnieki piedalījās Rūjienas atgūšanā pēc tās zaudēšanas padomju spē- ku pretuzbrukuma laikā. Šajā laikā Igaunijā un Ziemeļlatvijā strauji veidojās Jorģa Zemitāna koman- dētās Ziemeļlatvijas brigādes daļas un jau pavasarī sākās Krievijas Ziemeļrietu- mu armijā dienošo latviešu pāriešana uz to. Maija vidū to izdarīja arī Arturs Apar- nieks, atvedot sev līdzi vēl 30 latviešu jātniekus. Apsverot štābā jaunā virsnieka izmantošanas iespējas saistībā ar stāvok- li frontē, tika izlemts izveidot īpašu vie- nību — Ziemeļlatvijas partizānu pulku. Par komandieri 15. maijā tika iecelts A. Aparnieks, kam tika atļauts lietot pseidonīmu —Apsēns. Drīz pēc tam viņu paaugstināja par kapteini, bet 30. maijā pretinieka aizmugurē aizgājušais pulks padzina no Cēsīm sarkanarmiešus, tur- klāt Apsēns puseskadrona vadībā pirmais zem ienaidnieka uguns ieauļoja pilsētā, bet 7. jūnijā pulks (tikai 150 vīru) ieņēma, uzbrūkot kājnieku ķēdē, pretinieka aiz- mugurē esošo Atašienes (Borhu) staciju un noturēja to līdz papildspēku pienākša- nai. Tajā pašā dienā uzbrukums Rudzātu virzienā ienaidnieka pārspēka dēļ beidzās ar atkāpšanos un 20 vīru zaudēšanu. Vēlāk par šo darbību A. Aparnieku apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru (arī — Igaunijas Brīvības krusta II šķiras III pa- kāpi). Pēc vienotas Latvijas armijas izvei- des pulks tika iekļauts 5. Cēsu kājnieku pulkā kā rota. Partizānu vienības cīņās pret Bermonta spēkiem 1919. gada 8. oktobrī no Zemgales sā- kās tur izveidotās vāciski krieviskās Ber- monta armijas agresija, lai iznīcinātu Lat- vijas neatkarību un atjaunotu Krievijas impērijas provinci. 19. oktobrī A. Apar- nieks stājās «pie sevišķa uzdevuma izpil- des», proti, pie partizānu pulciņu organi- zēšanas Jēkabmiesta apkārtnē un to no- sūtīšanas bermontiešu aizmugurē, bet 9. novembrī viņš tika iecelts par 1. partizā- nu pulka komandieri. Šī vienība (5 virs- nieki, 125 kājnieki un 25 jātnieki) Apar- nieka vadībā piedalījās daudzās kaujās ar bermontiešiem un izlūkgājienos no Rīgas līdz pat Lietuvas pierobežai. Partizāni sa- vas darbības laikā bija sagūstījuši arī vai- rākus desmitus krievu karavīru un — arī veselu vācu Dzelzsdivīzijas eskadronu, izbeidzot darbību 1919. gada decembrī. Kauju laikā ar Bermonta karaspēku Rī- gā 1919. gada 8. novembrī Bolderājā tika saformēts 1. partizānu pulka atsevišķais eskadrons (komandieris — virsleitnants Verners Blūms, vietnieks — virsleitnants Lukstiņš), kas drīz izcīnīja savu pirmo kauju ar bermontiešiem dažus kilometrus no Rīgas, iegūstot sev trūkstošo bruņoju- mu. Eskadrons piedalījās kaujās pie Jelga- vas un aiz tās palīdzēja ienaidniekam at- ņemt bruņoto vilcienu. 1919. gada 21. no- vembrī kaujā pie Jelgavas krita kareivis Jānis Mežs. 2. decembrī pie Drabikenu muižas Lietuvā tika ielenkts un ievainots eskadrona komandieris V. Blūms (viņš va- dīja izlūkgājienu). Taču viņam ar grūtī- bām izdevās izlauzties pie savējiem, bet 3. decembrī kaujā turpat pazuda bez vēsts kaprālis Kārlis Eksmanis. Pēc tam eskadrons tika pārcelts uz Rīgu, kur 1920. gada 6. janvārī to izformēja, pievie- nojot Latgales atsevišķajam eskadronam. 1919. gada 29. oktobrī ar Lejaskurze- mes apgabala priekšnieka pavēli Liepājā uzsākās partizānu eskadrona formēšana rotmistra Aleksandra Lēvinga vadībā. Eskadrons piedalījās kaujās ar bermontie- šiem Liepājā un tās apkārtnē, bet 5. de- cembrī tika izformēts, pievienojot topoša- jam Zemgales atsevišķajam eskadronam. Zināmā mērā jātnieku vienība bija arī Rotmistra Plan-Dubrovska partizānu no- daļa, kuru Lejaskurzemē izveidoja rot- mistrs Eduards Plan-Dubrovskis. 16. ok- tobrī viņš raportā armijas virspavēlnie- kam lūdza ieskaitīt nodaļu, kura jau bija veikusi vairākus uzbrukumus vāciešiem, Latvijas armijā un uzsākt tās apgādi (viņš lūdza arī nosūtīt uz nodaļu vadu — 25 ka- ravīrus no viņa agrāk komandētās Latviešu atsevišķās jātnieku nodaļas un 1. kavalēri- jas diviziona 1. eskadrona, kas atradās Rī- gā). Raportā teikts, ka vairāk nekā 100 vīru nodaļā bija izveidota arī 12 vīru jātnieku spridzinātāju komanda. 21. novembrī no- daļa ieņēma Saldu, bet 5. decembrī arī tika izformēta, jātniekus pievienojot Zemgales divīzijas kavalērijas eskadronam. Partizānu grupa Ērgļu apkārtnē. 1919. gada jūnijs. Turpinājums nākamajā numurā.