vadīts, un katrs jau bija izveidojies kā per-
sonība. No 49 kursantiem sekmīgi ar pirmo
reizi kursu nokārtoja 44. NBS KS kapelāns
Laimnesis Pauliņš mūs uzlielīja, ka esam
spēcīgākais kurss pēdējos gados. Taču
visām šīm personībām bija jāveido kopā
liela un spēcīga ģimene, jo armijā bez ko-
mandas tu neesi nekas. Jāatzīst — to nemaz
nav tik grūti izdarīt, ja kaut vai trīs dienas
viss kurss dzīvo vienā telpā un par kāda ka-
ravīra nolaidību papildu motivāciju no-
pelna visi. Pirmie iespaidi? Mazliet bailes
no nezināmā, apjukums no straujā tempa,
kurā tev jāapgūst visa jaunā informācija,
bet visam pāri pozitīvs skats uz ikkatru no-
tikumu, vienlaikus gaidot lielo notikumu —
šaušanu.
Ja ir kāds, kam šķiet, ka mūsdienās ka-
ravīrs tikai skrien pa poligonu un šauj, tad
viņš stipri maldās. Jau pirmajās dienās
mums tika iemācīts, ka pildspalva ir kara-
vīra nozīmīgākais ierocis, jo klasē vai pie
grāmatām, apgūstot jaunas zināšanas, paies
liela daļa dienesta. Bez zināšanām nav ie-
spējams izpildīt uzdevumu — ja nepazīsi
karti, apmaldīsies; ja nezināsi, kā darbojas
ierocis, sašausi sevi; ja nezināsi, kā sniegt
pirmo palīdzību, noasiņos tavs biedrs vai tu
pats, u. tml. Tās ir nianses, par kurām cil-
vēki neiedomājas, bet tas ir pamatā ikvienai
darbībai.
Kad nu beidzot pats pamats bija klasē
apgūts, varēja ķerties pie praktiskās darbo-
šanās. Man īpaši spilgtā atmiņā uz ilgiem
laikiem paliks «iepazīšanās ar mežu», proti,
iestigšana purvā — kad tevi no purva divi
biedri velk ārā, bet vēl divi stumj, tad patie-
šām vari saprast, ka bez komandas armijā
neesi nekas un, jo spēcīgāka komanda, jo
vairāk var sasniegt. Man patiesi bija pavei-
cies ar nodaļas biedriem— ne velti visi, kas
sākām, arī pabeidzām kursu. Tādas nodaļas
mums bija veselas trīs.
Likstas, protams, piemeklēja ikvienu,
īpaši «meža posmos» — gan traumas, gan
saslimšanas, gan vienkārši grūti brīži. Taču
vienmēr tieši šajos brīžos izjutām vienotību
visā lielajā kolektīvā. Saliedētība bija jūtama
arī tad, kad tu jau trešo dienu pavadi mežā
ar izmirkušiem zābakiem un slapju ap-
ģērbu, bet, pieejot pie ugunskura, tev tika
atbrīvota vietiņa. Mēs bijām saauguši tik
ļoti, ka nepieciešamības gadījumā nestu
viens otru uz pleciem līdz galam. Par kursa
moto bija kļuvis mūsu instruktoru teiciens:
«Viss ir galvā, dzeram ūdeni!»
Jautāsiet — vai bija smagi? Viegli nav,
bet nekas nav neizdarāms, ja to vēlas un
saņem atbalstu. Īpaši sieviešu dzimuma
pārstāvēm nav pārāk viegli, jo daudzi no
kolēģiem joprojām uzskata, ka sievietei ar-
mijā nav vietas, tomēr viņi paši arī atzīst, ka
pie papīriem negribētu sēdēt un kādam arī
tas ir jādara. Sievietes, lielākā daļa, savu die-
nestu pēc pamatzināšanu iegūšanas veic
vienību štābos, tomēr ir arī dažas, kuras
spēj turēt līdzi vīriešiem pat kaujas vienī-
bās — tāpēc nekad nedrīkst teikt, ka kaut
kas nav iespējams.
Kājnieku pamatapmācības kurss mums
ikvienam ir bijis informācijas pārbagāts
dzīves posms, kuru mēs nekad neaizmirsī-
sim un neaizmirsīsim arī savus biedrus, ar
kuriem cīnījāmies trīs mēnešus plecu pie
pleca. Lai gan katrs nu esam devušies pa
savu tālāko militārās karjeras ceļu, cits citu
atceramies — turpinām atbalstīt, uzmun-
drināt un iedrošināt stāties pretī jauniem
mērķiem.
«Pēc saraksta — desmit, ierindā — des-
mit!» — tāds ir mūsu novēlējums ikvienam
visās dzīves jomās. Neļaujiet saviem bied-
riem padoties, un viss būs tieši tā, kā tam ir
jābūt. Veidosim stipru Latviju!
w w w . s a r g s . l v
T ē v i j a s s a r g s , N r . 2 , f e b r u ā r i s , 2 0 1 6
NBs
11
Jādarbojas arī tad, kad uzvilkta gāzmaska
un speciālais aizsargtērps.
Karavīram jāprot šaut dažādās pozīcijās—gan guļus, gan no ceļa, gan stāvus.
Nekad nepamet savējos! Nodaļa ir tik spēcīga, cik stiprs ir tās vājākais posms.
