Džoanna Eglīte
Foto — Gatis Indrēvics un Normunds
Mežiņš.
Latvijas valsts 97. dzimšanas dienā
svētku parādes 11. un 18. novembrī
komandēja sauszemes spēku kājnieku
brigādes komandieris pulkvedis mārtiņš
Liberts. «Tēvijas sargs» parādes
komandieri uzrunāja starp abiem svētku
pasākumiem, lai noskaidrotu, kādas
izjūtas rodas, vadot karavīru un citu
profesiju pārstāvju vienības, un kāds ir
viņa vēlējums Latvijas iedzīvotājiem,
suminot mūsu valsti.
—Novembra parāžu vadībai ik gadu
izvēlas citu komandieri, tā apliecinot viņam
uzticību un godu. vai katram komandierim
ir arī savs svinīgā pasākuma komandēšanas
rokraksts?
— No vienas puses, ceremonija ir strikti
noteikta — ir zināma secība gan tajā, kas jā-
saka, gan tajā, kas jādara. Tomēr katram ko-
mandierim ir sava balss intonācija un veids,
kā viņš dod vienībām komandas. Arī sava
stāja un enerģija. Manuprāt, tieši tas atšķir ko-
mandierus un padara katru parādi unikālu.
— jūs esat sauszemes spēku kājnieku
brigādes komandieris un par savu karavīru
gatavību parādei varat būt drošs. Toties
pārējos vienkopus satiekat tikai kopējā
parādes mēģinājumā un svētku dienā.
vai var paļauties, ka visi būs sagatavojušies
vienlīdz atbildīgi?
— Cilvēciskā un emocionālā līmenī šis
jautājums ir vietā, bet būsim objektīvi —
mēs esam profesionāla armija. Katra ko-
mandiera atbildība ir sagatavot savus kara-
vīrus tā, lai konkrētais spēka veids būtu pēc
iespējas labāk pārstāvēts. Rūpīgi gatavojas
arī visi tie, kas nav profesionālajā armijā,
bet soļo parādē. Dalībai šādā pasākumā tiek
atlasīti labākie un tie, kuri konkrētajā gadā
pelnījuši šo godu. Tāpēc karavīros un parā-
des dalībniekos jūtams lepnums un vēlme
apliecināt sava spēku veida vērtības. Ko-
mandējot parādi, es šo valdošo lepnumu
jūtu, tādēļ arī droši paļaujos.
—vai esat strikts un pamanāt katru kļūdu?
jūs prasāt augstāko precizitāti?
— Augstāko precizitāti no karavīriem
prasu ikdienā, pildot dienesta pienākumus.
Tad tas patiesi ir būtiski un izšķiroši. Bet ik-
dienas grūto darbu parādē nerādām. Tieši
otrādi — parāde ir svētki. Tiem arī gatavo-
jamies atbilstoši. Soļošana viennozīmīgi
nav būtiskākais elements, kas palīdz sargāt
savas valsts drošību. Tomēr, no otras puses,
parāde ir laiks, kad latviešu tauta klātienē sa-
tiek un redz savus karavīrus. Tādēļ ir svarīgi,
lai šī satikšanās raisītu lepnumu cilvēkos.
Sauszemes spēki soļošanai parādē sāka
gatavoties gandrīz mēnesi iepriekš. Do-
māju, ka līdzīgi rīkojas arī citu karavīru un
parādes dalībnieku komandieri. Tomēr at-
tiecībā uz neprecizitātēm soļošanā vai pa-
griezienos, es saviem karavīriem saku —
ja viņi šādā brīdī kļūdās, tad lai dara to ar
pārliecību — tā, lai neviens no malas kļūdu
nepamanītu, bet gan pieņemtu, ka tieši tā
bijis iecerēts. Ja pagriezies uz nepareizo
pusi, tad izdari to mierīgi un līdzsvaroti līdz
galam un tad — pagriezies pareizi.
Man pašam pirms gandrīz desmit ga-
diem, piedaloties 11. novembra parādē, pie
Brīvības pieminekļa nokrita zobens. Sajūta
ir ļoti nepatīkama. Un ikreiz līdzīgās situā-
cijās šo gadījumu atceros.
—bruņotajos spēkos jūs dienat kopš
Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kā ir
mainījusies sabiedrības, tautas attieksme
pret Latvijas karavīru?
— Manuprāt, karavīru ciena tāpat, kā
cienīja, kad atguvām neatkarību. Cilvēku
domas un attieksme ir gājusi savdabīgu
ciklu —no dziļas izpratnes un lepnuma par
to, ka mums ir sava valsts un sava armija, —
līdz nievājošai attieksmei, kad prioritāra
bija sociāla labklājība, bet valstiskuma ideja
šķietami kļuva sekundāra. Pēdējo gadu laikā
cilvēki no jauna sāk apzināties, ka mūsu
karavīri ir mūsu drošības garants — viņi ir
cieņas un lepnuma vērti, jo dara savu darbu
pašaizliedzīgi.
—Kā cilvēkiem veidot sevī patriotismu, lai
tas neaprobežotos tikai ar parādes vērošanu
novembrī, bet pastāvīgi cauraustu attieksmi
pret savu zemi un valsti?
— Svētki noteikti ir laiks, kad šo patrio-
tismu veicināt, ne tikai vērojot no malas,
bet piedaloties — svinot. Arī mājās. Kopā
ar ģimeni. Turklāt svētku laikā gandrīz ik-
viens jūt lepnumu un piederību. Līdzīgi kā
mīlestības jūtas to nevajag uztvert kā pašsa-
protamu. Tas apzināti jāveido. Turklāt ikdienā
un mazās, bet būtiskās detaļās — attieksmē
pret sevi, ģimeni, apkārtējiem, darbu, ko
darām, un vidi, kurā dzīvojam. Ja iemācās
pret katru no šiem komponentiem izturēties
ar cieņu, tad pakāpeniski veidojas visaptve-
roša lepošanās ar savu zemi un valsti.
w w w . s a r g s . l v
Katra bruņoto spēku parāde ir unikāla
intervija
5
