Militārais žurnāls "Tēvijas sargs", 2018. gada septembris

28 TĒVIJAS SARGS, NR.9, SEPTEMBRIS, 2018 WWW.SARGS.LV VĒSTURE Ēriks Jēkabsons , LU profesors. Foto—no LKM krājuma. Latvijas armijā Neatkarības kara laikā 1919. gadā bija vairākas neregulāras karaspēka daļas, pirmkārt, 1919. gada vasarā izveido- jušās vienības — Latgales partizānu pulks Ziemeļlatgalē (pēc iek- šējās kārtības pilnīgas militarizēšanas palika armijas sastāvā ar šādu nosaukumu līdz 1922. gadam, kad tika iekļauts kā Partizānu bataljons 9. Rēzeknes kājnieku pulkā) un Augškurzemes partizā- nu pulks Ilūkstes apriņķī, kurš kā bataljons tika iekļauts 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Neskaitot nelielās t.s. zaļo partizānu vienības pa- domju spēku aizmugurē vēl pirms vienotas Latvijas armijas izvei- des (galvenokārt Vidzemē), pavisam neilgu laiku 1919. gadā pa- stāvēja arī Ziemeļlatvijas partizānu pulks (Igaunijas armijas mili- tārajai vadībai pakļautās Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā) un cīņu laikā ar Bermonta spēkiem — 1. partizānu pulks, taču lielākas nozīmes šīm vienībām nebija. Sarežģīto organizatorisko situāciju, veidojot vienotu armiju, apliecina J. Zemitāna 25. jūlija ziņojums virspavēlniekam: «Ap Austrumu fronti maldās daudz dažādu par- tizāņu un rezerves daļas, kuras neietilpst nevienā legālā karaspēka daļā.» Ja šo daļu pārvešanai uz Valmieru jaunformējamā pulka izveidei tikšot prasīta atļauja frontes virsniekiem, tāda netiks dota, un, mobilizāciju neizvedot, saformēt neko nav iespējams. Tāpat viņš atzīmēja, ka «trūkst virsnieku, kurus, neskatoties uz Jūsu pa- vēli, tomēr nesūta». Tomēr samērā ātri situācija tika atrisināta un vienota, darboties spējīga armija izveidota, iekļaujot tajā arī jau 1919. gada sākumā ienaidnieka aizmugurē izveidotās bruņotās vienības, kuras bija realizējušas partizānu cīņas metodes. Runājot par partizānu vienībām, jāatzīmē, ka līdzīgu kaujas taktiku pretinieka aizmugurē Latvijas teritorijā realizēja arī Pa- domju Latvijas un Sarkanās armijas bruņoto spēku vadība, tur- klāt — gan 1919. gadā atstājot Kurzemē vērā ņemamus bruņotus formējumus Jāņa Kretuļa un citu idejisku komunistu vadībā, gan vēlāk pārsūtot nelielas diversantu nodaļas pāri frontei, kas nodar- bojās ar lielāka un mazāka mēroga diversijām vai pat vienkārši krimināla rakstura darbību, terorizējot varas iestādes un iedzīvo- tājus. Daudzos gadījumos akcijās pret šiem grupējumiem līdzās policijai un Aizsargu organizācijai tika iesaistītas arī armijas vie- nības gan no vietējām komandantūrām, gan regulārā karaspēka daļām, tādējādi samērā operatīvi likvidējot minēto nopietno problēmu. Tāpat jāatzīmē arī krievu formējumu piedalīšanās Neatkarī- bas karā — jau 1918. gada beigās Rēzeknē izveidotajā un vēlāk neilgu laiku Latvijas Pagaidu valdības dienestā pulkveža Mihaila Afanasjeva komandētajā partizānu nodaļā lielākā daļa karavīru bija krievu tautības (1919. gada sākumā Liepājā nodaļa tika izfor- mēta, lielākajai daļai karavīru iekļaujoties Anatola Līvena ko- mandētajā landesvēra krievu nodaļā, kas, savukārt, atstāja Latviju pēc Cēsu kaujām, dodoties uz Krievijas Ziemeļrietumu armiju Igaunijā). Raksta mērķis ir atspoguļot nacionālo partizānu vienību darbību Latvijas teritorijā 1919. gadā līdz to iekļaušanas laikam Latvijas