Militārais žurnāls "Tēvijas Sargs", 2017. gada oktobris.

33 TĒVIJAS SARGS, NR.10, OKTOBRIS, 2017 izrādās, biju mērojis arī es. Teica, ka esot gājis visai grūti. Arī Tomers ceļo vienatnē, viņš esot vairākkārt pieklājīgi atteicis draugiem un paziņām, kas uzprasījušies piebiedroties. Nolēmis ceļot, kamēr viņam vēl neesot ģimene un pietiek spēka un izturības. «Ve- cumdienās es gribētu mierīgi sēdēt kādā Šveices vai Vīnes ielas kafejnīcā, lēni mal- kot kafiju un vērot, kā skaistas sievietes iet pa ielu,» — tā viņš izteicās smiedamies. Pieminēja arī to, ka dzīve viņa dzimtenē ir kā uz pulvera mucas, jo Izraēla atrodas spēcīgu un lielu, naidīgi noskaņotu mu- sulmaņu valstu ielenkumā. Jebkurā brīdī var tikt izsludināta trauksme un mobilizā- cija. Tomers jau bijis Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstīs, bet Dienvidaus- trumāziju apceļojot pirmo reizi. Tomers ceļā esot jau ceturto mēnesi. Pēc Tibetas viņš plānojot braukt uz Ziemeļindijas šta- tiem, kas arī atrodas augstkalnu reģionā, lai tur vietējā šerpas pavadībā dotos divu nedēļu garā pārgājienā pa Ladakas tuks- nesīgajām un kalnainajām vietām. Anna un viņas vecākais brālis Maksis ir visjaunākie mūsu mazajā kompānijā, bet viņu apņēmība un ceļojumu pieredze ir iespaidīga. Vecāki abus sūtījuši skautos, un bērnības spilgtākie iespaidi viņiem ir saistīti ar gariem pārgājieniem mežos, ar nakšņošanas nometnēm pie ugunskura, kopīgu ēdiena gatavošanu lielā katlā, ar izdzīvošanas iemaņu apgūšanu ziemā mežā, gariem pārbraucieniem ar kanoe pa Kanādas pierobežas upēm utt. Tad abi paņēmuši akadēmisko atvaļinājumu sa- vās universitātēs ASV un nolēmuši apce- ļot Ziemeļameriku un Dienvidameriku. Esot pusotru mēnesi ar kanoe braukuši pa Jukonas upi Aļaskā, kas, manuprāt, ir ļoti nopietns izaicinājums jebkuram ceļotā- jam — ekstremālim. Sajutuši ceļošanas gara vilinājumu un azartu, abi nolēmuši doties cauri Indijai un Nepālai uz Tibetu, bet tālāk, jau pēc mūsu šķiršanās Lhasā, ar vilcienu garā pārbraucienā uz Ķīnas Tau- tas Republikas vidieni, tad tālāk — uz Honkongu. Abiem mājās esot otrā pusīte, bet viņi tomēr devušies ceļā bez viņiem. Līdzšinējā kopīgā pieredze skautu nomet- ņu laikā ir stiprinājusi savstarpējo uzticē- šanos starp māsu un brāli, turklāt otrās pusītes nav sagatavotas ne morāli, ne fizis- ki, lai ļautos tāda veida ekstremāliem ceļo- jumiem. Zīmīgi, ka garo mēnešu laikā, kas pavadīti ceļojumā, tiek dota iespēja gan sev, gan palicējiem izvērtēt un apdomāt esošo atiecību statusu un noturību. Tāda, lūk, bija mūsu mazā, bet piere- dzējušo avantūristu kompānija, kas dzīvo- ja vienotā sirds ritmā, izprotot šādas dzīves pieredzes neatkārtojamo garšu. Esmu pa- tiesi gandarīts, ka bijām satikušies! Visu- mam patīk patiesie un drošie, tie, kas stabi- li stāv uz savām kājām, parasti zemes cilvē- ki, kas ir izaicinājumu vēju rūdīti. Ar šā- diem ļaudīm ir interesanti sarunāties, viņi māk būt pieticīgi un pateicīgi, viņi ir vien- kārši un nesamāksloti. Uzlūkoju viņus kā savējos, jo jūtos kā savā vilku barā vai gāj- putnu kāsī. Es ļoti godāju šos cilvēkus. Mūsu džips traucās Lhasas virzienā, bet priekšā vēl bija garš un iespaidiem ba- gāts ceļa posms. Pa ceļam ļoti reti sasta- pām kādu pretī braucošu autotransportu, un pārsvarā tie bija militārie automobiļi. Mašīnas salonā skaļi skanošā tibetiešu mūzika mūs sen vairs netraucēja. Laikam bijām pieraduši pie tās un jau automātiski zinājām, kāda būs nākamā dziesma, jo visu laiku tika atskaņota viena un tā pati audio- kasete. Ainavas aiz mašīnas loga mainījās, un brīžiem likās, ka, iebraucot citā ielejā, mēs nonācām pilnīgi citā pasaulē vai di- mensijā. Kādu brīdi ceļš vijās lejup un veda mūs šaurā, kalnu ieskautā ielejā. Negaidīti, izbraucot no klinšu ieskautā ceļa posma, mēs nokļuvām saules apmirdzētā ielejā, kura pārsteidza ar neticamu krāsu gammu. Laikam jau tāpēc, ka šī vieta atradās kalnu ielenkumā, šeit nebija izteikti jūtamas Ti- betai tik raksturīgās aukstā vēja brāzmas. Laukos zaļoja lekna zāle un bija vērojami diezgan biezi un augsti krūmāji ar zaļām lapām, kas parasti šeit ir liels retums. Pēc brīža atkal izbraucām pilnīgi atšķirīgā Ti- betas ainavā, kur valdīja akmens tuksnesis un stiprs vējš dzenāja smilšu virpuļus. Apmēram divsimt vai trīssimt metru attā- lumā klajā laukā varējām vērot īstu virpuli, kas, izstiepies no pelēkiem mākoņiem kā garš snuķis, gāja pa zemes virsu, griezdams smiltis un visādus gružus mežonīgā riņķa dejā. Protams, tas nebija tik milzīgs, jau- dīgs un biedējošs, kādus rāda filmās, bet Maksis un Anna sacīja, ka viņi ASV ir re- dzējuši šo parādību iznīcinoši bīstamā va- riantā ( Hurricane ), un tad joki esot mazi, jo tādu automašīnu kā mūsējā pamatīgs virpulis var pacelt gaisā. Mūsu gids ieklau- sījās sarunā un piebilda, ka šeit mēdzot būt arī stiprāki virpuļi, kas var apgāzt pat nomadu lielās teltis. Kumbum stūpa. No kreisās —Tomers, Maksis, Edmunds un Džeks. Turpinājums sekos. WWW.SARGS.LV