līdz šim pieņemtie lēmumi un mums, mi-
litārpersonām, dotie uzdevumi skaidri pie-
rāda, ka mūsu darbībām ir aizsardzības
raksturs un mēs nevienu nemēģinām pro-
vocēt. Pat pieņemot, ka
NATO
karaspēka
brigāde ierastos Latvijā — tā nebūtu provo-
kācija. Mēs, militārpersonas, neatkarīgi no
tā, vai dienētu austrumos vai rietumos,
zinām, ka nozīmīgs militārs spēks sākas ar
divīziju. Tātad
NATO
klātbūtnes palielinā-
šanu Austrumeiropā nevar uzskatīt kā no-
zīmīgu militāro spēku — tā ir vien vairāku
labu karaspēku vienību klātbūtne, lai stip-
rinātu kolektīvo aizsardzību, nevis lai pro-
vocētu.
Taču runājot par brigādes izvietošanu
Austrumeiropā, ir jāsaprot, ka brigāde ir
kopējās bruņoto spēku sistēmas sastāvdaļa.
Es esmu Apvienoto spēku pavēlniecības
Brunsumā komandieris, un tieši vārds «ap-
vienoto» šajā kontekstā ir īpaši svarīgs. Bri-
gāde ir Sauszemes spēku sastāvdaļa, un tas
ir labi, jo tas nozīmē pieci līdz septiņi tūk-
stoši karavīru. Un viņi nekad nav vieni —
es vienmēr līdz ar Sauszemes spēkiem iz-
vietoju arī Gaisa spēku vienības. Tāpēc, pie-
mēram,
NATO
Sevišķi ātras reaģēšanas
vienības gaisa komponente sastāv no četr-
simt lidaparātiem. Tātad brigāde pati par
sevi ir viena lieta. Lidosta ir nākamā lieta.
Tad ir Jūras spēki. Ja rēķinām tikai manas
pavēlniecības Jūras spēkus, tajos vien ir as-
toņas zemūdenes un simt četrdesmit kuģi.
Mums vēl ir Speciālo operāciju spēki (
NATO
Speciālo operāciju pavēlniecība) un citi ie-
roči, piemēram, mediji. Mums ir
NATO
Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs,
tāpēc, kad mēs runājam par brigādi, patie-
sībā tas ir daudz vairāk. Kā jau teicu,
NATO
Reaģēšanas spēkos šobrīd ir gandrīz 40 000
karavīru, un tas ir daudz vairāk nekā šī bri-
gāde.
Vai iespējams nosargāt Baltijas valstis
Mūsu valstu vadošie politiķi vienmēr
atrodas izvēles priekšā, kādām jomām tērēt
budžeta līdzekļus, jo mēs visi vēlamies, lai
mums būtu veselības aprūpe, izglītība, kā
arī karaspēks. Tātad politiķi pieņem šos lē-
mumus, un jau vēlāk mēs varam izdarīt se-
cinājumus par pietiekamo līdzekļu apjomu.
Manuprāt, pašreizējie līdzekļi ir pietiekami,
lai atturētu Krieviju no uzbrukuma, jo cena,
kas Putina kungam būtu jāsamaksā par šādu
uzbrukumu, būtu ārkārtīgi augsta. Baltijas
valstu okupācija nevar tikt uztverta kā po-
litiska vai militāra rakstura ieguvums. Ir
skaidrs, ka alianses valstu robežas ir mūsu
robežas, un, ja kāds tomēr izlemtu iebrukt,
mēs spētu atbilstoši reaģēt. Šajā kontekstā es
vēlos citēt kara teorētiķa un stratēģijas meis-
tara Klauzevica sacīto: «Nedrīkst domāt, ka
reakcija uz kādu uzbrukumu aprobežosies
tikai ar uzbrukuma vietu; tā būs visaptve-
roša — visā pasaulē.» Tāpēc ikviens, kas jo-
projām tic, ka viņš varētu tā vienkārši
uzbrukt Rīgai, Tallinai vai Viļņai, stipri kļū-
dās — viņš saņems atbildes triecienu no ci-
turienes un no visurienes! Tāpēc alianses
atturēšanas politika ir daudz plašāka, nekā
tas sākumā varētu izskatīties.
