Militārais žurnāls "Tēvijas Sargs", 2018. gada janvāris.

15 TĒVIJAS SARGS, NR.1, JANVĀRIS, 2018 WWW.SARGS.LV KARAVĪRA ĢIMENE ģimenes vecākus viņus sauc uz skolu par bērnu nedarbiem. Viņi atklāj, ka vecāku loma liek sevī iepazīt visas rakstura polari- tātes. Viņi ar vienīgi vecākiem saprota- mām bažām domā par bērnu pusaudžu gadiem, kompānijām, draugiem un ir ga- tavi savus bērnus mīļot atkal un atkal, cik nu diviem cilvēkiem ir roku un vietas klē- pī. Viņu galvenā stratēģija, lai tiktu galā ar jebkuru situāciju, ir runāt. Ar bērniem. Un ļoti daudz — vienam ar otru. Sandim un Mārītei ir katram savs skaidrojums, kādēļ viņi piekrita sarunai ar žurnālu «Tēvijas Sargs». Sandis — lai paustu atziņu, ka bērna ienākšana ģimenē ir tik privāts lēmums, ka nevienam no malas nav tiesību iejauk- ties. Nedz mudināt, nedz arī atrunāt. Šī iemesla dēļ Sandis labprāt ar savu pieredzi publiski arī nedalītos, ja vien tieši pretējās domās nebūtu viņa Mārīte, kura ir pārlie- cināta, ka abu pieredze var būt noderīga citiem pāriem, kuri gatavojas šādam lē- mumam vai kuru ģimenēs aug citu cilvēku pasaulē laisti bērni. Lēmuma pieņemšana Lēmums par to, vai «Līkumos» satiktai četrotnei Sanda un Mārītes ģimenē būs mājas, bija jāpieņem desmit dienu laikā. «Iespējams, mūs tik ļoti steidzināja, paļau- joties, ka spriedze liks atteikties. Bija radu- sies iespēja šos bērnus sūtīt adopcijai uz ārzemēm,» atceras Mārīte. «Ir vairāki iemesli, kas mums lika iz- šķirties par labu šo bērnu adopcijai, bet viens no tiem — emocionāls — šausmas, ko mēs ieraudzījām un sajutām bērnuna- mā. Tur nedzīvo bērni — tas ir dzīvnieku bars, kurus baro, iedod drēbes, nodrošina guļvietu, bet ar kuriem nesarunājas, kurus neapmīļo, ar kuriem nespēlējas, par ku- riem neinteresējas, kuriem nav ne jaus- mas, kāda ir pasaule ārpus institūcijas sienām, kādi tajā valda noteikumi un kāda ir cilvēka cienīga dzīve. Nedomāju, ka «Lī- kumi» ar ko īpašu atšķiras no citām līdzī- gām iestādēm Latvijā, jo sistēma, kas ir tā visa pamatā, visur ir viena,» saka Sandis. «Šādas iestādes un sistēma vienkārši ne- drīkst pastāvēt — tā veido salauztus, dzī- vei nepiemērotus cilvēkus,» ar rūgtumu secina Sandis. Ģ imenes sākums Toreiz mazā četrotne ar grūtībām stai- gāja, jo viņu ikdienā tikpat kā nebija kustī- bu, viņi krita pie mazākā šķēršļa, bēr- niem — jo īpaši mazākajām meitenēm — bija nopietni runas defekti, kurus bērnu- nama darbinieki definēja kā neārstējamus. Meitenes neizrunāja virkni burtu. Bērni nemācēja spēlēties, nepazina apskāvienu, baidījās no Sanda un Mārītes suņiem un kaķiem, nekad mūžā nebija redzējuši dār- zeņus, nepazina dzīvniekus, nesaprata, ka materiālās lietas šai pasaulē neuzrodas no nekurienes. Arī to, ka ir jāstrādā, lai no- pelnītu to iegādei naudu. Iesākumā viņi neapstājās ēst, līdz viss uz galda esošais netika