Militārais žurnāls "Tēvijas Sargs", 2017. gada oktobris.

32 TĒVIJAS SARGS, NR.10, OKTOBRIS, 2017 MANI IESPAIDI ƒ Sākums 31. lpp. WWW.SARGS.LV kopš 1996. gada Ķīnas Tautas Republika pat ņēmusi to savā aizgādībā. Jau no ārpuses bija manāms, ka stūpa atšķīrās no visām iepriekš redzētajām sa- vas formas dēļ. Diemžēl pie ieejas bija jā- nodod fotoaparāti un kameras. Aizliegums fotografēt un filmēt budisma svētnīcās tiek darīts divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai pasar- gātu vidi no zibspuldžu iedarbības, kurām, pēc budistu skaidrojuma, ir negatīvs ie- spaids gan fiziskajā, gan smalkajā plānā. Otrkārt, lai pasargātu cilvēkus, viņu zem­ apziņu, kuri mājās skatīs savās fotogrāfijās fiksēto. Lai kāds būtu skaidrojums, svarīgs ir motīvs—pasargāt gan vienus, gan otrus, tāpēc respektējāmprasību un nodevām sa- vu tehnisko aprīkojumu. Iegājuši iekšā pa vārtiņiem, redzējām lēzenu terasi, kas pa spirāli veda augšup, sašaurinoties ar katru nākamo līmeni. Zemākajā stāvā celles bija izvietotas lielā- kā skaitā un tās bija plašākas. Aiz katra pagrieziena atradās durvtiņas ar augstu slieksni, un tās bija izveidotas tā, ka jebku- ra auguma cilvēkam nācās paklanīties, lai neatsistos pret augšējo aplodu, pārkāpjot slieksni. Celtnieki šādus sliekšņa trikus ir izmantojuši daudzviet Āzijā, lai jebkurš atnācējs, pat to neapzinoties, būtu pakla- nījies, pirms ieiet telpā. Aiz katra sliekšņa nonācām pustumšā kvēpekļu vai sveces liesmiņu izgaismotā telpā, kur sastapāmies aci pret aci ar budisma labestīgajām, no- pietnajām un arī briesmīgajām dievībām, kas raustīgajā gaismā izskatījās kā atdzīvo- jušās. Pirmo līmeni mēs izgājām visi kopā, grimstot sarunās par redzēto, par karmu, par dzīvi kopumā, par attieksmi pret reli- ģiju un ticību, par ceļu, kas ejams katram no mums savas dzīves laikā. Centos pa- stāstīt, cik spēju, par to, ko redzējām dau- dzajās cellēs. Bez šaubām, ne katrā gadīju- mā varēju komentēt 108 cellēs esošo die- vību vārdus, funkcijas un sakrālo nozīmi budisma filozofijā. Lielākā daļa Kumbum stūpas apmeklētāju parasti kāpj augšā pa terasi, tikai pavirši ielūkojoties kādā no cellēm. Uzkāpuši pa taisno augšā, pabau- da ainavu, kas paveras no stūpas augšējās terases, un... stūpa ir apskatīta. Ja nav zi- nāšanu, nav arī interesanti, jo apmeklētājs pat neapjauš, kur viņš atrodas un kas tam ir visapkārt. Katram savs. Mūsu biedri de- vās aplūkot citus objektus pilsētā, bet mēs ar Sarmīti lēnām turpinājām ceļu augšup, pie reizes baudot fascinējošo ainavu, kas pavērās no katras nākamās terases. Sarmī- te ir lielisks ceļabiedrs un uzmanīga klau- sītāja, bet arī viņa pagura no milzīgā infor- mācijas daudzuma. Amerikāņi un izra- ēlietis Tomers tai pēcpusdienā bija paspē- juši uzkāpt stāvajā kalnā, kura virsotnē esošās fortifikācijas varēja redzēt jau iztā- lēm. Viņi laikam bija piemirsuši, ka atro- das četrus kilometrus virs jūras