Militārais žurnāls "Tēvijas Sargs", 2017. gada septembris.

5 TĒVIJAS SARGS, NR.9, SEPTEMBRIS, 2017 WWW.SARGS.LV INTERVI JA secini, ka vienīgais, ko tu esi iemācījies — kā nevajag darīt. Bet… tas taču ir labi! Es tā arī pieeju lietām. Un tāpēc nav sliktu pasākumu, vienīgais, kas atšķir, — vai tu gūsti vairāk vai mazāk atziņu. Tie sliktākie ir viduvējie, ne šis, ne tas. Ne tu vari iemā- cīties kaut ko labu, ne arī to, kā nevajag darīt, — neko. —Vai tas ir arī veids, kā jūs skatāties uz cilvēkiem? — Jā! Nav sliktu cilvēku, bet ir cilvēki, kuri nav atraduši sev piemērotu vietu. Domāju, ka katram cilvēkam ir kāds ta- lants, bet ir tādi, kuri šo talantu nav spēju- ši atrast. Viens, kas palīdz atrast kaut kādu talantu, ir izglītība, jo tad cilvēks iemācās meklēt. Un otrs — iespēju neatraidīšana. Ja nosēdēsi gadiem vienā kabinetā — ne- kas jauns nebūs! Visu mūžu kā kamerā. Bet, ja iesi, darīsi, sitīsies, lauzīsies, lidosi, tu, pirmkārt, mēģināsi atrast savas galē- jās iespēju robežas, to, cik daudz tu vari panest. Otrkārt, tad arī radīsies iespējas, tad arī uzzināsi, ko tu vari un ko nevari; kas patīk un kas nepatīk; kas sanāk un kas ne- sanāk. Vissliktākie brīži manā mūžā ir bi- juši, kad nav gudru cilvēku līdzās. Tieši ikdienā visvairāk pietrūkst gudru cilvēku. Jo ir tā, ka tu domā, ko es šodien esmu iz- darījis vai kas ir bijis labs, tas, kas riktīgi garšoja… nekas… Tā ir visnožēlojamākā diena. Ja ir tā, ka bija interesanta tikšanās, guvu labu pieredzi, tad diena nav nodzī- vota velti. — Visai ekstrēms dzīves skatījums. Parasti cilvēki tā mierīgi mēģina dzīvot savā komforta zonā. Kas jums ir devis spēku saglabāt šādu attieksmi gan poli- tikā, gan vispār dzīvē? — Jebkuru procesu, ja gudri domā, var izskaidrot ar dabas parādībām. Piemēram, mēs varam šķendēties par vētru, bet prin- cipā vētra nolauž vājos un trauslos. Tie stiprie paliek. Ja tu spēj tulkot dabas parā- dības, tad saproti, kas būs, jo cilvēks ir da- bas sastāvdaļa. Mēs neapzināmies, ka cil- vēks ir tikai viena no bioloģiskās daudz- veidības sugām. Tā tas ir, bet cilvēks ir iz- domājis, ka viņš visus pārējos spēs ko- mandēt. Tas ir vissliktākais. Turpretī, ja tu jūties kā dabas sastāvda- ļa savā domāšanā, tad spēj arī labāk dabu tulkot. Tā ir tā pati cilvēka psiholoģija, kas ir dabiska lieta. Psiholoģija pēc būtības ir atbildes meklējums dabiskos procesos cil- vēkā, viņa saskarsmē ar citiem cilvēkiem vai krīzes situācijā. Principā viss ir daba, un to vairākums ikdienā nesaprot. Tāpēc arī sadeg, salūst, jo izvēlas darīt kaut kādas stulbas darbības. — Šķiet, jūs varētu būt labs psiho- logs vai mācītājs. Vai nav bijušas šādas domas? —Nē. Par mācītāju — nē. Drīzāk man patiktu būt par to, kas palīdz cilvēkiempa- plašināt redzesloku. Teorētiski skolotājs to arī dara, bet negribētu tādā izpratnē kā skolotājs. Mācītājs — nē. Man vārds «mā- cītājs» nepatīk. Gan tiešajā nozīmē, gan… vispār. Manā izpratnē, ja ticību var iemācīt, tad ticībai nav vērtības. Ja mēs iemācām ticību, tas ir dogmatisms, tur nav nekādas jēgas. Bet palīdzēt atrast ceļu, gūt izpratni, paplašināt redzesloku— to gan var. Es drī- zāk varētu būt tāds ceļvedis, bet neuzmes- tos kā vienīgā patiesā ceļa norādītājs. — Jūs vienmēr esat pozitīvi