Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada septembris

14 TĒVIJAS SARGS, NR.9, SEPTEMBRIS, 2018 WWW.SARGS.LV Afganistāna. Kontrastu zeme, kur pārlieku liela bagātība mijas ar pārlieku lielu nabadzību. Kultūra, kas radusies pirms vairākiem gadsimtiem un nelokāmi seko tradīcijām; teritorija, kuru iekārojuši daudzi, bet pakļaut nav izdevies nevienam. Šis nav vilinošākais galamērķis pasaules kartē, kur ilglaicīgi atrasties, tomēr daudziem, kuri dien armijā, Afganistāna ir ļoti labi zināma vieta. Lielākā daļa karavīru izvēlas nerunāt par laiku, ko pavadīja tur. Ir pat pastkartes ar uzrakstu «What happens in Afghanistan, stays in Afghanistan» , un es to ļoti labi sa- protu un respektēju. Dodoties uz Afganis- tānu, šo teicienu neizproti tik labi, kā at- griežoties mājās. Nu jau ir pagājis gads, kopš esmumājās, un tikai tagad noslēdzas sajūtu cikls, kas saistās ar laiku, ko pava- dīju Afganistānā — sešarpus mēnešus jeb 196 dienas. Emocijas ir nosēdušās, situā- ciju analīze galvā ir veikta, dienesta piere- dze gūta, un ir pat attīstījusies spēja saska- tīt cerību situācijās, kurās tas nepiestāv. Atmiņas — nostalģiskas, situācijas — emocionāli izaicinošas, lēmumi — loģiski, stāsti — kuriozi, darbi — nopietni. Daudz esmu izcīnījusi cīņas ar sevi, iemācījusies lietas un cilvēkus pieņemt tādus, kādi tie ir, neuzspiežot un neakcentējot savu vie- dokli, kad to nemaz neprasa. Nevēlos paust grūtsirdību, nav arī kaujas piedzīvojumu, ko stāstīt, vairāk emocionālas pārdomas un sievišķīgas atziņas par pavadīto laiku, pildot dienesta pienākumus. Kad esi pārdzīvojis pirmos emociju viļņus, vēl esot mājās, pienāk nakts pirms došanās ceļā. Istabā, saliktas uz grīdas, stāv sašķirotas mantu kaudzītes — obligā- ti vajag; vēlams paņemt; var iztikt, bet gri- bētu ņemt; noteikti nevajag, bet, ja pietiks vietas, ņemšu. Iepakojusi trīs lielos rupj- maizes kukuļus, lielo medus burku, obli- gāto literatūru, A. Upīša «Zaļo zemi», veiksmes suvenīrus/dāvanas un «Laimas» veikala «pusi noliktavas», loģiski —misijā dodas sieviete, redzu, somas jāpārkrāmē. Četri no rīta, mājās stāvi pie spoguļa un sev uzdod jautājumus, kurus skaļi nevari izteikt, un galvā skan «Prāta vētras» dzies- ma «Četri krasti» — lai iesper zibens, gau- do suns... Lidosta, savējie atbraukuši pava- dīt. Visi mirkļi ir kā gaismas zibšņi, un sajūta, kā skatoties melnbalto kino, bet, izejot pasu kontroli lidostā, jau pēc dien- nakts tu attopies, stāvot lidmašīnas ejā uz izkāpšanu, nezinot īsti, kas tevi sagaida borta otrā pusē. Stāvot atsaucu atmiņā kāda vācu pulk- veža stāstu par pirmo reizi, kad viņš devās uz Afganistānu. «Es biju uzvilcis uzkabes vesti, ierocis bija gatavībā, un acīs zvēroja adrenalīns. Kāpjot lidmašīnā, ieraudzīju stjuarti — skaistu sievieti apspīlētā kostī- miņā un krāsotām sarkanām lūpām. Viņa uzrunāja mani smalkā balsī: «Sekojiet man, es parādīšu jūsu sēdvietu.» Sapratu, kaut kas šeit īsti nav kārtībā — vai nu viņa nezina, kurp mēs lidojam, vai es esmu ie- kāpis nepareizajā lidmašīnā.» Iedomājos sevi šajā situācijā, iesmējos un, mugurso- mu uzmetusi plecā, sāku virzīties uz priekšu. Nedrošs bija tikai pirmais solis spilgtajā gaismā, ko ieskauj putekļu māko- nis un svelme, kas sitas sejā. Sapratu, es esmu šeit, un mans nākamais lidojums būs pēc sešarpus mēnešiem, virziens — mājas. Sākumā laiks aizrit ļoti ātri un nema- nāmi, kā elpas vilciens. Tu tiec ierauts no- tikumu virpulī, viss ir svešs, un katra lieta, ko dari, vieta, ko redzi, cilvēki, kurus sa- tiec, ir aizraujoši — pirmā diena, pirmais skaistais saulriets, tuvākie kalni vēl zaļi, magone, kas izdīgusi akmeņos, spītīgi de- monstrējot izdzīvošanas instinktu, nepa- zīstamas sejas, pirmā saskare ar vietējiem afgāņiem, kultūras atšķirības un vilinā- jums izzināt un saprast, kāpēc ir tieši tā un nav citādāk. Pirmais skrējiens apkārt mili- tārajai bāzei, it kā maršruts nav garš, bet rada telpiskuma sajūtu. Pirmais atceres pasākums pie kritušo piemiņai veidotās sienas, kad, redzot latviešu uzvārdus, iegravētus plāksnītēs, sāk birt asaras. Pir- mais kontakts ar afgāņiem, kad it kā abi smaidāt, bet komentārus noklusējat. Pir- mā dežūra pie ārējiem bāzes vārtiem — pārmeklēt afgāņu sievietes, kuras ienāk mūsu teritorijā. Bruņojies līdz zobiem, gai- di zvanu un raķetes ātrumā pirms sešiem rītā jau stāvi pie vārtiem — tas nav patī- kams moments ne viešņām, ne personai, kura veic pārmeklēšanu. Pirmā tikšanās ar kolēģiem, ar kuriem būs jāstrādā kopā vai- rāk nekā pusgads — 21 nācija, dažādas kultūras atšķirības. Tu skaties un domā, kā veidosies mikroklimats un savstarpējās darba attiecības, kā atrast līdzsvaru ikdie- nā, lai «Rammstein» nav jāklausās pēc smagas darba dienas, bet tikai sporta zālē. Notikumu virpulis ierauj tādā straumē, ka nepaspēj attapties, tikai skrien līdzi. Tas ir ļoti labi — jo vairāk nodarbini prātu, jo mazāk iezogas sirdī smeldze ar domāmpar mājām. Pēc pirmā pavadītā mēneša bāzē sejas jau ir zināmas, maņas adaptējušās, aizdomas mazinājušās, vietas iepazītas, un ir sajūta, ka dzīvoju šajā kopienā jau ga- diem. Sveicini visus pretimnācējus un jau atšķir, kurš ikdienā ar ko nodarbojas. Čī- bas vari atstāt pie ārdurvīm, nevis istabi- ņā, atstāto dvieli sporta zālē pēc stundas turpat arī atradīsi. Apziņa mazliet atslābi- nās, un uzticības līmenis aug. Bet gadās arī situācijas, kad jēdziens «uzticība» pārstāj eksistēt — vakarā tu atminies ar riteni uz savu drošo patversmi, ko sauc par mājām, bet nākamajā rītā paliec kājniekos, jo tavs STARPTAUTISKĀS OPERĀCI JAS PASTKARTE UZ MĀJĀM