Militārais žurnāls "Tēvijas Sargs", 2017. gada septembris.

4 TĒVIJAS SARGS, NR.9, SEPTEMBRIS, 2017 WWW.SARGS.LV INTERVI JA Līga Lakuča Foto—Normunds Mežiņš. Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijā šajā vasarā darbu uzsāka parlamentārais sekretārs Viesturs Silenieks. Cilvēks ar lielu pieredzi politikā. Pirms intervijas pārskatot pieejamo informāciju internetā, atrodama arī vietne www.silenieks.lv . Tur paustais ļauj paskatīties uz viņu ne kā uz politiķi vai valsts iestādē strādājošo, bet kā uz cilvēku. Par to arī šī saruna. — Radošs cilvēks un politika. Vai ir iespējama šāda savienība? — Tieši otrādi, ja nav radošuma, tad politikā vispār ir grūti. Tāds cilvēks ir gar- laicīgs gan kolēģiem, gan pats sev. Es cen- šos mazāk kritizēt citus, bet vairāk darīt. Tas arī noteica manu izvēli iesaistīties po- litikā. Atceros astoņdesmito gadu beigas, kad bija mītiņi, tautas sapulces, gājieni. Toreiz kopā ar savu vecomāti un vecvec- māti, kurai toreiz bija aptuveni 90 gadi, gājām no centra uz Mežaparku kājām. Tā- dā veidā arī es visā iesaistījos. Puča laiki un barikādes... Es ārkārtīgi nožēloju, ka vecāki mani nelaida uz barikādēm, lai kā arī man gribējās. No tēva puses mans ve- caistēvs bija leģionārs. Viņa mājas bija Džūkstē, un mēs vasarās ar riteni izbrau- kājām vietas, kur viņš pats bija piedalījies kaujās. Rādīja un stāstīja, kur kas bija no- ticis. Tas bija tāds patiess stāsts, ne no grāmatām izlasīts. Stāsts par vērtībām — par brīvu Latviju, neatkarīgu Latviju. Arī 90. gadu beigās izskanēja tas pats, ka pie- tiek kritizēt un vajag kaut ko darīt. Bet da- rīt var tikai caur politiku, ja grib politiski kaut ko mainīt. Tajā laikā es ārkārtīgi daudz klausījos Latvijas radio, tas man skanēja visu laiku fonā, visam sekoju līdzi. Tad arī iestājos Zaļajā partijā, jo tā atbilda maniem kritē- rijiem. Politiskās partijas es iedalu trīs da- žādos tipos, kas nosaka katras partijas nākotni, dzīvotspēju vai mūža ilgumu. Nekad neesmu vīlies šajā iedalījumā. Viens veids ir partijas, kuras rodas kaut kādu īstermiņa darbu dēļ. Tāds termiņš varētu būt aptuveni 10 gadi. Kā tipiskā- kais piemērs te būtu minams «Latvijas ceļš», kura pamatstāsts bija iestāties Eiro- pas Savienībā un NATO . Kad «Latvijas ceļš» to izdarīja, tad partija arī beidzās. Misija izpildīta. Tad tie paši sanāk kopā un mēģina rast jaunus mērķus, bet ne vi- siem vairs gribas. Tagad, kad būtu jāizvir- za jauni mērķi, viņi vairs nespēj vienoties. Katram ir savs skatījums, un viņu savienī- ba izjūk. Otrs partiju veids ir tādas partijas, kurām ir izteikts līderis. Un to biedriem patīk līderis kā cilvēks un patīk arī viņa idejas. Slikti ir tas, ka tomēr lielai daļai cilvēku patīk viņš pats, nevis viņa idejas. Viņiem ārkārtīgi patīk līdera harismātiskā personība un pāris viņa citātu, bet visu pārējo viņi neredz un nedzird. Tāds ir bijis Šķēle, tāds ir bijis Repše, tāds ir bijis Zat- lers. Kad līderim kaut kas, teiksim tā, no- tiek, partija mirst. Labākais piemērs te ir Tautas partija, jo pēc Šķēles bija gan Seg- liņš, gan Kalvītis — vari mainīt, ko gribi, bet tas vairs neinteresē. Savukārt Zaļā partija ir tas trešais tips — tur ir ilgtermiņa mērķi, kuri pēc būtības nav sasniedzami. Tie varbūt trans- formējas, kaut kā mainās. Tāds piemērs — ja es paprasītu, ko dara Gvatemalas Tautas partija, nez vai sagaidītu atbildi. Ja jautātu, ko dara Gvatemalas Zaļā partija, atbildi droši vien saņemtu. Bet tur nemaz nav tā- das Zaļās partijas! Te ir tas stāsts, patīk kā- dam vai nepatīk, bet šajā jautājumā tu zini, ar ko rēķināties. Prognozējamība un tāds nepiepildītais mērķis ir šādas mūža laulī- bas. Protams, ideju var degradēt, var sabo- jāt, var mainīties partijas vadītāji, nu un?! Nomainās viens, otrs, trešais, bet skaidri ir zināms, par ko viņi iestājas. Nemainās ide- ja. Ja arī kāda zaļā partija beidzas , vietā ra- dīsies cita zaļā partija un ar tiem pašiem mērķiem, kurus mēs jau zinām. Tieši sta- bilais ilgtermiņa pragmatiskais ceļš bija tas, kas mani saistīja. Un Zaļajā partijā ir visvairāk latvisko vērtību. Ja mēs skatā- mies, latviskās tradīcijas, latviskā dzīveszi- ņa — tā nav tāda nacionālā ideja. Pamatā tās ir dabas vērtības, jo latvieši spēku ir raduši tieši dabā. — Kas jūsos ir ielicis šo vērtību pa- matu, veidojis skatījumu uz dzīvi? — Nav tāda viena cilvēka, kuru varētu nosaukt. Tie ir pilnīgi visi cilvēki, ar ku- riem esmu saskāries. To varētu salīdzināt ar dalību kādā pasākumā. Tu aizbrauc uz kaut kādu neizdevušos konferenci, un beigās E s lietām pieeju vienkārši