Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada februāris.

32 WWW.SARGS.LV TĒVIJAS SARGS, NR.2, FEBRUĀRIS, 2018 VALSTIS — SIMTGADNIECES veidot valsti pēc etniskā principa. Šajā lai- kā lietuviešu politisko aprindu centienus izveidot savu autonomiju vai valstiskumu savā labā nolēma izmantot arī Vācijas mi- litārā vadība. 1916. gadā visas lietuviešu etnogrāfiskās teritorijas tika apvienotas vienā administratīvajā vienībā, ko vācu okupācijas vara nosauca par Oberostu, kas pēc likteņa ironijas sakrita ar Lietuvas lielkņazistes robežām laikā, kad tā zaudēja savu valstiskumu. Vācu varas iestāžu vēl- me bija izveidot no Vācijas atkarīgu ma- rionešu valsti. Tomēr tam vajadzēja pašu lietuviešu piekrišanu. 1917. gada septem- brī ar vācu okupācijas varas iestāžu pie- krišanu Viļņā notika lietuviešu politisko, sabiedrisko un zinātnes pārstāvju konfe- rence, kuras galvenajā rezolūcijā bija pie- teikta virzība uz neatkarīgu valsti, tiesa, ar norādi par orientāciju uz Vāciju. Tāpat konferencē bija izvēlēta nākamā Lietuvas izpildinstitūcija — Lietuvas Padome. Protams, reālas varas šai padomei ne- bija, un arī vācu okupācijas varas iestādes necentās kaut ko darīt lietuviešu valstis- kuma veidošanas labā. Padomes galvenā funkcija bija būt par vidutāju starp lietu- viešiem un vācu militāro administrāciju. Šajā laikā aizsākās diskusijas par to, kā- dām jābūt nākamās valsts robežām. Vairā- kums sabiedrības piekrita, ka tām jābūt lietuviešu etnogrāfiskajās robežās, pie šā- dām pieskaitot arī lielāko daļu Latgales un Liepājas pilsētu. Interesanti atzīmēt, ka Lietuvas valsts proklamēšanā liela loma bija vācu militā- rajai administrācijai, kura mudināja Lie- tuvas Padomi ātrāk pieņemt neatkarību pasludinošu dokumentu un vēlāk pasludi- nāt Lietuvas pievienošanu Vācijai. Pēdējā gatavojās Brestas miera sarunām ar Krie- viju, un Lietuvas pievienošanai Vācijai bija jāizskatās kā pašu lietuviešu gribai. 1918. gada 16. februārī Lietuvas Pado- me pieņēma Neatkarības aktu. Šajā aktā bija pasludināts, ka Lietuva ir neatkarīga valsts, kuras iekārtu noteiks lietuviešu tau- tas ievēlēts parlaments — Seims. Dažas dienas vēlāk Lietuvas neatkarību atzina Vācijas ķeizars Vilhelms II, taču bija skaidrs, ka jaunā Lietuvas valdība jeb Lie- tuvas Valsts padome nevēlēsies pat runāt par savas valsts pievienošanu Vācijai. Tad nobrieda plāns par Lietuvu kā konstitu- cionālu monarhiju. 1918. gada 13. jūlijā Vācijā lietuviešu konservatīvākie politiķi, Vācijas Reihstāga atbalstīti, pat uzaicināja Virtembergas grāfu Vilhelmu fon Urahu ieņemt Lietuvas troni un pasludināja viņu par karali Mindaugu II. Šai idejai gan bija ļoti maz atbalstītāju, tomēr Uraha ievēlē- šana par karali tika atcelta tikai 1918. gada 2. novembrī, kad mainījās situācija frontē. Abu impēriju — Krievijas un Vāci- jas—sabrukums un šajās valstīs notikušās revolūcijas pavēra jaunas iespējas valsts veidošanā. 