Militārais žurnāls "Tēvijas Sargs", 2018. gada janvāris.

14 WWW.SARGS.LV TĒVIJAS SARGS, NR.1, JANVĀRIS, 2018 KARAVĪRA ĢIMENE Džoanna Eglīte Foto—Gatis Dieziņš un no Kārkliņu ģimenes personiskā arhīva. Viņi ir tāda ģimene, kādu valsts un demogrāfi mudina veidot — liela un labestīga. Ir tētis un mamma, četri bērni, četri kaķi un divi suņi. Un maza mājiņa ar dārzu mazpilsētā. Un lauki ar lauku māju. Tētis— virsseržants Sandis Kārkliņš. Mamma—kapteine Mārīte Kārkliņa. Ģimenē aug trīs jaunkundzes— Ieva (10 gadi), Santa (7 gadi) un Katrīna (5 gadi). Un viens puika—Ainārs (9 gadi). Vienīgā svešām acīm nemanāmā nianse, kas viņus atšķir no ierastas ģimenes— šie četri bērni ir dzimuši citiem cilvēkiem. Savu īsto mammu un tēti mazie bija gaidījuši ilgi, lai saņemtu no dzīves, no Sanda un Mārītes gandrīz neticamo— otru iespēju. Pirms četriem gadiem Sandis un Mārīte bērnus satika «Līkumu» bērnuna- mā. Savā starpā visi mazie bija brālis un māsas. Pa šo laiku sešu cilvēku pasaulē mainījies ļoti daudz. «Es brīžiem skatos uz bērniem un domāju, kā iepriekš esmu dzī- vojusi bez viņiem?!» atzīstas Mārīte. Toreiz, pirms savu bērnu satikšanas Sandis unMārīte prātoja par vienu, varbūt divām atvasēm. Paši viņi nāk no kuplām ģimenēm, Mārīte no trīs bērnu, bet Sandis no piecu bērnu ģimenes. Pirms savas četrotnes satikšanas viņi 12 gadus bija precējušies, auklējuši brāļu un māsu bērnus un ļoti gaidīja savējos. Iz- vēloties adopcijas ceļu, viņi zināja, ka nav gatavi zīdainītim un neuzņemsies rūpes par mazu cilvēku ar garīgām vai fiziskām atpalicībām. Pusgadu abi pacietīgi kārtoja dažādas valsts noteiktas formalitātes un pārbau- des, lai drīkstētu pieteikties kāda bērnu- namā atstāta bērna adopcijai. Pirms vai- rākiem gadiem viņi jau reiz bija sākuši dokumentu kārtošanu, bet pusceļā atme- tuši ar roku, jo process bija ļoti garš un birokrātisks. Turklāt par katru darbību bija arī vēl jāmaksā. Šoreiz viņi bija pacie- tīgi to visu paveikuši. Viņus brīdināja, ka bērnunama bērns ļoti atšķiras no parastas — rūpēs un mī- lestībā augošas — radu atvases. Bērnuna- ma bērni ir piedzīvojuši dziļus zaudēju- mus un pāridarījumus. Tie cilvēka psihē atstāj pēdas. Bet abi kopā bija izlēmuši, ka ir tam gatavi. Satikšanās Saskaņā ar valsts noteikto kārtību po- tenciālajiem adoptētājiem jāpiedāvā visu Latvijas bērnunamu bērni, kuri atbilst vē- lamajam vecuma posmam. Sandim un Mārītei Labklājības ministrija nosūtīja bērnu fotogrāfijas un nelielus aprakstus. Viņu uzmanību piesaistīja divas mazas meitenes. Izrādījās, ka viņām ir vēl brālis un māsa, kuri ir mazliet vecāki. Visi — it kā veseli. Šie četri bērni no vecākiem bija šķirti jau divus gadus. Neviens, ieskaitot bioloģiskos vecākus, par viņiem nebija in- teresējies, nebija ciemojies vai zvanījis. Bioloģiskie vecāki pat nebija papūlējušies apstrīdēt tiesas lēmumu par vecāku tiesī- bu atņemšanu. Vēl pat īsti neapjaušot, kā turpmāk iz- vērtīsies satikšanās, Sandis un Mārīte de- vās uz «Līkumiem» iepazīties. Jūtas veidojas ar laiku Sanda un Mārītes stāstā ir ļoti daudz šķautņu un dziļuma. Ir personīga pieredze par to, kas ir bērnunams un ko nodara šā- da sistēma bērna psihei, fiziskai, garīgai un emocionālai attīstībai. Viņi saskaras ar šīs sistēmas radītajām sekām katra viņu bērna dzīvē, jūtu pasaulē, uzvedībā, niķos. Ir neizstāstāmi liels siltums, rūpes un pa- cietība, ko viņi abi ir devuši un nemitīgi dod šai savai kuplajai saimei. Ir ne ar ko nesajaucams tēta un mammas lepnums par katra bērna augšanu, atšķirīgumu, katra talantiem un spējām. Šajā laikā ir bijis daudz grūtuma, arī izmisuma, nesa- prašanās, asaru, zaudējumu un daudz mā- cīšanās, augšanas un neskaitāmi mazi so- līši uz iemīlēšanu. «Protams, nevar novilkt robežu, kurā brīdī tu bērnu mīli un kurā vēl ne. Bet pa- iet vismaz gads, līdz sāk veidotas noturī- gas jūtas,» atzīst Sandis. Pēc četriem kopā pavadītiem gadiem viņi ir pavisam īsts tētis un mamma, pavisam īsta ģimene, kur bērni strādā nedarbus, apmeklē pulciņus un mākslas skolu. Ģimene, kur vecāki rā- da, stāsta un māca, kā šai pasaulē dzīvot, kāda ir lietu kārtība, kas ir atbildība, kas ir rūpes, kādas ir prasmes parūpēties par se- vi un savējiem un kāpēc taisnību teikt ir vērtīgāk nekā melot. Kā jebkuras kuplas Lielas ģimenes piedzimšana