Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada marts.

31 TĒVIJAS SARGS, NR.3, MARTS, 2018 WWW.SARGS.LV Savukārt ARC misijas vadītāja viet- nieks Hjū Grifins atcerējās, ka pēc Raiena panāktās vienošanās ar Bermontu ARC automašīnu kolonna no Jelgavas, ko pava- dījuši vairāki «krievu» Bermonta karaspē- ka pārstāvji, 31. oktobrī ieradusies Bolde- rājā, latviešu štābā, turklāt nekāda izteikta frontes līnija nav bijusi pamanāma, tādēļ krievu pavadoņi palikuši kopā ar ameri- kāņiem. Bolderājā latvieši uzcienājuši at- braucējus ar kafiju, taču pēc tam krievu pavadoņi apcietināti kā spiegi un nosūtīti uz gūstekņu nometni Valmierā (toreizē- jais Latgales divīzijas komandieris Krišjā- nis Berķis atmiņās skaidroja, ka krievus nevarēja atlaist, jo tie bija redzējuši latvie- šu pozīciju izvietojumu). Amerikāņi lat- viešu kuģīšos sakaru virsnieka O. Fogel- maņa pavadībā pārcelti pāri Daugavai un ieradušies Rīgā, uzreiz aktīvi iesaistoties palīdzības sniegšanas darbā ievainotajiem Latvijas armijas karavīriem. Starp citu, no paša darbības sākuma ARC piekomandē- tajam Fogelmanim, kurš kopā ar Raeinu bija piedalījies minētajā automobiļu pār- vešanā «cauri Bermonta frontei uz Rīgu», 1921. gadā valdība izteica pateicību arī par to, jo automobiļus vēlāk varēja «izmantot mūsu armijas un citām vajadzībām». No 3. līdz 5. novembrim Fogelmanis brīvprātīgi piedalījās «ienaidnieka kustī- bas novērošanā un sakaru uzturēšanā ar Sabiedroto floti» Svētā Pētera baznīcas tornī Rīgā, artilērijas novērošanas punktā, pēc tam 20. novembrī pēc paša lūguma tika nosūtīts uz fronti — 3. Latgales atse- višķo eskadronu. Tieši no turienes viņš novembra beigās saņēma rīkojumu doties uz Austrumprūsiju, pie franču ģenerāļa Anrī Nīsela vadītās Sabiedroto komisijas, kuras uzdevums bija pārraudzīt vācu ka- raspēka izvešanu no Baltijas valstīm. Vē- lāk dienesta sarakstā tika ierakstīts: «Lat- vijas armijas virsnieka formā būdams, viens 28 stundas pavadīja vilcienā starp Šauļiem un Tilzīti, Bermonta atkāpjošos zaldātu vidū. Šā brauciena laikā (tas bija saistīts ar dzīvības briesmām) apbalvots ar franču kara ordeni ar šķēpiem.» Par šo atbildīgo uzdevumu O. Fogel- manis 10. decembrī ziņoja Ministru pre- zidentam K. Ulmanim (iespēju robežās saglabājot vēsturisko rakstības stilu pub- licētie ziņojuma fragmenti labi raksturo tālaika stāvokli — sarežģījumus ar Ber- monta spēku izvešanu no Baltijas valstīm, kā arī pašu ziņojuma autoru un viņa die- nesta apstākļus, tāpat labi atspoguļo tā laika garu). «Uz virspavēlnieka telefonogrammu no 28/XI devos uz Šauļiem, kur nonācu 29/XI vakarā kopā ar kapitanu Brašņevicu un leitnanti Ābeltiņu. 30/XI kapitans Brašņe- vics tika nosūtīts uz Možaiķiem, leitnants Ābeltiņš palikās pie pulkveža Dosse (ģene- rāļa Niessel štāba priekšnieks), un es devos uz Tilzīti stādīties priekšā ģenerālim Nies- sel. 1/XII pulksten 8 no rīta ierados pie ģe- nerāļa Niessel, kurš mani saņēma ar šā- diem vārdiem: «Esmu priecīgs redzēt pie sevis varonīgās latviešu armijas priekšstāvi, jūs esat mums ļoti daudz palīdzējuši, kad būšu Rīgā, tad personīgi apsveicināšu jūsu varonīgo armiju un viņas priekšniekus.» Tad iepazīstināja mani ar sava štāba virs- niekiem. Pēc brokasta ģenerālis mani ie- sauca savā kabinetā un izskaidroja komisi- jas darbību. Ģenerālis Niessel, jau Berlīnē būdams, centies pierādīt vāciešiem, ka tas ir vācu karaspēks, kas karo Latvijā un Lie- tuvā, un ka Vācija ir par savu karaspēku atbildīga un samaksās par visu to skādi, kura nodarīta šais zemēs. Pirms Vācija at- teicās atzīt Bermonta karaspēku par savu; tikai uz ģenerāļa neatlaidīgo pastāvēšanu uz sava un mūsu armijas uzvaras pie Jelga- vas viņus galu galā piespieda atzīties, ka tas ir viņu karaspēks un ģenerālis Eber- hards tika no vācu valdības sūtīts, lai iz- vestu