Sarunā ar Aizsardzības ministrijas un
NBS amatpersonāmuzzināju, ka Latvija, Lie-
tuva un Igaunija strādā pie uzņemošās valsts
infrastruktūras pilnveidošanas. Mums ir no-
teiktas prasības, piemēram, ja brigāde ierastos
Latvijā, tai būtu nepieciešams mācību poli-
gons apmēram 40 km
2
platībā, tātad milzīga
teritorija. Šī jautājuma izpēte, ūdensapgādes
un degvielas uzpildes jautājumu risinājums,
arī jautājumi, kas saistīti ar militāro lidma-
šīnu nolaišanos un daudzām citām lietām, ir
dienas kārtībā. Uzņemošo valstu infrastruk-
tūra tiek uzlabota, un visi nepieciešamie pa-
sākumi tiks paveikti tuvākajā laikā.
Saistībā ar dažādiem iespējamiem uz-
brukuma scenārijiem gribu minēt piemēru
no Krievijas iesaistes karadarbībā Sīrijā.
Krievija tur neizmantoja «zaļos cilvēciņus»,
bet Krievijas Bruņotos spēkus, kas ieradās
ar kuģiem. Vēsture māca, ka katram karam
ir savs raksturs. Un vēsturē nav bijis daudz
gadījumu, kad kāda pagātnē izmantota lieta
tiktu atkārtota. Tāpēc izaicinājums mums,
militārpersonām, politikā vienmēr būs
nevis tik daudz būt gatavām pēdējā kara
scenārijam, bet būt gatavām potenciālajam
karam, lai spētu to novērst. Tātad mēs vē-
lamies izvairīties, gribu īpaši uzsvērt —mēs
vēlamies novērst iespējamo karu ar Krie-
viju. Neviens nevēlas karu ar Krieviju.
Tātad mēs domājam daudz plašāk, ne tikai
par mazajiem «zaļajiem cilvēciņiem». Starp
citu, «zaļie cilvēciņi», manuprāt, būtu Lat-
vijas iekšējā lieta, un es ticu Latvijas valdī-
bai, ka tā spētu atrisināt šādas iekšējās
problēmas. Es, protams, pastiprinātu aiz-
sardzību, bet es neiejauktos Latvijas iekšējo
jautājumu risināšanā. Uzskatu, ka Latvijā ir
spēcīgi cilvēki, stipra valdība, un man ir pa-
tiesa pārliecība, ka jūs tiktu ar to galā.
NATO
izaicinājumi nākotnē
Es nevēlētos spriest par pārāk tālu nā-
kotni. Pašlaik
NATO
saskaras ar lieliem iz-
aicinājumiem, jo mums ir jābūt gataviem
atbildēt uz diviem draudiem vienlaikus.
Kad 2010. gada novembrī tapa
NATO
Stra-
tēģiskā koncepcija, kas nav slikta, visapkārt
bija miers. Krievi bija mūsu stratēģiskie
partneri un labi draugi. Sīrijā nebija kara,
un šī valsts nenoasiņoja.
«Daesh» / ISIS
ne-
bija zināmi, vismaz ne man.
«Boko Haram»
,
«Al-Nusra»
... — visas šīs brutālās organizā-
cijas būtībā nebija zināmas. Par
«Taleban»
un
«Al-Qaeda»
mazliet zinājām—nekā cita
tobrīd nebija. Bet kopš tā laika pasaule ir
pilnīgi mainījusies. Tagad mums ir austru-
mu draudi — neprognozējamā Krievija ar
modernām un augstām tehnoloģijām, un tā
sauktie nopietnie draudi — pašnāvnieki, ie-
roči, slepkavas un terorisms. Mūsu sabied-
rība tiek apdraudēta globāli un tieši sirdī.
Lai atceramies, ka pavisam nesen terorists
pašnāvnieks uzspridzinoties nogalināja
vācu tūristus. Jāatceras ekstrēmistu uzbru-
kumi Parīzē — satīras žurnāla «
Charlie
Hebdo»
redakcijai, cilvēkiem koncertzālē
un restorānos Tad notikumi Briselē un
citur... Milzīgs izaicinājums gulstas uz mūsu
pleciem, lai aizsargātu mūsu iedzīvotājus.
Ar to vien ir vairāk nekā pietiekami, un es
ļoti ceru, ka šī situācija izbeigsies un draudi
nepieaugs.
Tulkojis NBS vlt. (rez.)
Kārlis Līdaks
.
Foto—Gatis Dieziņš.
w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 2 , f e b r u ā r i s , 2 0 1 6
NatO
5
