Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada septembris

29 TĒVIJAS SARGS, NR.9, SEPTEMBRIS, 2018 WWW.SARGS.LV VĒSTURE Pieauga karavīru skaits, un ieroči tika saņemti no Latvijas armijas virspavēlnieka štāba. Faktiski no šī brīža pulks kļuva par vairāk vai mazāk regulāru karaspēka daļu, atskaitot apstākli, ka pulkā vēl ilgāku laiku dominēja vietējie iedzīvotāji, turklāt bieži vien starp viņiem bija arī brīvprātīgie ārpus iesaukšanas vecuma (pusaudži un vecāki vīri). Pulkā bija samērā daudz arī lielāko reģiona minoritāšu pār- stāvju — ebreju un krievu. Kopumā pulkā bija dienējuši 69 ebreji (starp pulka kritušajiem ebreju gan nebija), un šos skaitļus var atzīt par tuviem īstenībai, kaut arī precizējamiem. Neskaitot Bal- tijas landesvēru un vācu zemessargus, katrā ziņā lielākais brīv- prātīgo ebreju karavīru skaits bija Latgales partizānu pulkā, tur- klāt — jau kopš pulka izveidošanas brīža 1919. gada vasarā, kaut arī lielākais pieplūdums bija vērojams oktobrī. Piemēram, tikai 19. oktobrī pulkā iestājās septiņi brīvprātīgie, no kuriem vismaz pieci bija ebreji. Ābrams Lacvinskis izdevumā «Almanahs» apraksta ebreju ie- dzīvotāju piedalīšanos Latgales partizānu pulka izveidē un darbī- bā. Viņš atzīmē, ka daudzos gadījumos vietējie Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas ebreji stājušies vai tikuši mobilizēti partizā- nu rindās veselāmģimenēm (brāļi Zilberi, Fainšteini, Kranci u. c.), un laikā, kad Viļakā vēl pastāvējusi padomju vara, ievērojama Vi- ļakas iedzīvotāju grupa pārgājusi fronti un iestājusies partizānu vienībā. Tāpat pulkam 1919. gada rudenī nenovērtējamu atbalstu sniedza Balvu ebreju iedzīvotāji, piešķirot telpas lazaretei (balvē- nietis Kopmans atbrīvoja šim nolūkam daļu no savas mājas) un to organizējot (Zāmuels Zilbers, kas bija pat pirmais lazaretes faktis- kais vadītājs, J. Šavlova, dzimusi Oko un B. Kagana, dzimusi Kop- mana), kā arī vācot lazaretes darbam nepieciešamo inventāru. Autors īpaši atzīmē lazaretes žēlsirdīgo māsu praktikanti Havu Sandleri [vārds nepareizs, sk. tālāk], kura pēc tam, kad regulārās armijas daļas pēc Bermonta spēku sakaušanas tika pārvietotas uz Latgales fronti un visās frontē esošajās iestādēs ieviesta stingri mi- litāra kārtība, ieskaitīta par kareivi — žēlsirdīgo māsu un palikusi lazaretes dienestā līdz 1920. gada oktobrim (mirusi ar tuberkulozi 1929. gadā). Te jāpiezīmē, ka dokumentācijā pulka ambulancē patiesi skaitījās 1901. gadā Balvos dzimusī žēlsirdīgā māsa Riva Sandlere, kas acīmredzot arī bija šīs meitenes īstais vārds un uz- vārds. Turklāt skaidri redzams, ka viņa brīvprātīgi iestājusies pul- kā 1919. gada 1. decembrī un 1920. gada rudenī tiešām no dienes- ta atvaļināta. Tāpat pulka sastāvā darbojās vairākas apakšvienības, kurās dienēja galvenokārt krievu tautības vietējie iedzīvotāji. Augškurzemes partizānu pulks Augusta beigās īpaši aktuāls kļuva Daugavpils turpmākās valstiskās piederības jautājums, kaut arī runas par iespējamu Lat- vijas militāru sadarbību ar Poliju Parīzes Miera konferencē klīda jau agrāk (2. jūnijā Z. A. Meierovics