Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada aprīlis

33 TĒVIJAS SARGS, NR.4, APRĪLIS, 2018 WWW.SARGS.LV VALSTIS — SIMTGADNIECES uzvaras gājienu» Krieviju Gruzijas terito- rijā traucēja vairāki apstākļi: lielinieku sa- celšanās Gruzijā tika ātri apspiesta ar britu karaspēka palīdzību, saasinājās situācija Padomju Krievijas un Polijas frontē. Pa- domju Krievija turklāt vēlējās normalizēt attiecības ar Lielbritāniju, kura tobrīd jau bija atteikusies no militārās konfrontācijas ar lielinieku režīmu. 1920. gada 7. maijā Maskavā tika noslēgts miera līgums starp Padomju Krieviju un Gruzijas Demokrā- tisko Republiku. Līgumā Padomju Krievi- ja apņēmās «bez ierunām atzīt Gruzijas valsts neatkarību un patstāvību, brīvprātī- gi atteicoties no visām suverēnajām tiesī- bām, kādas Krievijai bija attiecībā pret gruzīnu tautu un zemi». Atšķirībā no līgu- ma ar Latviju lielinieki gan nenorādīja «uz mūžīgiem laikiem»... 1920. gada rudenī padomju vara ar Pa- domju Krievijas 11. armijas durkļiem tika atnesta uz Armēniju, savukārt vēl jūlijā no Gruzijas teritorijas izveda britu karaspēku. Gruzija bija nonākusi lielinieku ielenku- mā, un Maskavā jau sāka kalt plānus par Gruzijas ātrāku sovjetizāciju. 1920. gada 12. decembrī viens no lielinieku varas dibi- nātājiem gruzīnu lielinieks Grigorijs Or- džonikidze ziņoja Vladimiram Uļjano- vam (Ļeņinam): «Situācija Gruzijā ir tāda, ka mēs bez īpašām pūlēm varam to pie- beigt: sacelšanās Borčalinskas apriņķī, Ab- hāzijā unAdžārijā būs, to es Jums apsolu un gaidu turpmākos rīkojumus.» 1921. gada­ 6. februārī Sarkanās armijas Kaukāza fron- tes pavēlniecība izdeva rīkojumu par Tifli- sas operatīvās grupas izveidošanu. Tajā pa- šā dienā Ordžonikidze nosūtīja kārtējo te- legrammu Ļeņinam, Staļinam un Troc- kim: «Gruzija galīgi ir pārvērtusies par pasaules kontrrevolūcijas štābu Tuvajos Austrumos. Šeit darbojas franči, angļi, an- goriešu (t.i., turku) emisārs Kazimbejs. Kalnos tiek ieguldīts miljoniem zelta, pie- robežas joslā tiek apmācītas diversantu bandas, kas uzbrūkmūsu robežposteņiem. Uzskatu par vajadzību vēlreiz atgādināt tās nāves briesmas, kas no gruzīniem draud Baku rajonam un kuras var novērst, tikai nekavējoties sapulcinot pietiekami daudz karaspēka Gruzijas sovjetizācijai.» Savukārt Latvijas Republikas Ministru kabinets savā 1921. gada 10. februāra sēdē nolēma atzīt Gruzijas Demokrātisko Re- publiku. 1921. gada 15. februārī V. Ļeņins pavē- lēja Padomju Krievijas 11. armijai sākt uz- brukumu Gruzijai. Nākamajā dienā tika nodibināta Gruzijas lielinieku revolucio- nārā komiteja, kura uzreiz lūdza militāru palīdzību Padomju Krievijai. Uzbrukumu Padomju Krievija sāka uzreiz no divām pusēm—no Armēnijas un Azerbaidžānas teritorijas. Karadarbību uzsākot, Gruzijas Demo- krātiskās Republikas karaspēkā bija apmē- ram 21 tūkstotis vīru. Bez regulārajām daļām karaspēkā ietilpa arī Gruzijā pie varas esošo sociāldemokrātu mazinieku partijas organizētās Nacionālās gvardes vienības, kurām pateicoties 1918. gadā ti- ka apspiesti lielinieku organizētie nemieri. Tomēr Gruzijas bruņotie spēki nebija spē- jīgi ilgstoši pretoties padomju karaspē- kam, it īpaši tāpēc, ka nevarēja sagaidīt palīdzību no ārpasaules: Antantes valstis jau bija samierinājušās ar Padomju Krievi- jas sākto invāziju Aizkaukāzā, bet Gruzi- jas sākotnējā sabiedrotā Vācija bija pārāk vāja un iegrimusi savās iekšpolitiskās problēmās. Arī pati Gruzijas armija bija tikko izveidota, bez pieredzes un kara mākslas tradīcijām. Lūk, ko savā dienasgrāmatā 1919. ga- da novembrī, balstoties uz aculiecinieku stāstīto, rakstīja Latvijas delegācijas locek- lis Parīzes miera konferencē — diplomāts Jānis Seskis: «Kaukāza nacionālo valstu karaspēks neesot kara mākslas un morāles ziņā nostādāms visai augstu. Tas jo sevišķi sakāms par azerbaidžāniešiem un