Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada aprīlis

10 TĒVIJAS SARGS, NR.4, APRĪLIS, 2018 WWW.SARGS.LV ƒ Sākums 8. un 9. lpp. ZEMESSARDZE dienesta karavīriem. Viņu galvenais argu- ments, lai būtu Zemessardzē, ir: «Es aiz- stāvēšu savu valsti un darīšu to ar ieroci rokās!» Latvijas sabiedrības īpatnība ir tā, ka pa īstammēs protammobilizēties tikai krīzes brīdī. Esmu pārliecināts, ka krīzes situācijā mums būs daudz vairāk gribētā- ju aizstāvēt valsti nekā šobrīd. Ir tikai vie- na lieta, par ko es uztraucos — tad, kad jūs gribēsiet aizstāvēt Latviju, var nepie- tikt laika iemācīt pamatlietas, lai jūs spētu to darīt. Tādēļ es vēlos aicināt visus, kuri atzīst, ka nebēgs prom no valsts brīdī, ja kaut kas notiks, — nāciet un apgūstiet aizsardzības pamatus Zemessardzē šo- dien! Pretējā gadījumā — var vienkārši pietrūkt laika. —Jūs pats nākat no profesionālā die- nesta. Kā izjūtat atšķirību, komandējot brīvprātīgos? — Ļoti grūti atbildams jautājums. Kad uzvelkam formu, nav atšķirības, kurš ir zemessargs un kurš profesionālis. Mēs visi esam karavīri, un uz mums attiecas vieni un tie paši noteiktumi. Tomēr, ja profesio- nālā dienesta karavīram esmu pateicis, ka sestdien deviņos no rīta viņam jābūt ierin- dā, es skaidri zinu, ka tā tas arī būs. Bet zemessargs šajā sestdienā var neatnākt, jo viņš ir aizņemts ar citiem darbiem. Profe- sionālā dienesta karavīru lielākoties var vadīt ar pavēlēm. Vadot zemessargus, ir jāprot argumentēt, skaidrot, motivēt un iedvesmot. Ir jābūt tādam līderim, kuram gribas sekot. Vienlaikus arī pietiekami in- teliģentam, jo profesionālajā dienestā, ja esi kaprālis, tad visticamāk — neesi kādas universitātes rektors vai juridiskā biroja vadītājs. Zemessardzē kaprālis un profe- sors ir iespējams savienojums. Bet ir jāpa- tur prātā, ka dzīvē jau daudz sasniegušais Zemessardzē ir atnācis mācīties. Tāpēc jāspēj šo procesu nodrošināt patiesi labā līmenī, lai viņam būtu motivācija atgriez- ties atkal un atkal. — Kad jūs darbadienas beigās aizve- rat kabineta durvis, kas vēl ir jūsu dzīvē? — Ģimene. Un tai ir vajadzīgs laiks. Ja to nevelta, tad patiesībā tev ģimenes nav. Pēdējos gados esmu ļoti samazinājis interešu loku, kam veltu laiku. Es jāju ar zirgu. Man ir bijuši savi zirgi. Bet nu jau nez cik sen neesmu to darījis. Gadiem ejot — cilvēkam enerģijas kļūst mazāk, un es arvien vairāk piedomāju, kam veltu savu laiku un kādēļ. Šī brīža aizraušanās ir teniss, vismaz reizi nedēļā ar sievu cen- šamies tam atlicināt laiku. Ziemā, pro- tams, ar slēpēm uz kalnu, vasarā — ģime- nes izbraucieni ar riteni. — Ikviena profesija ietekmē cilvēka personību. Kā dienests ir ietekmējis jūsējo? — Esmu pavadījis 25 gadus bruņota- jos spēkos, bet darbi, kurus esmu darījis, ir tik dažādi! Virsniekam dienestā parasti mijas komandējoši amati ar štāba dar- biem. Man komandējošie — noteikti ir daudz tuvāki, jo tad es patiesi varu kaut ko paveikt un mainīt, motivēt un virzīt cilvē- kus. Mūsu sistēmā — trīs četri gadi, un tev ir nākamais amats. Tam var nebūt nekāda sakara ar to, ko tu esi darījis iepriekš. Viss pastāvīgi mainās, un tev ir noteikts, ļoti kompakts laiks kaut ko paveikt. Ja neesi to paspējis pirmo divu gadu laikā, tu jau esi nokavējis. Mani šīs pārmaiņas ļoti motivē un padara dzīvi interesantu. Cikliskums ir kļuvis par vajadzību. Protams, tas nav vienkārši ģimenei. Starptautiskās operāci- jas ģimenei ir smags laiks. Dodoties die- nesta uzdevumā uz citu valsti, nav viegli izsvērt, vai ņemt līdzi ģimeni. Ja izlem braukt kopā, tu izrauj bērnus no skolas, sievu — no darba. Atgriežoties — tev ir jauns amats, un viss kārtībā, bet viņi mek- lē ceļus atpakaļ dzīvē, no kuras trīs vai čet- rus gadus ir bijuši prom. Ne velti arvien biežāk kolēģi dodas pildīt dienesta pienā- kumus ārvalstīs vieni, atstājot ģimeni viņu ierastajā vidē. —Kas ir tās vērtības, ko jūs, būdams komandieris, gribat savos zemessargos attīstīt? —Mana galvenā prasība —dari darbu kārtīgi vai nedari vispār un ej prom. Es ne- saprotu cilvēkus, kuri nāk uz darbu ar ne- patiku, sūdzas par to, bet turpina nākt. Tā taču ir cilvēka dzīve! Ja nepatīk, tad vajag to mainīt. Aiz šīm durvīm ir tūkstošiem citu darbu, kur cilvēks var būt daudz lai- mīgāks. Vēl ir svarīgi gribēt attīstīties, turpi- nāt mācīties. Pretējā gadījumā cilvēks pat nestagnē — viņš degradējas. Lielās mili- tārās sistēmās valda princips — vai nu tu audz, vai arī — dodies prom no sistēmas. Mums diemžēl ir par maz cilvēku, lai va- rētu šādi atļauties rīkoties. Tomēr virzība uz attīstību visos līmeņos, manuprāt, ir svarīga. Un vēl man gribas savos zemessargos iedzīvināt pašapziņu. Mums ar to ir prob- lēmas nācijas līmenī. Es varētu pārmest Ulmanim (Kārlim), ka mums Otrā pasau- les kara priekšvakarā bija «jāpaliek savās vietās». Es uzskatu, ka mums bija jāpreto- jas, lai ko tas mums kā nācijai maksātu. Zemā pašapziņa, manuprāt, ir viņa pie- ņemtā lēmuma sekas, ko jūtam vēl šodien. Paskatieties uz jebkuru rietumnieku — viņš droši runās, aizstāvēs savu viedokli, kamēr mēs klusēsim, lai tikai kāds nepie- vērstu pārāk lielu uzmanību. Bet mēs esam gudri! Ja runājam par bruņotajiem spē- kiem—mums ir virsnieki un instruktori, kuri ir auguši 25 gadus. Mēs esam skolo- jušies savas nozares labākajās militārajās skolās pasaulē. Mēs esam krietni pārāki par vidusmēru. Mums varbūt nav moder- nākais bruņojums un tehnoloģijas, bet, ja ir smadzenes, tu vari panākt rezultātu ci- tādāk. Un mums ir smadzenes! Un mēs neapšaubāmi esam spējīgi!