evakuāciju. Uz manu jautājumu, vai nebūtu bijis labāki, kad komisija būtu sākusi darboties nedēļu vēlāk, ģenerālis man atbildēja, ka ne, un izskaidroja iemeslus. Uz vācu robe- žas esot bijis sagatavots ap 40—60 tūksto- šiem karaspēka, lai dotos uz Lietuvu palīgā savējiem. Vācieši esot sūtījuši telegrammu uz Kauņu ar pieprasījumu, lai lietuvieši neuzbrūk un ļauj evakuēties. Nenogaidot atbildi uz šo telegrammu, vācieši bija jau sūtījuši dažus ešelonus ar papildu spēkiem uz Lietuvu. Tikai enerģiska ģenerāļa Nies- seļa iejaukšanās izglāba Lietuvu no sa- kaušanas. Ģenerālis apsolījis tūliņ apstā- dināt Lietuvas kara gājienu un ar šo apso- lījumu sasniedza to, ka netika sūtīts vācu karaspēks uz Lietuvu un pat atsaukti jau izgājušie ešeloni atpakaļ. Vācieši daudzreiz esot pieprasījuši ģenerālim Niesselim, lai viņš apstādina latviešu uzbrukumu, bet ģe- nerālis uz to nav iegājis. Ģenerāļa vārdi: «Man nekad nav bijis domas apstādināt Jūsu sekmīgo kara gājienu.» Ģenerālis pat gribējis no sākuma braukt uz Rīgu, lai pa- mudinātu mūsu karaspēku uz uzbrukumu; bet, kad redzējis, ka mūsu ofensīve sekmīgi iet uz priekšu, tad viņš palicis Tilzītē un li- cis sev par mērķi nevienu vācieti nelaist pāri pār robežu palīgā atkāpjošamies vācu karaspēkam. Ģenerālis izteicās, ka lietuvie- ši nekad nebūtu bijuši spējīgi izdzīt vācie- šus, jo viņiem trūkst munīcijas. Poļi gan esot solījuši dot munīciju, bet līdz šim vēl nav devuši. Ģenerālis Eberhards esot pārliecināts, ka vāciešiem ir jāevakuējas, bet viņam ir palicis grāfa fon der Golca štābs, kas pilnī- gi strādā pretim evakuācijas plāniem un grib nodibināt Lietuvā bāzi priekš jau- niem uzbrukumiem. 1/XII ģenerālis Eber- hards un dzelzsdivīzijas komandieris ma- jors Bišofs rakstiski apsolījuši ģenerālim Niesselim, ka pa dzelzceļu evakuēsies ap divi līdz četri vilcieni pa dienu. Dzelzsdi- vīzija neizgāja pa dzelzceļu, bet devās pa zemes ceļu no Kuršaniem uz Mēmeli, teik- dami par iemeslu, ka latvieši uzbrūkot no ziemeļiem un tādēļ viņiem jāiet ātrāki prom. Maršruts esot sekošs: Kuršani, Tel- še, Sorani, Kelovo, Andrejevo, Viešaici, Gorzdy, Mēmele. 3/XII pēcpusdienā iebrauca Tilzītē 2 ešelonos Bermonts ar savu štābu. Pēc vācu avīzēm krievus ievietošot koncentrācijas lēģerī Neissē Silēzijā. Šodien mani iesauca sēdes zālē un lika priekšā sekošus noteikumus: Vai latviešu valdībai būtu kas pretim, kad krievus ar ieročiem novietotu uz laiku Liepājā vai Rī- gā, lai vēlāk tiktu sūtīti pie Judeņiča. Es at- bildēju, ka mēs nekādā ziņā nevaram pie- laist bruņotu karaspēku mūsu aizmugurē. Ja Igaunija pilnīgi apņemas pieņemt krie- vus, tad mēs viņus varētu bez ieročiem uz noteiktu laiku (ļoti īsu) paturēt. Pēc tam dabūju zināt, ka komisija ir sūtījusi tele- grammu uz Parīzi ar lēmumu atstāt krie- vus viņu liktenim. [..] Kas attiecas uz tirdzniecību un zinātni, tad ģenerālis Niesselis teica, lai mazākais divi gadi nelaižot vāciešus Latvijā, jo citādi būšot grūti apkarot vācu tirdzniecību, lai sūtot latviešu jaunatni uz Francijumācīties, jo tas esot lētāk nekā Anglijā. Es atbildēju, ka mums jau ir radītas organizācijas, kuras mērķi ir tuvināt un uzturēt sakarus ar Fran- ciju [..]. Ģenerālis Niesselis lūdza mani braukt uz Rīgu un paziņot valdībai par ko- misijas darbību [..], kā arī ierosināt miera sarunas ar Vāciju, viņu ņemot kā vidutāju, jo, kamēr mēs esam kara stāvoklī ar Vāciju, ģenerālis nevarot prasīt nekādus atlīdzinā- jumus par nodarīto skādi un nolaupītām mantām. 6/XII es devos no Tilzītes caurMē- meli-Polangen-Liepāju uz Rīgu, atstādams leitnantu Ābeltiņu savā vietā [..].» Pēc atgriešanās no Austrumprūsijas 1919. gada decembrī Fogelmanis tika piekomandēts Amerikas palīdzības ad- ministrācijas misijas vadītājam— ārstam kapteinim Tomasam Orbisonam, kurš VĒSTURE „ Turpinājums 32. lpp.