95
P E R A S P E R A A D A S T R A
K D E T S 2 0 1 6
P E R A S P E R A A D A S T R A
iestudējot vairāku autoru lugas. 1954. gadā Arturu pārceļ darbā uz Dobeles rajona
Jaunpils vidusskolu. Arī tur turpinās režisora darbs, iestudējot amatieru teātros R. Blaumaņa,
V. Lāča, J. Raiņa, V. Šekspīra lugas.
1958. gadā tiek šķirta laulība ar Ainu Bringmani. Arturs nodibina jaunu ģimeni ar
ārsti, medicīnas dienesta kapteini Veltu Ļuļaku, pēc 10 gadiem ģimenē piedzimst meita
Mikaēla. 1959. gadā no Sibīrijas atgriežas Artura vecāki, taču saimniecībā “Jaunbalceri”
dzīvot viņiem neatļauj.
Pēc visiem pārdzīvojumiem Arturs vēlas profesionāli uzrunāt savu tautu ar mākslas
izteiksmes līdzekļiem. 1959. gadā viņš iestājas Valsts Mākslas akadēmijā un 1965. gadā,
studējot neklātienē, beidz Mākslas zinātņu fakultāti kā mākslas zinātnieks. 1960. gadā
tiek pārcelts darbā uz Kandavas internātskolu; tur pasniedz estētiku, iekārto telpu
interjerus, gūst popularitāti šajā jomā un viņa pakalpojumus lūdz internātskolas Jelgavā,
Rīgā, Baldones bērnu namā un citur. Arturs darbā iesaista arī skolēnus. Panākumi bērnu
estētiskajā audzināšanā ļauj piedalīties Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu
izstādē, saņemot izstādes mazo sudraba medaļu. 1963. gadā Arturu Vaidziņu pārceļ
darbā uz Tukuma Mākslas un novadpētniecības muzeju. Jaunākais zinātniskais līdzstrād-
nieks lasa lekcijas arī Tautas universitātes klausītājiem par ētikas un estētikas tēmām.
Īpaši jāatzīmē A. Vaidziņa nopelni Lestenes baznīcas kokgriezumu glābšanā no iznī-
cības, tos demontējot un pārvedot uz muzeju. Sarīkota kokgriezumu izstāde, atgūta un
Tukuma muzejam glabāšanā nodota Lestenes baznīcas Viesu grāmata – ģenerāļa Mārtiņa
Hartmaņa ģimenes dāvana draudzei. Kopā ar Rundāles pils muzeja vadītāju Imantu
Lancmani darīts viss iespējamais, lai padomju varas apstākļos glābtu Lestenes baznīcas
iekštelpu iekārtu un vērtības. Arturs turpina arī lugu un montāžu iestudējumus.
Šī aktīvā darbošanās pastāvošajai iekārtai nav tīkama, sākas trūkumu meklēšana
Artura darbā un dzīvē. Seko vairāki aizliegumi veikt noformēšanas darbus iestādēs un
skolās, neatļauj lasīt lekcijas par mākslas zinātni un pedagoģiju. 1971. gadā A. Vaidziņu
atbrīvo (“pēc paša lūguma”) no darba Tukuma muzejā. Turpmāk viņš veic mākslinieka-no-
formētāja un citus gadījuma darbus vairākās skolās un iestādēs. 1974. gada nogalē
izdodas atsākt pedagoga darbu. Līdz pensionēšanās brīdim 1985. gadā strādājis par
skolotāju un audzinātāju Rīgas Neredzīgo bērnu internātskolā, Rīgas un Jūrmalas inter-
nātskolās, arī Engures vidusskolā.
Būdams pensionārs, Arturs ārstējas, kārto savas sakrātās kolekcijas, ar interesi
seko pārmaiņām valsts dzīvē. Aktīvi dzīvo līdzi 1991. gada Barikāžu laikam.
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas Arturs Vaidziņš iesaistās Latvijas
Nacionālo karavīru biedrībā, Brālībā “Lāčplēšu Dižcilts”, Daugavas Vanagu apvienībā
Latvijā; kopš 1994. gada ir LVA biedrs.
Latvijas aizsardzības ministra apbalvojums “Atzinības goda zīme” (2002.), suminājumi
80 gadu jubilejā, NBS komandiera apbalvojums “Par nopelniem” (1. pak., 2004.), LVA
Jubilejas medaļa “LVA – 90” (2012.) ir mudinājuši sirmo karavīru turpināt latviešu
virsnieka, pedagoga, mākslas zinātnieka un mākslinieka dzīves pieredzes sniegšanu
tautas jaunajām paaudzēm.
Ar militāru godu, NBS karavīru, tuvinieku, domubiedru un draugu pavadīts, virsleit-
nants Arturs Vaidziņš 13. aprīlī rod mūža dusas vietu Ozoliņu kapos Tukumā. Viņa
paveiktais darbs sniedz garīgu baudījumu atjaunotajā Lestenes baznīcā un ir viņa
dzīves turpinājums tautas atmiņā –
Tāds garš un dodošs mūžs,
Ar darbiem apaudzis, kā ozols smagām zīlēm.
