Džoanna Eglīte
Foto—Gatis Indrēvics, Ēriks Kukutis.
Sākums šā gada janvāra numurā.
Kādēļ mājinieki ir tik svarīgi?
«Zini, ko esmu izjutusi misijās —
mēs nekad pasaulē neesam vieni. Vien-
mēr tur mājās ir kāds, kurš par mums
domā un kuram brīžam sāp sirds,» saka
štāba virsseržante Irita Kronīte, vecākā
medicīnas māsa vācu militārajā slimnīcā
Marmalas bāzē. Iritai šī ir astotā misija.
«Uz brīdi es pati piedzīvoju situāciju,
kurā novērtēju, cik būtisks ir miers un
atbalsts tur tālumā — mājās. Vienā no
pirmajām dienām Afganistānā mani
mājinieki dusmīgi pārmeta, ka izvēle do-
ties prom ir bijusi egoistiska un savtīga, un
demonstrēja, ka viņus maz interesē, kā
man iet. Sapratu, ka viņi baidās par mani,
bet pārmetumi sāpināja. Tajā brīdī es
jutu, ka mani pamati sašūpojas. Jā, esmu
izvēlējusies braukt, nevis palikt Rīgā, bet,
būdama tik tālu no mājām, es nevaru
neko mainīt. Tas, ka man pārmet, bet es
neko nevaru ietekmēt, radīja bezspēcī-
bas sajūtu. Pēc šī gadījuma jau spēju iz-
tēloties, cik nenovērtējami svarīga šajā
ilgajā misijas laikā ir tuvo cilvēku sa-
pratne, iejūtība un atbalsts. Tieši tādēļ
mūsu karavīri ik dienas sazinās ar savē-
jiem. Saiknes uzturēšana dod mieru,
spēku un jēgpilnas dzīves apziņu. Mājās
esot, to, iespējams, ir pat grūti iztēloties.»
Pieskarties Afganistānai
Mums, mediju komandai, savā ma-
zajā misijā izdevās redzēt vairāk nekā
mūsu kontingenta karavīriem, kuru gai-
tas ir ļoti ierobežotas veicamo pienākumu
robežās. Lielākoties gan apmeklējām da-
žādas militārās bāzes. Afganistānai varē-
jām pieskarties vien no helikoptera,
militārās lidmašīnas iluminatora vai
bruņu mašīnas loga. Bet tas, ko redzē-
jām, tik spēcīgi pārsteidza! Vīrieši ar tur-
bānu galvā sēž gar ielas malu, atspieduši
muguru pret mazu piparbodīšu nelīdze-
najām sienām. Viņu sejas ir grumbu sa-
vagotas kā kartes vai izdangāti kalnu
ceļi — katra fotogrāfijas vērta. Prātoju,
vai mūsu, eiropiešu, sejas arī kādam
šķiet tik neparastas un interesantas? Sie-
vietes čadrās ar krāsainiem apakšsvār-
kiem un bikšu maliņām. Raibi ģērbtu
bērnu bariņi, kuri skrien pakaļ un prasa
ūdeni. Savādie trīsriteņu motocikli un
ēzelīši. To visu redzējām pavisam maz.
w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 2 , f e b r u ā r i s , 2 0 1 6
13
Turpinājums 14., 15. un 16. lpp.
