Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada oktobris

30 TĒVIJAS SARGS, NR.10, OKTOBRIS, 2018 WWW.SARGS.LV VĒSTURE Ēriks Jēkabsons , LU profesors. Foto—no LKM krājuma. Sākums žurnāla septembra numurā. 9. jūnijā no Padomju Latvijas armijas dezertējušais bijušais Krievijas armijas podporučiks, Gārsenes pagasta iedzīvo- tājs Jānis Indāns pārgāja pāri frontes līnijai un stājās sakaros ar Lietuvas armijas pa- vēlniecību, saņemot tās piekrišanu parti- zānu vienības izveidošanai. Pēc tam viņš atgriezās un «pēc paša iniciatīvas ar Lietu- vas virspavēlnieka ģenerāļa Žukauska at- ļauju, izdotu no Lietuvas Panevēžas gru- pas komandiera pulkveža Nastopkas, sāka organizēt Augškurzemes zaļo partizānu pulku» (vienlaikus 10.—12. jūnijā apriņķī parādījās Lietuvas armijas no savas terito- rijas padzītās boļševiku karaspēka daļas). 13. jūnijā J. Indāns Rubenes muižā sapul- cināja Rubenes, Bebrenes un Lašu partizā- nu grupas, sapulcē nolemjot dibināt Augš- kurzemes zaļo partizānu pulku (nedaudz vēlāk—22. jūnijā tajā ieplūda arī Aknīstes partizānu grupa). Par Asares muižā no- vietotā pulka komandieri kļuva pats virs- leitnants J. Indāns (14. jūnijā viņu šajā amatā apstiprināja Lietuvas armijas atse- višķās brigādes komandieris), un sākot- nēji tajā bija apmēram 80 vīru, taču jau nākamajās dienās karavīru skaits turpinā- ja pieaugt. Pulkam ļoti pietrūka, pirm- kārt, ieroču un patronu, taču pietika pār- tikas, ko noteica iedzīvotāju sniegtais atbalsts. Pirmais uzdevums bija nelielu grupu izsūtīšana uz visiem Aknīstes ap- kārtnes ceļiem austrumu virzienā, lai ne- pieļautu atkārtotu boļševiku spēku ienāk- šanu, taču tas nenotika, un sekoja vairā- kas salīdzinoši mierīgas nedēļas. 18. jūnijā Aknīstes rajonā parādījās pirmie lietuviešu karaspēka jātnieku vie- nību karavīri, un partizānu pārstāvji ar tiem sastapās. Kā liecina avoti (toreizējā Aknīstes grupas komandiera J. Valdmaņa atmiņas), izjūtas bijušas dalītas, jo lietu- vieši paziņojuši, ka uzskata šo teritoriju par piederīgu Lietuvai, turklāt atzīst ne- vis «aizbēgušo» K. Ulmaņa valdību, bet provācisko A. Niedras valdību (tikai jūli- ja sākumā, pēc igauņu un latviešu spēku uzvaras pie Cēsīm, Ulmaņa valdība atgu- va savu aprīlī zaudēto iespaidu). Šī iemes- la dēļ partizāni pat vērsās pie iedzīvotā- jiem ar īpašu paziņojumu, ka viņu cīņas mērķis ir neatkarīga Latvija, atzīstot Kārļa Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību par vienī- go likumīgo Latvijas teritorijā. Tāpat pul- ka karavīri savu iespēju robežās uzsāka vietējo pagastu pašvaldību organizēšanu (23. jūnijā tika izdots īpašs uzsaukums ie- dzīvotājiem proklamācijas formā, paslu- dinot sevi par vienīgo likumīgo varu apvi- dū, kas nepakļaujas A. Niedras valdībai un «viņas baroniem»). Vienlaikus partizāni operatīvi pakļāvās Lietuvas armijas kreisā spārna vadībai, konkrēti Panevēžas atse- višķajam bataljonam (sazināšanās notika arī telefoniski, izmantojot lietuviešu sa- karnieku Asares muižā ievilkto līniju). 