Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada aprīlis

WWW.SARGS.LV no manis nav aizgājusi sieva un mana mamma nav nupat gājusi bojā satiksmes negadījumā. Bet tas, ko es varu — uzklau- sīt, paklusēt blakus, būt vienkārši līdzās. Es varu par tevi lūgt, lai Dievs tev dod spēku izturēt. Un daudziem tas tomēr ir palīdzoši. — Kas ir tās jomas, kas uztrauc ka- ravīrus? Par ko viņi visbiežāk ar jums runā? — Attiecības, atkarības un eksisten- ciāli jautājumi — kas ir dzīves jēga, kā dzī- vot tālāk, kas ir vērtības. —Kas jums pašam ir bijusi visgrūtā- kā dzīves pieredze? — Situācijas, kad kāds karavīrs aiziet bojā. Pamēģiniet aizbraukt pie ģimenes, kura nupat piedzīvojusi šādu zaudējumu! Vai runāt ar bojāgājušā biedriem, kuri diendienā bijuši viņam blakus. Aiziešana šķiet nežēlīga un netaisnīga. Mani jopro- jām skar gadījums, kad divas dienas pēc šķietami dziļas sarunas ar mani karavīrs izdarīja pašnāvību. Tev liekas — esi darī- jis visu, ko spēji, bet otrs izvēlas rīkoties citādi. Tomēr vienlaikus tas māca apzinā- ties, ka esi tikai cilvēks. Tavas spējas nav pārcilvēciskas. Tev ir jādara labākais, ko tu vari, bet pārējais ir Dieva ziņā. Un vēl — ir jāmācās lūgt palīdzību un sadarboties. Psihologi nosacīti ir kapelānu konkuren- ti, bet, ja uz to skatās veselīgi — mēs visi kopā darām svētīgu darbu — palīdzam karavīram būt garīgi un psiholoģiski stipram. —Sarežģītākais, ko dzīvē pieņemt, ir nāve? — Ja cilvēkamnav izpratnes par to, kas ir nāve, viņš to uztver kā biedējošu galējo punktu — tad tas viennozīmīgi ir smagā- kais pārbaudījums. Neticīgs cilvēks par nāvi aizdomājas brīdī, kad tā tieši skar vi- ņu. Piemēram, raķešu apšaudes laikā kara darbības zonā, kad neviens nezina, kur būs nākamais sprādziens, vai brīdī, kad uzzini par neārstējamu slimību. Tādos brīžos cilvēks nereti iet cauri visiem liela- jiem dzīves jautājumiem. Tie ir vai nu jā- uzdod pirmo reizi, vai jāpārskata savas atbildes. Un ir labi, ja līdzās ir garīgs cil- vēks, kas palīdz nenomaldīties, neiestrēgt. Ir cilvēki, kuri pilnībā noslēdzas un visu noraida, bet ir iespējams piedzīvot mieru un izlīdzinājumu ar to, kas sekos. Piedzī- vot to, ka no nāves nav jābaidās. — Mēs runājam par smagiem eksis- tenciālas bailes un jautājumus modino- šiem notikumiem dzīvē, bet nereti arī bez šādas pieredzes cilvēks gribētu ticēt Dievam, tomēr viņš nevar atrast ceļu, nevar pietuvoties. Vai ir kāds noteikts veids, kā to iespējams piedzīvot? — Domāju, ka nav tāda universāla viena veida. Cilvēkā ir ielikta vajadzība uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Ir dažādas reliģijas, filozofijas, garīgas prak- ses. Es nevaru teikt, ka viena ir sliktāka vai otra labāka. Es arī nevaru nevienam iedot savu pieredzi un pārdzīvojumu, bet es va- ru būt vēstnesis, es varu rādīt ceļu, varu rādīt Dieva mīlestību, kura ir reāla, ne- skatoties uz visām tām smagajām un ne- taisnīgajām pieredzēm dzīvē, kuras ir mums visapkārt. — Jūs esat ievērojami paplašinājis darbošanos ārpus NBS vienību dzīves — jūs daudz braucat apkārt, tiekaties ar dažādiem cilvēkiem, vācat līdzekļus, or- ganizējat palīdzību un pats palīdzat uk- raiņiem. Kamdēļ jums vajag darboties tik dažādās jomās? — Man nekad nav patikusi šaura pie- eja lietām. Veicot savu kapelāna darbu, es redzu tik daudz situāciju, kur vajadzīga palīdzība. Ja spēju, es ļoti labprāt to daru. Runājot par Ukrainu — šajā stāstā ir vai- rāki aspekti. Mēs paši varējām būt viņu vietā. Viņu valsts pašreiz piedzīvo līdzīgu krīzi, nabadzību un haosu, kāds bija Lat- vijā pēc neatkarības atgūšanas. Naudas nepietiek. Ir milzīga korupcija. Mentali- tātes un pieredzes ziņā esam ukraiņiem daudz tuvāki par amerikāņiem vai bri- tiem— viens otru labāk saprotam. Latvijā mums ir izdevies izveidot veiksmīgu mi- litāro struktūru, jauniešu, brīvprātīgo ap- mācību, Kapelānu dienestu. Mums ir ko dot saviem kaimiņiem ukraiņiem. Dodot, palīdzot, mēs kopā mācāmies. — Kāds ir jūsu ir plāns nākotnei? — Ir paveikts viss nepieciešamais un panākts atbalsts, lai kapelāns kalpotu arī Aizsardzības ministrijā. Bet, ja tā īsi un skaidri jāteic, mans nākotnes plāns — ka- pelānam ir jābūt tur, kur ir karavīrs. Un pēc iespējas labāk viņš jāatbalsta garīgajā izaugsmē. Tā, lai krīzes brīdī, karavīrs būtu gatavs nešauboties pildīt savu uzde- vumu. Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā notika Nacionālo bruņoto spē­ ku Kapelānu dienesta 25. gadadienas pateicības dievkalpojums, kurā piedalī­ jās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģene­ rālleitnants Leonīds Kalniņš, Nacionālo bru­ ņoto spēku kapelāni un Latvijas lielāko kristīgo konfesiju vadītāji. Dievkalpojums notika pateicībā par Nacio­ nālo bruņoto spēku Kapelānu dienesta izveidi un 25 gadus ilgo darbību, kuras laikā kapelāni ir snieguši garīgo atbalstu gan karavīriem, gan viņu ģimenēm. Patlaban Nacionālo bruņoto spēku Kapelā­ nu dienestā ir 12 kapelāni, kas pārstāv Latvijas tradicionālās kristīgās konfesijas un nodrošina garīgo aprūpi Latvijas karavīriem, gan pildot dienesta pienākumus Latvijā, gan atrodoties starptautiskajās operācijās. Kapelānu dienesta darbību vada virskapelāns Elmārs Pļaviņš. 12.04. TĒVIJAS SARGS, NR.4, APRĪLIS, 2018 KAPELĀNU DIENESTAM — 25 ƒ Sākums 20. un 21. lpp.