Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada augusts

17 TĒVIJAS SARGS, NR.8, AUGUSTS, 2018 WWW.SARGS.LV GAISA SPĒKI vienlaikus bija arī ugunsgrēks Ķemeru purvā. Neilgi pēc tam izcēlās vēl viens liels ugunsgrēks pie Ramatas Ziemeļvidzemē, netālu no Igaunijas robežas — tas bija tre- šais lielais ugunsgrēks, kura dzēšanā mēs piedalījāmies. Skaidrs, ka pie tāda uguns- nelaimju apjoma bija nepieciešami pa- pildspēki. Otrajā nedēļā Valdgalē dzēšanā piedalījās arī Baltkrievijas helikopters, kas strādāja Usmas ezera rajonā. Tobrīd gan- drīz vienlaikus notika trīs ugunsgrēki, vēl ceturtais izraisījās trešajā dzēšanas darbu nedēļā. Darba bija ļoti daudz... — Lai helikopters lidotu, nepiecie- šams taču atbalsts arī no zemes? —Kā jau minēju, Valdgales ugunsgrē- ka dzēšanā bija iesaistīti divi helikopteri ar apkalpēm, kas savā starpā mainījās. Bija piesaistīts arī tehniskais sastāvs, kas no- drošināja helikopteru apkopi, kā arī deg- vielas uzpildītājs ar kvalificētiem speciā- listiem, kas var strādāt ar šo tehniku. Pro- tams, 24 stundas nedēļā notika dežūras Gaisa operāciju centrā lidlaukā Lielvārdē, nodrošinot operācijas koordinēšanu ar Nacionālo bruņoto spēku komandpun- ktu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un Valsts meža dienestu. Cilvēki strādāja gan Talsos, gan Lielvārdē, lai mēs varētu efektīvi palīdzēt ugunsgrēka likvi- dēšanā. Lielākais cilvēku skaits, kas vienlaikus atradās Talsos, bija 10 apkalpes locekļi, tehniskais sastāvs divi līdz trīs cilvēki, kā arī līdz trīs degvielas uzpildīšanas speciā- listi. Uz kopējā ugunsgrēka dzēšanā ie- saistīto cilvēku fona tas ir niecīgs skaits, bet — cik daudz var izdarīt šie cilvēki, iz- mantojot helikopterus! —Kādi bija lielākie izaicinājumi šajā operācijā? — Protams, tas bija milzīgs izaicinā- jums — noturēt esošo kapacitāti, lai dzēstu ugunsgrēku. Slodze bija milzīga, mēs lido- jām no rīta līdz vakaram ar pauzēm uzpil- dei, vēl neliela atpūta, un atkal — strādāt. Un tā katru dienu, turklāt tobrīd visu laiku ārā bija karstums pāri par 30 grādiem, tas nozīmē, ka kabīnē ir aptuveni 40 grādi. Mēģiniet iedomāties, kā ir strādāt tādos apstākļos vairāk par divām lidojuma stun- dām bez atpūtas, turklāt ar ārējo piekari, kas automātiski skaitās sarežģītais lidoju- ma process un prasa lielu koncentrēša- nos, fiziskās spējas un morālo noturību. Bija fiziski un emocionāli ļoti nogurdino- ši. Darba intensitāte, tas, ka mūsu klātbūt- ne tur bija nepieciešama visu laiku un ka visu laiku bija jālido, — prasīja ļoti daudz gan no cilvēkiem uz zemes, gan lidotā- jiem. Arī tehniķi un uzpildītāji strādāja tajā karstumā, virs helikoptera nojumi ne- uzcelsi — no viņiem tas noteikti prasīja ļoti daudz cilvēcisko resursu. — Kur uzpildījāt ūdeni dzēšanai? —Ūdeni ņēmāmno visām iespējama- jām tuvajām ūdenskrātuvēm. Paveicās, ka apkārtnē bija diezgan daudz dīķu un ma- zo ezeru. Arī Ziemeļvidzemē paveicās — tur savukārt bija divi lieli ezeri. Protams, mēs meklējām maksimāli tuvāko un dzi- ļāko ūdenskrātuvi, lai laiks starp ūdens smelšanu un tā izmešanu būtu minimāls un nevajadzētu veltīt daudz laika pārli- dojumiem. Taču arī tādā situācijā ir jātai- sa nelielas pauzes, jālido nedaudz garāks ceļš starp ūdenskrātuvi un ugunsgrēku, lai ļautu atpūsties gan cilvēkiem, gan teh- nikai. — Vai operācijas laikā iezīmējās arī kādas problēmas, uzlabojami procesi? — Ar komunikāciju bija diezgan pa- grūti. Pēc šādām operācijām varam kon- statēt, ka mums savstarpējā komunikācija starp dažādas pakļautības struktūrvienī- bām tomēr nedaudz klibo. Cik zinu, Stik- los uz vietas