notiesāts. Ēdiens viņiem bija bijis vienīgais līdzeklis, kā sevi iepriecināt, ar ko aizstāt visas trūkstošās emocijas un im- pulsus. Mazākā meitenīte, kura, izņemta no bioloģiskās ģimenes, ilgu laiku pavadī- ja šķirti no brāļa un māsām zīdaiņu namā, funkcionēja kā nedzīvs priekšmets. Viņas sejiņa vienmēr bija vienaldzīga, tā neat- spoguļoja emocijas. Ja mazo cilvēciņu pie- cēla, viņa stāvēja, ja apsēdināja — sēdēja. «Pirmajā tikšanās reizē to nevarēja novēr- tēt. Arī psiholoģiskās izpētes kartes līdz oficiāla tiesas lēmuma par adopcijas faktu pasludināšanai nomums tika slēptas. Rea- litāti sākām aptvert tikai tad, kad bērni ieradās mūsu mājās,» atceras Mārīte. Par lēmumu, kurš bija jāpieņem desmit dienu laikā, viņa saka: «Mēs pat nepaspējām ap- domāt vai nobīties.» Līdzko Sandis unMārīte piekrita, tālā- kais adopcijas process noritēja nepilnu divu mēnešu laikā. «Ja adoptē vienu bērnu, no brīža, kad tu esi pateicis «jā» konkrētajam cilvēci- ņam, līdz dienai, kad viņš nokļūst pie tevis mājās, ģimenē, paiet gandrīz gads. Ar to arī rēķinājāmies,» paskaidro Mārīte. «Kad bijām pateikuši «jā» savai četrotnei, uzzi- nājām, ka vecāki, kuri lemj adoptēt vairāk par diviem bērniem, iet ārpus rindas un jau dažu nedēļu laikā oficiāli kļūst par ve- cākiem. Mēs, protams, nebijām gatavi tik straujam dzīves pavērsienam. Pat vecajā mašīnā visi seši nevarējām sakāpt. Nebija aprīkota bērnistaba, nebija nopirktas drē- bes. Nebija runāts ne ar potenciālo bērnu- dārzu, ne skolu.» Reiz pieņemtus lēmumus vairs neapšauba Sandis un Mārīte saņēma četru bērnu piedzimšanas pabalstu, un viss pārējais palika pašu ziņā. Ne valsts nozīmēts atva- ļinājums, lai jaunā ģimene adaptētos, ne kādi īpaši atbalsta pasākumi, lai palīdzētu laikā, kad tik pēkšņi divu cilvēku dzīvē ie- nāk tik daudz jaunu pienākumu, atbildī- bas un tik daudz nezināmā. Priekšā bija vairāku mēnešu pārbaudes laiks, kurā abas puses (gan pieaugušie, gan bērni) var grozīt savu lēmumu un atteikties viens no otra. Bērniem šāda doma nebija ne prātā, savukārt SandimunMārītei piemīt labiem karavīram raksturīgā pašcieņa — reiz pie- ņemtus lēmumus vairs neapšauba. Viņi darīja visu, lai kārtotu savu kājām gaisā sagriezušos pasauli. Abi neno- liedz — jā, šai ceļā ir bijis grūti. «Bet mēs sevi nekādā ziņā neuzskatām par varo- ņiem,» uzsver Sandis, piebilstot, ka kat- ram dzīvē ir savi pārbaudījumi. Šie ir viņu. Un nav iespējams izmērīt, kuram tie ir uzlikti grūtāki vai smagāki. Ļoti atsaucīga bijusi mazpilsētas bēr- nudārza «Zelta sietiņš» direktore, kura no sirds palīdzējusi, lai trīs mazākie bērni apmeklētu šo dārziņu un visiem tajā būtu vieta. Neticamu darbu paveikusi logopēde Turpinājums 16. lpp. „ «Protams, nevar novilkt robežu, kurā brīdī tu bērnu mīli un kurā vēl ne. Bet paiet vismaz gads, līdz sāk veidotas noturīgas jūtas,» atzīst Sandis.