noska- ņots. Vai ir kaut kas tāds, kas jūs arī sadusmo? — Stulbeņi, tas ir vistrakākais. Taču īstenībā es dusmojos uz sevi — kāpēc ar viņiem esmu kopā?! Cits nekas. —Vai tieši politiskā vai arī visas dzī- ves pieredze ir veidojusi jūsu neordināro skatījumu? Ir cilvēki, kas dzīvo rutīnā, jūs ejat citu ceļu. Cilvēkiem jums līdzās varētu būt arī grūti. — Ja viņi negrib man nākt līdzi, es aiz- eju viens! Eju tālāk, viņi paliek. Tas mani neuztrauc. Pārsvarā ir interesanti ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tu audz. Stagnējošie principā dzīvo kopā ar vēsturi, ar garīgiem aizgājējiem. — Tomēr cilvēki bieži gremdējas pa- gātnē. — Ja stāvēsi un skatīsies atpakaļ, nekas nenotiks, bet, ja iesi un skatīsies atpakaļ, ieskriesi stabā. Tāpēc skatīšanās pagātnē, manā izpratnē, ir viens no lielākajiem Lat- vijas tautas lāstiem. Es nesaku, ka pagātni vajag aizmirst, — to vajag ņemt kā pieredzi, nevis uz tās balstīt nākotni. Ja uz pagātni balsta nākotni, tad principā turpina būvēt pagātni. Esmu mēģinājis uz lietām paskatīties dažādi. Praktiskajā ikdienā es mēģinu jebkuru jautājumu vērtēt no tāda redzēju- ma, kā tas izskatīsies Ministru kabinetā. Tā vienkārši, jo būtībā tur sēž nozaru va- dītāji. Mēģinu iedomāties, kā viens un tas pats jautājums izskatīsies no izglītības vie- dokļa, kā no sporta viedokļa, kā no reģio- nālās attīstības un kultūras viedokļa. Taču, ja tu dzen tikai savu jautājumu cauri, tas nozīmē, ka interese ir vienīgi tev. Kas val- stij no tā? Un tieši tā arī pietrūkst mūsu valstij politikā, lemšanā un domāšanā, ka katrs iet pa savu vagu un neredz, kas no- tiek blakus vagā. Un ārkārtīgi reti ir tādi cilvēki, kuri redz, kas notiek šajā tīrumā kopumā. Arī tie, kuri redz, kas notiek tīru- mā, ne vienmēr saprot, kas notiek nozarē kopumā. Vislielākais eksperts kaut kādā šaurā jautājumā visbiežāk ir analfabēts nozarē kopumā. Jo viņš redz tikai savu va- gu, bet vispār neredz, kas notiek, tā ilus- tratīvi sakot, ar kartupeļu tirgu pasaulē. Viņš redz savu vagu — tā ir izcila, bet vai tie kartupeļi kādam ir vajadzīgi? Es savu- kārt cenšos paskatīties no visām pusēm, un tad ieguvēji ir visi. Ja Ministru kabinetā jāgūst atbalsts, tad vajag, lai visi ministri balsotu par. Tāpēc ir jāpadomā, kāds vi- ņiem būs labums no tava jautājuma. Ne- kas nenotiek, ja katrs dzen savu lietu, un tāpēc mums ir desmitiem identisku pro­ blēmu, katrā nozarē sava. Dažādā piere- dze, ko esmu guvis, skatījums no dažādām pusēm — tas arī palīdz pieņemt ātrus lē- mumus. Tu dari to gandrīz instinktīvi, pašsaprotami. — Kas palīdzēja pieņemt lēmumu nākt uz Aizsardzības ministriju? — Parlamentārā sekretāra pamat- funkcija, kas ir noteikta likumā, ir minis- trijas interešu pārstāvēšana Saeimā. Saei- mu veido deputāti, un ministrijas intere- ses ir jāizstāsta viņiem un jāpārliecina vi- ņi. Savukārt ir tā, ka es nezinu nevienu Saeimas deputātu, ar kuru man būtu slik- tas attiecības. Ar dažiem man varbūt to nav, jo mums dzīvē ceļi nav krustojušies. — Kā tas iespējams, esot politikā? —Es ļoti vienkārši pieeju lietām. Manā izpratnē, es tās nesarežģīju. Cilvēki mēdz atrast kaut ko tur, kur patiesībā nekā nav. Un tad viņi paši mokās. „ Turpinājums 6. lpp. Gada mūžs ir viens gads. (V. Silenieks)