94
K A D E T S 2 0 1 6
P E R A S P E R A A D A S T R A
LVA biedre
Maija Zālīte
“Man bija tas gods palikt dzīvam.
Man bija tā sūtība darīt tautai derīgu darbu...,
kur vien tas iespējams – uzturēt latvisku garu.”
A. Vaidziņš, 19.09.2003.
ATVAĻINĀTS LEITNANTS ARTURS VAIDZIŅŠ AIZSAULĒ (19.05.1923. – 19.04.2016.)
Arturs Vaidziņš, viens no aktīvākajiem cīnītājiem par
Lestenes baznīcas vērtību likteni, bija īpašs cilvēks, radoši
aktīvs visās savās izpausmēs – tā par viņu rakstīts grāmatā
“Lestenes stāsts Latvijai / Šodien un mūžībā”
, Lestenes
baznīcas atjaunošanas fonda izd., 2016.
Dzimis 1923. gada 19. maijā Jēkabpils apriņķa Biržu
pagasta “Vaguļos” zemkopju Jura un Bertas ģimenē. Tēvs
bijis Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks. Četru bērnu ģimenē
Arturs ir jaunākais. 1929. gadā vecāki Saukas pagastā (tagad
Viesītes nov.) nopērk zemi un nodibina jaunsaimniecību
“Jaunbalceri.” Īsā laika posmā tiek uzceltas piecas ēkas un
liela māja vīnogu audzēšanai.
Arturs mācījies Neretas pamatskolā, tad no 1937. gada
līdz 1942. gadam – Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā. Pēc Latvijas okupācijas
1940. gadā padomju vara atņem daļu zemes, saimniecības inventāra un lopu.
1942. gadā pēc Saukas pagasta vecākā uzaicinājuma Arturs sāk tautskolotāja darbu
Ķesteru skolā. Viņš vada arī Tautas palīdzības Jaunatnes kopu, Latvju Jaunatnes organi-
zācijas Saukas nodaļu, Tautas namā iestudē vairākas lugas.
1943. gadā Arturu mobilizē Latviešu leģionā; 13. oktobrī viņš ierodas Rīgā, Artilērijas
kazarmās pie Krustabaznīcas; tiek iedalīts 15. divīzijas Piegādes rotā. Iziet apmācības
Instruktoru skolā Bolderājā. Pēc īsa dienesta Piegādes rotā tiek nosūtīts uz mācībām
Junkurskolā Čehoslovākijā. 1944. gada novembrī – norīkots dienēt 19. divīzijas štābā
Lestenes muižā par Izlūkbataljona triecienlielgabalu pavadvada komandiera vietnieku,
vēlāk – komandieri. Piedalījies Ziemassvētku kaujās Lestenes apkaimē. Par varonību un
karotprasmi apbalvots ar Dzelzskrustu (2. šķ., 03.01.1945.); 20. martā paaugstināts
leitnanta dienesta pakāpē. Kaujas turpinājušās pie Zebrenes un Blīdenes; tur ievainots,
piešķirtas tiesības nēsāt Ievainojuma nozīmi melnā (07.03.1945.) un Trieciennozīmi
sudrabā. Ārstējies Sabiles, vēlāk Vandzenes lazaretē. Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada
9. maijā Ēdoles stacijā
1
izdevies no sanitārā vilciena izkāpt, izvairīties no filtrācijas un kļūt
par civilistu. Pēc viņa paša atzinuma: “Dievs, Tēvija un labi cilvēki palīdzēja atgriezties
dzimtajā pusē un izdzīvot.”
No 1945. gada 2. novembra A. Vaidziņš divus gadus strādā Rīgā, LPSR Valsts Ceļo-
jošajā teātrī par režisora palīgu un aktieri. No 1947. gada līdz 1951. gadam neklātienē
studē LVU Filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Paralēli studijām
strādā par skolotāju Neretas un Rundēnu vidusskolās.
1949. gada 25. martā uz Sibīriju izsūta Artura vecākus. Viņam pašam izdodas
palikt dzimtenē, taču emocionāli tas ir smags trieciens. Spēku dod darbs amatieru teātros,
1
Šaursliežu dzelzceļa līnija Kuldīga – Ēdole – Alsunga tagad likvidēta.