1918. gada 2. novembrī Lietu- vas Valsts padome pieņēma Pagaidu kon- stitūciju un izveidoja jaunu ministru ka- binetu Augustina Valdemara vadībā. Tieši tad arī sākās reāls darbs pie neatkarīgas valsts pārvaldes institūciju veidošanas, sā- kās arī Lietuvas bruņoto spēku veidoša- nās. Līdzīgi kā Latvijā, formējot pirmās nacionālā karaspēka vienības, Lietuvas valdībai bija jālūdz Vācijas atbalsts, jo sava karaspēka veidošanai trūka resursu, bet no austrumiem sākās straujš Padomju Krievijas Sarkanās armijas iebrukums. Decembrī ar Maskavas atbalstu lietuviešu lielinieki paziņoja par Padomju Lietuvas izveidošanu. Lielinieku uzbrukumu izde- vās apturēt 1919. gada aprīlī, kad sākās jaunizveidotās Lietuvas armijas pretuz- brukums, un līdz vasaras beigām visa valsts teritorija bija atbrīvota no Sarkanās armijas. 1920. gada 12. jūlijā Lietuva un Padomju Krievija noslēdza miera līgumu, taču atklāti lielinieku agresijas centieni izbeidzās tikai tā paša gada rudenī, kad pēc Sarkanās armijas sakāves pie Varša- vas padomju valdība atmeta domu par «revolūcijas eksportu» uz Rietumeiropu militārā ceļā. 1919. gada rudenī lietuviešu bruņota- jiem spēkiem bija jācīnās arī pret P. Ber- monta komandēto Rietumu krievu brīv- prātīgo armiju jeb bermontiešiem — arī šis ienaidnieks Lietuvas un Latvijas val- stīm bija kopīgs. Pēc tam, kad Latvijas ar- mija bermontiešus bija padzinusi no savas valsts teritorijas, Lietuvas armija vairākās kaujās sakāva šo lietuviešu valstiskuma ie- naidnieku. Bermontieši līdz 1919. gada beigām no Lietuvas bija padzīti. Lietuvas armija bija izcīnījusi savu valsti, nosargā- jusi tās robežas, lai arī visus gadus līdz pa- domju okupācijai mūsu kaimiņvalsts tā arī nespēja atrisināt vienu svarīgu jautājumu. Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm Lietuva atradās gan politiskā, gan arī mili- tārā konfrontācijā ar Poliju. Abām valstīm bija kopīga pagātne, taču tagadnes skatī- jums uz vairākām lietām tām atšķīrās. Galvenais strīda objekts starp abām val- stīm bija Viļņa — pilsēta, kuru gan Polija, gan Lietuva uzskatīja par savu. Jāteic, ka patiesība bija abām: Lietuvai Viļņa bija se- nās valsts galvaspilsēta un viens no galve- najiem lietuviešu valstiskuma simboliem, Polija turpretī uzsvēra, ka Viļņa ir absolūti poliska pilsēta ar tikai dažiem procentiem lietuviešu tautības iedzīvotāju. 1919. un 1920. gada laikā Viļņa vairākkārt pārmai- ņus nonāca gan Polijas, gan Lietuvas kara- spēka kontrolē, līdz visbeidzot konflikts savu kulmināciju sasniedza 1920. gada rudenī, kad to ieņēma Polijas armija, bet lietuvieši tobrīd nevarēja spert nekādus pretsoļus. Lietuva Viļņas iekļaušanu Polijā neatzina un pieprasīja, lai to neatzīst arī citi. Šis Polijas un Lietuvas konflikts Viļ- ņas dēļ bija aktuāls visu laika periodu starp diviem pasaules kariem, un tieši tas kļuva par politisko iemeslu ciešākas sa- darbības neesamībai starp Baltijas val- stīm, jo Latvijai un Igaunijai bija svarīgi saglabāt draudzīgas attiecības ar Poliju, pret ko kategoriski iebilda Lietuva. ƒ Sākums 30. un 31. lpp. Lietuvas armijas karavīri pie bruņotā automobiļa «Perkunas». 1919. gads. Sagatavojis Juris Ciganovs , Dr. hist.