20. jūnijā vienība kā «Augškurzemes par- tizānu pulks» tika iedalīta Ziemeļlatvijas brigādē, ar kuras Austrumu grupas ko- mandieri Jūliju Jansonu izdevās nodibināt sakarus. Savukārt vienības apgādi ar pār- tiku nodrošināja vietējie iedzīvotāji. J. Valdmanis atcerējās: «Pirmajā frontes līnijā kāda kareivja māte ik dienas nesa brokastis uz tīrumu vecākajam dēlam — arājam un jaunākajam dēlam— kareivim, kas turpat viņu laukos skaitījās Partizānu pulka 3. rotas pozīcijās. Visiem bija paci- lāts garastāvoklis, un neviens nebaidījās doties nesamērīgā cīņā.» 6.—10. jūlijā partizāni kopā ar lietu- viešiem piedalījās kopumā neveiksmīgā uzbrukumā Bebrenes un Dvietes virzienā (lietuviešu mērķis bija Daugavpils ieņem- šana, bet partizāniem bija jāvirzās lietu- viešu kreisajā spārnā, pēc Daugavas upes līnijas sasniegšanas uzņemoties iecirkņa apsardzību no Kazimires līdz Dignājai). Kopā ar partizāniem šeit darbojās apmē- ram 100 karavīru liela Lietuvas armijas baltkrievu rota, kura uzdevusies par «Bu- lak-Balahoviča armijas piederīgajiem». Latvijas puses avotos dēvēta par «krievu rotu», turklāt redzama arī ļoti nelabvēlīga atsauce par to, jo tā it kā vairāk par «karo- šanu» nodarbojusies ar laupīšanu un at- bildīgā brīdī ar savu nesaskaņoto darbību izjaukusi kopējo uzbrukumu. Partizā- niem gan izdevās atbrīvot Bebreni, aiz tās kopā ar «krieviem» ielencot sarkanarmie- šu rotu, un tieši šajā brīdī plānu izjaukuši «krievi», kas pavēruši sarkanarmiešiem atkāpšanās ceļu (rezultātā 8. jūlijā no ap- mēram 100 ielenktajiem izdevies sagūstīt tikai trīs cilvēkus). 9. jūlijā Augškurze- mes partizāni sasniedza Dvieti, saņemot no lietuviešiem ziņu, ka munīcijas trūku- ma dēļ gaidāma neliela atkāpšanās, pat neuzsākot tiešu uzbrukumu Daugavpilij. Šeit partizāniem izdevās izglābt kādu vietējo sievieti, ko bija apcietinājuši un spīdzinājuši Baltkrievu rotas karavīri par to, ka viņas vīrs it kā dienējis Sarkanajā armijā. Kaut arī negribīgi, sieviete atlais- ta. J. Valdmanis atcerējās: «Pēc neilgas apdomāšanās un dažiem iebildumiem, dzirdot mūsu atkārtotu pieprasījumu un draudus, balahovieši atlaida brīvībā savu upuri. Bet viņu komandieris tūlīt arī pa- skaidroja mums, ka viņš esot sūtīts tikai politisko sakaru uzturēšanai un tāpēc va- rot arī nepiedalīties kaujās. Ar to mūsu draudzība bija šķirta; balahovieši aizgāja pie leišiem un tur, kā redzams, par mums tie bija devuši nepareizu informāciju, jo ilgāku laiku pēc šī notikuma leišu štābs ne visai mums uzticējās. Balahovieši vēl da- žas nedēļas blandījās mūsu aizmugurē un laupīja, pēc tam jūlija pēdējās dienās bija spiesti atstāt šo apkārtni, kad bija izdarī- juši lielākus laupīšanas darbus visā Aknīs- tes (Aknišas) miestā.» Partizāniem atrodoties pie Dvietes, noskaidrojās, ka kāda boļševiku karaspē- ka vienība pārcēlusies pāri Daugavai un virzās uz Bebrenes muižu, kur atrodas Lie- tuvas armijas Panevēžas bataljona vezumi. Latvijas bruņoto spēku partizānu vienības 1919. gadā Virsleitnants Jānis Indāns.