Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada februāris.

31 TĒVIJAS SARGS, NR.2, FEBRUĀRIS, 2018 WWW.SARGS.LV 1918. gada 19. novembrī Igaunijas Pa- gaidu valdība noslēdza vienošanos ar vācu okupācijas administrāciju par varas nodo- šanu tai visā valsts teritorijā. Taču tas bija tikai sākums cīņai par valsts neatkarību. Vācu armija 1918. gada beigās sāka at- stāt Igaunijas teritoriju, bet to vietā no austrumiem gandrīz vienlaikus sāka ie- nākt Padomju Krievijas Sarkanās armijas vienības. 1918. gada 28. novembrī Sarka- nā armija sāka uzbrukumu Narvai, bet nākamajā dienā turpat Narvā lielinieki paziņoja par Igaunijas Darba komūnas iz- veidošanu. Formāli tā bija neatkarīga so- ciālistiska republika, bet īstenībā — Pa- domju Krievijas marionešu veidojums, kura mērķis bija Krievijas komunistu va- ras nodibināšana visā Igaunijā. Nacionā- lās armijas vienības igauņiem vēl bija tikai formēšanās stadijā un nopietnu pretestību izrādīt nevarēja. Toreiz vēl nelielajās un tikko veidotajās igauņu vienībās trūka vi- sa karadarbībai nepieciešamā, tomēr Igaunijas valdība nolēma cīnīties par savu valsti, cerot uz potenciālo sabiedroto — Lielbritānijas un Somijas palīdzību. Cerī- bas attaisnojās: 1918. gada decembrī Talli- nā ieradās britu kara flotes eskadra, bet no Somijas cīņai pret lieliniekiem 1919. gada janvārī ieradās apmēram 4000 brīvprātī- go. 1918. gada 23. decembrī par Igaunijas armijas virspavēlnieku iecēla enerģisko pulkvedi Juhanu Laidoneru. Šis bijušais krievu armijas virsnieks iestājās par to, ka visiem pretlielinieciskajiem spēkiem no pasīvas aizsardzības jāpāriet pretuzbruku- mā. 1919. gada sākumā Sarkanā armija nonāca 30 kilometru attālumā no Tallinas. 7. janvārī Igaunijas armija kopā ar somu brīvprātīgajiem (apmēram 16 000 vīru) sāka uzbrukumu lieliniekiem. Trīs nedēļu laikā visa Igaunijas teritorija bija atbrīvota no Sarkanās armijas karaspēka. Lielinieku sakaušana krietni palielinā- ja Igaunijas nacionālās valdības prestižu un lika sabiedrībai noticēt, ka Igaunija kā nacionāla valsts var pastāvēt. Bez šādas ticības turpmākā cīņa ar skaitliskā ziņā pārāko Sarkano armiju būtu daudz grūtā- ka. Maija vidū Igaunijas armijā bija apmē- ram 75 000 vīru. Jau pēc uzvaras pie Talli- nas Igaunijas armijas vadība nolēma, ka nepieciešams frontes līniju atvirzīt pēc ie- spējas tālāk no Igaunijas robežām, snie- dzot palīdzību visiem pretlielinieciska- jiem spēkiem. Jau 1918. gada februārī ar Igaunijas valdības atbalstu šajā valstī sāka veidot latviešu karaspēku, vēlāko Ziemeļ- latvijas brigādi. 1919. gada pavasarī un va- saras sākumā Igaunijas armija kopā ar lat- viešu karavīriem atbrīvoja no lieliniekiem Latvijas Ziemeļvidzemi, bet jūnijā kopīgi izcīnīja uzvaru pār vācu monarhistu ka- raspēku pie Cēsīm. Igaunijā mūspusē pa- zīstamās Cēsu kaujas sauc par Landesvē- ra karu un 22. jūniju svin kā uzvaras die- nu. Igaunijas armija sniedza palīdzību Latvijai trauksmainajās 1919. gada oktob- ra un novembra dienās, kad visi spēki bija sakoncentrēti cīņai pret bermontiešiem. Šajā laikā Rīgā palīgā latviešu karavīriem ieradās divi igauņu bruņuvilcieni. Igau- nijas armija Latvijas teritorijā atradās līdz 1919. gada beigām, ieņemot vienu iecirkni pretlielinieciskajā frontē Vidze- mes austrumos. Igaunijas valdība tāpat atbalstīja Nar- vas rajonā darbojošos ģenerāļa P. Judeņiča komandēto krievu Ziemeļrietumu brīv- prātīgo armiju. Tas gan bija darīts tikai stratēģisku iemeslu dēļ, jo krievu monar- hists P. Judeņičs pret Igaunijas valstisku- mu izturējās noraidoši. 1919. gada no- vembrī lielinieki Judeņiča karaspēku sakā- va, un tas Igaunijas teritorijā bija internēts. Igaunijas Neatkarības karš beidzās 1920. gada 2. februārī, kad Tartu pilsētā bija parakstīts Igaunijas un Padomju Krie- vijas miera līgums. Lietuva Situācija Lietuvā atšķīrās no pārējās Baltijas. Vēl līdz 1914. gadam lietuviešu inteliģences pārstāvji vairākkārt lūdza Krievijas caru apvienot visas lietuviešu ap- dzīvotās zemes vienā administratīvajā te- ritorijā, tomēr atbildes uz šiem lūgumiem nebija. Lietuviešu apziņā bija atmiņas par Lietuvas lielvalsti un kopējo valsti ar Poli- ju, kuru likvidēja 18. gadsimta beigās, sa- dalot tās teritoriju starp Vāciju, Austriju un Krieviju. Šodienas Lietuvas teritorija bija sadalīta četrās Krievijas guberņās, bet t.s. Mazā Lietuva jeb Mēmeles (Klaipēdas) apgabals atradās Vācijas pakļautībā. Sāko- ties Pirmajam pasaules karam, nākamās Lietuvas valsts teritorijā karadarbība ie- nāca uzreiz. 1915. gada septembrī visas lietuviešu apdzīvotās zemes bija ieņēmis vācu karaspēks, nodibinot tur militārās pārvaldes administrāciju. Sākumā vācu okupācijas varai nebija nekādu plānu par šo teritoriju turpmāko likteni, bet 1916. gada aprīlī Vācijas kanc­ lers no Reihstāga tribīnes paziņoja, ka Vācija arī pēc kara beigām neatdos atpa- kaļ Krievijai vācu armijas ieņemtās terito- rijas, vienalga, kas arī šīs teritorijas apdzī- votu: lietuvieši, latvieši vai poļi... Tas pa- mudināja vācu okupētajās zemēs paliku- šos lietuviešu politiķus (ļoti daudzi lietu- viešu politiķi bija devušies bēgļu gaitās uz Krieviju) aktīvāk iestāties par neatkarīgas valsts ideju. Pirmā pasaules kara gados daudzi lietuviešu politiķi uzsāka diskusi- ju par to, kādu veidot nākamo Lietuvu: mēģināt atjaunot lielo Lietuvu tās 17. un 18. gadsimta robežās, kad pastāvēja Lietu- vas lielkņaziste (jeb dižkunigaitiste) un kad Lietuvas zemes pletās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Otrs variants bija veidot jaunu Lietuvas valsti lietuviešu apdzīvota- jā teritorijā. Varenā lietuviešu valstisku- ma vēsture 20. gadsimta sākumā nedeva nekādas privilēģijas, un tāpēc tika nolemts VALSTIS — SIMTGADNIECES „ Turpinājums 32. lpp. Lietuvas armijas artilēristi. 1920. gada februāris.