Ieva Bērziņa,
Dr. sc. pol.,
LNAA Drošības un stratēģiskās
pētniecības centra vadošā pētniece.
Sākums šā gada marta numurā.
Atbilstoši šim uzskatam, Krievijā tiek īs-
tenoti dažādi politiski un militāri pasākumi,
lai pretotos «krāsainajām revolūcijām».
2015. gadā Krievijas Aizsardzības ministrija
paziņoja, ka uzsāks apjomīgu pētījumu pro-
jektu, lai nepieļautu situācijas, kādas Krievija
piedzīvoja 1991. un 1993. gadā (RT, 2015,
19. jūnijs). 2015. gada aprīlī Krievijas Iekš-
lietu ministrijas karaspēks rīkoja mācības
«Zaslon 2015»
, kuru mērķis bija apmācīt ka-
ravīrus apspiest protestus, kādi 2014. gadā
notika Kijevā (Antonova, 2015, 9. aprīlis).
Kā reakcija uz «Oranžo revolūciju» un Eiro-
maidanu Ukrainā un protestiem Bolotnajas
laukumā Krievijā, sākot no 2006. gada, tiek
noteikti aizvien stingrāki darbības ierobe-
žojumi ārvalstu atbalstītām nevalstiskajām
organizācijām. Lai apspiestu pilsonisko ak-
tivitāti, Administratīvo pārkāpumu ko-
deksā 2014. gadā tika ieviestas izmaiņas, ka
par piketēšanu var piemērot arī krimināl-
sodu (
«Novaya Gazeta»
, 2015, 17. janvāris),
un atbilstoši šim likumam2015. gada decem-
brī aktīvistam I. Dadinam tika piespriests trīs
gadu cietumsods (
«Novaya Gazeta»,
2015,
7. decembris).
No Krievijas skatpunkta informācijas
karu primāri īsteno rietumvalstis, bet Krie-
vija ir spiesta reaģēt un aizsargāties. Krievi-
jas defensīvo pozīciju informācijas kara
aspektā var saskatīt arī V. Putina teiktajā, ka
«tā sauktie uzvarētāji «aukstajā karā» īsteno
totālu kontroli pār globālajiemmasu medi-
jiem, kas dod iespēju baltu pasniegt kā
melnu un otrādi» (Kremlis, 2014, 24. oktob-
ris). Līdz ar to viens no paņēmieniem, kas
aktīvi tiek izmantots, ir arī savas globālās
mediju sistēmas veidošana un stiprināšana
un sava pasaules skatījuma, kas nereti ir
diametrāli pretējs rietumvalstu medijos
paustajam, veicināšana. Tomēr kopumā var
teikt, ka šīs aktivitātes globālā mērogā nav
bijušas īpaši efektīvas. Pēc
«Pew Research
Center»
2015. gadā veiktā pētījuma rezultā-
tiem, vidēji tikai 30% respondentu ārpus
Krievijas robežām to novērtē pozitīvi. Var
teikt, ka visnesekmīgāk Krievijai izdodas īs-
tenot savus mērķus informatīvajā telpā Zie-
meļamerikā un Eiropā, kur 80% respondentu
Polijā, 70% Vācijā un Francijā, 69% Itālijā,
67% ASV, 66% Lielbritānijā un Spānijā un
69%Kanādā atzina, ka viņiem ir nelabvēlīga
attieksme pret Krieviju. Negatīvs tēls ir arī
Krievijas prezidentamV. Putinam. Visos pa-
saules reģionos tika konstatēts, ka respon-
denti vairāk uzticas ASV prezidentam
Barakam Obamam nekā V. Putinam, bet
visizteiktākās atšķirības ir tieši Eiropā, kur
tikai 15% respondentu atzīst, ka uzticas
V. Putinam, taču B. Obamam uzticas 75%
(
Pew Research Center,
2015, 5. augusts).
Tiesa, situācija ir diametrāli pretēja
Krievijā, kur, sākoties Ukrainas krīzei, ir bū-
tiski augusi gan uzticēšanās V. Putinam, gan
labvēlīga attieksme pret savu valsti (
Pew Re-
search Center,
2015, 10. jūnijs). Ņemot vērā
Baltijas valstu, it īpaši Latvijas un Igaunijas
lielo krievvalodīgo iedzīvotāju proporciju
un viņu ciešo saikni ar Krieviju valodas,
kultūras, vēstures, izcelsmes un radniecīgo
saišu ziņā, arī šeit var konstatēt salīdzinoši
augstu atbalstu Krievijas veidotajam un vei-
cinātajam pasaules uzskatam (
Fuksiewicz,
Lada,
2015). Līdz ar to informācijas kara ie-
tekmē Baltijas valstīs turpināsies Rietumu
un Krievijas pretrunīgo pasaules uzskatu
sadursme, kas dezorientē un polarizē sa-
biedrību, un tādējādi ir uzskatāma par bū-
tisku nacionālās drošības risku.
