Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada aprīlis

31 TĒVIJAS SARGS, NR.4, APRĪLIS, 2018 WWW.SARGS.LV Dienējis Krievijas impērijas armijā cauru- ļu instrumentu rūpnīcā, vēlāk — pulvera fabrikā. 1901. gadā izturējis virsnieka pār- baudījumus Mihaila artilērijas junkursko- lā Pēterburgā, ieguvis podpraporščika die- nesta pakāpi, dienējis Novogeorgijevskas cietokšņa artilerijā. 1902. gadā paaugsti- nāts par podporučiku. Piedalījies Krievijas un Japānas karā, Portartūras cietokšņa aizstāvēšanā. 1904. gada decembrī cietok­ snim kapitulējot, kopā ar ierindas karavī- riem brīvprātīgi devies japāņu gūstā, no kura atbrīvots 1906. gada janvārī. Šajā pa- šā gadā paaugstināts par praporščiku. Bijis virsnieks Sveaborgas cietokšņā artilērijā. 1908. gadā iestājies Krievijas impērijas ar- mijas ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā, taču 1909. gadā izstājies no tās slimības dēļ. Šajā pašā laikā ieguvis štābkapteiņa die- nesta pakāpi. Pirmā pasaules kara laikā dienējis Sveaborgas cietoksnī kā artilērijas darbnīcu priekšnieks, vēlāk pulvera darbnī- cas priekšnieks un lielgabalu darbnīcu priekšnieks. Atvaļinājies 1918. gada martā. Dzīvojis Helsingforsā, no 1918. gada de- cembra pildījis neoficiāla Latvijas militārā pārstāvja pienākumus Somijā. 1919. gada 17. janvārī iecelts par Latvi- jas Pagaidu valdības Ziemeļlatvijas kara- spēka artilērijas priekšnieku pulkveža–leit- nanta pakāpē. No 1919. gada 15. jūlija Ar- mijas virspavēlnieka štāba priekšnieka vie- tas izpildītājs, no 18. oktobra Galvenās arti- lērijas pārvaldes priekšnieks, pulkvedis. Delegācijas loceklis miera sarunās ar Pa- domju Krieviju 1920. gada aprīlī — augus- tā. No 1920. gada augusta Apsardzības ministrijas Padomes loceklis. No 1922. ga- da artilērijas inspektors. 1924. gadā un 1930. gadā mācījies taktikas kursos Franci- jā. 1925. gadā piešķirta ģenerāļa dienesta pakāpe. Kara ministrs no 1926. gada maija līdz decembrim. 7. decembrī A. Alberinga valdība demisionēja (kā iemesls demisijai bija ministru prezidenta nespēja vienoties ar Saeimu par finanšu ministra personu), bet kara ministra pienākumus E. Kalniņš beidza pildīt 17. decembrī. Otro reizi aiz- sardzības resora priekšgalā viņš nostājās 1928. gada 24. janvārī, kad savu darbu sāka jauns Ministru kabinets ar ministru prezidentu Pēteri Juraševski priekšgalā. Ģenerālis E. Kalniņš šajā valdībā bija aici- nāts kā kara ministrs. Šajā amatā viņš bija līdz valdības demisijai, Kara ministriju savam pēctecim amatā nododot 1928. ga- da 30. novembrī. Pēc atgriešanās dienestā turpināja pil- dīt artilērijas inspektora pienākumus. 