Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada septembris

15 TĒVIJAS SARGS, NR.9, SEPTEMBRIS, 2018 WWW.SARGS.LV STARPTAUTISKĀS OPERĀCI JAS pārvietošanās līdzeklis kādam bija nepie- ciešams vairāk. Tas tāds negaisa mākonis nedēļas garumā, kas velkas līdzi kā ēna. Protams, tā ir drāma, kolēģiem situācija šķiet komiska un varianti ir dažādi, bet ri- sinājuma — neviena. Tomēr atrodas arī kāds no lielā bara, nīderlandiešu kolēģis, kurš saprot, ko nozīmē drāma par pazudu- šu velosipēdu, un sasilda sirdi līdz pašiem dziļumiem — saliek no vairākiem veciem velosipēdiem vienu jaunu. Tie ir sīkumi, kas vērš ikdienu labāku un patīkamāku — rūpes vienam par otru, un tālumā tas ir patiešām svarīgi. Jau pirms došanās misijā nolēmu, ka man būs vieglāk, ja turēšos pie stingra re- žīma un disciplīnas. Ja vakaros jāiet skriet, tad nav jāuzdod jautājums: «Kāpēc?» Velc botas un ej! Ja ir solīts horvātu kolēģei pa- līdzēt sagatavot dzimšanas dienas pārstei- gumu, tad pieslēdz savu radošo domāša- nu, visus spēkus un radi brīnumu no ne- kā. Ja mammai apsolīji reizi mēnesī sūtīt pastkarti, tad sēdies un raksti! Tie bija emocionāli visgrūtākie mir- kļi — kā formulēt domu uz papīra, rakstot uz mājām, lai otrā pusē neizceltos panika. Brīžos, kad tomēr karogs bija jānolaiž pus- mastā, jo kādas nācijas pārstāvis, pildot dienesta pienākumus, bija gājis bojā, pir- mā doma bija — jāraksta uz Latviju, ka ar mani viss ir kārtībā, tas nekas, ka nereti ziņa par negadījumu sasniedza Latvijas medijus ar pāris dienu kavēšanos. Ir viegli saskatīt tikai sliktās un uzkrītošās lietas, kas liek īdēt, bet tas neatvieglo laiku, ko pavadi tālumā. Vienveidīgā pārtika, dzī- vošana slēgtā teritorijā, karstums, rutīna, ilgas pēc mājām utt. — uzskaitījumu varē- tu turpināt ilgi, bet, izceļot savu neapmie- rinātību, ārējie faktori tevi sāk iekšēji grauzt. Tāpēc es dzīvoju pēc principa — entuziasms un vēlme izzināt padara ikdie- nu krāsaināku. It kā šķiet, tie atkal ir sīkumi, bet tie veido ikdienu un palīdz saglabāt optimis- mu un pozitīvo domāšanu, kas ir ļoti ne- pieciešama, esot tur tālumā. Mūsu kontin- gents Afganistānā nav liels. Tu neesi viens, tomēr esi; laiku tu pavadi sabiedrībā — starptautiskā vidē, latviskā vidē, bet arī pūlī reizēm pārņem vientulības sajūta. Savējos tu reizēm neredzi pat dienām, bet, kad acis dedzina svelmaina saule, latvietis latvietim ir kā ūdens tuksnesī, atplauksti platā smaidā un uzreiz sajūties labāk. Af- ganistānā latviskums un patriotisms izjū- tams spēcīgāk un vēl intensīvāk, pat grūti paskaidrot, bet sajūti piederību un lielāku atbildību par to, ko, kad un kur dari. Pat emocijas šeit ir izteiktākas un saasinātākas. Mierīgi rīti var pārvērsties drūmos vaka- ros, un otrādi, galvenais — emocijas izdzī- vot vienatnē. Misijas rajonā tu pats veido savu tuvāko personu loku, ar kurām ko- municē, kopā pavadi brīvo laiku. Tās ir personas, pleci, kuri balsta cits citu, aiz- stāv, uzmundrina, kad ir smagāki brīži, un vienkārši ir līdzās. Man tas bija svarīgi — apzināties, ka man ir spēcīga aizmugure un atbalsts ne tikai vakaros, kad sanācām kopā uz kādu galda spēļu partiju, bet arī ikdienā. Un ir lepnums par saviem pui- šiem, īpaši, ja vēl kāds uzslavē, tad deguns ir mākoņos. Protams, viņi ir vislabākie — ko tad jūs domājāt, tie taču ir latvieši! Multinacionālajā vidē ir mazliet savā- dāk, darbs ir kopējs, bet panākumi vairāk piestāv kādai nācijai, iniciatīva ir diskutē- jama, un elastība jau ir greznība. Viens sabiedroto kolēģis man reiz uzsvēra, ka es esot pārāk smaidīga un optimistiska šai videi, ārzemju kolēģi varot nesaprast, do- mās, ka dzīve šeit ir viegla. Man uzreiz ie- nāca prātā frāze, ko mamma man bērnībā teica: «Ja nevari pateikt neko labu, nesaki neko.» Gaudas, asaras, ciešanas un panika nepalīdz, šodien nav sēru diena, rīts ir uz- ausis, un darbs ir jāpadara, un tas, kā tu to darīsi, ir tavā ziņā. Protams, nedrīkst arī pārspīlēt, bet jāprot noturēt komforta lī- menis, jo katram cilvēkam ir savi apsvēru- mi priekam — vienam tas ir instruments izdzīvošanai, citam maska, aiz kuras slēpj drūmās emocijas, kuras nav jārāda apkār- tējiem. Ne katra diena bija laba, galvenais ir neieslīgt grūtsirdībā. Manas sliktās die- nas glāba Imanta Ziedoņa epifānijas, ku- ras nēsāju līdzi formas kabatā, lūk, arī at- bilde manam prieka avotam. No rīta, atverot skapi, tipisko sieviešu jautājumu — ko lai es šodien velku mugu- rā? — saglabāju kā ieradumu, lai mana smadzeņu puslode neizskaustu domu, ka tomēr esmu sieviete. Izvilku savu mīļāko askētiskās krāsas salikuma apģērbu — formastērpu, pārbraucu ar roku pār sar- kanbaltsarkano karogu uz pleca, uzliku pieklājīgu smaidu, saulesbrilles uz acīm un gāju pretī jaunai dienai, nezinot, ko tā man nesīs. Katrs mēs veidojam savu stāstu, dalā- mies savos iespaidos, ieguldām savas emocijas un redzam lietas no sava skat- punkta. Vai tas nozīmē, ka tas ir nepareizi? Nebūt, nē! Nav grūti būt patiesam, bet ir grūti būt atvērtam, runājot par atseviš- ķiem notikumiem. Atgriežoties mājās, apkārtējo uzmanību uztvēru pārāk uzkrī- toši un meklēju pieklājības frāzes savām emocijām, visiem bija viens jautājums — stāsti, kā gāja? Aprobežojos ar atbildi — paldies, labi —, cik nu šī frāze ir attiecinā- ma uz dienestu Afganistānā, un šeit es atgriežos pie frāzes: «What happens in Afghanistan, stays in Afghanistan.» Seržante Guna Freimane. Foto no autores personiskā arhīva.