no turienes rakstīja, ka «bau- mas par poļu karaspēka iešanu palīgā latviešiem pagaidām ir nedibinātas», taču ir iespējams, ka pie Daugavpils «latviešu pulki stāvēs plecu pie pleca ar poļu un lietuviešu karaspēku, aizstāvot mūsu zemes neatkarību pret Krieviju»). Interesanti, ka 14. jūnija Andrieva Niedras valdības sēdē tika ziņots, ka no Lietuvas valdī- bas saņemta telegramma ar informāciju, ka lietuviešu «karapulki bijuši spiesti ienākt Latvijas robežās. Lietuvas valdība lūdz atvai- not šo robežu pārkāpumu un apliecina, ka tai nav naidīgu nodo- mu pret Latviju». Lietuvas armija jau jūnijā bija ar kaujām iegāju- si bijušās Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķī, bet augusta bei- gās (29. augustā) ieņēma Ilūksti un uz laiku arī Grīvu. Kaujās piedalījās arī Lietuvas armijas atsevišķās (vēlāk — 2.) brigādes Speciālā Mariampoles bataljona sastāvā esošā 1. baltkrievu rota, kas 28. augustā durkļu cīņā pie Šēderes muižas zaudēja vienu virs- nieku un četrus karavīrus, daudzi kritušie bija arī lietuviešu vienī- bās. Lietuviešu artilērija apšaudīja Kalkūni un pat Daugavpili. Ilūkstes apriņķa rietumu daļā, ko apdzīvoja galvenokārt lat- viešu tautības iedzīvotāji, jau 1919. gada pavasarī līdzīgi kā citās padomju varas kontrolētajās Latvijas daļās bija vērojama ar to neapmierināto vīru, kā arī mobilizācijai pakļauto daļas un pat no Padomju Latvijas armijas dezertējušo slēpšanās mežā, lai nogai- dītu. Šajā reģionā partizānu skaits bija mazāks nekā Vidzemē, tāpēc sākotnēji tie atturējās no aktīvas darbības, uzsākot to vienī- gi līdz ar Lietuvas karaspēka tuvošanos un boļševiku karaspēka atkāpšanos cauri apriņķa teritorijai. Jūnija sākumā izveidojās četras atsevišķas nelielas partizānu grupas — Rubenes apkārtnē (30 vīri), Bebrenes apkārtnē (20 vīri), Aknīstes apkārtnē (20, pēc tam — 22) un Lašu apkārtnē (10). Kad vietējās boļševiku varas iestādes, piedraudot ar nāvessodu, deva rīkojumu visiem Gārse- nes pagasta iedzīvotājiem 8. jūnijā ierasties pie pagasta valdes nama ar zirgiem, liellopiem un uzkrāto labību, lai «evakuētos» — dotos uz Līvāniem, partizāni nolēma aizkavēt šo nodomu. 8. jū- nijā no rīta Gārsenes pagasta valdes namam uzbruka deviņi par- tizāni aknīstnieka leitnanta Jāņa Valdmaņa vadībā, padzenot no tā vietējo izpildkomiteju. Minētais notikums kalpoja par zināmu mobilizācijas signālu arī pārējām partizānu grupām Ilūkstes ap- riņķī, un 10. jūnijā pie Aknīstes partizāni uzbruka boļševiku ka- ravīru apsargātai liellopu kolonnai, kas tika dzīta zemes iekšienē, sargus padzenot. Naktī uz 11. jūniju partizāni uzbruka Bebrenes muižai, kurā bija sapulcējušies vairāku apkārtējo pagastu izpild- komiteju locekļi. Tie bēga, pametot ne tikai apkārtējiem zemnie- kiem atņemto unmuižā sadzīto zirgu un liellopu baru (lopi uzreiz tika atdoti īpašniekiem), bet arī samērā daudz ieroču un patronu. Turpinājums sekos. Karavīru grupa pie Malienas bataljona štāba. 1919. gada vasara. 1. rindā 3. no kreisās — kapteinis Jūlijs Ērglis. Latgales partizānu pulka virsnieki pulka atpūtā Vecgulbenē. 1919. gada novembra beigas.