«.. vīrs, kurš, būdams iemīlējies dzīvē,
savos līdzcilvēkos, sievietē (vispār — un arī
atsevišķi), dabas skaistumā un visā, kas cil-
vēka roku un domas skaistumā radīts, pāri
visam mīlējis dzimto zemi. Kurš gadsimta
sākumā nesis savas ļoti jaunās asinis tēv-
zemes brīvībai, bet gadsimta beigās pacēlis
atkalatbrīvotās Latvijas karogu pāri pilsētai
un pasaulei.
.. vīrs, kurš gājis atsegtu galvu, cepuri
rokā turēdams, gar ziedošu druvu un rudenī
jaunajai ražai uzartu lauku, sveicinādams,
svētīdams un svētību saņemdams.
.. vīrs kurš, stāvēdams taisni, kad Aus-
trumu un Rietumu vēji lieca lejup un lauza
šīs zemes ļaudis, parādījis, ka var arī neliek-
ties un nelūzt.
.. strēlnieks, kurš kļuva par aktieri, un
aktieris, kurš bija un mūžam paliks strēl-
nieks ..»
— tā par viņu rakstīja Mudīte Šnei-
dere. Šis vīrs, strēlnieks, aktieris bija Ēvalds
Valters. Atmodas laika tautas tribūns, cilvēks,
kuru mēs uzlūkojām kā savas tautas sirdsap-
ziņu. Ēvalds Valters dzimis 1894. gada 2. ap-
rīlī Kuldīgas apriņķa Planīcas «Egleniekos»
(tagad Kurmāles pagasts) mežsarga Miķeļa
un Annas Šēnbergu ģimenē, 1897. gadā pēc
tēva nāves ģimene, kurā auga seši bērni, pār-
cēlās uz Kuldīgu. Pēc pamatskolas pabeigša-
nas Ēvalds strādāja par melnstrādnieku
sērkociņu fabrikā «Vulkāns». 1912. gadā
pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur pa dienu strādāja
fabrikā, bet vakaros mācījās svešvalodas so-
ciāldemokrātu izveidotajos kursos strād-
niekiem «Valodnieks». Tad sākās Pirmais
pasaules karš, kuru Ē. Valters sagaidīja kā
Švābes vīna rūpnīcas strādnieks, 1915. gadā
rūpnīcu evakuēja uz Maskavu, un viņš
devās līdzi. Tomēr pēc trim mēnešiem, uz-
zinājis, ka tiek formēti latviešu strēlnieku
bataljoni, viņš atgriezās dzimtenē un iestā-
jās 5. Zemgales strēlnieku bataljonā kā brīv-
prātīgais. «Zemgaliešos» Ē. Valters dienēja
izlūku komandā, vēlāk pats stāstīdams,
kāpēc gājis strēlniekos
:
«Tik žēl palika savas
tēvu zemes! Kad vēl sadomājos, ka dzimtajā
Kuldīgā saimnieko vācieši… Baroni Piek-
tajā gadā nežēlīgi izturējās. Šāva ganiņus un
vectēvus. Šāvēji bija krievi, bet viņi to darīja
pēc baronu aicinājuma. Mēs neieredzējām
ne vienus, ne otrus. Un mūs vienoja dzim-
tenes mīlestība.»
Tā nu Ē. Valteram liktenis bija lēmis
kopā ar savu strēlnieku bataljonu (vēlāk
pulku) izstaigāt visus Pirmā pasaules kara
kauju ceļus, vēlāk izciest arī Krievijas Pil-
soņu kara vētras, 1923. gadā atgriezties
Dzimtenē un kļūt par aktieri. Par Ē. Valtera
aktiera gaitām var runāt un rakstīt daudz.
Viņš bija daudzu teātru aktieris, filmējies
ļoti daudzās Rīgas kinostudijas mākslas fil-
mās, daudzas viņa lomas ir kļuvušas par
sava laika filmogrāfijas ikonām. Ē. Valters
arī nodarbojās ar literāro darbību — rak-
stīja dzeju, tulkoja no franču valodas, pie-
dalījās literārajos vakaros ar priekšlasī-
jumiem par franču literatūru. 1956. gadā
Latviešu Nacionālais fonds Zviedrijā publi-
cēja viņa sarakstīto un pāri robežai slepeni
pārsūtīto dzejojumu «Rusiāde».
Tā nu bija sanācis, ka tieši Ē. Valteram
bija lemts būt vienam no visredzamākajiem
mūsu tautas priekšstāvjiem mūsu garīgajā
atmodā pēc piecdesmit padomju okupāci-
jas gadiem. Ē. Valteram kā sabiedrībā pa-
zīstamam un cienījamam cilvēkam bija
uzticēts atklāt Latvijas Tautas frontes dibi-
nāšanas kongresu 1988. gada 8. oktobrī. Un
atkal viņa no toreizējā Politiskās izglītības
nama (šodien —Kongresu nama) skatuves
teiktie vārdi ir kļuvuši par hrestomātiskiem:
«Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta!
Drosmīgā, sīkstā, izturīgā — ja tu tāda ne-
būtu, tad nekāda daina nevēstītu mums
tādus vārdus: «Mums pieder tēvu zeme ar
visām atmatām, man pašam kungam būt,
man pašam arājam.»[..] Pagāja gadu simti,
un šos pašus drosmīgos vārdus atkārtoja iz-
cilais mūsu tautas dzejnieks Vilis Plūdo-
nis—«Mēs gribambūt kungi mūsu dzimtajā
zemē. Mēs gribam še paši sev likumus lemt.
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu. Mēs ne-
gribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt».
Dažas dienas vēlāk — 11. novembrī —
tieši Ēvalds Valters kopā ar rakstniekuAlbertu
Belu Rīgas pils Sv. Gara tornī pacēla pirmo
sarkanbaltsarkano karogu pēc 1940. gada.
1992. gada 3. jūlijā Ē. Valters viens no pir-
majiem saņēma atjaunotās Latvijas Repub-
likas pilsoņa pasi. Šajā saulē Ē. Valteram bija
lemts nodzīvot tieši gadsimtu — 1994. gada
26. septembrī beidzās Aktiera un Strēlnieka
mūžs.
«Strādība, secība, savas zemes mīles-
tība» — tikai šī svētā trīsvienība glābs Lat-
viju, ļaus tai pilnīgi atdzimt tādai, kādu to
radīja mūsu senči — zemnieki — īstie
zemes saimnieki» (Ēvalds Valters).
Sagatavojis
Juris Ciganovs, Dr. hist
.
w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 1 2 , d e c e m b r i s , 2 0 1 5
zināšanai
4
Ē. Valters kopā ar
dailēniešiem pie Piņķu
baznīcas. 1987. gada
9. oktobris.
.. strēlnieks, kurš kļuva par
aktieri, un aktieris, kurš bija un
mūžam paliks strēlnieks ..»
Strēlnieks un Aktieris —Ēvalds Valters