Krievijas garīgās un tikumiskās
vērtības
Baltijas valstu drošības kontekstā izvēr-
stāk jāaplūko arī jautājums par tā saukto
Krievijas garīgo potenciālu, jo ģeopolitiskās
transformācijas bieži vien notiek, izmantojot
kādu noteiktu ideoloģisku pamatojumu. Pēc
PSRS sabrukuma jautājums par identitāti
Krievijā ir bijis aktuāls, un pēdējo gadu
laikā skaidri iezīmējas tendence distancē-
ties no Rietumu kultūras. Krievijas infor-
mācijas kara teorētiķis S. Rastorgujevs
uzskata, ka principiāla pretruna starp Krie-
vijas un Rietumu vērtību sistēmām ir jau-
tājums par to, kas ir primārs — individuālā
brīvība vai visas sabiedrības kā vienota so-
ciālā organisma intereses? Saskaņā ar šī au-
tora viedokli Rietumu vērtību sistēma ar tās
akcentu uz individuālismu cilvēci ved pretī
bojāejai, turpretī ideja, ka indivīds ir pa-
kļauts sabiedriskajam un dievišķajam, var šo
procesu apturēt (Rastorgujevs, 1999: 129).
Līdzīgā gultnē A. Dugins ir attīstījis ideju,
ka cilvēces attīstību 21. gadsimtā nosaka
cīņa starp «atlantistiem» un «eirāzistiem».
«Atlantisti» ir Rietumu civilizācija, kuru
veido
NATO
dalībvalstis un ASV kā vado-
šais spēks. Viņu mērķis ir uzspiest visai pa-
saulei Rietumu ekonomikas, sabiedrības un
kultūras modeļus un izveidot pasaules kār-
tību, kas ir izdevīga mazākumam. «Eirāzisti»
turpretī ir visa pārējā pasaule, it īpaši tās val-
stis, kuras neatbalsta ASV un tās partneru
ekspansionisma politiku. Viņu mērķis ir aiz-
sargāt kultūras, reliģisko, nacionālo un et-
nisko tradīciju daudzveidību, kā arī atbalstīt
daudzveidīgas ekonomikas formas un uztu-
rēt sociālo taisnīgumu (Dugins 2012: 349).
Runājot par precīzākiemKrievijas iden-
titātes meklējumiem, V. Putins 2013. gadā
teica, ka Krievija ir neatgriezeniski atteikusies
no padomju ideoloģijas, tāpat arī Krievija
nemeklē savu identitāti nedz fundamen-
tālajā konservatīvismā, kas idealizē Krieviju
pirms 1917. gada, nedz ekstrēmajā Rietumu
stila liberālismā (Kremlis, 2013, 19. septem-
bris). No šiem un citiem izteikumiem var
gūt priekšstatu par to, kas Krievija nav, bet
tie nedod skaidru atbildi uz jautājumu —
kas ir mūsdienu Krievijas nacionālā identi-
tāte. Tiesa, jaunajā nacionālās drošības stra-
tēģijā ir definētas tradicionālās Krievijas
garīgās un tikumiskās vērtības, un tās ir:
«garīgā prioritāte pār materiālo, cilvēka dzī-
vības, tiesību un brīvības aizsardzība, ģi-
mene, radošs darbs, kalpošana Tēvzemei,
morāles un tikumības normas, žēlsirdība,
taisnīgums, savstarpēja palīdzība, kolektī-
visms, Krievijas tautu vēsturiskā vienotība,
dzimtenes vēstures pēctecība, Krievijas brī-
vība un neatkarība, humānisms, starptautis-
kais miers un saskaņa, Krievijas Federācijas
daudznacionālās tautas kultūru vienotība,
cieņa pret ģimenes un konfesionālajām
tradīcijām, patriotisms» (Kremlis, 2015,
31. decembris: 3, 29). Šajā vērtību formulē-
jumā ir saskatāmi centieni nodefinēt alter-
natīvu tam, ko politologs D. Kuļikovs dēvē
par «Rietumu patēriņa ideoloģiju». Viņa
skatījumā Krievijas bruņotie spēki ir viens
no galvenajiem idejas par kalpošanu tēvze-
mei nesējiem, kas ir alternatīva savtīguma
un uzkrāšanas ideoloģijai, kas ilgus gadus
Krievijas sabiedrībai ir tikusi uzspiesta no
ārpuses (Dudenko, 2016, 28. janvāris).
Tāpat arī sociologs V. Fjodorovs uzskata, ka
Krievijas nacionālā ideja ir patriotisms, mī-
lestība pret dzimteni un lepnums par to. Vi-
ņaprāt, lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju
uzskata, ka patriotisms ir ticība, ka Krievija
ir stipra, neatkarīga un patstāvīga valsts un
TĒVIJAS SArgS, Nr.4, APrīLIS, 2016
POLITIKA
6
Jaunā Krievijas nacionālā drošības stratēģija:
ietekme uz Baltijas valstu drošību