1934. gada janvārī atvaļināts no armijas sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. No 1940. gada dzīvojis savā jaunsaim- niecībā Codes pagasta Plūdoņos. Vācu oku- pācijas laikā bijis Latvijas Centrālās pado- mes Militārās komisijas padomnieks. Viens no Latvijas Centrālās padomes memoran- da parakstītājiem. No 1944. gada bēgļu gai- tās Zviedrijā, no 1954. gada trimdā ASV. Miris 1964. gada 28. jūnijā Losandželosā, Kalifornijas pavalstī. ANTONS OZOLS (amatā no 1928. gada 1. decembra līdz 1929. gada 9. decembrim) 1928. gada 1. decembrī Saeima ar 54 balsīm pret 40 izteica uzticību ministru prezidenta Hugo Celmiņa vadītai jaunajai valdībai. Kā kara ministrs šajā valdībā bija nominēts Antons Ozols. Pirms savu ministra gaitu sākuma A. Ozols intervijā laikrakstam «Latvijas Kareivis» teica: «Stājoties kara resora priekšgalā, viens no maniem galvenajiem uzdevumiem būs turpināt izkopt tos nacio- nāli ētiskos pamatus, uz kuriem balstoties mūsu armija no saujiņas karavīru izveido- jusies par tagadējo lielo valsts aizsardzības faktoru. Mans galvenais uzdevums būs raudzīties, lai visās armijas gaitās arvien valdītu nepieciešamais taisnības princips, bez kura nav iedomājama armijas iekšējās iekārtas izveidošanās.» Dzimis 1878. gada 24. jūlijā Veļķu pa- gasta Smiltēnos, lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Grotūžu pagastskolu, Vecpiebalgas draudzes skolu, 1899. gadā pabeidzis Irla- vas skolotāju semināru. No 1900. gada līdz 1905. gadam bijis vācu Katrīnas skolas pe- dagogs Pēterburgā, pēc tam Liepājas pilsē- tas skolas pārzinis. 1912. gadā eksternātā pabeidzis Liepājas Nikolaja ģimnāziju un 1915. gadā —Maskavas universitātes Juri- disko fakultāti. 1916. gadā mobilizēts Krie- vijas impērijas armijā. Piekomandēts kara tiesai par darbvedi. 1917. gadā demobili- zēts no armijas. No 1918. gada sākuma miertiesnesis Ļipeckā, ievēlēts par pilsētas valdes locekli, vēlāk par pilsētas galvas biedru, Ļipeckas kūrorta direktors. 1919. gadā A. Ozols atgriezies Latvijā. No 1919. gada augusta Rīgas apgabaltiesas prokuratūras prokurora biedrs. Bermontiā- des laikā ievainots. No 1920. gada 19. feb- ruāra viņš ir zvērināta advokāta E. Straut- nieka palīgs Rīgā. No 1921. gada arī Kara ministrijas juristkonsuls. Zvērināts advo- kāts Rīgā no 1921. gada 21. decembra, no 1932. gada aprīļa — arī Dobelē. 1923.— 1934. gadā darbojies Kristīgo nacionālistu partijā. Kara ministrs no 1928. gada decem- bra līdz 1929. gada decembrim. 9. decembrī nodevis amata pienākumu pildīšanu iekš- lietu ministram E. Laimiņam. 1928. gadā kandidējis 3. Saeimas, bet 1931. gadā — 4. Saeimas vēlēšanās no Kristīgās apvienī- bas un strādnieku saraksta (nav ievēlēts). 1931. gadā kandidējis Rīgas domes vēlēša- nās no Kristīgās apvienības un strādnieku saraksta. 1933.—1934. gadā tieslietu mi- nistrs. 1933. gadā pārstāv Latviju 5. starp- tautiskajā krimināltiesību unifikācijas kon- ferencē Madridē, ievēlēts tās prezidijā. Padomju okupācijas laikā 1941. gada janvārī nav ieskaitīts advokātu kolēģijā. Vācu okupācijas laikā 1941. gada 13. au- gustā ieskaitīts advokatūras sastāvā kā pa- gaidu kandidāts, bijis zvērināts advokāts Rīgā, ka arī juristkonsuls Revīzijas ģenerāl- direkcijā. Kontroles šefa kancelejas vecā- kais juristkonsuls. 1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju. 1952. gadā izceļojis uz ASV. Miris 1956. gada 3. septembrī Portva- šingtonā, ASV Ņujorkas pavalstī. UZZIŅAI