bija ugunsgrēka dzēšanas koordinācijas centrs. Mums informāciju deva gan Valsts meža dienests, gan Valsts ugunsdzēšanas un glābšanas dienests. Viņi ar Valsts robežsardzes atbalstu katru rītu nodrošināja izlūklidojumus, apseko- jot ugunsgrēku. Diemžēl tur netika ņemts vērā fakts, ka ugunsgrēks nepārtraukti at- tīstās un mainās —mainoties vējam, mai- nās arī uguns izplatīšanās virziens un deg- šanas intensitāte. Viens izlūklidojums no rīta mums nedeva pilnu priekšstatu, līdz mēs paši nebijām aizlidojuši uz notikuma vietu. Gadījās, ka ieradāmies vietā, sekojot mums iedotajām koordinātām, un konsta- tējām, ka situācija jau ir būtiski mainīju- sies, lai gan kopš izlūklidojuma bija pagā- jusi mazāk nekā stunda. Ar glābšanas darbu vadītājiem, ar ci- tiem cilvēkiem uz zemes, kam bija mums noderīga informācija, komunikācija pa- rasti notika pa mobilajiem telefoniem, kas nav pats labākais saziņas līdzeklis šādā situācijā. Vienubrīd iedevām darbu vadī- tājam no Valsts meža dienesta mūsu glāb- šanas rāciju, tad komunikācija uzlabojās un kļuva ātrāka. Mums lidojot taču ne- pārtraukti vajadzīgi informācijas atjauni- nājumi no zemes — kādi ir viņu nodomi, kā un kurā vietā viņi domā mūs izmantot. Turklāt cilvēki uz zemes situāciju redz no viena skatpunkta, bet mēs gaisā— pavisam no cita, tāpēc mūsu prioritātes ne vienmēr sakrita. Nākotnē, protams, vēlams meklēt risinājumu šai problēmai — jāizmanto vienādi sakaru līdzekļi un jāuzlabo sav- starpējā komunikācija, īpaši, ja iesaistītie dienesti ir no dažādām ministrijām. No- derīga būtu arī savstarpējā apmācība, lai ugunsdzēsēji saprot, ko nozīmē izmantot gaisakuģi ugunsgrēka dzēšanā, un lai arī mēs saprotam vairāk no tā, kas tiek darīts uz zemes. Ja mēs skatāmies vēl tālāk — situācijās, kad ugunsgrēku dzēšanā tiek izmantoti lidaparāti, vienmēr vajadzētu būt kādam šīs jomas speciālistam koordi- nācijas centrā uz zemes, lai viņš varētu paust savu viedokli, kā konkrētajā brīdī labāk izmantot lidaparātu, kādi ir tā trū- kumi un spēcīgās puses. — Kādi vēl secinājumi radušies pēc darbu pabeigšanas? —Manuprāt, šādos vērienīgos notiku- mos ir jābūt vienotam vadības punktam. Valdgalē mums diemžēl reizēm tika snieg- ta dažāda informācija no dažādiem avo- tiem. Saprotiet — mums tādā situācijā ir vienlaikus jādzēš ugunsgrēks un jākoordi- nē trīs helikopteru darbība. Jāsaprot, kur mēs varam sasniegt vislabāko efektu, tas jāizskaidro zemei, un arī jāsaņem infor- mācija no viņiem, ko viņi grib panākt ar mūsu atbalstu. Ar to arī bija grūtības — vairāki cilvēki mēģināja mūs sazvanīt pa mobilajiem telefoniem, kad mēs bijām gaisā, bet mums ir jādzēš ugunsgrēks un jādomā par lidojuma drošību, nevis par to, ko un ar ko runāt pa mobilo. Mēģinājām izlīdzēties ar īsziņām— ik pa brīdim kāds no apkalpes locekļiem varēja tā nodot in- formāciju par koordinātām vai saņemt informāciju par turpmāko darbību. — Noteikti ir arī ieguvumi no pa- veiktā? — Tā ir nenovērtējami svarīga piere- dze. Man nekad iepriekš tik daudz ar ārējo piekari tik īsā laika periodā nav nācies li- dot. Šī pieredze noteikti ļauj mums piln- veidot mūsu lidošanas spējas, celt mūsu kvalifikāciju. Liels paldies jāsaka lietuviešiem un baltkrieviem, kuri sniedza lielu atbalstu. Lietuvieši dzēšanas darbos piedalījās gan- drīz trīs nedēļas dienu dienā kopā ar mums. Baltkrievi mūs atbalstīja vienu ne- dēļu, jo situācija viņu pašu valstī kļuva diezgan sarežģīta — bija ļoti daudz poten- ciālo ugunsgrēku. Viņiem bija arī tehnis- kas problēmas, kas neļāva sniegt tik lielu atbalstu, kā viņi gribēja, — tā gadās, tehni- ka paliek tehnika.