Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada aprīlis

26 TĒVIJAS SARGS, NR.4, APRĪLIS, 2018 WWW.SARGS.LV Vasarā no olām izšķilsies rubeņu mazuļi, un, lūk, tieši no tiem ir jāslēpjas kukaiņiem. Pieaugušie rubeņi barojas ar augiem, bet mazie cāļi dzīves sākumā ēd galvenokārt kukaiņus un to kāpurus. Lielākā daļa no tiem putniem, kas pārtiek no kukaiņiem arī izauguši, ziemu visbiežāk pārlaiž siltajās zemēs un Ādažu poli- gonā atgriežas tikai pavasarī. Maijā poligona smiltājos ieskanas vienmuļš «tirlī, tirlī, tirlī» — ir ieradies vēl viens no tiem put- niem, kas šo vietu padara svarīgu dabas aizsardzībai, — stepes čipste. Latvijā tās dabiskā dzīvotne būtu jūras piekraste, bet Ādažos gadu desmitiem ilgušās militārās mācības ir radījušas piekrastei līdzīgu ainavu lielās platībās. Stepes čipste ir tikpat neuzkrītoša kā tās dziesma — mazs, pelēks putniņš. Smilšu pe- lēks. Nolaidīsies, apklusīs un pazudīs poligona smilšu ainavā kā tāds parkšķis. Izcils maskēšanās mākslā ir arī vakarlēpis. Vasaras vakaros piepilda poligonu ar savu skaļi tarkšķošo dziesmu un ķer lidojo- šus kukaiņus virs klajumiem, bet pa dienu pat nemanīsiet, ka arī šāds dzīvnieks poligonā mīt. Sēž kādā koka zarā vai uz zemes, acis aizvēris un nekustīgs, ļaujot tā pelēkbrūni raibumotajam ap- spalvojumam noslēpt putnu no ienaidnieka acīm. Vakarlēpja olas ir koši baltas un tiek dētas uz zemes, tāpēc arī to nosargāšanā izšķiroša ir perējošā putna maskēšanās spēja. Jāatzīmē, ka olu perēšanā piedalās arī tēviņš, tāpēc arī viņš nevar atļauties tērpties košās spalvās. Vasaras naktīs poligonā var dzirdēt ne tikai vakarlēpi. No ve- cām sprādzienu bedrēm un citām vietām, kur sakrājies ūdens, var gadīties dzirdēt smilšu krupja riesta saucienus. Bet dienā smilšu krupis dodas ierakumos. Lai gan tā gaiši dzeltenzaļais krāsojums ļauj labi iekļauties vidē, par drošāku tas tomēr atzinis ierakšanos smiltīs. Tomēr dzīvnieku pasaulē ierakumi var kalpot ne tikai aizsar- dzībai, bet arī uzbrukumam. Daudzviet poligonā, kur smiltis ir pavisam kailas, zemē var redzēt mazas piltuves formas bedrītes. Piltuves apakšā, ieracies un žokļus atpletis, upuri gaida skudru- lauvas kāpurs. Skudra vai cits kukainis, kam šeit gadās skriet, briesmas nenojauš, bet, ja iekrīt lamatās, kļūst par plēsonīgā kā- pura barību. Protams, skudrulauvas dzīvesveids palīdz tai pašai noslēpties no uzbrucējiem. Tikai ne no tādiem, kuru specializācija ir tieši zemē ierakušos radījumu ķeršana. Pa smiltīm pie bedrītes pietipi- na pupuķis, galvu piešķiebis, novērtē situāciju, un — žviks! — knābis tiek iecirsts smiltīs. Plēsoņa pats ir kļuvis par upuri un tiks nogādāts pupuķa mazuļiem. Pupuķis ir ne tikai viens no zināmākajiem, bet arī viens no košākajiem Ādažu poligona iemītniekiem — gaiši rūsgans ar melnbalti svītrotiem spārniem un asti, turklāt uz galvas tam ir cekuls. Varētu domāt, ka stāstā par maskēšanos jau nu gan pu- puķim nav vietas, bet nekā — iespējamā uzbrucēja tuvumā putns var sastingt, tā rūsganais apspalvojums pēkšņi kļūst līdzīgs poli- gona zemei, un raibie spārni saplūst ar akmentiņiem un zāles ēnu rakstu. Košo putnu nepamanīsiet, līdz tas, neizturējis spriedzi, pacelsies gaisā, lai aizlaistos uz kādu mierīgāku vietu. Jā, Ādažu poligons ir dzīvības pilns. Kamēr karavīri trenējas, poligonā notiek neskaitāmas cīņas —par izdzīvošanu, par iespēju vairoties, par saviem bērniem, un bieži vien šajās cīņās izšķiroša ir spēja maskēties. Tāpēc jūs, karavīri, varat būt pavisam droši — kamēr jūs guļat uz vēdera viršos un vērojat apkārtni, daudz acu vēro arī jūs un mēģina novērtēt, cik bīstami esat. Neredzat? Pro- tams! Tā tam jābūt. NBS Vakarlēpis. Foto—Tomi Muukkonen. Pupuķis. Foto—Markus Varesvuo. Rubeņu tēviņš gatavs riestam. Foto—Agris Krusts. ƒ Sākums 24. un 25. lpp.