armijas sastāvā, pilnībā militarizējot iekšējo kārtību. Ne visos gadījumos tas ir strikti izdarāms, jo atsevišķas vienības, kuru nosaukumos bija ietverts vārds «partizānu» bija vairāk vai mazāk militarizētas arī pirms iekļaušanas bruņotajos spēkos vai arī uzreiz tika izveidotas to sastāvā (piemēram, Ziemeļlatvijas vai 1. partizānu pulks), taču to kara vešanas veida pamatā galveno- kārt bija partizānu kara metodes. Latgales partizānu pulks Lielākais no pretpadomju partizānu grupējumiem Latvijas teritorijā bija Latgales partizāni. Uzreiz pēc boļševiku varas nodi- bināšanās Ziemeļlatgalē — 1919. gada janvārī Balvu apkārtnē izveidojās pirmās partizānu vienības Balvos, Silakrogā, Orlovā un Rugājos. Sekojošo padomju varas izsludināto mobilizāciju laikā (sevišķi — martā un aprīlī) grupas papildināja tie, kas nevēlējās iet karadienestā Padomju Latvijas un Sarkanajā armijā (bieži vien tas nozīmēja vienu un to pašu). Tika veikts uzbrukums Rugāju pagasta izpildkomitejai un gatavotas citas akcijas. Pēc Rīgas kri- šanas maija beigās Latgales partizānu grupas uzbruka vairākām padomju spēku vienībām (tām atkāpjoties Krievijas virzienā) un nodarīja tām ievērojamus zaudējumus, iegūstot arī trofejas (piemēram, 29. un 30. maijā). Jūnija sākumā virsleitnanta Jāņa Vīndedža vadībā tika apvie- notas vairākas partizānu grupas, izveidojot Balvu partizānu no- daļu (apmēram 100 vīru). Turklāt tā ieņēma apmēram 50 kilo- metru plašu fronti, savu ierobežoto iespēju robežās nodrošinot posteņus uz galvenajiem ceļiem (zināmā mērā palīdzēja apstāk- lis, ka teritorija bija purvaina), bet sakarus nodrošināja apmēram 30 vīru jātnieku nodaļa. Tajā esošie partizāni izmantoja paši savus līdzpaņemtos zirgus. Sastāva papildināšanai nodaļas vadība izsludināja apkārtnē vairākas mobilizācijas, kuru rezultātā nodaļas rindas ievērojami papildinājās. Savukārt ieročus un munīciju ieguva, ievācot tos no iedzīvotājiem, atņemot ienaidniekam pēc sadursmēm, kā arī sa- ņemot no Igaunijas karaspēka un Ziemeļlatvijas brigādes 1. Val- mieras kājnieku pulka pēc sakaru nodibināšanas (pirmie partizā- nu nodaļas ložmetēji tika izvilkti no kāda ezera dzelmes). Ar ēdienu partizāni nodrošināja sevi paši, ar savu tuvinieku palīdzī- bu. Tikai pieaugot nodaļas partizānu skaitam, tika izveidoti vai- rāki kopēdināšanas punkti. Sākot ar 9. jūniju, partizānu posteņiem bija samērā regulāras sadursmes ar Sarkanās armijas vienībām, turklāt sevišķi smagas bija sadursmes pie Kupravas stacijas 15. un 21. jūnijā. Pirmajā no šiem datumiem ienaidniekam ar bruņotā vilciena atbalstu izde- vās atspiest partizānus, taču 21. jūnijā pēdējie kopā ar Balvos eso- šo Igaunijas armijas rotu sekmīgi apturēja uzbrukumu un atguva Kupravas staciju. Kaujas prasīja arī daudzus upurus — kritušos (kopā Neatkarības kara laikā krita 85 Latgales partizāni) un ievai- notos. Jūlija sākumā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pavēli partizānu nodaļa tika pārdēvēta par Atsevišķo Latgales bataljo- nu, bet 5. jūlijā ar topošās Latvijas armijas Austrumu frontes pa- vēlnieka rīkojumu — par Latgales partizānu pulku, par koman- diera vietas izpildītāju ieceļot J. Vīndedzi. Grupas jeb pulciņi tika pārdēvēti par rotām, attiecīgi sadalot arī pārējo pulka struktūru. Latvijas bruņoto spēku partizānu vienības 1919. gadā