Ir tautas likteņceļš mans ceļš.
/Ē. Valters/
Lielo jubileju gads tuvojas izskaņai. Strēl-
nieku laiks turpināsies, jo tieši 1916. gada
kaujās Pirmajā pasaules karā Rīgas frontē
viņi tā īsti sevi parādīja. Bija nokomplektēti
8 bataljoni un rezerves bataljons. Latvijas
jaunieši turpināja pieteikties strēlniekos.
Arī tie, kuri no Kurzemes 1915. gada vasarā
bija devušies prom no dzimtajām mājām.
Tieši pirms 100 gadiem, 1915. gada rudenī,
no Maskavas atgriezās kurzemnieks Ēvalds
Valters. Viņam toreiz bija 21 gads un liela
vēlēšanās būt noderīgam savai tautai. Savās
atmiņās viņš vēlāk rakstīja, kā nokļuvis
5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā,
kas tieši tobrīd veidojies, un kā saticies ar
komandieri Jukumu Vācieti.
«Daudz esmu guvis no saviemmīļajiem
zemgaliešiem. Bez šī guvuma es nekur ne-
derētu, jo tur ieguvu visvērtīgāko, kas vien
cilvēkā var būt: drosmi, gribas rūdījumu,
izturību, neatlaidību. [..] Mūs visus vienoja
tēvzemes mīlestība. Kaut gan šiem ļaudīm
bija dažāda jēga par dzīvi, es gluži kā bite
pie katra atradu kaut ko līdzīgu nektāram,
ko sevī uzsūcu, kas baroja un briedināja
manī spēju vērtēt dzīves parādības. Vispil-
nīgāk starp šiem karavīriem mācījos pazīt
savas tautas dvēseli. Sāku saprast, ka mūsu
tautu caur drūmo pagātni un verdzības
gadsimtiem ir paglābis tas spēks, ko sauc
par asprātību, kas mājo gara modrībā caur
labsirdīgu humoru. Un, lūk, šā pulka dvē-
sele, savukārt, bija mūsu pulkvedis Jukums
Vācietis. Šis vīrs mums visiem nozīmēja
daudz ko vairāk nekā budistiem Buda. [..]
Laikam neviens komandieris tā nepazina
savus puišus kā šis vīrs.»
Lasot Ēvalda Valtera atmiņu pierakstu
no 20. gs. 80. gadiem, neatstāj apbrīna par
spožo atmiņu, kas cauri gadu desmitiem sa-
glabājusi vārdus un uzvārdus, kauju norises
un atpūtas brīžus.
Par izlūku komandu, kurā Ē. Valters
dienēja, ir šāds pieraksts: «Te bija divi sko-
lotāji (skolotājs Līcis krita Ziemassvētku
kaujās, apbedīts Brāļu kapos), trīs burtliči,
mans draugs gleznotājs Žanis Smiltnieks,
vēlāk skulptors (Z. A. Meierovica piemi-
nekļa autors, miris 1934. gadā, apbedīts
Brāļu kapos). Rakstvedis Vilis Brūvers, fo-
togrāfs no Jaunjelgavas Jānis Skudra — ļoti
attīstīts puisis. Bija topošs agronoms, daži
pašpuikas, bet arī ar tiem labi sadzīvojām.»
Gan atmiņu pierakstos, gan sarunās
Ēvalds Valters ar goddevību un sirsnību stās-
tīju par saviem cīņu biedriem. Ne reizi vien
viņš atcerējās izlūku komandas virsniekus:
Valteru Bruņinieku, kurš savam dieninie-
kam, kurš stostījies, kā nu uzrunāt, ja nevar
sacīt «jūsu labdzimtība», teicis: mans uz-
vārds ir tituls, jau no senčiem dots, — Bru-
ņinieks Valters. Savukārt virsnieks Heimanis-
Zemzars (gleznotāja Ulda Zemzara tēvs)
mācījis strēlniekiem dziedāt uz balsīm lat-
viešu tautas dziesmas. Pēc Ēvalda Valtera
domām, virsnieki sekoja komandiera Ju-
kuma Vācieša paraugam, un pulkā izveido-
jās sirsnīgas attiecības, ko īpaši sekmēja
mērķtiecīga brīvā laika pavadīšana: dziedot,
spēlējot teātri un pat futbolu spēlējot, kā arī
rūpējoties par formas tērpu, ko rūpīgi bija
pāršuvuši komandiera ataicinātie skroderi.
Ne velti 5. Zemgales pulku sauca par Mīles-
tības pulku, jo strēlniekiembija glītas formas,
teicama stāja, prata uzvesties sarīkojumos un
izdancināt visas meitenes. Vienmēr klāt bija
komandieris ar savu stalto štābskapteini
adjutantu Jāni Lerhu. (Bija arī man gods
viņu sastapt 20. gs. 70. gadu sākumā, bet tas
ir cits stāsts.)
Arī ar ĒvalduValteru iepazinos 1971. gada
janvārī. Toreiz kopā ar Latvijas televīziju
organizējām pirmo tiešraidi no Strēlnieku
muzeja, un tā bija veltīta 5. Zemgales lat-
viešu strēlnieku pulkam. TV uzdevumā
devos uz Dailes teātri pie Ēvalda Valtera, lai
uzaicinātu piedalīties pulka vakarā. Ar dre-
bošu sirdi un baltu ceriņzaru iegāju aktieru
ģērbtuvē, bet, kad sastapu vērīgo, silto acu
skatienu un sirsnīgo uzrunu: «Meitenīt, ko
sacīsi?», viss uztraukums pagaisa. No tā jan-
vāra vakara 23 gadus Ēvalds Valters bijamana
lielā autoritāte, padomdevējs un mierinātājs
sarežģītos brīžos, jo strēlnieku vēsture nebija
no vienkāršajām. Arī pēc 5. Zemgales pulka
vakara ne mazums asaru vajadzēja izraudāt
gan par nepareizām dziesmām, gan A. Čaka
dzeju…
1987. gada rudenī, kad bija sākusies
«perestroika», kad M. Gorbačovs bija ap-
meklējis Latviju un arī Strēlnieku muzeju,
Dailes teātris iestudēja A. Čaka «Mūžības
skartos». Spirgti vēji vējoja, un inteliģence
steidza sacīt savu sakāmo. Uzveduma reži-
sors Kārlis Auškāps izlēma, ka abiem izrā-
des sastāviem jābrauc uz Ložmetējkalnu,
Piņķu baznīcu, jāredz Tīrelis, jāpastāv pie
strēlnieka mātes kapa Peitiņu kapsētā. Dai-
lēniešiem bija savs strēlnieks, un es biju vēs-
turnieka lomā. Pie Piņķu dievnama Ēvalds
Valters izstāstīja par slaveno pulkveža Vā-
cieša sprediķi 1916. gada vasarā ceļā uz
Smārdes pozīcijām.
w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 1 2 , d e c e m b r i s , 2 0 1 5
zināšanai
5
Mirkļi no Ēvalda Valtera mūža
Ēvalds Valters—5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka
strēlnieks.
Sagatavojusi
Edīte Sondoviča
.
Turpinājums nākamajā numurā.
