Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada aprīlis

30 TĒVIJAS SARGS, NR.4, APRĪLIS, 2018 WWW.SARGS.LV Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks. Foto—no LKM krājuma. RŪDOLFS BANGERSKIS (amatā no 1924. gada 16. decembra līdz 1925. gada 23. decembrim un no 1926. gada 18. decembra līdz 1928. gada 24. janvārim) 1924. gada 16. decembrī Latvijas Re- publikas Saeima apstiprināja ministru pre- zidenta Hugo Celmiņa vadītās valdības deklarāciju. 18. decembrī jaunās valdības ministrus pieņēma Valsts prezidents Jānis Čakste. Šajā pašā dienā visi ministri stājās pie savu pienākumu pildīšanas. Par kara ministru šajā valdībā kļuva Rūdolfs Ban- gerskis, toreiz vēl pulkvedis. Dzimis 1878. gada 21. jūlijā Taurupes pagasta Līčakrogā rentnieka ģimenē. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Jaunpils (Zaubes) pa- gasta Bungām. Mācījies Zaubes pagastsko- lā un Jaunjelgavas pilsētas skolā. 1895. ga- dā iestājies Krievijas impērijas armijā, apakšvirsnieku mācību bataljonā Rīgā. No 1897. gada apakšvirsnieks 145. kājnieku pulkā Pēterburgā. 1899. gadā iestājies Pē- terburgas kājnieku junkurskolā, kuru bei- dzis 1901. gadā kā podpraporščiks, dienē- jis 93. un 96. kājnieku pulkā Pēterburgā. 1901. gada decembrī paaugstināts par podporučiku, 1905. gadā — par poručiku. Piedalījies Krievijas — Japānas karā, karo- jis 36. kājnieku pulka sastāvā kā rotas ko- mandiera vietas izpildītājs, pēc kara palie- kot dienēt šajā pulkā. 1910. gadā paaugsti- nāts par štābkapteini. 1912. gadā iestājies Krievijas impērijas armijas Ģenerālštāba akadēmijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, atgriezies savā dienesta vietā pul- kā, rotas komandieris. 1914. gada decem- brī piešķirta kapteiņa dienesta pakāpe. 1915. gada augustā pārgājis uz jaunformē- jamiem latviešu strēlnieku bataljoniem, ie- celts par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnie- ku bataljona (vēlākā pulka) komandieri. Ziemassvētku kauju laikā Apvienotās lat- viešu strēlnieku divīzijas štāba priekš- nieks. 1917. gada 14. janvārī iecelts par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka ko- mandiera v. i. No 1917. gada 24. janvāra bija 17. Sibīrijas pulka komandieris. No armijas atvaļinājies 1918. gada martā. Caur Maskavu nokļuvis Jekaterinburgā, kur 1918. gada vasarā iestājies Sibīrijas pretlielinieciskajā armijā; dežurējošā ģene- rāla vietas izpildītājs Jekaterinburgā. Tad 2. (vēlāk 7.) Urālu kalnu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks, 2. strēlnieku divīzijas ko- mandieris. No 1919. gada oktobra 2. Ufas strēlnieku korpusa komandieris, vēlāk Ufas armijas grupas komandieris. 1920. gada martā iecelts par 2. Ufas divīzijas koman- dieri. 1920. gada decembrī atvaļinājies un dzīvojis Harbinā, Ķīnā. 1921. gadā atgrie- zies Latvijā. No 1924. gada februāra Latvijas armijā pulkveža dienesta pakāpē, Kurzemes divī- zijas komandieris. No 1924. gada decem- bra līdz 1925. gada decembrim kara mi- nistrs. 1925. gadā piešķirta ģenerāļa die- nesta pakāpe. 1926. gada 18. decembrī Saeima apstiprināja jaunu valdību ar Marģeru Skujenieku kā ministru preziden- tu. Šīs valdības sastāvā ģenerālis R. Ban- gerskis otro reizi kļuva par kara ministru. Šī valdība demisionēja 1927. gada 13. de- cembrī, taču ministri amatā nostrādāja līdz 1928. gada 24. janvārim. No 1928. gada janvāra virsštatā Armi- jas komandiera štābā. No 1928. gada feb- ruāra līdz 1930. gada augustam Latgales divīzijas komandiera p. i. No 1930. gada oktobra Augstāko militāro kursu priekš- nieks, no 1933. gada Zemgales divīzijas komandieris. 1936. gadā atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Strādā- jis par a/s «Ķieģelis» direktoru rīkotāju. Otrā pasaules kara gados vācu okupā- cijas laikā pašpārvaldes Tieslietu ģenerāl- direkcijas referents (1942.—1943.). No 1943. gada aprīļa latviešu leģiona ģenerāl­ inspektors. 1945. gada 20. februārī Pots- damā ievēlēts par Latvijas Nacionālās ko- mitejas prezidentu. No 1945. gada jūnija britu apcietinājumā, internēts Fallingbos- telas koncentrācijas nometnē, atbrīvots 1946. gada decembrī. Dzīvojis Oldenburgā, Vācijā. Miris 1958. gada 25. februārī no satiksmes negadījumā gūtajiem ievainoju- miem. 1995. gada 16. martā pārbedīts Rī- gā, Brāļu kapos. EDUARDSKALNIŅŠ (amatā no 1926. gada 19. maija līdz 17. decembrim un no 1928. gada 25. janvāra līdz 30. novembrim) 1926. gada maija sākumā Saeimā ne- pieņemtā valsts budžeta dēļ atkāpās minis- tru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadītā valdī- ba, un 6. maijā savu darbu sāka ministru prezidenta Artura Alberinga sastādītais Ministru kabinets. Tobrīd kara ministra amats palika vakants un par aizsardzības resora vadītāja amata pienākumu izpildītā- ju kļuva pats ministru prezidents. 18. maijā kara ministra amatu piedāvāja toreizējam armijas artilērijas inspektoram ģenerālim Eduardam Kalniņam, kurš šo piedāvājumu saņēma ar radiotelegrāfa starpniecību, at- razdamies uz ledlauža «Krišjānis Volde- mārs» klāja, pavadot valsts vizītē uz Somiju Latvijas prezidentu Jāni Čaksti. Pēc ap- spriešanās ar armijas komandieri ģenerāli Pēteri Radziņu (viņš bija uz blakus esošā karakuģa «Virsaitis») E. Kalniņš šo amata piedāvājumu pieņēma. Dzimis 1876. gada 31. decembrī Plāte- res pagasta Plaužos, lauksaimnieka ģimenē. Pabeidzis pagastskolu. Pēc Katrīnas II pilsē- tas skolas Rīgā pabeigšanas 1894. gadā ie- stājies Pirotehniskajā artilērijas skolā, kuru pabeidzis 1898. gadā kā oberfeierverkers. UZZIŅAI Latvijas republikas valdību apsardzības (kara) ministri