Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada septembris

30 TĒVIJAS SARGS, NR.9, SEPTEMBRIS, 2018 WWW.SARGS.LV Ēriks Jēkabsons, LU profesors. Foto—no LKM krājuma. Pirms 130 gadiem—1888. gadā, Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku laikā, nāca klājā Andreja Pumpura sarakstītais eposs «Lāčplēsis». Par eposu un tā autoru zināms samērā daudz, taču ir kāda mazāk zināma lappuse viņa biogrāfijā, ar kuru mūsdienās dažkārt pat tiek spekulēts—Andreja Pumpura karavīra gaitas Krievijas armijā. Dienesta gaitas Pēc biogrāfu noskaidrotā, 1841. gadā dzimušais Andrejs Pumpurs 1876. gadā, tikko apprecējies, devās darba meklēju- mos uz Maskavu, bet no turienes laikā, kad sākās serbu sacelšanās pret turkiem, kā brīvprātīgais — uz Serbiju, lai kopā ar citiem Krievijas brīvprātīgajiem palīdzētu serbiem cīņā. Vēlāk viņš piedzīvoto aprak- stījis darbā «No Daugavas līdz Donavai». Tiesa, kazaku vienība, kurā dienēja Pum- purs, tieši kaujās nepiedalījās, taču dzej- nieks un karavīrs ir atstājis spilgtus piere- dzētā kara ainu aprakstus. Pēc Krievijas valsts militārās vēstures arhīva materiāliem, mērnieka izglītību jau ieguvušais A. Pumpurs 1877. gada 17. maijā kā III šķiras savvaļnieks iestājās Krievijas armijas 49. Brestas kājnieku pul- kā Sevastopolē (Krimā). Kā daudzi citi latviešu jaunieši un vīri šajā laikā viņš izlē- mis kļūt par virsnieku. 1877. gada augustā viņš tika komandēts uz Odesu, kur nokār- toja iestājpārbaudījumus Odesas kājnieku junkurskolā, septembrī uzsākot mācības. A. Pumpurs parādīja ievērojamu centību, un jau 1878. gada decembrī mācības jun- kurskolā tika sekmīgi pabeigtas (gan ar II šķiru, ko, iespējams, noteica ne tik labā krievu valodas prasme). Saskaņā ar tā lai- ka kārtību par portupejjunkuru paaug- stinātais A. Pumpurs turpināja dienestu savā pulkā Sevastopolē. Tomēr sakarā ar Krimas klimata izraisītajām veselības problēmām 1880. gadā viņu pārcēla die- nestā uz Rīgu, vienlaikus paaugstinot pir- majā virsnieka pakāpē —par praporšciku. Pumpurs tika iedalīts Rīgas garnizona 4. vietējās brigādes 15. kadru rezerves ba- taljonā, bet no 1882. gada jūnija līdz 1883. gada jūlijam atradās ilgstošā ko- mandējumā — 116. Malojaroslavļas kāj- nieku pulkā Rīgā. Saskaņā ar toreizējo kārtību 1884. gadā viņš tika pārdēvēts par podporučiku, 1888. gada oktobrī — paaugstināts par poručiku, bet 1890. gada augustā — par štābkapteini. 1890. gada martā 15. kadru bataljons tika pārdēvēts par Daugavgrīvas rezerves bataljonu, bet 1893. gada februārī — par 180. Daugavgrīvas rezerves kājnieku pul- ku. Viņš vairākkārt ilgstoši izpildīja rotas komandiera pienākumus (piemēram, 1892. gada martā — 1893. gada martā, 1893. gada maijā — jūlijā, 1893. gada no- vembrī — 1894. gada janvārī utt.). Savu- kārt 1894. gada februārī — jūnijā un no novembra līdz 1895. gada maijam viņš bija piekomandēts 178. Izborskas rezerves kājnieku pulkam Rīgā. 1896. gada februārī viņam par labu dienestu piešķīra Svētā Staņislava II šķiras ordeni, bet tā paša gada jūlijā viņu kā ie- rindas dienestam štābkapteiņa dienesta pakāpē maksimālo pieļaujamo vecumu sasniegušu, bet pilnu virsnieka pensiju vēl nenopelnījušu pārvietoja kara ierēd- ņa dienestā Viļņas intendantūras pārval- des Daugavpils noliktavā vecākā sevišķu uzdevumu ierēdņa amatā, pārdēvējot ci- vildienesta rangā — par kolēģijas asesoru (atbilda kapteiņa pakāpei militārā resora pakāpju sistēmā). Viņa dienesta pienāku- mos, pirmkārt, ietilpa dažādu kravu trans- porta pavadīšana uz citām impērijas vie- tām, un lielāko daļu laika A. Pumpurs pa- vadīja šādos ceļojumos. Ķīnā 1899. gadā sākās tā sauktais Bok- seru dumpis (politiķu apvienība «Dūre taisnības un miera vārdā» ar ķeizara at- raitnes atbalstu uzsāka sacelšanos, kas bija vērsta pret ārvalstu un kristietības iespaida pieaugumu). Savu diplomātisko pārstāvniecību aizsardzībai karaspēku uz Ķīnu nosūtīja Lielbritānija, Francija, Itāli- ja, Vācija, Japāna, ASV un kā vienu no skaitliski nozīmīgākajiem — arī Krievija. Asiņainās cīņās līdz 1901. gadam starp- tautiskā ekspedīcija apspieda sacelšanos. Krievija ieņēma Dienvidmandžūriju. Tie- ši sakarā ar šiem notikumiem 1900. gada vasarā A. Pumpurs intendantūras kravas pavadīšanai uz Mandžūriju tika koman- dēts uz Tālajiem Austrumiem cauri Sin- gapūrai. No ilgstošā komandējuma viņš atgriezās 1901. gada jūlijā un drīz pēc tam saslima ar reimatismu un ļaundabī- go audzēju, turpmāk pastāvīgi atradās sli- mības atbrīvojumā no dienesta. 1902. ga- da 12. (jaunais stils — 25.) maijā viņš tika paaugstināts galma padomnieka civildie- nesta rangā, kas armijā atbilda apakšpulk- veža dienesta pakāpei. Diemžēl ārstēšana Daugavpils kara slimnīcā un Ķemeru avo- tos nelīdzēja, un 1902. gada jūnijā Andrejs Pumpurs nomira slimnīcā Rīgā. Dienesta sarakstā arī atzīmēts, ka A. Pumpurs bija precējies ar «zemes īpašnieka meitu Reinholdu Hedvigu [1875. gadā apprecēja Edu, dzimušu Go- bu] un ģimenē bija dēli Arturs Valdis (dzimis 1876. gadā), Teodors Andrejs (1885.), Aleksandrs (1887.), Eižens Indri- ķis (1889.) un meitas Alma Elza (1883.) un Elza Aleksandra (1893.). A. Pumpurs bija apbalvots arī ar Krievijas—Turcijas kara (1877.—1878.) piemiņas medaļu. Zīmīgi, ka arī Krievijas armijas doku- mentācijā krievu valodā viņa uzvārds tika rakstīts ar galotni «s» kā latviešu valodā. Eposa «Lāčplēsis» autors Andrejs Pumpurs — karavīrs VĒSTURE