84
K A D E T S 2 0 1 6
P E R A S P E R A A D A S T R A
VII. NEDRĪKSTAM AIZMIRST
LVA biedrs
atv. pulkvežleitnants
Aivars Pētersons
PAR TANKU KAUJĀM LATVIJAS TERITORIJĀ 1944. GADĀ
Lasītāju informēšanai rakstīšu par pirmo lielāko Otrā pasaules kara bruņutanku vienību
sadursmi un tās iespaidu uz tālāko tanku formējumu taktikas pielietojumu, kā veiksmīgo
tā neveiksmīgo, aprakstot konkrētus piemērus Latvijas teritorijā.
Pēc vācu sakāves pie Staļingradas 1942./1943. gada ziemā par nozīmīgāko tiek
uzskatītas kaujas Kurskas lokā, kur vācu pavēlniecība realizēja uzbrukumoperāciju (plānotu
kā ielenkumoperāciju) frontes izcilnī pie Kurskas ar segvārdu Citadele.
Vācu uzbrukumoperācijas sākums bija veiksmīgs. Neskatoties uz sarkanarmijas vie-
nību izmisīgo pretošanos, jau pirmajās dienās tika pārrautas abas padomju aizsardzības
pozīcijas Belgorodas virzienā un ar II SS tanku korpusa triecienspēkiem sasniegta trešā
aizsardzības pozīcija. Ar Staļina pavēli uz bīstamo Belgorodas frontes iecirkni pārveda
frontes operatīvo rezervi – apvienoto ieroču šķiru 5. lauka armiju un Staļina stratēģisko
rezervi – 5. gvardes tanku armiju. Propagandas nolūkos tankistu kaujas vienībām pat
bez jebkādiem kauju nopelniem tika piešķirti gvardes nosaukumi.
No 1943. gada Vermahta kājniekus pārdēvēja par grenadieriem, tādējādi arī 1943. gadā
formētā Latviešu leģiona divīzijas kļuva par grenadieru divīzijām. Milzīgo padomju spēku
saskaņotu darbību frontē koordinēja padomju ģenerālštāba priekšnieks maršals Vasiļevskis.
Vācu puse uzbrukumu sāka naktī uz 5. jūliju, un stratēģiskajā operācijā iesaistījās
milzīgi spēki no abām pusēm. Šīs operācijas analīze nav pētījuma galvenais uzdevums,
tāpēc apskatīsim tikai tās nozīmīgākos faktus.
Operācijā vācu puse iesaistīja savus jaunākos tanku modeļus –
Panteras,
Tīģerus
un pašgājējus
Ferdinands
. Šo kaujas mašīnu galvenais sasniegums bija uz tiem uzmon-
tētie tālšāvēju vidējā kalibra lielgabali, kuri pārspēja padomju tanku lielgabalu tālšāvību,
tādējādi uzvarot vairākumā ugunskauju.
Citadeles
gaitā sevišķa nozīme bija tanku formējumu satikšanās kaujās
12. jūlijā
(padomju dokumentos formulēts kā pretuzbrukums) starp vācu II SS tanku korpusu
(motorizētās divīzijas
Miroņgalva, Ādolfs Hitlers un Reih
) ar padomju ģenerāļa Pāvela
Rotmistrova komandēto 5. gvardes tanku armiju (gv TA) 5 km starplaukā starp dzelzceļa
līniju pie stacijas Prohorovka un Psjolas upi. Apvidus bija nelabvēlīgs padomju pusei, kurā
bija tikai viens tankiem izbraucams ceļš, kuru paspēja ieņemt un bloķēt vācu tankisti un
prettankisti. Savukārt vāciešiem nelabvēlīga bija Psjolas upe, kuru gan savlaicīgi forsēja
divīzijas
Miroņgalva
(
vāciski Totenkopf arī SS-T
) tanku grenadieri (motorizētie kājnieki).
Upes pārpurvotos krastos nevarēja uzcelt pontontiltus bruņu tehnikas pārcelšanai, lai
veiktu Prohorovkas apiešanas manevru no rietumiem. Tādējādi vācieši apiešanas manevru
uzsāka korpusa otrā flangā (Koročas virzienā). Kopskaitā tanku kaujā pie Prohorovkas pie-
dalījās 514 padomju tanki pret 210 vācu tankiem un pašgājēju lielgabaliem. Bez tam vācu
apiešanas manevrā Koročas virziena sadūrās 148 padomju tanki pret vācu 119 tankiem.
Padomju zaudējumi bija satriecoši. Jau kaujas pirmās 10 stundās 5. gv TA zaudēja vairāk
kā pusi savu tanku. Beidzoties kaujām 16. jūlijā, bija iznīcinātas 334 kaujas mašīnas un
vairāk kā 200 kaujas mašīnu atradās remontā. Staļina stratēģiskās rezerves – gvardes
tanku armijas atlikumi
−
tika atvilkti no kaujas lauka...
Šeit jāpaskaidro
−
formējumu kaujas gatavība vispārpieņemti noteikta: 75% personāl-
sastāva un kaujas līdzekļu nodrošinājums
−
formējums skaitās pilnā kaujas gatavībā;
50% personālsastāva un kaujas līdzekļu nodrošinājums
−
formējums atrodas ierobežotā
