Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada novembris

30 TĒVIJAS SARGS, NR.11, NOVEMBRIS, 2018 WWW.SARGS.LV VĒSTURE Ēriks Jēkabsons , LU profesors. Foto—no LKM krājuma. Sākums žurnāla septembra un oktobra numurā. Malienas bataljons Pēc Rīgas krišanas 1919. gada 22. mai- jā, Padomju Latvijas atklāta sabrukuma un boļševiku bēgšanas sākuma maija bei- gās partizānu grupas no vietējiem iedzīvo- tājiem izveidojās Vidzemē jeb tās par Ma- lienu sauktajā reģionā. Sākumā tās bija divas grupas — Meirānu un Lubānas, no kurām katrā darbojās apmēram 40 vīru. Vienlaikus tās uzsāka aktīvu kaujas dar- bību pret Padomju Latvijas karaspēka ko- lonnām, kas atkāpjoties virzījās cauri re- ģionam. Zināmākais bija uzbrukums 4. latviešu padomju strēlnieku vezumnie- ku kolonnai, iegūstot šautenes, munīciju, pārtiku u. c. karadarbībai nepieciešamos priekšmetus. Jūnijā, ienākot reģionā Igau- nijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes daļām, Malienas partizānu grupas uzsāka ar tām aktīvu sadarbību, piedaloties kopē- jās frontes līnijas izveidē. Pēc ieroču sa- ņemšanas un virsnieku kadru atsūtīšanas 1. jūlijā pulkveža-leitnanta Jūlija Ērgļa va- dībā tika uzsāktaMalienas atsevišķā batal- jona formēšana, iekļaujot to jaunizveido- tajā Latvijas armijā četru kājnieku rotu un jātnieku eskadrona sastāvā. 1919. gada jūlija sākumā Malienā virs- leitnants Aleksandrs Akermanis saņēma atļauju formēt no partizāniem, kuri bija iestājušies Malienas bataljonā ar saviem zirgiem, Lubānas jātnieku nodaļu, bet Malienas bataljona komandieris uzdeva nodaļu pārformēt par Lubānas brīvprātī- go eskadronu. 18.—19. jūlijā tika izdarīta zirgu mobilizācija, kas deva 48 zirgus, un 29. jūlijā eskadrons bija saformēts. Tajā bija 45 karavīri, un eskadrons piedalījās vairākās kaujās. 9. augustā Malienas ba- taljons tika iekļauts 1. Liepājas kājnieku pulkā un pārdēvēts par pulka jātnieku iz- lūku eskadronu. 19. augustā eskadronā, ko līdz 1920. gada sākumam komandēja virs- leitnants A. Akermanis, bija divi vadu ko- mandieri, 15 instruktori un 44 kareivji. Vēlāk pulka eskadrons piedalījās pulka kaujās pret Sarkano armiju 1919. gada ru- denī — 1920. gadā. Tajā bija arī ložmetēju vads. Pēc miera parakstīšanas ar Padomju Krieviju—25. augustā arī pulka eskadrons tika pārcelts no robežas rajona uz Rēzek- nes apkārtni, bet septembrī kopā ar visu pulku pārvietots uz Liepāju un drīz pēc tam izformēts. Veckalniņa partizāni Vidzemē Jau kopš padomju režīma sākuma Vidzemē — kopš 1918. un 1919. gada mi- jas—mežos patvērumu rada zināms skaits ar to neapmierināto cilvēku (īpaši tas at- tiecās uz boļševiku varas iestāžu laukos realizētajām lauksaimniecības produkci- jas rekvizīcijām). Viņiem februārī, boļše- vikiem izsludinot mobilizāciju armijā, pievienojās tie, kas nevēlējās pakļauties. Drošības apsvērumu vadīti, viņi apvieno- jās grupās, ko iedzīvotāji devēja par «za- ļajiem». Galvenokārt šī darbība bija vē- rojama Vidzemes austrumos — Cesvai- nes, Dzelzavas, Jaungulbenes, Druvienas, Liezeres, Mēdzūlas, Kārzdabas, Kraukļu, Sarkaņu un citos pagastos. Sākotnēji šīs daudzās grupas darbojās patstāvīgi, taču tās spēja apvienot leitnants (vēlāk — virs- leitnants), bijušajā Krievijas armijā (pilns Svētā Jura krusta kavalieris) dienējušais Artūrs Veckalniņš. Marta sākumā viņa pakļautībā darbojās jau 370 vīri, kas bija sadalīti 15—30 cilvēku lielās grupās. Tur- klāt bruņojuma problēma tika daļēji atri- sināta, ieročus izgatavojot pašiem. Bija organizēti regulāri sakari, darbības notei- kumi (obligāts vēlēts grupas priekšnieks, segvārdi, pienākumi u. c.), un pastāvēja iespēja veikt visu grupu apvienošanos diennakts laikā. Pirmā lielā bruņotā akci- ja tika realizēta 22. martā, vienlaikus pa- dzenot vairāku pagastu izpildkomitejas. Viņi cerēja, ka sekos Rīgas krišana un plašākas darbības iespējas. Kā zināms, pagaidām tas nerealizējās, taču grupas uzsāka samērā regulāras cīņas ar boļševi- ku karaspēka nodaļām Vidzemē, turklāt notika vairākas sadursmes, bija kritušie un ievainotie abās pusēs. Vienlaikus šeit izvērsās arī daļēji sekmīga pretdarbība speciāli atsūtīto soda ekspedīciju realizē- tajām «mežu ķemmēšanas» operācijām, turklāt šādām boļševiku nodaļām tika arī uzbrukts. Drosmīgākais uzbrukums bija Mēdzūlas muižai, atbrīvojot daļu no tur ieslodzītajiem apkārtējiem iedzīvotājiem maija sākumā, kā arī ierašanās un uzbru- kums Cēsu cietumam 14. maijā, atbrīvojot 212 apcietinātos. Sekoja spēcīgu soda vie- nību izvietošana rajonā, šķita pat, ka tas būs jāatstāj, taču partizānu stāvokli atrisi- nāja Rīgas krišana 22. maijā un boļševiku spēku bēgšana. Savukārt tās laikā Veckal- niņa partizāni pārņēma savā kontrolē vi- sus lielos atkāpšanās ceļus no Madonas līdz Druvienai, ievērojami ar apšaudēm traucējot padomju spēku kustību. Visas iegūtās trofejas un ieročus 25. jūnijā partizāni nodeva jaunizveidotajām Lat- vijas bruņoto spēku komandantūrām. Pēc tam A. Veckalniņš pildīja iecirkņa Latvijas bruņoto spēku partizānu vienības 1919. gadā Leitnants Artūrs Veckalniņš. Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gadā apmēram 2000 iedzīvotāju Vidzemē, Ziemeļlatgalē un Sēlijā (Ilūkstes apriņķī) organizēti un pamatā brīvprātīgi iesais­ tījās bruņotā cīņā pret pa­ domju varu, bet šo cilvēku faktisko atbalstītāju loks bija ievērojami plašāks.