tad arī par gruziņiem, bet mazākā mērā.» Savukārt Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis Dienvidkrievijā un Kaukāzā Aleksandrs Kacens savā ziņojumā Latvi- jas Pagaidu valdības ārlietu ministram par stāvokli Gruzijā rakstīja: «Azerbai- džānā un Armēnijā sarkano spēku nav daudz. Gruziņu mobilizēto un brīvprātī- go ir liels pārspēks; pietiek arī kara mate- riālu. Uzbrukums no Padomju Krievijas puses no ziemeļiem atduras uz stiprām dabiskām pozīcijām, kuras viegli aizsar- gāt. Tomēr gruziņu tautas pazinēji iztu- ras ļoti skeptiski un izsaka domas, ka acumirklīgā sajūsma drīz izgaisīšot un tai nekavējoši sekošot panika.» Gruzijas armija organizēti spēja preto- ties uzbrūkošajai Sarkanajai armijai vien nedaudz vairāk par vienu nedēļu. Situāciju sarežģīja tas, ka 24. februārī konfliktā ie- saistījās līdz tamneitralitāti ieturošā Turci- ja, kuras karaspēks pārgāja robežu un ieņē- ma vairākas pilsētas. 25. februārī Sarkanā armija ieņēma galvaspilsētu Tiflisu, un gruzīnu organizētā pretošanās faktiski iz- beidzās. Gruzijas Demokrātiskās Republi- kas valdības kontrolē pagaidām palika Melnās jūras piekrastes pilsētas Batumi, Poti un Suhumi, kā arī Kutaisi, uz kurieni bija evakuējusies valdība. 4. martā krita Suhumi, 10. martā —Kutaisi, 14. martā — Poti pilsēta. Vairākas gruzīnu vienības de- vās kalnos un uzsāka partizānu karu, pārē- jās gruzīnu karaspēka atliekas kopā ar val- dību atkāpās uz Batumi. 16. martā Batumi pilsētai pietuvojās turku karaspēks, un Tur- cija paziņoja par pilsētas aneksiju. Gruzijas valdībai nekas cits neatlika, kāmeklēt kom- promisu ar Padomju Krieviju. 17. martā tika noslēgts pamiers, bet 18. martā Gruzi- jas valdība atdeva Batumi Sarkanajai armi- jai un pati devās trimdā. Gruzijas valsts bija beigusi pastāvēt, tās teritorijā bija no- stiprinājusies padomju vara, kura izveidoja padomju sociālistisko republiku. «Daudz nelaimes gruziņiem atnes daudzie krievu tautības virsnieki un ierēd- ņi, kuri atrodas gruziņu dienestā, kuri kaut vai savas ādas neaizskaramības dēļ ienīst lieliniekus, bet sirdī priecājas par gruziņu neveiksmēm, paši ir stipri pani- kas cēlāji un nopietnos brīžos pamet savas vietas, sēj šaubas, etc. Tādu ierēdņu ir ļoti daudz. Gruziņiem ir gan atsevišķi augsti izglītoti vīri, bet vispārīgais izglītības lī- menis ir ļoti zems. Pašu inteliģentu spēku viņiem nepietiek un tādēļ, neskatoties uz visiem nacionālajiem dekrētiem, visi at- bildīgākie krievu ierēdņi ir palikuši savās vietās. Krievu valoda vispārīgi skaitās par kultūras valodu. Gruziņu valodu Tilfisā un Batumā vēl arvienu dzirdmaz. Pat virs- nieki uz ielas sarunājas krievu valodā. Pret krievisko un līdz ar to pret Padomju Krie- viju ir kaut gan naids, tomēr liels re­ spekts,» — tā savā iepriekšminētajā ziņo- jumā rakstīja A. Kacens. Jāatzīmē, ka Gru- zijas Demokrātiskās Republikas kara flotē neilgu laiku 1918. gadā dienēja arī vēlākais Latvijas Jūras kara flotes komandieris ad- mirālis Teodors Spāde. Lai arī Gruzijasmazinieku valdība atra- dās emigrācijā un Gruzijas armijas atliku- šās vienības tika atbruņotas un demobilizē- tas, kalnu apgabalos pretošanās lielinie- kiem saglabājās vēl dažus gadus. 1924. gada augustā Gruzijas teritorijā uzliesmoja plaša sacelšanās pret padomju varu, kas tika ap- spiesta ar lielu nežēlību. 1924. gada septem- bra sākumā vienā nedēļā ar nāvi tika sodīti 12 578 cilvēki, vairāk nekā 20 000 tika izsū- tīti uz Sibīriju. Gruzīnu sabiedrību padom- ju represijas demoralizēja, jo represētie pārsvarā bija inteliģences, aristokrātijas pārstāvji un nacionāli domājošie gruzīni. Pēc 1924. gada neveiksmīgās sacelšanās un sekojošajām represijām Gruzijā pretpa- domju aktivitātes vairs netika novērotas līdz pat 20. gadsimta 80. gadu beigām. Sagatavojis Juris Ciganovs , Dr. hist. Foto —https://upload.wikimedia.org.