Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada oktobris

27 TĒVIJAS SARGS, NR.10, OKTOBRIS, 2018 WWW.SARGS.LV VĒSTURE Juris Ciganovs, Dr. hist. 1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas 2. teātrī (tag. Nacionālais teātris) prokla- mēja Latvijas Republiku un apstiprināja Pagaidu valdību. Neatkarīgas Latvijas ide- jas sludinātāja Latvijas Tautas padome, kas bija dibināta dienu pirms valsts pro­ klamēšanas — 1918. gada 17. novembrī, tobrīd vismazāk domāja par jaunās valsts aizsardzību. Bruņoto spēku veidošana to- brīd nebija dienas kārtībā, paredzot valsts robežu aizsardzību uzticēt Iekšlietu mi- nistrijai. Latvija bija vācu okupācijas varā un faktiskais noteicējs bija Vācijas valdī- bas 15. novembrī ieceltais pilnvarotais pārstāvis Augusts Vinnigs. Saskaņā ar 1918. gada 11. novembra Kompjenas pa- miera noteikumiem pēc Sabiedroto prasī- bas Austrumu frontē esošajam vācu kara- spēkam vajadzēja palikt Baltijā kā drošī- bas garantam pret eventuālo lielinieku uzbrukumu rietumu virzienā. Līdz ar to mainījās Vācijas karaspēka statuss šajā te- ritorijā — no okupācijas armijas tas, vis- maz formāli, transformējās par kārtības uzturēšanas garantu, lai gan reālā situācija bija tālu no vēlamās. Taču Latvijas teritorijā dislocēto vācu 8. armiju pēc Novembra revolūcijas jau bija skārusi demoralizēšanās — armijas personālsastāvs sāka vēlēt zaldātu komite- jas, pieprasīja sūtīt viņus mājās u. tml. Vā- cu armiju piemeklēja tas pats, kas sagrāva Krievijas armiju pēc 1917. gada revolūci- jas. Tas viss piespieda 8. armijas štāba priekšnieku, par spīti saņemtajiem priekš- rakstiem, 1918. gada 25. novembrī izdot pavēli par karaspēka daļu izvešanas kārtī- bu, no sākuma evakuējot vecāka gadagā- juma kareivjus, kā pēdējos paredzot izvest kaujas spējīgākās daļas. Tomēr vācu 8. ar- mija palika galvenais militārais spēks Lat- vijā, jo K. Ulmaņa Pagaidu valdībai nebija ko likt tam pretī. Kara lietu padotība Pa- gaidu valdības iekšlietu ministram (latvie- šu bruņoto spēku formēšana tika uzticēta šīs ministrijas apsardzības nodaļai) ātri vien izrādījās neefektīva, un 1918. gada 22. novembrī tika izveidota atsevišķa Ap- sardzības ministrija, par kuras pagaidu pārvaldītāju iecēla apakšpulkvedi (pulk- vedi-leitnantu) Robertu Dambīti, 6. de- cembrī ministra amatam nominējot Jāni Zālīti, savulaik vienu no strēlnieku batal- jonu organizētājiem un bijušo Krievijas valsts domnieku. Šajā laikā kļuva reāli Padomju Krievi- jas Sarkanās armijas iebrukuma draudi. Šis uzbrukums sākās 25. novembrī. Bija skaidrs, ka Pagaidu valdība, kuras rīcībā nebija ne dzīvā spēka, ne materiālo resur- su, pati nespēs tikt galā ar karaspēka for- mēšanu, tāpēc neatlika nekas cits, kā griez- ties pie vācu varas pārstāvjiem. 