Misijā karavīri ir vieni. Viņiem nav
bērnu, kurus apmīļot, un sievas, kuru
apskaut, nav arī suņu un kaķu. Pieskā-
riena lomu šeit aizstāj humors. Karavīri
joko bieži, daudz un jocīgi. Joki ir sav-
dabīgs veids, kā atbalstīt vienam otru,
mazināt spriedzi un sarežģījumus sav-
starpējās attiecībās, kas neizbēgami
rodas, dzīvojot tik ilgi un tik cieši kopā
ar svešiem cilvēkiem. Un vēl — viņu sav-
starpējās attiecībās pastāv labestīga, bet
netraucēta telpa otram. Tu vari būt lī-
dzās, neiesaistīties ne jokos, ne sarunās
un vienalga just piederību. «Šis laiks mā-
cījis sadzīvošanas un konstruktīvas kon-
fliktu risināšanas prasmes,» atzīst
pulkvežleitnants Juris Čudo.
Sanākšana kopā mūsējiem ir svarīgs
rituāls, kas apvieno un stiprina, tāpat kā
saziņa ar tuvajiem mājās. Ikdiena paiet
nošķirti katram savās gaitās, multinacio-
nālās vienībās, pamatā runājot angliski.
Vakaros parasti katrs savā laikā atnāk
līdz mūsu kontingenta bāzes vietai, kur
ir omulīga apsildāma telts ar datoriem
un televizoru, maza āra terasīte un valsts
karogs mastā. Un, kad telefonā, atbildot
uz jautājumu: «Kur tu esi?» — saka: «Lat-
vijā», tad visiem šeit (visticamāk, arī mā-
jiniekiem) ir skaidrs, ka runa ir par šo
bāzes vietu jeb «Mazo Latviju». Te tiek rī-
koti svētki un atvadu pasākumi, no šejie-
nes var sazināties ar mājām, te reizi nedēļā
notiek Latvijas kontingenta karavīru sa-
pulces, bet piektdienās visi piedalās
«Mazās Latvijas» tīrīšanā un kārtošanā.
Karavīri dzīvo daudzas dzīves
Divās nedēļās bāzes nometne ir iz-
staigāta krustu šķērsu. Esmu ilgi skatīju-
sies Afganistānas debesīs. Melnās un
necaurredzamās, kad, uzkāpjot vienā no
daudzajiem sargposteņiem gar bāzes
nometnes ārējo sienu, var lūkoties uz
vāji apgaismoto zemes strēli aiz žogiem
un iztēloties, ka tas ir liedags, bet tālāk
ir jūra, jo saskatīt neko nav iespējams.
Virs galvas ir mirdzējušas zvaigžņotas
Afganistānas debesis naktīs. Piedzīvota
putekļu vētra, kad vakara gaisma spul-
dzēs ietinas raupjā miglā, vējš arvien pie-
ņemas spēkā, stundām ilgi dauzot un
purinot visu, kas nav nostiprināts. Pēc
pirmajām pienbalti necaurredzamajām
Afganistānas dienām līdz pat aizbrauk-
šanai iestājās mirdzošas saules pielieta at-
vasara ar +20 grādiem dienvidū. Nemai-
nīgi visu šo laiku virs bāzes nometnes
mūs sargājis «mākslīgais pavadonis» —
kāda ironiska autora dizainēts atom-
bumbas formas novērošanas kamerām
aprīkots dirižablis.
Laiks Afganistānā ritējis kaut kā ci-
tādi — lēni un ietilpīgi. Līdz ar to sarunas
ieguva neierastu dziļumu un atklātību.
Bet pāri visam manī ir palikusi ap-
jausma, ka karavīra darbs, lai arī brīžiem
ļoti skarbs, ir bezgala interesants. Kara-
vīri nokļūst vietās un redz pasauli, kuru
nekad neieraudzīs parasti cilvēki. Viņu
dzīve ir kā bīstams un bieži fiziski grūts,
bet bagātīgs piedzīvojums. Un katra ka-
ravīra pieredze atšķiras no jebkuras citas.
Mēs viņus satikām īsi pirms kontin-
genta sastāva nomaiņas. Atšķirībā no
zviedriem, kuri atbrauc un aizbrauc visi
w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 2 , f e b r u ā r i s , 2 0 1 6
starptautiskā Operācija
15
Turpinājums 16. lpp.