līmeņa, un kāpuši spriganā solī. Augšā visiem sa- reibusi galva, un Annai pat kļuvis nelabi. Rītdien mums bija jānobrauc 270 ki- lometri līdz mūsu ceļojuma galvenajam mērķim — Lhasai. Mūsu gids teica, ka brauciens būšot grūts un ilgs, aptuveni astoņas stundas. Ceļā būšot jāšķērso trīs augstkalnu pārejas. Arī šajā naktī gulēšana bija nemierī- ga, jo aklimatizācija straujajām augstuma maiņām, atrodoties vairāk nekā četru tūk- stošu metru augstumā, noteikti prasa ilgā- ku laiku. Brokastīs jauki patērzējām ar mūsu ceļabiedriem, ar sirsnību atceroties arī vakardienas vizīti pie tibetiešu noma- diem. Katrs no mums, sarunas laikā izsa- koties, pauž arī savu emocionālo pasauli, savu vērtību skalu, savu dzīves pieredzi un pat pastāsta par iecerēm un vēlmēm. Bija patīkami apzināties, ka mēs visi savā ziņā esam piedzīvojumu meklētāji, kas gatavi visdažādākajiem izaicinājumiem. Taču jē- dziens «izaicinājumi» bija jāskata pasau- les izzināšanas kontekstā, lai, apceļojot grūti sasniedzamas mūsu planētas vietas, rastu ceļu pie savas būtības saknēm, izzi- nātu sevi. Esam vienisprātis, ka ceļš pa- šam pie sevis ir iespējams ārpus ierastās komforta vides, ļaujoties izaicinājumiem. Būtisks moments šai kontekstā ir tas, ka šis ceļš jāveic pašam, drošāk ir divatā, bet ideāli — vienatnē. Vienbalsīgi atzinām, ka ceļošanai uz savu galvu, t.i., bez tūris- ma kompāniju standarta paketēm, bez stratēģiskas plānošanas par ceļojuma gai- tu, paļaujoties un orientējoties uz vietas tikai taktiskajā līmenī, piemīt neatkārto- jama garša. Džeks ir amerikānis, bet dzīvo Maui, kas pieder pie Havaju salām. ASV viņš pa- rādās reizi desmit gados. Džeks vienatnē ir apceļojis teju vai visu pasauli. Viņa ceļoju- mi sākušies, vispirms ar motociklu ap- braukājot ASV un Kanādu. Jāteic, ka Ka- nādā gan ir salīdzinoši īss laika periods, kad šīs milzīgās valsts teritorijā var pārvie- toties ar motociklu. Viņš arī apstiprināja, ka Kanāda apceļota trijos piegājienos un katrs no tiem ir bijis kaut kas neaizmir­ stams. Džeks uzsvēra, ka ar ikvienu šādu ceļojumu viņa pieredze paplašinās, jo kat- rā vietā sastapti citi cilvēki, cita kultūra, citas tradīcijas un apstākļi. Klausoties viņā, pārējie neviļus saska- tījās, un visiem acis spīdēja, jo katrs no mums jutās ārkārtīgi saviļņots, saprotot Džeka komentārus no pusvārda. Džeks pieminēja, ka esot Vjetnamas kara vete- rāns un paspējis tur būt seržanta statusā, evakuējoties no aplenktās Saigonas kopā ar pēdējām ASV armijas vienībām. Viņš bijis arī Dienvidamerikā un Āfrikā, izce- ļojis teju visu Dienvidaustrumāziju. Eiro- pu gan esot atstājis kā pēdējo, jo to apska- tīt varēšot tad, kad vecums vairs neļaus avantūristiskus pārgājienus Himalajos, kā arī Amazones džungļos, kur viņš vēl plā- nojot braukt. Nepālā un Tibetā viņš esot pirmo reizi. Anapurnas kalnu grēdā bijis sešu dienu pārgājienā pa maršrutu, kuru, Fortifikācijas kalnā virs Gjantsē.