2. decem- brī Tautas padomes sēdē, runādams par Pagaidu valdības apsardzības programmu, K. Ulmanis atzina, ka «acumirklī viens no svarīgākajiem jautājumiem ir ārējās apsar- dzības jautājums. Valstij trūkst ieroču un munīcijas, un pat apsardzības nodaļu or- ganizēšanā valdībai ir bijis jāatduras uz okupācijas (t. i., vācu) varas celtiem šķēr­ šļiem, kura neļauj patstāvīgas armijas dibi- nāšanu, kamēr zemē nav ienācis cits kara- spēks». Vienlaikus Tautas padome tika arī informēta, ka līgums ar vācu varas pārstā- vi Augustu Vinnigu ir gandrīz gatavs, un K. Ulmanis stādīja priekšā šo «provizoris- ko līgumu». Lielākā daļa klātesošo Tautas padomes locekļu šo ideju atbalstīja, kate- goriski pret esot Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS) locekļiem, jo šajās de- batēs nekas netika teikts par Latvijas kara- spēka organizēšanu. Stratēģiskā situācija aizvien paslikti- nājās, Latgali jau bija ieņēmusi Sarkanā armija, bet vācu karaspēks to vienkārši pameta. 7. decembrī apsardzības ministrs J. Zālītis Latvijas Pagaidu valdības vārdā noslēdza līgumu ar Vācijas valdības ģene- rālpilnvaroto A. Vinnigu par Landesvēra ( Landeswehr — latv. val. zemessardze) — īpaša karaspēka dibināšanu un sastāvu. Saskaņā ar līgumu Landesvērā bija pare- dzēts izveidot 26 kājnieku rotas un 6 arti- lērijas baterijas, kuras būtu komplektētas pēc nacionālā principa, t. i., 18 latviešu, 7 vācu un 1 krievu kājnieku rota, 3 latviešu un 1 vācu artilērijas baterija. Bija plānots savākt karaspēku ar 6000 brīvprātīgo. Landesvēra komandu un pavēļu valoda būtu atbilstoša tautībām — latviešu, vācu un krievu. Vienošanās paredzēja, ka vācu vienībās varēja stāties vietējie vācbaltieši, kuri bija Vācijas pavalstnieki un līdz tam dienēja Vācijas armijā. Brīvprātīgo vervē- šanai visa Latvija tika sadalīta četros ap- sardzības apgabalos: Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Latgales apgabalā. Par Rīgas apgabala priekšnieku bija paredzēts iecelt vācieti, par viņa palīgu — latvieti. Vidze- mes un Kurzemes apgabalā bija paredzēta pretēja kārtība: priekšnieki — latvieši, pa- līgi — vācieši. Latgales apgabalā vadība tiktu uzticēta tikai latviešiem. Apbruņoju- mu un ietērpu pret vēlāku samaksu apņē- mās sagādāt vācu okupācijas vara. Vācu rotām norādīja garnizona vietas — trīs rotas Rīgā, pa vienai Jelgavā, Liepājā, Alūksnē un Vecgulbenē. Latviešu karaspēka vienību formēša- nās noritēja ļoti neapmierinoši, lai gan Ap- sardzības ministrija tūlīt stājās pie vienību formēšanas. 3. decembrī ar J. Zālīša pavēli sāka formēt Instruktoru rezervi. Jēdziens «instruktoru rezerve» tobrīd tika attieci- nāts uz virsniekiem un instruktoriem, ku- ri bija brīvprātīgi pieteikušies topošajās latviešu nacionālajās karaspēka vienībās. Par Instruktoru rezerves komandieri iecē- la kapteini Jāni Balodi. Sastāvā bija ap 260—300 vīru, gandrīz visi brīvprātīgie. Vēl pirms valsts proklamēšanas Cēsīs, kā arī dažviet citur sāka pulcēties bijušie Krievijas armijas karavīri latvieši, lai sāk- tu organizēt t. s. pašaizsardzības pulciņus. Tā Cēsis jau 1918. gada 12.—15. novembrī Saviesīgās biedrības nama telpās bija iz- veidota brīvprātīgo pieņemšanas komisi- ja ar virsleitnantiem Arturu Jansonu, Pē- teri Bokalderu un Jāni Ozolu priekšgalā. Pašaizsardzības pulciņa mērķis bija aiz- sargāt pilsētas iedzīvotājus un to īpašumus pret laupītājiem un marodieriem. Tālākais pulciņa mērķis un tiesiskais statuss bija diezgan neskaidrs. Līdz neatkarības pro­ klamēšanas dienai Cēsīs pašaizsardzības pulciņā bija iestājušies 30—40 bruņotu ka- ravīru. Tūlīt pēc stāšanās amatā Vidzemes PIRMS SIMT GADIEM— LATVIJAS NACIONĀLĀ KARASPĒKA SĀKUMS „ Turpinājums 28. lpp.